Sarunas par kultūras notikumiem Latvijas Radio gadu gaitā

Kādā veidā iepriekšējās desmitgadēs Radio tika uzturēta saruna par kultūras notikumiem? Vai dominēja klausītāju viedokļi, vai tās lielākoties bija jomas autoritāšu lekcijas? Fragmenti no Latvijas Radio fonotēkā glabātajiem dažāda laika kultūras raidījumu ierakstiem. Kad pirms pieciem gadiem tika nodibināta Normunda Naumaņa biedrība, un tā paziņoja par nodomu turpmāk pasniegt balvu gada labākajiem kritiķiem, viens no paziņojuma blakusefektiem bija diskusijas par to, kas tad īsti ir laba kritika, kādas ir iedibinātās tradīcijas Latvijas kultūrtelpā? Lūk, fragments no 2016. gada 16. janvāra diskusijas Latvijas Radio 3 Klasika raidījumā Post factum, šī saruna notiek pirmās Naumaņa balvas gaidās. Anda Buševica, tā esmu es, un raidījumu "Post factum" arī šobrīd uzskatu par vienu no veiksmīgākajiem mākslas kritikas paraugiem, taču tālajā 2016. gadā tā veidotāji bija tīši spēruši sānsoli no aktuālo koncertu vērtēšanas un nolēmuši apspriest par kritikas tikumu un sūtību. Par sarunbiedriem tīši aicinot žurnālistus, pieņemu, lielā mērā arī tāpēc, lai noskaidrotu mediju vietu šai procesā. Kritikā, vēl pirms Naumaņa Nakts iedibināšanas, visos laikos ir bijuši respektēti jomas profesionāļi, kuru viedoklī ieklausās. Taču, kā jau Inese Lūsiņa šai sarunā sāka iezīmēt kopainu, šīs autoritātes jau nestrādā medijos! Radio, drukātajai presei, televīzijai, nākas laipot, no vienas puses – to uzdevums ir uzturēt dzīvu sarunu par kultūras aktualitātēm, pat ja maksa ir priekšplānā izvirzīt skatītāja/ klausītāja viedokli, informēt par ievērības cienīgo, un vēl arī izglītot. Nav kritikas, ir vērtējošas sarunas Vētījot Latvijas Radio fonotēku iepriekšējos raidījumos, pamazām krājās pieredze. Šai raidījumā ne tik daudz vēlos meklēt atbildi uz jautājumu - kas ir laba kritika, cik piedāvāt ielūkoties dažādu laiku piemēros, kādā veidā sabiedrībā tikusi uzturēta saruna par kultūras notikumiem. Ja fonotēkas meklētājā ieraksta vārdu ‘kritika’, neparādās neviens ieraksts. Tāpat velti meklēt par atslēgvārdiem izvēloties “vērtējums”, “apskats”. Latvijas Radio žurnālisti bijuši tīši pieticīgi iezīmējot sava darba robežas. Raidījumu nosaukumos, pat atšifrējumos akcents tiek likts uz raidījuma izglītojošo nozīmi. Kādu daiļrades kopsavilkumu, vērtējumu var meklēt mākslinieka jubilejas reizē. Ļoti raksturīgi intervijās pašiem radošajiem – māksliniekiem, literātiem – uzdot jautājumus par kolēģu veikumu. Lai atrastu piemēru, kādā veidā pagājušā gadsimta vidū sarunājās par kultūras notikumiem, bija jāatrod personība, kuras rakstītās recenzijas es pati, arī šobrīd uzskatītu par vērtību. Latvijas Nacionālās bibliotēkas periodikas portālā Periodika.lv savulaik sajūsminājos par mākslinieka, mākslas zinātnieka Uga Skulmes rakstītajām izstāžu recenzijām tādos izdevumos kā “Senatne un Māksla”, “Sociāldemokrāts”, arī “Latvijas Kareivis.” Latvijas Radio fonotēkā atrodams viens Uga Skulmes balss ieraksts, tas ir no 1961. gada, divus gadus vēlāk Uga Skulme aiziet mūžībā. Mākslas recenzents, kurš savulaik rakstīja par Rīgas grupas mākslinieku izstādēm, pēckara gados bija spiests kļūt konservatīvāks, ideoloģiski pielāgoties jaunajai situācijai, taču erudīcija, stāstītprasme dzirdama arī šai ierakstā. Vai pamanījāt kā mainās Ugas Skulmes balss, paceļot galvu augšup, uz lapas augšmalu? To man ir stāstījuši vecākie kolēģi - līdz pat astoņdesmito gadu beigām, Radio visi notikušo sarunu teksti tika atšifrēti, nesti apstiprināt, ielasīti vēlreiz. Pēc būtības tā ir lekcija par Jani Rozentālu, ko radio diktori, fonotēkas kartiņā atšifrēta tikai sievietes balss – Ausma Indriksone – mēģina pārvērst sarunas formātā. Silvijas Radzobes spriedumi 1978. gadā Radio raidījumus par teātri gatavo teātra zinātniece un kritiķe Silvija