www.latvijasradio.lsm.lv - RSS

"Krievija jau paliks, arī kad Putina vairs nebūs. Taču tā būs pavisam citāda Krievija, kuru būs neatgriezeniski izmainījusi viņa maniakālā apsēstība ar savu iedomāto misiju - Krievijas impērijas atjaunošanu." Tā savas nesen iznākušās autobiogrāfiskās grāmatas prologā raksta Džila Dohertija (Jill Dougherty), žurnāliste un Krievijas eksperte, šobrīd Džordžtaunas universitātes pasniedzēja. Savulaik apmēram 30 gadus raidsabiedrības CNN līdzstrādniece, tai skaitā gandrīz 10 gadus CNN Maskavas biroja vadītāja.  Nesen Džila Dohertija viesojās Latvijā un arī Latvijas Radio. Runājām par Krieviju, bet arī par Ameriku un žurnālistikas likteni šodienas pasaulē. Sarunas pirmā daļa. Šobrīd mēs dzirdam par iespējamām lielām izmaiņām CNN saistībā ar pirkuma procesu, kurā šo kompāniju varētu iegūt ar Trampu saistīti naudas maisi, kuri varētu mainīt kompānijas redakcionālo politiku. Kādas ir jūsu domas par to? Džila Dohertija: Protams, ir iespējams, ka šis darījums tiks noslēgts un CNN tiks pārpirkts. Galvenais un tas, ko, es domāju, cer daudzi žurnālisti, ka paliks kā līdz šim, ka redakcionālā darbība būs brīva no kontroles. Uz to mums visiem jācer. Neviens īsti nezina, kā būs, bet es domāju, ka visi CNN žurnālisti to noteikti vēlētos. Bet cik lielā mērā tas ir atkarīgs no viņiem? Un – ko Amerikas mediju vidē reāli var izdarīt ar šādu neatkarīgu mediju uzņēmumu, cik lielā mērā jaunie īpašnieki varētu reāli ietekmēt redakcionālo politiku un to, kā medijs atspoguļo realitāti? Džila Dohertija: Jūs varat palūkoties uz telekompāniju CBS, kas šobrīd piedzīvo pārmaiņas. Viņiem ir šovs „60 minūtes” – ļoti slavens, viens no labākajiem televīzijas šoviem. Viņiem tagad ir jauns redaktors un jauns ziņu nodaļas vadītājs, iepriekšējie ir atlaisti, jo, acīmredzot, nepiekrita redaktoru ievirzei. Protams, ir iespējams, ka uzņēmums iejaucas medija darbībā, nomaina personālu, varbūt atlaiž cilvēkus, pieņem darbā citus un izlemj, kā darboties. Bet es domāju, ka katra žurnālista ziņā ir izlemt, kā viņš vēlas rīkoties. Daži ir aizgājuši no darba paši. Vienā gadījumā žurnālists ļoti stingri iebilda pret notiekošo un tika atlaists.  Manuprāt, žurnālistikai kopumā Amerikas Savienotajās Valstīs šobrīd ir grūts periods. Un tā ir ne tikai politiskā situācija – arī pats bizness kā tāds mainās. Kā zināms, samazinās to cilvēku skaits, kuri skatās televīziju, un tas notiek jebkurā valstī.  Pastāv spiediens uz nozari – ekonomisks spiediens un tehnoloģisks spiediens, un cilvēki vairs neskatās un neklausās. Daudziem jauniešiem vairs nav televizoru. CNN gan tagad ir ļoti liela tīmekļa vietne, un ziņu skatītāju skaits tur pieaug. Tieši tur varētu vispirms parādīties redakcionālās ievirzes jautājums, taču pagaidām neviens īsti nezina, kā tas viss beigsies.

