Viss sākās ar rūpniecisko mākslu... Akadēmiskajai dizaina izglītībai Latvijā - 60

Augstākā dizaina izglītība Latvijā šogad atzīmē 60 gadus, kas pagājuši kopš Dizaina nodaļas izveidošanas Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Savos pirmsākumos kā "rūpnieciskās mākslas" nodaļa tā gatavoja jaunos speciālistus padomju industrijai, bet pastāvēšanas laikā piedzīvojusi dažādas transformācijas. Mazliet vairāk par pusgadu pagājis, kopš dizaina specialitātei akadēmijā ir jauna vadība. Ko šobrīd piedāvā augstākā dizaina izglītība un kādas stratēģiskas pārmaiņas iecerētas? Par to raidījumā Kāpēc dizains? plašāk stāsta LMA Dizaina nodaļas vadītāja Maija Rozenfelde, kura studējusi Ņujorkā, un Funkcionālā dizaina katedras vadītājs Ervīns Pastors. Mazliet vēstures Dizaina nodaļa Latvijas Mākslas akadēmijā dibināta 1961. gadā, kad vārds "dizains" vēl netika lietots. Sešdesmitie gadi vēl bija lielais pārmaiņu laiks pēc Hruščova atkušņa, kad ienāca rietumu vēsmas. Pašu dizaina jēdzienu pie mums ieviesa pirmais dizaina teorētiķis Herberts Dubins, bet tas bija rietumu termins, tāpēc nebija īsti gaumīgi vai droši to ieviest akadēmiskas padomju augstskolas paspārnē. Tāpēc kā alternatīvs nosaukums tika izdomāts apzīmējums "Rūpnieciskās mākslas nodaļa". Kā tāda tā arī tika atvērta, un šis nosaukums faktiski atbilda patiesībai, jo visa mācību programma bija vērsta uz to, lai sagatavotu jaunos kadrus rūpnieciskajai ražošanai. Pirmie absolventi patiešām strādāja rūpnīcās un sasniedza izcilus panākumus. Ar Gunāra Glūdiņa mokikiem un mopēdiem brauca visa Padomju Savienība. Latvijai bija izcili panākumi tieši tehniskajā dizainā. Jaunie dizaineri sadarbojās ar rūpnīcu "Sarkanā zvaigzne", kur tika ražoti motocikli arī konkrētiem sportistiem un tādējādi tika kaldināti padomju sporta panākumi. Tikām igauņi, atšķirībā no mums, bija spēcīgāki funkcionālajā dizainā – ražoja ļoti modernas plastikāta formas, un interjerā viņi bija pirmie. Tomēr joprojām nav pietiekami novērtēts tālaika latviešu dizaineru devums, jo tā izpratni acīmredzot kavē pierastā doma par padomju tehnikas kvalitāti, kam, protams, ir arī zināms pamats. Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļa 60 gadu laikā piedzīvojusi dažādas peripetijas - augusi, attīstījusies, mainījusies līdzi laikam, mainījusi arī nosaukumu, mainījusi struktūru, piedzīvojusi arī brīžus, kad tās absolventiem deviņdesmitajos gados vispār nebija darba. Šobrīd, domājam, atkal norisinās augšupeja. Notikušas kārtējās lielās pārmaiņas Mākslas akadēmijas struktūrā, un tagad Dizaina nodaļā var apgūt daudzas jaunas specialitātes, kas agrāk akadēmiskajā līmenī nebija iespējams. Pārmaiņas sākušās!  Ilze Martinsone: Vispirms mums droši vien jāsaprot, kas ir dizains un ko māca akadēmijā, jo dizaina jēdziens mūsdienās ir nepiedodami devalvēts. Rīgas ielās esam redzējuši šiltes ar uzrakstu "Nagu dizaina akadēmija", tāpēc gribu jums jautāt – ko šobrīd Mākslas akadēmija uzskata par dizainu savā paspārnē? Maija Rozenfelde: Jā, par nagu dizainu būs jāpadomā, to vēl neesam ieviesuši. (smejas) Šobrīd esam situācijā, kad fiksējam lietas, kuras jau kādus gadus piecus sešus jau darām. Jaunās specialitātes un virzienus vienmēr iepludinām pamazām un meklējam, kas tad ir tas, ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Piemēram, grafikas, iepakojuma dizaina un interjera dizaina specialitātes sākotnēji bija zem Funkcionālā dizaina katedras. Un patiesībā jau interjera dizains arī ir tāds kā atjauninājums akadēmijā, nevis gluži jauninājums. Rezultātā šobrīd tuvojamies struktūras skaidrībai, un Dizaina nodaļa turpmāk sastāvēs no piecām apakšnozarēm. Būs Produktu dizains, kas iepriekš bija funkcionālais dizains, domājot arī par verbālo skaidrojumu, kur cilvēkiem nerastos jautājumi, vai tad visam dizainam nav jābūt funkcionālam. Būs Grafikas dizains, kura kontekstā mums