Mūžīgā mājsēde

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā deputāti 2. februārī skatīja jautājumu par vides pieejamības nodrošināšanu cilvēkiem ar invaliditāti. Aizvadītajā sabiedrisko mediju labdarības maratonā "Dod pieci!" izcelta vides pieejamības problemātika cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, aicinot sabiedrību ieraudzīt to cilvēku ikdienu, kas saskārušies ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem. Pēc maratona tā rīkotāji nosūtīja atklātu vēstuli augstākajām valsts amatpersonām, politiķiem un sabiedriskajām organizācijām, norādot uz maratonā izcelto problemātiku cilvēkiem ar invaliditāti. Par sēdē lemto stāsta Saeimas sociālo un darba lietu komisijas, kura virzīja grozījumus, priekšsēdētājs Andris Skride. Viedokli izsaka invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” valdes loceklis Ivars Balodis.

Darba tirgū sevi pierādīt cenšas arī cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. Tiesa gan, šiem cilvēkiem nereti atrast darbu, īpaši, augstu kvalificētu, ir daudz sarežģītāk nekā cilvēkiem bez invaliditātes. Diemžēl iemesls tam bieži nav objektīvs - uzņēmumi nereti vienkārši nav ieinteresēti darbā pieņemt cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem. Pirmkārt jau izpratnes trūkuma dēļ. Tomēr nereti darba devēja noraidījums ir saistīts ar bailēm par pastiprinātu uzmanību no valsts un pašvaldības iestāžu puses. Taču ir arī labie piemēri – cilvēkus ar dzirdes traucējumiem labprāt nodarbina tādi Latvijas pārtikas lieluzņēmumi kā putnu fabrika "Ķekava" un dārzeņu audzētājs "Mārupes siltumnīcas". Cik viegli atrast darbu ir cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem? Šo tematu Latvijas Radio aktualizēja jau aizvadītā gada labdarības maratona "Dod pieci!" laikā. Toreiz noskaidrojām, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Tomēr šoreiz meklējam atbildes uz jautājumu – kādēļ tā ir? Un to darīsim, uz problēmu vairāk skatoties caur cilvēku ar dzirdes traucējumiem pieredzi. Latvijas Nedzirdīgo savienības rehabilitācijas centra sociālais darbinieks un surdotulks Rolands Brikmanis ar cilvēkiem, kuriem ir dzirdes traucējumi strādā ikdienā. Viens no viņa darba uzdevumiem ir palīdzēt viņiem meklēt darbu. Viņš ir novērojis, ka darba devēji cilvēkus ar dzirdes traucējumiem nodarbina nelabprāt. Baidās no komunikācijas problēmām, no maldīga priekšstata, ka notiekot nelaimes gadījumam, uzņēmumu īpaši bargi sodīs. Un šķērslis ir arī stereotipi, taču Brikmanis aicina dot iespēju un pārliecināties, ka pārsvarā nekādu problēmu nav.

Noslēgusies labdarības akcija „Dod pieci!”, kurā saziedoti 470 078 eiro palīdzības sniegšanai un vides šķēršļu noņemšanai cilvēkiem ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem. Kolēģi no LR5 neslēpj gandarījumu par cilvēku atsaucību. Līdzekļus izlietos, lai pielāgotu vidi atbilstoši ikviena vajadzībām, jo ikvienam, ja vien nav kādas nepārvaramas problēmas, ir jāspēj izkļūt no savām mājām, jāspēj to darīt pastāvīgi un droši. Viena lieta, protams, ir ziedojumi, labā griba, bet vēl svarīgāk ir to padarīt par neapstrīdamu sistēmu, proti, citādi Latvijā nemaz nedrīkst būt - cilvēkiem ar invaliditāti ir jābūt tikpat pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem kā ikviens no mums. „Dod pieci!” rīkotāji sagatavojuši atklātu vēstuli valsts augstākajām amatpersonām par vides pieejamības nodrošināšanu cilvēkiem ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem, iekļaujot 20 priekšlikumus un aicinot līdz nākamā gada 1.martam uz tiem rast atbildes. Kam ir jāmainās pēc šīs akcijas, kas ir jādara valsts, pašvaldību institūcijām, lai situāciju mainītu un turpinātu uzlabot, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: Latvijas Radio žurnāliste, "Dod pieci!" vēstnese Justīne Savitska, Ministru prezidenta parlamentārā sekretāre Evika Siliņa, "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta, Latvijas Nedzirdīgo savienības valdes priekšsēdētāja vietniece-viceprezidente Brigita Lazda un biedrības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis.  

Covid-19 daudzām iecerēm pārvilcis nenoteikta garuma pagaidu svītru, bet cilvēkiem ar invaliditāti radījis daudz papildus ierobežojumu. Arī Robertam Jurkam no Valmieras. Robertam ir 23 gadi, gada vecumā viņam tika diagnosticēta bērnu cerebrālā trieka, ārsti vecākiem teica, ka puisis nekad nerunās un nestaigās. Taču vecāku neatlaidība un smags darbs ļāvis sasniegt tolaik vēl neticamo - Roberts nu jau ne vien runā un spēj patstāvīgi pārvietoties ar staiguli, bet arī pabeidzis vidusskolu vispārizglītojošā skolā un piepildījis savu sapni. Šī gada vasarā Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvojusi izrāde “Latvijas lepnums. Un aizspriedumi”. Izrādē kopā ar citiem aktieriem uz skatuves kāpa arī Roberts Jurka. Cilvēks ar invaliditāti uz teātra skatuves. Cik tas iespējams un ko tas prasa - Roberta stāstu atklāj Solvita Stara un Oskars Brasliņš, ReTV.

Sabiedrisko mediju labdarības maratonā "Dod pieci!" saziedotā nauda – teju pusmiljons eiro – ir liela, taču arī vajadzības, kas nepieciešamas cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ir lielas, tā Latvijas Radio norāda invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis. Viņš norāda, ka vides pieejamība ir nodarbinātība, izglītība, veselības pieejamība, tas ir aktuāls jautājums arī jaunajiem vecākiem, gados vecākiem cilvēkiem, tāpat tiem, kuriem ir kādi veselība straucējumi, bet nav piešķirta invaliditāte.

Raidījums Krustpunktā šodien skan no "Dodo pieci!" stikla studijas, jo mūsu saruna saistīta ar labdarības maratona šī gada tematiku – vides pieejamība cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Maratona laikā savāktie līdzekļi tiks nodoti cilvēkiem ar kustību, redzes, dzirdes traucējumiem, lai tos izmantotu tehnisko palīglīdzekļu iegādei, uzbrauktuvju un pacēlāju ierīkošanai vai citiem risinājumiem. Savukārt raidījumā runājam par valsts politiku un atbalstu šajā jomā un par to iztaujājam labklājības ministru Gati Eglīti. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Linda Spundiņa un Latvijas TV Ziņu dienesta žurnāliste Zanda Ozola-Balode.

Labdarības akcija "Dod pieci!" šogad uzmanību pievērš vides pieejamībai cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tā ir aktuāla problēma šodien, taču kādu nākotni iezīmē tehnoloģiju un zinātnes attīstība. Vai neiroprotezēšana, jaunu materiālu un robitizētu tehnoloģiju pielietošana nākotnē ļaus uz visiem laikiem aizmirst ierobežojumus, kurus arvien mūsdienās izjūt cilvēki ar kustību traucējumiem, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Rehabliitācijas fakultātes studiju programmas Ortozēšana, protezēšana vadītājs, rehabilitācijas centra  "Vaivari" Ortozēšanas, protezēšanas centra vadītājs Ēriks Šveide. Tehnisko palīglīdzekļu attīstība starpkaru laikā Senā Latvijas Sarkanā Krusta žurnālā var atrast datus par to, cik pagājušā gadsimta 20. gados tika izgatavotas un invalīdiem izsniegtas kāju un roku protēzes, kruķi, darba stutkājas, ratiņi - pašbraucēji un vēl citi ortopēdiskie palīglīdzekļi. Kur un kā tie tika izgatavoti un kad sāka izgatavot pirmās protēzes, stāsta Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja pētniecības nodaļas vadītājs Mārtiņš Vesperis. Skatot karadarbības vēsturi, jo vairāk attīstās militārā tehnika, jo vairāk ir cietušo un jo vairāk pieaug prasības pēc dažādiem palīglīdzekļiem, lai atvieglotu šo cilvēku ikdienu. Pirmais pasaules karš, kad aptuveni 20 miljoni cilvēku tika ievainoti vai sakropļoti, ir, tā teikt, kulminācija, kas paģērē dažādu ortopēdisko palīglīdzekļu ražošanu un attīstību, atzīst vadītājs Mārtiņš Vesperis. Viņš rāda 1926. gadā izdoto Latvijas Sarkanā Krusta žurnālu, kurā var lasīt: "… Latvijas Sarkanā Krusta ortopēdiskās darbnīcas galvenais uzdevums ir apgādāt kara invalīdus ar mākslīgiem locekļiem (protēzēm). Piecu gadu laikā gandrīz visi Lielā un Latvijas atbrīvošanas kara invalīdi jau reiz ir apgādāti ar mākslīgiem locekļiem. Bez invalīdiem pēdējos gados darbnīca pagatavo ļoti daudz protēžu un citu ortopēdisku priekšmetu arī privātiem pasūtītājiem, jo lētās cenas un izturīgais darbs pievelk darbnīcai arvien vairāk pacientu." Sarkanā Krusta ortopēdiska darbnīca dibināta Rīgā 1921. gadā ar mērķi ortopēdisko priekšmetu pagatavošanai kara un nelaimes gadījumos sakropļotajiem. Kara invalīdiem šie ortopēdiskie līdzekļi pienācās bez maksas. Maksu par tiem sedza valsts vai pašvaldība. Un, šķirstot minēto žurnālu, redzam, ka ortopēdisko zābaku pāris pagājušā gadsimta divdesmitajos gados maksā 100 latu, bet braucamratiņi - 305 latus.

Šis ir noslēdzošais ieraksts stāstu sērijā par cilvēkiem ar invaliditāti, kuri meklē darbu. Kristīne Zapoļska ir meitene ar augstāko izglītību speciālajā pedagoģijā un logopēdijā, kuras sapnis būtu kļūt par auklīti kādam bērnam ar funkcionāliem traucējumiem. Taču mēnesi sekojot Kristīnes centieniem iegūt darbu, jāsecina – darba devēju bailes no cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir tik lielas, ka teju vienmēr, uzzinot par Kristīnes nedzirdību, tālākas ziņas no darba devējiem saņemt vairs neizdodas, arī meklējot apkopējas darbu. Kristīne Zapoļska ir jauna sieviete ar augstāko izglītību speciālajā pedagoģijā un logopēdijā, kuras sapnis būtu kļūt par auklīti kādam bērnam ar funkcionāliem traucējumiem. Taču mēnesi sekojot Kristīnes centieniem iegūt darbu, jāsecina – darba devēju bailes no cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir tik lielas, ka teju vienmēr, uzzinot, ka Kristīne nedzird, tālākas ziņas no darba devējiem saņemt vairs neizdodas, pat meklējot apkopējas darbu. Gatavojoties "Dod pieci!" labdarības maratonam, Latvijas Radio Ziņu dienests jau oktobrī uzrunāja trīs dažādus cilvēkus ar dažāda veida invaliditāti, kuri meklē darbu un kuri bija ar mieru vairāku nedēļu garumā ļaut šajā procesā ieskatīties arī žurnālistiem. Šīs sadarbības mērķis bija noskaidrot, ar kādiem šķēršļiem šie cilvēki sastopas darba tirgū. Latvijas Radio jau stāstīja par sabiedriski aktīvo Viesturu, kurš muguras traumas dēļ gadu ir ratiņkrēslā. Tāpat par Robertu, kuram jāsadzīvo ar atmiņas zudumiem. Kristīnei Zapoļskai ir dzirdes traucējumi kopš dzimšanas. Viņa gan ir apguvusi arī latviešu sarunvalodu. Taču ne vienmēr „nepiešauta” auss var saprast visu, ko viņa saka. Tā kā Latvijas Radio žurnālists nepārzina zīmju valodu, savukārt Kristīnei ne vienmēr izdodas visu nolasīt no lūpām, šajā ierakstā saziņa starp žurnālistu un Kristīni notiek ar surdotulka - Rolanda Brikmaņa, Latvijas Nedzirdīgo savienības rehabilitācijas centra sociālā darbinieka palīdzību. Viņš ikdienā nodarbojas ar atbalstu darba meklētājiem ar dzirdes traucējumiem. Rolands bija arī līdzās stāsta varonei no novembra vidus līdz decembra vidum, kad Latvijas Radio tikās ar Kristīni un kopā meklēja darbu. Sieviete vairākkārt uzsver, ka ir pilnvērtīga sabiedrības locekle, tāda pati, kā visi citi, taču nenoliedz – sabiedrība baidās pieņemt cilvēkus ar dzirdes traucējumiem un pilnīgi ierasta ir situācija, ka uzzinot par dzirdes traucējumiem, atbildes īsziņas vairs neseko. Arī neskatoties uz to, ka viņa ieguvusi augstāko izglītību. „Man ir Latvijas Universitātē iegūts profesionālā bakalaura grāds speciālajā pedagoģijā un logopēdijā,” saka Kristīne un piebilst, ka vēlētos atrast darbu par audzinātāju, auklīti vai skolotāja palīgu. Šobrīd Kristīne bez darba ir aptuveni gadu. Studijas aizņēmušas lielu daļu viņas laika un šobrīd dzīvē ir brīvāks brīdis. Skolaslaikā viņa gāja arī mākslas skolā. Līdzšinējā darba pieredze – pārdevēja palīdze, apkopēja, virtuves palīdze. Viņa arī bijusi auklīte bērnudārzā un strādājusi arī pie privāta darba devēja. Tieši šo darbu viņa visvairāk arī grib darīt – strādāt ar bērniem – par auklīti vai audzinātāju. Taču viņa saprot, ka ir liela iespēja, ka darbu šajā jomā atrast neizdosies, tāpēc Kristīne domā pieteikties arī apkopējas darbam.

Līdz 30. decembrim Liepājas muzejā būs skatāma Liepājas tehnoloģiju pedagoga un foto entuziasta Jāņa Rudzīša foto izstāde „Pasaule ir mīļa”. Tāds nav tikai izstādes nosaukums, tāda ir autora pārliecība par cilvēkiem un attiecībām, par pilsētvidi, kuru viņš attēlo nenogludināti spodru, bet īstu gan savā skaudrumā, gan skaistumā. Jānis Rudzīti ikdienā pārvietojas ar viņam piemērotu kruķi, otrā rokā viņam ir fotoaparāts. Pusaudžu gados gūtā trauma viņu nav atturējusi radīt mākslas darbus un fotografēt.

Kaspars Dombrovskis ir ļoti gudrs, apķērīgs pirmklasnieks, viņam, tāpat kā vairumam bērnu, patīk iet uz skolu klātienē, nevis mācīties attālināti, interesē datori, tehnika, patīk lasīt. Zēns piedzima ar labās kājas kaulu patoloģiju - viena kājiņa bija stipri īsāka nekā otra. Taču  Kasparam ir ļoti uzņēmīgs tētis, kurš gatavs sava dēla labā paveikt pat neiespējamo. Viņš saka: "Ja manam bērnam kaut ko vajag un neizdodas vienā veidā, es atradīšu citu un izdarīšu sava dēla labā visu iespējamo un neiespējamo." Pateicoties šādai uzņēmībai, Kaspars nav mūžīgās mājsēdes piemērs, jo vecāku neatlaidība aizveda viņus uz klīniku Vācijā, kur veiktas vairākas operācijas un šai jomā daudz pieredzējušu mediķu rokās, ar ļoti precīzas, smalkas, tieši viņa vajadzībām līdz milimetriem pielāgotas ortozes palīdzību Kaspars ir guvis iespēju staigāt. Šodien, kad sākas ikgadējais labdarības maratons "Dod pieci", saruna ar Kaspara Dombrovska ģimeni par viņu cīņām, uzvarām un  gūto pieredzi. „Ja nebūtu aizbraukuši uz Vāciju, viņš jau atrastos invalīda krēslā. Par staigāšanu varētu aizmirst pilnībā. Vācu dakteri un viņu precīzās protēzes ir saglabājušas viņam staigāšanu,” sarunas laikā atzīst Kaspara tētis Artūrs. Lai Kaspars varētu staigāt, svarīga bijusi vecāku neatlaidība un līdzcilvēku atbalsts, jo Kaspara ārstēšanās izdevumus Vācijā tikai daļēji sedz Latvijas valsts. Atlikušie nepieciešamie līdzekļi, lai zēns varētu staigāt, rasti ar ziedotāju vēlību. Kad vecāki uzzinājuši par dēla veselības problēmām, pirmais, palīdzību meklējuši pie Latvijas ārstiem. Mamma Līga atklāj, ka par labu speciālistiem Vācijā izvēlējušies, jo Latvijā katrs ārsts piedāvājis savu un ļoti atšķirīgu risinājumu. Tāpat Latvijā neviens līdz galam nav varējis piedāvāt skaidru ārstēšanas kursu. Jā, tas ir dārgi, daudzi nav ticējuši, ka ģimenei izdosies, bet ar „Ziedod.lv” palīdzību un daļēju valsts atbalstu tiek galā. Ortoprotēzei ir liela nozīme, bet tētis arī neslēpj, ka daudz atkarīgs no Kaspara paša un tā, lai viņš pareizi staigātu. Kasparam ir pat sertifikāts par izturību, jo daudz arī izcietis bez anestēzijas. Reizi pusgadā tagad, kopš ģimenē ir māsa Zanda, jau tikai kopā ar tēti Kaspars dodas uz Vācijas klīniju atrādīties speciālistiem, bet, protams, Kaspars arī aug un jau ir vajadzīga cita ortoze. Katra protoze maksā tagad jau 8000, valsts līdzfinansējums  gadā ir 2500 eiro, parējo palīdz „Ziedot.lv.” Paši to nevar atļauties. Tētis neslēpj, ka ir prasīgs un prasa Kasparam staigāt taisni, bet saprot arī, kāpēc dēls slinko un grib paklibot savu reizi. Viņš pieredzējis vairākas operācijas, protams, rehabilitācijas kursus, tāpat, kārtojot dokumentus bieži ir jāņem puika līdzi. Viņam ir arī apnicis. Tētis uzteic Nacionālā veselības dienesta palīdzību, bet neslēpj, ka saistībā ar nepieciešamo palīglīdzekļu ieguvi vai iegādi kaut kas valsts līmenī būtu jāmaina. Tāpat arī vides pieejamība būtu vēl jāuzlabo. Kasparam tikai neilgu laiku vajadzējis izmantot ratiņkrēslu un tas nav radījis pārāk lielas problēmas, tētis Artūrs uzskata, ka tiem, kam ikdienā jāpārvietojas, ir problēmas. Viņš arī vērtē sabiedrības attieksmi: Vācijā cilvēki iet garām un uzsmaida, ja tētits ved bērnu ratiņkrēslā, Latvijā parkā atskatās, pat norāda ar pirkstu un vēl sačukstas.  Vecāki ir gandarīti, ka viņu dēls varēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvo. „Staigāt varēs, ar mašīnu braukt varēs. Ar riteni arī varēs braukt, jo ir iespējams, pielikt regulējamu pedāli. Ierobežojums ir tikai sportā. Visā pārējā pilnvērtīgu dzīvi,” stāsta tētis Artūrs. Skolā sporta stundās Kaspars arī piedalās, dara, ko var. Līga un Artūrs neslēpj, ka rūpes par dēlu prasa daudz gan no vecākiem, gan arī puikas paša. „Kamēr man būs spēks, stāvēšu blakus un skatīšos,” atzīst tētis, un, protams, darīs visu, lai atbalstītu un palīdzētu.