Maiņu darbs nozīmē dzīvi laikā, kad citi guļ, svin svētkus vai vakaros ir kopā ar ģimeni. Kamēr vieni atgriežas mājās pēc darba, citi dodas nakts maiņā. Kā šādu ritmu izdodas savienot ar bērnu audzināšanu? Kā tiek organizēta ikdiena, kurš pieskata bērnus, un kā atrast laiku ģimenei, ja darba grafiks nesakrīt ar pārējās sabiedrības dzīves ritmu? Ģimenes studijā par to runājam ar vecākiem, kuri strādā maiņu darbu. Skaidrojam, kā šāds dzīvesveids ietekmē ģimenes attiecības, bērnus un pašu vecāku labsajūtu. Sarunā piedalās vecāki, kuri strādā maiņu darbu vai neikdienišķā režīmā: improvizators un pasākumu vadītājs Valdis Sīlis, Siguldas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārsta palīdze Signe Mintika, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Vidzemes reģiona pārvaldes Valkas daļas vada komandieris Juris Daņilovs un VUGD Vidzemes reģiona pārvaldes Ugunsdrošības uzraudzības un civilās aizsardzības nodaļas inspektore Valentīna Daņilova.

Šorīt, 7. maijā, Latvijas gaisa telpā ielidojuši vairāki bezpilota lidaparāti no Krievijas, un Latgalē nokrituši divi bezpilota lidaparāti. Bija izsludināts iespējamais gaisa telpas apdraudējums un iedarbināta šūnu apraide. Tāpēc Krustpunktā runājam par civilo aizsardzību, secinājumiem un mācībām, kas veicamas pēc šīs nakts notikumiem Latgalē. Analizē Nacionālo bruņoto spēku majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš, SIA "NEWT21" valdes priekšsēdērājs Jānis Garisons un Valsts ugunsdzšības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Ivars Nakurts. Sazināmies ar aizsardzības ministru Andri Sprūdu, iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski un izglītības un zinātnes ministri Daci Malbārdi.    

Par latvieti var piedzimt, bet vai par latvieti var kļūt? Šo svarīgo jautājumu izzinām 4. maija raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad tiekamies ar cittautiešiem, kuri Latviju sauc par savām mājām, bet, runājot par latviešiem, saka “mēs”.  Ar kādām sajūtām 4. maiju sagaida Latvijā jau ilgāku laiku dzīvojošie cittautieši, atklāj mūziķis Jorens Šteinhauers, Nacionālā teātra Muzikālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Tomass Matjusons un neiroķirurģs no Šrilankas Kavšanta Malinka Rambadagalla, kurš dzīvo Rēzeknē, bet praktizē Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā un nu arī daļu laika aizvada Īrijā.

Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – devušies vizītē uz ASV. Sociālais uzņēmums "Hospiss māja" Rīgā atklājis hospisa aprūpes dienas centru. Ar mākslīgā intelekta palīdzību Latvijā vērtēs, vai normatīvi nav stingrāki nekā prasa Eiropas Savienība. 24,5 miljoni eiro - tik lielu papildus finansējumu prasa sabiedriskā transporta pārvadātāji, lai segtu zaudējumus, kas radušies pandēmijas, karu un degvielas cenu kāpuma dēļ.

Ar mākslīgā intelekta palīdzību Latvijā plāno meklēt gadījumus, kad ar regulējumu pārspīlējam vairāk, nekā to prasa Eiropas Savienība. Šādu rīku šobrīd testē Mākslīgā intelekta centrs kopā ar birokrātijas mazināšanas rīcības grupu. Pirmie dati varētu būt jau tuvākā mēneša laikā. Plašāk par šo projektu šodien, 29. aprīlī, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdē deputātus informēja rīcības grupas vadītājs Jānis Endziņš.

