Šņorbēniņi

Dailes teātrī nesen notikusi jauna pirmizrāde – režisors Viesturs Kairišs iestudējis Ainas Rendas romānu „Pirmavots”. Pirmās atsauksmes jau ir publicētas, un šķiet, ka izrāde ir veiksme. Bet īpaši interesantu to padara tēma. „Pirmavots”  ir ōda absolūtam bezkompromisa individuālismam. Tā esot viena no mīļākajām Īlona Maska grāmatām, un novērojumi rāda, ka arī izrādei skatītāji atsaucas ne tikai mākslas, bet arī savu personisko pārliecību dēļ. ZANE RADZOBE uzlūko šo izrādi kā lakmusa papīrīti Latvijas sabiedrības sapņiem un cerībām. Vai individuālisms Latvijas teātrī un sabiedrībā šodien ir tēma, kas spēj mūs satraukt un iedvesmot? Par to Zane runā ar savām kolēģēm - teātra kritiķēm un zinātniecēm VALDU ČAKARI un LAUMU MELLĒNU-BARTKEVIČU - un aktieri MĀRTIŅU MEIERU.

Rūdolfa Blaumaņa luga "Ugunī" pirmoreiz pie skatītājiem iznāca 1905.gadā Ērgļos – amatieriestudējumā, kurā Baronu spēlēja pats autors, bet Kristīnes lomu atveidoja Blaumaņa brāļasieva Anna. Par pirmo profesionālo Kristīni gan kļūst pavisam cita mēroga aktrise – Dace Akmentiņa, kas 20. gadsimta sākuma teātrī iemiesoja gan mākslinieces, gan sievietes ideāltēlu. Ir pagājis vairāk nekā gadsimts, un mums ir jauna Kristīne: Nacionālajā teātrī Ineses Mičules režijā tapis jauns "Ugunī" iestudējums.  "Šņorbēniņos" viesojas divas Kristīnes: Elza Rūta Jordāne no jaunā iestudējuma un Lidija Pupure, kuras Kristīne uz Dailes teātra skatuves pirmoreiz kāpa 1966. gadā. Lai saprastu, kāds tad ir bijis Kristīnes gadsimts latviešu kultūrā, raidījuma vadītāja Zane Radzobe uz sarunu aicinājusi arī kinozinātnieci Ingu Pērkoni, kura par latviešu sievietēm latviešu kinofilmās ir uzrakstījusi grāmatu, tās nosaukumā liekot Blaumaņa Kristīnes sacītos vārdus: "Es varu tikai mīlēt".  Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka. 

Teātra vide mainās līdzi laikam. Bet ko tas nozīmē cilvēkiem, kas tajā strādā? Ko nozīmē būt aktierim šodien? Un kā skatītājam orientēties teātru skandālos? "Šņorbēniņos" par darbu teātrī, pensijām un talantu diskutē aktrise, dramaturģe, viena no neatkarīgās teātra trupas "Kvadrifrons" dibinātājām Ance Strazda, Latvijas Nacionālā teātra aktrise, Latvijas Teātra darbinieku savienības fonda "Rampa" valdes locekle Daiga Gaismiņa, kā arī Jaunā Rīgas teātra aktieris, dramaturgs un režisors Gerds Lapoška, kurus uz sarunu aicinājusi teātra zinātniece Zane Radzobe. Pārraides producente – Sandra Ņedzvecka.  Zane Radzobe: No vienas puses, aktieris ir ļoti publiska, bet no otras – arī noslēpumaina profesija, jo no tā, ko darāt, publika redz tikai pašu aisberga smaili. Vai tas ir labi, vai arī tā ir problēma? Ance Strazda: Tas ir ambīciju jautājums. Šī profesija var būt tik publiska, cik tu pats izvēlies to iznest publiskajā telpā, un tā var būt tieši tik privāta, cik tu vēlies to saglabāt.  Daiga Gaismiņa: Ļoti labi atceros mirkli, kad apmēram trīsdesmit gadu vecumā man bija lielas pārdomas, vai gribu tādu publicitāti, kādu vajadzētu, lai es savā profesijā attīstītos. Izvēlējos iet to ceļu, kurā varu sadzīvot ar sevi un savu ģimeni.  Gerds Lapoška: Man šķiet, ka skatītājam jāredz un jāzina viss tikai par un ap izrādi un to, kas notiek uz skatuves, nevis aizkulisēs vai aktieru grimētavās. Un turos pretī visiem, kuri grib filmēt rullīšus "tiktokiem" vai "instagramiem" par to, kas un kā notiek aizkulisēs. Tas ir nevajadzīgi – pazūd brīnums. Kā aktieri vispār nonāk savā profesijā? Cik daudz jaunietis, kurš tikai sāk studēt, vispār nojauš, kāda ir šī profesija. Vai atceraties, no kurienes jums radās priekšstats par to, kas ir aktieris, un vai tas ir mainījies, reāli strādājot? Ance Strazda: Sešpadsmit gadu vecumā sāku strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē. Nostrādāju tur gadus desmit, un tieši tur arī mīlestība pret teātri radās un izauga, un viss tālākais ceļš likās ļoti loģisks un secīgi gāja uz priekšu. Ir gan pilnīgi citādāk, nekā likās, ka būs. To jau kaut kādā mērā uzrāda arī tas, ar cik daudz cilvēkiem tu iestājies kopā [Kultūras akadēmijā], cik daudzi no viņiem pabeidz un cik daudzi pēc tam strādā profesijā.  Gerds Lapoška: Man sākumā bija citi priekšstati un fantāzijas. Tad viss lūza, bruka un veidojās no jauna.  Daiga Gaismiņa: Man līdzīgi… Kas ir tās lietas, kas fundamentāli mainījušās? Ance Strazda: Agrāk bija sajūta, ka tas nav rutinēts darbs. Bet ir! Ļoti! Rutīna gan ir jebkurā lietā, bet šajā gadījumā tā ir specifiska. It kā tu visu laiku taisi jaunas izrādes un strādā ar citu saturu, bet faktiski tu visu laiku… taisi izrādes! Viena no domām ir arī par to, ka aktiera profesija ir mainīga. Nav. Un uz to nevar paļauties. Sākot šo darbu, liekas – tagad nu gan strādāšu, bet var gadīties, ka tu diezgan ilgi sēdēsi un gaidīsi, ka varbūt tu strādāsi.  Daiga Gaismiņa: Uzreiz pēc Teātra fakultātes beigšanas ir dažādas ilūzijas par to, kas būs, jo muskuļus esi uztrenējis dažādās jomās: esi iemācījies dziedāt, dejot, dažādos veidos performēt. Kad nokļūsti darba attiecībās, tas, ko un cik no tevis prasa… Viss kļūst savādāks. Nonākot uz lielās skatuves, sākas pilnīgi jauna skola, kas jāapgūst turpmāko gadu laikā. Ance Strazda: Tāpēc aktiera profesija no ārpuses noteikti izskatās daudz savādāka, nekā patiesībā. Tā ir ļoti liela pašdisciplīna. Ir diezgan skarbi jāstrādā ar sevi un jāveido savs tēls, lai tu šajā profesijā noturētos. Gerds Lapoška: Sākumā šķiet – katra izrāde, kurā tu piedalīsies, būs pasaulē labākā! Bet izrādās visādi. Par pašdisciplīnu piekrītu – no jauna jāsāk būvēt sava iekšējā struktūra. Bet tas ir skaisti, tur nav nekā slikta. Diskusiju pilnā apjomā lasiet portālā LSM.LV!

Kā liecina dažādu straumēšanas platformu piedāvājums, pasaule šobrīd ļoti interesējas par noziegumiem: uzvaras gājienu svin dažādi kriminālžanri – gan dokumentāli, gan fikcionāli. Latvijā kulta parādība ir britu detektīvseriāli: jaunākos pasaules kriminālromānus var lasīt latviski gandrīz uzreiz pēc to uzrakstīšanas, un šim trendam atsaukušies arī teātri. Lielākoties tā ir izklaide, bet – ar savu pievienoto vērtību… "Šņorbēniņos" šoreiz aicināti trīs eksperti, kas palīdz saprast, kas noziegumos ir tik vilinošs: par izklaidi, noziegumiem un taisnīgumu teātrī diskutē režisore Laura, Dailes teātra aktieris, režisors un seriāla "Nelūgtie viesi" zvaigzne Niklāvs Kurpnieks un teātra kritiķis, jurists, tiesību zinātnes doktors Toms Čevers.   Zane Radzobe: Vai jūs paši patērējat kriminālžanra darbus – ne tikai teātrī, bet vispār? Un kas ir labākais, kas skeptiķus varētu pārliecināt, ka šajā žanrā ir vērts iedziļināties? Laura: Kad tu, Zane, man zvanīji un ierosināji piedalīties šajā diskusijā, es uzreiz teicu – lūdzu, tikai nerunāsim par Agatu Kristi un manu pēdējo darbu "Slepkavība Austrumu ekspresī". Negribu būt banāla, bet patiešām – jebkura laba dramaturģija ir detektīvs! Vai mēs ņemam melodrāmu, trilleri, drāmu vai klasisku traģēdiju – mēs vienmēr tajā redzam detektīvstāstu, jo darbu vienmēr veido vajadzība un arī neiespējamība realizēt savu vajadzību. Faktiski mēs [jebkurā darbā] ejam pretī kaut kādai darbībai, kas detektīvā izpaužas kā noziegums, un tad seko tā atrisināšana. Jebkura žanra literatūrā ir tāda pati uzbūve kā detektīvā, tikai varbūt bez fiziskiem upuriem un fiziskas vajadzības pierādīt tiesisko taisnīgumu. Līdz ar to šajā diskusijā mēs varētu izkāpt no tradicionālā detektīva žanra un parunāt par to, ar ko nodarbojas gan televīzija, gan kino pēc savas būtības. Laba literatūra, arī laba vizuālā māksla pēc savas būtības iekļaujas vistradicionālākā, vispareizākā, visklasiskākā detektīvstāsta ietvaros.  Tas ir stāsts par noslēpumu, par mīklu? Laura: Tas ir par noslēpumu, par mīklu, par intrigu, jo kopumā mēs tiešām vienmēr minam mīklas. Ja mēs tās neminam, ja mums viss ir skaidrs un iepriekš paredzams, mums kļūst garlaicīgi, un mēs ļoti ātri gribam pamest konkrēto laika pavadīšanas veidu. Niklāv, seriāls "Nelūgtie viesi" laikam ir kulta klasika. Mani studenti pēc zināmas pretošanās arī mani piespieda to noskatīties... Vai tas ir tas, kas jānoskatās katram latvietim? Niklāvs Kurpnieks: (Smejas.) Nē, nē, nē! Katram latvietim jāskatās tas, ko viņš grib! Jāpatērē arī ārzemju saturs. Bet, protams, skatieties Arī "Nelūgtos viesus" – tā ir laba reklāma! Klausoties Lauras teiktajā, pats tikai tagad sapratu, ka interesanti ir nonākt no vienas domas līdz citai, bet tas ceļš – tas ir detektīvs, pat ja mēs runājam par bioloģiju vai jebko citu! Taču sākotnējais jautājums bija par kriminālžanru. Patērēju to, cik vien varu. Mani vienmēr vairāk interesējušas cilvēka ēnas puses, nevis skaistās puses. Jūs arī sākumā minējāt, ka šobrīd pasaulē tas viennozīmīgi ir populārākais žanrs. Arī "Netflix" pirmajā trijniekā ir pilnīgi "krimiķi", un tieši par slepkavībām, par asinīm, par nāvi. Cilvēkiem šobrīd apnicis, ka viss ir skaisti un mīļi, jo saprotam, ka tā patiesībā nav, un tad mums gribas sākt patērēt šo netīro saturu. Toms Čevers: Arī es lasu kriminālžanra literatūru, un gribētu to lasīt un patērēt vairāk, bet sakarā ar darbu, kur ir pietiekami daudz lasāmā, arī rakstot par izrādēm, ir gana daudz jāizlasa kas tāds, ko nekad brīvprātīgi nelasītu… Bet, runājot par detektīvu – kā jau kolēģi teica, tā vienmēr ir intriga, tas vienmēr ir noslēpums. Tas ir arī kvalitatīvs laika pavadīšanas veids, kvalitatīvs atslodzes veids, jo tas provocē iztēli un domāšanu: tur vienmēr ir kaut kāds noslēpums, ko gribas minēt, un tad skatīties, kā tavs risinājums saslēdzas ar rezultātu, ko piedāvā autors. Tas, manuprāt, ir bagātinošs saturs, ko patērēt. Tom, tevi uz šo diskusiju esmu aicinājusi ar konkrētu nolūku – gribu izmantot abas tavas profesijas. Daudzi tevi zina kā teātra kritiķi, taču tev ir arī doktora grāds jurisprudencē! Tev droši vien nācies ne reizi vien pamatot, kas teātrim kopīgs ar tieslietu sistēmu? Toms Čevers: Pamatot nav nācies, bet nu – skatoties detektīvus un izrādes, kas veltītas tiesvedībai – un tādas mūsu teātros ir ne mazums gan pagājušajā, gan šajā sezonā –, protams, profesionālais skats nāk līdzi. Šajā kontekstā nav runa tikai par jurisprudenci, bet par jebkuru tēmu, kur ir skatītājs ar speciālu pieredzi konkrētā nozarē – vai tā būtu arhitektūra, dārzkopība, medicīna, pedagoģija vai jebkas cits. Tas viss veido skatītāju. Labi zināmā tēze par to, ka izrāde veidojas skatītāja galvā – runājot ne tikai par emocijām un pārdzīvojumiem, bet tīri praktisku pieredzi – konkrētām zināšanām, kas viņam, iespējams, ir pat lielākas nekā izrādes autoram un dramaturgam. Tad viņš skatās kritiskāk – viņš ir sagatavots skatītājs. Un izrādes veidotājiem jāpieliek papildu pūles, lai arī viņu pārliecinātu un paņemtu savā pusē. Vai juristi šīs izrādes skatās citādāk? Gatavojoties šai sarunai, noklausījos pēc Lauras izrādes tapušo sarunu ar skatītājiem, kuru pulkā bija arī juristi. Un sarunas sākumā izvērtās milzīga diskusija par to, ko dara Puaro. Ka viņam juridiski nav nekādu tiesību un pamata kaut ko darīt. Laura: Puaro faktiski ir atvaļināts detektīvs, kas tiek pieaicināts krīzes situācijā, jo viņš pēc manas saprašanas atrodas neīstajā laikā un neīstajā vietā – cilvēks ir atvaļinājumā, dodas no viena punkta uz otru, bet atkal tiek pielikts pie darba! Mēs pat ironizējām par to, ka viņš ir kā tāds nāves vēstnesis – ja parādās Erikls Puaro, būs kāda slepkavība! (Smejas.) Ja viņš kaut kur paiet garām, zinām, ka šajā ēkā kāds mirs. Tā vienkārši ir. Viņš nekur nav nejauši! Izrādes prologu veidoju tā, ka viņš negrib kāpt tajā vilcienā, un viņu no tā attur arī visādi apstākļi. (..) Viņš vēlas attālināties no iekāpšanas tajā nelaimīgajā Austrumu ekspreša reisā. Pie tam viņu vajā vainas apziņa pēc iepriekšējās lietas – viņš ir nestabilā, labilā stāvoklī, taču beigu beigās viņš tomēr tiek iebāzts tajā vilcienā, un – kā viņš tur iekāpj, tā notiek slepkavība. Un viņam, cilvēkam, atkal jāsāk strādāt, kaut viņš nebija ne to paredzējis, ne viņam tas bija darba pienākumos.  Toms Čevers: Mazliet tevi paturpinot: Puaro, mis Mārpla, Šerloks Holmss – viņi tomēr ir iztēles augļi, un uz to mēs arī tā relaksētāk skatāmies. Bet ja mums piedāvā kādu tiesvedības rekonstrukciju, tad, bez šaubām, mēs to salīdzinām ar tiesvedības procedūrām, praksēm un to, kā šo profesiju pārstāvji uzvedas, izpildot savus pienākumus. Mēs gribam ticamību. Ja runājam par konkrētām lietām, nevaram izvairīties no reālistiskas pieejas.  Laura: Mūsdienās noteikti! Agata Kristi rakstījusi citā laikmetā, kad tiesvedības leģitīmā vara nebija tik ļoti definēta pantos. Protams, Puaro ir izdomāts. Nereti esmu sastapusies ar pretenzijām pret manu darbu, kad es vēsturiskas personības neinterpretēju tā, kā vajadzētu: visi zina, kādas šīs personības bijušas, bet es nedaru tā, kā vajadzētu... Pirms šīs pirmizrādes tā arī teicu: ceru, ka šajā gadījumā man neviens neko nepārmetīs, jo Puaro ir literārs varonis… Taču tik un tā pār mani nāca kritika! Jo Puaro taču tāds nav – viņam neinteresē privātā dzīve: nu, kur tad viņš varēja vēl iemīlēties darbam pa vidu!? Patiešām mēs nezinām, vai Erkilam Puaro varētu būt bijušas simpātijas pret pretējo dzimumu, ja viņš vienkārši ir darba mašīna; turklāt viņam jābūt tik un tik vecam, tādam un tādam. Es domāju – nopietni? Man atņems tiesības interpretēt pat literāru varoni? Jo vēsturiskas personas tiešām ietver kādu vajadzību atdurties pret reāliem faktiem un tos nepārskatīt, bet nu literārs varonis... Manā ieskatā Puaro bija četrdesmitgadīgs, diezgan sprigans vīrietis, pārstrādājies, un tad arī, iespējams, viņš satika savu iespējamo dzīves mīlestību, bet nespēja ar viņu būt kopā… Saskaitīju, ka šobrīd Latvijas teātros ir vismaz deviņi kriminālžanra darbi: ņemot vērā to, cik neliels ir Latvijas teātru repertuārs, tas ir ārkārtīgi daudz! Jūs tas nepārsteidz? Varbūt sāksim tieši ar Niklāvu, jo tu savai debijai režisora ampluā izvēlējies tieši krimināldarbu "Nāve un meitene": tā gluži nav tipiskākā izvēle, kas pirmā nāktu prātā. Niklāvs Kurpnieks: Biju pārsteigts, ka līdz šim neviens šo lugu Latvijā nebija iestudējis! Manuprāt, lai uztaisītu kriminālžanra izrādi, ir divas opcijas. Var ņemt tīru dramaturģiju, kā Laura to darījusi – tu it kā to stāstu zini, un tev ir interesanti skatīties. Man kā skatītājam interesantāk skatīties, ja kaut kas tiek pamainīts jau esošajā struktūrā. Piemēram, pamainīti personāži. Bet manā gadījumā luga pati par sevi bija diezgan nezināma, tēma – diezgan asa, tāpēc izvēlējos tīrās reālpsiholoģijas ceļu. Var izkrāšņot šo ceļu no notikuma līdz tā atrisinājumam un visu laiku domāt, kā izdarīt to, to un to. Var arī sākumā cilvēkiem skaidri pateikt, kas ir noticis, viņš izdara savus secinājumus, un tad līdz izrādes beigām tu viņu rausti un mēģini pierādīt pretējo, lai skatītājs beigās jūtas apjucis... Tas, ko gribēju savā izrādē - lai cilvēkiem nav šīs viennozīmīgās idejas: ka viņa ir vainīga vai viņš ir vainīgs, vai viņa ir traka vai kas tamlīdzīgs. Man vienmēr ir paticis šis žanrs, tāpēc arī to izvēlējos, jo man likās, ka es teātrī bieži neredzu šo tīrās reālpsiholoģijas žanru. Tāpēc meklēju šo lugu. Izrādījās, ka ir arī Poļanska filma. Sapratu, ka to var uztaisīt kā reālpsiholoģisku darbu. Un tad gāju šo ceļu cauri "otrām durvīm" – lai būtu ticamība; lai cilvēks to skatītos nevis kā fikciju, bet kā īstu stāstu. Diskusiju pilnā apjomā drīzumā lasiet portālā LSM.LV! Raidījuma producente — Sandra Ņedzvecka. 

Par sievietēm un traģēdijām jeb par lietām, kas dzīvē un kultūrā ir lielākas par cilvēku aizejošā gada beidzamajos "Šņorbēniņos" sarunājas aktrises Guna Zariņa, Maija Doveika un režisore Inese Mičule, kuras studijā aicinājusi teātra zinātniece Zane Radzobe. Pārraides producente - Sandra Ņedzvecka. Zane Radzobe: Jums, mūsu raidījuma viešņām, ir mūsdienu teātrim gluži ekskluzīva pieredze: jūs visas esat strādājušas ar tekstiem, kas nākuši no antīkajā kultūrā balstītām traģēdijām. Bet traģēdijas dod iespēju parunāties par to, kas ir lielāks par dzīvi. Bet sākšu mazliet netradicionāli – ar personiskas dabas jautājumu. Vai jums personīgi ir svarīgi tādi jēdzieni kā "lielums" vai "mērogs"? Maija Doveika: Izklausās, ka nav, bet droši vien realitātē ir. Tie vārdi varbūt neizsaka to, kas tas varētu būt. Bet nākas par to domāt. Guna Zariņa: Man gan viss uzreiz visu izsaka. Bet, ja runājam pavisam konkrēti par izrādi, ir daudz jēdzīgāk pavadīt savu laiku, risinot lielos jautājumos, nevis "skrumzinoties" pa krikumiem. Inese Mičule: Arī manā skatījumā ir nozīme šiem diviem jēdzieniem. Gan morāles vērtību atskaites punktā – kas ir tavs mazums un kas ir tavs lielums (un mēs starp šiem jēdzieniem visu laiku šaudāmies), gan arī runājot par mērogu: pirmais, kas nāk prātā, ir telpa. Telpa, kas saistīta ar darbu, kuru tu izveido telpā. Telpā, kurā satiekas materiāls ar mūsu tulkojumu un dzimst izrāde. Tā ka šie jēdzieni viens otru ietver ļoti personiski. Varētu jautāt – kāpēc pirmssvētku laikā esmu izvēlējusies tādu bagātu, pirmajā brīdī varētu likties – traģisku tēmu. Iemesli ir divi. Pirmkārt, traģēdijas, manuprāt, patiešām ir ļoti liels retums: proti, traģēdijas jau nav stāsti, kuros kāds mirst – tie ir stāsti, kur beigas ir neizbēgamas. Un, lai tā notiktu, tam, ar ko varonis sastopas, jābūt lielākam par viņu pašu. Teorija mums saka, ka kopš 20. gadsimta vidus Rietumos cilvēki tā vairs nedomā – nekā lielāka par cilvēku nav. Tomēr 21. gadsimtā cilvēki tomēr ilgojas pēc lieluma, pēc kārtības, pēc stabilitātes un kaut ko meklē. Un tāpēc ir arī otrs iemesls. Proti, šosezon Latvijas teātru repertuārā ir veselas divas antīkās traģēdijas, kurām arī Eiropas mērogā ir neparasts formāts. Man ir ļoti žēl, ka mums šodien nepievienojās daugavpilieši, jo Eiripīda "Hekube" Daugavpilī ir patiešām traģēdijas vērienā. Savukārt interesantā kārtā šodien nebūtu iederīga Valmieras pārstāvniecība: Reinis Suhanovs tur tikko iestudējis "Mēdeju", un izlasījis to drīzāk kā komēdiju. Guna, jūsu Mēdeja pie Vladislava Nastavševa gan nebija komēdija, bet, skatoties šo darbu, jau toreiz domāju, ka tas īstenībā ir ļoti sarežģīti stāstāms stāsts, jo tas ir sens stāsts. Kaut arī mūsdienās sievietes mēdz nogalināt bērnus, iedomāties, ka mēs tādai sievietei uzreiz esam gatavi noticēt, just līdzi un viņu saprast, gan ir daudz grūtāk. Kā jūs par šo problēmu domājāt un kas šai stāstā ir laikmetīgs? Guna Zariņa: Varu izstāstīt, kā pie tā nonācu. Man vienkārši radās jautājums: kas mūsdienu pasaulē ir traģēdija, un vai antīkā traģēdija mūsdienu pasaulē var būt traģēdija? Kā abus laikus savest kopā? Pirmkārt, man bija palicis prātā Silvijas Radzobes lekcijās stāstītais par antīko traģēdiju, un konkrēti – par "Mēdeju". Man tas likās ļoti stāstāms stāsts – pat nezinu, kāpēc, bet manos jaunajos gados likās, ka tas ir kas tulkojams mūsdienu valodā. Man šķita, ka būtu interesanti to mēģināt. Kad nonācu antīkajā teātrī Atēnās, sēdēju gan skatītāju vietās, gan aizgāju izrādes vietā, cenšoties saprast, kas tad tur notika: kas notika starp skatītāju un izrādi, un es domāju – vai mūsdienu pasaulē tas būtu iespējams? Kādu brīdi meklēju, runāju ar režisoriem saviesīgos pasākumos, vai kāds negribētu ar mani uztaisīt "Mēdeju". Neviens uz to "baigi nerāvās". Runājāmies ar Vladu. Pa vidu vēl bija iejaukts Kirils Serebreņņikovs, kurš teica: brauciet, taisiet pie manis! Un tad sākās tas sarežģītākais, varbūt arī nepatīkamākais, sāpīgākais un briesmīgākais, jo izrādījās, ka mēs nezinām, kā to tulkot mūsdienu valodā! Bija visādi ceļi. Viens no tiem – ka mēs to visu mēģinājām risināt kādā Jelgavas, Ventspils vai Kuldīgas virtuvē, runājot par gadījumu, kad sieviete ar diviem bērniem bija ielēkusi upē... Mēģinājām kaut kā to tulkot, bet tas nestrādāja, nestrādāja un nestrādāja, kamēr nonācām līdz tīrai esencei – attīrījām to stāstu no jelkā, kas ir sadzīvisks. Tagad pat nemāku pateikt, vai es šajā izrādē maz spēlēju cilvēku. Es tur nespēlēju konkrētu sievieti. Man gribētos domāt, ka tas tēls ir notīrīts līdz tādam kā arhetipam – putnam. Nezinu. Mēģinājām to tulkot arī caur kādu dzīvnieku pasauli, kaut ko tik esenciālu kā sieviete-dzīvnieks vai sieviete-piemineklis. Tā ka beigās palika tikai lielums – nekāda mazuma vairs nebija. Bet es laikam neatbildēju uz tavu jautājumu… Tas, ko es dzirdēju, ir tēma par arhetipiem, tēma par pirmsākumu, par atgriešanos pie daudz intensīvākām attiecībām starp teātri un skatītāju, nekā ierasts mūsdienu teātrī.  Guna Zariņa: Jā, jo tur tās atbildes nāca pavisam banālas. Ka to, ko Senajā Grieķijā darīja teātris, šobrīd aizstāj seriāli, kurus skatoties, cilvēki var izraudāties, kur viņi gūst līdzīgus efektus, bet patiesībā jau laikam tas īsti nav iespējams mūsdienu pasaulē.  O'Nīla "Sēras piestāv Elektrai" apvieno antīko un arī moderno kultūru. Un šeit pamats droši vien ir arhetips – psihoanalīzei ir milzīga nozīme. Inese, vai mūsdienās lielākais šķērslis cilvēka dzīvē slēpjas psihē? Inese Mičule: Nevarēšu viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu, jo man nav tādu zināšanu. Turpinot Gunas domu, neesmu iestudējusi antīko traģēdiju, bet, ķeroties klāt O'Nīlam, arī mani vadīja ziņkāre. Pirmkārt, gribēju saprast, par ko šī luga bijusi nominēta Nobela prēmijai. Likās – kur ir šī darba milzīgā vērtība? Manuprāt, autors caur antīko mītu meklēja to, kas tolaik viņam notika apkārt: bija beidzies Pirmais pasaules karš, un šausmas, kuras viņš tajā izjuta, viņš centās paust caur savu darbu. (..) Skatītājs tikai pēc nosaukuma var saprast, ka darba fundaments ir antīkā traģēdija. Jā, viņš meklē, tāpat kā, iespējams, Eiripīds, tā brīža morālo pagrimumu caur kādu leģendu, kura liek runāt par konfliktu, kas ir cilvēkam ar dieviem – kā "Mēdejā". Bet O'Nīlam ir cilvēka konflikts nevis ar dieviem, bet ar savām iekšējām dziņām, vēlmēm; tur vairs nav nekādas atbildības dievu priekšā, kā bija antīkajā paraugā. Te tu esi pats – ko tu dari un ko tu nedari. Un iekšējie konflikti slēpjas psihoanalīzē, cilvēka psihē, ko iedod tēvs, māte. Tad jau aiziet visi arhetipi – viss, ko varam psihoanalīzē izlasīt par Edipa kompleksu, tēva un meitas kompleksu, kas savukārt ir Elektras stāsts. Ļoti līdzīgā aspektā es domāju arī par Antigoni, par kuru atcerējos tieši pēc Daugavpils: arī Anuijs, protams, ir pārrakstījis šo darbu 20. gadsimtam, bet sajūta par to, ka stāsts, kas tiek stāstīts, acīmredzot ir nu jau tūkstoš gadu aktuāls, visam iet cauri. Stāsts ir par to, ka neviens tevi nespēj piespiest nebūt cilvēkam, ja vien tu pats to neizvēlie. Maija, skatījos interviju, kurā Elmārs Seņkovs teica, ka tad, kad jūs iestudējāt šo izrādi, jūs domājāt par Baltkrieviju. Vai tiešām šie senie stāsti, senie procesi var būt saskatāmi arī mūsdienu sabiedrībā? Maija Doveika: Mēs tobrīd domājām par Ukrainu – tas bija laiks, kad notika pirmais trieciens Ukrainai, mēs par to domājām, un tas bija visnotaļ satraucoši: pēkšņi jautājums par dzīvību un nāvi aktualizējās politiskā nozīmē! Anuijs šo darbu tomēr ir pārrakstījis pa savam, jo tur ir fašistiskais moments, pret kuru viņš nostājas; viņš runā par cilvēka brīvību – respektīvi, ka cilvēks pats ir brīvs izvēlēties – stāvēt, krist, dzīvot, atdot savu dzīvību un par ko atdot savu dzīvību. Sākumā Anuija redakciju mēģināju visādi apcerēt, bet atzīšos – man bija "par īsu". Un tad mums bija sarunas ar vēsturnieku Hariju Tumanu par antīko pasaules skatījumu, un rezultātā pēc vērtībām es atgriezos pie Sofokla. Tāpēc, ka man likās, ka cilvēks nav nekāda mēraukla – viņš ir pats sava lieluma, bet ir jābūt kam lielākam. Sofoklam ir doma par to, ka šie cilvēki netrīcēja tik daudz nāves vai kādu lēmumu priekšā, bet gan dievišķā likuma priekšā, kas uz viņiem attieksies – vai viņi ir dzīvi, vai miruši. Respektīvi, valdnieka likums, ar kuru saskārās Antigone, ir tikai tāda paša lieluma, kāds ir cilvēks pats. Bet patiesībā tu stāvi daudz lielāku likumu priekšā – par to, kā tev būs izturēties pret mirušajiem, kādi ir apbedīšanas rituāli, ko tas nozīmē, ja tu neapbedī un zem kāda lāsta nokļūsti. Kad es sāku domāt tādās kategorijās, man pēkšņi radās viedoklis par traģēdiju. Es to sapratu, un man liekas, ka tā bija pareizā domāšana. Katrā ziņā ar to tu vari tikt daudz tālāk, nekā vienkārši ar to, ka esi tāds brīvs un visu kaut ko vari darīt. Arī nomirt. Saruna pilnā apjomā drīzumā būs pieejama portālā LSM.LV.  