Šodien sākas labdarības maratons „Dod pieci!”, kas ilgs līdz pat 23. decembrim. Maratona laikā vāks ziedojumus cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, lai mazinātu šķēršļus viņu ikdienā. Noslēdzot sižetu sēriju „Mūžīga mājsēde”, runājam par kultūras satura pieejamību. Tās centrā ir sapratne par to, kā mākslu var sajust neredzīgie un izprast nedzirdīgie. Pašmājās vien pirmie soļi sperti, nodrošinot kultūras satura pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti. 22 gadus jaunā Līva Paleja jau kopš dzimšanas ir neredzīga. Līva aizraujas ar mūziku – jau vairāk nekā sešus gadus nopietni spēlē saksofonu. Runājot par mūzikas pieejamību, vēl daudz mājasdarbu ir jāizdara, saka jauniete. Svarīgas ir braila nošu tulkotāja programmas. Savukārt teātri un kino Līva nebija apmeklējusi aptuveni septiņus gadus, jo gluži vienkārši to nevar uztvert. Taču šogad viņa devās uz divām teātra izrādēm Nacionālajā teātrī - „Man trīsdesmit gadu” un „Puika, kurš redzēja tumsā”. Līvai šīs izrādes ļoti patika, jo tajās viņa spēja uztvert visu, pateicoties niansētam audiovizuālajam darbam. Neredzīgiem cilvēkiem ir jāpaļaujas uz līdzās esoša redzīga cilvēka aprakstu. Līva iesaka izstrādāt vai nu 3D gleznas vai taktīlos mākslas darbus, ļaujot arī neredzīgiem cilvēkiem iepazīt mākslu. Šobrīd Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā specifisks piedāvājums neredzīgiem cilvēkiem nav, taču izstrādes procesā ir divi projekti. Muzejs pilnveido audio projektus, ļaujot pieredzēt mākslu neredzīgajiem, stāsta muzeja izglītības darba vadītāja Elīna Bērziņa. Šogad tika organizēts speciāls apmācību kurss muzeja darbiniekiem, ļaujot viņiem saprast, kam jāpievērš lielāka uzmanība, piedāvājot saturu cilvēkiem ar invaliditāti. Latvijas Muzeju biedrības vadītāja Zane Grīnvalde atklāj, ka muzeju darbinieki sapratuši, ka vairāk jāsadarbojas ar Nedzirdīgo un Neredzīgo biedrībām, kas vislabāk apzinās šo cilvēku vajadzības. Initai Ozoliņai ir redzes traucējumi. Viņa stāsta, ka kultūras pasākumus nekad neapmeklē viena, jo viņai nepieciešama palīdzība, lai atrastu sēdvietu vai lai orientētos telpā. Bet priekšmetus viņa redz, tos aptaustot. Fonds „Nāc līdzās” ik gadu izdod kompaktdisku, kurā var klausīties teikas un stāstus. Un tos dāvā neredzīgo bibliotēkām. „Nāc līdzās” vadītāja Sarma Freiberga piebilst, ka vajadzētu vēl plašāk izmantot subtitrus, sevišķi teātra izrādēs, jo tām nodrošina subtitrus tikai speciālos gadījumos. Rīgas Porcelāna muzeja projektu vadītāja Maija Ņikitina stāsta, ka muzejs spēris pirmos soļus iekļaujoša satura nodrošināšanā, jau kopš 2013. gada piedāvājot piedalīties porcelāna gatavošanas meistarklasēs cilvēkiem ar invaliditāti. Porcelāna muzejs ir padomājis arī par nedzirdīgiem apmeklētājiem, piedāvājot video materiālus ar subtitriem un labprāt arī uzņem apmeklētājus ar suņiem pavadoņiem.

Pieejama vide ir arī mācību materiāli, kas nepieciešami neredzīgiem un nedzirdīgiem bērniem, lai spētu mācīties un vēlāk iekļauties darba vidē. Kāda ir speciālo mācību līdzekļu pieejamība Latvijā, plašāk skaidrojam Ģimenes studijā. Par to, kā norit mācības neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem, izmantojo braila rakstu, stāsta Ernests Bulte, kurš mācās Rīgas Strazdumuižas vidusskolā attīstības centrā7. klasē, un viņa mamma Svetlana Bulte, kā arī Rīgas Strazdumuižas vidusskolas - attīstības centra direktore Ligita Ģeida. Ernests ir arī iesaistījais skolā taktilo braila grāmatu izstrādāšanā. Savukārt par mācībām nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem bērniem stāsta Rīgas Ēbelmuižas pamatskolas direktore Kristiāna Pauniņa.

Šī gada sabiedrisko mediju labdarības maratona “Dod pieciI” laikā aktualizēts temats par vides pieejamību. Sportisti ar kustību traucējumiem saka, ka frāze “mūžīgā mājsēde” ir ļoti piemērota, lai raksturotu, kādas ir sporošanas iespējas - pat ja ir treniņu vieta, kolektīvs un īpašs ratiņkrēsls, tas viss ir velti, ja cilvēks nespēj izkļūt no savām mājām. Pie ratiņbasketbolistiem uz Cēsīm devās Latvijas Televīzijas kolēģis Dāvids Freidenfelds. Piektdienā pulksten astoņos vakarā sporta zālē vēl deg gaismas, jo Latvijas ratiņbasketbola izlase trenējas. Centāmies atrast kādu amatieru ratiņbasketbola kolektīvu, taču tie visi ir izformēti un nu treniņus ikdienā rīko tikai izlase un tikai Cēsīs. Tā gan nav bijis vienmēr, pirms vairāk nekā 12 gadiem Latvijā bija vietējā ratiņbasketbola līga, kur galvenokārt spēlēja savam priekam. Komandas atminas ratiņbasketbolists, treneris Aigars Miklāvs. "Bija Rīga, bija Jūrmala, bija Jelgava, tad Kuldīga, Cēsis bija un bija Balvi. Pēc 2009 sākās tā krīze un tad viss palēnām. Tad viena komanda atkrita, otra, trešā komanda," bilst Aigars Miklāvs. Tagad treniņi notiek tikai Cēsīs. Izšķirošais bijis pašvaldības atbalsts, stāsta treneris. "Šī pašvaldība mani ļoti atbalsta ar zāli. Nu neteiksim, ka par velti, bet tomēr kaut kādi finasāli mēs maksājam. Nu tādā veidā. Piemēram es gribētu, piemēram, Rīgā uztaisīt, bet tur ir kosmosa cenas un iekšā nevienu nelaiž," atzīst Aigars Miklāvs. Pievienoties šiem treniņiem var. Tomēr, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – ceļš līdz sporta zālei ir šķēršļu pilns. Vairs nav transporta, kas var izvadāt uz un no treniņiem, tas jāatrod pašiem. Sporta ratiņkrēsli ir pieejami, taču, lai būtu ērti – nepieciešams savs. Tāds maksā ap trīs ar pusi tūkstošus eiro. Ja cilvēks pierāda savu vēlmi nodarboties ar sportu, valsts finansē šādu ratiņkrēslu. Treneris gan saka, ka pēdējais jaunpienācējs, kurš vēlējās pamēģināt, bija pērna gada pavasarī. Galvenais iemesls – cilvēki vienkārši netiek ārā no savām mājām.

Vides pieejamība ikvienam: cik tuvu vai tālu esam izpratnei par universālā dizaina principiem un to pielietojumu dzīvē. Kā mākslas un kultūras notikumus padarīt atvērtus un pieejamus plašākam cilvēku lokam, primāri domājot un iekļaujot personas ar kustību, redzes, dzirdes un garīga rakstura traucējumiem. Kultūras rondo diskutē Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrante, kura apgūst funkcionālo dizainu, iekļaušanas eksperte Lība Bērziņa un arhitekte un dizainere, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja un pētniece Liene Jākobsone. 15. un 16. decembrī tiešsaistē notiks Latvijas laikmetīgās mākslas centra rīkots seminārs par iekļaujošu laikmetīgās kultūras vidi Latvijā. Seminārs notiks četrās tematiskās sadaļās, katrā pa pieredzes stāstam, kas skar dzirdi, redzi, kustības un mentālo veselību. Par to, kā sarunu festivālā "Lampa" tiek iesaistīti cilvēki ar dzirdes traucējumiem, stāstīs festivāla producente Lelde Prūse. Par laikmetīgās kultūras pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem dalīsies Starptautiskā Jaunā teātra festivāla "Homo Novus" direktore Beka Bergere (Bek Berger) un scenogrāfe Liene Pavlovska. Par muzeju ekspozīciju veidošanu cilvēkiem ar redzes traucējumiem runās režisore Liena Šmukste no "Sajūtu teātra". Bet par koncertu un citu aktivitāšu programmas izstrādi cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem (AST) un citām uztveres grūtībām stāstīs Dzintaru koncertzāle pārstāves Natalija Lukina Prave un Paula Lazdiņa. Seminārs notiks Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā un tiks translēts tiešraidē LLMC Facebook lapā. Seminārs notiks latviešu valodā ar surdotulkojumu. Semināra ieraksts ar subtitriem angļu un latviešu valodā vēlāk būs pieejams arī LLMC Facebook lapā un portālā vimeo.

