"Spītnieks no Gaiziņa pakājes" - Kaspars Pūce uzrakstījis grāmatu par savu tēvu

Aktieris, un nu jau arī rakstnieks Kaspars Pūce uzrakstījis savu trešo grāmatu, un tā ir par viņa tēvu, latviešu teātra un kino režisoru Voldemāru Pūci. „Spītnieks no Gaiziņa pakājes” ir grāmata, kurā paralēli norisinās divi stāsti, arī grāmatas noformējumā mijas tumšas un gaišas lappuses. Gaišās lappuses – tas ir stāsts par zemnieku puisi, kurš saslimis ar teātra spēlēšanu, atsakās strādāt zemes darbus patēva saimniecībā, apgūst aktiermeistarību pie Mihaila Čehova, kļūst par Latvijas Drāmas ansambļa vadītāju, piedalās Latvijas kino mākslas dzimšanā filmās “Lāčplēsis” un “Kaugurieši”. Tumšākās lappuses stāsta par Sibīriju. Apsūdzēts spiegošanā, 1948. gadā Voldemārs Pūce tiek notiesāts uz dzīvi Sibīrijas lēģeros, nokļūst Vorkutā, tur ogļu raktuvēs strādājošie ilgi nedzīvo. Taču, būdams labs organizators, viņš atrod veidu kā palikt virszemē. Proti, piedāvā vietējiem virsniekiem uzlabot viņu mājokļus, atrod nometnieku vidū labus amatniekus, kas spēj ražot dekoratīvo stiklu, bildītes ar Šiškina lācīšiem, ģipša salatētus. Šie divi pretēja vektora stāsti – par cerību pilno jaunekli, kura dzīvi izjauc laikmetu grieži, un nāvei nolemto Vorkutas nometnē ieslodzīto, kurš atrod veidu kā izdzīvot – tuvojas viens otram pretim, līdz sastopas brīdī, kad Voldemāram Pūcem pēc Staļina nāves izdodas izkārtot amnestiju, atrast Sibīrijā mītošo ģimeni, un kopīgi atgriezties Latvijā. Sibīrijas stāstam Kaspars Pūce pievēršas ne pirmo reizi, šī paša stāsta bērna acīm skatītā versija ir Kaspara Pūces pirmajā grāmatā, kas iznāca pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem, un tagad piedzīvojusi atkārtotu izdevumu - “Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā”. 1949. gada 25. martā tēvam pa pēdām izsūtīta tika arī viņa ģimene, aktrise Daila Kukaine–Pūce, tobrīd tikai septiņu mēnešus vecais Kaspars Inesis. Patiesi unikāls Kaspara Pūces rakstītajā šķiet tas, lai gan ar prātu saprotam, ka izstāstītie notikumi ir dziļi traģiski, lasīt tos var viegli, kā jautru pastāstiņu virknējumu, kurā ir kaut kas no latviešu tautas pasakām, kurās ganuzēns vienmēr uzveic Velnu. Voldemārs Pūce izdzīvoja, atgriezās, ne tikai fiziski, bet arī garīgi, ierakstīja savu vārdu vispirms Latvijas Leļļu teātra, pēc tam Operetes teātra vēsturē. Tas joprojām ir neatbildēts jautājums, kā bijušajam izsūtītajam, atšķirībā no diezgan daudziem, ļāva apmesties galvaspilsētā, ieņemt vadošus amatus. Grāmata “Spītnieks no Gaiziņa pakājes” gan koncentrējas uz Voldemāra Pūces dzīves daļu LĪDZ iekāpšanai vilcienā atpakaļ uz Rīgu. Taču arī šajā dzīves nogrieznī ir Latvijas teātra un kino vēsturei būtiski fakti. Stāsts par to, kā izcilajam krievu aktierim, režisoram un pedagogam Mihailam Čehovam pēc Ulmaņa apvērsuma nācās atstāt Rīgu, bet viņa studentiem aizmirst visu krievisko. Tas gan beidzās ar studentu dumpi un Latvijas Drāmas studijas dibināšanu. Tas, kas pārsteidz, Kaspars Pūce ir uzrakstījis ļoti dzīvīgu grāmatu, kur līdz sadzīviskām detaļām atstāstīti gadījumi, kas norisinājušies … patiesībā ilgi vēl pirms viņa dzimšanas.  