Valsts svētku nedēļā – saruna ar un par Latvijas teātra nākotni. Zanes Radzobes viesi "Šņorbēniņos" ir jaunie režisori Henrijs Arājs, Gusts Ābele un Egija Silāre. "Manuprāt, teātrim ir jābūt dzīvi apliecinošam un kaut kādā ziņā izkāpinātam – nevajag slēpties no tā, ka teātris ir teātris!" "Man tas ceļš sākās tieši caur sirreālismu – manuprāt, tas ir veids, kā sistematizēt haosu, jo tā ir domāšana iespējamībās..." "Man patīk taisīt izrādes par jauniem cilvēkiem un viņu mēģinājumiem saprast, kā dzīvot." To, kuram no jaunajiem režisoriem pieder konkrētais teikums, kas kalpo kā maza vizītkarte katra mākslinieciskajai koncepcijai, uzzināsit, klausoties raidījumu!   Pārraides producente –  Sandra Ņedzvecka. 

Jaunās sezonas iesākumā raidījuma vadītāja teātra kritiķe Zane Radzobe tiekas ar trim Latvijas teātru direktoriem: Evitu Ašeradenu no Valmieras Drāmas teātra, Juri Žagaru no Dailes un Māri Vītolu no Nacionālā teātra. Iepriekšējā sezona noslēdzās ar secinājumu, ka dažādi teātri ļoti atšķirīgi izprot savu lomu Latvijas mākslā, estētiku un darba metodes. Vai skatītājs būs ieguvējs no "teātru kariem"? Un kā saprast, kur meklēt teātri, kas patiks tieši jums? Zane Radzobe: Šis raidījums pašreklāmā mazliet izaicinoši tiek pieteikts kā raidījums par teātru kariem. Man šis nosaukums patīk, jo "Klasikai" piedien koru kari, un kāpēc lai nekarotu arī teātri? Šī metafora ir ļoti daudzpusīga, jo, kā rāda pēdējās sezonas, teātri patiešām arī sacenšas – gan par skatītājiem, gan par māksliniekiem. Bez tam aizvien izteiktāk iezīmējas tas, ka dažādi teātri ļoti atšķirīgi saprot, kādai vajadzētu būt mākslai, un skatītājus tas reizēm ļoti mulsina. Tāpēc "Šņorbēniņu" rudens cēlienu sāksim ar sarunu, uz kuru esmu aicinājusi trīs Latvijas lielo teātru direktorus: Evitu Ašeradenu no Valmieras, Māri Vītolu no Nacionālā un Juri Žagaru no Dailes teātra. Līdz ar to, ka šis ir teātra sezonas sākuma raidījums, varbūt jūs varētu atgādināt mūsu klausītājiem, ko viņi jūsu teātros šajā sezonā var gaidīt? Kāds katram no teātriem ir caurviju motīvs? Evita Ašeradena: Viena lieta ir tos motīvus noformulēt, bet cita lieta – pēc tam sasniegt. Sezonas kvalitāte nav atkarīga no tā, vai vadmotīvs ir vai tā nav: reizēm visu noformulē brīnišķīgi, bet īsti neizdodas. Valmieras teātra šīgada uzstādījums ir šāds: ja iepriekšējā sezona bija vīriešu sezona un atgriešanās mājās sezona, tad šī ir par atbildību. Vairāk atgriežamies pie tā, ka saruna ir par vīriešu atbildību pret pasauli, pret sievieti un arī to, kāds tam visam ir rezultāts. Mūs pamudināja arī demogrāfijas situācija: var par to skaļi runāt, var piešķirt milzīgas naudas, bet var arī mainīt domāšanu. Skatāmies uz to, kas notiek ar pamestiem bērniem brīdī, kad cilvēki izšķiras: tūkstoš laulību pie mums gadā reģistrē, un piecus simtus izšķir... Kaut kāds iemesls tam ir. Raudzīsim, kā uz to var paskatīties mākslā. Mēģināsim aptvert visas iespējamās paaudzes. Juris Žagars: Mums īsti nav vienas īpašas tēmas; nekad tādā veidā neesam pat domājuši, un es pat neprotu tā domāt – ka izvēlamies sezonas tēmu un tad tai pieskaņojam izrādes. (..) Jo galu galā mūsu uzdevums ir apkalpot sabiedrību. Mūsu uzdevums vai direktora uzdevums – uzminēt to, ko sabiedrība "ēd", ko skatītāji ir gatavi nopirkt un kas viņus interesē. Ņemot vērā, ka šobrīd sabiedrībā nedominē viena interešu zona, mums jāseko pieprasījumam. Kopīga tendence, ko esmu novērojis visā pasaulē – ka politiskās un kara tēmas, kas bija aktuālas pēc Ukrainas kara sākuma, ir aizgājušas ēnā. Šobrīd lielie meistari, pasaules klases režisori, runā par personiskām, cilvēciskām lietām, caur kurām, iespējams, var pastāstīt kaut ko vairāk par pasaules kārtību; par to, kas tajā notiek. Māris Vītols: Es tomēr uzskatu, ka tas ir ļoti labs intelektuāls izaicinājums – mēģināt atrast metaforisko ietvaru vai caurviju tēmu visai sezonai: tas dod plašāku kontekstu sezonas griezumā – ja varam padomāt par kādām lietām kopumā, katru izrādi iestudējot kopā arī aktieriem, ar māksliniekiem, kam mēs vēlamies veltīt uzmanību šajā sezonā. Šajā sezonā kā metaforisko ietvaru esam izvēlējušies kvēlās ugunis: pievēršamies vienai no dabas stihijām – uguns tēmai. Uguns ir ne tikai siltuma un gaismas avots; tā simbolizē arī mīlestību, kaislību, un kara laikā mīlestību un kaislību ir jēgpilni pretstatīt naidam un neiecietībai, vienaldzībai. Ne velti sezonu sākam ar Raiņa lieldarbu, ar "Induļa un Ārijas" iestudējumu, jo Rainim mīlestība vienmēr bijusi sabiedrības virzītājspēks – viņš to vienmēr stādījis augstāk par naidu. Tas ir svarīgi – skatītājam pavērt plašāk domu apvāršņus un ideju horizontus. Protams, būs arī ļoti tieši mīlestības ugunskuri, kuri degs šajā sezonā: kā Blaumaņa "Ugunī" un ne tas vien. Manuprāt, skatītājam ir interesanti redzēt, kā mēs mēģinām kontekstualizēt visu sezonu kopumā. Mazliet nekaunīgs jautājums: kas ir tā viena īpašā izrāde, kuru katrs no jums kā direktors savā teātrī šosezon gaidāt visvairāk? Evita Ašerandena: Pirmkārt, ir ļoti riskanti to nosaukt, jo tad ir tās gaidas... Es jau dzirdu, ko saka kritiķi, ko viņi gaida no sezonas, uz ko viņi liek [galveno kārti]. Tas ir tāpat kā ar zelta medaļu gaidīšanu sportā – sportistam tiek uzlikta papildus emocionālā slodze. Otra lieta – direktoram uzmanība un cerība jādod visiem, tieši tāpēc mēs zinām, ko mēs darām, mēs arī saprotam, kas varētu būt mūsu virsotne, bet lai paliek tā, kā izdosies. Un skatītāji, kritiķi un visi pārējie lai lemj paši. Māris Vītols: Arī man visas repertuāra vienības, sezonu uzsākot, ir vienlīdzīgās starta pozīcijās. Svarīgākais, domājot par repertuāra izvēli – lai būtu kvalitatīva daudzveidība: lai būtu izrādes jauniešiem, lai būtu muzikālas izrādes, lai būtu izrādes, kas runā par šodienu un šodienas aktuālajiem jautājumiem sabiedrībā. Kvalitatīvā daudzveidība, kur tiešām mēs rūpējamies par kvalitāti katrā niansē – tā ir tā latiņa, par ko jātur rūpe teātra direktoram. Juris Žagars: Es tomēr reaģēšu uz jautājumu, kas bija ļoti precīzs. Kuru izrādi mēs, direktori, gaidām ar interesi? Man noteikti tāda ir! Vairāk vai mazāk bija skaidrs, ka nostrādās "Orākuls" – tas arī nostrādāja tā, kā bijām gaidījuši. Vairāk vai mazāk ir skaidrs, kā nostrādās Daniela Regeta "Sapņu novele" – tur arī nezināmo nav tik daudz. Ir pilnīgi skaidrs, kā nostrādās "Rīkojums Nr. 2" Valtera Sīļa režijā par Zatlera rīkojumu atlaist parlamentu. Bet nav skaidrs, kā nostrādās Viestura Kairiša "Pirmavots". Vai viņam patiešām šoreiz izdosies pastāstīt personisku stāstu par mīlestību, vai atkal viņš aizies plašākos ūdeņos un stāstīs par lielām idejām? Šo izrādi gaidu ar vislielāko interesi, jo ar Viestura iestudējumiem vienmēr ir tā, ka absolūti nav prognozējami biļešu ieņēmumi un skatītāju interese. Citreiz liekas – izrādi nepirks, un pēkšņi pērk; citreiz liekas – šim nu gan ir jānostrādā, bet nenostrādā. Evita Ašeradena: Vai tu, Juri, domā, ka izrādes kvalitāte vienmēr ir saistīta ar biļešu pirkšanu? Juris Žagars: Viennozīmīgi, simtprocentīgi un vienmēr. Protams, tas nenozīmē – ja biļetes pērk, tad noteikti ir arī laba izrāde. Bet – ja biļetes nepērk, tu nevari teikt, ka tev ir laba izrāde. Jo mēs tomēr strādājam sabiedrībai. Mākslas patērētājs ir sabiedrība.  Evita Ašeradena: Bet reizēm sabiedrība arī jāizglīto un jārāda kaut kas nesaprotams. Juris Žagars: Es tam nepiekrītu. Nekādā gadījumā negribētu lietot šo teicienu! Nedomāju, ka esam kaut kādi guru, kas tagad nu izglītos sabiedrību, kas nav tik gudra kā mēs, un tad nu mēs viņiem kaut ko mācām... Evita Ašeradena: Es gan tieši tā neteicu! (Smejas.) Juris Žagars: Jā, bet man negribas lietot šo jēdzienu – izglītot sabiedrību. Mēs varam dažādot piedāvājumu un skatīties, vai sabiedrībai interesē tas, ko piedāvājam. Bet, ja nepērk biļetes, domāju, tev kā direktoram ir ļoti grūti iestāstīt sabiedrībai, ka tev ir laba izrāde. Tu mēģināji kādu izglītot, bet redzi, ka viņi nav izglītojami… Evita Ašeradena: Nē, nav pat runa par izglītošanu. Arī Valmieras teātrī ir izrādes, par kurām pilnīgi droši zinu: ja tās rādītu Rīgā, tās aizietu, jo Rīgā ir lielāka auditorija. Juris Žagars: Protams, ja skatāmies uz ļoti mazo teātra patērētāju skaitu, kas ir Latvijā, tad atsevišķi nišas produkti ir daudz grūtāk pārdodami, nekā tas ir Londonā, Parīzē vai Berlīnē, kur uz tavu nišas produktu ir pietiekoši daudz skatītāju, lai šis produkts varētu izdzīvot ilgāku laiku. Pie mums tā nav. Māris Vītols: Manuprāt, mākslā un arī teātra mākslā riska apetīte pieļaujama augstāka nekā jebkurā citā ekonomikas jomā, un tas ir pareizi, ka, veidojot repertuāru, varam un spējam pieņemt arī drosmīgus un ambiciozus lēmumus, nerēķinoties ar to, kādi būs vai nebūs šīs izrādes nosacītie ekonomiskie panākumi. Jo pēc būtības mākslā nevajag aizrauties ar rēķināšanu: panākumi var atnākt, bet tos nevar izrēķināt uz priekšu – tu nevari kā matemātikā šeit paredzēt: sak’, te visas būtiskās komponentes sakritušas, lai gūtu panākumus. Bet riska līmeni ir pieļaujams uzturēt, jo mēs, lielie teātri, tomēr saņemam valsts dotāciju. Ja to nesaņemtu nemaz, droši vien teātri nevarētu pastāvēt. Bet, ņemot vērā, ka dotācija teātriem tomēr ir, nevaram nodarboties tikai ar aprēķiniem: mums jāiet arī tādās teritorijās, kas ir riskantas, drosmīgas un ambiciozas. Manuprāt, tāds piemērs ir tieši Nacionālā teātra sezonas atklāšanas izrāde "Indulis un Ārija", kuras sakarā teātrim bija jāpieņem sarežģīti ekonomiski jautājumi: no skanējuma viedokļa Māris Sirmais izvēlējās, ka koris sēdēs partera ložās, kas aizņem lielu daļu skatītāju sēdvietu Lielajā zālē – tieši šajās vietās, korim sēžot pakava formā, iegūstam visaugstāko skanisko kvalitāti. Līdz ar to katrā izrādē noņemam lielu skatītāju sēdvietu daļu. Šeit kaut kādā ziņā kvalitāte nonāk pretrunā ar aprēķiniem. Vienmēr, kad ir konflikts starp kvalitāti un naudu, uzskatu, ka jādod priekšroka kvalitātei. Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.  Diskusija pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. 

"Mirklis šis". Vienam no Edvīna dzejoļu krājumiem ir likts šis nosaukums, bet "Šņorbēniņos" skan arī no citiem krājumiem ņemti panti. Tos lasa pats dzejnieks un aktrise, režisore Daiga Kažociņa. Sandra Ņedzvecka: Dzejas saistībā ar partitūru - vismaz senākos laikos komponisti centās ierakstīt ar visām iespējamām zīmēm, kā viņi gribētu, lai skaņdarbu atskaņo. Edvīn, kā Jūs skatāties uz to, ka varētu būt pārprasts vai ne tā saprasts? Varbūt reizēm nākas sevi šaustīt, ka neesmu uzrakstījis tā, ka mani nepārprot? Edvīns Raups: Tas ir ļoti aktuāls jautājums, sevišķi mūsdienās. Mēs valodas evolūcijas ceļā dzejā esam atteikušies no pieturzīmēm un citām interpunkcijas zīmēm. Bet, ja mūziķi pieraksta stingrā nošu rakstā, kādreiz arī dzejnieki vispirms apguva akadēmiskos ritmus, ir bijušas dažādas augstskolas gan viduslaikos, gan vēlāk, kur tos ritmus mācīja, bet tikai ļoti izredzētiem cilvēkiem. Iespējams, to var kaut kādā veidā sasaistīt, bet, protams, dzejas brīvais gars, tāpat kā mūzikā, vienmēr cenšas tās formas lauzt. Es domāju, ka svarīgais, ko mēs visi cenšamies ielikt kaut kādos rāmjos, ir ritms. Ritmizēts teksts manā gadījumā ir kaut kas līdzīgs vārdu maģijai. Ne velti ir “burts” un “burties”, es saskatu dziļu tuvību šiem jēdzieniem. Ritmam piemīt spēja iedarboties uz cilvēku viļņveidīgi, un tu kādā brīdī esi saviļņots. Vai neesi. Un brīdis, kad tu esi saviļņots, ir saprašanas, aptveršanas brīdis. Tu esi sapratis, tāpēc tu esi saviļņots. Tas nav racionāls izpratnes veids, ko esam pieraduši ikdienā lietot, jo šīs zināšanas mēs nevaram sadalīt, kā zinātne ir pieradusi. Konstruē, dekonstruē, izpēta, kā tas viss darbojas - skaidrs, to mēs izmantot sadzīvē ērti un saprotami. Savukārt, kad tu aizej Gaujas krastā un skaties, kā plūst Gauja, pēkšņi caur tevi nāk kāds vilnis, varbūt tas ir gaismas vilnis, bet viņš ar tādu jaudu nāk caur tevi, ka tu pēkšņi saproti, kā tā Gauja plūst. Tu saproti, jo tu to sajūti, un tas iekšējais spēks ir tik milzīgs, ka tu vēlies to pateikt. Tās ir zināšanas, kas ir, domāju, pat lielākas nekā tās racionālās zināšanas, ko esam spējīgi iegūt ar prātu. Bet zinātne arī attīstās, mēs sākam ielauzties arī šajā uztveres līmenī, ko sauc par sajūtām, lai gan tas nav nekas jauns. Kā zinām, senos laikos bija tāds Epikūrs, kurš definēja, ka viņš ir sensors, kas pasauli uztver tikai caur sajūtām un maņām un pēc tam ar prātu apstrādā šo informāciju un mēģina to pateikt dimensijā, kas mums ir racionāla pieeja. Apmēram tā es redzu ritmu, kurš ir jāsavalda, jāieliek kaut kādos rāmjos, un cik tas ir viegli un nošu rakstam līdzīgi - es teiktu, ka jebkurš augsta līmeņa literārs teksts ir ritmiski ļoti smalki strukturēts, un, jo mazāk tur ir akadēmisku ritmu un atsauču, ja tas ir izdevies teksts, tad tur simtprocentīgi ir smalka ritma struktūra apakšā, kas to visu vada. Aktieri lieliski to jūt uz skatuves. Ja tev teksts neguļ uz mēles, tas nozīmē, ka tam pietrūkst ritmiskās uzbūves, tu nevari viņu brīvi runāt, un tu ilgi mal un mal to tekstu, kamēr vari viņu pateikt. Arī dramaturģijā visos dialogos ir vissmalkākā ritma struktūra.  

Sezonu „Šņorbēniņos”, kā ik gadu, atklājam ar dzejas raidījumiem. Pirmajā - aktieris Ģirts Krūmiņš un dzejnieks Kirils Ēcis. Ģirts lasa Kirila un Friča Bārdas dzeju, Kirils klausās, lasa pats un meklē līdzīgo ar Bārdu.      

Turpinām sarunu ciklu par Latvijas Jaunā teātra institūta rīkoto festivālu "Homo Novus", kas šogad svin savu 30. dzimšanas dienu, bet šoreiz runājam tieši par "Homo Novus" vietu Latvijas laikmetīgās skatuves mākslas ainavā, tā atstāto ietekmi un pēdām šo 30 gadu garumā un šobrīd. Henrika Eliasa Zēgnera rosinātajā sarunā piedalās režisors, Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis un skatuves māksliniece Katrīna Dūka. Henriks Eliass Zēgners: Ievadam gribu jums abiem palūgt nedaudz ieskicēt jūsu un "Homo Novus" festivāla attiecību vēsturi. Kā šīs attiecības sākušās, kā esat strādājuši šajā festivālā un kas bijuši svarīgākie notikumi? Varbūt, Valter, varam sākt ar tevi? Valters Sīlis: Sākuma attiecības bija tādas, ka pirmos festivālus, sekodams teātrim un skatoties teātri ikdienā, vēl biju skolas vecumā un līdz vidusskolas laikam neredzēju, šķiet, nevienu "Homo Novus" izrādi. Manas pirmās izrādes, ko esmu redzējis, ir ap 2003. gadu, tātad pirms 23 gadiem, un tas bija [Ivana] Viripajeva "Skābeklis" un Eimunta Nekrošus "Gadalaiki". Atceros, ka izrāde "Skābeklis", kas notika teātrī "Skatuve", man tikai pa pusei saprotot krievu valodu, turklāt tas bija viņa paša monologs, kuru viņš izpildīja tādā hiphopa veidā, tik un tā atstāja ļoti lielu iespaidu… Pēc tam, studējot teātra režiju, "Homo Novus" ir viens no maniem iedvesmojošākajiem notikumiem, un savā ziņā "Homo Novus" man neasociējas tikai ar "Homo Novus" – ļoti iedvesmojošs un nozīmīgs, man liekas, bija tā satelītfestivāls "Homo Alibi", un tad vēl bijušas arī vairākas izrāžu programmas, ko veidoja Jaunā teātra institūts tajā laikā, kad es studēju un kas notika sezonas gaitā – tas arī bija vērtīgs brīdis, ka šīs viesizrādes nebija tikai uz īsu brīdi, bet visas sezonas garumā Rīgā varēja redzēt interesantus mūsdienu teātra darbus. Tagad jau tiešām klasiķu darbus, Strādājot jau festivālā, mans pirmais darbs bija izrāde "Oāze". Tas bija 2009. gadā, tāds proves formāts, kur gribēju izdarīt pilnīgi visu, ko vien iespējams izdarīt, un… man liekas, ar to šajā iespējas brīdī nākas saslimt daudziem, un tā bija tāda ļoti iedvesmojoša neveiksme – tā varētu to apzīmēt. (Smejas.) Jo cilvēkiem bija tāda reakcija – kas tas vispār tāds ir? Tajā pašā laikā tas ļāva daudz ko pārdomāt, risināt, kāpēc tu to gribi izdarīt un kā tu to pa īstam gribētu izdarīt. Pirmā sadarbība bija pie Mariano Pensoti ļoti skaistā darbā – es biju aktieris. Bet pirmā profesionālā pieredze bija jau 2007. gadā, un tas festivāls bija ļoti, ļoti iedvesmojošs: tajā brīdī, kad tu tuvojies savu mācību beigām un kas tevi tiešām ieinteresē šajā procesā. Bet kā režisors esi veidojis diezgan daudz izrāžu festivālā "Homo Novus". Valters Sīlis: Man bija izrāde "Oāze", pēc tam festivālam bija jubilejas notikums fon Stricka villā, un tur man bija darbs, kas bija jārada jubilejai "Operācijai "Irākas atbrīvošana" – 10 gadi!". Tā bija ļoti vērtīga pieredze, kā Gundega [Laiviņa] uzdeva uzdevumu: viņa iedeva plašas iespējas, un katrs uz viņas jautājumu reaģēja citādāk. Tā bija ļoti vērtīga pieredze! Tāpat man bijusi sadarbība ar Jaunā teātra institūtu, bet jā – šie ir tādi ļoti atmiņā paliekoši: "Oāze" un "Operācijai "Irākas atbrīvošana" – 10 gadi" 2014. gadā – tas bija daudz, daudz koncentrētāks un minimālistiskāks darbs. Un pēc – saspēle ar šo festivālu. Bet man arī ļoti patīk vienkārši būt skatītājam. Katrīna, kā ir ar tevi? Tu esi strādājusi arī kā producente "Homo Novus" festivālā. Un vai es kļūdos, domādams, ka tas bija faktiski darbs, vēl pirms sāki tajā strādāt kā māksliniece? Katrīna Dūka: Manas attiecības ar festivālu sākās pirms desmit gadiem. Sāku kā brīvprātīgā. Toreiz mācījos Zanes Kreicbergas vadītajā audiovizuālās un skatuves mākslas producēšanas kursā, man liekas, tas bija otrais kurss, kad vajadzēja vākt papildspēkus un meklēt brīvprātīgos. Līdz tam nemaz nezināju, kas ir šis festivāls, bet es ar lielu pārliecību teicu, ka gribu piedalīties. Redzēju programmā, ka arī Elmārs Seņkovs taisīs jaunu izrādi, un paziņoju, ka man noteikti vajag strādāt ar viņu kopā! To arī beigās dabūju – biju viņam producenta asistente. Tas bija darbs, kas notika Briāna ielā – tagad, kur Mākslas akadēmijai un Rīgas Dizaina mākslas vidusskolai ir tā kopējā telpa, bet toreiz tā bija pamesta skolas telpa, un tur es pavadīju vairākas nedēļas. Tas bija vērtīgs brīdis, jo redzēju visu festivālu kopumā, bija iespēja strādāt ar Elmāru Seņkovu, un uz nākamo festivālu mani uzaicināja jau kā producenti: tad bija iespēja strādāt ar fantastiskiem ārzemju māksliniekiem. Liels notikums bija sadarboties ar Drīzu Verhovenu, ar daudziem jaunajiem vietējiem māksliniekiem viņu pirmajos darbos: tad sāku just, cik ļoti iedvesmojošs ir "Homo Novus", ka vairāk vēlos būt mākslinieciskajā mākslinieciskajā pusē, un tad arī Gundega Laiviņa uzaicināja mani pirmoreiz kā mākslinieci tajā piedalīties: tas bija tad, kad tikko sākās pandēmija – 2020. gads, kad daudzi mākslinieki nevarēja braukt uz Latviju ierobežojumu dēļ. Un tad bija tas koncepts, ka vietējo mākslinieku salika kopā ar ārzemju mākslinieku, un viņi kaut kādā hibrīda modelī mēģināja tā mākslinieka darbu realizēt Latvijā. Toreiz sadarbojos ar Rozenu Heidu, kas šogad brauca ar darbu "Pinokio radīšana". Tālāk bijuši divi darbi festivālā kā māksliniecei, man liekas, esmu izgājusi cauri visam festivālam – sākumā kā brīvprātīgā, tad palīdzējusi pie festivāla veidošanas un tad arī jau kā māksliniece. Parasti visiem saku, ka "Homo Novus" ir tas, kas mani izaudzinājis par to, kas šodien esmu. Līdzīgi kā Valters, esmu sadarbojusies arī citos projektos ar Latvijas Jaunā teātra institūtu. Festivāls man bijis izcili labs skolotājs! Kā jūs varētu raksturot, ko nozīmē laikmetīgā skatuves māksla, laikmetīgais teātris un kāpēc tieši laikmetīgais lauks ir būtisks ne tikai jums personīgi, bet arī Latvijas kultūras plašākā mērogā? Valters Sīlis: Termins, protams, ir plašs. Teātris tiešām ir ļoti vajadzīga māksla, bet tā izgaist. Tajā pašā laikā ir darbi, kas ļoti iekļaujas vēl joprojām simt gadu vecā teātra konvencijā, un tad man liekas, ka laikmetīgi darbi tomēr ir tie, kas pārvērtē šo klasisko teātra konvenciju, kas mums ir pierasta, kas mums ir ērta, un atrod veidus, kā ar teātra mākslu var iedarboties vēl visdažādākajos veidos. Un man liekas, saturiski tas pat ir vēl nākamais jautājums, kā izpaužas, ko runā noteikta veida teātrī. Kā vēl var iedarboties? Kas kļūst no laikmetīga par konvenciālu, pārvēršas jau pierastā un ērtā modelī. Kura ir tā neērtā zona? Vai kur ir tā pārsteidzošā zona? Man tas pat labāk patīk, ka tas ir piedzīvojums skatītājiem arī tīri formas pieredzē. Kad viņš atklāj: oho, es nezināju, ka šādā veidā teātris uz mani var tā iedarboties! Katrīna Dūka: Piekritīšu arī Valteram, jo arī man visvairāk interesē, kas teātris vēl var būt. Un tieši tas laikmetīgā teātra vai laikmetīgās skatuves mākslas ietvars tad arī ļauj pieredzēt ne tikai citas formas, cita veida attiecības, bet arī domāt par to, kas var veidot teātri. Piemēram, arī populāri laikmetīgā teātrī strādāt ar neprofesionāļiem, ar kopienām, dažādiem līdzdalības veidiem, un tad tas laikmetīgais iedod mazliet vairāk brīvības, mazliet vairāk vietas eksperimentiem. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Kad sezona beigusies, teātri joprojām var baudīt. Tikai - citviet. Kāpēc skatītāji mīl izklaidi repertuāra un citos teātros, kādas ir tās funkcijas un ko vajadzētu iemācīties lielo teātru māksliniekiem - par to sezonas noslēguma "Šņorbēniņos" ar Zani Radzobi sarunājas producente Jurate Silakaktiņa un režisori Juris Rijnieks un Klāvs Mellis. Zane Radzobe: Kā jūs katrs definētu, ko darāt izklaides žanrā? Ņemot vērā, ka jums visiem ir akadēmiskāka teātra saknes, kā pie šiem projektiem nonācāt? Juris Rijnieks: Jaunībā daudz laika esmu patērējis visādām interesantām teātra mākslas novirzēm un stiliem. Man jāatzīst, ka teātris izklaidei pēc manas sapratnes visvairāk atbilst teātra būtībai kā tādai. Teātra būtība ir pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu uzrunāt ar tām alūzijām un spoguļiem, kas sabiedrībā spoguļojas. Tas domāts lielām skatītāju masām, mazākais, 300 cilvēkiem. Jau šajā aspektā varam domāt par to, kā uzrunāt vai kā atrast to interesanto dvēseles stāvokli cilvēkiem, kuri būtu ar mieru ziedot laiku un naudu, skatoties kaut ko, ko esi izdomājis. Otra lieta, protams, ka izklaide - tas vienmēr ir jautri. Tam ir jābūt jautri, kas dod iespēju atlasīt materiālu, kādā virzienā cilvēkus uzrunāt un nepalikt jēlam. Vistrakākā izklaides žanra problēma ir jēlība. Tāpēc, no vienas puses, profesionāļiem ar to jānodarbojas, kaut gan tas absolūti nenozīmē, ka profesionālis nevar kaut ko jēlu uztaisīt, pilnīgi droši to var izdarīt (smejas). Vismaz līdz šim tās izrādes, ko mēs taisām, un tie materiāli, ko mēs atlasām, atrod atsaucību cilvēkos. Tādā veidā, kā mēs esam pieraduši izrādes analizēt, kritizēt, skaitļot, skaidrot, šo žanru nevar izskaidrot. Ja nesaproti, kas un kā tajā brīdī cilvēku ietekmē, tad arī priekšnesumam ir maz skaidrojuma. Jurate, pirms sarunas man rakstījāt, ka gribat parunāt par mītu, ka projektu teātri vienmēr ir haltūras. Kāpēc cilvēki uzskata, ka projektu teātri ir haltūra? Jurate Silakaktiņa: Ne vienmēr. Ir arī ļoti atklātas haltūras, nenoliedzami. Šobrīd tas ir viens no maniem mērķiem - šo mītu salauzt un ārpus valsts teātra taisīt labāko, ko spēju. Šurp nākot mēģināju atcerēties, kā es projektos kā tādos nonācu, un man šķiet, ka tas bija Operetes teātris, kur man piedāvāja veidot vienu izrādi. Es atteicu, sapratu, ka tur nebūs vienkārši, jo mums ar režisoru ir pilnīgi cits redzējums par aktuālo estētiku un ideju. Pēc tam bija “Jautrā atraitne” un “Balle Savojā”. Tas bija ļoti grūti, bet tur ieslēdzās mans spīts. Tā droši vien ir zināma psiholoģiska īpatnība, ka visu laiku vajag kaut ko izcīnīt. Tā es turpinu ar to nodarboties dažādos formātos. Neteikšu, ka esmu producents, nē, bet projektu vadītāja varbūt, protams, kostīmu māksliniece, tekstu autore un tā tālāk. Klāv, šogad [darbojies] ļoti konceptuāli, un man liekas, ka tā ideja ir asprātīga - esi mēģinājis ienest tādu teātri, ko parasti īsti neredzam lielajos valsts teātros, uz lielo teātru skatuvēm. Tas droši vien nozīmē, ka tu paņem, pieņemsim, šādu izklaides repertuāru un mēģini ar to vēl kaut ko izdarīt. Kā tu noformulētu, kā to dari? Klāvs Mellis: Godīgi sakot, nezinu, vai es mēģinu vēl kaut ko izdarīt. Izvēle tā darīt kopumā nāk no divām pusēm - viens ir ārējāks impulss un otrs ir iekšējāks. Man liekas, tas iekšējais impulss ir tāds, ka dažus pēdējos gadus jūtos drusku slikti, tīri emocionāli. Skaidrs, ka teātra taisīšana un droši vien jebkura profesija ir nedaudz pašterapijas metode. Man liekas, ka diezgan ilgi mēģināju terapeitēties no tās puses, kurā meklē sliktos cēloņus, baksti savās brūcēs un citu vainās ar pirkstu un tamlīdzīgi. Ne pavisam apzināti, bet, tagad atskatoties, man šķiet, ka tas tā ir. Tad kādā brīdī sapratu, ka varbūt tā nav tā pareizākā terapijas metode. Kāpēc vairot skumjas? Lai vairojas prieks. Es, protams, ceru, ka tas tiek nodots arī skatītājiem, bet vairāk vai mazāk tas ir man pašam. Es gribu kaut ko tīru. Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.   

