“Mājās sēdētāja dienasgrāmata”. Pirmais stāsts

Labu jums veselību! Pēdējās nedēļas laikā veselību, sasveicinoties vai noslēdzot, lielākoties jau telefonsarunas, e-pastus vai kādus citus virtuālās komunikācijas veidus, vēl daudzi. Šajās dienās mēs piedzīvojam ko tādu, ko, vismaz es savā četrdesmitgadnieces pusmūžā, neatceros pieredzējusi. Paldies Dievam, pie robežām nestāv tanki, nav sprāgusi atomelektrostacija, nav nekā taustāma, kam pieķerties, ko risināt vai kam pretoties. Ir tikai ziņas par kaut kur ārpasaulē notiekošo, bet, izrādās, pasaule šai gadsimtā sarāvusies tik maziņa, ka jebkas var izraisīt tauriņu spārnu efektu. Tik pamatīgu, ka tas dienas laikā apvērš kājām gaisā ikdienu. No 13.marta valdība Latvijā izsludina ārkārtas stāvokli sakarā ar jauna vīrusa pandēmijas draudiem, skolās mācības atceltas, atcelti visi publiskie pasākumi, cilvēkiem tiek ieteikts nedoties uz darbu, strādāt no mājām. Man kā kultūras žurnālistei tas nozīmē, ka šis rīkojums mirklī atcēlis pilnīgi visu manā darba plānotājā ierakstīto. Ja nedrīkst satikt cilvēkus, nav iespaidu no ārpuses, es varu strādāt ar arhīviem, un tā ir laba sajūta, apzinoties, ka Latvijas Radio savos, bez pieciem gadiem simts pastāvēšanas gados ir radījis daudz brīnišķīgu, kultūrvēsturisku ierakstu, kurus jau sen gribēju pārskatīt. Paradoksāli skanēs, kad teikšu, ja mēs tiksim līdz Radio ierakstu pamatīgākai pārskatīšanai, tad patiesībā sajūsmai nebūs iemesla, tas nozīmēs ka ārkārtas situācija Latvijā un pasaulē ieilgusi. Un arī man pašai, vismaz šobrīd, liekas, ka ne mazāk būtiski ir fiksēt šī brīža pieredzi. Vai atcerieties lielisko Latvijas Radio raidījumu, kas pēc manas kolēģes Ingvildas Strautmanes ierosmes tapa Latvijas simtgades gadā? “Latvijas dienasgrāmata”, kurā katru nedēļu kāds Radio formātā publicēja savu dienasgrāmatu. Raidījuma ideja bija pierakstīt lielās vēstures notikumu caur mazo vēsturi – viena cilvēka pieredzi. No “Latvijas dienasgrāmatas” aizņemšos skanisko noformējumu, radio džinglus. Diemžēl mājās sēdēšanas apstākļos vienīgā pieredze, ko patiešām varu fiksēt ar aculiecinieka ticamību ir manējā, un tā es pieņemu lēmumu nākamās četras svētdienas, par kurām valdības rīkojumā jau skaidri noteikts, ka tās paies šai ārkārtas režīmā, rakstīt savu dienasgrāmatu.