Radzobe. Viņas uzrakstīto tekstu priekšā lasa diktore, fragmentā tā ir Dzidra Liepiņa. Taču šis teksts ir tieši tikpat sarežģīts, sarakstīts, līdzvērtīgus šim šobaltdien varam lasīt Latvijas Universitātes Literatūras, mākslas un folkloras institūta pētnieciskajos izdevumos. Neiztrūkstošajās diskusijās pēc teātru sezonas gada balvas “Spēlmaņu nakts” tieši Silvija Radzobe bija tā, kas iestājās pret teātra skatītāju, nevis jomas profesionāļu iekļaušanu “Spēlmaņu nakts” žūrijā. Un tad atliek minēt, vai tas bija tāpēc, ka strādājot Radio, viņa bija pārliecinājusies, ka vismaz 1970. gados klausītājs ir gatavs klausīties, lai arī izrādes un interviju fragmentu atdzīvinātu, tomēr lekciju, un nevajag novērtēt viņu par zemu? Lai gan, un tieši to es tikko skanējušajā Radio raidījuma fragmentā apbrīnoju, Silvijai Radzobei piemita spēja arī izrāžu recenzijās ievīt viedus spriedumus, erudītus ekskursus, pietuvinot arī klausītāju/ lasītāju tiem iedvesmas avotiem, ar kuriem viņai pašai saistījās teātris. Literārais žurnāls "Pegazs" Septiņdesmitajos skanēja arī stundu garš literatūras radiožurnāls “Pegazs”. Pēc savas struktūras tas patiesi atgādināja žurnālu – ziņu sleja, intervija, kritika, taču ieskanas arī notikumu reportāžas, un sarunas pārsteidzošā kārtā tik tiešām izklausās pēc sarunām, atļaujas arī kādu brīvāku izteicienu, jautājumus par dzīvi, ne tikai literatūru. Raidījumā skan arī intervijas fragments no 1980. gada, Ārijas Elksnes sarunas ar literatūrzinātnieci Cildu Pelīti. Vai literāru darbu drīkst vai ir aplam skatīt saistībā ar paša autora personību? Kā reizi pagājušā gadsimta astoņdesmitajos priekšā vēl asas teorētiskas diskusijas par šo tēmu, sākot ar beidzot līdz Latvijas atceļojušajām strukturālistu idejām, beidzot ar slaveno Rolāna Barta eseju par autora nāvi. Bet – mazliet tuvāk pie zemes. Kad 1992. gadā top radio raidījums, kura pamatā ir 1977. gada klausītāju konferences fragmenti, pārsteigums par ierakstā dzirdamo ir pat raidījuma autora Reiņa Ādmīdiņa balsī. Tapa Jāņa Sirmbārža “Kartupeļu rakšana Ērgļos”. Diemžēl fonotēkas kartītē nav atšifrēts, kas ir radio klausītāju konferences citi runātāji. Bet Ir ļoti interesanti mēģināt saprast, kas tolaik interesēja dzejas lasītāju. Protams, svarīga ir piesaiste vietai, ne velti uz Krimuldu sabraukuši ir ērglēnieši. Šī ierakstā saglabātā 1977. gada tikšanās Krimuldā, tālākajā sarunā Imants Ziedonis piesauc arī viņa “Kurzemītes” apspriešanu Jelgavā, kas faktiski noteica grāmatas turpmāko likteni. Ne vienmēr – bija arī pietiekami daudz ķeksīšpasākumu, uz kuriem publika saradās negribīgi – taču ja rakstniekam/ dzejniekam izdevās trāpīt, lasītāju konferences bija veids kā notika sabiedrības sasaukšanās, viedokļu briedināšana. Jo tālāk jau cilvēki sarunas turpināja savā starpā, kā kodu izmantojot dzejnieku atrastos tēlus - par māti, par abru, par govi. Par tautas izdzīvošanu. Gunnars Treimanis Trīspadsmitajā rindā, trīspadsmitajā krēslā Taču aicinu virzīties uz priekšu laikā, un tuvāk tūkstošgades mijai Latvijas Radio bija raidījums Radioiela, kurā leģendāra kļuva rubrika "Trīspadsmitajā rindā, trīspadsmitajā krēslā". Tur, protams, sēdēja Gunnars Treimanis. Atrodot 13. krēsla skatītāja balsi radio arhīvā, jāteic, sajūsma par Gunāra Treimaņa erudīciju, šarmu un uzdrošināšanos, mijas ar šausmām par viņa subjektivitāti spriedumos, argumentu jeuceklīgumu. Gunnara Treimaņa personība iezīmē laika griežus: Radioiela bija divas stundas ilgas raidījums, kurā pomūzika mijās ar vadītāja pļāpām, tēmām par zaļāku dzīvošanu, un ko tik vēl ne. 13. krēsls iezīmē kultūras apskata vietu jaunajā ziņu dienaskārtībā – ierobežoti laikā kultūras žurnālistam jāspēj konkurēt ar citām tēmām, aizraut arī kultūras kontekstos neiesvaidītos. 2003. gada Radioielas ieraksts, raidījumu vada Dzintars Tilaks.