Vija Laganovska par atrašanos pierobežā ne tikai ģeogrāfiskā nozīmē

Pirms četriem gadiem Latvijas Literatūras gada balvai tika nominēts Vijas Laganovskas pirmais dzejas krājums “2 soļi pirms Pleskavas divīzijas”, pagājušajā rudenī iznāca autores debija prozā – stāstu krājums “Pirms un pēc”. Vija Laganovska ir no Latgales, Balvu puses, taču viņas dzeja, stāsti nav rakstīti latgaliski. Darbojoties grāmatniecībā viņa drīzāk uzsver pierobežas identitāti – Vija Laganovska ir biedrības "Literatūras kombains" vadītāja, un biedrība kā savu uzdevumu šobrīd definējusi pierobežas literatūras darbu izdošanu, šai gadījumā vārdā “pierobeža” ietilpinot ne tikai ģeogrāfisku piederību, bet arī atrašanos starp valodām, kultūrpiederībām – pierobeža kā īpašs jutīguma veids. Šobrīd Vija Laganovska dzīvo Rīgā, kad uzrunāju viņu intervijai, viņa sarunas laiku atļauj man izvēlēties diezgan brīvi. Bērni izauguši, sarunas beigās Vija Laganovska teiks, ka tagad viņai sākusies jauna dzīve – tāda, kādu vienmēr to ir gribējusi. Dzīve, kas pilnībā pieder literatūrai un grāmatniecībai - gan izdevējdarbībai, gan tulkošanai, gan arī tapis jauns romāns. Vija Laganovska Rakstnieku savienības organizētajā Literārajā akadēmijā mācījusies pat divas reizes: gan dzejas meistardarbnīcā pie Jāņa Rokpeļņa, gan arī prozu Ingas Žoludes vadībā. Taču patiesībā viņa mācījusies visu mūžu un viņas ārkārtīgi dažādā dzīves pieredze ir arī Vijas Laganovskas stāstos: viņa ir trīs bērnu mamma, absolvējusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības augstskolu, izdevēja, ilgāku laiku strādājusi par vecāko dispečeri Balvu autoostā. Stāstu krājumu “Pirms un pēc”, rakstniece Jana Egle anotācijā nodēvējusi par gadsimta grēksūdzi. Vijas Laganovskas stāstos ir gan pirms, gan pēc 2. pasaules kara pieredze – gan golodomors Ukrainā, kas pārvērš attiecības tuvinieku starpā, gan ciemā ieklīduši kara bēgļi, gan iznīcinātāju brigāžu darbošanās – cilvēks ar ieroci rokās, kurš šauj aiz bailēm, nevis pārliecības. Kādā citā intervijā Vija Laganovska pauž pārliecību, ka cilvēks nav autonoms. Viņš ir saistīts ar saiknēm, ko apraksta vēsture. Zinu arī, ka izdevniecībā pabeigts guļ viņas jaunākais romāns par kādas dzimtas vēsturi. Vija Laganovska neraksta latgaliski. Taču perifērijas, noslēgtas vides dzīves īstenība ir viņa stāstos. Arī viensētas plašums un vientulība. Jānis Klīdzējs savulaik, skaidrojot “Cilvēka bērna” tapšanu, rakstīja, ka latgalieša pasaules uzskata centrā ir viņa ticība Dievam, un tieši tas viņu atšķir no pārnovadniekiem. Šobrīd latviešu literatūrā ļoti spēcīgi sevi pieteikušas dzīvi pieredzējušas sievietes. Iepretim oficiālajai jeb vīriešvēsturei – his story, šobrīd arī Latvijā tiek sarakstīta tikpat spēcīga sieviešu vēsture – her story. Taču, ja Inga Ābele prot traģēdiju uzrakstīt tik skaisti, ka tā nemaz vairs neliekas traģiska, Laura Vinogradova koķetē ar pasakas laimīgajām beigām, Jana Egle rāda smalkās saiknes, kas sasaista likteņus, tad Vijas Laganovskas stāstos liekas, ka mierinājuma nav. Lai gan - es pamazām sāku saprast, ka vienkārši neesmu pratusi to ieraudzīt. Tas ir kā grēksūdzē, kurā tīši sabiezini krāsas, atzīsties notikušā melnumā, tikai tāpēc, ka nesatricināma ir tava pārliecība, ka ir kāda virve, kas cilvēku cieši saista pie debesīm. Diemžēl šo līdzsvaru neatrast vēsturē, kurā viena puse otras dzīvi sauc par nepareizu, arī ne baznīcā, kur baznīckungs iet ciema intrigu pavadā. Vija Laganovska savu ticību piedošanas iespējamībai ir īstenojusi literatūrā.