Ko Eiropa var sniegt?

Nevienlīdzība ir korupcijas, vardarbības un sabiedrības neapmierinātības avots. Pētījumi liecina, ka pastāv tieša sakarība starp ienākumu sadales nevienlīdzības pakāpi un slepkavību skaitu. Ņemot vērā to, ka pēdējās desmitgadēs ienākumu atšķirība lielākajā daļā pasaules ekonomiku pieaug, ir vērts atcerēties, ka Eiropas valstu sabiedrības ir vienas no vienlīdzīgākajām pasaulē. Par to liecina Džini indekss, ar kuru mēra ienākumu vienlīdzību dažādās valstīs. Jo augstāks ir Džini indekss, jo lielāka nevienlīdzība sabiedrībā. 2022. gadā Eiropas Savienībā (ES) vidējais rādītājs bija 29,6. Salīdzinājumam, ASV šis rādītājs tajā pašā gadā bija 41,3, bet Ķīnā 2021. gadā - 35,7. ES lielākās ienākumu atšķirības reģistrēja Bulgārijā (38,4), Lietuvā (36,2) un Latvijā (34,3). Labāka situācija bija Slovākijā, Slovēnijā, Čehijā un Beļģijā, kuru Džini koeficients bija zemāks par 25,0. Kāpēc ES klājas labāk nekā citām pasaules lielvarām? Galvenokārt, pateicoties labklājības valstīm. Labklājības valstis visā blokā samazina nevienlīdzību par 42%, sniedzot tādus pakalpojumus kā izglītība, veselības aprūpe, pensijas un bezdarbnieku pabalstus. Tāpēc, lai mūsu sociālie modeļi izdzīvotu arī nākotnē, ir ļoti svarīgi finansēt šo labklājības valsti. Taču laikā, kad ES vienlaikus risina vairākas krīzes, dalībvalstis cīnās, lai, tā teikt, savilktu galus. Tāpēc rodas jautājums: kur ņems naudu? Atbilde var būt tikai šāda: no tiem, kam ir nauda! Finansiālā solidaritāte jau sen ir bijusi sabiedrisko debašu temats, taču joprojām nav rasts skaidrs risinājums. Kāpēc tas tā ir? Īstenošanas iespēju trūkuma dēļ? Politiskās gribas trūkuma dēļ? Starptautiskās koordinācijas trūkuma dēļ? Par to runājam Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” veidotā raidieraksta „Ko Eiropa var sniegt?” sērijā.

Eiropas sievietes turpina ciest no diskriminācijas, un konservatīvie vēji, kas pūš Eiropas Savienībā, draud to vēl vairāk pasliktināt. Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” šoreiz par, kā mazināt dzimumu diskrimināciju un veicināt sieviešu tiesību ievērošanu. Vienlīdzīgas tiesības starp sievietēm un vīriešiem garantē ne tikai godīgu sabiedrību, bet arī pārtikušu un ilgtspējīgu sabiedrību. Eiropas Savienības novecojošā demogrāfija nozīmē, ka sievietēm ir jāpiedalās darba tirgū, lai nodrošinātu un pat uzlabotu mūsu produktivitāti, inovācijas un vispārējos ekonomiskos rādītājus. Taču dzimumu statistika joprojām rada bažas. Sievietes joprojām atrodas ekonomiski neizdevīgā situācijā, jo salīdzinājumā ar vīriešiem ir ievērojamas atšķirības atalgojumā un pensijā (Eiropas Savienībā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ir 12,7 procenti). Viņas arī joprojām cieš no augsta līmeņa cita veida diskriminācijas, nemaz nerunājot par fizisko un seksuālo vardarbību (saskaņā ar ES Pamattiesību aģentūras nesen publicēto aptauju). Katra trešā sieviete Eiropas Savienībā savas dzīves laikā ir piedzīvojusi fizisku vardarbību vai draudus un/vai seksuālu vardarbību. Un lietas nav labākas arī virtuālajā pasaulē, jo kompānija „Sensity AI” atzīmē, ka 96 procenti dziļviltojumu ir saistīti ar pornogrāfiju bez piekrišanas. Pēdējos gados visā pasaulē pūš konservatīvs pretvējš, un Eiropas Savienība nav izņēmums. Vairākas Eiropas konservatīvākas valdības tirgojas par atbalstu strādājošām sievietēm vai tiesībām uz abortu. Plašsaziņas līdzekļos jaunās antifeministiskās ietekmeles iestājas par tradicionālām mājsaimniecēm, kas dzīvo pēc "tradicionālajām vērtībām". Tomēr sieviešu atturēšana un kavēšana strādāt ārpus mājas tikai ierobežos sabiedrības ekonomiskās izredzes. Patiešām, pētījumi liecina, ka dzimumu līdztiesība darba tirgū var būtiski palielināt iekšzemes kopproduktu, norāda Pasaules Banka. Dzimumu stereotipi var apgrūtināt sabiedrības virzību uz priekšu. Un, lai gan iepriekš ir panākts progress, konservatīvās kustības arvien vairāk pauž pretestību debatēm par stereotipiem skolās. Turklāt atsevišķas liberāļu kustības, kas mēdz iebilst pret valdības iesaistīšanos privātās lietās, piemēram, tiesībās uz abortu, arī kavē valsts iestāžu centienus. Šīs tendences var redzēt, piemēram, Itālijā. Parmas Universitātes kultūras procesu socioloģijas pētniece un tīkla „Educating for Differences” viceprezidente Džūlija Selmi