Mājās sēdētāja dienasgrāmata. Otrais stāsts

“Vakar Una ieslēdza olu pulksteni un neviens 30 min nedrīkstēja pieminēt koronu. Sākās “ Dekamerona”  īsā versija tiem, kam uzmanības deficīts. Mēs runājām izdomātā poļu valodā, Karīna stāstīja, kā sarakstījusies ar poļu puikām bērnībā, Andžejam bija lokaina ševeļūra, tāda dīvaina sasuka, kuru ķemmē no aizmugures uz priekšu.” Mans vārds ir Anda Buševica, un, izrādās, es neesmu viena savā nodomā pierakstīt pandēmijas laiku. Marta vidū Igaunijas Nacionālais muzejs publicēja uzsaukumu iesūtīt stāstus un fotoliecības, kā koronavīrusa krīze ietekmējusi cilvēku ikdienas dzīvi un kā viņi pielāgojušies jaunajai situācijai. Pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas Latvijā īpašu Facebook profilu “Autobiogrāfiju krājums” izveidoja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, visiem sasniedzamajiem veidiem internetā izplatot uzsaukumu fiksēt šo laiku. Pandēmijas dienasgrāmatu fragmentus ik dienas publicē interneta žurnāls “Punctum”. Man vislabāk patīk jau iepriekš citētās Žaņa Lipkes memoriāla vadītājas Lolitas Tomsones dienasgrāmatas. Lūk, vēl: “Konferences zvans ir dīvaina lieta, tu skaties uz kolēģu grāmatplauktiem un lustrām, bet neviens vēl nav pidžamā. ”Zoom” mūs izmet ārā, jo esam pārtērējuši laiku, 40 minūtēs neko nevar sarunāt. Maija noorganizē “Google.Meet” zvanu, un mēs kā pa celmiem saplānojam darbus. Muzejā tikmēr nokaltis mans pārlietais apelsīnkoks, viss liecina par mēra tuvošanos.” Kopumā esot jau 33 Pandēmijas dienasgrāmatu rakstītāji. Rakstnieks, tulkotājs un Latvijas literatūras literārais aģents Vilis Kasims jau sēž karantīnā. “Aizpagājušonedēļ, dienās pirms izbraukšanas no Latvijas, es satiku daudzus no saviem paziņām. Mēs ilgāku vai īsāku brīdī sēdējām kafejnīcās un bāros un pļāpājām par to un šo – lielākoties, protams, par jauno vīrusu, bet tā galīgi nebija vienīgā tēma. Mēs runājam par grāmatām, par Visumu, viens par otru – par to dzīvi, kuru tolaik dzīvojām. Tas bija līdzīgi kā lielas vētra priekšvakarā, kad laika prognoze gan ir zināma, bet pagalmā vēl spīd saule un gaidāmās pārmaiņas rosina pat tādu kā attāli tīkamu trauksmi. Tagad, nedēļu pēc izbraukšanas un dienu pēc negaidītās atgriešanās, stāvoklis, protams, ir pavisam cits. Aiz loga brauc pustukši tramvaji, ielās tikai retu reizi manāms kāds cilvēks un starp viņiem, draugus un pārīšus atskaitot, ir krietni vairāk par valdības ieteiktajiem diviem metriem. [..] Vēl joprojām ir grūti noticēt, ka viss ir pa īstam. Kad draugs Andris šodien atveda produktus (internetā tos pasūtīt nebija iespējams ne šodien, ne vakar, ne aizvakar), mēs uz brīdi pat sasmējāmies no šī pārnopietnā absurda.” Ja vien dienasgrāmatas iesūtītājs nav norādījis citādi, šīs dienasgrāmatas tikšot glabātas Latviešu folkloras krātuves digitālā arhīva platformas “garamantas.lv” krājumā, tātad - blakus pagājušā gadsimta sākuma tautadziesmu vākumam. Un šie pieraksti tik tiešām IR šolaiku dainas. Ko tad apdzied mūsdienu bāleliņš? “Strādājot no mājām, vieglāk aizgulēties. Gribu pierakstīt sapņus, bet nevaru atcerēties detaļas – kaut kādi dimanti vai rubīni bira no mutes, laikam aplaupījām banku, kas izskatījās pēc Gaismas pils… Steidzos pie datora, lai sāktu darbadienu, atbildu uz e-pastiem, nosūtu ziņojumus, darbojos divās mājas lapās, atjauninu un aktualizēju informāciju, papildinu saturu, cenšos meklēt, ko vēl izdarīt, īsāk sakot – novēršu sev uzmanību,” šīs dienasgrāmatas fragmenta autors ir dzejnieks, kultūras žurnālists Ivars Šteinbergs. Ivaram šajās dienās piedzimis dēls. Bāc, tiešām! To laiku pa laikam sev noteikti vajadzētu atgādināt: bērni pandēmijas pasaulē taču turpina dzimt. Jo laikam visgrūtākais, ar ko nevaru samierināties šajās dienās: vairums cilvēku pārtraukuši plānot nākotni. Pandēmijas laikā pasaules muzeju, opernamu pasniegtā dāvana, bezmaksas piekļuve izrāžu arhīviem, virtuālajām ekspozīcijām ir tāda pagātnes lauru godināšana. Facebook populāra akcija – ieliec draugiem par prieku kādu jaunības dienu bildi, bet arī par to jau kāds plēš jokus, ka viss Facebook kopumā šobrīd atgādina veco ļaužu sanāksmi, jo visi ieraksti vai nu par slimībām vai zaļo jaunību. Bet Ivaram Šteinbergam piedzimis puika, un, pateicoties Pandēmijas dienasgrāmatām, tas tagad kļuvis par kolektīvu asariņas notraukšanas iemeslu, un arī atgādinājumu, ka ir iespējams domāt arī par laiku pēc pandēmijas.