Norises 1918. gada pirmajā pusē Latvijā, tuvinot neatkarīgas valsts pasludināšanu

Raidījumā Šīs dienas acīm atgriežamies 1918. gada pirmajā pusē, kad apmēram pusgads šķīra latviešu nāciju no sava neatkarīgā valstiskuma pasludināšanas. Tobrīd gan varēja šķist, ka šis mērķis ir tāls dažādu ārēju spēku un arī tautas iekšējo noskaņojumu apdraudēts. Latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības 1917. gada decembra sākumā bija deklarējusi Latviešu Pagaidu nacionālā padome, sanākot savā pirmajā sesijā Valkā. Tobrīd gan šī latviešu politiskā pārstāvniecība joprojām runāja par Latvijas autonomiju.  Krievijā varu nupat apvērsumā bija sagrābuši radikāli kreisie boļševiki, bet par šī spēka raksturu un spēju varu noturēt vēl nebija īstas skaidrības. Jau nākamie mēneši nesa nozīmīgas pārmaiņas. 1918. gada 18. janvārī uz savu pirmo un vienīgo sēdi sanāca jaunievēlētā Krievijas Satversmes sapulce. Tai vajadzēja pieņemt fundamentālus lēmumus par valsts iekārtu, tomēr jau pēc pirmās sēdes boļševiki, kuri šajā demokrātiski ievēlētajā likumdevējā bija mazākumā, to padzina ar bruņotu spēku. Savukārt februāra beigās izgāzās boļševiku valdības miera sarunas ar Vāciju un tās sabiedrotajiem. Vācu karaspēks uzsāka uzbrukumu un okupēja visu Latvijas teritoriju.  Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis. Latviešu Pagaidu nacionālās padomes darbību boļševiku varā esošajā Krievijā raksturo Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Īpašs stāsts tābrīža situācijā saistās ar latviešu strēlniekiem. Vācu iebrukums lika strēlnieku pulkiem atkāpties uz Krieviju, kur viņi jau iepriekš boļševiku aģitācijas ietekmēti nonāca boļševiku varas militārā balsta statusā. Stāsta vēsturnieks, latviešu strēlnieku vēstures pētnieks Valdis Bērziņš. 1918. gada pirmā puse iezīmēja arī galīgos šķelšanos latviešu politiskā spektra kreisajā flangā, radikālākajai daļai latviešu sociāldemokrātu kļūstot par Krievijas Boļševiku partijas daļu. Savukārt mērenākajiem, tradicionāli latviešu sociāldemokrātijā pastāvējušās Rietumu orientācijas kopējiem, nosveroties neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas idejas virzienā. Turpina Artūrs Žvinklis. Par galveno pretsvaru kreisajam virzienam latviešu politikā kļuva 1917. gada maijā dibinātā Latviešu zemnieku savienība. Par spīti nosaukumam, tas nebija tīri agrārs spēks. Kā tobrīd, tā vēlāk Zemnieku savienība raksturojama kā centriska, uz līdzsvarotu, plašākas sabiedrības interesēm atbilstošu politiku orientēta partija. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda.