Subjektīvas pārdomas par 2022. gadu. Caurviju sajūta – laiki kļuvuši samērojami

Jaunā gada pirmajā dienā – 2022.gadu noslēdzošā dienasgrāmata. Caurviju sajūta – laiki kļuvuši samērojami. Gada beigās tādu vai citādu inventarizāciju veic pilnīgi visi. Un arī man kolēģi  raidījumam Augstāk par zemi palūdz ierunāt jaunu vispārējo džinglu. Nesākšu jūs apgrūtināt ar sīkumiem, īsi sakot – man no jauna jāsacer kāds skanīgs teikums, kā iepazīstināt, par ko tad ir raidījums. Esošais raidījuma džingls – “man gribas radīt to sajūtu” – skan jau vairāk nekā desmit gadus. Kad tas ēterā izskanēja pirmo reizi, atceros, Uldis Bērziņš, toreiz vēl šai saulē, teica, ka nevajag tik daudz par to drošības sajūtu. Labi, pieņemsim, ka tā spēle, kurā bērni ķer viens otru, un to, kurš ir augstāk par zemi, nedrīkst ķert, nav par drošības sajūtu. Bet par ko tad? Lauzot galvu, man bija sajūta, ka garām aizlido brīnumputns, plaukstā paliek vien spalva, un uz spalvas rakstīts “spēle”. Vai nav par cinisku šim laikam? Eiropā trako karš, vai ir īstais brīdis pieņemt padomu, ka drošība nav nemaz tik svarīga? Un vai nav par drastisku apgalvot, ka mēs visi, arī traģiskos notikos iesaistītie,  savā vietā un laikā tikai spēlējamies? Gandrīz ne uz vienu šai raidījumā aplūkoto tēmu vai jautājumu nav vienas un skaidras atbildes, tāpēc es turpināšu ritināt savu aizgājušā gada dzīves izjūtu. Tas būs ļoti subjektīvi, tāpēc sauksim to par dienasgrāmatu.