Ir grūti iedomāties, ka it kā ikdienišķas darbības, kā mazgāšanās, maltītes pagatavošana vai izkāpšana no gultas, kas veselam cilvēkam nesagādā nekādas neērtības, cilvēkam ar īpašām vajadzībām var sagādāt teju nepārvaramas problēmas, ja vien laikus netiek piedomāts pie tā, kā pareizi iekārtot mājokli.  Kā pielāgot māju cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro un vērtē Vides pieejamības eksperts invalīdu un viņu draugu apvienībā "Apeirons" Jurģis Briedis un arhitekte Elīna Rožulapa. "Sākt no nulles ir vieglāk, nekā kaut ko pārbūvēt," atzīst arhitekte Elīna Rožulapa, jo tad ir vieglāk paredzēt dažādus risinājumus, lai cilvēkiem dzīve kļūtu labāka. Jau esošās ēkās vienmēr ir kādi ierobežojumi. Bet arī mazos dzīvokļos un tipveida mājās ir iespējas veikt kādus uzlabojumus. Bet tas atkarīgs ne tikai no ēkas un telpas, bet arī tā, kādi cilvēkam ir funkcionālie traucējumi. Jurģis Briedis atzīst, ka, mājokli pielāgojot, jāskatās individuāli. Ir it kā elementāras lietas, kas var palīdzēt uzlabot dzīves kvalitāti ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti, bet arī gados vecākiem cilvēkiem. Kā piemēru viņš min cepeškrāsni, kuras durvis atveras uz sāniem, ne leju. Diemžēl tādas iegādāties var retāk un tās ir arī dārgākas. Tāpat būtisks ir rozešu izvietojums un augstums. Jurģis Briedis dalās novērojumos par grupu dzīvokļiem, kas pēdējā laikā top arvien vairāk. Lai arī tie ir domāti vairāk cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, viņiem var būt arī funkcionāli traucējumi.  "Sastopos ar to, ka nav izpratnes par to, ka viņam ikdiena būs jāpavada vienam, ka nebūs atbalsta," atzīst Jurģis Briedis. Tas saistīts ar it kā dažādiem sīkumiem, kas būtiski cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslā vai ar staiguli. Piemēram, cik augstu no grīdas izvietotas elektrības rozetes, cik augstu atrodas loga rokturi, kā veras durvis un cik platas ir durvju ailes. "Projektos, kur pasūtītāji ir pašvaldības, diemžēl bieži redzam pilnīgu neieinteresētību cilvēka patiesajā problēmā," atzīst Elīna Rožulapa. "Pašvaldība var pasūtīt un pieņemt  projektu grupu mājai, kur pirmajā stāvā paredzēti dzīvokļi cilvēkiem ratiņkrēslos, bet koplietošanas telpas, kas paredzētas kopīgai atpūtai vai mācībām, ir otrajā stāvā bez lifta. Pašvaldības atbilde ir tāda, ka ierīkot pacēlāju ir pārāk dārgi." Arhitekte skaidro, ka šādās reizēs pašvaldība norāda uz normatīvo aktu, kas nosaka, ka noteiktās prasības var neievērot, ja tas nosaka nesamērīgu slogu būves īpašniekam. "Bet būve vairs nekalpo mērķim, jo projekta nosaukums ir iespējas dzīvot patstāvīgu dzīvi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Kā viņš dzīvos patstāvīgu dzīvi. Tādi mums ir skumjie stāsti,” turpina Elīna Rožulapa. "Vairākos projektos redzams, ka nav bijusi iniciatīva iejusties tā cilvēka ādā, kurš to ēku vai dzīvokli lietos. Nav bijusi ieinteresētība pašam iejusties, nav bijusi ieinteresētība pieaicināt kādas esošās iestādes darbinieku, kas labi pārzina šo cilvēku ikdienu. Tie ir skumjie stāsti.” Jurģis Briedis uzskata, ka ne vienmēr nauda ir problēma, bet gan prioritātes, reizēm prioritātes ir smukākas mēbeles, ne pacēlājs. "Esmu redzējis, ka iegulda milzīgus līdzekļus, bet neliederīgi,” bilst eksperts. "Cena nemainās no tā, vai rozete tiek iebūvēta pie grīdas vai vajadzīgajā augstumā."

Līdz negadījumam, kas radīja problēmas ar atmiņu, Roberts bija īsts profesionālis un daudz strādāja. Tagad darbu atrast ir daudz grūtāk, pat neskatoties uz agrāko gadu iespaidīgu pieredzi un prasmēm. Roberts nevēlas atklāt ne tikai savu īsto vārdu, bet arī mēģina darba devējam noslēpt savu invaliditāti, kuru uzreiz ieraudzīt nemaz nevar. Tā ir vieglāk nokļūt līdz darba intervijām un arī atrast papildu ienākumu avotu. Gatavojoties „Dod pieci!” labdarības maratonam, Latvijas Radio Ziņu dienests jau oktobrī uzrunāja trīs dažādus cilvēkus ar dažāda veida invaliditāti, kuri meklē darbu un kuri bija ar mieru vairāku nedēļu garumā ļaut šajā procesā ieskatīties arī žurnālistiem. Šīs sadarbības mērķis bija noskaidrot, ar kādiem šķēršļiem šie cilvēki sastopas darba tirgū. Stāsts par Robertu ir turpinājums šai sižetu sērijai. Pagājušajā nedēlā stāstījām par sabiedriski aktīvo Viesturu, kurš muguras traumas dēļ jau gadu ir ratiņkrēslā. Ar Robertu Latvijas Radio iepazinās dienā pirms stingro ierobežojumu ieviešanas oktobrī. Roberts par sevi saka: "Man šobrīd jau ir vairāk nekā 30 gadi. Pašlaik esmu darba meklējumos jeb, kā moderni saka, meklēju jaunas karjeras iespējas." Latvijas Radio ar Robertu satikās kādā sabiedriskā labuma organizācijā, kurā vīrietis piestrādā. Redzamas invaliditātes Robertam nav. Tā kā bija pēdējā diena, kad organizācijas kolēģi strādāja klātienē, visi baudīja atvadu kūku. Roberts ir sabiedrisks, labprāt joko, ir uzmanības centrā un nebaidās arī izteikt viedokli, piemēram, par politiskajām norisēm. Taču aiz tā visa sākotnēji nepamanīta paliek kāda trauma. “Īsais stāsts – negadījums. Kādreiz es drausmīgi daudz strādāju. Reizēm pat 18 stundas dienā, ieskaitot sestdienas. Tad izdomāju atslēgties, aizbraucu uz kalniem un “uzdeva” veselība, iekļuvu ļoti smagā nelaimes gadījumā. Un tad sākās otra dzīve,” stāsta Roberts. Par negadījumu Robertam daudz runāt nepatīk, šķiet, ka viņš labprāt to nedarītu vispār. Taču viņš tomēr izstāsta, ka kopš tā laika viņam ir īslaicīgās atmiņas traucējumi. Viņš mēdz šad tad kaut ko aizmirst. Būtiskās lietas gan vīrietis atceroties, taču vairākās intervijās Latvijas Radio arī pamana, ka Roberts kaut ko tomēr mēdz aizmirst, vai ka atkārto savu teikto, neatceroties, ka vienreiz jau par to stāstījis. Tas gan notiek ļoti reti un, nezinot par šo problēmu, to varbūt varētu arī nepamanīt.

Turpinām sižetu sēriju “Mūžīgā mājsēde”, gaidot labdarības maratonu “Dod pieci!”. Latvijā kopumā aptuveni desmit tūkstošiem cilvēku nepieciešams asistents. Šodienas stāsts ir par vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem, kuru dzīvi asistenti ļoti atvieglo. Visbiežāk cilvēkiem ikdienā palīdz tuvinieki vai draugi, kuri pilda asistenta pienākumus. Reizēm asistentu var aizvietot arī suns pavadonis. Latvijā šobrīd ir 16 šādi suņi. Ierodamies pie Bumbieru ģimenes, kad viņi jau ir ceļa jūtīs uz Liepāju. Tur jāpiedalās šau-dauna jeb vājredzīgo vidū iecienītā galda tenisa paveida sacensībās. Pirms gada abi pārcēlās uz Rīgu no Alūksnes un tagad dzīvo Vecmīlgrāvī kopā ar Lindas māsu un audžumeitu. Indulis ir asistents savai sievai Lindai. Viņa pārvietojas ratiņkrēslā un ir neredzīga. Bez sava vīra palīdzības Linda būtu pilnībā iesprostota četrās sienās. Viņa aktīvi darbojas sabiedriskajā dzīvē – vada jauniešu apvienību Neredzīgo biedrībā, kā arī apguvusi adīšanu. Kopš šā gada jūlija mainītā kārtība, kādā apmaksā asistenta pakalpojumus, ietekmējusi arī Bumbieru ģimeni. No vienas puses stundas likme ir palielināta un mazinātas birokrātiskās formalitātes, kas esot labi. Ir arī palielināta asistenta stundas likme, ko apmaksā pašvaldība. Tomēr nestrādājošiem cilvēkiem nav vispār iespēju saņemt šo pabalstu. Tie ir 68 eiro mēnesī, ko saņem nestrādājoša neredzīga cilvēka asistents. Šī iemesla dēļ visbiežāk par asistentu cilvēkiem ar redzes invaliditāti kļūst ļoti tuvi draugi, ģimenes locekļi vai dzīvesbiedri. Arī neredzīgā Mārtiņa Vizuļa asistente līdz šim bija viņa draudzene, taču nu jau vairāk par pusgadu tas ir mainījies. "Sveiki mani sauc Mārtiņš šis puisis man priekšā, kas guļ, ir Romeo – viņš ir manas acis, draugs, pavadonis, viss, kas vien var būt," iepazīstina Mārtiņš. Mārtiņš stāsta, ka abi ar savu draugu Romeo ir straujas dabas – ceļu no darba līdz mājām, kas veicami 10 minūtēs, viņi par spīti gājēju pārējai un citiem šķēršļiem noiet divreiz ātrāk. Latvijā ir 16 suņi-pavadoņi personām ar redzes traucējumiem. Suns izmaksā aptuveni tūkstoš eiro. Šogad valsts pirmo reizi apmaksājusi divus šādus suņus-pavadoņus, taču visdārgākā ir nevis paša suņa cena, bet gan speciālā apmācība. Tā ilgst vismaz gadu un izmaksā gandrīz 25 tūkstošus eiro. AUTORE: Tīna Sidoroviča, LTV

Man nevienu brīdi nebija jālūdz palīdzība – tā par divām  koncertzālēm Latvijā saka Kristiāna Bērziņa,  jauniete, kas pārvietojas ratiņkrēslā. Taču ne visas kultūras vietas ir tik pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Kultūras notikumu pieejamība, līdzdalība un ierosinājumi cilvēkiem ratiņkrēslā ir mūsu šīsdienas tēma. Skaidrojam arī, kas būtu jāmaina attieksmē un vidē, lai cilvēki ar pārvietošanās grūtībām justos neatkarīgāki, piedaloties vai apmeklējot kultūras notikumus. Ar Diānu Ponaskovu, kura pārvietojas ratiņkrēslā, tiekamies Rīgā, Svētā Pētera baznīcā, kur viņa ieradusies uz  labdarības koncerta  „Nāc līdzās Ziemassvētkos” mēģinājumu. Diāna ir „Nāc līdzās” daudzkārtēja laureāte, taču šoreiz runājam  nevis par gaidāmo koncertu, bet par kultūras pieejamību  cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Arī Kristiāna Bērziņa no Aizputes  daudzus gadus piedalījusies labdarības koncertā  „Nāc līdzās Ziemassvētkos”, dzied fonda „Nāc līdzās” korī,  tagad uztur kārtībā fonda mājas lapu, un turpina studijas Rīgas Stradiņa universitātē, apgūstot Tiesību zinātnes. Zvanu Kristiānai, lai skaidrotu, kā ar  kultūras pieejamību Aizputē, arī viņa pārvietojas ratiņkrēslā. Fonda „Nāc līdzās” vadītāja  Sarma Freiberga šogad dažādos veidos uzrunājusi sabiedrību, lai uzlabotu cilvēku ar dažādiem traucējumiem  piekļuvi kultūrai gan rīkojusi starptautisku konferenci, gan seminārus muzeju darbiniekiem. Viņa raksturo kopējo  situāciju. Dažādi pētījumi apliecina, ka Latvijā kultūras iestādēs trūkst gan vides, gan satura pieejamības cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Latvijā 30% muzeju nav vides pieejamības. Vasarā veikts  pētījums par kultūras namu pieejamību. Sarma Freiberga norāda, ka jāpievērš liela uzmanība sabiedrības izglītošanai  un informēšanai, taču nevis bukletu, bet gan sarunu un semināru veidā.   Patstāvība un neatkarība ir divas lietas, kas svarīgas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, arī Diānai Ponaskovai. Festivāla „Nāc līdzās Ziemassvētkos” dalībnieki iepazinuši  dažādas Latvijas koncertvietas, kas pārsteidzis, uzstājoties pašās jaunākajās koncertzālēs, raksturo Sarma Freiberga. Nobeigumā par kultūras nozīmi.  Darbošanās kultūrā, mākslā, visās radošajās aktivitātēs, pēc Sarmas Freibergas pārliecības, ir milzīga un nenovērtēta  loma.