bijis klāt iepakojuma dizaina aspekts, bet mēs ļoti daudz skatāmies arī digitālā dizaina virzienā. Tad būs Interjera dizains, kurš, kā jau minēju, vēsturiski akadēmijā bijis ļoti spēcīgs, un, pateicoties Ingūnai Elerei, mums jau piecus gadus atkal ir stabilā pozīcijā. Vēl Modes dizains kā neiztrūkstoša Dizaina nodaļas sastāvdaļa un, protams, Metāla dizains. Tās ir mūsu bakalaura nozares un virzieni, bet arī maģistra līmenī jau skatāmies, kas tad ir tas, kā studentiem attīstīties, kā dizainam kļūt jaudīgākam un spēcīgākam. Maģistra līmenī izpratne ir vairāk par nemateriālo pasauli – fokuss ir vairāk uz tām dizaina jomām, kurās var iesaistīties arī tie studenti, kuriem iepriekšējā izglītība nav saistīta ar dizainu vai mākslu. Mēs ļoti laipni gaidām sociālantropologus, biologus, dažnedažādu jomu speciālistus, kuri, pieliekot klāt dizaina komponenti, spēj daudz jaudīgāk darboties, piemēram, valsts pārvaldē. Tur mēs jau varam runāt par tādām dizaina jomām un disciplīnām kā pakalpojumu dizains, pieredzes dizains, komunikāciju dizains – tātad par dizainu plašākā jēdzienā, kur mēs nerunājam tikai un vienīgi par ērtumu vai vizuālo skaistumu. Bakalaura pirmā kursa studentam tas jāsaprot vispirms, un tikai pēc tam viņš tiek tālāk līdz garīgajai domai. Tas, protams, arī ir veicinājis jaunu programmu rašanos. Nevar nepieminēt, ka šis ir pirmais gads, kad tiek laista gaisā arī starptautiskā maģistra programma, kas ir tieši fokusēta uz pakalpojumu dizainu. Lielākā aktualitāte, protams, ir nemateriālās dizaina jomas, par kurām vēl sabiedrībai jāstāsta, kas tas vispār tāds ir un ko dizains var darīt. Maija Rozenfelde: Jā, bakalaura līmenī, protams, nedaudz arī jau tam pieskaramies, lai studentiem veidojas izpratne par to un lai viņi to var stāstīt arī tālāk, bet maģistra programmā tas ir pamatīgāk. Ervīn, kas šobrīd ir funkcionālais dizains? No padomju laika esam piedzīvojuši dažādus jēdzienus – rūpnieciskā māksla, produktu dizains. Kas notiek tavā katedrā? Ervīns Pastors: Notiek daudz interesantu lietu. Maijas pārvaldībā ir viss lielais bloks, man paliek interjera dizaina, grafiskā dizaina un produktu dizaina specialitāte, kas ir zem viena jumta kā viena katedra, bet mūsu plānos ir līdz gada beigām to nodalīt, lai mēs pēc iespējas precīzāk varētu komunicēt uz ārpusi – lai mūsu potenciālajiem studentiem būtu vieglāk saprast savu piederību. Sākotnējais jautājums, kas attiecas uz funkcionālo dizainu, ir pat zināmā mērā provokatīvs: sabiedrībā ir lielas diskusijas, kāda izskatās ražošana Latvijā. Nedomāju, ka tā izskatās slikti, tā izskatās labi, bet mēs neesam identificējuši līderus, kuriem vajag skatīties līdzi un kuriem sekot. Arī uzņēmējdarbības veids ir mainījies – tas, ko tu, Ilze pieminēji – rūpnīcas dizainers. Es laikam biju viens no pēdējiem, kas paspēja to izbaudīt. Galvenais gan tirgū, gan ražošanā, gan pie mūsu iespējām – meklēt savstarpējos kontaktus un pretimnākšanu, lai jaunajiem talantiem būtu iespēja pamēģināt strādāt. Tā būtu lielā ražošana. Savukārt ja runājam par start up un jaunajām ražotnēm, tā būtībā ir uzņēmējdarbība bez pamatkapitāla. Ka man ir ideja un es savācu nepieciešamos līdzekļus. Tas pats attiecas uz dizaina jēdzienu, kas nāk no angļu valodas, un domāju, ka šī konteksta sarežģītā puse ir – likt sabiedrībai saprast, ka tā nav tikai ārpuse, tā nav tikai čaula. Tas iespaids pie mums ir tāds – ka mēs tikai mākam kaut ko nokrāsot, bet tā nav, un mēs to uzsveram – ka mēs domājam arī par "iekšām". Viss jau būtībā sākas ar "iekšām" – cik kuram ir iekšā. Joks. (smejas) [Vispirms kaut kas] lietotāju vajadzībām tiek izpētīts, tad – pāriets uz konstrukciju, materiāliem, un pašās beigās tikai pieliekta klāt materiālitāte – tas ir multidisciplinārs kolektīvs darbs. Sarunas pilna versija teksta formātā drīzumā būs pieejama sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.