“Mājās sēdētāja dienasgrāmata”. Trešais stāsts

Mājās sēdētāja dienasgrāmatas trešā daļa. Vai mājās sēdēšana ir Dieva sods vai svētība? Citu pieredze un pārbaudīti padomi kā saglabāt līksmu garu un možu prātu sērgas laikā. Šī ir mājās sēdētāja dienasgrāmatas trešā daļa. Pamazām sāk iezīmēties nu jau trešo nedēļu rakstītā teksta kopējā dramaturģija. Pirmā nedēļa bija kolektīvs apjukums, brīdis, kad cilvēki atcerējās, ka tomēr ir mirstīgi, un tobrīd abas galējības – patētika un melnais humors – runās un prognozēs uz īsu brīdi nebija sliktas gaumes pazīme. Otrā nedēļa, kurā uzbūvējām darboties spējīgu valsts pārvaldi, izglītības sistēmu, mediju darbu virtuālās realitātes bunkurā. Un visu šo laiku savā starpā sacentās divas pretējas tendences – dabas un cilvēku pasaulē. Aiz loga šobrīd sprāgst pumpuri, saule neskopojas ar savu siltumu, putni atlidojuši, un arī cilvēkos tas sēj nemieru un pamodina no aizlaikiem pārmantoto prieku, ka esam pārziemojuši. Kamēr cilvēku pasaulē nemitīgi skan autoritatīvi aicinājumi nepulcēties, neļauties pārmērībām, saklausīt bailes un draudus, ko sēj pandēmijas tuvošanās. Trešajā nedēļā, kad ar Covid-19 saslimušo līkne, lai arī turpina augt – ik dienas 20 – 30 saslimušie klāt statistikai, skaitlis nu jau tuvojas četriem simtiem – bet gaidītā sprādziena, paldies Dievam, nav. Šai cilvēku pasaules radītās kārtības un pavasara atmodas konkurencē, pamazām virsroku ņem daba. Aizvien biežāk sociālo tīklu komunikācijā izskan “nepareizais” viedoklis, kuros cilvēki atzīstas, ka viņiem šis mājās sēdēšanas un gavēņa laiks tīri labi patīk. Jau iepriekšējā dienasgrāmatas laidienā aprakstītajās, Latviešu folkloras krātuves Autobiogrāfiju krājumam iesūtītajās dienasgrāmatās, kas ik dienas tiek publicētas interneta žurnālā “Punctum”, žurnāliste Una Meistere raksta: “Neraugoties uz jaunās realitātes skarbumu, manī ir priecīga sajūta. Šim laikam piemīt kaut kāda sirreāla iedvesma un spēks. Atšķirt jēgpilno no butaforijas. Sevī un savās attiecībās ar apkārtējo pasauli. Nav nepieciešamības pēc maskas (jo ar to tāpat nav, kur iziet), un tās nomet arī apkārtējie. Turklāt tas notiek eksaltēti ātri. “ Oficiāli dotā atļauja par ārpasauli domāt kā par ļaunuma avotu arī var izrādīties patvērums. Mājas, arī tādā nozīmē, kā ģimeniska tuvība vai paša prāts un ķermenis, drīkst būt miera un prieka avots. Un tomēr viss nav tik saulaini. Ziņās vēstī, ka akcijas #paliec mājās laikā pieaugusi vardarbība ģimenēs. Daudziem šai laikā, kad runājam par vientulību, cilvēku pilnajā mājā vientulība kā reizi visvairāk pietrūkst. Tikmēr ārēji – cilvēka spēja pielāgoties ir apbrīnojama! Neticami ātri, mazliet vairāk nekā pusmēneša laikā “spēles” noteikumi sabiedrībā pieņemti kā pašsaprotami. Divi metri, pulcējas pa divi. Tiem, kas visu uztver lēnāk, premjers videozvanā no pašizolācijas mājās, jaunizdoto rīkojumu pat nodemonstrēja uz pirkstiem, paceļot vienas un otras rokas pirkstus – divi un divi – atsaucot atmiņā slaveno Čērčila miera nesēju žestu, tik ar dubultu jaudu. Vīruss nu jau atkal liekas kaut kur pietiekami tālu. Mana laba paziņa, kura ar ģimeni katru vasaru dodas svētceļojumā uz Muminlandi Somijā, un kuras mājās ar meklēšanu jāmeklē sadzīves priekšmeti, uz kuriem nebūtu mumintroļļi portreti, pandēmijas krīzes laikā kārtējo reizi pārlasa savu alternatīvo ‘bībeli”, šoreiz no Tūves Jansones darbiem izvēlējusies krājumu “Neredzamais bērns”, kurā stāsts par “Svilpasti, kas ticēja katastrofai”. Līga padalās Whatsapp čatā ar citātu: “Māmiņa iesmējās. Pēc tam ļoti domīga teica: - Vai zināt – kad mēs šitā dzīvojam, es visu laiku jūtos gluži kā izbraukumā. Es domāju, ka viss ir citādi, it kā notiktu kaut kur mums līdzās. It kā visu laiku būtu svētdiena. Un es prātoju: vai tā justies ir slikti? “