Vietvaru vēlēšanas Palestīniešu pašpārvaldes teritorijā. Dānijā un arī Slovēnijā neveicas ar valdošās koalīcijas izveidi pēc parlamenta vēlēšanām. Mali hunta piedzīvo plašu un labi koordinētu savu pretinieku ofensīvu. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs un Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Palestīniešu teritoriju trauksmainā iekšpolitika 25. aprīlī Palestīniešu pašpārvaldes teritorijā notika vietvaru vēlēšanas. Jordānas Rietumkrastā tika ievēlētas pavisam 380 vietējās padomes ar nepilniem 3800 deputātiem. Reālas vēlēšanas gan notika mazāk nekā pusē vietvaru, jo gandrīz 200 iecirkņos bija iesniegts tikai viens saraksts, un saskaņā ar Palestīniešu pašpārvaldes normatīvajiem aktiem šādos gadījumos vēlēšanas nav jārīko – saraksta iesniedzēji ieņem padomes locekļu vietas automātiski. Praktiski visur dominējošais politiskais spēks ir partija „Fatah”, kuras līderis Mahmūds Abāss nu jau vairāk nekā 20 gadus ieņem Palestīnas pašpārvaldes prezidenta amatu. Tomēr īpaša uzmanība notikušo vēlēšanu sakarā pievērsta vienīgajai padomei, kura tika ievēlēta Gazas joslā – Deirelbelehas pilsētā. Tās ir pirmās jebkādas vēlēšanas, kas notikušas Gazā pēc divas desmitgades ilgušas  pauzes, kuras iemesls ir 2006. gadā iestājusies pretstāve starp partiju „Fatah” un kustību „Hamās”, toreizējo Palestīniešu pašpārvaldes likumdevēja vēlēšanu uzvarētāju. Domstarpību centrā ir attieksme pret Izraēlas valsti: kamēr „Fatah” atzīst Izraēlas tiesības uz eksistenci, Hamas turpina bezkompromisa cīņu, lai nodzēstu ebreju valsti no pasaules kartes. Bez tam „Fatah” ir sekulāra palestīniešu nacionālistu partija ar kreisu ievirzi, savukārt „Hamās” – reliģiska islāmistu kustība. Politiskā šķelšanās noveda pie militāra konflikta, kura laikā „Fatah” pārstāvji Gazas joslā tika nogalināti, izraidīti vai bija spiesti bēgt, un Gaza kļuva par „Hamās” citadeli. Ievēlētais palestīniešu likumdošanas orgāns pārstāja funkcionēt, jauns tā arī nav ticis ievēlēts, un ja Jordānas Rietumkrastā pagājušajos divdesmit gados notika vismaz pašvaldību vēlēšanas, tad Gazas sektorā – nekādas. Periodiski notika izlīguma mēģinājumi starp „Fatah” un „Hamās”, 2013. gadā pat tika izveidota nacionālās vienības valdība ar bezpartejisku sastāvu, taču „Hamās” tai tā arī neļāva reāli pārvaldīt Gazas teritoriju. Tagad, kad karā pret Izraēlu islāmistu spēki ir pamatīgi novājināti, acīmredzot bijis iespējams sarīkot pieminētās vēlēšanas Deirelbelehā, kas tiek raksturotas kā pilotprojekts. Priekšnoteikums dalībai bija atzīt Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju par vienīgo leģitīmo palestīniešu tautas pārstāvi, un tas liedza kvalificēties „Hamās” kandidātiem. „Fatah” atbalstītais saraksts ieguvis sešas no piecpadsmit vietām, savukārt saraksts, par kuru neoficiāli zināms, ka aiz tā stāv „Hamās”, – divas vietas. Daži novērotāji uzskata, ka tas ir sabiedrības signāls par nevēlēšanos turpināt bezkompromisa cīņu islāmistu vadībā. Tomēr vēlētāju aktivitāte, kas bija nepilni 23%, padara šādu pieņēmumu ne pārāk drošu. Divi Eiropas iekšpolitikas sastrēgumi Dānijas parlamenta vēlēšanas notika 24. martā, taču valdošās koalīcijas izveide nevedas. Nepiepildījās līdzšinējās premjerministres Metes Frederiksenas cerības, ka viņas vadītajiem sociāldemokrātiem vēlēšanas nesīs politiskā kapitāla pieaugumu. Tagad parlamentā izveidojušies divi bloki – labējais jeb „zilais” un kreisais jeb „sarkanais” – un ne vienam, ne otram nepietiek balsu vairākumam. Trešais spēks ir liberālā Mēreno partija, kas ieņēmusi izteikti centrisku pozīciju. Tieši