"viens deviņi četri viens ceļš" - no pilsētnieku atmiņas izdzēstos ebrejus piemin Cēsīs

Cēsīs atklāts holokaustā nogalināto ebreju piemiņai veltīts vides mākslas darbs “viens deviņi četri viens ceļš”. Pat nāve nešķiet tik briesmīga, kā apziņa, ka šie cilvēki izdzēsti no pilsētnieku atmiņas, neviens neatceras pat viņu vārdus, saka darba autori, mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo. Par darba tapšanu, tā turpinājumu Cēsu mākslas festivāla laikā, un vēstures sasaucēm ar neseniem notikumiem, saruna raidījumā Augstāk par zemi. Kad 1941. gada vasarā padomju okupāciju nomainīja nacistiskā okupācija, Latvijā sākās holokausts. Jūnija beigās dažas Cēsu ebreju ģimenes, cerībā izdzīvot, bēga uz Padomju Savienību, tomēr vairums palika. Augusta sākumā Cēsīs un citviet kādreizējā Cēsu apriņķī dzīvojošos ebrejus arestēja un augustā noslepkavoja mežā pie Niniera ezera. Daži no tiem, kas bija aizbēguši uz Padomju Savienību, izdzīvoja, bet uz dzīvi Cēsīs nekad vairs neatgriezās, traģiski, bet līdz ar to uz vairāk nekā astoņdesmit gadiem pazaudēts tika pats stāsts par ebreju klātbūtni Cēsu pilsētas dzīvē. “viens deviņi četri viens ceļš” autori ir mākslinieki Reinis un Krista Dzudzilo, un vides objektu veido betonā atlieti kurpju pāri pie Cēsu namiem, kopumā tās ir 24 adreses, apavi novietoti pie 11 mājām. Kurpes šī gada pavasarī ziedoja cēsnieki, tie ir mūsdienu cēsnieku apavi, kuri ziedojot izrādījuši vēlmi uzklausīt liecību par kādreizējo ebreju klātbūtni Cēsu pilsētā, un simboliski “iekāpt viņu kurpēs”. Ar Reini un Kristu Dzudzilo tiekamies “Sirdsapziņas ugunskura” ekspozīcijā, Cēsīs, Pils ielā. Šī vēstures ekspozīcija tapa pirms pieciem gadiem kā Cēsu politiski represēto kopienas iniciatīva, un tapa ar mērķi skaidrot sabiedrībai Latvijas okupācijas vēsturi, kā arī izgaismot kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju nacionālo pretošanos okupāciju režīmiem laikā no 1940. līdz 1957. gadam. Kristai un Reinim Dzudzilo ar “Sirdsapziņas ugunskuru” ir vistiešākais sakars, viņi ir tās scenogrāfi. Savukārt  “Sirdsapziņas ugunskura” vadītāja un arī nesen tapušā vides objekta “Viens deviņi četri viens. Ceļš” kuratore ir Elīna Kalniņa. Holokausta upuru mērķtiecīga apzināšana aizsākās tikai pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Šis raidījums izskan šobrīd notiekošo diskusiju – ko darīt ar okupācijas režīma pieminekļiem – kontekstā, un šajās sarunās izskan līdzīgi piemēri – liecības, ka reizēm padomjlaikā izveidotās piemiņas vietas nav viennozīmīgi vērtējamas, to vēstījums no šodienas skatu ir neskaidrs. Arī šai gadījumā – lai arī padomjlaikā nacistiskā režīma noziegumus neviens neliedza nosodīt, un upuri piemiņa formāli tika iemūžināta – piemineklis pie Niniera ezera tomēr neglabā liecību par tieši ebreju klātbūtni Cēsīs. Tam ir grūti noticēt, bet holokaustā nogalināto vārdi bija pazaudēti, un vides objektu “viens deviņi četri viens ceļš” īstenot bija iespējams, tikai pateicoties kādam ģimnāzistes zinātniski pētnieciskajam darbam. Viņas vārds ir Anna Katrīne Sandlere. Lielā Katrīnas iela 2. Hazkels Albers un viņa sieva Matle Albera, zobārsti Jakobs Neimarks un sieva Jeta (dzimusi Stameškina). Vecmāte Rahele Veinranka. Rīgas iela 46. Pulksteņmeistars Mendels Kreicbergs, sieva Feiga, dzimusi Kagane, dēli Mihaels, Asriels, meitas Šaja un Musja. Šī tad bija tā informācija, ar kuru strādāja mākslinieki Reinis un Krista Dzudzilo. Šķiet, ka nevēlēšanās vai nespēja sarunāties par nesenās vēstures neviennozīmīgajiem notikumiem arī ved pie pieminekļu gāšanas idejām. Atrisināt visu un uzreiz! Pārdēvēt ielas, nojaukt pieminekļus! Pat vēstures ekspozīcijai ir iespējams iet ar līkumu. Reiņa un Kristas Dzudzilo vides mākslas darbs “viens deviņi četri viens ceļš” uzrunā garāmgājēja iztēli, tā īstenotāja - tēlnieka Sanda Aišpura veidotie apavi runā par vispārcilvēcisko, un tikai tad apsūdz. Izveidojot ar vairākām balvām novērtēto vēstures ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs” vizuālo ietērpu, radot vides mākslas objektu “viens deviņi četri viens ceļš” un gribētos šai uzskaitījumā iekļaut arī Reiņa un Kristas Dzudzilo radīto objektu, kas bija skatāms pagājušā gada Cēsu mākslas festivāla laikmetīgās mākslas izstādē, un kas bija veltījums Cēsu neredzīgo kopienai, Dzudzilo rada scenogrāfiju vēstures notikumiem, ar mērķi modināt empātiju. Raidījumā skan Mereditas Melojas dzejas rindas. Krista Auznieka komponētas, kora “Kamēr…” iedziedātas, mūzikā tās izskanēs 12. augustā, kad Cēsīs notiks audio vizuāla performance “Klusums krīt”. Arī šīs audio  performances mākslinieki ir Reinis un Krista Dzudzilo, karte, betonā atlietie apavi ir tikai kā sagatavošanās gaidāmajam rituālam līdzīgajam notikumam. Mākslinieki stāsta par balsi, kas austiņās vedīs skatītāju no Rožu laukuma līdz Niniera ezeram, holokaustā nogalināto ebreju masu kapa vietai, balsi, kas caur atminēšanos ir atkal atdota, bet tā ir balss bez ķermeņa. Šobrīd tiek pulcināti brīvprātīgie, kuri gribēti piedalīties audio vizuālajā performancē “Klusums krīt”. Ja vēlaties pieteikties, Elīnas Kalniņas tālruni un epastu var atrast “Sirdsapziņas ugunskura” vietnēs internetā.