Lai cilvēki ar redzes invaliditāti labi iekļautos sabiedrībā, būtu mobili un spētu patstāvīgi darboties, viņiem nepieciešami ir dažādi palīglīdzekļi. Valsts apmaksā vairāk nekā 20 palīglīdzekļus neredzīgajiem, taču daudzi joprojām nemaz nezina, ka var pie dārgām ierīcēm tikt, maksājot vien mazāk par desmit eiro. Kā arī ir speciālas bezmaksas apmācības, kurās var apgūt palīglīdzekļus jeb tiflotehniku. Kristīne Lapuha sevi sauc par lielu rakstītāju. Datora klaviatūras taustiņu skaņas Kristīnes mājvietā ir biežas, jo sieviete raksta ne tikai savus gara darbus. Kristīne audio materiālus pārveido tekstā datorrakstā. Viņa reiz strādājusi notāru padomē, kur diendienā protokolēja sēdes un sapulces. Šobrīd gan viņai nav pastāvīga darba, tikai, kā viņa pati saka – neregulāri mazie darbiņi. Kristīne raksta ļoti ātri. Un tas ir apbrīnojami, jo viņa jau kopš trīs mēnešu vecuma ir neredzīga. Bez svarīga palīglīdzekļa – braila rindas, Kristīnei tik veikli tas neizdotos. Viņa stāsta, ka braila rindu izmanto diviem nolūkiem. Kristīne pie braila rindas tika pateicoties ziedotājiem, kas divu nedēļu laikā saziedoja nepieciešamos trīs tūkstošus eiro. Tehniskos palīglīdzekļus jeb tiflotehniku cilvēki ar redzes invaliditāti vai funkcionāliem redzes traucējumiem var saņemt veicot vienreizēju iemaksu. Bērniem šāds palīglīdzeklis maksā 1,42 eiro, bet pieaugušajiem – 7,11 eiro. Vairāk nekā 20 valsts apmaksājamus palīglīdzekļus var saņemt Latvijas Neredzīgo biedrībā. Biedrības vadītāja Svetlana Sproģe stāsta, ka, lai tos saņemtu, iedzīvotājiem nepieciešams pirms tam sazināties ar biedrību.

Turpinot labdarības maratona „Dod pieci” stāstu sēriju, šodien pievēršamies tiesu namu pieejamībai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no visbūtiskākajām pamattiesībām. Arī cilvēkiem ar invaliditāti ir jānodrošina vienlīdz efektīva tiesu pieejamība: jābūt gan infrastruktūras pielāgojumiem, satura pieejamībai, kā arī jānodrošina pietiekami plaša juridiskā palīdzība. Tomēr šajā jautājumā ir vēl daudz nepabeigtu darbu. Tiesībsarga birojā vērsušies cilvēki ar īpašām vajadzībām un to biedrības norādījušas, ka tiesām trūkst vides pielāgojumu. Kā arī juridiskā palīdzība nav sniegta tādā līmenī, lai efektīvi varētu aizsargāt šo cilvēku tiesības. Tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne stāsta, ka tiesas pienākums ir izzināt vajadzības, kas nepieciešamas konkrētajā situācijā cilvēkam ar invaliditāti. Tiesu administrācijā stāsta, ka tiesas sēdes, kurās procesa dalībnieki ir personas ar kustības traucējumiem, organizē ēkas 1.stāvā. Ja lietas dalībniekam nav iespējams ieraksties tiesā, viņš var lūgt lietu skatīt videokonferences režīmā. Septiņos tiesu namos pie ieejas kāpnēm ir pacēlāji, 23 tiesās – lifts, panduss pie ieejas – 29 tiesās, savukārt speciāli aprīkota tualete – 23 tiesu namos.

Vai iespējams pilnvērtīgi baudīt kultūru neredzīgiem un nedzirdīgiem cilvēkiem? Jāteic, gan nedzirdīgajai, gan neredzīgajai kopienai ir sava kultūra, tā, piemēram, arī zīmju valodā tiek spēlēts gan teātris, gan arī dziedāts, bet, ar kādiem izaicinājumiem nākas saskarties iekļaujoties kopējā kultūras pasaulē, aizejot uz koncertu, teātri vai mākslas izstādi? Ēka, kurā vienuviet atrodas divas Rēzeknes filiāles, proti, Latvijas Neredzīgo bibliotēkas un Latvijas Neredzīgo biedrības. Ieejot, sagaida Aleksandrs. Vīrietis šeit strādā. Aleksandram ir pirmās grupas invaliditāte, redzes problēmas ir kopš bērnības. Bijis laiks, kad redzējis labāk, taču ar laiku redze pasliktinājusies vēl vairāk. Šobrīd viņš viens pa ielu nespēj pārvietoties. Agrāk, ejot uz kino, atceras, ka pirmajās rindās sēžot, ieekonomējis naudu, jo biļetes bijušas lētākas. Lielākoties viņš apmeklē kultūras pasākumus, kurus organizē sociālais dienests vai neredzīgo biedrība. Šie pasākumi cilvēkiem ir svarīgi, lai socializētos un nejustos vientuļi. Taču pasākumi ārpus biedrības telpām prasa tomēr piepūli, lai uz tiem nokļūtu, un ne visi no tiem ir pilnvērtīgi baudāmi. Taču, cik kultūra ir pieejama un kādas iespējas to baudīt cilvēkiem, kuri nevar dzirdēt, bet vien redzēt, vairāk stāsta Latvijas Nedzirdīgo savienības viceprezidents Ivars Kalniņš, kurš sarunājas zīmju valodā, un biedrības viceprezidente Brigita Lazda, kura ir starpnieks sarunai ar Ivaru Kalniņu.

Cilvēkiem, kam ir kustību vai dzirdes traucējumi autovadītāja tiesību iegūšana aizņem vairāk laika, nekā citiem. Latvijā ir tikai viena nedzirdīgo autoskola un tikai viena aģentūra, kas pielāgo auto cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Vai vēlme iegūt autovadītāja apliecību un braukt pašam ar savu auto ir jāuzskata par greznību? Šo jautājumu, sagaidot labdarības maratonu “Dod pieci!” sižetu sērijā “Mūžīgā mājsēde” uzdod kolēģis Dāvids Freidenfelds no Latvijas TV. Viņa stāsts par autovadītāju, kuram nav abu roku. Gati Caunīti satiekam daudzdzīvokļu māju pagalmā Koknesē. Ar veiklu kājas kustību viņš atver ārdurvis un aicina pievienoties braucienam ar viņa auto. Viņš auto vada ar kājām. Kustības ir veiklas. Ar vienu pēdu ātrumu pārslēgu ieliek atpakaļgaitā, sagriež stūri, pa to laiku ar otru pēdu nospiež akseleratora pedāli un esam no pagalma jau izbraukuši. Tiesību iegūšana bija garš un piņķerīgs process. Latvijā nebija nevienas mašīnas, kas būtu pielāgota kājas vadībai. Varianti bija ārzemēs un ļoti dārgi.

Laika apstākļus var pakļaut ar apģērbu, kurš ir silts, piemērots un arī ērts. Apģērbam tumšajā gada laikā jābūt arī pamanāmam, jo īpaši tad, ja cilvēks pārvietojas ratiņkrēslā. Kā izvēlēties apģērbu, kurš neļauj aukstumam mūs ierobežot, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Biedrības "Gaismas laiva" valdes locekle Ilona Daukšte stāsta par projektu, kura ietvaros aptaujāti cilvēki ratiņkrēslos ar mērķi radīt prototipa apģērbu, kas būtu piemēroti šiem cilvēkiem, īpaši lietainā laikā, vējainā ziemā. Siltināts apģērbs kāju daļai, arī rokām. Būtiskākais - drošība - atstarotāji, kas ir uz apģērba un aksesuāriem. "Ir lieli izaicinājumi pielāgot ikdienas apģērbu tieši cilvēku ratiņkrēslā vajadzībām: viņš nevar noturēt lietussargu, jo rokas ir aizņemtas, nodrošinot kustību," skaidro Ilona Daukšte. "Tāpat bojājumu dēļ ir asinsrites traucējumi un ir kāju nejūtība. Saprast, vai kājas salst vai nē, kā pielāgot apģērbu, kā izvēlēties apavus, vai segu, kas varbūt tomēr traucē." Projekta ietvaros radīti cimdi un uzroči no mitrumizturīga materiāla un ar atstarotājiem, kas palīdz nesaslapināt pamata virsdrēbes, pārvietojoties ar ratiņkrēslu.  Māksliniece Elīna Vojevoda, kas radījusi dizainu speciālajam āra apģērbam, atklāj, ka šis darbs ļāvis viņai palūkoties plašāk uz sabiedrību un galvenais viņas secinājums ir, ka nav tāda dalījuma "mēs un tie citi, ir tikai viens mirklis, kad varam kļūt tie citi. Neviens nav pasargāts no dažādām veselības problēmām". Bet runājot tieši par apģērbu radīšanu, viņa skaidro, ka izaicinājums bijis pielāgot un atrast "vidējo ratiņkrēsla lietotāju", jo traucējumi ir katram cilvēkam atšķirīgi. Līdz ar to nepārtraukti jādomā, kā izvietot slēdžus aizdares, kurš varēs attaisīt, kurš - ne.  "Visas vajadzības nevar apmierināt, lai radītu prototipu, kas piemērots lielākai daļai. Individuāli var radīt daudz ko, kas varbūt būs arī citam piemērots. Lielākais izaicinājums bija atrast "vidējo ratiņkrēsla lietotāju" gan auguma ziņa, gan spēju ziņā," atzīst Elīna Vojevoda Plašāka informācija par projektu pieejama biedrības mājaslapā. Nesen arī notikusi prototipu filmēšana un līdz gada beigām būs pieejama plašāka informācija un digitālais ceļvedis, kur būs apkopoti risinājumi, ieteikumi par apģērbu cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslā. Neiroloģe Dace Bērziņa skaidro, kāpēc svarīgi izvēlēties laika apstākļiem atbilstošu apģērbu, it sevišķi ziemā, lai nerastos apsaldējumi un riski iegūt citas saslimšanas.