Dailes teātris ir pirmizrādījis ļoti skaistu un ļoti interesantu izrādi - nīderlandiešu režisores Olas Mafālani režijā tur tapusi Olgas Tokarčukas godalgotā romāna "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" versija. Tā ir izrāde par cilvēka attiecībām ar dabu, un par ētiskiem izaicinājumiem mūsdienu pasaulē. Kā tajos neapmaldīties, "Šņorbēniņos" stāsta teātra zinātniece Kitija Balcare un ētikas pētniece Signe Mežinska. Sarunu vada Zane Radzobe. Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.  *** Klausieties vai lasiet arī "Klasikas" direktores Gundas Vaivodes sarunu ar izrādes mūzikas autoru Kristu Auznieku!  

Matīss Kaža Nacionālajā teātrī ir iestudējis izrādi "Nacionālais kanāls" par žurnālistiku un stāvokli pasaulē 21.gadsimtā. Tas ir darbs, kas ļauj daudz ko pārdomāt arī Latvijas dzīvē par to, kā runājam, domājam, izprotam notiekošo – pat tad, ja bieži domājam ļoti atšķirīgi. "Šņorbēniņu" studijā šoreiz režisors Matīss Kaža un žurnālists Arnis Krauze, sarunu vada Zane Radzobe. Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka. 

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak’, vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Viljama Šekspīra lugas no pasaules skatuvēm nenoiet jau vairāk kā četrsimt gadu, un skatītāji reizēm mēdz jautāt: vai tiešām iestudējumos var pateikt ko jaunu? Tomēr Šekspīrs ir ļoti populārs šosezon Latvijas teātrī un stāsta tieši par laikmetīgo, nevis pārlaicīgo – par karu, par Eiropas civilizācijas krīzi, par atsvešinātām attiecībām cilvēku starpā. Par to, vai Šekspīra iestudējumiem Baltijā ir kādas īpatnības, stāsta teātra zinātniece Guna Zeltiņa, bet uz jautājumu, ko Šekspīra darbos atrast 21. gadsimtā, vai tie jāpārraksta, lai laikmetīgais tos skatītājs saprastu, un ko nozīmē "izrāde-skandāls", atbild režisors Viesturs Kairišs. Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka. 

Aktieris Uldis Siliņš Nacionālajā teātrī nesen iedzīvojies galvenajā lomā – Midzogučī tēlā – filozofiskajā drāmā par skaistuma dabu "Zelta templis". "Atsperes" Rīta intervijā runājam par jauno izrādi, Ulda jaunākajām lomām un laiku šodienas teātrī... Liene Jakovļeva: Viens no iemesliem, kāpēc esi atceļojis no teātra līdz Radiomājai, ir tava jaunākā loma: izrādē "Zelta templis" tu atveido jaunekli Midzogučī. Izrāde ir filozofiska drāma par skaistuma dabu ar tādu japānisku noskaņu, kuru mums mazliet uzbur arī Platona Burvicka mūzika, kas caurvij visu izrādi. Skaņu partitūra ir palīdzoša izrādei? Tā uzbur īsto toni? Uldis Siliņš: Jā, kaut gan reizēm mēs runājam arī par to, ka nevajag iet līdzi mūzikai un tamlīdzīgi, tomēr mūzika iedod atmosfēru un ir brīži, kad tā patiesi palīdz, tai ir jāļaujas un jāļauj tai palīdzēt. Šajā izrādē svarīgs ir arī ritms, tādi akcentiņi, un mēs varam izmantot šo ļoti smalko Platona Buravicka mūziku, lai mēģinātu ar šo mūziku kopā darboties un kustēties. Jaunais režisors Henrijs Arājs, manuprāt, ķēries pie diezgan sarežģīta uzdevuma, jo romānu uzlikt uz skatuves ir diezgan riskants ceļš. Bet kopā ar Leldi Stumbri un romāna tulkotāju Ingūnu Beķeri tas izdevies pārsteidzoši skaisti, poētiski un varbūt pat negaidīti.  Man liekas, ka atbilde ir tajā, ka Henrijam Arājam šis darbs ir ļoti personīgs: slēdzot vaļā romānu un mēģinot to dramatizēt, viņš runājis par sev svarīgām tēmām un zinājis, ko vēlas pateikt, par ko viņš vēlas runāt. Tā nav tikai vienkārša vēlme – sak', šis tāds interesants romāns, pamēģināsim parotaļāties. Nē, tas Henrijam ir personīgs darbs, kas man pašam ļoti, ļoti palīdzēja un mani suģestēja. Arī es pats, lasot šo romānu, mēģināju to izlaist caur sevi, nevis mēģinot maksimāli pietuvoties stāstam, kas tad tur ir,  bet gan mēģinot šo jauno puisi Midzogučī slēgt caur sevi. Es pats esmu bijis jauns un gājis cauri dažādiem dzīves līkločiem un meklējumiem, atbildot uz jautājumiem, kas šajā dzīvē ir svarīgs, pareizs vai nepareizs, kā dzīvot, kam ticēt, kam neticēt... Arī man šis darbs ir personīgs. Tie četri vārdi, kas likti zem nosaukuma – filozofiska drāma par skaistuma dabu, man liekas, ir tikai viena šķautne. Par ko vēl tev ir šī izrāde? Man personīgi šī izrāde ir par jauna cilvēka izaugsmi, par viņa centieniem atrast sevi šajā pasaulē; par to sāpīgo procesu, kad mums ir metaforiski jāiznīcina savi elki un ideāli, lai atbrīvotos no kaut kādiem priekšstatiem par to, kāda ir pasaule. Jo to, kāda tā ir, patiesībā nezina neviens. Izejot cauri sāpīgajam procesam, puika kļūst par vīrieti. Par vilšanos arī ir šis stāsts? Protams! Caur sāpīgu vilšanos bieži vien mūsu dzīve iegūst pavisam citu pagriezienu un iespēju doties tālāk jaunos meklējumos. Kādiem skatītājiem tu neieteiktu šo izrādi? Pieņemu, ka laikam jau tiem, kuriem patīk absolūti reālistisks teātris. Negribētu ierobežot skatītājus, jo man pašam šī ir īpaša pieredze: šis ir teātris kā haika, kā meditācija, īpatnējs process. Jo es jau arī līdz šim vairāk vai mazāk biju pieradis pie reālpsiholoģijas; ka runājam ļoti sadzīviski un tamlīdzīgi. Bet šeit kaut kā ir mums visiem kopā jāuzbur tāds dzejas lasījums divu stundu garumā. Arī jūsu ķermeņa kustības un attiecības ir pilnīgi savādākas nekā dzīvē, ko redzam uz ielas vai citās izrādēs. Tas, ka tā ir buto estētika, ir nolasāms, bet šeit izmantota arī kintsugi tehnika, kas ir plīsušo trauku vietu aizpildīšana ar zeltu. Te jāsaka liels paldies mūsu scenogrāfam Adriānam Tomam Kulpem par telpu. Viņš ir ļoti talantīgs, brīnišķīgs cilvēks, kas mūs ietērpis melnajā telpā, kas izskatās kā sasists trauks, kas pēc tam atkal ir salīmēts kopā ar zelta dzīslām. Savukārt Simona Orinska droši vien jums bija ļoti klātesoša, lai iestudētu kustības... Milzīgs paldies arī Simonai! Mēs, protams, pieskārāmies buto tehnikām, dažādām maskām, bet viņa ļāva mums pilnu brīvību un teica: jums jāmeklē savs tēls no iekšējās pasaules, sava fizika; ka sevi jāizmanto kā materiālu, dramaturģiju saslēdzot kopā ar sevi un veidojot kaut ko, kas mūs pašus pārsteidz. Viņa teica: pārsteidziet sevi! Nedomājiet, vai kaut kas ir pareizi vai nepareizi, bet vienkārši ļaujieties. Un vēl jau ir pieminētā mūzika, telpa, tērpi, aktieri... Milzīgs paldies visai komandai: gan skaņu departamentam, gan gaismu departamentam. Visi iesaistījās procesā, lai uzburtu maģiju. Vairāk – ierakstā.

Sapņu sonāte "Lēdija Makbeta" – jauns iestudējums tapis Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. "Klasikā" viesojas tā režisore un teātra māksliniecisko projektu vadītāja Laura Groza. Sarunā – par jauno izrādi un tās raisītajām tēmām ārpusteātra konteksta, kā arī režisores sajūtu, strādājot Čehova teātrī un domājot par tā nākotni.

21. gadsimtā kultūrā un arī teātrī bieži tiek runāts par sievietēm. Mums savukārt gribējās parunāt par vīriešiem, par to, ko vīrieši meklē un kā viņiem pietrūkst Latvijas teātrī. Studijā "Šņorbēniņos" šoreiz divu ļoti vīrišķīgu izrāžu veidotāji – izrādes "Alfas" režisors Valters Sīlis, Rolanda Upatnieka lomas atveidotājs izrādē "Latviešu raķetes" aktieris Mārtiņš Kalita, kā arī teātra kritiķis Atis Rozentāls, kurš pastāstīs, kā vīrietis skatās izrādes par sevi. Sarunu vada Zane Radzobe. Ati, vai tev ir bijusi pieredze, kad saproti, ka šo izrādi skaties kā kritiķis-vīrietis? Atis Rozentāls: Manuprāt, tas nosacītais dalījums - mēs stereotipizējam un sakām “sieviešu izrāde” vai “vīriešu izrāde”, tāpat kā par grāmatām saka “vīriešu romāns” vai “sieviešu romāns” - drīzāk balstās nevis saturā vai intelektuālajā līmenī, bet emocionālajā līmenī. Gaidas no mākslas piedzīvojuma emocionālā līmenī var atšķirties vairāk nekā intelektuālā līmenī. Domāju, nekad nerunāsim par dalījumu vīriešu vai sieviešu izrādēs. Mēs runāsim par absurda dramaturģiju vai ko tādu, kas ir vairāk orientēts uz prātu, uz analīzi, paradoksiem. Tur šo dalījumu nekad nepielietosim. Mēs to lietosim tad, kad runa ir par emociju pusi. Protams, ka atsevišķos gadījumos kritiķis-vīrietis var sajust, ka šī izrāde viņu saista vairāk ne tikai caur to, ka uz skatuves visi ir vīrieši kā abos konkrētajos piemēros, bet var saslēgties arī ar vienu varoni. Tas var nebūt galvenais varonis. Skatoties “Tēvoci Vaņu” tu vari saslēgties nevis ar Vaņu, bet ar Astrovu, bet arī tas būs konkrēta vīrieša stāsts un saslēgsies nevis intelektuāli, bet emocionāli. Valters Sīlis: Sāku domāt par situācijām, kur izrādēs kāds cilvēks man ir nācis klāt un teicis “paldies par šo izrādi”. Man apsargs ir pienācis klāt un pasateicis “paldies” par noteiktām izrādēm. Viņš seko līdzi noteiktai manas daiļrades daļai, nevis visai, bet tieši vēsturiski politiskam materiālam, kur pats ir iedziļinājies. Tad darbs viņam ir gandrīz vai sarunu biedrs. Viņš var kaut kam piekrist vai nepiekrist, bet tu esi ienācis kāda cilvēka interešu pasaulē. Mēs iedodam tajā lokā, kur dažreiz neesam ļāvuši teātrim būt - sports vai krimināli stāsti, vai zinātniskā fantastika, piemēram, teātrī ir ļoti maz. Man liekas, būtu vesela auditorijas daļa, kas ļoti priecātos par to. Mūsu izrādē, kad vienā brīdī visi iedzied “benzīntanks”, es [atceros] - ā, jā, mums ir cita specvienība šajā izrādē - basi, tenori un baritoni! Tā arī ir vibrācija, tā arī ir noteikta enerģija, kura ir pozitīva un vajadzīga, un vajag ļaut tai būt. Tā ir vēl viena sajūta, ka tā nav tikai šķērslis un destrukcija. Pēc tam mēs uzzinām - jā, tā mēdz būt arī pašdestruktīva, arī “[Latviešu] raķešu” stāstā, bet tajā ir arī daudz pozitīvas enerģijas - to nenoliegt. Mārtiņš Kalita: Atsvešinājums - arī man pašam, ne tikai skatītājiem zālē - tas ļauj pazaudēt piesaisti pie laika, pie konkrētā laika konkrētajā brīdī ar konkrētajiem cilvēkiem. Šī uzvara vai vēlme uzvarēt tagad kļūst aktuāla pat aktieriem, jo ir šis atsvešinājums - nevis tie cilvēki tajā attālinātajā gadā, bet šie puiši uz skatuves tagad grib uzvarēt. Labi, beigās neviens balvu neiedos, bet griba kļūst īsta, jo atsvešinājums ļauj tam kļūt personiskam. Es esmu rezultātu šim jutis izrādes beigās, kas ir ļoti dīvaini, jo tiešām ir sajūta, ka mēs atbraucam ar bronzu kā hokejisti. Ir sajūta, ka tu kaut ko tiešām esi uzvarējis, un arī no skatītājiem sajūta ir tāda. Ir bijušas lielas un skatītāju mīlētas un atzītas izrādes, bet tieši “Raķetēs” ir sajūta, ka mēs kā nācija vai nācijas pārstāvji uzvarējām. Tā ir ļoti jocīga sajūta, tāda nav bijusi citās izrādēs, kur skatītājs līdzpārdzīvo mums gluži kā skatītājs pie televizora, skatoties hokeja čempionātu - viņi seko līdzi un mūs atbalsta.  Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.   

Normunda Naumaņa biedrības Valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte ir Normunda Naumaņa tekstu izlases "Kultūrnieze II" sastādītāja. Grāmata vaļā tiks vērta 6. janvāra pēcpusdienā, kam sekos sarīkojums "NN Nakts", kad uzzināsim Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā un arī Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas ieguvējus. Sarmīte Ēlerte, raksturojot Naumani, saka tā: "Pirmkārt, Normunds bija urdītājs. Otrkārt, viņš bija apgaismotājs. Un treškārt – es teiktu, ka viņš nodarbojās ar to, ar ko ir jānodarbojas publiskajiem intelektuāļiem – ar vērtību šķirošanu: kas ir vērtība, un kas nav vērtība." Ar Sarmīti Ēlerti tad arī tiekamies plašākā sarunā, kurā runājam par kritikas lomu, par procesiem šajā jomā, Normunda Naumaņa personību un balvas nominantiem. Liene Jakovļeva: Kopš "Kultūrniezes" pirmā izdevuma pagājuši jau vairāki gadi. Vai tad, kad klajā nāca pirmā grāmata, tu jau zināji, ka varētu būt arī otrā? Sarmīte Ēlerte: Protams, Normunds pats būtu veidojis arī otro grāmatu, bet 2014. gadā viņš no mums aizgāja. Tomēr laika posmā no 2008. līdz 2014. gadam ir tapuši ļoti nozīmīgi teksti, tāpēc nedrīkstēja tos laist zudībā. Jo tad, ja teksti paliek tikai avīžu komplektos, tie netiek cilvēku pārlapoti. Tas no manas puses bija ilgāka laika parāds, kas bija jānokārto... Tagad sakritis tā, ka grāmata iznāk un mēs to atveram tajā pašā dienā, kad jau desmito reizi tiks pasniegta Gada balva mākslas kritikā. Jo gan kritika un tās kvalitāte, gan māksla – tās abas Normundam bija ļoti svarīgas. Rudenī būs pagājuši jau desmit gadi, kopš Normunda Naumaņa vairs nav mūsu vidū. Nedrīkstam dzīvot ilūzijās un domāt, ka pilnīgi visi, īpaši jaunā paaudze, ļoti labi zina, kas ir Normunds Naumanis. Zinu, ka tu par Normundu Naumani varētu runāt dienām un naktīm, bet – ja cilvēkiem, kuriem nav vispārēja vai ļoti skaidra priekšstata par Normundu, tev trijos teikumos būtu jāraksturo, kas bija tas, kādēļ par Normundu mēs aizvien runājam un viņa vārdā tiek saukta balva, kā tu sacītu? Mēģināšu nosaukt trīs lietas. Pirmkārt, Normunds bija urdītājs. Viņš bija urdītājs tādā nozīmē, ka viņam pašam bija ļoti nozīmīgi iedziļināties, saprast, izprast to drēbi un izprast, kas arī aiz šīs drēbes stāv. Viņš bija urdītājs, viņš bija apgaismotājs, jo viņam bija ļoti, ļoti svarīgi, lai ne vien viņa tuvākie draugi, bet vispār cilvēki noteikti, noteikti redzētu to filmu; noteikti, noteikti izlasītu to grāmatu; noteikti, noteikti noklausītos to koncertu vai noskatītos to teātra izrādi... Un trešais – viņš nodarbojās ar to, ar ko jānodarbojas publiskajiem intelektuāļiem – ar vērtību šķirošanu: kas ir vērtība, un kas nav vērtība. Un tādā nozīmē viņš daudziem palīdzējis veidot zināmu kritēriju sistēmu, kā raudzīties uz mākslu. Un vēl viņš ir veidojis arī tādu kā līmeņa latiņu, ko nozīmē interesanti rakstīt par mākslu. Tikai viens piemērs. Šī gada "NN nakts" ceremonijas scenāriste ir Ance Muižniece. Tikai sagadīšanās pēc uzzināju, ka viņa savu maģistra darbu rakstījusi par Normundu Naumani, par viņa recenzijām. Lūdzu viņai uzrakstīt pāris vārdu grāmatas ievadam. Un tajā viņa atzīst, ka reiz nejauši izlasījusi vienu no Normunda recenzijām. Ance Muižniece nav pazinusi Naumani personīgi, nekad nav viņu satikusi, bet viņa saka tā: šī recenzija uz viņu atstājusi tikpat spilgtu iespaidu kā laba teātra izrāde, un tas bijis iemesls, kāpēc viņa sākusi par viņu interesēties, un rezultātā tapis maģistra darbs. Man šķiet, ka Normundu ir interesanti lasīt arī tagad – tā iemesla dēļ, ka viņa slejas runā par lietām, kuras ne tikai tad, pirms desmit vai drusku vairāk gadiem bija svarīgas, bet kuras turpina notikt arī šodien. Un viņa recenzijas ir interesanti lasīt arī tāpēc, ka daļa no tām stāsta par mākslas darbiem, kurus cilvēki Latvijā neredzēja. Šīs recenzijas pamatā ir par Alvja Hermaņa operu uzvedumiem un teātra izrādēm Itālijā, Vācijā, Zalcburgā. Un vēl Normundam piemita ļoti augsta līmeņa kritiķa kvalitāte, ko es formulētu tā: viņš spēja mākslas darba tēlainību un atmosfēru pārtulkot drukātā vārdā. Nevis atstāstīt, nevis pārstāstīt, bet ar savu literāro talantu viņš spēja [mākslas darba vēstījumu] transformēt no viena medija otrā. Vairāk – ierakstā.

"Tā ir patīkama sajūta – ka darbi, ko esi rakstījis pirms divdesmit un vairāk gadiem, vēl ir lietojami. Ka tas kādu interesē. (..) Un pašlaik ir tā, ka es to saucu par planētu parādi – ka pati vairs īsti nespēju kontrolēt, kas un kur notiek. Nesen gribēju būt savā dzimtajā Slampē, kur tika rādīta Rēzijas [Kalniņas] versija par "Neglīto pīlēnu" – "Galms (pa)galmā", un līdz pēdējam aizmirsu, ka tajā pašā vakarā ir "Meža gulbju" pirmizrāde Dailes teātrī, kas bija ļoti gaidīta un par kuru biju satraukta!" – tā dzejniece, dramaturģe, libretu autore, romānu rakstniece, arī politiķe un sabiedriskā darbiniece MĀRA ZĀLĪTE sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku. Ieva šajā raidījumā pēdējoreiz ir "Šņorbēniņu" saimnieces lomā. "Klasika" sirsnīgi pateicas par 75 brīnišķīgām sarunām ar Ievas uzrunātajiem, sagaidītajiem viesiem – aktieriem, režisoriem un teātra cilvēkiem, kuri prožektoru gaismā nav redzami –, un nākamībā cer Ievu satikt raidījuma viesu vidū! Ieva Struka: Publiskajā telpā labi redzams, ka uz skatuves atgriežas mūzikli, kuriem jūs esat libretu autore. Tomēr sarunu gribu sākt ar citu tēmu – par  dramaturģiju un dramaturģijas atgriešanos. Jo kādu brīdi pirms pandēmijas Jaunajā Rīgas teātrī tika iestudēta "Pilna Māras istabiņa", bet vistrakākajā pandēmijas laikā bija pat veseli divi iestudējumi: luga "Margarēta" Nacionālajā teātrī Reiņa Suhanova režijā un "Dzīvais ūdens" Valmierā, ko iestudēja diplomande Ilze Bloka. Ko autoram nozīmē atgriešanās?  Māra Zālīte: Pirmkārt, tā ir patīkama sajūta – ka darbi, ko esi rakstījis pirms divdesmit un vairāk gadiem, vēl ir lietojami. Ka tas kādu interesē. It īpaši, ja tas interesē jaunos režisorus – un ne tikai režisorus, bet arī citus māksliniekus, kas piedalās iestudējumā. Man ir interesanti skatīties, kā viņi to dara, ko viņi grib pateikt. Tas, ko gribēju pateikt tolaik – tas bija diezgan skaidrs ne tikai man, bet arī publikai, bet vai šodien notiek tas pats? Nezinu, vai visos gadījumos, bet pamatā skatos, ka – jā. Un tas man dod lielu gandarījuma sajūtu. Ļoti egoistisks gandarījums – ka nav tā, ka visu mūžu esmu rakstījusi un beigās tas nevienam nav vajadzīgs. Tas tagad ir vajadzīgs! Un pašlaik ir tā, ka es to saucu par planētu parādi – ka pati vairs īsti nespēju kontrolēt, kas un kur notiek. Nesen gribēju būt savā dzimtajā Slampē, kur tika rādīta Rēzijas [Kalniņas] versija par "Neglīto pīlēnu" – "Galms (pa)galmā", un līdz pēdējam aizmirsu, ka tajā pašā vakarā ir "Meža gulbju" pirmizrāde Dailes teātrī, kas bija ļoti gaidīta un par kuru biju satraukta. (smaida) Tā ka nevaru žēloties. Es tiešām esmu priecīga, ka tas nav kaut kas, kas būtu izmetams miskastē.  Vai varat mēģināt definēt, kas ir tās lietas, kuras nevis režisors ir ieraudzījis, bet kuras jūs pati, skatoties pirmizrādes, saredzat no jauna – sak’, hm, manos tekstos ir arī kaut kas šāds?! Proti, vai ir kādas lietas, kas pārsteidz jūs pašu, skatoties izrādes?  Vienīgais, kas pārsteidz, ir citāds skatījums tīri tehniskā nozīmē – kā režisors uzliek, kā aktieri spēlē. Bet, runājot par ideju, domu – man liekas, ka tā ārkārtīgi precīzi atdod to pašu, ko autors ir ielicis. "Margarēta", protams, bija mazliet cits gadījums. Tas, ka publikai bija jāstaigā, domāju, traucēja tās plūdumu. Mazliet traucēja. Bet no otras puses – Daiga Kažociņa bija izcila! Un ka Reinim Suhanovam vispār ienāca prātā to iestudēt... Un vēl kovidlaikā! Lai gan – man jau pandēmijas laikā bija arī "Smiļģis". Tā vispār savā ziņā bija tāda teātra mistika, kas jau Smiļģim piedien. Pirmizrāde tika spēlēta tajā datumā, kad bija paredzēta – 2020. gada 23. novembrī, tukšā zālē, pilnā ekipējumā. Izrāde ar absolūto atdevi! Visiem bija tāda sajūta, ka tas ir kaut kas speciāls – ka Smiļģis šo izrādi tā kā pats gribēja apskatīties – bez publikas… Mēs to tā traktējām – metaforās, kā jau mākslinieki, jo galvenais iemesls bija tas, ka cilvēkiem vienkārši bija aizliegts iet uz teātri. Es, būdama autore, un vēl daži tur bijām. Skudriņas skrēja pār kauliem, cik tas bija stipri un cik tas bija spēcīgi – ar kādu atdevi! Aktieri arī pēc tam teica: mēs spēlējām Smiļģim. Jums ir nācies pabūt savu darbu iestudējumu ģenerālmēģinājumos, kad zālē nav neviena cilvēka? Kāda ir sajūta? Protams, ka ir nācies! Ģenerālmēģinājums – tas jau ir nopietni. Bet ir jau pirms tam vēl tā saucamās caurlaides. Tajās es arī šad un tad esmu bijusi klāt. Tas gan ir nervozi… Jo tu gribi kliegt: nē, tas nav pareizi, tā nevar būt – tur taču jābūt pilnīgi citai domai! (smejas) Bet tu saki sev: klusē! Tagad strādā režisors. Tavs darbs ir izdarīts un nemaisies pa vidu, jo arī režisors kaut ko grib pateikt. Pie kam viņš nedrīkst iet autora pavadā, tas ir skaidrs. Es jau arī negaidu, ka režisors "izpildīs" manu lugu vai libretu – es gaidu pienesumu! Es gaidu to pievienoto vērtību. Bet tad, kad es to nesagaidu, kad man liekas, ka daudzas vērtības tur ir "atvienotas", tad es arī režisoram to pasaku. Aizkulisēs. Dažreiz viņš piekrīt, citreiz viņš man nepiekrīt... (nopūšas) Kas var kļūt par tādu "atvienoto vērtību"? Kas tiek pazaudēts – poētiskums, dziļums? Vispār tas ir labs jēdziens – "atvienotā vērtība". To varētu izmantot vēl šad un tad. (smejas) "Atvienotā vērtība" sākas tad, kad režisors priekšplānā izvirza savu ego. Lāčplēsis būs pēdējais idiots, Laimdota būs ķēķī sēdētāja vai arī parādīsim viņu vannā vai vēl kaut kā. Vārdu sakot, kad režisors iziet uz daļas skatītāju atbalstītām lietām – oho, super! Es vienmēr lūdzu: dari, ko gribi, bet saglabā manu domu, ideju. Jo tas ir viselementārākais, ko var darīt – apgriezt otrādi: sliktie tagad ir labie, un labie tagad ir sliktie. Vai arī – nekādas poēzijas nebūs, viss būs kā dzīvē, kaut gan manas lugas nav tā kā dzīvē! Tās tomēr ir kaut kādā citā dimensijā iegrieztas – viena vairāk, cita mazāk. Man nepatīk, ja slāņo virsū sadzīvi – ja tā ir poētiska luga vai pat ideju drāma, kā man dažkārt tīk teikt un kas izklausās diezgan iedomīgi, bet kā lai tās citādi sauc? Man ir vairākas, rupji sakot, sabeigtas izrādes. Tāpēc, ka režisoram nav bijusi interese par to tēmu, par kuru runāju es. Viņam – tieši pretēji – tā riebjas. Patriotisms – šausmas, to viņš visu slaucīs nost. Ja tur kaut kāds sentiments – nekādā gadījumā! Ciniski spiežam uz to un to. Bet citādi – domāju, ka man tā teatrālā dzīve ir izvērsusies ļoti laimīga. Bez režisora ego droši vien arī nekas netop, bet tajā pašā laikā, ja runājam par sentimentālu vai patriotisku intonāciju, tēmām un idejām, neizbēgami tās tiek laistas caur tādu sietu, kas droši vien nav aktuāls brīdī, kad režisors veido konkrēto darbu. Ko šajā situācijā darīt autoram? Būtībā jau viņš var tikai noskatīties un cerēt, ka kodols tiks uztverts un [režisors] pret to izturēsies ar cieņu.  Nav jau obligāti jāizturas ar cieņu, var jau izturēties arī ar necieņu. Bet jautājums ir – kas to skatīsies? Un ko viņš ar to sapratīs? Un kāpēc vispār tas ir iestudēts? Kāpēc tu ņēmi "šito stulbo lugu", kurā ir sentiments, kurā ir patriotisms? Labi, "Lāčplēsis" ir tautas eposs, tas jau nav mans. Bet ņem taču kaut ko savu!  Es pilnīgi tev piekrītu, ka režisoram ir sevi jāparāda. Protams, viņam sevi ir jāapliecina. Bet vislabāk, ja režisors ir par sevi pārliecināts – ka es esmu pieaudzis cilvēks, es saprotu, kas tur ir, es zinu, kā var novatoriski tam pieiet, bet nevis tāds, kurš vienkārši grib izsaukt kaut kādu "Uhhh!" reakciju. Tad autors, domāju, ir ļoti nelaimīgs. Jā... Man tā īsti nelaimīgai būt nav bijis pamata, izņemot divus iestudējumus. Neminēšu, kurus. Negribas Ziemassvētku laikā teikt kaut ko sliktu. Bet te bija tas gadījums, ka tas nav tavs materiāls – nu, ko tu vispār pie tā ķeries, ja negribi to interpretēt vai arī tev nav savas īstas vīzijas, ko tu ar to darīsi. Nē, vienkārši rutīna: tev kāds ir piespēlējis to, nu, tad tagad tu to cel gaisā. Tas man ļoti nepatīk. Tas vienkārši nav godīgi – ja tu nesaproti šo darbu, ja tu to nevari to pieņemt, ja tev tas riebjas, neķeries tam klāt. Tik vienkārši. Vairāk – ierakstā. Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.  

