Vladlens Izmoziks: Boļševiku nākšana pie varas 1917. gadā nebija nejaušība

Notikumi, kas pirms simts gadiem risinājās Krievijā, nozīmīgi skāra arī Latviju, joprojām tiek traktēti dažādi. Sanktpēterburgā 1917. gadā aizsākās procesi, kuri vēlāk ietekmēja pasaules vēstures gaitu visā 20. gadsimtā. Tiekoties ar vairākiem Krievijas vēsturniekiem, raidījumā Šīs dienas acīm autors uzklausīja viņu redzējumu par boļševikiem, spēku, kurš toreiz ieguva varu Krievijā. Un arī par to valsti, kuru šis spēks izveidoja. Saruna ar Sanktpēterburgas Valsts telekomunikāciju universitātes profesoru, vēstures zinātņu doktoru Vladlenu Izmoziku (attēlā). Viņa skatījumā boļševiku nākšana pie varas Krievijā 1917. gadā nebija nejaušība. Šī partija, sevišķi tās vadonis Vladimirs Ļeņins rīkojas ļoti mērķtiecīgi. "Var dažādi attiekties pret Ļeņinu, taču ir jāorientējas uz patiesiem faktiem. Šai ziņā arī pie mums, Krievijā, diezgan plaši ir izplatījies mīts, kas pat nonācis dažās skolas mācību grāmatās, ka 1917. gada priekšvakarā Ļeņins itin kā pilnīgi neesot paredzējis tādus notikumus. No konteksta izrauj frāzi: „Mēs, veči, iespējams, nenodzīvosim līdz šīs revolūcijas izšķirošajām kaujām.” Tas ir teikums no viņa referāta par 1905. gada revolūciju, ar kuru viņš uzstājās gados jaunu šveiciešu sociālistu auditorijā. Patiesībā šī frāze attiecas uz sarunu par vispasaules revolūciju, kuru Ļeņins, protams, uzlūkoja kā ilgstošu vēsturisku procesu. Ļeņins jau šai ziņā nebija vientuļš. Ir pilnīgi muļķīgi runāt par to, ka šie notikumi it kā bijuši pēkšņi un negaidīti, ka viss izcēlies no trīs dienas ilga maizes trūkuma u.t.t. Es savā laikā izpētīju 121 izrakstu no vēstulēm 1916. gada beigās un 1917. gada sākumā – tie bija Krievijas Valsts Domes deputāti, ministri, gubernatori, ģenerāļi un citi oficieri. Tur nebija strādnieku un zemnieku vēstuļu. No šī 121 izraksta tikai viens bija optimistisks. Tikai viens no šiem cilvēkiem ticēja Nikolaja II spējai saglabāt situācijas kontroli. Visi pārējie šie ļaudis, kuri negribēja revolūciju, kuri no tās baidījās, tomēr nonāca pie secinājuma, ka valsts strauji krīt bezdibenī. Šai ziņā Petrogradas apsardzības nodaļas – cara slepenpolicijas – priekšnieks Konstantīns Ivanovičs Globačovs, lieliski informēts cilvēks, savos ziņojumos 1917. gada janvārī un februārī rakstīja par to, ka galvenais drauds ir nevis masoni, nevis liberāļi, bet gan Petrogradas strādnieces, kuras stundām stāv rindās pēc maizes. Globačovs uzstājīgi brīdināja, ka Krieviju sagaida katastrofa, kādu tā nav pieredzējusi visā savā vēsturē. Viņš piedāvāja steidzīgi atslogot Petrogradu, apgādāt pilsētu ar produktiem, sagādāt cilvēkiem darbu u.t.t. Taču šī Kasandras balss, protams, palika nesadzirdēta. Šai ziņā ir pārsteidzoši, ka 22. februārī imperators aizbrauc uz armijas virspavēlnieka mītni, pie tam, es domāju, ja viņam tobrīd kāds teiktu, ka piecas dienas vēlāk pilsēta būs sacēlušos rokās, cars sacītu: „Mīļais cilvēk, aizejiet pie psihiatra!” Saprotiet, visa šī mašīna nobruka vienlaicīgi. Un arī pats Nikolajs – pilnīgi nespējīgs valdnieks. Kad viņa vilcienu apturēja stacijā ar nosaukumu Dno, un stacijas priekšnieks paziņoja, ka viņu tālāk nelaidīs, lai brauc uz Pleskavu, – caram līdzi vilcienā bija bataljons karavīru. Ja mēs šādā situācijā iedomātos Pēteri I – tas cars aizbrauktu tur, kur gribētu, tiktu līdz armijai, atrastu uzticamus spēkus… Bet te – nekā tamlīdzīga, pilnīga padevība liktenim," vērtē Vladlens Izmoziks.