Vatikāns: viena no pasaulē pēdējām absolūtajām monarhijām

Ir kristiešu Ziemassvētku laiks un ir pienācis parunāt beidzot sīkāk par pašu sīkāko pasaules valsti. Un šī pati mazākā pasaules suverēnā valsts ir Svētais Krēsls, kura atrašanās vieta ir Vatikānā jeb oficiāli Vatikāna pilsētvalstī. Vatikāns ir neliels anklāvs Romas pilsētas ietvaros, tādēļ ļoti bieži Svētais Krēsls un Vatikāns tiek lietoti kā sinonīmi. Līdz galam precīzi tas tomēr nav. Līdzībās runājot, Vatikāns ir Svētā Krēsla galvaspilsēta. Un tas ir būtiski – jo Svētajam Krēslam un Vatikāna pilsētvalstij ir pat dažādi ģerboņi. Faktiski tas ir viens un tas pats ģerbonis, bet atslēgu krāsas ģerbonī katrai no šīm politiskajām vienībām ir apgrieztā veidā. Svēto Krēslu 1. gadsimtā esot dibinājuši svētie Pēteris un Pāvils, kas to tehniski padara arī par vienu no senākajām valstīm pasaulē. Un Svētais Krēsls diplomātiski un politiski ir Katoļu Baznīcas politiskā virsvadība, kam ir nodibinātas diplomātiskās attiecības ar 183 pasaules valstīm un tas ir arī pastāvīgās novērotājvalsts sastāvā Apvienoto Nāciju Organizācijā. Vatikāns un Svētais krēsls ir intelektuāli aizraujoši politiskie veidojumi. Atsevišķi pētnieki pat ir secinājuši, ka šis faktiskais viens mikrorajons Romas pilsētas ietvaros ir lielākais izglītības un veselības aprūpes nodrošinātājs pasaulē. Neejot tālākos vēsturiskos diskursos un tikai pieminot pamatlietas par Vatikānu/ Svēto Krēslu, jāpatur prātā, ka pavēstu vara Eiropā visvairāk sāka samazināties pēc Vestfālenes miera līguma 1648. gadā, kas ielika idejiskos pamatus mūsdienu valstu suverenitātes principam. Proti, ka neviens politisks spēks nav augstāks par valsts vadītāju. Monarhu tajā laikā. Nākamais varas sabrukuma posms bija idejiskās izmaiņas Apgaismības periodā, kad baznīcu dogmatisms un konservatīvisms tika aizstāts ar ticību zinātnei, racionālajam prātam un humānismam. Tas sakrita arī ar 19. gadsimta itāļu nacionālismu un mūsdienu Itālijas veidošanās aizsākumiem. Itālija 1870. gadā likvidēja vairāk nekā tūkstoš gadus pastāvējušos Pāvesta valsti. Konflikti un cīņa par varu, protams, turpinājās līdz mūsdienu teritoriālajās un varas robežās Svētais Krēsls nonāca 1929. gadā pēc Laterāna līgumu noslēgšanas starp tā brīža Itālijas diktatoru Benito Musolīni un pāvestu Piju Vienpadsmito. Mūsdienās Svētais Krēsls ir arī viena no pasaulē pēdējām absolūtajām monarhijām. Pārējās pasaules valstīs ir konstitucionālās monarhijas ar valdnieka ierobežotu varu vai republikāniska pārvaldes forma. Un Vatikāns šajā ziņā ir nonācis visnotaļ interesantā kompānijā, jo citas sešas monarhijas pamatā ir Arābijas pussalā – tās ir Apvienotie Arābu Emirāti, Katara, Omāna, Saūda Arābija, kā arī papildus vēl Svatini Āfrikā un Bruneja Austrumāzijā. Katoļu baznīcas vēsture ir raiba un pilna ar neiedomājamām lietām. Markam Tvenam bija teiciens: “Patiesība ir dīvaināka par izdomu. Bet tas ir tikai tādēļ, ka izdomai ir jāpieturas pie iespējamības loģikas, kamēr patiesībai tas nav jādara.” Un šis teiciens ir perfekti attiecināms uz katoļu baznīcas vēsturi. Palasiet vēstures grāmatas, ja neticat. Tādēļ šodien mēs mirkli vairāk pievērsīsimies pāris citām lietām, kas ir mazāk apspriestas – Svētā Krēsla ārpolitikai un ekonomikai. Šīs pundurvalsts diplomātiskā un politiskā ietekme ir daudz lielāka nekā citām līdzīgām valstīm. Proti, lai arī Vatikāna teritorijā īsti pat nav pastāvīgo iedzīvotāju un tiek rēķināts, ka tur dzīvo tikai viens tūkstotis cilvēku, Katoļu baznīcas klientu skaits tiek rēķināts vairāk nekā miljards cilvēku visā pasaulē. Cilvēki dažādās pasaules valstīs tāpat pakļaujas savu laicīgo valdību likumiem un noteikumiem, bet to vērtību skalu un izpratnes par pasaules notikumiem ietekmē Katoļu baznīcas pārstāvji. Un šī “maigā vara”, akadēmiskos terminos izsakoties, ir Vatikāna lielākais spēks. Tādēļ arī lielākā daļa pasaules valstu ir nodibinājušas diplomātiskās attiecības ar Svēto Krēslu un no tām lielākajai daļai ir arī rezidējošās vēstniecības. Kas ir interesanti, tad Svētais Krēsls ir oficiālās diplomātiskās attiecībās ar Ķīnas Republiku jeb Taivānu, bet tam nav diplomātisko attiecību ar lielo Ķīnas Tautas Republiku. Diplomātisko attiecību Vatikānam nav arī ar Saūda Arābiju, Afganistānu un vēl vairākām ANO valstīm. Un tādēļ konkrētā lieta, kuru gribam aplūkot Vatikāna ārpolitikas kontekstā, ir intriģējošais fakts, ka Svētais Krēsls ir pastāvīga novērotāja statusā ANO. ANO starptautiski atzītas ir 193 valstis un ir divas pastāvīgās novērotājvalstis – Svētais Krēsls un Palestīnas Valsts. Lai arī Svētais Krēsls nav ANO dalībvalsts, kopš 1964. gada tam ir šis novērotājvalsts statuss. Šo savdabīgo fenomenu palsāk skaidro Andris Priede, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents un Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes mācītājs. Svētais Krēsls gan ir arī novērotāja statusā gan tādās starptautiskās organizācijās kā Eiropas Padome, Arābu Līga un Amerikas valstu organizācija. Attiecīgi – Svētais Krēsls varētu būt uzskatāms par tādu kā milzīgu diplomātisko dienestu ar globālu tvērumu. Bet, lai tādu uzturētu vajag naudu.