Otrais pasaules karš. Cikls "Satumsums". Holokausts Latvijā 1941. gada otrajā pusē

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Iepriekšējā raidījumā tika atspoguļotas norises Latvijā pēc Padomju - vācu kara sākuma 1941. gada jūnijā. Padomju okupācijas nomaiņa ar nacistu okupācijas režīmu gaidītās atbrīvošanas vietā Latvijas sabiedrībai nesa tikai pakļautības apstākļu maiņu. Taču bija Latvijas tautas daļa, kurai nacistu kundzība izvērtās par vissmagāko traģēdiju. Tā bija Latvijas ebreju kopiena, kura teju visa gāja bojā holokaustā 1941. gada otrajā pusē. Stāsta vēsturnieks, holokaustā izdzīvojušais Latvijas ebreja Marģeris Vestermanis. Par antisemītiskā noskaņojuma pieaugumu Latvijā turpina vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis. Marģeris Vestermanis turpina par to, kā attīstījās notikumi 1941. gada vasarā. Viņš min, ka pirmais holokausta slepkavību vilnis noplaka līdz ar 1941. gada augustu, kad  praktiski visi izdzīvojušie Latvijas ebreji tika koncentrēti trīs geto: Liepājā ar apmēram 7000 iemītnieku, Daugavpilī ar apmēram 14 000 iemītnieku, un lielākajā Rīgā ar nepilniem 30 tūkstošiem cilvēku. Sākotnēji šķita, ka šajās koncentrācijas nometnēs ebreji var justies  relatīvi droši vismaz par savu dzīvību, tomēr tā izrādījās ilūzija. Geto iemītnieki, ja neskaita nelielu daļu darba spējīgu vīriešu, tika noslepkavoti vairākās eksekūciju akcijās 1941.gada novembrī un decembrī. Lielākās no tām - Rīgas geto ebreju nošaušana Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Par Rumbulas traģēdiju stāsta vēsturnieki, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs un muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis.