Skolas un interešu izglītības vides pieejamība bērniem ar funkcionāliem traucējumiem

Labdarības maratons "Dod Pieci!" šogad runās par vides pieejamību cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Ģimenes studijas šai tēmai veltītajā diskusijā runājam par to, cik pieejama bērniem ar funkcionāliem traucējumiem ir skolu un interešu izglītības vide? Raidījuma viesi apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis, mamma Jana Krūmiņa un Cēsu 2.pamatskolas direktore Ija Brammane. Pieredzē dalās Baiba Baikovska. Vides pieejamība, kas lielākajai daļai sabiedrības nerada problēmas, cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, ir kā nebeidzams skrējiens ar šķēršļu joslu. Un mūsu rokās ir noņemt šos šķēršļus un radīt vienlīdzīgas iespējas ik katram savu mērķu un sapņu piepildīšanai. Tā, izziņojot šī gada labdarības maratona "Dod pieci!" tematu, sacīja ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta.  Labklājības ministrijas publicētie dati liecina, ka Latvijā ar invaliditāti sadzīvo katrs desmitais, tie ir vairāk nekā 203000 cilvēku. Ierobežotas pārvietošanās spējas ir 36000 cilvēku, gandrīz 3000 cilvēku ir dzirdes traucējumi, 10000 - redzes traucējumi. Iespējams, ka tas patiesais skaits ir vēl lielāks, un turklāt katru gadu cilvēku skaitam ar funkcionāliem traucējumiem ir tendence pieaugt. Tikmēr vides pieejamība ir kritiski zema.  Labklājības ministrijas pētījumā ir secināts, ka cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ir pieejami tikai 8% valsts vai pašvaldību institūciju ēku un vides pieejamība nav nodrošināta 80% sporta būvju un divām trešdaļām publisko pasākumu zālēm.  "Vides pieejamība ir būtiska mums visiem, lai mēs ērti justos," norāda Ivars Balodis. Savukārt, runājot par cilvēkiem ar invaliditāti, viņš norāda, ja vide nav pieejama cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, tas palielina viņa invaliditāti. Cilvēks ratiņkrēslā ir spiests lūgt palīdzību, viņš nevar iegūt izglītību, kādu vēlētos un zaudētāji ir visa sabiedrība kopumā. "Tā nav tikai viena vai divu invalīdu iegriba, visai sabiedrībai vajadzīga normāla, droša, pieejama vide, kurā ikviens cilvēks jūtas labi neatkarīgi un pastāvīgi," atzīst Ivars Balodis. Ija Brammane raksturo vidi Cēsu 2. pamatskolā, kas ir pielāgota, lai brīvi varētu pārvietoties cilvēks ratiņkrēslā pa visu skolas ēku bez liekas palīdzības. "Varam jebkurā ēkā ielikt vislabāko, bet blakus visām pielāgojamībām ir jārunā arī par attieksmi. Ja būs visas ekstras, viss iespējams, ir svarīga attieksme pret cilvēku, kurš iebrauc ratiņkrēslā jebkurā iestādē. Tas ir blakus faktors, par kuru ir jārunā," uzskata Ija Brammane. "Vai ir dežurants, kas sagaida šo cilvēku, vai pārējā sabiedrība, kas ir šajā ēkā, ir atbalstoša, pretīmnākoša. Ir svarīgi runāt arī par attieksmi."   "Manuprāt, ir būtiski sarunāties ar cilvēku ratiņkrēslā, kas ir nepieciešama, kā viņš redz pielāgojamību. Kā nepieciešams palīdzēt. Svarīgi, nevis es iedomājos, kā to vajag, bet sarunāties ar cilvēku, kam mēs domājam iekārtot vidi," turpina Ija Brammane. Jana Krūmiņa iepazīstina ar savu pieredzes stāstu, kā meklējusi skolu, kas būtu gatava pielāgot vidi un uzņemt viņas meitu, kurai ir invaliditāte.