Nacionālās pretošanās kustība - centieni atgūt neatkarību, mainoties okupācijas varām

Raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies nacionālās pretošanās kustībai, tam, kā mēs šo fenomenu saprotam un kā mēs to šodien uztveram. 17. marts ir diena, kad 1944. gadā Latvijas Centrālā padome sastādīja savu memorandu, kas ir būtiskākais un nozīmīgākais dokuments šīs organizācijas darbības sakarā. Pieļaujams, ka plašas sabiedrības apziņā nav gluži skaidri tie kritēriji, kas nosaka tādas vai citādas darbības atbilstību nacionālās pretošanās jēdzienam, nojēgumam. Kas ir tā sarkanā līnija, kas nosaka tās vai citas organizācijas darbības, arī indivīda piederību nacionālās pretošanās kustībai? Stāsta vēsturnieki - Latvijas Centrālās padomes piemiņas fonda pārstāve Ieva Kvāle un Latvijas Vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis. "Es varu teikt savu viedokli, kas saskan arī ar to, ka 1996. gadā Saeima pieņēma likumu Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. Un tur bija, kuri cilvēki no 1940. gada, tātad no okupācijas sākuma, līdz 1960. gada 31. decembrim bija kaut kādā veidā pretojušies okupācijai," skaidro Ieva Kvāle.  '"Ja es skatu tuvāk, tad es noteikti lieku pirmajā vietā to, kāds ir mērķis un mērķis nosaka to, vai šis cilvēks vai tā grupa, vai viņi cīnījušies par brīvu, neatkarīgu Latviju, vai viņi ir bijuši tikai kā tādas šaha figūriņas kaut kādā lielā spēlē starp divām totalitārām valstīm. Un šajā gadījumā, ja mēs runājam arī par leģionāriem, tad tajā mirklī, kad karš beidzās, un daudzas leģionārus apcietināja, izveda uz Sibīriju, apmēram 4000 palikt Latvijā mežos, un tie kļuva par nacionālajiem partizāniem. No šī brīža viņi izšķir nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, un viņiem ir tā cieņa un gods," turpina Kvāle. "Man ir bijušas sarunas gadu gaitā arī ar otrās puses pārstāvjiem, Sarkanās armijas pārstāvjiem. Viņi saka, mēs cīnījāmies par brīvu Latviju. Labi, jūs cīnījāties par brīvu Latviju, jūs cīnījāties pret okupācijas karaspēku, pret vācu karaspēku, tas viss ir pieņemami. Bet tad, kad jūs redzējāt pēc kara beigām, kad nav šīs brīvās Latvijas, tad ko vajadzēja darīt. Nē, neko viņi nedarīja," analizē Kvāle. Cik vispār svarīga šajā gadījumā ir tieši bruņota pretošanās, kas, protams, primāri saistās ar nacionālo partizānu kustība. "Bruņotā pretošanās faktiski bija iespējama tanī brīdī, kad bija tādi apstākļi, lai šī pretošanās kustība varētu izveidoties, pastāvēt. Tas bijis šīs okupācijas varu maiņas periods, kad viena okupācija iet projām, otra nāk iekšā, tad ir tas lūzuma punkts, kad latvieši centās un cerēja izmantot šo situāciju savā labā. arī ņemot rokās ieročus," atzīst  Zigmārs Turčinskis. "Viens tāds brīdis bija, gan ļoti īss, 1941. gada vasarā, burtiski vienu divas nedēļas, dažās vietās pat tikai dažas dienas. Jo, tikko ienāca vācieši, uzreiz tika pateikts, ka visas šitās lietas izbeidzam un nebūs nekādas brīvas Latvijas," turpina Turčinskis. "Un otrs tas ir atkal 1944. gadā, kad Vācija sakauta, viņi atkāpjas, nāk virsu padomju puses Sarkanā armija, un atkal tanī brīdī latvieši cer izmantot šo situāciju, cerot, ka varētu atkārtoties kaut kas līdzīgs kā Pirmajam pasaules karam beidzoties, kad sabruka Vācijas impērija un Krievijas impērija un pa vidu latviešiem izdevās izveidot savu neatkarību. Latvieši centās atkal to pašu izmantot, cerot, ka varētu atkārtoties kaut kas līdzīgs vēsturē."