Pieredzes stāsti no Venēcijas: 127 gadus senās biennāles tradīcijas vieta mūsdienu pasaulē

Trīs stāsti par pieredzēto 59. Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē: mākslas zinātnieces Māras Traumanes, mākslinieces un mākslas kritiķes Rasas Jansones un Latvijas paviljona asistentes Marionas Baltkalnes skatījums. Sarunājamies par 127 gadus senās biennāles tradīcijas vietu mūsdienu pasaulē; par dinamiski mainīgo pasauli, kurai pat mākslinieki kā ideju avangards vairs nespēj tikt līdzi, un Ukrainas karogu pie Latvijas paviljona. 59. Starptautiskā Venēcijas mākslas biennāle – mākslas festivāls ar bagātīgām tradīcijām, pirmo reizi tika sarīkots 1895. gadā. Kā leģenda vēsta, par godu Itālijas karaļa Umberto I un Savojas Margaritas sudrabkāzām, un toreiz tajā piedalījušies 16 mākslinieki. Šobrīd biennāle izaugusi par vienu no pasaules mākslas tirgus vērienīgākajiem notikumiem ar ārkārtīgi plašu nacionālo paviljonu ģeogrāfiju. Latvija Venēcijas mākslas biennālē piedalās kopš 1999. gada, šogad Latvijas paviljonā Arsenālā iekārtota mākslinieču dueta Skuja Breiden porcelāna darbu izstāde. Visticamākais, esat par to jau dzirdējuši, un arī pašus darbus skatījuši vismaz fotogrāfijās – mediji par Venēcijas mākslas biennāli parasti stāsta pavasarī, kad notiek tās atklāšana, taču izstāde vēl apskatāma līdz pat 27. novembrim. Un tieši rudenī Latvijas mākslinieki, mākslas kritiķi visbiežāk izvēlas paildzināt vasaru, un dodas turp jaunu mākslas ideju un iespaidu meklējumos. Arī es, Anda Buševica, un līdzās biennālē izstādītajiem mākslas darbiem, man bija interesanti izzināt arī biennāles tradīcijas, arī vērot kā izstāžu skatītāji noorientējas biennāles vērienīgajā mākslas piedāvājumā, tāpēc sekojošajā sarunā savu pieredzi salīdzināšu ar sarunbiedru sajūtām. Trīs stāsti par pieredzēto 59. Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē: mākslas zinātnieces Māras Traumanes, mākslinieces un mākslas kritiķes Rasas Jansones un biennāles Latvijas paviljona asistentes Marionas Baltkalnes skatījumā. Mariona Baltkalne, mūsu Radio kolēģe, Venēcijā pabija visilgāk, viņa rakstīja arī dienasgrāmatu, ko publicēja Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.    59. Starptautiskās Venēcijas mākslas biennāles atklāšana notika pavasarī, pavisam noteikti mākslinieku darbos reakciju uz karu Ukrainā nebija iespējams iekļaut. Venēcijas mākslas biennālē – tīri skaitļos – iezīmīga ar to, ka pirmo reizi ir tajā ir dalībnieču sieviešu pārsvars. Tas atspoguļojas arī kuratores veidotās izstādes tēmās: mīts, sievišķais sākums, iedziļināšanās savās iekšējās bailēs.   Šī gada  Venēcijas mākslas biennāles darbu ģeogrāfija bija ļoti plaša - 80 nacionālās prezentācijas, tostarp Kamerūnas Republikas, Namībijas, Nepālas, Omānas Sultanāta un Ugandas ekspozīcijas. Biennāle vienlaikus ir dažādu valstu mākslas reprezentācija, taču tā ir arī sacensība. Šogad 59. Venēcijas mākslas biennālē par labāko nacionālo ekspozīciju starptautiskā ekspertu žūrija atzinusi britu paviljonu „Feeling Her Way”, kuru veidojusi māksliniece Sonja Boise.Ekspozīcija patiesi atstāja fascinējošu un viengabalainu iespaidu.