viņu balsis, pievienotas vienam vai otram blokam, matemātiski varētu dot vajadzīgo vairākumu, taču mērenajiem nav pieņemams neviens no abu bloku radikālajiem spārniem. Partijas līderis Larss Loke Rasmusens jau paziņojis, ka darbošanās vienā valdībā ar radikāli kreisajiem ekosociālistiem no Sarkani-zaļās alianses nav domājama, tāpat nekādu entuziasmu liberāļiem neizraisa iespējama sabiedrošanās ar nacionālpopulistiem spektra pretējā galā – Dānijas Tautas partiju un citiem. Tā vietā mērenie vēlētos redzēt plašu centriski orientētu koalīciju, kaut ko līdzīgu pirmsvēlēšanu modelim, kurā bez sociāldemokrātiem un mērenajiem ietilpa arī liberālā partija „Venstre”. Tomēr pēdējās vēlēšanas nebija veiksmīgas nevienai no šīs trijotnes partijām, tāpēc tagad nāksies piepulcināt vēl kādu. Ticamākie kandidāti varētu būt labēji centriskā Konservatīvo partija, tāpat diezgan centriskā Sociālliberālā partija un arī demokrātiskie sociālisti no Zaļo kreiso partijas (nejaukt ar radikālāko Sarkani-zaļo aliansi!). Zaļo kreiso līdere Pia Olsena Dīra jau signalizējusi, ka būtu gatava apspriest sadarbības nosacījumus, taču Rasmusens, kā tiek teikts, izteikti taktiski nogaida. Vēl problemātiskāka ir situācija Slovēnijā, kur arī nu jau vairāk nekā mēnesi nav izdevies izveidot valdības koalīciju. 20. aprīlī lielākās parlamenta frakcijas – liberālās Brīvības kustības – vadītājs un līdzšinējais premjerministrs Roberts Golobs paziņoja, ka viņam nav izdevies izveidot vairākuma koalīciju un viņa partija gatavojas darbam opozīcijā. Tagad stafetes kociņš būtu nododams otrai lielākajai parlamenta frakcijai – Slovēnijas Demokrātiskajai partijai. Savulaik izaugusi no antikomunistiskās neatkarīgo arodbiedrību kustības un bijusi kreisas ievirzes, šī partija tās līdera Janeza Janšas vadībā vēlāk migrējusi nacionālisma, konservatīvisma un labējā populisma virzienā. Lai izveidotu koalīciju, Janšam būtu jāpiedabū pievienoties divas mēreni labējās partijas – aliansi „Jaunā Slovēnija – Kristīgie demokrāti” un Demokrātu partiju –, kā arī izteikti labēji populistisko, no pandēmijas laika antivakcīnistu auditorijas izaugušo partiju „Resni.ca”. Nav viegli iedomāties, ka izteikti proeiropeiski sevi pozicionējošie demokrāti būtu gatavi koalīcijai ar galējiem populistiem eiroskeptiķiem no „Resni.ca” un arī pašu Janšu, no kura partijas viņi reiz atšķēlās, kritizēdami līderi par antagonizējošu un populistisku pieeju. Kā norāda novērotāji, tā vien šķiet, ka Slovēnijas politiskie spēki arvien pamanāmāk samierinās ar domu par ārkārtas vēlēšanām. Draudzība ar Kremli – apšaubāma garantija Pilsoņu karš Rietumāfrikas valstī Mali ilgst kopš 2012. gada, kad savu cīņu pret centrālo valdību uzsāka tuaregu separātisti valsts ziemeļos, Azavādas reģionā. Kā tas mēdz notikt islāma zonas valstīs, etniski motivētajā konfliktā drīz iesaistījās radikālās džihādistu kustības – gan neatkarīgi reģionāli grupējumi kā, piemēram, „Boko Haram”, gan globālo tīklu „Al Qaeda”un Islāma kalifāts atzari. Sākotnēji Mali toreiz vēl demokrātisko valdību cīņā pret iekšējiem ienaidniekiem atbalstīja Francija un arī ANO miera uzturēšanas misija, taču 2020. gadā likumīgais prezidents Ibrahims Keita tika gāzts un pie varas nāca hunta ar ģenerāli Asimi Goitu priekšgalā. Pučisti palūdza frančus aizvākties un uzaicināja sev tīkamāku sabiedroto – krievu algotņus no bēdīgi slavenās Vāgnera grupas. Sabiedrojusies ar līdzīgiem režīmiem kaimiņvalstīs Nigērā un Burkina Faso, Mali izveidoja jaunizceptu Rietumāfrikas diktatūru klasteri – Sāhelas valstu aliansi. Jaunie sabiedrotie ļāva gūt