Sērijā “Mūžīgā mājsēde”, ko pirms labdarības maratona “Dod pieci!” veido Latvija Radio un Latvijas Televīzija, stāsts par mājokļa pielāgošanu desmitgadīgajai Karlai. Viņa dzīvo vienā no Latvijas bagātākajām pašvaldībām – Mārupē. Lai iegādātos dārgo – vairāk nekā 10 tūkstošus vērto – pacēlāju, kas nogādā meiteni uz privātmājas otro stāvu, vecāki pašvaldībai lūdza palīdzību iesaistīties. Izpratne par mājokļa pielāgošanu pašvaldībās atšķiras. Vairāk stāsta Tīna Sidoroviča no Latvijas TV. Karla mūs sagaida labā omā. Vakar gan esot bijusi slikta diena, stāsta mamma Inta – bijusi epilepsijas lēkme. Karla labprāt darbojas savā aktivitāšu krēsliņā, arī zīmē. Kad Karla piedzima, viņai konstatēja smagus smadzeņu attīstības un darbības traucējumus un prognoze bija, ka meitene būs nekustīga, neredzīga un nedzirdīga. Karla spēj pārvietoties, ja viņai palīdz, bet ģimene jau laikus saprata, ka Karlai pieaugot, arvien apgrūtinošāk kļūs viņu izcilāt. Savas slimības dēļ Karlu bez pieskatīšanas nevar atstāt ne mirkli – ja viņa nav vecāku aprūpēta, palīgā katru dienu nāk auklīte. Un tā 24 stundas diennaktī. Ar lūgumu palīdzēt pielāgot vidi mājoklī Karlas mamma meklēja atbalstu Mārupes pašvaldībā. Tam sekoja atteikums ar pamatojumu, ka to neparedzot likums. Pēc tam, kad tika piesaistīta labdarības organizācija "Ziedot.lv", ar draugu un citu ziedotāju atbalstu bija cerība. Reaģējot uz "Ziedot.lv" aktivitātēm, arī Mārupes pašvaldība rada iespēju segt pusi no pacēlāja izmaksām. Pacēlāja, kas Karlu katru vakaru nogādā savā guļamistabā, izmaksas ir gandrīz 11 tūkstoši eiro. Ergoterapetits Lotārs Freivalds no Ogres rehabilitācijas nodaļas mājvizītēs redz, cik dažādos mājokļos dzīvo cilvēki ar kustību traucējumiem, viņš uzsver, ka ne visiem primāri vajadzēs dārgu palīglīdzekli. Labdarbības organizācija "Ziedot.lv" apstiprina, ka atbalsts mājokļa pielāgošanai katrā pašvaldībā ir atšķirīgs, vienā kaut ko apmaksā no neparedzētajiem līdzekļiem, otrā neapmaksā neko. Piemēram, Rīgā pat ar ģimenes līdzmaksājumu rindā pēc kāpņu pacēlāja ir jāgaida no trim līdz četriem gadiem.

Līdzenas apmales uz ielas, zemā grīda tramvajā vai uzbrauktuve pie piemājas veikala risina tikai nelielu daļu sarežģījumu, ar kuriem ikdienā spiesti saskarties cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. Invaliditāte ietekmē gandrīz visas dzīves jomas, taču ikvienam no mums ir svarīgi ne tikai tikt ārā no mājas, bet arī būt kopā ar domubiedriem, pilnveidoties, būt pašam, patstāvīgam, noderīgam, vajadzīgam. Nodarbinātības Valsts aģentūras dati liecina, ka ap 15% no reģistrētā bezdarbnieku kopskaita valstī ir bezdarbnieki ar invaliditāti. Gandrīz puse no viņiem bez darba ir gadu un ilgāk, un divas trešdaļas ir vecumā virs 50 gadiem. Lai izpētītu, ar kādiem šķēršļiem cilvēki ar invaliditāti saskaras darba tirgū, Latvijas Radio veica īpašu novērojumu mēneša garumā. Gatavojoties „Dod pieci” Labdarības maratonam, Latvijas Radio Ziņu dienests jau oktobrī uzrunāja trīs dažādus cilvēkus ar dažāda veida invaliditāti, kuri meklē darbu un kuri bija ar mieru ļaut šajā procesā ieskatīties arī mums, trim Latvijas Radio žurnālistiem. Šīs sadarbības mērķis bija noskaidrot, vai patiesi ir dažādi mīti par to, ko un kā var paveikt cilvēki ar invaliditāti, un ar kādiem šķēršļiem šie cilvēki sastopas darba tirgū. Vairāku nedēļu garumā mēs regulāri sazinājāmies ar savu darba meklētāju, interesējoties gan par viņu panākumiem un neveiksmēm, gan pašu pārdomām par notikumu gaitu, nekādā veidā neiejaucoties un nemēģinot ietekmēt notiekošo. Šos stāstus publicēsim trīs nedēļu garumā trešdienās. Šodien stāsts par to, kā darbu meklēja rīdzinieks Viesturs. Invaliditāte ir statuss, kas daļu cilvēku pavada kopš dzimšanas, bet liela daļa to iegūst dzīves laikā. Starp viņiem ir arī Viesturs, kurš vienmēr bijis sabiedriski aktīvs un kustīgs cilvēks un kuram vienmēr ir bijis svarīgi iestāties pret netaisnībām un rosināt tās mainīt. Draugi un paziņas reizēm pārmet Viesturam lielu runātīgumu, un viņš arī pats to nenoliedz.

Dažādu tehnisko palīglīdzekļu pieejamība cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ir sāpīga problēma. Teorētiski valsts nodrošina, bet – kādus? Piemēram, piešķir ratiņkrēslu, bet, lai tajos varētu sēdēt nenodarot vēl lielākas sāpes un ķermeņa bojājumus, jāmeklē arī ziedotāju palīdzība. Arī dažādas protēzes mūsdienās ir pieejamas gana kvalitatīvas un tādējādi iespējams uzlabot dzīves kvalitāti un mobilitāti, bet – vai tādas pieejamas ar valsts atbalstu? Īpaši bērniem, kuri aug un mainās. Par to plašāk sižetu sērijā “Mūžīgā mājsēde”, kas top sadarbībā ar Latvijas Radio, sagaidot šā gada labdarības maratonu "Dod Pieci". Vairāk stāsta Tīna Sidoroviča. Vaivaru rehabilitācijas centrā pa trepēm mums pretim žigli steidzas sieviete. To, ka viņai ir viena kāja, bet otra ir protēze viņa neslēpj. Tas ir redzams. Tā ir ortopēde Dina Grīnberga. No personiskās pieredzes viņa zina, ko nozīmē dzīvot ar protēzi. Dinai bija tikai 12 gadi, kad kaulu vēža dēļ pati lūdza ārstiem nogriezt savu slimo kāju. Ar savu pašreizējo protēzi Dina ne tikai staigā, bet arī sporto. Tas bijis iespējams, pateicoties īpašam grantam. Tomēr ne vienmēr un ne visiem izdodas uzreiz tikt pie iespējas brīvi kustēties. Paiet vismaz gads, kamēr protēzes tāpat kā citas ierīces, kas cilvēkiem ar kustību traucējumiem palīdz iziet no mājas, ir jāpielāgo, bet bērni aug un mainās viņu ķermenis. Ar savu profesionāles pieredzi dalās Dina.

Šī gada labdarības maratons “Dod pieci!” runā par vides pieejamības problemātiku cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, aicinot sabiedrību ieraudzīt to cilvēku ikdienu, kas saskārušies ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem. Par to, kā uzlabot vides pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti diskutējam arī Krustpunktā. Gan par finansiāla atbalsta nepieciešamību individuālo palīglīdzekļu iegādei un dzīvesvietas aprīkošanai tā, lai cilvēks var iziet no mājas, gan arī par sabiedrisko vietu un ēku pieejamību. Kādēļ joprojām tā ir tik slikta – vai problēmas ir normatīvos vai arī to nepildīšanā? Kā uzlabot vides pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti, Krustpunktā diskutē Rīgas domes sociālo lietu komitejas vadītājs Viesturs Kleinbergs, invalīdu un viņu draugu biedrības „Apeirons” valdes loceklis Ivars Balodis, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa un Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāts Andrejs Klementjevs.

Lai atvieglotu iekļūšanu un izkļūšanu no mājas, cilvēkiem ar kustību traucējumiem bieži vien nākas šķirties no vairākiem tūkstošiem eiro. Pacēlāju izbūve var maksāt pat padsmit tūkstošus eiro. Dažreiz cilvēkiem palīdzīgu roku sniedz pašvaldības, taču reti kura apmaksā pacēlāja izbūvi pilnā apmērā. Tāpēc šie cilvēki bieži vien ir spiesti lūgt ziedojumus vai samierināties ar dzīvi mājās. Pie trīsstāvu mājas Siguldā satiekam Ruiku ģimeni. Ar mani sarunāties iznāk gan Oksana, gan viņas vīrs Aldis, kurš uz pleca nes meitu Diānu. Viņai ir bērnu cerebrālā trieka un pati Diāna pārvietoties nespēj, stāsta Oksana. "Ikdienā mums ar Diānu ir jāiet uz visādām nodarbībām, pie ārstiem. Diemžēl mūsu kāpņutelpā nav ne lifta, nekā. Mēs dzīvojam otrajā stāvā un mums tas bērns jānes uz rokām lejā un augšā līdz mašīnai. Viņa ir smaga. Diānai jau ir astoņi gadi un svars ir 27 kilogrami. Un ikdienā man pašai tas ir jādara. Protams, kad vīrs ir mājās, viņš palīdz," stāsta Oksana. Pirms pāris mēnešiem ģimene sāka interesēties par pacēlāja izbūvi kāpņu telpā. Tas ikdienu krietni atvieglotu, taču vienlaikus – ir ļoti dārgi. Kopējās projekta un izbūves izmaksas ir 17 000 eiro.