"Ar ekoteātri varam saprast divas pieejas teātrim: pirmā – tās ir izrādes, kuras runā vai domā par dažādiem vides problēmjautājumiem, kas saistīti ar ekoloģisko krīzi, klimata krīzi, bioloģisko daudzveidību un tamlīdzīgi. Un otra puse, kas ir ne mazāk svarīga – kā šīs izrādes top un kāda ir teātru darbība ilgtspējas ziņā. Teātris – ekoloģija – ilgtspēja. Tie ir tie trīs vaļi, uz kuriem balstās ekoteātris," uzsver Kitija Balcare – teātra kritiķe un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece, Latvijas Kultūrs akadēmijas pasniedzēja, arī žurnāla "Teātra Vēstnesis" jaunākā numura viesredaktore. Žurnāla uzmanības centrā ir ekoteātris, kas ir arī Kitijas Balcares topošās disertācijas tēma. Sarunā ar Kitiju – par to, ko saprotam ar jēdzienu "ekoteātris", kāda ir sabiedrības attieksme pret to, kā tas sācies pasaulē un Latvijā. Liene Jakovļeva: Mūsu tikšanās iemesls ir žurnāla "Teātra Vēstnesis" jaunais numurs, kuram tu esi viesredaktore. Vai šim žurnālam tas šobrīd ir tipiski, ka nav viena redaktora, bet gan vienmēr ir kāds cits, kurš viesojas un pārzina konkrēto lauku?  Kitija Balcare: Viesredaktora uzdevums ir izcelt kādu konkrētu tēmu, kas aizņem aptuveni trešdaļu žurnāla. Tā ir rotējoša pozīcija, kurai atrod cilvēku, kurš konkrēto lauku tajā brīdī redz visplašāk un kuram uzticēts uzdevums parādīt šīs tēmas dažādās puses un saistību ar teātra procesiem. Un tēma šoreiz ir ekoteātris. Domāju, ka daudziem vēl pavisam svešs jēdziens. Cik sens tas ir? Laikam jāiezīmē, kā uz šo jēdzienu var raudzīties. Ar ekoteātri varam saprast divas pieejas teātrim: pirmā – tās ir izrādes, kuras runā vai domā par dažādiem vides problēmjautājumiem, kas saistīti ar ekoloģisko krīzi, klimata krīzi, bioloģisko daudzveidību un tamlīdzīgi. Un otra puse, kas ir ne mazāk svarīga – kā šīs izrādes top un kāda ir teātru darbība ilgtspējas ziņā. Tas laikam ir otrs svarīgais atslēgas vārds – ilgtspēja. Jā! Teātris – ekoloģija – ilgtspēja. Tie ir tie trīs vaļi. Bet tie nav tādi ļoti sen izmantoti vaļi, vai ne? Ja raugāmies uz citām nozarēm, mums ir ilgtspējīga mode, ilgtspējīga arhitektūra, un nu beidzot pienācis laiks arī ilgtspējīgam teātrim. Ja skatāmies vēsturiski, tad ekoteātra idejas nāk no deviņdesmitajiem, kad teorētiķi un pētnieki sāk par to runāt. Tas lielākoties nāk no Ziemeļamerikas pirmiedzīvotāju tautām, kuras visciešāk dzīvojušas ar dabu un visciešāk arī izjutušas tās pārmaiņu sekas, kas ietekmē viņu ikdienu. Tā ka varam teikt, ka tas nāk no mazām kopienām – šī pakāpeniskā kustība, kas pāraug aizvien lielākā tendencē arī daudzviet Eiropā. Šķiet, tā nav tava tēma tikai "Teātra Vēstnesim", bet krietni plašāk, krietni ilgāk un krietni dziļāk.  Jā gan, šobrīd lieku pēdējos punktus pēdējās nodaļās savā disertācijā, kurā pētu, kā ekoteātris var kļūt par vides aktīvisma formu. Tātad – kā teātris mums var palīdzēt būt atbildīgākiem pret vidi – pret citiem, ar ko mēs dzīvojam kopā.  Tātad jautājums ir – kā, nevis – vai. Jo atbilde ir skaidra, ka – jā, var. Tieši tā. To rakstīju arī šīs tēmas ievadrakstā par to, ka tas nav jautājums par "darīt vai nedarīt", bet jautājums – kā darīt. Vai Latvijas teātra vidē dzīvojoties un strādājot "Spēlmaņu nakts" žūrijā, jūti sev līdzdomātājus, atbalstītājus? Un vai vispār jūti, ka ekoteātra tēma ir saprotama un tāda, par kuru var runāt ne tikai vienā "Teātra Vēstneša" numurā vien? Attieksme ir ļoti dažāda. Ekoteātris lielā mērā ir personību jautājums. Ja konkrētajam māksliniekam pašam rūp šīs tēmas, tās ienāk arī viņa praksē. To redzu, pētot teātri arī citās Eiropas valstīs, ne tikai Latvijā: tas patiešām iet [rokrokā] ar mākslinieka iekšējo pārliecību, iekšējām vērtībām, un tad arī redzam, ka šis konkrētais teātra praktiķis – vai tas būtu scenogrāfs, režisors vai dramaturgs – ievij šīs tēmas un vērtības arī savos darbos, kas tur ienāk dabiski. Tā ir dabiska reakcija uz apkārtējo lietu kārtību vai drīzāk nekārtību šobrīd.  Vai var runāt arī par paaudžu lietu? Pieņemu, ka jaunākā paaudze to saprot labāk un ir gatavi vairāk iesaistīties.  Mani novērojumi atšķiras. Piemēram, man ir lekciju kurss Kultūras akadēmijā, kurā ar studentiem runājam par vides aizsardzību un mākslām – kā tas mijiedarbojas, kā varam ar mākslu risināt dažādus vides jautājumus, un arī studentu vidū attieksme dalās: ir arī ļoti skeptiski cilvēki. Tāpat kā sabiedrībā kopumā. Pārlapoju tavus materiālus "Teātra Vēstnesī" un apstājos pie fakta, ka pirmā ekoteātra izrāde, ar ko sākās ekoteātris Latvijā, bija "Mārupīte". Manā teorētiskajā pētījumā – jā, ja skatāmies uz definīciju, ka tas ietver gan vēstījumu, gan formu, kā tas tiek darīts, un arī apzinātību par to, ko esam radījuši izrādes tapšanas procesā. Jo pat "Mārupītes" programmiņā bija rakstīts, cik bateriju tika izmantots audio tehnikai, cik daudz degvielas patērēts, lai nokļūtu konkrētajā vietā. Tā ka jau tajā brīdī viņi bija apzinājuši arī šīs savas izpausmes ietekmes uz vidi.  Tas bija 2012. gads. Otrs stūrakmens, kas ļoti domā par šāda veida teātri, tiek minēts Ģertrūdes ielas teātris. Lielā mērā šeit redzam to pašu, ko citviet pasaulē – ka tas sākas ar mazajām teātra apvienībām, bieži vien neatkarīgajām teātra apvienībām, kuras gan sava kompaktuma dēļ, gan arī ekonomisko iespēju dēļ ir spiestas, iespējams, domāt radošāk. Un patiesībā šis radošums lielā mērā arī ir ilgtspējas atslēga – ka tas nenozīmē darīt kaut ko ļoti citādāk. Vienā no sarunām ar scenogrāfiem secinājām, ka mākslu jau tas nemaina – tas maina tikai to, kā mēs to radām. Un Ģertrūdes ielas teātris savos principos definējis, cik reižu izrādēm jābūt parādītām, kādai jābūt scenogrāfijas ietilpībai. Bet tur redzam arī šīs dažādās puses – gan ekoloģiski atbildīgo, gan arī kaut kādā ziņā ekonomiski ierobežojošo. Satiekoties abām pusēm, redzam arī raksturīgo pieeju. Vai tās ir dekorācijas, kuras var ielikt vienā mikroautobusiņā? Arī, jā. Bet tas nav unikāli tikai Ģertrūdes ielas teātrim. To jau [teātra režisors] Milo Rau savulaik formulējis savā manifestā. Ka teātrim kaut kādā ziņā ir jāmainās laikam līdzi. Tas nebūt nenozīmē, ka tagad visām izrādēm jārunā tikai par vides jautājumiem. Nē! Tas ir par to, ka mēs izvēlamies radīt izrādes, kā mēs tās radām, no kā mēs tās radām, cik ilgi mēs tās rādām, cik mums ir pirmizrāžu – vai patiešām mums to nepieciešams tik daudz. Aiz tā visa slēpjas ne tikai ekoloģiskie vides faktori, bet arī tas, kāda ir pašu teātra darbinieku labbūtība – vai viņi radīšanas un ražošanas cehos ir gatavi radīt tik lielā tempā un apjomā.  Tādi retoriski un arī ļoti praktiski jautājumi. Vairāk – ierakstā.

"Risinājumiem ir jābūt zibenīgiem!" – tā par savu darbu izrāžu laikā saka Rodrigo Lorencis. Ar Latvijas Nacionālo teātri kopā siets jau trešajā paaudzē, vairāk nekā 20 gadus viņš ir teātra skatuves montāžas meistars. "Kad skatītāji iziet no zāles, noskatījušies izrādi un pilni emociju, pozitīvu vai negatīvu, mēs sākam nobūvi," sarunā ar teātra zinātnieci un kolēģi Nacionālajā teātrī Ievu Struku atklāj Rodrigo. "Ja izrāde beigusies desmitos, tad līdz aptuveni vieniem skatuvi esam nobūvējuši. Skatītājs sen jau mājās guļ! Tā vajadzētu būt. Un mēs tad sākam būvēt nākamās dienas izrādi. Naktī, jo no rīta desmitos uz skatuves ir mēģinājums – arī tam kaut kas ir jāsagatavo. Dažkārt no teātra aizejam sešos septiņos no rīta. Bet gadās arī tā, ka divos, trijos…" Par to, kas svarīgāks Rodrigo darbā – galva vai rokas, par traumām un būšanu aktiera lomā, arī par šņorbēniņiem – cik tad galu galā tie ir augsti un vai tur ir tikpat interesanti, cik zemskatuvē – klausieties sarunā!

Berta Vilipsone ir diplomēta scenogrāfe un laimīga, ka mācījusies pie Andra Freiberga, taču sanācis ir tā, ka kļuvusi par kostīmu mākslinieci. "Esmu taktils cilvēks. Ļoti svarīgi man ir pataustīt tos audumus – kā tie krīt,  ko spēj panākt," intervijā teātra zinātniecei Ievai Strukai atzīstas Berta. "(..) Manuprāt, ir jābūt ļoti lielam iemeslam, lai izmantotu sintētisku audumu. Es tik ļoti esmu par visu, kas ņurcās!" Raidījumā – arī par māla mīcīšanu, parūkām un diplomdarbu Operā, par silto, krāsaino un vēso, par Nacionālā teātra iestudējumu "Bezkaunīgais vecis", kā arī jaunāko izrādi "Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki", kurai komponētu dziesmu īpaši "Šņorbēniņu" klausītājiem ieskaņojis šīs izrādes mūzikas autors Edgars Mākens.

"Ja kāds būtu nolicis to kristāla bumbu man priekšā un ja es būtu zinājusi, kas viss man būs jādara, es laikam teiktu – nē, nē, tas nav iespējams, es to nedarīšu!" prāto Jaunā Rīgas teātra (JRT) Ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite, kura par JRT "ārlietu ministri" kļuva pirms vairāk nekā divdesmit gadiem.  Kopš tā laika viņa gādājusi par JRT viesizrādēm vairāk nekā 40 pasaules valstīs, kopā ar kolēģiem izdzīvojusi pandēmijas laiku, teātra remontu un atgriešanos Lāčplēša ielā, ieguvusi diplomu psihoterapijā un turpina psiholoģijas studijas. "Kas mani pārsteidz – ir pagājuši divdesmit gadi, bet vienalga gadās kas tāds, ko mēs vēl neesam pieredzējuši... Taču sajūta jau ir daudz citādāka nekā sākumā: ir drošības sajūta, ka ar visu iespējams tikt galā."

Jānis Everss teātra vidē dzīvo kopš piedzimšanas. Kā citādi, ja viņa mamma ir aktrise Dace Everss un  tēvs – aktieris Aigars Vilims. Ne vien aizskatuvē pagājusi Jāņa bērnība, bet arī uz skatuves, piedaloties Māras Ķimeles „Rutes grāmatā” (1994) un Valmieras teātra izrādēs „Ļaunais gars” (Rūdolfs Blaumanis - Fēlikss Deičs, 1996) un „Vilkate” (Augusts Kicbergs -Māra Ķimele, 1998). Arī pieaudzis, Jānis palicis teātrī, gan - šaipus skatuvei. Šobrīd būdams brīvmākslinieks, daudzus gadus viņš strādājis Valmieras teātrī par skaņu operatoru. Mūzika, trokšņi, foni, balsis – tā ir Jāņa pasaule. Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku „Šņorbēniņos” citstarp Jānis meklē atbildi uz jautājumu – kas dara kādu balsi pievilcīgu? Kas viņu pievelk vai atgrūž no kāda balss tembra? „Es teiktu, ka tembrs man nav tik būtisks, cik intonācijas: kā tiek runāts, kur ir uzsvari, vai teikuma beigas tiek laistas uz augšu vai uz leju. Pats tembrs ir puse no uzvaras. Uz skatuves ir svarīgi, kā aktieris strādā ar balsi. Vai spēj to aizsūtīt līdz zāles pēdējai rindai,  vienalga, kāds tembrs – ar intonācijām. Īpaši svarīgi tas ir, ja izrādē nav mikrofonu. Jā, bieži vien ir tā, ka vairāk klausos intonācijas, ne tembru.”

"Jebkuram cilvēkam, kurš ienāk teātrī, ir jābūt radošam. Ne jau visu mums skolā iemāca. Teātrī ir tik daudz kā, kas pašam jāizdomā. Tas jau ir tas radošais. Bez tā, man šķiet, teātrī nevar strādāt. Radošam jābūt arī šuvējam un piegriezējam. Kad aktieris uzvelk kostīmu, man ir prieks skatīties, kā kostīms palīdz viņam iejusties lomā," sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku uzsver Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra kostīmu modelētāja, piegriezēja un šuvēja Ināra Innuse, kura ilgus gadus strādājusi arī Latvijas Nacionālajā teātrī. Ieva Struka: Ļoti daudzus gadus tu nostrādāji Latvijas Nacionālajā teātrī, kurā ik gadu tiek spēlētas "Skroderdienas Silmačos". Tāpēc gribu sākt ar citātu. Dūdars saka: "Par to man atkal spēki ātrāk sadilst. Sēdi un sēdi dienu no dienas, un vārsti kopā svārkus, vestes un bikses, bikses, vestes un svārkus. Un tad sāc to pašu atkal no gala. Visur tu dzīvo, bet nekur neiedzīvojies." Aleksis pirms tam pastāstījis, kā viņš savukārt redz Dūdara dzīvi. Un tā viņi abi otrās bildes pirmās ainas sākumā diskutē, kas tad ir labāk – būt Dūdaram, proti, strādāt telpās, vai dzīvot tādu dzīvi kā Aleksim – allaž uz lauka, vienā un tajā pašā vietā. Kā ir no tava skatupunkta raugoties uz šo hrestomātisko dialogu: kuram vairāk taisnības – Dūdaram vai Aleksim? Ināra Innuse: Mēs vienmēr ilgojamies pēc tā, kā mums nav. Jo mums šķiet, ka citam tā dzīve ir labāka, vieglāka, viss nāk vieglāk, bet taisnība ir Dūdaram – ka tas saēd kaulus, saēd miesu; gribas ārā, bet tu sēdi, griez un šuj. Un ja es tajā visā esmu iekšā līdz ausīm, tad nevaru tā vienkārši visu nomest un skriet ārā. Man tas darbs ir jāizdara.  Un tad iespēju robežās lecu ārā: ravēju un laistu dārzu, audzēju puķes, kāpju kalnos un daru visādas citādas lietas. Savulaik Astrīda Kairiša teica, ka viņa otrreiz ne pa kam negribētu būt aktrise. Bet vienlaikus tas ir arī liktenis. Kā ir ar šo jautājumu? Ja otrreiz sāktu dzīvi un zinātu visu to, ko tu tikko uzskaitīji: vai izvēlētos to pašu ceļu? Grūti pateikt. Nezinu, vai otrreiz to izvēlētos, jo [daudzkārt] tiešām bijis ļoti grūti. Ir ļoti daudz strādāts. Varbūt arī labi, ka mēs iepriekš nezinām, kas mūs sagaida, jo tad jau tā dzīve būtu ļoti garlaicīga. Bet tagad vienmēr ir kāds pārsteigums! Katra jauna izrāde nāk ar jauniem izaicinājumiem, un tas dod spēku un varēšanu – ar domu: vai varēšu izdarīt tā, lai tas būtu skaisti un baudāmi? Cilvēks ieiet azartā. Starp citu, vai ir bijis arī tā, ka kostīmu mākslinieks uzzīmē savas vēlmes, bet šuvējs spiests pateikt, ka šito nu gan nevarēs izdarīt? Ka fantāzijas lidojums bijis par lielu. Jeb tu uzskati, ka tev jāvar izdarīt jebko? Nekad uzreiz nesaku – nē , to nevar izdarīt. Ir gan bijuši brīži, kad skatos uz skici un saprotu – neesmu gatava to izgriezt, jo nezinu, kā to izdarīt... Un tad es ilgi staigāju tai riņķī, neķeros klāt šim darbam, bet, kad sāk darīt, darbs pats parāda, kā to izdarīt. Kuri ir tie ļoti sarežģītie gadījumi? Kaut kas asimetrisks? Vai, piemēram, dzīvnieku kostīmi? Kas ir tie brīži, kad kostīmu mākslinieks var samulsināt piegriezēju? Vai atceries kādu konkrētu gadījumu vai detaļu, kas tevī radījusi šaubas – kā to vispār var izdarīt... Bijis viens īpašs brīdis – nevis tehniski, bet apjoma ziņā: filmai "Homo novus" bija ļoti daudz kostīmu, un kad filmas kostīmu māksliniece Liene Rolšteina mani uzrunāja un parādīja skices, nodomāju – tā ir neiespējamā misija... Ilgi, ilgi šķirstīju skices, tad kaut kā es tās apdzīvoju, saradu ar tām, un tad vienkārši sāku darīt… Bet šī filma tev ir tāds kā sānsolis, ja? Jā, tas ir sānsolis. Bet tas ir tik interesanti! Tas tiek iemūžināts, un pēc laika var apskatīties – tiešām? Es to esmu darījusi? Reizēm ir kāds darbs, kuru man atnes un saka: tu to šuvi un piegriezi. Patiešām? Es tik smuki to esmu izdarījusi? (smejas)  Režisora un aktieru darbs ir gaistošs. Bet patiesībā tāds ir arī tavs darbs – katrai izrādei ir savs mūžs: dažreiz tas ir ļoti īss, un līdz ar izrādes noņemšanu no repertuāra arī kostīmi kaut kādā ziņā aiziet nebūtībā. Kā tu raugies uz šo aspektu? Tad jau var runāt par to, kas vispār ir mūžīgs… Puķes zied noteiktā laikā, noteiktā ilgumā, kokiem pavasarī uzplaukst lapas un ziedi, un rudenī tas viss atkal nobirst. Tas ir mūžīgais dzīves ritējums. Tu jau neko nevari saglabāt: mēs šajā pasaulē atnākam bez nekā un arī aizejam bez nekā.  Vai, sākot strādāt teātrī, tu uzreiz biji gatava samierināties ar to, ka aktieris pusgadu nostaigās kādā ārkārtīgi sarežģītā kostīmā, ko esi darinājusi, un – viss: izrādes repertuārā vairs nav. Man par to nav žēl. Esmu izdarījusi savu darbu – esmu izdzīvojusi ar to, piedzīvojusi ar to, tas aiziet tālāk savās gaitās, un man atkal nāk nākošie darbi. Man nav laika skumt un ilgoties par kaut ko, kas tiek nonēsāts vai norakstīts, jo tiek radīti jauni kostīmi. Un tā visu mūžu. Sarunu teksta formātā pilnā apjomā drīzumā lasiet portālā lsm.lv! 

"Mans uzdevums ir ielīst režisora smadzenēs," – tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku citstarp saka scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis – jaunajā sezonā viņš ir pirmais viesis "Šņorbēniņos". "Pamatu pamatos tomēr ir profesija. Un es sevi uzskatu par profesijas cilvēku," uzsver Mārtiņš. "Un tad, ja visi apstākļi sakrīt, varbūt arī pienāk gadījums, ka māksla izdodas. Ja mēs zinātu, kas ir māksla, sanāktu vienmēr. Bet matemātiski izrēķinātas receptes tam nav." Šobrīd Mārtiņa domas un darbs ir pie trim topošām izrādēm: Alvja Hermaņa iestudētās "Arkādijas" Jaunajā Rīgas teātrī, "Lielā Getsbija" Indras Rogas režijā Nacionālajā un "Romeo un Džuljetas", ko Valmieras Drāmas teātrī iestudē Inese Mičule.

Dzejas dienu laikā un jaunās sezonas gaidās "Šņorbēniņos" turpina skanēt dzeja. Šoreiz par dzeju, ar dzeju un dzejā – Valmieras teātra aktrise Inese Ramute un Dailes teātra aktieris Mārtiņš Meiers.  Raidījumā līdzās sarunām Inese Ramute lasa divus Māra Čaklā dzejoļus un Leona Brieža latviski tulkotu portugāļa Fernandu Pesoa dzeju, Mārtiņš Meiers – Raini un Velgu Krili, Ronalda Brieža atdzejotu Šekspīra sonetu, Viktorijas Prituļakas latviskotu ukraiņu dzejnieci Viktoriju Amelinu, arī Jura Helda un Eduarda Veidenbauma dzejoļus. Sandra Ņedzvecka: Dzejas dienām šogad piecdesmit devītā, bet Rainim – simt piecdesmit devītā dzimšanas diena. Inese, kādas ir Dzejas dienas jūsu atmiņās no skolas un studiju laikiem? Inese Ramute: Mācoties Ikšķiles skolā, mums bija tā lielā laime, ka šajā skolā mācījās arī Dainas Avotiņas meita. Šķiet, tieši pateicoties Dainai Avotiņai, mēs, astoņgadīgās skolas skolēni, dabūjām iespēju klausīties dzeju Amatu ielā 5 [Mazajā ģildē]. To tagad nevar iedomāties, kā [cilvēki] lauzās [uz turieni], ja zināja, ka piedalīsies Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Ojārs Vācietis, Olga Lisovska vai kāds cits no dzejniekiem. Telpas bija pilnas! Tā bija tāda kā goda lieta – iet klausīties, kā dzeju runā paši dzejnieki. Uz mani tas atstāja spilgtu iespaidu – tas, kā dzejnieki lasīja savus dzejoļus. Un tas man patīk joprojām – kā savus dzejoļus lasa dzejnieki. Pati [publiski] neesmu pārāk daudz dzejoļu lasījusi, bet reizēm ir situācijas, kad tas jādara, un tad pati sevi pieķeru, ka tev tā kā gribas būt daudznozīmīgākam, tādam kā gudrākam, un tu galīgi palaid garām dzejas ritmu, kas raksturīgs daudziem dzejniekiem. Toreiz Dzejas dienās braucām pie Raiņa pieminekļa – tas bija liels notikums, cilvēku bija ļoti daudz. Katram laikam, protams, ir savi dzejoļi un savi dzejnieki. Mans dzejnieks, kuru bezgalīgi cienu un mīlu, ir Māris Čaklais – viņš ir manas paaudzes dzejas līderis. Šodienas jaunajai paaudzei ir savi dzejnieki, ko viņi lasa un kuri viņus uzrunā. Bet ja vidusskolniekiem kādureiz paprasa, kādus dzejniekus viņi lasa un kas viņiem patīk, ļoti daudzi saka, ka tas ir Eduards Veidenbaums. Tātad ir dzejnieki, kuri iet pāri laikiem. Un viņš patiešām iet pāri laikiem! Starp citu, Eduarda Veidenbauma dzejoļus man iznāca runāt kopā ar maniem kolēģiem Mārtiņu Liepu un Ģirtu Rāviņu. Tā bija reize, kad runāju dzeju, bet tā, ka apzināti veidotu kādas dzejas kompozīcijas vai ko tamlīdzīgu – īsti nē... Bet man ļoti patīk lasīt dzeju pašai pie sevis – paņemu grāmatu un lasu. Vai Valmiera ir pilsēta, kas rosina dzeju rakstīt, lasīt, klausīties? Inese Ramute: Valmiera, manuprāt, vairāk ir prozas pilsēta. Senā pagātnē šeit bija Leons Paegle, Linards Laicens un – Juris Helds, kura dzeju man patīk lasīt. Vai arī konkrēta vieta jūs rosina meklēt dzeju?  Inese Ramute: Drīzāk ir tā: pieej pie grāmatplaukta, un pat nezini, kāpēc ņem tieši to grāmatu. Bet tu atšķir tieši to lapaspusi, kura tev tajā brīdī ir visvajadzīgākā. Tā man ir bijis. Ka roka pati sniedzas un atrod. Dzeja saka – paņem mani! Dzeju jūs esat runājuši abi kopā ar Mārtiņu Meieru! Inese Ramute: Pirms deviņiem gadiem mums bija projekts "Bērns, vārdā Rainis". Tas bija mistiski… Pēdējā brīdī uzzinājām, ka izsludināts konkurss sakarā ar Aspazijas un Raiņa jubilejām. Nodomāju – jāpiedalās! Sapratu arī, ka tur nu būs tādi bliezieni... Un vienlaikus nodomāju – Rainis kā bērns varētu būt interesants. Un man atnāca izrādes nosaukums: "Bērns, vārdā Rainis". Bet nebija nekā cita, tikai nosaukums. Edīte Tišheizere ļoti labi uzrakstīja pamatojumu, kas bija jāiesniedz, un dabūjām veicināšanas balvu! Laidām uz Berķeneli, izbraukājām visas Raiņa bērnības vietas, un tas bija dīvaini: vienu brīdi bija sajūta, ka Rainis paņem aiz rokas un ved… Pirmoreiz bija tā, ka jutu: tas mazais puika iet pa priekšu. Tas bija dīvains notikums... Mārtiņš Meiers: Es pat atceros to brīdi, kad Inese man pienāca klāt un teica: esot gājusi garām Raiņa piemineklim un iedomājusies: kā tas būtu, ja Raiņa piemineklī, kas kalts akmenī, atvērtos mazas durtiņas un iznāktu ārā mazs, mazs Rainītis. Tā mums radās ideja par izrādi "Bērns, vārdā Rainis", jo pāris gadu vēl pirms šīs izrādes Rainis man likās ļoti smags, varbūt pat apaudzis ar monumentālisma kanonu, kas mazliet nospiež. Darbs pie izrādes "Bērns, vārdā Rainis" man palīdzēja tagad strādāt ar Jāzepu – aiz ļoti talantīgi un meistarīgi nostrādātajiem vārdiem spēju ieraudzīt dzīvu cilvēku. Lielus klasiķus lasot, tas reizēm ir grūti – saskatīt cilvēku. Tādēļ man arī šodien uz studiju ir līdzi dažas bērniem vai jauniešiem domāti dzejoļi, kurus man pēdējā laikā patīk lasīt, jo bērnu dzeja reizēm atgādina kaut ko pazaudētu, kas varbūt citā dimensijā un citā līmenī izšaujas "Jāzepā" – tās ir ilgas pēc zudušā, kaut kā nepiepildīta. Ikdienā bērniem domāto  dzeju ir vērts lasīt arī pieaugušajiem: var reflektēt par savu dzīvi… Ja par Raiņa Jāzepu un Šekspīra Hamletu: vai ir atšķirība, kā lielmeistaru rindās noķert dzejas jeb teksta būtību? Mārtiņš Meiers: Reiz jau esmu minējis, ka varbūt tieši šī secība – ka vispirms esmu spēlējis Hamletu, un pēc tam – Jāzepu, man daudz vieglāk un aptverošāk ir strādāt ar Raiņa "Jāzepu", kas varbūt nebūtu īsti noticis, ja tas būtu bijis otrādi. Viņi ir tādi varoņi… Ir sajūta, ka Hamlets pārņem Šekspīra roku un kā neatkarīga dzīva būtne sāk rakstīt Šekspīra vietā – viņš kļūst stiprāks par pašu autoru. Hamlets ir viens no visrunātīgākajiem Šekspīra lugu varoņiem, un patiešām ir sajūta, ka autors vairs nespēj viņu uzvarēt: ka Hamleta garīgā telpa kļūst lielāka par paša autora telpu. Arī "Jāzepā" man dažbrīd ir sajūta, ka Jāzeps pārņēmis Raiņa spalvu. Ka Jāzeps kļuvis tik liels, tik dzīvs, tik pilns tēls, ka viņš jau kā dzīva būtne bezmaz vai raksta Raiņa vietā. Tā literatūrā un mākslā bieži nenotiek. Bet šie ir tēli, kuri tiešām kļūst tādi, ka autoram viņus grūti savaldīt. Un viņi abi, manuprāt, ir arī tādi, pie kuriem aktierim ir jātiek pašam klāt, neatkarīgi no tā, ko dara režisors. Kaut tās ir neatdalāmas lietas, kas tevi virza vairāk: dramaturģija vai dzejas teksts? Mārtiņš Meiers: Tas ir ļoti interesanti. Ļoti labi atceros to brīdi, kad, "Jāzepu" apgūstot, diezgan daudz braucu uz pļavām vai pie jūras, nost no cilvēkiem, un tekstu galvā mīcīju kā tādu mālu. Sēdēju pļavā, ņēmos ar tekstu, tad paskatījos apkārt un sāku mēģināt dabā ieraudzīt tās lietas, kas ir dzejā paustas vārdos. Viens no visskaistākajiem Raiņa mīlestības dzejas piemēriem ir Jāzepa un Dinas skats, kurā Jāzeps apliecina savu mīlestību pret Dinu. Atceros, ka diezgan daudz ķimerējos ap vārdiem – piemēram, ap to, kas ir puteklīšu sudrabs… Pļavā sēžot, sāku šādas lietas ieraudzīt ļoti skaidri un spilgti, jo talantīga dzejnieka prasme ir ieraudzīt lietas. Kad dzeja sāka sakrist ar bildi, ko redzu apkārt, man, kā teiktu Māra Ķimele, atvērās citas dimensijas.  Vairāk – audioierakstā.