zināmus taktiskus panākumus, taču ne izšķirošu uzvaru pār režīma pretiniekiem. Pēc „vāgneriešu” līdera Prigožina nogalināšanas viņa privāto militāro kompāniju nomainīja Krievijas bruņoto spēku struktūra – Āfrikas korpuss. Tikām režīma pretinieki – tuaregu nacionālisti un radikālie islāmisti – pārtrauca savstarpēju apkarošanu un sāka koordinēt savas operācijas pret valdības spēkiem. Džihādisti valsts dienvidos sāka piekopt jaunu taktiku – transportceļu blokādi, apdraudot pirmkārt jau naftas produktu piegādes lielajām pilsētām. Kopš 25. aprīļa Mali hunta piedzīvo nepieredzēti plašu un labi koordinētu savu pretinieku ofensīvu, kuru īsteno Azavādas Atbrīvošanas fronte un ar kustību „Al Qaeda” saistītais džihādistu grupējums Atbalsta grupa islāmam un musulmaņiem. Galvaspilsētas Bamako apkaimē nemiernieki uzbruka lidostai un Kati militārajai bāzei, kur savu pastāvīgo rezidenci ierīkojis huntas līderis Goita. Džihādistu kaujinieks-pašnāvnieks ar sprāgstvielām piekrautu automašīnu ietriecās aizsardzības ministra ģenerāļa Sadio Kamaras rezidencē, nogalinot viņu un ģimeni. Valdības spēku un krievu Āfrikas korpusa karavīri tika bloķēti Kidalas pilsētā un vienojās par netraucētu aiziešanu, atstājot pilsētu nemierniekiem. Uzbrukumi notika vēl vairākām pilsētām, kurās kopš tā laika turpinās karadarbība. Acīmredzot Kremļa draudzība izrādījusies pārāk vāja huntas stabilitātes garantija. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Rīgas dome šovasar rīdzeniekiem piedāvās jaunu pakalpojumu: daļa izglītības iestāžu būs pieejamas 1. - 4. klašu skolēniem arī jūnijā. Kas vasaras skolās notiks un kādas iespējas citviet Latvijā? Ģimenes studijā sarunājas Dmitrijs Zverevs, Rīgas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamenta Jaunatnes nodaļas vadītājs, Marita Liepiņa, Rīgas 25. vidusskolas atbildīgā pedagoģe, Iveta Eihe, bērnu un jauniešu centra "Daugmale" Interešu izglītības metodiķe un kultūras pasākumu organizatore, un Solvita Dreimane, Siguldas novada Izglītības un sporta pārvaldes vadītāja.

Protokols, nepieciešamība vai kaprīze – cik pamatota ir valsts amatpersonu VIP privilēģiju izmantošana lidostās, dodoties komandējumos? Krustpunktā analizē Ārlietu ministrijas Valsts protokola vadītājs Marģers Krams, atvaļināts vēstnieks Andris Teikmanis, bijušais satiksmes ministrs politiķis Tālis Linkaits, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka. Sazināmies arī Rīgas lidostas Komerciālā departamenta direktori Vaivu Kirvelaiti. Bijušā Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska pēdējā laika atklāsmes par amatpersonu lidojumu izmaksām sociālajās tīklošanas vietnēs ir radījušas pamatīgu viļņošanos. Premjere par VIP zāļu izmantošanu lidostās vien iztērējusi pāri par 30000 eiro, prezidents - vēl divtik daudz.  Vajag revolūciju, šos kungus dabūt nost no kakla, lai mācās dzīvot tāpat kā visa pārējā tauta. Apmēram tāds ir tas vēstījums, kas virmo ierakstos, kurus izplata sašutušie iedzīvotāji. Tikmēr kolēģi no ziņām ir skaidrojuši, ka tā nemaz neesot pašu amatpersonu izvēle, viņiem esot jāizmanto VIP zonas, jo to pieprasa protokols. Un izrādās, ka arī opozīcijā esošie kādreiz ir bijuši VIP zālēs. Tiesa, cik no skaidrotā varēja noprast, kādreiz var arī neiet caur VIP zonu. Kurās reizēs tā ir obligāta, kurās nē? Turklāt kāpēc bez prezidenta, piemēram, VIP zona jāizmanto fotogrāfam vai padomniekam? Mēs secinājām, ka tomēr ir daudz jautājumu, uz kuriem gribas rast atbildes. Kas ir un kas nav valsts līdzekļu šķērdēšana? Esam izvērtējuši visas procedūras, cik tās saprātīgas un atbilstīgas?

1. maijā pie Rīgas Doma ērģelēm cikla "Bahs un jubilāri" koncertā būs ērģelniece Kristīne Adamaite, lai mūzikā svinētu trīs šī gada jubilāru – Pētera Vaska, Imanta Zemzara un Aivara Kalēja – dzimšanas dienu, atskaņojot šo autoru darbus, kā arī Baha kompozīcijas.  Inta Zēgnere: Šajā ciklā jau muzicējusi Ilze Reine, Vita Kalnciema, Larisa Bulava, Ilona Birģele un Aivars Kalējs. Vai jūs kaut kādā mērā saskaņojat savas programmas? Kristīne Adamaite: Šis ir liels un skaists plāns, kur ieceres autors ir Aigars Reinis un Rīgas Doma koncertorganizācija. Pirms sākās gatavošanās, Aigaram, acīmredzot, bija prātā bilde, viņš bija aplūkojis visu šo triju komponistu daiļradi un gudri starp mums visiem sadalījis. Šis ir sen nebijis koncerts – gandrīz kā studiju laikā, kur man ir uzdoti skaņdarbi, kas ir jāspēlē.  Un nevienam nebija pretenziju? Es nepretojos uzdotajam (smejas). Sākumā bija vieglāk, jo tie bija trīs skaņdarbi, ko es jau kādreiz biju spēlējusi, bet pēc kāda laika nāca vēl viens piedāvājums - Imanta Zemzara darbs "Tīreļpurvs", kas laikam daudziem ir svešs, katrā ziņā noteikti ne no bieži spēlētiem darbiem. Un es piekritu, tagad esmu procesa vidū. [..] Kopumā 1. maija koncertā no Zemzara būs divi darbi - vispirms "Tīreļpurvs" un pēc tam "Lauks". Un tiešām, tīšām vai netīšām, sakarības ir kā uz delnas. "Tīreļpurvs" stāsta par Pirmā pasaules kara notikumiem - tā ir diezgan naturālistiska Ziemassvētku notikumu aina. Bet "Lauks" tiks atskaņots pēc tam, un tur ir sajūta, ka tas ir pats Tīreļpurvs, tikai varbūt pēc kaujas, varbūt tas ir tagad, 21. gadsimta sākumā, kad mēs tur staigājam visos gadalaikos. [..] Vai izpildījumā nākas domāt arī par kādiem specefektiem? Dažās faktūras vietās, kur komponists ir norādījis trīs forte dinamiku, es tiecos to darīt, bet ļoti biezie, disonējošie rokās spēlētie akordi nomāc pedāļu partiju. Komponistam ir svarīgi, lai paralēli biezajiem akordiem, tomēr pāri visam būtu baismīgā pedāļu tēma. Tas pašlaik ir grūtākais, kā to pie Doma ērģelēm izveidot. Jo, lai arī ērģeles ir varenas, tāda īsti plēsonīga daba tām nav raksturīga, tās vienmēr ieņem tādu siltu un patīkamu kopskaņu. Tā ka ir ļoti jāpadomā, sauksim tos par, specefektiem, kā šo ideju realizēt."

Sandris Jūra kopā ar zāļu sievu Initu Ozoliņu dodas dabā! Ir pavasaris un visi koki ir pumpuros - ozols, priede, egle, vītols, meža avenes utt. Tas viss ir ēdams, bet kā pareizi lietot katru dabas velti?