Mātes, ģimenes diena | Svētdiena 8.5.2022 | Raimonds Mežiņš | Sprediķi

Video versija: https://youtu.be/aQlfCh_drSw Mātes, ģimenes dienā 08.05.2022. Saldus M. Lutera dr., Priedula-Vadakste 5. Moz. 5:16; Kol. 3:12-17 Lk. 2:41-52 *Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: "Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši." Bet Viņš tiem atbildēja: "Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?" Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.* Šodien svinam mātes/ģimenes dienu, kas Latvijā tiek atzīmēta jau kopš 1922. gada. Par to arī šodienas pārdomas. Trīs domas: vecāki nereti nezināja, ko mēs esam darījuši. Mātēm: ko dēls/meita tu izdarīji? Mamma paturēja sirdī Jēzus vāardus. Mammas domā par saviem bērniem – kas ar viņu būs! Jēzus palika Jeruzālemē un kopā ar mācītājiem klausījās, atbildēja uz jautājumiem, bija viņu vidū. Jēzus māte to nezināja. Cik daudz mūsu mammas, omītes nezina, ko mēs darām!? Un kādreiz ir labi, ka viņas nezina. Jo, ja zinātu, būt daudz vairāk sirmu matu. Bet ko mēs darām tādu, ka labāk mammai nezināt? Vai tas ir kas labs, ko es daru? Vai mamma priecātos? No citas puses skatoties ... vai tas, ko es daru, dod godu maniem vecākiem? Vai viņi ar mani var būt priecīgi, lepoties? Protams, vecāki var būt dažādi. Un kādam, iespējams, ir grūti tāpēc, ka viņš nevar lepoties ar saviem vecākiem – kādas atkarības, uzvedība, dzīvesveids ir tāds, kuru nevar un nedrīkst turpināt. Un tad jāsāk dzīve no jauna pašam, meklējot citu modeli, kam līdzināties. Iesim vēl solīti tālāk. Vai tas, ko es daru, pagodina manu Debesu Tēvu un māti Baznīcu? Dievs patiesi redz visu, ko mēs darām! Vai es ar savu rīcību pagodinu Dievu? Vai esmu atvērts un atbalstošs mūsu LELB, kurai es garīgi piederu un varu Dievam kalpot? Jā, cik ļoti mūsu biloģiskās mammas vai omītes un arī mūsu māte Baznīca ar mums var lepoties? Un ko mēs darām, kad esam aplam uzvedušies? Jēzus mātei bija sāpīgi uzzināt, ka Jēzus nav līdzi ar viņiem atstājis Jeruzālemi. Es domāju, ka šeit ikviena mamma būtu pilnīgā panikā. Bērns pazudis vairākas dienas. Kur viņš ir? Kas ar viņu varēja notikt?! Pieļauju, ka Marija bija lielā izmisumā! Un tad viņa atrod Jēzu mierīgi sēžam kopā ar mācītājiem. “Kāpēc Tu esi tā darījis?” Marija saka Jēzum. Cik bieži mēs šos vārdus esam dzirdējuši no mūsu mammām? Droši vien gribētu, ka tas būtu bijis mazāk. Ka mēs mazāk būtu savas mammas “sirmas” padarījuši. Un tad, vai vienmēr atvainojāmies, lūdzām piedošanu par pāridarījumu? Varbūt bija gadījumi, kad mēs, līdzīgi kā Jēzus, jutāmies, ka neko tādu jau nezidarījām. Jēzus Marijai atbild: "Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?" Mums var būt savs attaisnojums vai arguments kāpēc esam šā vai tā rīkojušies, bet tas nemazina faktu, ka mūsu mammas, omītes par mums ir uztraukušās. Reiz, kad mana omīte bija vēl dzīva, viņa man piezvanīja 4. vai 5. janvārī. Kad es pacēlu, viņa teica