Piecpadsmit gadus krāti stāsti sakopoti Baibas Zīles jaunākajā krājumā

Par savu debiju literatūrā Baiba Zīle sauc septiņu gadu vecumu, kad viņai vecāki, abi pazīstami žurnālisti, uzdāvināja blociņu, un piekodināja pierakstīt dzīvi. Taču savu balsi literatūrā viņa esot atradusi krietni vēlāk, jau pēc pirmā, ar pseidonīmu Anna Kravicka publicētā romāna, kad pēc pārcelšanās uz dzīvi ārzemēs, sākusi rakstīt angliski. Jaunajā stāstu krājumā “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” ir piecpadsmit gadus krāti stāsti. Rakstnieces Baibas Zīles stāstu krājums “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” iznāca janvārī, un šī gada “zaļajā ziemā” tās nosaukums skanēja tikpat absurdi kā šobrīd, jūnija negaisos. Grāmatas priekšvārdā autore skaidro, ka stāsti tapuši pēdējo piecpadsmit gadu laikā, daži – angliski, tagad pārtulkoti. Krājuma nosaukums, kas ir arī nosaukums vienam no stāstiem, tapis pirms septiņiem gadiem, tobrīd Baiba Zīle dzīvojusi Luksemburgā, un, saskaņā ar meteorologu apgalvojumiem, vismaz Eiropas vidienē, šī ziema skaitījusies ļoti auksta. Šķiet, nosaukums “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” literāri ir viltīgs paņēmiens, kā izcelt šo brīdi kā īpašu. Un arī mūsu saruna, kas tagad skan ar laika nobīdi, notiek īpašā brīdī: marta pirmajās dienās, kad ārkārtas stāvoklis vēl nav izsludināts, bet ziņas par to, vai un kad jaunais koronavīruss sasniegs Latviju ir preturunīgas un mainās. Baiba Zīle atsaucīgi ir gatava nākt uz interviju, un pie ieejas nosmejas, ka šobrīd, lai sociāli distancētos, Vecrīga ir īstā vieta, viss kā izmiris. Arī Radio mājā, šobrīd spocīgi tukša, viņā rosina atmiņas. Aizgājušā gadsimta deviņdesmito gadu pacēlumā, kad beidzot bija iespēja sākt lasīt aiz “dzelzs priekškara” noslēptos Rietumeiropas un visas pasaules filozofu pēdējā pusgadsimta laikā radītos tekstus, Baiba Zīle iestājas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, “filozofos”. Un arī šobrīd viņa apliecina, ka tā ir bijusi milzīga privilēģija viņas dzīvē, pavadīt šo laiku, lasot klasiķus. Taču kaut kādā brīdī licies, ka ar to nepietiek, gribējies iesaistīties reālajā dzīvē, un Baiba ieguvusi savu otro specialitāti - jurista izglītību. Turpmākajā sarunā viņa arī stāsta, kāds šīm izvēlēm dzīvē sakars ar Baibas Zīles kā rakstnieces ceļu. Baibai Zīlei ir arī sava mājas lapa internetā: baibazile.lv. Ir atrodamas viņas līdzšinējās grāmatas latviešu valodā, arī pašu pirmo, sarakstītu ar pseidonīmu Anna Kravicka. Un veselu virkni grāmatas angļu valodā. Literatūrkritiķe un arī Baibas Zīles stāstu krājuma “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” projekta vadītāja Bārbala Simsone autores stilu recenzijā “Kultūras Dienā” nodēvē par “netradicionālo reālismu, ko gribas saukt par maģisko”. Un tālāk arī mēģina to paskaidrot, salīdzinot Baibas Zīles rakstīto ar grāmatai izvēlētajiem Māra Bišofa zīmējumiem: “sadzīviskā, gandrīz naturālistiski sīki izzīmētā ainavā pēkšņi saplūst priekšmetu un cilvēku veidoli, izļogās perspektīva, detaļu zīmējums izirst un pārtop svešādā vīzijā, un pār lasītāju nāk apjausma, ka sižets un visi citi prozas lielumi šoreiz ir mazāk būtiski nekā teksta radītās šaubas par realitātes absolūtumu.” Marta sākumā, pandēmijas gaidās, kad notiek saruna, “slimības” pieminēšana pēkšņi gaisam studijā liek sabiezēt. Tas ir tik dīvaini, kā pēkšņi mainījušās vārdu nozīmes, jūsma par slimības izraisītajām izmaiņām realitātes uztverē var šķist pat nekorekta. Jautāju Baibai Zīlei, kādas ir viņas pašas, cilvēka, kurš pieradis ceļot, kura darbs saistīts ar Vāciju, sajūtas jaunajā pasaulē. Paldies Dacei Meierei par igauņu grupas “Puuluup” ierādīšanu, viņu mūzika skanēja šai raidījumā.