"Šņorbēniņos" - Linarda Tauna dzeja. Studijā Kaspars Aniņš, Kaspars Znotiņš un Māra Ķimele

Aktieri Kaspars Aniņš un Kaspars Znotiņš "Šņorbēniņos" atgriežas pie trimdas latviešu dzejnieka Linarda Tauna (1922-1963) dzejas, kas tikai reizi un tikai Zirgu ielas koncertzālē bijušajiem tika šogad 3. jūnijā – dzejkoncertā "Mūžīgais mākonis", kurā ar savu mūziku piedalījās Jānis Šipkēvics un Sniedze Prauliņa un kura režisore bija Māra Ķimele. Arī viņa ir studijā, sakot: "Man liekas, ka tas, ko mēs darām, viņa dzeju ierakstot radio – mēs atvedam viņu atpakaļ mājās un atdodam mums visiem. Un viņš satiekas ar mums visiem." "Man Tauns no sākuma bija kā tāda ūdens tvertne – tilpne," atklāj Kaspars Znotiņš. "Un līdzība ar ūdeni ir pavisam pieļaujama, jo ūdens Tauna dzejā – ūdens virsma, upe, zivis – parādās no dzejoļa uz dzejoli." Kaspars Aniņš piebilst: "Arī tas okeāns. Starp viņu un viņu Amerikā…" Kaspars Znotiņš turpina: "Ūdens caurstrāvo visu Tauna dzeju. Un es to saredzu kā tādus tumšos ūdeņus, pie kuriem tu pienāc – un tur peld Tādas Zivis! Un tās nav tik viegli noķeramas... Vislabāk pašam būt akvalangistam – nonirt un apskatīt, kas tur ir – ko, no malas raugoties, nevar redzēt. Ir jāpaņem tā Tauna dzeja. Jāpietuvina sev, kā nu katrs savā veidā mēs varam atļauties: klausītājs – klausoties mūs, lasītājs – lasot un lasot vēlreiz, runātājs – runājot atkal un atkal."