Lai nebūtu jādodas ogļraktuvēs, latvieši lēģerī, ne bez apsviedīgā Voldemāra Pūces idejām,  nodibina mākslas cehu, kas ražo lietiņas, ar ko nometnes priekšnieks var tirgoties un paspīdēt priekšniecības acīs. Ģipša pelnu traukus ar kailiem bābiešiem,  Salatētus Latvijas karoga krāsās. Gleznas ar pārkopētiem Šiškina lācīšiem vai Aivazovska vilni. Neiespējamos apstākļos viņi ne tikai atrod veidu kā izdzīvot, bet iedibina  pat ko līdzīgu jēdzīgai dzīvei, izmanās svinēt Jāņus un Latvijas valsts dzimšanas dienu. Grāmatā “Spītnieks no Gaiziņa pakājes”, Kaspars Pūce uzrakstījis tādu kā varoņeposu par sava tēva dzīvi. No arhīvu izziņām, atmiņu druskām, atstātām piezīmēm, tēva tēlu viņš ir jaunradījis apmēram tāpat kā aktieris strādā pie lomas. Ja formāli Voldemārs Pūce ir ieslodzītais, cilvēks bez tiesībām, vergs uz divdesmit pieciem gadiem. Tad dēla rakstītajā viņš ir izdzīvotājs, uzvarētājs. Tāds, kurš visu mūžu spītējis liktenim. Spītējis zemnieka liktenim turpināt art zemi. Spītējis teātrī, neatteikdamies no sava skolotāja Mihaila Čehova mācītā. Lauzies iekšā tikko dzimstošajā Latvijas kino. Kaspara Pūces tūlīt izstāstītais stāsts attieksies uz laiku ap 1936. gadu, kad Voldemārs Pūce strādā kā režisors Latvijā pirmajai zinātniski populārajai pilnmetrāžas filmai “Mūsu pelēkais dārgakmens” par dolomīta ieguvi Latvijā. Izsūtītās Pūču ģimenes stāsts ir ar laimīgām beigām. Abi vecāki atgriežas Latvijā, Voldemārs Pūce drīkst strādāt profesijā, ģimenē piedzimst vēl divi bērni – komponists Valts Pūce, čella skolotāja Dace Pūce. Jā, tas ir ne tikai izdzīvotāja, bet arī supervaroņa, uzvarētāja stāsts. Un tikai ļoti ceru, ka sacerēto trilleri vēlāk vēstures pētnieki neuzskatīts par drošticamu avotu, jo grāmatas tēli saukti pavisam īstu, reiz dzīvojušu cilvēku vārdos. Ir diezgan interesanti vērot kā gadu gaitā mainījusies sabiedrības attieksme pret 25. martu, 14. jūniju. Bija laiks deviņdesmito gadu sākumā, kad izsūtīto stāsti tika vākti kā iespēja aizpildīt vēstures baltos plankumus, tā bija apsūdzība Padomju valstij par ilgstoši noklusētiem noziegumiem. Tad pienāca laiks, kas latvieši vairs negribēja būt bāreņu tauta, norobežojās arī no šiem stāstiem. Taču man ir sajūta, ka šobrīd no jauna svarīgākais šai vēstures mācībā ir uzvarētāja, izdzīvotāja stāsts, ko tik precīzi uzķēris Kaspars Pūce. Grāmatas “Spītnieks no Gaiziņa pakājes” atvēršanas svētki notiks 28. martā pulksten 16 Latvijas Okupācijas muzejā.