“Pentamerons” - pasaku grāmata pieaugušajiem. Iepazīstina Arturs Hansons un Guntis Pakalns

“Stāstu stāsts jeb Laika kavēklis mazajiem”, dēvēts arī par “Pentameronu” ir Eiropas literatūras klasiķa, baroka laika neapoliešu dzejnieka, rakstnieka un stāstnieka Džambatistas Baziles nozīmīgākais darbs. Pasaku pētnieki pasaulē turpina diskutēt par to, cik lielā mērā Bazile pasakas pierakstīja no tautas un kā tās ietekmē Eiropas pasaku vēsturi. Tagad Džambatistas Baziles stāstu stāsts "Pentamerons" izdots arī latviešu valodā. Dace Meiere tulkojusi no senneapoliešu un itāļu valodas. Kulturas rondo tiekamies ar pasaku pētnieku Gunti Pakalnu, kurš izdevuma zinātniskā ievada autors, un grāmatas redaktoru Arturu Hansonu.  Izdevējs - apgāds "Jānis Roze". Šajā darbā atrodamas arī daudzu mūsdienās pazīstamu pasaku agrīnās formas. Desmit stāstnieces piecās dienās izstāsta 50 stāstus. Nosaukums "Pentamerons" raisa asociācijas ar "Dekameronu".  Arturs Hansons skaidro, ka pats autors šo darbu nesauc par "pentameronu", bet "Stāstu stāstu" vai "Stāstījuma stāstīšanu", vai "Pasaku pasaku jeb laika kavēkli maziem bērniem".  "Taču tā paralēle ar "Dekameronu" ir ir acīmredzama. "Dekameronā" desmit jauni cilvēki stāsta cits citam stāstus desmit dienas. Te tas notiek piecas dienas, tātad penternerons, un tas ietvars ir acīmredzami paralēls. Tāpēc arī šis nosaukums ir nostiprinājies," skaidro Arturs Hansons. "Taču var redzēt, ka stāstnieks ir variējis šo daiļo paraugu. "Pentomeronā" stāstnieki ir mazliet citādāk raksturoti. Ir Greizā Dzedze, Šķielace Paola, Kraupainā Čomatella, Smirdule Jākoba, Toola ar lielo degunu, Slienainā Antonella un citas." Maziem bērniem mūsdienu klasiskā izpratnē šī grāmata nav veltīta.  "Apakšvirsraksts - "Laika kavēklis maziem bērniem" ir diezgan mulsinošs. Mūsdienās, ja mēs vispār pozicionētu pēc vecuma, tad tas ir laika kavēklis pieaugušajiem gan tēmu dēļ - ir seksualitāte, tur ir incests, slepkavības un mūsdienu izpratnē arī rupjības. Tāpat arī dažādas divdomības, kas nav īsti bērnam uztveramas," turpina Arturs Hansons. Guntis Pakalns atzīst, ka šī ir pasaku pētniecībā viena no nozīmīgākajām grāmatām. Pētnieki, kas rūpīgi iedziļinājušies Baziles daiļradē, uzskata, ka viņš pasakas sacerējis pats, nevis pierakstījis tautā dzirdētās.