uzskata, ka šie trendi var kalpot tikai dzimumu stereotipu iemūžināšanai. Abortu tiesību jautājums šajās debatēs ir priekšplānā un centrā, jo īpaši ņemot vērā dzimstības samazināšanos. Ungārijā sievietes tagad ir spiestas klausīties augļa sirdspukstus pirms aborta veikšanas. Bet ar to viss nebeidzas. Pēdējos gados labējās valdības arī vairākās citās dalībvalstīs ir ieviesušas lielus ierobežojumus abortu pieejamībai vai vismaz nolikušas klupšanas akmeņus sieviešu ceļā. Nika Povža, komunikācijas direktore Slovēnijas nevalstiskajā organizācijā „8.marta institūts”, kas koncentrējas uz netaisnību izcelšanu un cilvēktiesību ievērošanu, plašāk par to stāsta kolēģiem no RTV Slovēnija. Jautājums ir: vai šie ierobežojumi attiecībā uz piekļuvi abortiem palielinās Eiropas Savienības dzimstību? Andrea Erdošova, Bratislavas Paneiropas Universitātes tiesību profesore mūsu kolēģiem no Semantv pārliecinoši saka „nē”. Bet ko Brisele var darīt, lai veicinātu lielāku sieviešu un vīriešu līdztiesību? Ieviešot dzimumu līdztiesību visās savās politikās, programmās un projektos, Eiropas Savienība jau ir palīdzējusi mainīt attieksmi Polijā, kolēģiem no Polskie Radio saka ekonomiste Kataržina Dučkovska-Małiša. Eiropas iestādes ir pieņēmušas virkni likumu, kas atbalsta dzimumu līdztiesību un tiesības, un pieņēmušas virkni direktīvu par konkrētiem jautājumiem, piemēram, vienlīdzīgu atalgojumu, piekļuvi precēm un pakalpojumiem un pasākumiem pret vardarbību un uzmākšanos. Norāda Horvātijas ombuds dzimumu līdztiesības jautājumos Višņa Ļuboviča. Lai gan sieviešu un viņu tiesību aizsardzībai ir pieņemti labāki likumi, to īstenošana bieži vien netiek īstenota —tā saka vairāki mūsu kolēģu aptaujātie eksperti. Tā tas ir, piemēram, ar tiesību aktiem par sieviešu aizsardzības rīkojumu Rumānijā. To kolēģiem no Radio Romania norāda Iolanda Beldianu, Brašovas Transilvānijas universitātes profesore un nevalstiskā organizācijas „Alternative Step” prezidente. Līdzīgi situāciju savā valstī vērtē arī Igaunijas dzimumu līdztiesības un vienlīdzīgas attieksmes komisārs Kristians Veske. Uz šī sarežģītā politiskā fona daudzi no novērotājiem, kurus esam dzirdējuši, zvana trauksmi par pretreakciju un atkāpšanos. Portugāles Sieviešu tiesību platformas prezidente Ana Sofija Fernandesa norāda, ka viens no soļiem atpakaļ, kas nesen tika apstiprināts, ir tāds, ka jaunā līdztiesības komisāre Hadža Labiba, atšķirībā no viņas priekšgājējas Helēnas Dalli, nevarēs pilnībā pievērsties šai jomai, jo Labibas portfelim ir pievienota sagatavotība krīzēm un vadība. Bet ko jūs realitātē varat darīt, lai aizsargātu iegūtās tiesības, pat ja komisārs ir pilnībā nodevies līdztiesībai? Ietveriet šīs tiesības konstitūcijā – saka tiesību profesore Andrea Erdošova. Francija, Slovēnija un Spānija to ir izdarījušas, piemēram, tāpēc, ka konstitūcijas ir stabili likumdošanas instrumenti, kurus nevar viegli grozīt pat tad, ja mainās politiskais virziens. Taču ar to gan ir par maz, uzskata Latvijas eksperte vardarbības ģimenē un cilvēktirdzniecības jautājumos Iluta Lāce. Mums ir arī jāsabalansē politiskā vara un spēcīga pilsoniskā sabiedrība. Tam piekrīt Nika Povža, Slovēnijas „8.marta institūta” komunikācijas direktore. Viņa sniedz nelielu ieskatu par savas organizācijas kustību “Mana balss, mana izvēle”. Tā ir aizsākusies kā Eiropas pilsoņu iniciatīva. Ja iniciatīva savāks vienu miljonu parakstu, tā var lūgt Eiropas Komisiju iesniegt tiesību aktu. Līdz šim iniciatīva ir sasniegusi 800 000 parakstu. Protams, ir Eiropas likums, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu ievērot Eiropas tiesību aktus un tādējādi novērst sieviešu tiesību atcelšanu. Tomēr, runājot par abortiem, viss nav tik vienkārši, jo tieši dalībvalstis ir atbildīgas par veselības aprūpi. Taču intervijā kolēģiem no „Euradio” Eiropas Parlamenta deputāte no Francijas Melisa Kamara uzstāj, ka ir veidi, kā to apiet. Visbeidzot, izglītība ir svarīga, kā to ir uzsvēruši daudzi mūsu eksperti. Atgriežoties pie mūsu piemēra par abortiem, pierādījumi no visas pasaules liecina, ka informācija un izglītošana ir efektīvāks veids, kā samazināt abortu skaitu. Bet bulgāru rakstniece un žurnāliste Joanna Elmija uzsver, ka galu galā no mums visiem ir jānodrošina godīga un vienlīdzīga attieksme pret sievietēm un vīriešiem.