apmēram tā: “Ak tad dzīvs vēl esi, ja!?” No sākuma nesapratu viņas vārdus. Vēlāk aptvēru, ka viņa gribējusi, ka piezvanu pa Jauno gadu viņai. Es biju aizņemts savās darīšanās un nemaz nebiju atcerējies piezvanīt viņai, jaunam gadam sākoties. Un man bija savi argumenti, kāpēc nepiezvanīju, bet omītei tas mazāk sāpes nedarīja. Tā tas bijis vairākas reizes arī ar manu mammu. Jā, un ko mēs tajās reizēs darām? Vai lūdzam piedošanu? Vai apzināmies, cik ļoti esam sāpinājuši savējos? Varbūt šajā ģimenes/mātes dienā pārdomā kādu lietu, kur esi darījis savai mamma/omīte pāri un lūdz piedošanu! Kā sirdsapziņas izmeklēšanas materiālā “Dvēseles spogulis” tiekam jautāti: “Vai neesi izvairījies no kāda pienākuma draudzē vai tuvākā priekšā?” Jā varam pārdomāt ko esam vai neesam darījuši labu vai sliktu mūsu mātēm/omītēm un mātei Baznīcai. Un, ko varam darīt labu šodien un nākotnē, kas būtu par svētību mūsu mīļajām sievietēm un Baznīcai. Visbeidzot, Dievs noteikti redz to, cik ļoti mammas un omītes pārdzīvo par saviem bērniem, mazbērniem. Jēzus māte Marija paturēja Jēzus vārdus sirdī. Viņa nesaprata tajā brīdī, bet vēlāk sapratīs. Ir labi rūpēties un just līdzi saviem bērniem. Un vēl labāk viņus likt Dieva rokās un lūgt, lai Dievs par viņiem rūpējas. Es domāju garīgi. (sievasmāte ciemos. Koteletes ļoti garšīgas) Proti, fiziski bērniem vajam mammu un omīti, bet garīgi viņiem vajag sastapties un piedzīvot Dievu! Fiziskajā mums sevi pilnībā jādod bērniem, bet garīgi jāļauj iet, pakrist, piedzīvot fiziskus un garīgus nobrāzumus un punus. Jāļauj “pazust” uz trīs dienām pie mācītājiem jeb kas ir tā vieta un laiks, kad mūsu bērni var garīgi augt un piedzīvot atšķirtību no mammas rūpēm un iegūt zināmu pastāvību. Citiem vārdiem sakot, mammas un omītes rūpes jālīdzsvaro ar tēvu un vectēvu doto dzīves redzējumu, saikni ar Dievu, kur tāda ir. Daļai no mums mūsu tēvi un vectēvi nav bijuši par garīgu paraugu. Tad tas jāmācās mums pašiem. Nereti, kur nav tēvi un vectēvi līdzsvara iegūšanai, šo lomu uzņemas mammas. (Kristers un treniņi). Bet tas nav viegli mammām. Un tomēr bieži viņas to dara, jo nav izvēles. Ģimenes kontekstā, vīri, atcerēsimies teicienu “happy wife, happy life” jeb latviski “kad sieva laimīga, dzīve laimīga”. Tāpēc, atbalstīsim mūsu sievas bērnu audzināšanā un palīdzēsim viņām ieraudzīt, kur bērniem vajag lielāku brīvību. Būsim mūsu ģimenēs kā galvas, kuras vada tās: garīgi, uzņemoties atbildību un esot par tām atsaitēm, kas telti tur, kad lieli vēji pūš. Sievas, mammas, omītes – sakiet vairāk saviem vīriem atzinības vārdus, novērtējiet visu to, ko viņi dara ģimenes labā. Centieties saskatīt to, ka vīrietis ienes ģimenē līdzsvaru gan bērnu audzināšanā, dāvājot brīvību/visatļautību iepretim mammu dāvātajam rūpes/kontrole. Un savā starpā dzīvojam mīlesttībā un pieņemšanā, jo vislabākais, ko varam dot mūsu bērniem ir labas attiecības laulāto starpā. Svētīgu mātes/ģimenes dienu!