Māksliniece Anna Heinrihsone: Teātra tērps uz pakaramā bez aktiera nebūs nekas!

Domāt. Domāt vispār. Domāt un redzēt kopplānu un tajā pašā laikā spēt izstāstīt stāstu makrotuvplānā. Tā Andra Freiberga skolu raksturo ANNA HEINRIHSONE – diplomēta scenogrāfe, kura teātrī līdz šim vairāk strādājusi kā kostīmu māksliniece. No daudzajām izrādēm, kuru tapšanā Anna ir piedalījusies, sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku sanāk pieminēt vien dažas – "Kopenhāgenu" Jaunajā Rīgas teātrī, "Sapni vasaras naktī" Nacionālajā teātrī, "Hamletu", "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" un šobrīd topošo "Vēlo mīlu" Valmieras teātrī. "Es, protams, varu vienkārši uzzīmēt – kas tur, uzzīmē! – kādu kostīmu. Bet parasti es domāju par paralēlēm, meklēju kādus tipāžus un atsauces mākslā, domāju, ko tas tēls ir darījis pirms un ko darīs pēc tam. Es uztaisu to stāstu vai attēlu pati sev. Varbūt, ka tas noder arī aktierim – protams, ka es dalos visās savās pārdomās. Tas ir svarīgi man pašai – lai tas nebūtu zīmējums kādai modes skatei, bet ar saturu saistīts," prāto Anna.  (..) No tērpa, ko var nopirkt veikalā vai redzēt modes skatē, teātra tērps atšķiras ar to, ka tas pirmais, uzlikts uz pakaramā, tik un tā būs tērps un kostīms, bet teātra tērps uz pakaramā bez aktiera nebūs nekas! (..) Var nebūt pat mana uzvārda [teātra afišā]. Man ir svarīgi, lai visa izrāde ir piedzīvojums. Tā ir zināma pārkāpšana savam ego un kārei pēc atzinības, bet esmu gatava to upurēt. Jo man ir svarīgāk, lai viss kopā ir Notikums."