Pēterim Pētersonam - 100. Lūzums - aizraidīšana no Dailes teātra

Maija nogalē apritēja simts gadi, kopš nācis pasaulē Pēteris Pētersons (1923.-1998.). Režisors, dramaturgs, drāmas un teātra teorētiķis, viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu teātrī. Par viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar teātra zinātnieci Pētera Pētersona biogrāfijas un daiļrades pētnieci Ievu Struku. Var tikai provizoriski spriest, cik Pēterim Pētersonam tomēr bija sāpīgi tas, ka viņam, jūtoties visnotaļ spējīgām un gatavam, ir jāpamet šis teātra [Dailes teātra] mākslinieciskā vadītāja galvenā režisora amats. Viņam droši vien tajā brīdī netrūkst ideju, netrūkst mākslinieciskā brieduma un pārliecības par savu varēšanu.  Jautājums ir par to, ka tajos laikos teātra galvenā režisora pienākumi daudz lielākā mērā nekā šodien ir saistīti arī ar kādiem tīri administratīviem lēmumiem un vēl jo vairāk, protams, viņš ir arī galvenais atbildīgais par teātra ideoloģisko nostāju tā laika totalitārisma sistēmas ietvaros. Tas ir Brežņeva varas laiks, tas ir, nosacīti sakot, samtains totalitārisms, kurš neiznīcina tūkstošus, miljonus, bet atsevišķu cilvēku likteni tas nežēlīgi lauž. Un tāds aizlauzums ir Pētersona aiziešana, vai nu pareizāk sakot, viņa aizraidīšana no Dailes teātra.  Tas stāsts skar mani arī mazliet personiski, jo tas, kuram nākas pārņemt teātra māksliniecisko vadību no Pētera Pētersona bija mans tēvs, režisors Arnolds Liniņš. Skatoties no savām bērnības atmiņām, tas, kā Pētersons bija no teātra padzīts, bija atstājis diezgan smagas pēdas visā teātra kolektīvā, jo bija daudz tādu, kuri pamatoti izjūta netaisnību, kas Pētersonam ir nodarīta. Un tuvākais, no kura varēja piedzīvot zināmu atbildību, bija jaunais vadītājs, tātad Liniņš, kurš ir atnācis vietā. Teātrī bija diezgan liela daļa aktieru, kuri uzskatīja, ka viņi daudz labprātāk būtu strādājuši joprojām Pētera Pētersona vadībā.