"Tā ir biedējoši loģiska sakritību virkne, kā manas lomas uz skatuves atspoguļojas manā privātajā dzīvē. Tās sakritības ir fenomenālas! Tiešām! Tas, kā tas viss iet roku rokā... Nezinu, vai to vada zemapziņa vai kādi augstāki spēki," sarunā ar Ievu Struku raidījumā "Šņorbēbiņi" prāto Dailes teātris aktieris LAURIS DZELZĪTIS. 3. jūnijā LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā Laurim tiks pasniegta Latvijas Teātra darbinieku savienības piešķirtā "Harija Liepiņa balva 2024" – par spilgtu, nobriedušu un neatkārtojamu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā. "Mans publiskais tēls ik pa reizei pats par sevi ir problēma" Ieva Struka: Cik lielā mērā aktieris veido savu tēlu sabiedrībā, un cik to ar aktieri izdara viņa spēlētās lomas? Vai esi par to domājis? Nu… Domāju, ka mans publiskais tēls ik pa reizei pats par sevi ir problēma... (smejas)  Bet vai to ietekmē lomas? Kurš to pateiks? Jo es jau nezinu, kā ir bez to lomu ietekmes. Taču varu pateikt vienu – tā ir biedējoši loģiska sakritību virkne, kā manas lomas uz skatuves atspoguļojas manā privātajā dzīvē un notikumos. Tās sakritības ir fenomenālas! Tiešām! Un tas, kā tās iet roku rokā... Nezinu, vai to vada zemapziņa vai kādi augstāki spēki. Tā ka lomas noteikti ietekmē. Vai tas vienlaikus nerada arī tādu kā pašaizsardzības reakciju, ieraugot jaunu lugas eksemplāru, izlasot, par ko ir luga, dzirdot režisoru un domājot – varbūt es to nemaz negribu? Tevi dzīvē noķers tas, no kā tu visvairāk baidies. Es to zinu. Tā ir. Un to lomu ietekme... Atšķirot vaļā [jaunu eksemplāru], tu jau vēl īsti nezini – tu vairāk domā par lomu, un tādā kontekstā to vēl nevērtē. Vienkārši paiet brīdis, un redzi – atkal paralēles!  "Manas lomas ir jaudīgas, bet ik pa laikam arī postošas" Esmu pieredzējusi situācijas, ka aktieris izlasa [jaunās lugas] eksemplāru un ir diezgan neapmierināts, jo neredz, ka šī loma viņam varētu būt liels uzdevums – viņu tā kā neieinteresē arī tēma. Bet pienāk pirmizrāde, un principā viņš atzīst – tas, kā viņš pirmajā lasījumā saredzējis šo lugu, nesakrīt ar to, kāds ir galarezultāts. Vai tev bijušas šādas situācijas, kad liekas – nē, šo lomu tev nevajadzētu spēlēt, bet beigās tā izvēršas tieši par taviem panākumiem? Principā viena loma bija – vismaz tā, ko uzreiz varu atcerēties. Kad sākumā likās – tā nav man. Runāju par izrādi "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu": kad sadalīja lomas, ļoti daudzi domāja, ka tas vienkārši ir kaut kāds pārpratums un teātrī pie paziņojumu dēļa, kur piespraustas pavēles, kāds ir kļūdījies un tā nav mana loma. Kad režisors [bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs – red.] pasauca mani iekšā kabinetā un teica – pamēģini Billiju, uzticies man, viss būs labi –, nesapratu, par ko viņš tur runā. Filmu biju redzējis kaut kad sen, un domāju – kādu vēl Billiju... Kad izlasīju lugas eksemplāru – tāds trausls puisis... Tas bija gadu pēc "Izraidītajiem", kuros pilnā atvēzienā varēju likt ārā visu savu ekspresiju. Tie bija divi ļoti labi gadi, kuros varēju izdarīt kaut ko diametrāli pretēju, pamēģināt savu amplitūdu… Man likās, ka sanāca normāli. Jā, tās manas lomas ir jaudīgas, bet ik pa laikam arī bišķiņ postošas. Ekspresīvās lomas – tas ir viens lauciņš, kurā tevi nereti nodarbina un kas droši vien rada arī sabiedrības uzskatu par to, kas ir Lauris Dzelzītis. Bet Billijs vai arī Roberts izrādē "Trīs draugi" – arī viņā tas trauslums ir. Vai tev pašam kā cilvēkam ir interesanti strādāt pie tā, lai pavērtu durvis uz savu cilvēcisko trauslumu, bet vienlaikus saglabātu savu privāto telpu? Negribas jau kaut kā pretdabīgi to vērt vaļā, bet atrast kaut ko jaunu sevī ir patīkami. Tagad varbūt tas ir pārgājis, bet ir jau tā, ka negribas rādīt un vērties. Bet teikšu arī, ka uz skatuves esmu bijis daudz atklātāks nekā dzīvē. Tur ir tāda "safe" zona – tev ir divas vai trīs stundas, tu zini to nogriezni no sākuma līdz beigām, tu zini, ar ko sāksies un ar ko beigsies. Bet dzīvē, paverot trauslumu, tas var mazliet saburzīties. Gribas tomēr savā čauliņā. Labāk lai ir imidžs. Varbūt vienkārši esi introverts. Tas jau latviešiem diezgan raksturīgi. Es pat neteiktu – latviešiem, es teiktu – ziemeļniekiem. Norvēģi, somi – jo tālāk pie baltajiem lāčiem, jo introvertāki cilvēki. Klau, bet runājot par to, ka pēdējos divos gados Dailes teātrī ir pilnīgi cita repertuāra politika un strādā viesrežisori: arī tev iznācis strādāt ar viesrežisoriem. Kā ir brīžos, kad viesrežisori ierodas bez kaut kādiem priekšstatiem par to, kāds tu esi bijis, piemēram, pirms desmit gadiem, ko esi varējis, un kādas bijušas tavas lielākās lomas? Vai jūti atšķirību darbā ar ārvalstu režisoriem un mūsu pašu režisoriem? Bet principā jau tās lomas, kurās esmu labi pavēries un labi nostartējis – tās ir pie viesrežisoriem. Varbūt viņi saredz kaut ko citu vai ir drosmīgāki. Man jau arī ar kino ir tā… Māra Liniņa mani "ietūcīja" filmās – uzzināju, ka režisori baidās strādāt [ar mani], jo psihopāts taču kaut ko var izdomāt vai atkal kaut kas [viņam] nebūs labi un viss aizies pa gaisu… Māra saka – būs labi! Tā nu arī pie Dāvja Sīmaņa tiku – filmā "Gads pirms kara". Tagad process notiek un nav tik traki. Strādāt var. Bet nu – kā lai saka: nu, baidās, baidās. Nu, ko man darīt! (smaida) "Pret savām lomām izturos ļoti egoistiski" Man ārkārtīgi patika "Lilioms" un tava loma tajā. Pirms tam šīs lugas režisore Ildiko Gašpāra strādāja ar tevi "Degunradžos". Darba process bija atšķirīgs? Nekādas atšķirība nebija. Katrā ziņā – vienmēr, kad Ildiko ļoti nopietni mēģināja man kaut ko stāstīt (man arī tā angļu valoda tāda ne visai), viņa nekad neko nevarēja man tā īsti pateikt, jo viņai vienmēr likās, ka par viņu smejos... (smejas) Viņa cenšas man kaut ko paskaidrot, skatos viņai acīs, un – neko… Viņai bija sajūta, ka viņa neko nopietnu pateikt man nevar. Strādāju intuitīvi. Jo man vispār nepatīk režisoriem dikti prasīt, kas un kā man jādara. Ļaujiet man darīt! Tikai pasakiet, no kurienes jāiznāk un kā. Pret savām lomām izturos ļoti egoistiski: man liekas, ka es [pats] zinu, kā vajag. Režisoram varētu ļauties tikai tā – kontekstā ar kādiem citiem tēliem, ja viņš kādus akcentus grib salikt. Bet man patīk lomu veidot pašam.  Tomēr lomas tev ir ārkārtīgi dažādas, un es neteiktu, ka tās kritušas ārā no konteksta. Tu domā – no izrādes konteksta? Jā. Jābūt ar sensitīvām maņām, jāsajūt. Esmu spēlējis arī orķestrī, zinu, par ko runāju. Tas ir tā, ka tev jāskan kopējā harmonijā, kopējā ansamblī, un vajag atrast savu vietu. Vispirms es uzdodu sev jautājumu: kāpēc dramaturgs šo ir rakstījis? Tas ir pirmais. Kad lasu romānus, man patīk vispirms izlasīt rakstnieka autobiogrāfiju. Un tad, savelkot to kopā ar laiku, visu izpētot, tu saproti kontekstu – tad par konkrēto darbu rodas daudz lielāka izpratne, tam ir lielāka jauda. Ne jau velti autors paralēli ielicis sekundāros tēlus. Man vispār patīk otrie plāni – ja tā atklāti. Man nepatīk galvenās lomas spēlēt – nav arī bijis lielas darīšanas ar to. Man patīk raksturlomas, otrie plāni. Jā, tas ir mans. Kas tevi biedē vai nepatīk pirmā plāna lomās? Atbildība? Laikam jau. Tie tēli ir tādi svarīgi, un sevi tādu nejūtu. Īsti nemācēšu paskaidrot, bet domāju, ka tas bija arī viens no faktoriem, kāpēc iestājos aktieros. Kad vēl mācījos arodskolā, skatījos vienu izrādi, ja nemaldos, Dailes teātrī. Man nebija ne jausmas, kas tur notiek, galvenie centās, bet es pētīju tieši otro plānu: skatījos – ko runā tie, kuri pa pārīšiem stāv? Vai viņi to dara pa īstam? Vai viņi pa īstam bučojas? Ko īsti viņi tur dara? Tie, kuri man tā kā uzspieda to savu – re, skatieties uz mani, kā es te kaut ko dikti svarīgu daru – tie mani tā īsti neinteresēja. Man patika tie, kuri kaut ko klusām čabinās, domāju – nu, dikti interesanti viņiem tur! (smejas) To sajūtu atceros. Es tev varētu piekrist. Dažreiz aktieri nenovērtē, ka viņus redz arī trešajā plānā. Jā, jā! Tāpēc aktieriem ik pa laikam ir derīgi aiziet paskatīties citas izrādes, jo pašam šķiet – ai, mani jau tajā otrajā vai trešajā plānā īsti neredzēs. Bet ļoti labi var redzēt. "Man patīk, ja aktieris savas lomas ietvaros ir mazliet huligāns" Bieži tevi redzu Latvijas Nacionālā teātra izrādēs. Vai esi prasīgs skatītājs? Spriežot pēc tā, ka vēro trešo plānu, esi tieši tāds. Bet ko tu prasi no galvenajiem varoņiem un vispār no izrādes kopumā? Es jau tā esmu sajūsmā, ka aktieri vēl joprojām turas un spēlē, turklāt vēl ar tādu degsmi! Viņiem visiem ordeņus vajadzētu sadot! Manī ir cieņa pret viņiem, ka viņi tur ir.  Bet galvenais… Nemelot un netēlot, tad jau būs labi. No profesionalitātes viedokļa – man patīk, ja aktieris savas lomas ietvaros ir mazliet huligāns. Un vēl man patīk neparedzamības sajūta – ja nevaru paredzēt, ko viņš izrādes gaitā darīs. Tas būtu no profesionālā viedokļa. Bet cilvēciski? Vai tevi kā skatītāju tavā vecuma grupā un ar tavu pieredzi var aizkustināt viegli? Jā, noteikti var… Ja kādas tēmas saslēdzas. Ja izrādē ir kādas paralēles ar manu dzīvi un to redzu arī uz skatuves – tad tas emocionāli iesit visvairāk. (..) Ir bijusi viena izrāde, no kuras emociju dēļ esmu izgājis ārā – [Liepājas teātra] izrāde "Pīļu medības" ar Egonu Dombrovski. Tajā bija viena epizode, kas vienkārši nokopēja manas dzīves skatienu tajā brīdī, un... tas bija mirklis, kas man "izšāva korķus". Ļoti, ļoti... Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

„Aktieri – mēs esam instrumenti”,  saka Jaunā Rīgas teātra aktrise Baiba Broka. - „Es esmu medijs – raidītājs, caur kuru plūst informācija. Citreiz – racionāla, citreiz – iracionāla, citreiz – atklājot kādu personību… Jā, es esmu instruments,  tāpat kā mūziķiem ir viņu instrumenti, -  instruments, caur kuru bija jāatnāk arī Aspazijai.”  Sarunā ar Ievu Struku „Šņorbēniņos” – gan par izrādi „Aspazija. Personīgi” (autore - Inga Ābele, režisore - Māra Ķimele) un iejušanos citos vēsturiskos tēlos (režisora Gata Šmita izrādē „Meklējot Spēlmani” viņai divas lomas – Emīlija Viesture un Eleonora Pētersone), gan par „baletlomu” jaunākajā JRT izrādē „Melnais gulbis” (rež. Alvis Hermanis),  gan patikšanu spēlēt komiskas un traģikomiskas lomas: „Smiekli ir aktierim visātrāk uztveramā skatītāja atbildes reakcija. Es ticu, ka enerģija rada enerģiju. Un tādā lomā, ja es dodu, saņemu arī pretī. Tā ir godīga abpusēja enerģijas apmaiņa un svarīgs aspekts teātrī – kāpēc skatītāji nāk un kāpēc arī mēs darbojamies.”  

"Tās lielās un ne tik lielās lomas jau veido to pieredzi  – manas dvēseles pieredzi. Man tā gribas domāt, ka es kļūstu gudrāka. Par vienu dzīvi gudrāka. Tas varbūt skan pašpārliecināti, bet ir lomas, kas iegraužas tavā ķermenī, tavā apziņā, un tu nevari viņas izskrāpēt no sevis ārā. Viņas tevī paliek," sarunā ar Ievu Struku "Šņorbēniņos" saka Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska. Palikušo lomu vidū  –  Ausma (" Hanana", rež. Dž. Dž. Džilindžers), Morīna ("Līnenas skaistumkaraliene", rež. Dž. Dž. Džilindžers) un Ričards III ("Šekspīrs", rež. Elmārs Seņkovs), bet Ineses Kučinskas jaunākās lomas – Emīlija (Berta) Liepājas teātra izrādē "Svešā āda" (rež.Inga Krasovska) un Marija Leiko – Čehova teātra izrādē ""Skatuve" ugunī" (rež. Laura Groza).

"Man reti bijušas tādas lomas, par kurām varētu teikt, ka esmu izdarījis visu un tas ir pats labākais, ko varu izdarīt," sarunā ar Ievu Struku raidījumā "Šņorbēniņi" atzīstas Nacionālā teātra aktieris Uldis Anže. "Vienmēr ir nepabeigtības, tāda ne līdz galam sajūta. Taču man šī sajūta ir arī palīdzējusi, tāpēc ka katru vakaru ir pavisam cita izrāde, kaut gan luga tā pati. Un tas Pērs Gints vai tas Lāčplēsis nav vairs tāds, kāds viņš bija vakar, un rīt viņš būs citādāks nekā šodien. Tāpēc teātra māksla ir skaista un unikāla. Arī skatītājs var nākt uz vienu un to pašu izrādi vēl, ja viņam patīk – gan viņš būs mainījies, gan aktieris." Ieva Struka: Pārdomājot, kā sākt šo sarunu, atcerējos vienu faktu, kas man saistās ar tevis nospēlētajām lomām un dzīvi. Šogad teātrī esi spēlējis lielas, ļoti lielas un pavisam lielas lomas. Un tu esi kāpis kalnos. Es nezinu, vai tu to dari joprojām, bet man pēkšņi likās, ka gribu pajautāt: vai ļoti lielas lomas var salīdzināt ar kāpšanu kalnā? Kas notiek, kad tu esi virsotnē? Kā no augšas tas izskatās? Kā tas ir – būt Pēram Gintam, Lāčplēsim? Pašlaik nezinu, kuru lomu vēl varētu piesaukt, pavisam jaunības gadu lomas varbūt negribētos, bet nu – šīs divas manā dzīvē spēlējušas ļoti lielu lomu. Uldis Anže: Vladimiram Visockim ir tāda skaista dziesma par kalnā kāpšanu: kad esi virsotnē, tu apskaud tos, kam tā virsotne vēl tikai priekšā. Tas kāpiens uz to virsotni, tas neaizsniedzamais sapnis, tava iztēle par to, kas būs tajā virsotnē… Tas ir daudz interesantāks un saviļņojošāks par realitāti. Neesmu bijis pašā augstākajā virsotnē, bet no kāpējiem esmu dzirdējis un arī lasījis, ka tur nekā nav. Tās ir pārvarētas mokas un tur ir absolūts tukšums. Es to neesmu piedzīvojis. No tām grūtībām un saviļņojuma esmu raudājis tāpat kā pēc pirmā noskrietā maratona. Jā, kaut kādā mērā var teikt, ka ir paralēles ar labi paveiktu darbu. Arī ar labi paveiktu darbu teātrī. Gan [pēc] lielām, gan mazām lomām ir šāds saviļņojums un gandarījums. Jā, tādas ir tās paralēles ar to kalnos kāpšanu un lomu veidošana. Nevarētu gan teikt – nekad, bet man reti ir tādas lomas, par kurām varētu teikt, ka  esmu izdarījis visu un tas ir pats labākais, ko varu izdarīt. Vienmēr ir nepabeigtības, tāda ne līdz galam sajūta. Taču man šī sajūta ir arī palīdzējusi, tāpēc ka katru vakaru ir pavisam cita izrāde, kaut gan luga ir tā pati. Un tas pats Pērs Gints vai Lāčplēsis nav tāds, kāds viņš bija vakar, un rīt viņš būs citādāks nekā šodien. Tāpēc teātra māksla ir skaista un unikāla. Arī skatītājs var nākt uz vienu un to pašu izrādi vēl, ja viņam patīk -  gan viņš būs mainījies, gan aktieris.  Esmu runājusi ar režisoriem, kuri saka, ka pirmizrādē izrādi esi palaidis pasaulē, un tad iestājas tukšums. Vai tevi pirmizrādes vakarā piemeklē tukšuma, saviļņojuma vai padarīta darba sajūta? Vai arī šīs sajūtas atnāk, kad ir nospēlēta pēdējā izrāde? Manuprāt, tu pat biji līdzās brīdī, kad mēs spēlējām pēdējo “Pēra Ginta” izrādi. Man daudz lielāks saviļņojums un nozīme ir pēdējai izrādei. Pirmajā izrādē ir tik daudz kā lieka. Lieka tādā nozīmē, ka man ir satraukums, kā to uztvers publika. Ir jāpaiet laikam, kādām desmit izrādēm, kad es pilnībā varu atdoties lomai un partneriem, un kad arī partneri sāk dzīvot  tādu īstu  skatuves dzīvi bez liekiem satraukumiem, kad ir atnākuši mammas un papi...  Bet tas nozīmē, ka, teiksim, tad, ja teātris nepasaka un neizsludina skaļi to pēdējo izrādi, bet tomēr tā ir pēdējā izrāde, tad paliek nepabeigtības sajūta? Zinu, ka nevari atbildēt par visiem, bet vai tev ir svarīgi pielikt punktu teātra izrādēm? Ja tas ir sirdij ļoti tuvs un nozīmīgs darbs, tad tas ir svarīgi. Teātrī ir dažādi darbi un dažādas lugas, pie kurām tu piesaisti sirdi, vai kuras tev nākušas grūtāk. Ir lugas, kuras nākušas viegli, bet varbūt ar mazu nepatiku, kas ir klātesoša tāpat kā citos darbos.Tas ir darbs: tev tas var patikt vai nepatikt, bet tu to dari pēc labākās sirdsapziņas. Varbūt tu neesi mierā ar režisora traktējumu vai neesi mierā pats ar sevi, ka to nevar izdarīt, vai arī tev nav tuva šī luga. Un tad, ja tiek noņemta izrāde un tu nezini, ka tā ir bijusi pēdējā… Bet tā ir noņemta. Noņemta. Runājot par frāzi, ka tu pats kaut ko nevari izdarīt. Nav noslēpums, ka mājaslapā aktieru raksturojumus nākas veidot man. Kad man nācās domāt, ko rakstīt par tevi… Savā laikā esmu teikusi, ka tev pa spēkam ir viss, kas, protams, ir tāda ļoti skaista metafora. Kā tev pašam liekas – kas ir tas, kas tev nav pa spēkam? Noteikti tu pats iekšēji jūti, kas tev sagādā lielākas grūtības. To es nezinu, kas man nav pa spēkam... Nu, piemēram, kad mācījos pamatskolā un vidusskolā, domāju, ka noskriet maratonu ir pārcilvēka darbs, jo trīs kilometrus skrēju gandrīz ar mokām un nevarēju to izdarīt… Tā ir arī kalnos – tev sākumā kalnā jāuzkāpj "ar galvu", jo morāli tev jābūt gatavam. Tad ir nākamais – jātiek galā ar ķermeni. Teātrī ir ļoti līdzīgi. Nav nekā neiespējama, bet ir lietas, par kurām kritiski apzinos: neesmu ticis galā. Iespējams, tā ir iekšējā paškritikas deva, kad liekas, ka neesmu līdz galam ticis ar šo lomu galā. Bet to, ka cilvēka spēju robežas ir bezgalīgas, saka jau Rainis: "Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!"  Kad cilvēkiem uztic spēlēt Raiņa darbos, viņi pēc tam atsaucas uz autoru. Runājot par šīs sezonas savādajām sakritībām un likumsakarībām… Tie ir jau divi tēvi, kurus izrādēs tu attēlo. Tā ir izrāde "Suņu ciema Nelaimes lācis", bet tikko pirmizrādi piedzīvoja režisora Henrija Arāja izrāde "Ugunsseja". Kā tas ir – braši un konsekventi spēlēt tēva lomu? Es esmu gandarīts, es teiktu - beidzot! Kad sāku strādāt teātrī, mūsu grimētavā bijām trīs Uldi: Uldis Norenbergs, Uldis Dumpis un es. Un tad Uldis Norenbergs domāja par to, lai mūs nejauktu. Viņš izdomāja mums tādus raksturojošus apzīmējumus – sevi viņš nodēvēja par Gudro, Dumpi par Skaisto un mani  par Infantilo... Iesākot attēlot  tēva lomas, beidzot es no tā infantilā apzīmējuma esmu ticis ārā! Varu spēlēt tēvus, un varu varbūt apvienot gan to gudro, gan skaisto, jo Norenbergs šobrīd vairs aktīvi nav teātrī. Mans jautājums par tiem tēviem ir arī mazliet citā kontekstā. Par to es arī nereti esmu domājusi, kā ir strādāt ar jaunu režisoru vai režisori sievieti, uzklausīt viņa viedokli par tēmu vai par vecuma grupu, par kuru patiesībā viņa dzīves pieredze atšķiras no tavējās. Kā tu vari komentēt šos sadarbības brīžus? Henrijs Arājs ir jauns režisors un, visticamāk,  par tētiem vairāk zini tu pats. Varbūt tam nav nekādas izšķirošas nozīmes?  Nu, ar jebkuru režisoru, vai viņš būtu mans vienaudzis vai nē, mūsu pieredzes ir atšķirīgas. Mēs dalāmies savā pieredzē un piedāvājumā, un tikai labos darba strīdos mēs nonākam pie kaut kāda kopsaucēja. Šajā gadījumā tas nekas, ka Henrijam ir tikai 26 gadi un man 52. Mūsu darbs saistās ar novērojumiem. Tu esi uzmanīgāks pret apkārtējo pasauli, jo tu arī spēj uzsūkt dažādas dzīves situācijas, pat brīžiem dzīvnieku attiecības. Man U ldis Dumpis, kādreiz atbraucis no laukiem, stāstīja, ka viņš ir  vērojis, kā kaķis lavās klāt putniņam, un kā  putniņš palecas tālāk un viens ar otru spēlējas. Tad, lūk, šie novērojumi nav atkarīgi no tā, cik tev ir gadu, tev ir šajā profesijā jābūt ļoti uzmanīgam, un tad  nav nekādu problēmu, ja kāds ir jaunāks. Es dalos savā pieredzē, viņš dalās savā pieredzē. Henrijs  nav stūrgalvīgs, viņš uzklausīja manu viedokli ar cieņu, un es to novērtēju. Vai ar strādāt ar sievieti… Nu, kaut kādā mērā droši vien es esmu seksists. Bet ne darba ziņā. Runājot par novērojumiem un pieredzi, vai ar gadiem vērīgums pieaug vai samazinās? Manā gadījumā pieaug. Abās iepriekš minētajās izrādēs tēvs ir cieši saistītas ar vardarbības tēmu. Man liekas, ka  abos gadījumos zināma atbildība jāuzņemas tēvam par to, kā noris notikumi un kāpēc tie cilvēki – vienā gadījumā meita, cenšoties pāraudzināt vardarbībai viegli pakļaujamu cilvēku, nespēj tikt galā, un “Ugunssejas” gadījumā dēls šo vardarbību padara par savu mērķi savā negarajā dzīvē. Ko tu pats kā aktieris un cilvēks domā par vardarbības tēmu mākslā? Cik tas ir kultivējami? Vai ļaunuma arheoloģija patiešām ir kas tāds, kas fascinējusi māksliniekus visos laikos? Un ko tu iegūsti, pētot, kā dzimst ļaunums vai vardarbība?  Man liekas, ka ar teātra un mākslas līdzekļiem var runāt par visu, arī par vardarbību. Akcents ir uz mākslas, ne sadzīves līdzekļiem. Ja uz skatuves tiek rādīts sadzīvisks ļaunums, tad, man liekas, ka tas nav pareizi. Šekspīra lugā "Karalis Līrs" ir kaudze ar līķiem, bet tur klātesošs ir "virstonis", kaut kāds pārcilvēciskums. Runājot par cilvēcīgām lietām, ir skaidrs, ka ļaunums ir bijis un būs. Tas rodas no skaudības, konkurences un mazvērtības. Vardarbībai ir daudz iemeslu.  Un arī šajā gadījumā, manuprāt, tevis pieminētajās izrādēs tā vardarbība ir klaja. Nav nepieciešams novērtēt skatītāju par zemu vai kaut kādā veidā viņu šokēt.  Skatītājs ir gudrs, un cilvēkiem ir pietiekoši laba iztēle, lai ar mākslas līdzekļiem to padarītu vēl iedarbīgāku. Mēs pirms tam runājām par izrādi "Pīters Pens. Sindroms" un tur ir ļoti daudz tēlainības. Šāda pieeja mākslai man ir daudz tuvāka par tādu klaji sadzīvisku vardarbību uz skatuves. Pieaugušais Pīters Pens, kuru iestudē Dmitrijs Krimovs, ir trešais darbs, kas šosezon bijis un ap kuru sakults daudz putu. Par to ir jādomā drīzāk tādā kontekstā: Dailes teātrī – Bulgakovs, Jaunajā Rīgas teātrī – Dostojevskis, un mums ir Dmitrijs Krimovs ar 15 minūtēm, kas veltītas Puškinam… Troksnis, manuprāt, bija neadekvāti liels. Kā šobrīd, kad ir pagājis zināms laiks un izrādes tiek spēlētas, tev pašam liekas – vai mākslas politizācijai, kas notika februārī, bija pamats? Varbūt mēs ļoti saasināti spējam sakult putas pat par kaut kādiem šķietami mazsvarīgiem faktiem? Nezinu, tas atkarīgs no katra cilvēka. Kad redzu, ka cilvēki ir eksperti visos jautājumos, un viņi grib kliegt tikai kliegšanas pēc, neiedziļinoties un nemotivējot savu viedokli attiecībā par kaut kādām tēmām… Mūsu gadījumā, teiksim, uz skatuves ir Puškins un viņam ir veltīts pārāk daudz laika. Tā izrāde ir par autoru, un viņš jau mūsu latviešu klasiķus nepārzina tik labi kā Puškinu. Šeit nevar salīdzināt to bronzas tēlu,  kas bija kanālmalā, cik saprotu, nelikumīgi novietots, un tagad pārvietots. Skolā esmu mācījies šo valodu. Tas dzejas plūdums ir neiztulkojams, un man jautājumi neradās. Un tiešām tādi cilvēki ir, kas varbūt ceļas kājās, kurus tas aizskar, ka šajā brīdī no Nacionālā teātra skatuves tiek runāts krievu valodā. Es uz to skatos daudz, daudz mierīgāk un daudz plašāk. Mums jābūt konsekventiem daudzās citās lietās, nevis teātrī. Ja teātris baidīsies un nespēs būt drosmīgs, tad teātrim nav jēgas. Teātrim ir jēga tad, ja tajā nebaidās no šādu jautājumu uzdošanas – ja tas rada arī šīs putas, tas ir labi. Lai rada. Ņemot vērā, ka šī izrāde šobrīd ir jau kādu brīdi spēlēta, kāda ir tava sajūta par auditoriju – cik lielā mērā iztēle ir vai nav notrulināta ar visu to, kas mums ir apkārt, sākot ar sociālajiem medijiem un visu pārējo? Izrāde tiešām prasa bērna atvērtību un varbūt arī trenētu iztēli, nevis racionālu pieslēgšanos un domāšanu par tēmu. Kā tu redzi to publiku? Viena lieta ir pirmizrādes publika, kur sanāk cilvēki, kas zina, kas ir Dmitrijs Krimovs, kāpēc viņi tur atrodas un ko viņi grib redzēt. Vēl viena lieta ir kritiķis, kurš ir redzējis vairākas Dmitrija Krimova izrādes, visticamāk, pat klātienē, ne tikai ierakstos. Un tad ir normāls ikdienas skatītājs, kurš apmeklē šo izrādi. Varbūt tu vari, ņemot vērā, ka tu esi tas, kurš izrādes sākumā arī kā aktieris ir publikā, pastāstīt, kā tu redzi, kā mainījusies publika?  Publika ir ļoti krāsaina un dažāda. Jau vakar pirms mūsu sarunas teicu, ka redzēju divus piemērus: viens vīrietis bija atnācis ar diviem pusaugu dēliem un sievu. Sieva bija ļoti ieinteresēta, bet vīrietis ļoti garlaikojās. Viņš bija ielicis ausīs austiņas un klausījās acīmredzot kaut ko, kas viņam likās interesantāks par šo izrādi. Un bija viens pavisam cits pāris, arī līdzīgas paaudzes, kur vīram pēc izrādes aplaudējot bira asaras, un sieva uz viņu skatījās kā uz brīnumu. Šī iztēle un asociācijas mums katram ir. Šodien tās asociācijas izraisa vienas, bet pēc gada – pavisam citas domas. To jau arī režisors teica, ka viņš visas savas izrādes veido asociatīvajai domāšanai un tēlainībai. Viņš pats pēc profesijas ir gleznotājs. Scenogrāfija un režijas taisīšana varbūt ir vairāk tēva iedvesmota. Klasiskā izpratnē viņš arī atzīst, ka nav vis režisors, bet mākslinieks. Tā ka es arī to tā uztveru. Bet mūsu skatītāji ir ļoti, ļoti dažādi. Kā mēs visi.  Tu pasviedi man ideju, ka Dmitrijs Krimovs saka, ka viņš nav vis režisors, bet mākslinieks. Tu esi aktieris vai mākslinieks?  Es esmu aktieris. Kā tu to zini? Izrādes "Ugunssejas" iestudēšanas laikā man sanāca strīds ar kādu jaunāku kolēģi. Es minēju, ka mūsu amatā ir kaut kādas prasmes, amata pienākumi, bet viņš pastāvēja par to, ka mēs esam mākslinieki. Jā, skaidrs, ka aktieris ir radoša profesija, kaut kādā mērā tu esi mākslinieks. Manī, protams, ir gan tas racionālais, gan arī tas iracionālais, bet vispār es esmu diezgan vienkāršs cilvēks. Vēl mazliet pievēršoties publikai citā aspektā. Tev ir salīdzinoši daudz lomu, ar kurām tu vērsies publikā, kur tu to redzi un ar skatītāju sarunājies. Man liekas, ka tā ir ārprātīgi sarežģīta lieta – komunikācija ar publiku. Nerunāsim par bērnu izrādēm, jo tā ir augstākā pilotāža – spēt komunicēt ar lielu skaitu jaunu cilvēku. Cik tev tas ir organiski? Vai tev ir jāpārvar kādas grūtības, lai spētu uzrunāt auditoriju? Jo ne jau visiem piemīt tāda prasme. Manuprāt, ir aktieri, kuri netiek ar šādu uzdevumu galā. Man nav tā, ka es pavisam netiktu galā. Citreiz ir labāk, citreiz sanāk sliktāk. Piemēram, izrādē "Spītnieces savaldīšanā" biju kā skatītājs, starpbrīdī un izrādes laikā komunicēju ar skatītājiem, un tas man sagādāja azartu un prieku. Jutu to atsauksmi, jutu skatītāju vēlmi ar mani komunicēt, un tas man labi izdevās. Savukārt izrādē “Salmu cepurīte” komunikācija ar publiku man neizdevās tik labi. Savienot tēla dzīvi ar komunikāciju ar auditoriju man ļoti labi izdevās izrādē "Hotel Kristina". Tie brīži, kad arī dramatiskajā izrādē – kā "Pērs Gints" – tu Lielajā zālē vari pavisam klusītēm, čukstus, bet runājot skatītājam pavēstīt savas domas… tā atgriezeniskā saite ir tik ļoti cieša, ka es jūtu gandrīz katru skatītāju zālē, pat otrajā balkonā. Jūtu, ka viņš neelpo, un tā ir tā burvīgākā sajūta. Man tikko ienāca prātā tā doma, kur ir tas noslēpums, ka tev jāspēj padarīt skatītājs par savu labāko draugu. Tu ar viņu runā bez augstprātības un agresijas, jo savādāk tas uzreiz cilvēku aizver ciet, tu viņam netiec klāt, un tad ir ļoti grūti. Es domāju, ka tur ir tas noslēpums. Tev mierīgi skatītājs ir jāpadara par savu sabiedroto, par savu draugu, lai viņš tevi iemīl, bet liels meistars uz to es neesmu. Tāpēc es vienmēr atsaku. Es nevadu korporatīvos pasākumus, to es nemāku darīt, nespēju. Bet tev ir viena monoizrādes pieredze kopā ar režisoru Fēliksu Deiču. Kā tas ir, ka tev tiešām uz skatuves nav partnera? Tu esi viens pret  viens ar skatītāju. Vai tur strādā tā pati likumība, kuru tu tikko pieminēji? Es domāju – tā pati likumība. Atcerējies Deiču? Nē, es domāju par to, kad cilvēks tev sāk līdzi dzīvot tad, kad viņš mazliet kaut ko redz arī no sevis. "Ārprātīgā piezīmes" ar Feliksu iksu Deiču bija  brīnišķīgs stāsts. Tā man ir ļoti mīļa un tuva pieredze. Jāatzīstas, ka ir tiešām vairākas lomas, kurās tu esi teicis atsevišķas frāzes un citātus, un licis domāt par to nedēļām, mēnešiem un pat gadiem. Viena no tām ir no  izrādes "Ezeriņš". Pateicoties tev,  vairākās dzīves situācijās, rakstos, darbos esmu bijusi spiesta domāt par Ezeriņa tekstu. Dzirdot tavu intonāciju, kad tu saki, "ka to dzīvi kopumā mēs varam redzēt tikai tad, kad dzīve ir galā un nevaram izdarīt nekādus secinājumus ne vidusposmā, ne sākumposmā…" Vai tu pats apzinies savas balss kā instrumenta iedarbību?  Es, protams, negribu tagad sākt citātos runāt, bet ir vairāki Lāčplēsa teksti gan no “Uguns un nakts” gan no "Pēra Ginta", gan izrādes “Zeme un mīlestība” un visbeidzot no "Ezeriņa". Es pat varētu tavā vietā pašlaik dažus tekstus norunāt. Bet tu un tava balss… tu viņu izjūti kā instrumentu, kurš ir jāspodrina, jāskaņo un kuram ir konkrēta iedarbība? Noteikti, neapšaubāmi! Man citi aktieri, radio balsis un vokālisti, liekas ļoti būtiski. Es domāju, ka balss ir jāspodrina. Ar to jāstrādā kā ar jebkuru ķermeņa daļu. Arī ar balsi ir jāstrādā. Daudzi vokālie pedagogi ir teikuši, ka tur arī ir muskulīši iekšā un viss, ko tev ir Dievs un vecāki devuši. Bet ir kolēģi, kas  ļoti tīksminās: piemēram, vīrieši par baigi zemo balsi. Es nekad neesmu tā tīksminājies. Un tad, kad es pats dzirdu sevi no malas, man ne sevišķi patīk. Es esmu ļoti, ļoti piesardzīgs. Bet to, ka balss ir ļoti ietekmīgs instruments – tas ir neapšaubāmi Īpaši tad, kad skan poētiski, tad balss tiešām pārvēršas par mūzikas instrumentu. Jā, lugas man ir ļoti mīļš žanrs gan saistītā, gan poētiskā tekstā. Es domāju, ka mūsu sadrumstalotajā sadzīvē un komunikācijā ļoti pietrūkst tādas poēzijas. Režisore saka, ka tās ir vertikāles. Tās vertikāles pietrūkst un man sirdij ļoti tuva ir šī vertikāle. 