Pacēlāji ir, cilvēku nav. Šāds paradokss novērojams vairumā sabiedrisku ēku – vide it kā ir pieejama, taču cilvēki ratiņkrēslos tur parādās ļoti reti. Tas liecina, ka būvniecības noteikumi vien problēmas nerisina – svarīgi ir gan tas, vai piedāvātie risinājumi ļauj cilvēkam patstāvīgi nokļūt, kur viņam nepieciešams, gan arī attieksme, ar kuru cilvēks sastopas – vai viņš tiek uztverts kā problēma, vai kā gaidīts viesis. Lai gan kopumā Latvijā cilvēkiem ratiņkrēslā vide uzlabojas, ir vēl daudz darāmā, lai tā kļūtu arī ērta un patīkama. Sniegs cilvēkiem ratiņkrēslā ir kā ziemas ieslodzījums. Pat ja vairums ielu tiek tīrītas ātri un rūpīgi, arī īss apsnigušas ietves posms var kļūt par nepārvaramu šķērsli. Tāpēc ziemā cilvēki ratiņkrēslos uz ielas ir pavisam reta parādība un viņu klātbūtne kādā sabiedriskā vietā ir drīzāk pārsteigums, nevis pašsaprotama lieta. Kopumā vides pieejamība Latvijā uzlabojas, saka invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” dalībnieks Voldemārs Lapa. Voldemārs ratiņkrēslā atrodas kopš dzimšanas. Viņš ir pieaudzis, aktīvs cilvēks, kurš dodas ārā no mājas gandrīz katru dienu; grib, var un dara to pilnīgi patstāvīgi, tomēr bieži šķietami piemērotās ēkās viņam jālūdz palīdzība. Apsekojot četras vietas pilsētas centrā, iekļūšanu ēkā nosaukt par vienkāršu nevarēja nevienā no tām. Pieejamības jautājumos bieži kritizētajā Ekonomikas ministrijā, kura atbild par būvniecības nozari, šogad beidzot uzstādīts pacēlājs. Pirms tam vienīgā iespēja iekļūt ēkā, kurā atrodas arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, bija - lūgt, lai apsardzes darbinieki uznes pa kāpnēm. Tomēr arī tagad iekarot EM ēku ratiņkrēslā nav vienkārši - pie vienas ieejas novietota poga, kura nestrādā, un nav arī nekādas norādes, ka tepat ap stūri atrodas pacēlājs. Uzticoties norādēm, cilvēks aiz durvīm, neviena nepamanīts, var pavadīt ilgu laiku, atzīst otrpus durvīm sastapts apsargs.  

Situācija saistībā ar cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā uzlabojas. Īpaši izceļami ir Tiesībsarga panākumi sociālo pabalstu palielināšanā, tā Personu ar invaliditāti dienā Latvijas Radio sacīja Ineta Rezevska, Tiesībsarga bitoja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja.  

Ja cilvēki ar kustību traucējumiem kļūtu neatkarīgāki un spētu pārvietoties paši, būtu iespēja saņemt laicīgi - gan tik nepieciešamos ārsta pakalpojumus, gan apmierināt citas ikdienas vajadzības. Cilvēki ar kustību traucējumiem pie auto stūres - cik reāli tas ir Latvijā? Par to plašāk no Vidzemes Solvita Stara un Oskars Brasliņš, ReTV

Šogad īsi pirms Ziemassvētkiem labdarības maratonā "Dod pieci" uzmanība tiks vērsta vides pieejamībai tādu cilvēku dzīvēs, kuriem ir dažādu veidu funkcionālie traucējumi. Raidījumā žurnālisti Ieva Benefelde un Māris Dadzis, ReTV no Kurzemes šoreiz atklāj to, cik viegli vai grūti klājas bērniem ar funkcionāliem traucējumiem vispārizglītojošā skolā - ar kādiem izaicinājumiem saskaras šādu bērnu vecāki, ar kādiem skolas.

Ja rodas jautājumi par vides pieejamību vai problēmām, ar kurām saskaras cilvēki ar invaliditāti, kuram gan citam jautāt, ja ne viņam. Kopā ar domubiedriem viņi ir tie, kas gadu gadiem seko līdzi visiem tiesību jautājumiem, veido apmācības, seminārus, izvērtē projektus, apzina realitāti, kā arī dara visu, lai sabiedrība aizdomātos ne tikai par sevi un savām vajadzībām, bet arī par visiem kopā. Var teikt, ka viņš visu savu dzīvi ir veltījis, lai palīdzētu ikvienam. Krustpunktā Lielā intervija: invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis.

Labdarības maratonu "Dod pieci!" gaidot, šoreiz runājam par pielāgotu mājas vidi ģimenēm, kurās ir bērni ar funkcionāliem traucējumiem. Ģimenes studijā skaidrojam, vai Latvijā vispār pieejamas tehniskās sistemas, kas palīdz rūpēties par bērnu mājās. Pieredzē par iespējām nodrošināt savu bērnu vajadzības dalās mamma Sandra Gormosa, kuras dēls Ričards slimo ar Dišēna muskuļu distrofiju un pārvietojas ratiņkrēslā, un mamma Aivija Bārda un viņas dēls Georgs, kurš ir neredzīgs. Vides pieejamību mājās vērtē Latvijas Ergoterapeitu asociācijas prezidente Lelde Krauze. Aivija Bārda ir piedalījusies sociālās uzņēmējdarbības ideju konkursā „Tam labam būs augt” un iepazīstinājusi ar „ideālo māju”, kas būtu nepieciešama cilvēkiem ar invaliditāti. Aivija norāda, ka katrai invaliditātes formai ir mājā vajadzīgs savs akcents. Projekta veidošanā piedalījās arī Georgs, un viņš atklāj, ka ideja radās laikā, kad viņš dzīvoja un mācījās Amerikā, kur neredzīgiem cilvēkiem domātā skolā mācīja arī patstāvīgas dzīvošanas prasmes. Skolas teritorijā bijušas iekārtotas divas ēkas - standarta privātmāja un standarta dzīvoklis, bet mājas bijušas pilnībā aprīkotas un pielāgotas neredzīgiem cilvēkiem. Dzīvojot šajās ēkās Georgs sapratis, ka ne vienmēr ir jādzīvo kopā ar vecākiem, tehnoloģijas ļauj dzīvot patstāvīgu dzīvi. Tā kā mamma Aivija ir Baltijas arhitektūras centra vadītāja, kurā izstrādātas moduļa mājas, kas bija paredzētas pielāgot hospitāļu vajadzībām Covid laikā, Georgs ideju aizņēmies un pārveidoja kā moduļa māju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. „Šīs mājas būtu aprīkotas, lai arī kāda būtu problēma, tu varētu tajā patstāvīgi dzīvot,” atzīst Georgs. "Tas nav sapnis, tas ir ļoti reāli. Tas ir jāizdara, viena tāda māja ir jāuzbūvē, lai sabiedrība redz, cik tas ir ērti, ja cilvēkam tas ir nepieciešams," norāda Aivija. 

Gaidot šī gada labdarības maratonu "Dod pieci!", Ģimenes studijā interesēsimies par tehnisko palīglīdzekļu pieejamību bērniem ar funkcionāliem traucējumiem: ko apmaksā valsts un kam finansējums gadu no gada jēmeklē ar ziedotāju labvēlību? Plašāk skaidro centra “Poga” Bērnu fizioterapijas vadītāja Egija Bidiņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Rehabilitācijas klīnikas vadītāja Gunta Kristapsone, Ziedot.lv bērnu sociālo programmu vadītāja Baiba Drone, viņa arī ir sociālais darbinieks centrā “Poga”, Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” Vaivaru tehnisko palīglīdzekļa centra galvenā ergoterapeite Marina Stūre. "Tehniskie palīglīdzekļi skar daudz sfēras bērniem ar īpašām vajadzībām, tā var būt sfērā, kas ir saistīta ar viņa kustību, tas var būt saistīts ar viņa mājokli, lai viņš varētu sevi aprūpēt un veikt ikdienas darbības. Tikpat labi tie var būt palīglīdzekļi, kas nodrošina viņa aprūpi," skaidro Egija Bidiņa. "Tā ir jebkura ierīce, kas palīdz veikt jebkādu aktivitāti vai kavē deformācijas veidošanos, tā var būt speciāli izgatavota un augstas tehnoloģijas ierīce, bet tā var būt arī pielāgota un pavisam vienkārša ierīce. Arī kurpju lāpstiņa zināmā mērā ir tehniskais palīglīdzeklis," norāda Gunta Kristapsone. "Arī telefons ir tehniskais palīglīdzeklis savā ziņā," piebilst Marina Stūre. "Visas lietas, kas atvieglo ikdienu jebkurā jomā, vai tā būt pašaprūpe, izglītības apguve vai darba pienākumi vai brīvā laika aktivitātes." Sabiedrībā vislabāk pazīstams kā tehniskais palīglīdzeklis ir ratiņkrēsls.  "Es gribētu, lai drīz Latvijā otra populārākā lieta būtu ortozes, kas ir tikpat vajadzīgas kā ratiņkrēsls bērnam, kurš spēj pārvietoties, izmantojot ortozes," atzīst Egija Bidiņa. Bērniem ar funkcionāliem traucējumiem svarīgas ir ortozes, ko viņi nēsā katru dienu, gan atbilstoši ratiņkrēsli. "Tā bērna dzīve ir pilnīgi tāda pati, kā vesela bērna dzīve, viņiem ir vienīgi kustību traucējumi. Mums, sabiedrībai, ar palīdzību jānodrošina tas, lai kustību traucējumi viņiem netraucētu piedalīties zināmā mērā kā veselam bērnam," uzskata Egija Bidiņa. Gunta Kristapsone skaidro, ka ir ortozes, kas kavē deformāciju veidošanos, un aktivitātes atbalstošās ortozes. Par to, kā veicas ar bērnam tik nepieciešamo palīglīdzekļu ieguvi, pieredzē dalās Māra mamma Sandra un Mareka mamma Līga. Statistika liecina, ka Latvijā ar invaliditāti sadzīvo katrs desmitais jeb vairāk nekā 203 tūkstoši cilvēku, tostarp vismaz 36 tūkstošiem ir ierobežotas pārvietošanās spējas, gandrīz trīs tūkstošiem ir dzirdes traucējumi (Latvijas vājdzirdīgo atbalsta asociācija Sadzirdi.lv gan norāda, ka reālais cilvēku skaits ar dzirdes traucējumiem ir vismaz desmitkārt lielāks), bet vairāk nekā 10 tūkstošiem – redzes traucējumi. Katru gadu šiem skaitļiem ir tendence pieaugt. Tajā pašā laikā vides pieejamība, tostarp publisko ēku un infrastruktūras pielāgošana, ir kritiski zema. Sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!” šogad izcels vides pieejamības problemātiku cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, aicinot sabiedrību ieraudzīt to cilvēku ikdienu, kas saskārušies ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem. Maratona laikā saziedotie līdzekļi caur Ziedot.lv tiks novirzīti līdzcilvēku atbalstam – pandusu un pacēlāju ierīkošanai, cilvēku dzīvesvietas labiekārtošanai, tehnisko palīglīdzekļu iegādei un citām vajadzībām, kas saistītas ar vides pieejamības uzlabošanu ārpus publiskās infrastruktūras. Šajā gadā sabiedriskie mediji uzsvērs ikvienas personas tiesības uz iespējami patstāvīgu dzīvi.

Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kādas ir iespējas cilvēkiem, kuriem ir kustību traucējumi vai īpašas vajadzības, pārvietoties pilsētvidē un vai tā ir līdzvērtīgā veidā piemērota mums visiem. Situāciju vērtē un raksturo apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis, Latvijas laikmetīgās mākslas centra Pieejamības projekta vadītāja Lība Bērziņa, viņa pati ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā, Rīgas Starptautiskā kinofestivāla pārstāve Kristīne Simsone un režisors Reinis Boters, kurš Valmieras drāmas teātrī iestudējis izrādi "Lepnums un aizspriedumi". Lība Bērziņa atklāj, ka ir daudz ceļojusi, tāpēc var salīdzināt situāciju Latvijā un citās valstīs. "Latvijā situācija paliek arvien labāka, tomēr ir vēl daudz pie kā strādāt. Liels prieks, ka ir šādas iniciatīvas, kas pievērš uzmanību vides pieejamības situācijai. Lai arī paliek labāk, reizēm ir var teikt muļķīgi gadījumi, ka vides pieejamība samazinās tur, kur tā ir bijusi, jo trūkst izpratnes," vērtē Lība Bērziņa. "Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, sākumā man sanāca ceļot uz labklājības valstīm, likās citur viss ir daudz labāk un pieejamāk, beigās nonācu arī zemāk attīstītās valstīs un sapratu, ka Latvijā situācija ir ļoti labi. Gan ielas, gan ēkas kļūst arvien pieejamākas un draudzīgākas visiem," gandarīta Lība Bērziņa. "Tur noteikti liela loma tādām organizācijām kā "Apeirons", kas iestājas par vides pieejamību. Tagad arī, cerams, ar šo iniciatīvu tiks pievērsta plašāka uzmanība. Esmu novērojusi, lai arī likums paredz, ka jābūt vides pieejamībai, cilvēkiem trūkst izpratnes par elementārām lietām, ka ar nelieliem līdzekļiem un radoši domājot, vidi varētu uzlabot vēl vairāk un padarīt pieejamāku visiem."

Jau astoto gadu īsi pirms Ziemassvētkiem sabiedrisko mediju labdarības maratons „Dod pieci!” sabiedrības uzmanību vērsīs sasāpējušai tēmai, šoreiz izgaismojot vides pieejamības problemātiku cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Šobrīd Latvijā no aptuveni 54 tūkstošiem Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrētajiem bezdarbniekiem, vairāk nekā 8 tūkstoši ir personas ar invaliditāti. Iemesli, kāpēc nav izdevies iekārtoties darbā, protams, dažādi, taču kā atzīst paši cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem, dažkārt viens no tiem ir vides pieejamības problēmas. Raidījuma veidotāji Elīna Lapiņa un Mareks Ēķis no ReTV šoreiz raidījumā atklāj darba iespējas Zemgalē un to ar kādām problēmām iekārtojoties darbā saskaras cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem.

Labdarības maratons "Dod Pieci!" šogad runās par vides pieejamību cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Ģimenes studijas šai tēmai veltītajā diskusijā runājam par to, cik pieejama bērniem ar funkcionāliem traucējumiem ir skolu un interešu izglītības vide? Raidījuma viesi apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis, mamma Jana Krūmiņa un Cēsu 2.pamatskolas direktore Ija Brammane. Pieredzē dalās Baiba Baikovska. Vides pieejamība, kas lielākajai daļai sabiedrības nerada problēmas, cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, ir kā nebeidzams skrējiens ar šķēršļu joslu. Un mūsu rokās ir noņemt šos šķēršļus un radīt vienlīdzīgas iespējas ik katram savu mērķu un sapņu piepildīšanai. Tā, izziņojot šī gada labdarības maratona "Dod pieci!" tematu, sacīja ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta.  Labklājības ministrijas publicētie dati liecina, ka Latvijā ar invaliditāti sadzīvo katrs desmitais, tie ir vairāk nekā 203000 cilvēku. Ierobežotas pārvietošanās spējas ir 36000 cilvēku, gandrīz 3000 cilvēku ir dzirdes traucējumi, 10000 - redzes traucējumi. Iespējams, ka tas patiesais skaits ir vēl lielāks, un turklāt katru gadu cilvēku skaitam ar funkcionāliem traucējumiem ir tendence pieaugt. Tikmēr vides pieejamība ir kritiski zema.  Labklājības ministrijas pētījumā ir secināts, ka cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ir pieejami tikai 8% valsts vai pašvaldību institūciju ēku un vides pieejamība nav nodrošināta 80% sporta būvju un divām trešdaļām publisko pasākumu zālēm.  "Vides pieejamība ir būtiska mums visiem, lai mēs ērti justos," norāda Ivars Balodis. Savukārt, runājot par cilvēkiem ar invaliditāti, viņš norāda, ja vide nav pieejama cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, tas palielina viņa invaliditāti. Cilvēks ratiņkrēslā ir spiests lūgt palīdzību, viņš nevar iegūt izglītību, kādu vēlētos un zaudētāji ir visa sabiedrība kopumā. "Tā nav tikai viena vai divu invalīdu iegriba, visai sabiedrībai vajadzīga normāla, droša, pieejama vide, kurā ikviens cilvēks jūtas labi neatkarīgi un pastāvīgi," atzīst Ivars Balodis. Ija Brammane raksturo vidi Cēsu 2. pamatskolā, kas ir pielāgota, lai brīvi varētu pārvietoties cilvēks ratiņkrēslā pa visu skolas ēku bez liekas palīdzības. "Varam jebkurā ēkā ielikt vislabāko, bet blakus visām pielāgojamībām ir jārunā arī par attieksmi. Ja būs visas ekstras, viss iespējams, ir svarīga attieksme pret cilvēku, kurš iebrauc ratiņkrēslā jebkurā iestādē. Tas ir blakus faktors, par kuru ir jārunā," uzskata Ija Brammane. "Vai ir dežurants, kas sagaida šo cilvēku, vai pārējā sabiedrība, kas ir šajā ēkā, ir atbalstoša, pretīmnākoša. Ir svarīgi runāt arī par attieksmi."   "Manuprāt, ir būtiski sarunāties ar cilvēku ratiņkrēslā, kas ir nepieciešama, kā viņš redz pielāgojamību. Kā nepieciešams palīdzēt. Svarīgi, nevis es iedomājos, kā to vajag, bet sarunāties ar cilvēku, kam mēs domājam iekārtot vidi," turpina Ija Brammane. Jana Krūmiņa iepazīstina ar savu pieredzes stāstu, kā meklējusi skolu, kas būtu gatava pielāgot vidi un uzņemt viņas meitu, kurai ir invaliditāte.

Tiesībsarga birojs 13. oktobrī rīkoja diskusiju “Tiesas pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti”. Diskusijā pārrunāja jautājumus, kas skar ANO Konvencijas par cilvēku ar invaliditāti tiesībām nostiprināto prasību – nodrošināt efektīvu tiesas pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem un īpašu uzmanību veltīt 2020. gada ANO starptautiskajos principos un pamatnostādnēs par tiesas pieejamību personām ar invaliditāti noteiktajām vērtībām. Vienlaikus diskusijā arī skaidroja, kā Latvijā praksē tiek īstenota tiesas pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti un vai šo jomu praktiķi saskata iespējamu problemātiku minēto tiesību efektīvā īstenošanā. Plašāk stāsta Tiesībsarga vietniece, Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vadītāja Ineta Piļāne un Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska.

Sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!” šogad izcels vides pieejamības problemātiku cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, aicinot sabiedrību ieraudzīt to cilvēku ikdienu, kas saskārušies ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem. Maratona laikā saziedotie līdzekļi caur Ziedot.lv tiks novirzīti līdzcilvēku atbalstam – pandusu un pacēlāju ierīkošanai, cilvēku dzīvesvietas labiekārtošanai, tehnisko palīglīdzekļu iegādei un citām vajadzībām, kas saistītas ar vides pieejamības uzlabošanu ārpus publiskās infrastruktūras. Šajā gadā sabiedriskie mediji uzsvērs ikvienas personas tiesības uz iespējami patstāvīgu dzīvi. Par tēmas izvēli stāsta kolēģe no pieci.lv Elīna Baltskara. Vides pieejamību cilvēkeim ar funkcionāliem traucējumiem raksturo apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis. Vai arī Ziedot.lv saņem palīdzības lūgumus vides pieejamības nodrošināšanai, atklājZiedot.lv vadītāja Rūta Dimanta. Labdarības maratons “Dod pieci!” jau astoto gadu notiks īsi pirms Ziemassvētkiem, no 17. līdz 23. decembrim, sešarpus diennaktis raidot no īpašas stikla studijas pilsētvidē, Doma laukumā. Unikālā formātā trīs Latvijas Radio 5 – pieci.lv dīdžeji 24/7 režīmā dalīsies ar cilvēku pieredzes stāstiem, ekspertu viedokļiem un atskaņos ziedotāju izvēlētas dziesmas, iestājoties par cilvēciskāku vidi un pārmaiņām sabiedrībā. Maratonu rīko Latvijas Radio ciešā sadarbībā ar Latvijas Televīziju, sabiedrisko mediju portālu LSM un ilggadējo ziedojumu partneri – labdarības organizāciju Ziedot.lv.