Pilsētas birģeri nosaka ģērbšanās stilu: policijas nolikumi Kurzemes hercogistē

Latvijas Nacionālais arhīvs, lai padarītu glabātos dokumentus pieejamākus sabiedrībai, iedibinājis dokumentu publikāciju sēriju “Vēstures avoti”. Jaunākā – jau divpadsmitā – sērijas grāmata aptver 16.  – 18. gadsimtu, un tie ir pilsētu “labas kārtības” un “pareizas uzvedības” noteikumi - “Kurzemes un Zemgales hercogistes policijas nolikumi 16. - 18. gadsimtā.” Ciktāl pilsētas birģeri atļāvās iejaukties pilsētas iedzīvotāju kāzu norisē vai ģērbšanās stilā? Kā tika regulēta iebraucēju apmešanā un kādas bija vietējo amatnieku iespējas konkurēt ar ievestajām precēm? Dokumenti publicēti oriģinālā – vācu valodā, un arī latviski, tos tulkojusi vēstures doktore Valda Kvaskova.  Grāmatas atvēršanas svētki, ar mērķi aizvest Valsts Vēstures arhīvā glabātos dokumentos atpakaļ uz pilsētām, kurās šie nolikumi tapuši, tika svinēti vairākkārt – Jelgavā, Kuldīgā, Bauskā. Ar šo grāmatu iepazīstināja Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska, viņa arī sarunbiedre šai raidījumā. Tāpat arī šī izdevuma konsultante Latvijas universitātes Vēstures institūta pētniece, vēstures doktore  Mārīte Jakovļeva. Ar ziņkāri veru vaļā grāmatu “Kurzemes un Zemgales hercogistes policijas nolikumi 16. - 18. gadsimtā “, un uzreiz arī pārliecinos, ka noderīgi sākt ar apjomīgo ievadu. Pirmais pārsteigums, ko Anita Čerpinska sarunā arī izskaidro – tie nemaz nav policijas nolikumi. “Vīrieši vai sievietes, kuri pieķerti nesam projām  vai laužam žagarus no žogiem, noperami ar rīkstēm vai liekami pie kāķa,” teikts Kuldīgas pilsētas birģeru runās, un tas arī šajos laikos būtu saprotami. Bet Ventspilī 18. gadsimtā, piemēram, “Amatnieki nedrīkst aicināt kāzās vairāk kā 30 personu, un par katru, kas pārsniedz šo skaitu, jāmaksā vienu valstsdālderi liels sods. Kāzās aizliegts pasniegt konfektes vai želeju, kā arī vairāk par 15 pudelēm franču vai Mozeles vīna, jāaturas arī no šokolādes un kafijas piedāvāšanas viesiem vai to likšanas galdā. […] No mūzikas instrumentiem rātskungu kāzās atļauta trompete, bet tirgotāju vai amtnieku kāzās – mežrags.” “Rātskungu un tirgotāju sievām atļauts valkāt baltas mežģīnes, kas maksā ne vairāk par vienu valstsdālderi, zelta vai sudraba lentes – ne dārgākas par diviem valstsdālderiem, izšūtus lakatus – ne dārgākus par četriem pieciem valstdālderiem. Runājot par rotām, svētkos un svinīgos gadījumos viņām atļauts valkāt vienu krustiņu, vienu gredzenu, divas pērļu virtenes ap kaklu un ap roku.”  “Svētās trīsvienības vārdā. Āmen. No Dieva žēlastības Mēs, Frīdrihs, Kurzemes un Zemgales hercogs Livonijā, paziņojam un darām zināmu ar šo dokumentu savā, savu mantinieku un valdnieku vārdā ikvienai augstas un zemas kārtas personai sekojošo”, šādi sākas 1635. gadā pieņemtais Bauskas pilsētas policijas nolikums, un jāteic, ka līdzīgi – arī visi pārējie. Kurzemes, Zemgales hercoga vara, hercoga izdotie likumi, tad nu arī ir tas, kas galvenokārt atšķir pilsētu un laukus 16. – 18. gadsimtā. 16. – 18. gadsimta pilsētu kārtības nolikumi liecina, ka  šai laikā veidojas jauns, no zemnieciskā atšķirīgs – pilsētnieku – dzīvesveids. Motivācija, kuru mūsdienās patīk romantizēt vēstures romānu autoriem – pilsēta kā brīvība, kā indivīda drosme un iespēja, iespējams, tā laika cilvēkam vienkārši nebija aktuāla. Lasot tā laika policijas nolikumus, interesanti arī pievērst uzmanību, kā tiek izprasts “gods” un “godīgs” cilvēks – policijas nolikumu kontekstā tā vairs nav ētikas kategorija. “Jau 1617. gadā pieņemtajos Kurzemes statūtos teikts, ka par “bezgodi” pasludināmas personas, kas izplata paskvilas un apmelojošus rakstus, pārkāpj laulību, uzsāk kautiņu godīgu sieviešu klātbūtnē vai atpēš svešas vēstules”, grāmatas ievadā raksta Valda Kvaskova. “Jēdziena “cilvēks ar sliktu slavu” skaidrojumu atrodam gan Bauskas, gan Jaunjelgavas policijas nolikumā, proti, tas ir cilvēks, kas nepatiesi zvērējis vai lauzis zvērastu, laupījis, zadzis”… Lasot pilsētu policijas nolikumus pārsteidz, cik ļoti tā laika problēmas bijušas līdzīgas. Ugunsdrošība, protams, noteikts, ka jāiet palīgā. Krodzniekam jālej labs alus un pilnu stopu. Nedrīkst būvēties pārāk tuvu kaimiņa mājai, lai neaizsegtu viņa logos dienas gaismu. Daži nosacījumi ir specifiski, atkarībā no pilsētas atrašanās vietas – ostas pilsētās tā ir laivu ienākšanas kārtība un tirgošanās. Ja pilsētā ir upe, noteikts, kam pienākas zvejot zivis. Anita Čerpinska stāstījumā jau minēja, ka ienācēju palikšana bija atkarīga no tā, vai viņu darbs pilsētai ir vajadzīgs. Jelgavas pilsētas nolikumā teikts “Mēs arī prasām rātei stingri raudzītes un uzmanīt, lai turpmāk mūsu Jelgavas pilsētā nebūtu atļauts uzturēties nevienam nepazīstamam, aizdomīgam dīkdienim, kuram nav nekāda amata vai darba.” Kā fiziski izskatās šie Valsts Vēstures arhīvā glabātie, senie dokumenti? Latvijas Nacionālā arhīva izdevumā “Kurzemes un Zemgales hercogistes policijas nolikumi 16. - 18. gadsimtā” fotogrāfijās aplūkojamas atsevišķas lappuses no pilsētu policijas nolikumiem, arī pilsētu cunftu zeļļu apliecību fragmenti. Līdzīgi pilsētu policijas nolikumi tika rakstīti visā Eiropā, un šobrīd interese par tiem atdzimst, jo šo nolikumi sniedz ieskatu 16. – 18. gadsimta pilsētnieku sadzīvē.