"Dailes teātrī ļoti daudzas izrādes ir aktuālas tieši šodien. Šajos laikos nevar iestudēt izrādi tikai tāpēc, lai parunātu par cilvēku dzīvi, sajūtām, attiecībām Čehova stilā vai kaut ko tādu. Tagad visas izrādes kliedz par to, kas notiek šajā pasaulē. Tas notiek gan "Leopoldštatē", gan "Rotkho", arī "Meistarā un Margaritā", kas nupat iestudēta. Visas izrādes ir tādas, kas mēģina kaut kādā veidā cīnīties ar ļaunumu. Līdzīgi kā dziļajos padomju laikos, kad cilvēki uz teātri nāca tvert kaut ko starp rindiņām un teātris bija tāda sala, kur visi sanāca kā baznīcā, arī tagad cilvēki ir kā izslāpuši pēc teātra. Kāpēc mums visas izrādes ir izpārdotas? Tāpēc, ka cilvēki kopā grib izdzīvot visu to, ko viņiem sniedz izrādes, lai kliegtu par ļaunumu, par netaisnību, par varu, par visu to, kas tagad notiek apkārt. Šie gadi ir tik drausmīgi, ka cilvēki reti kad grib paskatīties kādu komēdiju. Bet visi mēs kopā kaut kādā veidā gribam saprast, kas notiek ar mums, kas notiek tur vai šeit un kā mēs kopā varam to visu vērst par labu. Domāju, ka tā ir teātra misija. Visu teātru misija. Un tas notiek arī Dailes teātrī," uzsver brīnišķīgā aktrise INDRA BRIĶE. Tieši viņa šoreiz ir raidījuma "Šņorbēniņi" viešņa. Ieva Struka: Ne velti pieteikumā lietoju vārdu "brīnišķīgā", jo gribu sākt sarunu par pirmo mīlu. Aktrise Dita Lūriņa, kurai Teātra dienā tika piešķirta Lilitas Bērziņas balva – tā pati balva, ko arī jūs esat saņēmusi –, kādā no savām intervijām atzinusies mīlestībā jūsu spēlētajai Pelnrušķītei. Indra Briķe: Vai, dieniņ! (smejas)  Man nākas darīt to pašu... Cik ilgi aktieri pavada tā atzinība, pateicība, mīlestība, ko viņš par kādu darbu kādreiz pagātnē ir saņēmis? Droši vien šis ir stāsts arī par daudzām citām lomām. Kā ir ar to mīlestību? Runājot par Pelnrušķīti, [skatītāju] mīlestību esmu saņēmusi ļoti daudz, un it sevišķi mani aizkustina, ja man pienāk klāt pieauguši vīrieši un atzīstas, ka es esot viņiem bijusi pirmā mīlestība... Tas ir tik iepriecinoši! Tagad, Rīgā dzīvojot, samērā daudzi cilvēki nāk klāt un izsaka pateicību par kādu lomu, un bieži vien ir tādi, kuri man pasaka pateicību par Liepājas teātra periodā nospēlētām lomām - par Skārletu un citām lomām. Tas ir apbrīnojami! Bet cilvēki šajos brīzos parasti ir nokautrējušies un ļoti atvainojas, ka viņi man pienākuši klāt. Bet es saku –  tas ir tik patīkami, tik jauki, ka kautrie latvieši pienāk klāt un izsaka atzinību. Tas dod tādu stimulu un tādu prieku! Šo mīlestību esmu tiešām saņēmusi ļoti daudz Bet kā ir ar to laika distanci? Jo man pašai liekas apbrīnojami, ka nekas mani šobrīd teātrī nespēj ietekmēt kā tas, ko esmu skatījusies bērnībā un jaunībā - tas tiešām tevi pavada visu dzīvi. Vai arī jums pašai ir kaut kas tāds, ko jūs esat ļoti agros gados skatījusies, redzējusi teātrī un ko jūs nevarat aizmirst? Mamma mani jau no agras bērnības veda uz Liepājas teātra izrādēm. Tas man bija tik liels brīnums – ka tur notiek kaut kas tik ļoti fascinējošs, ka es, pārbraucot mājās uz saviem laukiem, sāku atveidot redzētās lomas... Pirmā īpašā loma, kas man iekrita acīs un ļoti, ļoti arī sirdī, bija Maija izrādē "Mīla stiprāka par nāvi" – leģenda par Turaidas Rozi. Tas bija liktenīgs pavērsiens, ka vēlāk patiešām varēju nospēlēt viņu filmā! Tas bija mans bērnības sapnis, pirmā mīlestība uz teātri... Bet kā ir ar tām iepriekš spēlētajām lomām? Jo es mazliet citā pagriezienā gribētu par to runāt. Ļoti agros gados jūs nospēlējāt Spīdolu. "Spīdolas naktī" jūs esat Aspazija, kurai ir zināma saistība ar Spīdolas tēlu. Bet kas man likās interesanti - pirms vairākiem gadiem, kad Viesturs Kairišs iestudēja "Uguni un nakti", redzēju jūsu repliku, ka jūs diezgan kritiski to vērtējat. Un man bija sajūta, to redzot, ka tur pie vainas, ja mēs vispār tā varētu to definēt, ir tieši tas, ka jūs esat spēlējusi Spīdolu, jūs esat par šo darbu daudz domājusi gan caur savu divdesmitgadnieces skatupunktu, bet nu, visticamāk, caur Krodera skatupunktu. Kā tas ietekmē to skatījumu uz lomām, kuras jūs esat ar panākumiem spēlējusi, un ka tagad tās iestudē pēc gadiem?  Nu jā, "Uguni un nakti" visu zinu no galvas, jūtu visu, ko Kroders toreiz viņā ielika. Es pati, strādājot Rīgas Kultūru vidusskolā par teātra pedagogu, esmu divreiz iestudējusi šo darbu. Tā ka man likās, ka es to tik ļoti sajūtu... Un tad, kad es skatos tagad – kaut kas neiet rakstā ar to, kā manuprāt vajadzētu būt. Tad ir samērā grūti. Bijušas ļoti daudzas izrādes, kuras kādreiz esmu spēlējusi un vēlāk redzējusi citos teātros. Atceros, ka man bija grūti skatīties "Vaideloti": es to gan skatījos televīzijas iestudējumā. Esmu piedalījusies arī vairākās Dailes teātra izrādēs, kuras kādreiz esmu spēlējusi Liepājā. Piemēram, "Santakrusa" un "Vējiem līdzi". Laikam tas nav pareizi – skatīties caur to [pagātnes] prizmu. Ir grūti. Arī "Līgavu bez pūra" es atceros. Tāpēc man bija milzīgs prieks par pirmo satikšanos ar [Viesturu] Kairišu izrādē "Spīdolas nakts" un spēlēt Aspaziju. Turpat arī notiek "Uguns un nakts". Runājot par Aspaziju: skatoties ģenerālmēģinājumu, atzīstos, ka Artura Krūzkopa spēlētais Rainis un jūsu atveidotā Aspazija mani ļoti uzrunāja ar precizitāti detaļās. Arī tas, ka nebija ironijas pret šiem varoņiem - bija jūtama cieņa. Latvijas teātros šobrīd salīdzinoši daudz ir izrāžu, kurās tiek attēloti vēsturiski personāži. Aspazija ir viena no tiem, par ko rodami jebkādi fakti - ir balss ieraksti, bildes, viņas darbi. Kā jums šķiet – cik svarīgi vēsturisko personāžu veidot ar reālajām detaļām vai izdomātajām? Kāda tā proporcija drīkst būt? Saprotu, ka mākslā drīkst visu, bet vai to vajag? Cik tām vēsturiskajām detaļām, informācijai vai zināšanām ir izšķiroša nozīme, lai izveidotu tēlu? Jeb visu priekšā pasaka iztēle? Man nācies atveidot vairākas vēsturiskas personas. Aivara Freimaņa filmā "Dzīvīte" spēlēju Barona sievu Dārtu, kura pēc bildēm absolūti nebija līdzīga man - nevienā matā. nevienā acī, un arī tas raksturs varbūt nebija, bet viņš izvēlējās tieši tādu Dārtu. Lai gan Barons gan bija pilnīgi viens pret vienu. Varbūt tas bija pareizs gājiens, ka Freimanis vienkārši gribēja tādu Dārtu blakus Baronam.  Teksta turpinājums sekos... 

„Labi, ka Latvijā ir Jānis Grūtups,” – tā pēc „Milžu cīņu” redzēšanas Jaunajā Rīgas teātrī pie sevis nodomājusi teātra zinātniece Ieva Struka, to atklājot arī sarunā ar Jāni, kurš kopā ar Mariju Linarti un Ingu Tropu šo izrādi radījis no savas pieredzes zemessardzē. Uz Ievas jautājumu „Vai ikviens var būt kareivis?” Jānis atbild: „Domāju, ka ikviens var. Bet vai ikvienam vajag (..) Ja visi būs kareivji, nebūs ko aizstāvēt”. Sarunā arī par Jānim nozīmīgo Jūdas lomu izrādē „Ekspedīcija „Jāzeps”” un par ienākšanu restaurētajā teātra mājā Lāčplēša ielā, kura pavisam drīz tiks atklāta skatītājiem ar izrādi „Sapņu tulkotāju sekta”.

Ievas Strukas viesis "Šņorbēniņos" – Rihards Zelezņevs. Latvijas Leļļu teātra aktieris viņš ir kopš 2019.gada un "Spēlmaņu nakts" balvu kā Gada jaunais mākslinieks ieguvis jau savā pirmajā darba sezonā. Līdz šim nozīmīgākais un nopietnākais Riharda darbs, kurā lietā likta arī viņa muzikalitāte, ir galvenā loma Valtera Sīļa iestudējumā "Sibīrijas haiku", kas veidots papīra animācijas tehnikā. Tā pirmizrāde notika 12. janvārī. Bet desmit dienas vēlāk ceļu pie skatītājiem uzsāka daudzsēriju filma "Pansija pilī", veidota pēc tāda paša nosaukuma Anšlava Eglīša romāna motīviem. Rihards Zelezņevs šai filmā – Anšlava lomā.

"Teātrim ir jāspēj pastāvēt bez skatītāja," – tā šķiet Dailes teātra aktierim ARTŪRAM SKRASTIŅAM, kurš sarunā ar Ievu Struku šo domu turpina: "Tādā nozīmē, ka teātrim ir jābūt tādam, ka cilvēks, kurš iet garām šai ēkai, zina, ka tur notiek kaut kas TIK INTERESANTS, ka viņš gribētu tur ieiet un pa šķirbiņu paskatīties to izrādi. Varbūt nav neviena cilvēka zālē, bet tas teātris eksistē! Jo man ir svarīgi nevis apkalpot skatītāju un saukt viņu teātrī iekšā, bet runāt par lietām, kas viņu varētu ieinteresēt, kuras viņš gribētu sadzirdēt. Teātrim ir jābūt tādai vietai, kurā gribētos gar priekškara maliņu ielūrēt – paskatīties, par ko tad viņi šovakar runā? Kas viņiem tagad ir svarīgi? Jo, ja viņiem tas ir svarīgi, tad arī man tas būs svarīgi." Tikšanās ar Artūru Skrastiņu atklāj aktieru cēlienu "Šņorbēniņos" 2024. gada pirmajā pusē.

Noslēdzot ciklu, kurā teātra zinātniece Ieva Struka tikās ar dažādu profesiju pārstāvjiem, kuri uz skatuves nav redzami, bet teātri bez viņiem būtu grūti iedomāties (arī otrādi), "Šņorbēniņos" viesojas Ievas amata māsa – teātra zinātniece un mākslas zinātņu doktore ZANE RADZOBE. "Vismaz manā pieredzē interesantākie un labākie gadījumi ir tie, kuros mākslinieki ļoti labi saprot, ka tas ir milzīgs spēks – palaist vaļā izrādi un ļaut to interpretēt citiem," sarunas gaitā atzīst Zane. "Jo tad jau tā izrāde kļūst tikai bagātāka un gudrāka, un lielāka, nekā tu pats esi. Un kritiķim tad ir izšķiršanās, kas interesē vairāk – vai tevi interesē mākslinieki, vai mākslas darbi. Mani interesē mākslas darbi."

