Mākslinieks un dizaineris Valdis Celms: Vērtības piešķir jēgu ikdienai

Latviešu mākslinieka un dizainera Valda Celma veikumu visbiežāk redzam uzrakstos RĪGA uz četrām no maģistrālajām šosejām, latviskās dzīvesziņas, latvju zīmju pētniecībā un arī to attēlojumā deju svētku uzvedumos, bet viņa 70. gados veidotie kinētiskās mākslas objekti bija redzami Rīgas staptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē Ribocca šovasar. Mākslinieks aktīvi darbojies pilsētvides un interjera projektu izstrādē, viens no pirmajiem ar mākslas paņēmieniem pievērsis uzmanību vides jautājumiem. kļuvis par vienu no vadošajiem latviešu dizaina un kinētiskās mākslas teorētiķiem un praktiķiem. Valdis Celms ir  latviskās dzīvesziņas, latvju zīmju pētnieks. Piedalījies arī trīs deju svētku lieluzveduma veidošanā, kurā zīmju veidošana, pārplūšana no viena raksta citā ir pamats dejas enerģētikai. Ministru kabinets, piešķirot balvas izcilām personībām, šogad to pasniedza arī Valdim Celmam par ieguldījumu Latvijas mākslas un dizaina attīstībā. Par Valda Celma devumu stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kuratore, mākslas zinātniece Irēna Bužinska, kura veidojusi mākslinieka 70. dzimšanas dienai veltīto pirmo personālizstādi „Pieskārieni – unikālais dizains, kinētika, fotomontāžas, plakāts”. Tajā bija eksponēti vairāk nekā 60 darbi, kas radīti laika posmā no 20. gadsimta 60. gadu beigām līdz mūsdienām. Irēna Bužinska: "Domāju, ka vislielākais Valda Celma devums ir kinētiskā māksla. Tas, ko mēs tagad saprotam ar kinētisko mākslu, nav gluži tas pats termins, kuru lietojām 40 un vairāk gadus atpakaļ, kad tapa darbi, kurus šogad ar tādu sajukumu skatījāmies RIBOCAs izstādē. Toreiz tas bija unikālais dizains. Valda Celma gadījumā šīs visas lietas ir kopā, viņam ir ļoti organiska šī robeža. Viņš mēģināja vienkāršās lietās atrast estētisku skaistumu. Viņa darbos bija ielikta tā kvalitāte un pasaules redzējums, kas, izrādās, ir ļoti aktuāls un laikmetīgs arī šodienas skatījumā. Valdim Celmam arī kinētiskajos darbos parādījās šī interese par kādu vienu atsevišķu elementu un iespēju saskatīt tajā to informāciju un kodu, kas dod mums atslēgu uz Visumu, uz lielo realitāti, kas mums ir apkārt. Dzīvības ritmi, liekas – kas tur sevišķs, bet, ja jūs tomēr mazliet dziļāk un vairāk padomājat par šādiem, jēdzieniem, kā viņš saka, “kinētiskā māksla - tā ir mūsu elpošana.” 1978. gadā bija izstāde ar nosaukumu “Forma, krāsa, dinamika”, tātad tā ir kustība. Trīs elementi, kas ir reducēti līdz kaut kādām ļoti universālām lietām. Tad rodas šis kinētiskās mākslas brīnums un efekts, un šajā mākslas darbā ir ietverti un atklāti priekšstati par mūsu pasauli. Viss ir kustībā, tā ir kustība, kuru mēs neredzam, bet kurai mēs esam pakļauti. Mūsu zeme kustās Visumā ar noteiktu ātrumu. Mēs to nejūtam, bet tas nenozīmē, ka tā nav. Par to viņš runā, par to viņš stāsta. It kā viss ir ļoti vienkārši, bet tā jau mums viss ir – jo vienkāršāka lieta, jo dziļāka, visaptverošāka. Tā ir gan uz iekšu, gan uz āru vērsta. Tās ir universālās, mūžīgās lietas, kuras ir Valda variantā tapušas par mākslas brīnumu."