"Domāju – ja prasītu teātru vadītājiem, viņi labprāt gribētu redzēt, ka Teātra darbinieku savienība veic arodbiedrības funkcijas. Bet tā gluži nav, un tā arī tam nevajadzētu būt. Bet tas, kas bija interesanti un ko lasīju arī mūsu Statūtos – ka mēs, Teātra darbinieku savienība, uzturam prasību pret valsti, ka tā daļēji dotē lielos teātrus. Izrādās, ka tas ir kaut kas, ko vajag uzturēt," intervijā teātra zinātniecei Ievai Strukai domīgi saka Latvijas Teātra darbinieku savienības radošo projektu koordinators un Nacionālā teātra pieredzējušais garderobists, vēl nesen – garderobistu un biļešu kontrolieru šefs Ričards Vorobjovs. Ieva Struka: Uzreiz tevi gribu brīdināt, ka mūsu saruna būs divās daļās! Pirmā būs par  noslēpumaino organizāciju – Latvijas Teātra darbinieku savienību, bet otra būs par tavu ilgo pieredzi garderobista un garderobistu šefa amatā. Bet sāksim ar Teātra darbinieku savienību. Man pašai savulaik bijusi iespēja strādāt Savienības valdē, tāpēc no iekšpuses to mazliet pārzinu. Kā tev, strādājot pie Savienības radošajiem projektiem, no kuriem vērienīgākais ir "Spēlmaņu nakts", šķiet – kas vieno visus šos cilvēkus? Vai tas ir tikai vārds "teātris", vai tomēr vēl kaut kas vairāk? Ričards Vorobjovs: Pirmais vārds, kas man nāk prātā – piederība. Piederība teātra nozarei. Ne tādā nozīmē, ka ikkatru dienu būtu jāsazinās ar Teātra darbinieku savienību vai otrādi, bet ka tu zini – ir tāda organizācija, pie kuras jebkurā brīdī jebkurš tās biedrs var vērsties ar jebkuru jautājumu. Un tad mēs skatāmies, vai tas atbilst mūsu profilam, vai arī neatbilst. Un kas ir tie jautājumi, ar kādiem cilvēki pie jums vēršas? Jo intereses varētu būt dažādas. Visbiežāk tas ir saistīts ar veselību – un runa nav tikai par vecāka gadagājuma Savienības biedriem, bet arī jaunākiem. Piemēram, pirms pāris gadiem viena gados jauna aktrise mēģinājumā bija saskādējusi kāju, un viņai bija nepieciešama diezgan dārga operācija. Skaidrs, ka tādu naudu uzreiz nevar dabūt, un tad nu viņa vērsās arī Savienībā. Daļēji viņai palīdzējām. Tad sanāk tā: kaut arī Teātra darbinieku savienībā tavs amats ir radošo projektu koordinators, principā jūs visi pārzināt visu un lielā mērā saskaraties arī ar sociāla rakstura problēmām un jautājumiem, kas skar darba tiesiskās attiecības. Vai patiesi var teikt, ka TDS pilda arī arodbiedrības funkcijas, jeb tas ir tāds ideālais modelis, uz kādu būtu jāiet?  Laikam jau pēdējais variants. Domāju – ja prasītu teātru vadītājiem, viņi labprāt gribētu redzēt, ka Teātra darbinieku savienība veic arodbiedrības funkcijas. Bet tā gluži nav, un tā arī tam nevajadzētu būt. Bet tas, kas bija interesanti un ko es lasīju arī mūsu Statūtos – ka mēs, Teātra darbinieku savienība, uzturam prasību pret valsti, ka tā daļēji dotē lielos teātrus.  Tātad tas nav pašsaprotami? Jā, izrādās, ka tas ir kaut kas, ko vajag uzturēt...  Tad tev ir liela atbildība! Pirms ļoti daudziem gadiem, kad mēs, viss jauno teātra kritiķu kurss, tikām uzņemti Teātra darbinieku savienībā, to uztvērām kā pagodinājumu un goda lietu. Tu arī šobrīd redzi iesniegumus – cilvēki grib iestāties Savienībā. Kāda ir viņu izpratne vai motivācija? Es gribētu, lai ir tā, kā bija tavā laikā. Jo man liekas, ka tā tomēr ir prestiža lieta. Ja tu strādā Latvijas teātrī – un ne tikai par aktieri, režisoru vai citas radošās profesija pārstāvi, bet veic arī kādu tehnisku darbu, droši var stāties Teātra darbinieku savienībā. Jo viena lieta ir darbs, bet otra lieta ir piederības sajūta nozarei kopumā. Tas ir tas, ko dod Teātra darbinieku savienība un ko nākotnē tā var turpināt dot. Runājot par gada notikumu "Spēlmaņu nakts"… Tas, kas ir neizbēgami – teātra jomā vienmēr atšķirsies viedokļi par to, kura ir vai kura nav labākā izrāde. Dažkārt tas sasniedz ļoti lielus publiskus apmērus, tautā iziet dažādas idejas par to, kādam jābūt labam teātrim. Bet kā ir Teātra darbinieku savienības iekšienē? Vai bez tā, ka "Spēlmaņu nakts" sarīkošana ir pamatīgs darbs, vai daudz jums nākas cīnīties un kopumā aizstāvēt teātra cunfti? Un cik lielā mērā Spēlmaņu nakts kontekstā tu redzi dažkārt apspēlēto jēdzienu, ka kritika ir vienā pusē, teātra radošie procesi – otrā pusē, un tās divas [nesamierināmas] frontes līnijas? Man pašai dažreiz liekas, ka tas ir diezgan bērnišķīgi… Bez tā, ka esmu radošo projektu koordinators, Savienībā trīs vai pat četrus gadus pildu arī Spēlmaņu nakts žūrijas koordinatora darbu, tāpēc iznāk drusku tuvāk redzēt, kā tas process notiek. Agrāk likās – hm, kādas īsti shēmas žūrija zīmē un pēc kādām teorijām tas viss notiek? Patiesībā jau daļēji tā arī notiek: nav gluži tā, ka žūrijas dalībnieki atnāk, pasaka, ka "mana mīļākā izrāde ir šī", un te arī mana balss par to. Gluži tā nav, jo visi ir profesionāli cilvēki, kuri nozarē strādājuši trīsdesmit vai desmit gadu garumā, kā nu kurš. Pēdējā sapulcē, dienas četras pirms "Spēlmaņu nakts" ceremonijas, kad žūrija lēma par uzvarētājiem, tur gāja mazliet vaļā, ka vienam patīk tas, otram tas. Bet beigās vienojāmies, ka Teātra darbinieku savienība, kas organizē "Spēlmaņu nakti" un izvēlas arī valdi, uzticas  žūrijai – ka tā savu darbu veiks pēc profesionāliem kritērijiem. Viss šeit notiek pēc izstrādāta nolikuma, viss ir legāli, viss ir pareizi. Un tā arī visiem vajadzētu uz to skatīties. Ja runājam par šā gada lielās formas izrādi, kur bija vissīvākā cīkstēšanās starp divām izrādēm, un ne visi bija mierā, ka izvēle krita uz "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" Ivetas Poles režijā, man patika, ka pat tie žūrijas locekļi, kuri nebija par šo izrādi, bet bija par otru favorītu, ļoti mierīgi un demokrātiski pieņēma žūrijas kopīgo lēmumu. Kopīgs lēmums – tas būtu atslēgas vārds. Un gribētu, lai teātri to respektētu. (..) Pirms "Spēlmaņu nakts" ceremonijas parasti ir ļoti liela aktivitāte – un ne jau tikai Teātra darbinieku savienībā: zvana teātra pārstāvji, ir patīkams satraukums. Un tad 24. novembrī no rīta ir klusums, vētra ir beigusies. Protams, ar pāris izņēmumiem: ja kāds teātris nav saņēmis balvu, tad vai nu mūsu biedrības vadītājam pienāk kāds zvans, vai arī žūrijas locekļiem. Tas atkarīgs no tā, kurā gadā kurš teātris kaut ko nesaņem… Vai tad 24. novembra rītā cilvēki neguļ?! Nē, un cepuri nost Evitai Sniedzei, kura 23. Novembra vakarā svinēja Valmieras teātra lielo uzvaru, bet 24. novembrī no rīta jau bija "Rīta Panorāmā" svaiga kā gurķītis. Kā šo gadu laikā ir mainījies tavs skatījums uz teātri? Kāds tas bija, pirms vēl sāki strādāt Nacionālajā teātrī, un kā ir tagad – pēc ilgā stāža garderobē, kas ir ļoti svarīga lieta teātrī, tagad, kad Teātra darbinieku savienībā tev ir iespēja dzirdēt, kā kritiķi vērtē procesu, vērtē izrādes? Visticamāk, tu viņu viedokli dzirdi jau pirms tam, pirms vēl pats esi redzējis konkrēto izrādi. Nacionālajā teātrī sāku strādāt 2011. gadā. Pirms tam mana pieredze ar teātri bija praktiski nulles līmenī. Bija divas epizodes. Viena bija bērnībā, kad vēl bija vienkrāsainie televizori ar zaļu vai sarkanu nokrāsu. Kad rādīja Nacionālā teātra astoņdesmito gadu izrādes, man likās, ka nav nekā "nāvīgāka" un garlaicīgāka par tām... Pagāja desmit, piecpadsmit gadi, un manas domas par to nemainījās. Tad jau pieauguša cilvēka kārtā kaut kādā konkursā biju laimējis biļeti uz Nacionālā teātra izrādi "Mēlnesības skola". Bija 2005. gads, sēdēju pirmajā balkonā, un man likās – bāc! Tā garlaicība turpinās! Likās – nu, nē, nē, nē. Jo man arī nebija nekādas intereses par teātri, nekā tamlīdzīga. Patiesībā mana ienākšana teātrī bija diezgan nejauša, un pēc gadiem trim sapratu – neesmu teātra fanāts. Nefanoju par aktieriem, bet vienkārši uztveru to kā darbu, un tas patiesībā bija ļoti labi! Tas ir arī iemesls, kāpēc tik ilgi varēju nostrādāt teātrī… Un tad pienāca 2015., 2016. vai 2017. gads, kad Nacionālais teātris "Spēlmaņu nakts" ceremonijai bija sagatavojis ziedus – gadījumam, ja nu kāds uzvar. Šos ziedus parasti lūdza pasniegt garderobistam vai biļešu kontrolierei. Un tajā brīdī es sapratu – šī lieta man patīk! Skaidrs, ka biju skatījies "Oskara" pasniegšanas ceremonijas un likās – tā nu gan laikam ir viena liela organizācija ar ļoti daudziem darbiniekiem, kas organizē "Spēlmaņu nakti", jo diez vai četru cilvēku komanda, kas strādā Teātra darbinieku savienībā, var kaut ko tādu pacelt. Bet redzi – var! (smejas) Nu, labi, ir vesela komanda, kas tiek piesaistīta. Savulaik kritikas arī nelasīju. Tagad pēdējos gados esmu kļuvis par klusu Silvijas Radzobes pirmā kursa fanu, jo man šausmīgi patīk tas, kā jūs turpināt draudzēties savā starpā gan profesionāli, gan privāti – tas ir ļoti simpātiski, raugoties no malas. Savukārt žūrijā ir divas kritiķes, kurās tad, kad viņas sāk runāt, klausos, muti pavēris – viņas varētu stāstīt, ko grib, es vienkārši klausītos un klausītos. Kā cilvēks to var argumentēt... Tā ir Līga Ulberte un Edīte Tišheizere. Cepuri nost abām dāmām!  Bet vai mainījies arī tavs skatījums uz izrādēm, kad tu pazīsti kritiķus un dzirdi viņu argumentus pat vēl tādā jēlmateriālā, nenoformētā recenzijā? Vai tu raugies citādāk uz teātri? Es domāju, ka jā. Droši vien, ka paies vēl pāris gadi, un varēšu atbildēt, ka tas ir tāpēc, ka man bijusi iespēja lasīt un klausīties, ko un kā kritiķi runā par izrādēm. Vēl es to nevaru pateikt, jo neesmu drošs, ka tas ir galvenais iemesls. Bet tas, ka pēdējo gadu laikā man ir iepaticies teātris un teātra māksla – tas gan ir saistīts ar darbu Teātra darbinieku savienībā. Tas gan. Agrāk, garderobē strādājot un arī pēc tam vadot garderobes un biļešu kontroles kolektīvu, izrādes skatījos ļoti maz. It kā jau varēju iet skatīties, bet to nedarīju, jo baidījos, ka tikai izrādes laikā ārpusē nenotiek kaut kas slikts. Tikai tagad varu aiziet uz citiem teātriem, jo tad, kad tu katru vakaru strādā Nacionālā teātra garderobē, par citiem vari aizmirst. (..) Pirms pārejam uz garderobes tēmu, man ir jautājums par kapacitāti. Ir paaudze, kurai priekšstats par Teātra darbinieku savienību prātā palicis vēl no padomju laika: ka tā ir salīdzinoši spēcīga organizācija ar daudziem darbiniekiem, kas rūpējas par ikdienas procesu. Taču šodien darbinieku skaits visās radošajās savienībās sarucis līdz galējam minimumam. To ir delikāti jautāt, un tomēr: ja kapacitāte cilvēku skaita ziņā būtu lielāka, vai redzi konkrētas lietas, kuras būtu svarīgi darīt, bet tās paliek nedarītas tāpēc, ka jūsu ir par maz? Tagad esam četri, pieci. Vai tad, ja būtu seši, septiņi, varētu kalnus gāzt? Domāju, ka nē – citādi būtu tad, ja mēs būtu kādi piecpadsmit. (..) Ko varētu darīt Savienība ar lielāku darbinieku skaitu? To nevaru atbildēt, jo man nav tādas pieredzes, un patiesībā, kamēr esam tik maz, nepietiek arī laika par to domāt... Pats sevi brīvdienās esmu noķēris pie domas, ka es taču varēju izdarīt to un šito, un tad vienkārši saprotu, ka tajās piecās darbdienās tam nav bijis laika, jo esmu darījis darbus, kas mazliet ir iestrēguši. Man ir brīnišķīga kolēģe Māra Dzene, un tad mums ir kādi astoņi amati, ko esam divos cilvēkos apvienojuši. Neskaitot Ojāru Rubeni, kurš ir valdes priekšsēdētājs – viņam ir kādi piecpadsmit darbi, kas jādara, esot vadītāja darbā. Un tad nu ir tā: vienu dienu ej un pērc ziedus kādam jubilāram, otru dienu pasūti vainagu kādam uz bērēm, tad ir jāaiznes vēstule tur un tur, vēl jānopērk kafija, jo nāk, pieņemsim, vecbiedri vai žūrija, kurai jānopērk kāds mazs cienastiņš. Kad nāk "Spēlmaņu nakts", jāpasūta drukas lietas, jāraksta līgumi, jāsaskaņo ar grāmatvedību. Ja esmu reiz uzņemta Teātra darbinieku savienībā, maksāju biedra naudu, bet vienā brīdī aizeju no teātra un nestrādāju šajā nozarē ilgi, ilgi – vai mani var izslēgt? Nē, nevar izslēgt. Šis ir uz mūžu. Ja reiz esi bijis piederīgs teātra nozarei jeb skatuves mākslai, Teātra darbinieku savienība tevi neizsvītro tikai tāpēc, ka tu desmit vai divdesmit gadus vairs nestrādā teātra nozarē. Tūlīt Nacionālā teātra repertuārā ienāks Klāva Meļļa uzrakstītā luga "Garderobisti", ko iestudējusi Paula Pļavniece. Pirmizrāde gaidāma 25. janvārī, pirmās izrādes jau izpārdotas, un man ir sajūta, ka bez jebkādas reklāmas katrs, kurš strādājis garderobē, vēlas šo izrādi apmeklēt... Vai tiešām teātra garderobista darbs ietver sevī tik daudz dažādu dramatisku un dramaturģiski spēcīgu konfliktu un sadzīvisku vai attiecību drāmu? Vai tev arī liktos, ka par šo var rakstīt ne tikai vienu lugu, bet vairākas? Jā, un es pat teiktu, ka dramatisko notikumu ir stipri vairāk nekā mīļo un pūkaino stāstu. Nevis vienu izrādi iestudēt, bet pat veselu seriālu par to varētu uzņemt! Pirms pandēmijas Nacionālā teātra aktieris Kaspars Zvīgulis bija atnācis un jautāja, vai mēs apkopojam pieredzi ar skatītājiem. Tas, šķiet, bija iecerēts Teātra dienas koncertam, bet sākās pandēmija un viss tā arī beidzās. Par "Garderobistiem" man ļoti liels prieks, jo tā tomēr ir profesija – tas nav tikai tāds laika aizpildīšanas darbiņš. Redzēju, ka Ainārs Ančevskis nofotografēts ar 393. numuriņu, kuram bija pielikta zīmīte ar manu rokrakstu – bija patīkami to redzēt. (smejas) Jo agrāk, ja numuriņi nozuda, vienmēr pieliku zīmīti, lai paši atceramies, kad un kāda situācija bijusi. Jo numuriņš maksā 10 eiro… Ar šo numuriņu pirms trim gadiem bija šāds gadījums… Puisis, kuram bija 17 gadu, izrādes laikā numuriņu bija uzlicis uz pirksta, domādams, lai tas nepazūd. Un tas pirksts tā piepampa... Viņš atnāk uz garderobi, tāds kautrīgs, un saka – vai jakas nevaram dabūt tāpat? Nu, nē, nevarat dabūt – kur ir numuriņš? Viņš parāda pirkstu, kas ir jau sarkani zils... Es viņam prasu – vai mēģinājāt ar ziepēm? Nē! Mēs fiksi aizskrējām līdz tualetei, mēģinājām ar ziepēm, bet pirksts jau bija tik piepampis… Ja godīgi, nezinu, vai un kā viņš to numuriņu dabūja nost, cik ilgi tas pirksts vēl bija piepampis un kur tagad ir mūsu nabaga 393. numuriņš – to es arī nezinu... Droši vien, ka pārgriezts un izkausēts. Bet tā taču faktiski ir īsta traģēdija! Ir divi varianti: vai nu tu vari ielikt numuriņu kabatā, jo labāk to neturēt rokā izrādes laikā, jo Nacionālajā teātrī zem skatītāju grīdas ir tāda kā ventilācijas telpa, kur sakrituši ne tikai garderobes numuriņi, bet arī zelta gredzeni, santīmi un droši vien vēl daudz kas cits. Tur ir tāda dārgumu glabātuve… Jāgaida rekonstrukcija! Tātad šī nu būtu skatītāju drāma. Bet kā ar pašu garderobistu drāmām? Tā ir sava republika, kur ir arī hierarhija? Un, starp citu, kādas ir tās īpašības, kas vēlamas, lai šis darbs sagādātu prieku gan pašam, gan arī publikai? Tas atkarīgs no katra cilvēka rakstura un arī mērķa, kāpēc viņš ir nācis strādāt. Vienam galvenā motivācija ir nauda, otrs ir teātra fans, trešais vai trešā, piemēram, ir Mārča Manjakova fane, ceturtajam to likusi mamma, piektajam vajag naudu studijām, bet vecāki nevar palīdzēt. No tā, ko tagad nosaucu, arī veidojas tas, kā un cik katrs darbinieks sevi velta darbam. Un mans uzdevums darbā ar jauniešiem bija viņus visus, kuriem ir tik atšķirīgs mērķis un motivācija, tuvināt vienam kopīgam, mazliet ideālam kopsaucējam – ka  mums patīk strādāt Nacionālajā teātrī, mums patīk mūsu darbs, un mēs arī gribam saņemt par to samaksu. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. 

Teātrī nokļūt JEĻENA BORE sapņojusi ilgi – kopš 13 gadu vecuma, kad Operetes teātrī redzējusi Raimonda Paula mūziklu "Nāc pie puikām!" Ieguvusi inženieres-ekonomistes izglītību, Jeļena strādājusi gan par veikala vadītāju, gan bijusi administratore Natālijas Jansones studijā, gan vadījusi stomatoloģijas klīniku – līdz nākusi gaidītā veiksme nokļūt teātrī. Par aktrisi viņa nekad nav gribējusi kļūt – par grima mākslinieci gan, bet pirms pieciem gadiem nonākusi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, kur vakanta bija aktieru ģērbējas vieta. To viņa vairs negribētu mainīt ne pret ko citu. Uz Ievas Strukas jautājumu, kuras būtu trīs pamatlietas, kas jāprot profesijā, kuru nemāca nevienā skolā, Jeļena Bore atbild – jāmīl teātris, jābūt psiholoģei, jo tas ir darbs ar cilvēkiem, un jāprot gan piešūt pogu, gan gludināt. Kādēļ viņas darbs salīdzināms ar Pirmās formulas sacīkstēm vai treniņu fitnesa zālē, par to – šajā sarunā.

Meklējot atbilstošāko apzīmējumu darbam, kuru Kārlis Tone šobrīd dara teātrī, viņš izvēlas tikt saukts par mūzikas režisoru. Sadarbojies ar Klāvu Melli, Paulu Pļavnieci, Ingu Tropu, Reini Boteru, kā arī ar Elīnu un Rūdolfu Gediņiem, Kārlis ir radījis arī pats savu mūziku izrādēm, tostarp kovidlaikā tapušajai interaktīvajai klausāmizrādei "Rolanda dziesma". Un tieši pirms gada "Spēlmaņu nakts" ceremonijā ieguvis balvu kategorijā "Gada jaundarbs mūzikā".  Teātra apvienībā "Kvadrifrons" Kārlis Tone ir skaņu mākslinieks. Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku viņš atklāj, ka pirms "Kvadrifrona" desmit gadus strādājis par skatuves tehniķi Jaunajā Rīgas teātrī, kur nokļuvis pavisam nejauši: "Īstenībā es gāju projām no Jaunā Rīgas teātra ar domu – nekādu teātri vairs, nekad mūžā! Bet re, kā – nokļuvu vēl dziļāk teātrī…" Ieva Struka: Skaņa ir šīs sarunas pamattēma, tomēr gribu sākt ar uvertīru jeb iepazīstināšanu… Diezgan plašai auditorijai ir zināms, ka teātri "Kvadrifrons" izveidoja četri aktieri, kuri, beidzot studijas, nesaņēma darba piedāvājumu jeb štata vietas no valsts teātriem – par to ir arī filma "Uguns aplis", ko veidojusi Signe Birkova. Bet kā "Kvadrifronā" nokļuvi tu? Cik zinu, arī tu tomēr tur esi klāt no pašiem pirmsākumiem. Kā tu tur nonāci? Kārlis Tone: Viņi man palūdza... (smejas) Nu jā, tieši tik vienkārši tas arī bija: kad "Kvadrifrons" jau bija izveidojies, tieši tobrīd svaigi biju pametis darbu, kurā biju nostrādājis desmit gadus – Jaunajā Rīgas teātrī biju skatuves tehniķis. Un, tā kā man bija skatuves tehniskā pieredze un ar "Kvadrifrona" cilvēkiem bijām pazīstami jau labu laiku, viņi mani pieaicināja kā cilvēku, kurš administrētu viņu tehniskos procesus. "Kvadrifronā" strādā arī mana sieva Inese Tone – līdz tam abi strādājam arī Jaunajā Rīgas teātrī, un abi to gandrīz vienlaicīgi pametām. Ap to pašu laiku arī "Kvadrifrons" mūs aicināja pievienoties viņiem. Divas paralēlas dzīves Kā īsti notiek tā specializācija: sākotnēji likās, ka "Kvadrifronā", lūk, ir cilvēki, no kuriem visi dara visu. Tomēr šķiet, ka pa šiem gadiem izveidojies tāds modelis, ka viens vairāk nodarbojas ar kaut ko vienu, cits ar citu. Kā ir ar tevi: kas ir tās profesionālās prasmes, kas tevi vedušas mūzikas un skaņas virzienā? Tā specializācija – to droši vien nosaka dzīve... Un visādi dzīves praktiskie aspekti. Bet nu – jau ļoti sen esmu mūziķis, jau krietni pirms "Kvadrifrona" aktīvi darbojos Latvijas mūzikas pagrīdē, ja tā var teikt. Līdz ar to man tā mūzikas un skaņas lieta [ir tuva]... Vienmēr esmu dzīvojis divas paralēlas dzīves: viena ir profesionālā dzīve, kurā pelnu maizīti, un tā pamatā saistīta ar skatuves tehnisko pusi. Un tad ir tā otra dzīve – mūzika, un šīs abas pasaules ne vienmēr pārklājas. Man tas pat bišķiņ arī patīk, ka tās īsti nepārklājas, bet ir divas paralēlas līnijas. Mans dzīves mērķis nekad nav bijis būt par teātra tehniķi – tas, es pat teiktu, notika nejauši. Es teātrī vispār esmu diezgan nejauši. Kādā brīdī Klāvs [Mellis] palūdza sataisīt mūziciņas vienai [izrādei] – man liekas, ka pirmā bija Valmieras teātra festivāla izrāde "Mūžīgā izlaušanās", kurā es "skaņumāksloju". Pēc tam bija izrāde "Lepnums un aizspriedumi" Nacionālajā teātrī. Tad sākās kovids. Visi procesi notika vienlaicīgi. Kovids lika sēdēt mājās – darīju visādas mūzikas lietas. Varbūt arī sākās tāda "pusmūža krīze" (smejas) – sapratu, ka vairs nespēju to tehnisko lietu darīt. Jaunā Rīgas teātra laikā tā skatuves tehniķa profesija man bija pamatīgi noriebusies... Un īstenībā no Jaunā Rīgas teātra gāju projām ar domu, ka nekādu teātri vairs – nekad mūžā! Bet nu re, kā – nokļuvu vēl dziļāk teātrī! (smejas) Savā ikdienas darbā regulāri saskaros ar ļoti daudzām profesijas definīcijām: skaņu režisors, skaņas dizainers, mūzikas autors, mūzikas dizainers, muzikālais noformētājs, komponists… Un brīžiem man kā cilvēkam, kurš ikdienā gluži nestrādā tieši ar skaņu, ir ārkārtīgi grūti saprast, kādas ir tās nianses un atšķirības. Ko tu pats domā par šiem dažādajiem jēdzieniem? Vai tā ir subjektīva katra skaņu mākslinieka pasaules izjūta, jeb tomēr tur ir nošķiramas kādas nianses? Patiesībā tas viss ir ļoti vienkārši. Ir komponists – cilvēks, kurš izveido mūzikas materiālu, kas tiks izmantots izrādē. Bet ņemot vērā teātra specifiku, bieži vien ar to nepietiek, jo mūzika jāpielāgo konkrētām situācijām, konkrētiem brīžiem izrādē. Mūzika ir jāpagarina, jāsaīsina, kādā vietā kaut kas jāpieliek – piemēram, zvaniņš. Un to dara mūzikas režisors, kurš visu gatavo muzikālo materiālu izkārto pa visiem izrādes "pakšiem". Prasīt komponistam, lai viņš uztaisa zvaniņu, man liekas, vienkārši nav jēgas, jo to var viegli izdarīt [kāds cits], un komponists arī nekad nevar zināt, cik kura aina ir gara. Tāpēc man patīk apzīmējums "mūzikas režisors" – tas ir cilvēks, kurš sagraiza un saliek gatavo materiālu konkrētajai izrādei: konkrētām ainām, konkrētiem brīžiem konkrētos garumos. Klausoties tevī, man ienāca prātā tāda doma: piemēram, ja ir autora rakstīts teksts un brīdī, kad režisors vai aktieris tajā ieliek fragmentu no kaut kā cita, teorētiski mums būtu ar autoru tas jāsaskaņo. Teiksim, tu kā teātra skaņu mākslinieks saņem gatavu materiālu no komponista un tur ievieto, piemēram, sliežu skaņu švīkstoņu vai suņa rejas – cik tas ir brīvi attiecībā pret komponista darbu? Tu varbūt tur ieliec takša rejas, bet komponists varbūt gribētu vilku suņa gaudojumu... Kaut kādā mērā tā ir mana brīvība. Nezinu, kā tas notiek citur – ar saviem amata brāļiem esmu ļoti maz komunicējis par to, kā tas notiek citur. Es parasti parunāju ar pašu komponistu: ja tā ir skaņu režija, parasti darbs notiek diezgan ciešā sazobē ar komponistu. Tad es vienkārši izrunāju šīs lietas: ka var gadīties, ka mums būs situācija X un Y, un mums tur vajadzēs kaut ko – nezin ko, un tad būtu labi, ja man tiktu dota brīvība improvizēt. Līdz šim komponisti nav pretojušies. Un kā ir brīžos, kad tu pats esi komponists? Vai tev kādreiz nesāp sirds, ja kaut kas, piemēram, ir jāpārtrauc, jāīsina, jāmetas cilpas? Kā tu pats jūties šādā kontekstā kā mūzikas autors? Hm... Dažreiz man sāp sirds, ja liek saīsināt, bet vienlaikus arī nesāp. Jo – ja tev kaut kas ir jāsaīsina un lai tā sirds pārāk nesāpētu, materiāls jāmēģina kaut kā sakoncentrēt. Un tas ir tāds foršs izaicinājums – ja tev ir kaut kas skanošs divu minūšu garumā, kā tu to informāciju, kas izskan divās minūtēs, ieliksi, teiksim, 30 sekundēs… Tur sāk veidoties tāds foršs Rubika kubs. Man tas liekas interesanti. Bet es to ļoti labi saprotu, vienmēr rēķinos, ka kaut kas tiks noīsināts, kaut kas noteikti nepatiks, kaut ko izmetīs ārā.  Kaut kā cenšos uz to skatīties pragmatiski. Bet nu, protams, dažreiz jau sāp sirsniņa un bieži vien tieši to, kas tev pašam ļoti patīk, nepaņem: pasaka – nē, to nevajag...  Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv. 

"Tagad tik ļoti daudzi aizrāvušies ar sociālajiem tīkliem, un man liekas, ka viņiem tādu dzīvu mākslu, kas notiek tepat acu priekšā, ir pat grūti saprast. Man savukārt teātrī tas liekas pats vērtīgākais – ka tu to piedzīvot vari tikai šobrīd. Jo rīt, kad nāks citi skatītāji, viņiem būs pilnīgi cita izrāde! Tas nav kā kino, kad tu arī pēc divdesmit pieciem gadiem skaties to pašu filmu. Teātrī tu katru vakaru skaties kaut ko pilnīgi citu," ir pārliecināta Jaunā Rīgas teātra Klientu apkalpošanas administratore un ilggadējā biļešu kasiere SANITA ROZENBERGA. Aci pret aci skatītājs Sanitu visbiežāk satiek, dodoties vakarā uz izrādi, kad viņa mums visiem saka: "Labvakar!" Ieva Struka: Kad dziļā jaunībā sāku strādāt Valmieras teātrī, laikam visgrūtākais bija pielāgoties vai saprast, kā iegūt un saglabāt vienādu attieksmi pret pilnīgi visām izrādēm, kas top teātrī. Jo tev, protams, subjektīvi liekas, ka šī izrāde ir vairāk izdevusies, tā varbūt ne tik, un tā vērtējuma nianse nāk klāt, gribi to vai negribi. Ņemot vērā tavu ilggadējo pieredzi – kā šajā aspektā ir tev? Jo izrāde no izrādes atšķiras. Vai ir kaut kāda viltība, ar kādu tu sevi iemīlini katrā izrādē? Jo galu galā tās ir tava teātra izrādes. Sanita Rozenberga: Man liekas, ka nav nevienas izrādes – vismaz es tā uzreiz nevaru iedomāties –, kurā pilnīgi viss būtu slikti. Varbūt citā ir briljantas aktierspēles, citā – fantastiski kostīmi, scenogrāfija. Varbūt teksts ir ļoti interesants. Katrā var atrast kaut ko īpašu. Strādājot biļešu kasē, esmu arī pārliecinājusies, ka nav tādas izrādes, kura simtprocentīgi patiktu pilnīgi visiem. Pirms daudziem gadiem likās – nu, "Latviešu mīlestība" – tā nu gan… Nē! Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri jūtas par kaut ko aizvainoti, pēc pirmā cēliena iet projām, ir dusmīgi un neapmierināti. Varbūt tāpēc, ka ierauga sevi uz skatuves ne tādā gaismā, kādā ikdienā sevi iedomājušies?  Un ir tādas izrādes, par kurām vieni saka – ārprāts, nu, kas tas ir, bet citi ir pilnīgā sajūsmā: viņi tieši to visu laiku ir gaidījuši, un beidzot atraduši to, kas viņiem patīk.  Vai tad, kad sāki strādāt teātrī, tu šo saredzēji kā problēmu? Varbūt jāsāk ar to, ka savu darbošanos teātrī savulaik sāku Liepājā – dekorāciju cehā taisīju dekorācijas. Tad nāca laulība, bērni, un pārcēlāmies uz Rīgu, jo vīram šeit piedāvāja labāku darbu. Meklēju, ko darīt tālāk. Izgāju administratoru kursus un strādāju frizētavā. Un kur atradās frizētava? Lāčplēša ielā 25! Protams, visus [kuri strādāja Jaunajā Rīgas teātrī] pazinu: tolaik draudzējos ar Daugavpils kursu, un sapratu, ka gribas būt arī tur – mājā, kas ielas pusē. Un tad viendien bija sludinājums avīzē, ka Jaunais Rīgas teātris meklē kasieri. Ieeju pie Andras (kādreizējās Jaunā Rīgas teātra mārketinga vadītrāja Andra Rutkēviča – red.), ar kuru ikdienā satiekamies, kad viņa nāk uz kafejnīcu, un saku: es tā kā gribētu... Un tā sākās mans darbs Jaunajā Rīgas teātrī. Pat ja beidzamos trīs gadus ikdienā ar biļetēm nestrādā, kasieres pieredze tev ir liela. Kādas ir cilvēciskās kvalitātes, kuras šajā amatā nepieciešamas? Protams, neskaitot to, ka mēs visi kā pircēji gribam, lai kasieris būtu bezgala laipns. Bet vai ar to pietiek? Strādājot kasē, ļoti bieži nācās uzklausīt skatītāju pārdomas par kādu izrādi, kuru viņi nav sapratuši, kuru nepieņem. Un tad, protams, viņi grib parunāties: ne jau aktieri vai režisoru viņi satiks uz ielas – viņi atnāk uz kasi un izgāž savu dusmu. Un vairākas reizes pārliecinājos: ja mēģinu izstāstīt savu pozīciju, kā es redzu šo konkrēto izrādi, cilvēks maina domas! Priecājos, ja man izdevās kādu pārliecināt, ka viss nav gluži tā, kā konkrētais skatītājs to redz. Piemēram, mums bija izrāde "Prezidentes" – Lienas  Šmukstes diplomdarba izrāde, ļoti netradicionāla. Pēc tās noskatīšanās bija atnākusi ļoti nikna kundze un kliedza – kā kaut ko tādu vispār var rādīt uz skatuves, un cik tas ir nepieņemami. Un es viņai izstāstīju to, kā es visu redzu. Viņa klausījās, klausījās, un saruna beidzās ar jautājumu: "Kādu izrādi vēl jūs man ieteiktu noskatīties?" Ieteikumi arī ir tēma, ar ko nākas saskarties biļešu kasierim, un ir ļoti grūti kaut ko ieteikt, jo cilvēki ir tik dažādi! Jā, jo brīžiem pat saviem draugiem nevaru kaut ko ieteikt. Bijušas kādas izrādes, par kurām esmu bijusi pilnīgā sajūsmā un esmu ieteikusi, draugi atnāk, un [ar sašutumu] pēcāk saka – kas tas bija?! Tagad es drīzāk iesaku: palasiet, ko citi saka. Palasiet kritiķu atsauksmes, jo ir arī tādi kritiķi, ar kuriem jūsu domas saskan par kaut ko citu redzētu. Līdz ar to – varbūt saskanēs arī par nākamo izrādi, ko viņi noskatījušies un par kuru uzrakstījuši. Varbūt uzrunā bildes vai vēl kaut kas. Neņemos kādam reklamēt to, kas patīk man. Bet pircēju apmierina šāda atbilde? Mēs par kādām lietām varam padiskutēt: viņš var pastāstīt, ko viņš ir redzējis, kas viņam ir paticis, kas viņu ir uzrunājis, un tad es varu mēģināt kaut ko līdzīgu piemeklēt, pastāstot kaut ko no savas puses. Kādreiz mani ļoti kaitināja, ja nāca pie mums un teica: "Man, lūdzu, kādu komēdiju, kurā var pasmieties!" Es saku – nu, nav mums tādas! Vienkārši pasmieties mums nesanāks. Tāpēc mums vajag saprast, kas jūs vēl varētu interesēt. Ja runā par komēdijām un smiešanos. Arī Jaunā Rīgas teātra repertuārā, protams, ir darbi, kuri ļauj atpūsties, pasmaidīt vai pasmieties. Pirms diezgan daudziem gadiem visos Latvijas teātros tika veikts pētījums, kurā skatītājiem bija prioritāri jāsarindo, ko viņi gribētu redzēt Latvijas teātros: drāmas, latviešu klasiku, pasaules klasiku vai komēdijas. Un pilnīgi visos teātros – tas nav stāsts tikai par Jauno Rīgas teātri! – publika  izvēlējās komēdiju. Cik lielā mērā tas ir neizbēgams fakts, ka cilvēks gaida izklaidi? Un kāds ir tavs novērojums: cik lielā mērā tam ir saistība ar to, cik spraigs vai drūms ir laiks, kurā mēs konkrētajā brīdī dzīvojam? Jo tie periodi jau tomēr mainās – nav tā, ka dzīvojam vienā vienīgā patīkamā gaisotnē vai vienās vienīgās problēmās. Šobrīd tas ir ļoti jūtams… Īpaši jaunajās izrādēs, kuru zemtekstu daudzi pat nesaņemas saprast, skatītājs vienkārši rod baudu izsmieties. Man ļoti patika frāze, kuru esmu paņēmusi līdzi no "Revidenta". Tas ir Gundara Āboliņa teksts: "Kungi, par ko mēs smejamies? Par sevi mēs smejamies!" Cik tās komēdijas tomēr ir dziļas un smeldzīgas brīžiem! Bet vieglāk ir nedomāt. Ka tas neesmu es. Nē, nē, nē, uz mani tas neattiecas. Mēs labāk pasmejamies par to visu. "Revidents" man likās ļoti, ļoti skumja komēdija: visi smējās, bet man liekas, ka tur bija tāāā jāraud... Tāpat arī "Divpadsmit krēsli". Īpaši pirmizrādē, kad visi staigāja pa kultūras namu, priecājās par lustrām – tas  bija Lāčplēša ielā, kur mums viss tecēja, plīsa un bruka, un visi sapņojām par jauno kultūras namu. Un tagad ļoti ceram, ka mēs tajā atgriezīsimies. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv. 

"Es varētu teikt, ka teātris ir mans glābējs. Jā, saku paldies teātrim, ka viņš ir mani glābis... Tik ilgi gadi šeit ir nostrādāti, ka visa dzīve man saistās ar šo teātri: skatoties atpakaļ, varu teikt, ka izrādes ir mana dzīve," saka Latvijas Nacionālā teātra gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, kuru uz sarunu par teātri, gaismām un dzīvi aicinājusi teātra zinātniece Ieva Struka. Ieva Struka: Kad aicināju tevi uz sarunu, teici, ka tu jau strādājot "tikai" Jaunajā zālē. Vai strādāšana vienas spēles telpas gaismu saimniecībā divdesmit gadu garumā tev pašai tiešām šķiet "tikai"? Lienīte Slišāne: Nujā... Man likās – ja tu mani aicini kā gaismu mākslinieci, tad tas ir maz. Manuprāt, lai sauktu sevi par gaismu mākslinieku, jāpamēģina vairākas skatuves, tāpēc man šķiet, ka strādājot tikai Jaunajā zālē un zinot tikai savu aparatūru, zinot tikai savu telpu – kā gan lai es sauktu sevi par gaismu mākslinieci? Man tas šķiet par maz, jā.  Man tomēr šķiet, ka divdesmit gadi ir ļoti liela teātra pieredze, un, ja paskatāmies šādā rakursā – vai tas ir daudz vai maz? Divdesmit gadi – tas ir daudz. Turklāt Jaunā zāle ar visām savām tehniskajām iespējām kā gaismu inženierei man ir ļoti daudz ko iemācījusi – tieku galā, ar Jaunās zāles izrādēm atrodoties arī citās zālēs. Tādā ziņā – jā, no nulles tā ir iemācījusi visu tehnisko gaismu uzbūvi. Nu, tas ir daudz! Jaunā zāle man devusi ļoti daudz! Ar gaismu saimniecību gan Nacionālajā teātrī, gan lielā mērā daudz kur citur nodarbojas arī sievietes. Kā vispār kļūst par gaismu mākslinieku? Kā meitene vai sieviete pieķeras pie šādas lietas, kas prasa arī tehniskas zināšanas? Principā viss notika ļoti, ļoti nejauši. Uz Nacionālo teātri atnācu strādāt par garderobisti, un nostrādāju pusgadu – no Jaunā gada līdz "Silmačiem". Atnākot uz jauno sezonu, lai turpinātu strādāt par garderobisti, satiku savu bijušo kursabiedru, kurš strādā par gaismotāju, un viņš teica – nāc pie mums par gaismotāju! Un tad bija tā – vai nu rīt, vai nekad... Un tad nu es izvēlējos tomēr iet. Tā viss process sākās. Neko nezinot! Tikai to, kas ir elektrība, un zinot, ka katram kontaktam nevar pieslēgt bezgalīgi daudz. Sākās mācīšanās process: cik jaudīgi ir prožektori, kur ko likt, kur ko slēgt, kā viss darbojas. Ka katrai konkrētajai izrādei jāliek sava gaismu partitūra. Tas notika procesā. Sākumā tu mācies visu tehnisko pusi – saspraušanu, nolikšanu, prožektorus, skaties, kā tas notiek mēģinājumu procesā – kā top gaisma konkrētajai izrādei. Un domājot – ahā, es varbūt te liktu tā, bet te – šitā.  Tas, kas mani pārsteidza, sākot strādāt teātrī – ka gaismas ķermeņu ir milzumdaudz, par ko liela daļa skatītāju pat nenojauš. Cik Jaunajā zālē ir gaismas ķermeņu vienību, ar ko ikdienā tev nākas strādāt? Cik tā tava saimniecība ir liela? Nesen skaitīju! (smejas) Jaunajā zālē ir simt vienību. Uz katru izrādi, protams, visas netiek darbinātas. Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv 

"Katram jau tā pieeja ir savādāka. Cits, kurš nāktu manā vietā, varbūt strādātu ar pilnīgi citādākām metodēm – varbūt tik ļoti nečubinātos, un kārtība būtu citāda. Trupas vadītājs zināmā mērā veido atmosfēru aktieru trupā – un to nevienā skolā vai augstskolā nemāca. Manu darba pienākumu aprakstu uz papīra ir ļoti grūti noformulēt," prāto Dailes teātra izrāžu un trupas vadītāja Indra Laure, ar kuru tiekamies šīsnedēļas "Šņorbēniņos".     Ieva Struka: Šis ir tāds pusgads "Šņorbēniņos", kad pievēršos dažādām teātra profesijām, un trupas vadītājs manā sarakstā ir viena no interesantākajām un kārdinošākajām. Un tomēr: rēķinoties, ka ne visi klausītāji pārzina teātra iekšējo dzīvi, sākšu ar oficiālo leksiku – kas tad īsti ir trupas vadītājs, kā šo profesiju definēt gan oficiālajā, gan tīri cilvēciskajā leksikā? Indra Laure: Trupas vadītājs teātrī ir cilvēks, kurš atbild un uzņemas atbildību par aktieru trupu, kurš vistiešākajā sadarbībā ar māksliniecisko vadītāju un teātra direktoru plāno repertuāru – kāda izrāde kurā dienā un kurā laikā aktierim jāspēlē, kurš domā arī par aktieru nodarbinātību, seko līdzi viņu radošajam darbam, arī aktieru ikdienas disciplīnai un iekšējai kārtībai. Vienkāršā valodā sakot – kurš visu laiku "pieskata" aktierus. Tas ir darbs ar aktieriem vistiešākajā nozīmē, jo aktieris dara savu radošo darbu, un tad nu es esmu tas cilvēks, kurš viņu virza pēc rāmja, kas kurā brīdī katram jādara. Jo esmu ne tikai aktieru trupas vadītāja, bet arī izrāžu vadītāja, kas ir mana otra profesija. Bez tās nebūtu arī trupas vadītāja. Un vēl trupas vadītājam jābūt ar pieredzi teātra darbā – pilnīgi noteikti! Nenoliedzami, jāpiemīt arī labām psihologa dotībām un stratēģiskajai domāšanai. Trupas vadītājam, mūsdienu valodā runājot, jāpārredz laukums ne tikai aktieru trupas ietvaros, bet darbu plānošanā jāsaredz un jāsajūt arī viss pārējais, kas ir ap aktieri. Skatītājs, visticamāk, pat nenojauš, cik daudz cilvēku ir ap aktieri, lai viņš mirdzētu uz skatuves: ir ļoti daudz dažādu darbinieku, kas pilda savas funkcijas, un trupas vadītājam zināmā mērā pie repertuāra plānošanas jāpārzina arī tehnisko darbinieku pienākumi. Vienā teikumā nepateiksi! Protams, arī sadarbība ar māksliniecisko vadītāju un direktoru ir ļoti cieša. Pārlaižot skatienu Latvijas teātriem, jāsecina, ka mākslinieciskie vadītāji teātros mainās biežāk nekā trupas vadītāji...  Arī es to esmu ievērojusi, turklāt tā tas ir visos lielajos teātros! Nezinu gan, kā tas notiek mazākos teātros. Jā, tas ir tāds interesants fenomens. Bet vispār ir ļoti daudz darbinieku jebkurā profesijā, kas teātrī strādā ļoti ilgi. Tas gan ir fakts – lai  izrāde taptu un teātra process funkcionētu, visos dienestos ir ļoti daudzi ilggadēji darbinieki. Pagājušās sezonas noslēgumā mums bija arī tāds izvilkums par to, kas Dailē strādā jau 25 gadus un ilgāk, un bija ļoti daudz tādu darbinieku. Bet kāpēc tieši trupas vadītāji ir tik ilggadēji? Grūti pateikt. Iespējams, tāpēc, ka trupas vadītājs jau pirms tam teātrī darījis kaut ko citu – jo pēkšņi paņemt kādu cilvēku no malas un ielikt viņu par trupas vadītāju, manuprāt, nav īsti reāli, jo šim cilvēkam viss teātris ir jāpārzina pilnībā – no dežuranta līdz šņorbērniņiem! Vēl jau ir arī tā lieta, ka aktieri zināmā mērā ir diezgan konservatīvi, kuri ļoti pierod pie tiem, kas viņiem apkārt. Aktieriem ir ļoti svarīga gan konkrētā ģērbēja, kas kostīmu noliek, gan konkrētā rekvizitore. Tā ir tāda sava republika. Šīs profesijas nav novērtējamas naudā vai atalgojumā. Vienkārši kaut kā tā ir, ka teātros daudzās profesijās ir daudz ilgi strādājošu cilvēku. Aktieri dažreiz metaforiski saka, ka teātra galvenā inde ir skatuves putekļu smarža. Tādā gadījumā manā skatījumā trupas vadītājam galvenais dzinulis varētu būt ļoti paaugstinātais adrenalīna līmenis... Kā īsti ir jūsu versijā – kas ir tas, kāpēc izdodas palikt un gribas turpināt strādāt? Šobrīd jau varbūt liekas tā: tik ilgi jau te strādā, ko tad citu tu tā pēkšņi dzīvē mācētu darīt... Es pati Dailes teātrī sāku strādāt pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem: vispirms – kā direktora sekretāre, tad – sufliere, tad ilgus gadus biju izrāžu vadītāja, un tad – arī trupas vadītāja. Ja izej tam visam cauri, ar teātri tā kā saaudz, apaudz... Turklāt mēs vēl esam tā paaudze, kuras jaunībā teātris bija ne tikai darbs, bet arī dzīve.Tajos tālajos gados tā bija tāda mūsu sala, kur patverties: dzīve teātrī un teātris dzīvē. Tas viss bija kopā, un tad jau tie gadi tā skrien, skrien, skrien... Protams, šobrīd liekas, ka pietiktu. Ka vajadzētu mest mieru, jo dzīves dinamika ir tik ārprātīgi liela! Laiks tik šausmīgi ātri skrien un gribētos vairāk laika veltīt sev, jo laika neiznāk ne ģimenei, ne kaut kam citam: skrējiens ir diezgan liels – arī laikmeta skrējiens. Šobrīd viss notiek tik dinamiski – tev ir darbs, darbs, darbs, un gribas, lai tur, ārā, arī būtu kāda dzīve. Šai ziņā gan var justies mazliet apdalīts no tā, ka no tā, kas ārā, neko daudz neredzi, jo nav jau limitēta darba laika – ir pa divdesmit četrām stundām septiņas dienas nedēļā. Aktieris tev kā mammai var piezvanīt jebkurā diennakts laikā, ja viņam ir kādi prieki, bēdas, nesaprašana vai problēma. Arī mūsu direktors un mākslinieciskais vadītājs ir kā turbulence, viņi jau arī mums mieru neliek. (smejas) Jā, pietrūkst laika sev. Vairāk - audioierakstā.

Šoreiz raidījumā "Šņorbēniņi" teātra zinātniece Ieva Struka uz tikšanos aicinājusi vizuālos māksliniekus Kristu un Reini Dzudzilo. Par skaitļiem un jūras bezgalību, tos interpretējot, arī par bildēm, burtiem, ritmu, pantiem un jēgu rit šī skaistā, neparastā saruna, kas notika Raiņa dzimšanas dienā - 11. septembrī, gatavojoties karstākajām darbadienām pirms 5. oktobra, kad Valmieras teātrī notiks Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" pirmizrādei Ineses Mičules režijā un Kristas un Reiņa vizuālajā interpretācijā. Ieva Struka: Mūsu iepriekšējā publiskā saruna arī notika septembrī, jo no tās man atmiņā visvairāk palikusi kastaņu ritmiskā sišanās vai nu pret kafejnīcas galdiņu, vai pret zemi, mazliet jau apdraudot dzīvību… Bet es to pieminu tālab, ka gribu pajautāt: kas jums paliek atmiņā pēc tam, kad kaut kas ir beidzies – piemēram, izrāde ir nospēlēta. Vai šīm atmiņām ir materiāla daba, vai tas ir kaut kas tik netverams kā manis pieminētā kastaņu skaņa? Krista Dzudzilo: Mēdz būt dažādi. Atmiņa kā fenomens mani interesē, kopš vien sevi atceros, tāpēc man šī ir ārkārtīgi interesanta sarunas tēma – varētu runāt par to daudz. Bet, konkrēti runājot par teātri, teātra specifika ir konstantā piedzimšana un nomiršana. Un lielā mērā manas dabas vai prāta funkcionēšanas specifikas dēļ atceros gandrīz visu. Bet tas, kas mani fascinē un kāpēc es atgriežos pie atmiņas kā parādības – tāpēc, ka atšķirīgos mirkļos tu atgriezies atšķirīgās atmiņas vietās. Un tie kontrapunkti mēdz būt dažādi. Citreiz tā ir skaņa, citreiz gaisma, citreiz – taktilā pieredze, citreiz tā ir smarža, kas teātrim īpaša – tā ir grima smarža, aizkaru smarža, zāles smarža, tukšas zāles smarža, kas ir atšķirīga, atkarībā no skatuves uzbūves. Ļoti dažādi. Reinis Dzudzilo. Man liekas, ka viss visu laiku ir pagājis. Tas it kā izklausās fatāli, bet reizēm nekas nepaiet – tāpēc, ka trajektorija, kas ir notikusi, daudzkārt ietiecas tagadnē, šķērso to un dodas tālāk uz nākotni, kur atkal to satieku kā tagadni. Bet šī nonākšana telpā jeb pagājušajā istabā, ko citreiz varētu nosaukt par teātri, ir saistīta ar atmiņas darbību – kā jau Krista teica. Atgriežoties pie autora, ar kuru esi strādājis, nonāc kaut kādā ziņā ļoti līdzīgā telpā, kaut arī pavisam savādāk – tu esi cits, un tas autors jau arī droši vien ir cits – ja runājam tieši par dramaturģisko materiālu, kuru viņš ir sarakstījis. Bet ja tas ir viens un tas pats autors, tu nonāc gan savā jaunajā tagadnē, gan arī tā autora tagadnē. Tas, protams, mainās no darba uz darbu.  Runājot par autoru... Nedrīkstu un negribu nepieminēt, ka mūsu tikšanās notiek 11. septembrī, kas ir Raiņa dzimšanas diena. Un jūs šobrīd tieši strādājat pie Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" iestudējuma Valmieras Drāmas teātrī Ineses Mičules režijā, kam pirmizrāde būs oktobrī. Šai kontekstā gribu pajautāt par zīmīgiem cipariem. Atverot Valmieras teātra mājaslapu, ieraudzīju skaitli "11". Šodien ir 11. septembris. Rainis ir dzimis 11. septembrī. Jāzepam ir 11 brāļi. Kāpēc jums bija svarīgi izcelt šo skaitli arī izrādes vizuālajā materiālā? Reinis Dzudzilo: Skaitlis kā zīme mums vienmēr ir paticis, dalīšana un reizināšana – tieši tāpat. Un arī algoritma atrašana. Ja paskatāmies uz programmēšanu, informāciju daudz kur ir iespējams nodot caur skaitļiem, un tad attiecīgi tos pārvēršot, mēs iegūstam gan ritmu, gan pantu, gan galu galā tik daudzreiz arī jēgu. Jā, kā jau vienmēr – tas nāca sadarbībā ar dramaturģiju: gan paša Raiņa dramaturģiju, gan to, no kurienes viņš ņem šī darba ideju – tā ir Vecā Derība un noteikti arī Jaunajā Derība, attiecībā uz Jāzepa sevis ziedošanu. Jā, tur ir lieta tāda: tā it kā ir salīdzinoši vienkārša - proti, Jāzepam ir 11 brāļi, bet pats Jāzeps ir vienpadsmitais pēc kārtas dzimušais. Tas atkal liek domāt par to, ka viņš arī pieredz divus sākumus – savu dzimšanu un piedzimšanu nāvei – kas ir otrs vietnieks. Proti, šie divi vieninieki, kas atkārtojas – divi sākumi, ir būtiski. Otrs: zīme "11" uz aktiera muguras iezīmē arī sāncensību: tā šobrīd ir ļoti aktuāla gan basketbolā, gan futbolā, gan hokejā – šī numerācija ir kā spēlētāja numurs: sāncensība un tiekšanās būt pirmajam šajā darbā ir ļoti būtiska. Un kā tev, Krista, ar cipariem?  Krista Dzudzilo: Esmu kaislīga... Man daudz kas patīk, mani daudz kas fascinē, un skaitļi, burti, vizuālās zīmes ir brīnišķīgas bezgalīgi tajā neizsmeļamajā informācijā vai dažādajos ceļos, ko tie dod. Burti un skaitļi lielā mērā ir fascinējoši tieši caur to, ka tie ir tik vienkārši: tu tos zini kopš bērnības, un to noslodze ir pilnīgi skaidra – nekādas sarežģītības. Un tieši tāpēc ir jūras bezgalība, kā tos interpretēt! Kā, nedaudz pagriežot skatpunktu vai ļaujot skatītājiem vai darba pieredzētājiem ieraudzīt vai konfrontēt tos ar kaut ko citu, tu pēkšņi saproti – ak, šis viens ir kaut kas pilnīgi cits, šis viens var būt āķis, duncis, sākums. Vai arī sākums, ar kuru tevi nogalina. Ir fascinējoši un interesanti zināmās lietās atrast nezināmo vai jaunatklājamo. Reinis lielā mērā jau daudz ko izstāstīja, un mēs gan individuāli, gan kopā savos darbos tiecamies kaut kādā ziņā kaut ko iekodēt, apslēpt, bet, ja esi pietiekami ieinteresēts un atvērts skatītājs, tev ir interesanti turpināties pašam mūsu radītajā darbā. Man personīgi ir ļoti svarīgi mākslā nebūt agresīvai – man nepatīk, ja man kaut ko liek just vai liek kaut ko saprast. Tāpēc kaut vai šis vieninieks – tu vari to uztvert gan kā pirmo, gan kā divus vieniniekus, gan kā vienpadsmito, gan kā divus sākumus. Sākas tava interpretācija. Bet, protams, ir arī citas būtiskas lietas, par kurām mēs domājām – piemēram, par vīriešu sacensību: cik tā ir skaista, cik tā ir veselīga vai neveselīga. Daudz par to ir domāts. Un tad rodas šis vienkāršais attēls. Reinis Dzudzilo: Vēl noteikti jāpiemin tas skaistais attiecībā par Raiņa dzimšanas dienu. Par to netika sākumā domāts – par to, ka tas ir 11. septembris. Savukārt Reinis ņem un piedzimst 11. martā! (smejas) Un vēl jau 11. septembris asociējas arī ar kaut ko ļoti dramatisku un nelabvēlīgu... Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.

Šīrudens sezonā, kad teātra zinātniece Ieva Struka uz sarunām "Šņorbēniņos" aicinās teātra cilvēkus, kurus uz skatuves neredzam, pati pirmā raidījumā viesojas Valmieras Drāmas teātra direktore EVITA AŠERADENA. Viņa teātrī turpina Krodera ceļu un mācību: ir jārada un jāuztur sajūta par visu cilvēku piederību un vajadzību kopējai lietai! Laikā, kad teātra ēkas restaurācija aizvien turpinās, Evitai, kura tagad zina visu par skrūvēm, naglām un caurulēm, grīdām, gaismām un kulisēm, Ieva jautā, ar ko gan viņu vispār iespējams pārsteigt teātrī. Un Evita atbild: "Ar absolūti parastām lietām izrādēs - ar tīru emociju un precīzām attiecībām."

Gaidot Dzejas dienas, bez kurām Latvijas rudens nav iedomājams, klāt jau otrais dzejai veltītais "Šņorbēniņu" raidījums. Šoreiz par dzeju un dzīvi sarunājas Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa un dzejniece Anna Auziņa.  

Sezonu "Šņorbēniņos" noslēdzot un vasarā aizejot, teātra zinātniece Ieva Struka uz sarunu aicinājusi topošos režisorus - Latvijas Kultūras akadēmijas studentus Nelliju Spūli un Rodrigo Struku, kuri studē Māras Ķimeles vadītajā kursā. Ieva Struka: Kam šajā laikmetā jānotiek jauna cilvēka galvā, lai viņš 12. klasē nolemtu, ka vēlas apgūt tieši teātra režiju? Nellija Spūle: Vispār tas notika ļoti nejauši… Man nebija nojausmas, ko nozīmē teātra režija – bija tikai kaut kādi priekšstati. Ar teātri biju nodarbojusies tikai ļoti amatieriskā līmenī bērnībā, un savu domu gājienu pat negribu atklāt – tas bija ļoti muļķīgs. (smejas) Bet man ļoti paveicās, jo tad, kad iestājos akadēmijā, sapratu, ka tas ir pilnīgi kaut kas cits, nekā biju gaidījusi, un tieši tāpēc tas man patika vēl labāk!  To domu gājienu tomēr nevari mazliet ieskicēt? Nellija Spūle: Manī vienmēr mitušas itin kā divas puses, kuras dažkārt savā starpā kaujas, bet dažkārt – sadarbojas. Viena ir tāda kā diktatūriskā puse, tāda kā organizatoriskā, racionālā puse – man vienmēr gribējies kaut ko "tjūnēt", būvēt un bīdīt uz priekšu. Un ir arī tāda radošā, mākslinieciskā puse, kas vienkārši kaut kur peld apkārt. Ilgi domāju, ko varētu darīt ar savu personu. (smejas) Līdz ar to, ka teātris mani vienmēr ir ļoti interesējis, likās – tieši teātra režija būs joma, kurā šīs abas puses varētu apvienot. Un tev, Rodrigo? Rodrigo Struka: Kaut kādā ziņā varu piekrist Nellijai. Jo arī es uz akadēmiju aizgāju ar pavisam citiem priekšstatiem par to, kas tā teātra režija tāda ir un kas notiek iekšpus teātrim. Un esmu patīkami pārsteigts, ka mani priekšstati izrādījušies nepareizi. Nesen tieši par to domāju – kā līdz tam visam nokļuvu. Vidusskolā salīdzinoši daudz apmeklēju teātri – vairāk nekā normāls mana vecuma pusaudzis, un jutos izbrīnīts par to, kādas emocijas var raisīt teātris, dzīvi cilvēki uz skatuves. Tas viss man likās ārkārtīgi apbrīnojami! Tā ka droši vien tāpēc – emociju dēļ. Vai ir kāda konkrēta un liktenīga izrāde, pēc kuras bija sajūta, ka tas ir tas, ko jūs varētu vai gribētu darīt? Nellija Spūle: Jā! Tā bija Dailes teātra izrāde "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Pat nevaru pateikt, kāpēc tieši tā, bet – šī izrāde ir viena no manas bērnības spilgtākajām teātra pieredzēm, pēc kuras iznācu ārā un man pirmoreiz bija tā sajūta, ka nevaru parunāt. Pēc labām izrādēm man tā ir – nevaru parunāt. Rodrigo Struka: Valtera Sīļa "Cilvēki, lietas un vietas". Iemesls – tas pats, ko minēju iepriekš: emocijas, kādas spēj izraisīt teātris. Mani šī izrāde nepavisam neatstāja vienaldzīgu, gribējās ko tādu uztaisīt pašam. Viens no mākslinieka impulsiem ir ne tikai jūsma vai pozitīva mākslas darba iedarbība, bet arī tukšums, tumšais plankumus, trūkums, kad saproti: hm, te vajadzētu darīt citādi – te vajadzētu uztaisīt labāk! Vai ir kāda šāda lieta Latvijas teātrī, kas jums likusi domāt – es uztaisītu labāk? Jo ir jābūt kādam radošajam stimulam, kāpēc vispār mesties iekšā mākslā un riskēt. Rodrigo Struka: Trūkumu ir daudz, bet – vai es domāju, ka varētu darīt labāk? Nezinu. Pagaidām man tā neliekas, bet laiks rādīs. Nellija Spūle: Šobrīd ir tāds dīvains attīstības posms, kad vispār nav nekādas pārliecības par to, ko varēšu un ko darīšu. Tas, kas mani šobrīd ļoti interesē un kas Latvijā ir diezgan maz īstenots – tas ir kustību teātris. Tāpēc viss, ko pēdējā laikā mēģinu radīt, beigās izvēršas balstīts kustībā. Cilvēka ķermenis man šķiet ārkārtīgi skaists materiāls, un neesmu pārāk bieži redzējusi, ka Latvijas teātrī tas tiktu izmantots kā būtiskākais izrādes izejmateriāls.  Rodrigo Struka: Arī man liekas skaisti, cik daudzos un dažādos veidos cilvēka ķermenis var izlocīties un izkustēties un kādu informāciju tas nes. Bet man teātrī vairāk interesē teatralitāte. Tas, kā var kaut ko nospēlēt. Piemēram, paņemt palagu un to izmantot dažādos veidos – parādot , ka tagad tā ir māja, tagad – mašīna, tagad – paklājs. Parādīt, ka teātris var būt viss, un teātrī viss var būt viss. Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv...

"Man galvenais ir sagādāt prieku tiem, kas sēž zālē – lai viņi ir bezjēgā laimīgi! Pilnīgi vienalga, kāda iemesla pēc. Par savu ādu mazāk uztraucos. Uztraucos par to, lai tas cilvēku kopums atnāk un sajūk prātā no smiekliem, no raudāšanas un... nesaprot neko! Lai viņi [pēc izrādes] iziet ārā apdulluši kā mušas. [Gan] viņu organisms visu sakārtos! Bet viņi ir dabūjuši to emocionālo triecienu!" – tā sarunā ar Ievu Struku saka Juris Rijnieks. Aktieris un režisors, kurš bijis Jaunā Rīgas teātra pirmais mākslinieciskais vadītājs (1992-1997), bet nu jau 15 gadus ir režisors "Pannas teātrī" – izrāžu apvienībā, kuras specializācija ir stendaps (stand-up).      

Šoreiz "Šņorbēniņos" sarunājamies ar neatkarīgās teātra trupas "Kvadrifrons" režisoru, aktieri un dramaturgu Klāvu Melli, kurš intervijas gaitā neslēpj: "Es ļoti aizstāvu domu, ka var darīt "viskautkā" – ja tu zini, kāpēc tu to dari tieši tā un ja tu tam esi veltījis laiku... Man liekas – laiks ir ļoti svarīga sastāvdaļa. Protams, ir netalantīgi cilvēki, kuri var darīt šaušalīgi ilgi un izdarīt ļoti slikti, un ir cilvēki, kuri izdara ļoti ātri un ļoti labi. Bet ja tu iedziļinies savā darbā un beigās saproti, ka ir jābūt tukšai tepai ar putekļiem vienā kaktā, tad tai tiešām tādai ir jābūt, un man nešķiet, ka tas ir sliktāk par to, kā glezno Miervaldis Polis."    Klāvs Mellis ir viens no bariņa domubiedru, kuri  2017.gadā izveidoja neatkarīgo teātra trupu "Kvadrifrons".  Kā lasāms trupas mājaslapā, tās "nosaukums nozīmē skatienu, kas raugās uz visām debespusēm un vienlaikus pagātnē un nākotnē".  Turpat par Klāvu arī izsakās biedri: "Visdižākais režisors, viltīgākais dramaturgs un prasmīgākais fotošopa pavēlnieks, kāds dzīvojis šajā gadsimtā (..) Dažreiz Klāvs saka, ka viņam ir slinkums, taču beigu beigās tieši viņš ir tas, kurš izdara vissvarīgākās lietas (..) Īpaši necenšoties, ir kaitinoši labs visā, ko dara (..) Ja tu nonāktu uz vientuļas salas, tu noteikti gribētu sev līdzi Klāvu (..)"    

"Saruna ir galvenā!" Tā uzskata Ģertrūdes ielas teātra mākslinieciskais vadītājs, režisors ANDREJS JAROVOJS. Tiekoties ar Ievu Struku "Šņorbēniņos", Andrejs atklāj, ka pirms "Raganas" (2022) iestudēšanas ir izlasījis visas Aspazijas lugas, ka pašmācībā apgūtās mūzikas zinības viņam lieti noderējušas, iestudējot gan "Raganu", gan izrādi "Nasing Spešal" (2021), un ka teātrī, kur viņam pietrūkst āra gaisa un gaismas, energoresursus nevajadzētu bez vajadzības šķiest, bet visu uzmanību veltīt galvenajam - sarunai.