Pēdējo desmit gadu laikā nekustamā īpašuma cenas visā Eiropā ir strauji pieaugušas. Tas ir padarījis mājokļu pieejamību par būtisku problēmu daudziem Eiropas iedzīvotājiem, no kuriem daļa ir izgājuši ielās, lai paustu savu neapmierinātību. Šī mājokļu krīze ir vērojama visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, jo īpaši pilsētās, taču atsevišķās vietās tā izpaužas smagāk.  Laikā no 2010. gada līdz 2024. gada otrajam ceturksnim vidēji visā blokā mājokļu cenas pieauga par 52%, bet īres maksa - par 25%. Deviņās ES dalībvalstīs mājokļu cenas kopš 2010. gada ir pieaugušas vairāk nekā divas reizes. Tikmēr mājsaimniecību ienākumi uz vienu locekli laikā no 2013. līdz 2021. gadam pieauga tikai par 14%, uz ko norādīja arī 32 gadus vecā horvātiete Ana. „Risinājums ir palielināt algas. Dzīvokļu cenas ir pieaugušas, dzīvokļu iegāde un īre, komunālo pakalpojumu izmaksas un dzīves dārdzība kopumā ir palielinājusies. Šis cenu pieaugums neatspoguļojas algu palielinājumā.” Tā rezultātā ir ievērojami audzis pieprasījums pēc mājokļu subsīdijām, rindas uz sociālajiem mājokļiem ir ļoti garas, un līdz ar to aug arī iedzīvotāju neapmierinātība. Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” pievēršamies mājokļu pieejamības jautājumam. Kāpēc izmaksas strauji pieaug? Viens no galvenajiem iemesliem pieejamu mājokļu trūkumam ir tas, ka valstis un pašvaldības pēdējās desmitgadēs ir samazinājušas savus ieguldījumus būvniecībā. Tās ir atstājušas piedāvājuma un pieprasījuma pārvaldību tirgus ziņā, un tas ir izraisījis pieejamu mājokļu piedāvājuma samazināšanos. Tajā pašā laikā bankas vairs ne tik ļoti vēlas aizdot naudu nekustamo īpašumu iegādei. Tā tas ir daudzās ES dalībvalstīs, tostarp Īrijā, Portugālē un arī Grieķijā, kā noskaidrojās mūsu kolēģu sarunā ar uzņēmuma „E-Real Estate” prezidentu Temistoklu Bakasu. Papildu faktors, kas ir negatīvi ietekmējis mājokļu cenas, jo īpaši pilsētās, ir īstermiņa īre, kas paredzēta tūristiem. Daudzās pilsētās šis mājokļu cenu pieaugums – un ģentrifikācija kopumā – ir izspiedis ilglaicīgos iedzīvotājus, jo īpaši rajonos ar zemiem ienākumiem. Portugāļu ekonomists Migels Salema ir pētījis mājsaimniecību pieaugošos izdevumus par mājokli. „„Normāls” Lisabonas iedzīvotājs ar vidējiem ienākumiem pilsētniekam tagad iztērē vairāk nekā 50% no saviem ienākumiem, lai īrētu vienistabas dzīvokli,” norāda Salema. Tālejošs kaitējums Mājokļu pieejamības jautājums ir ārkārtīgi jutīgs, jo tas ir cieši saistīts ar sociālajiem, ekonomiskajiem un kultūras faktoriem, kas tieši ietekmē cilvēku dzīvi. Mājoklis ir būtisks indivīdu un ģimeņu stabilitātei un labklājībai, un to vēl vairāk apliecināja Covid-19 pandēmija. Pieklājīga mājokļa nepieejamība pastiprina nabadzības un atstumtības apburto loku, jo cilvēki bez stabila mājokļa bieži saskaras ar daudziem citiem nelabvēlīgiem apstākļiem, piemēram, sliktu veselību un zemāku izglītības līmeni. To visvairāk izjūt ne tikai mazāk aizsargātie sabiedrības locekļi, bet arī jaunieši. Mājokļu krīze ir pastiprinājusi sabiedrības politisko sašķeltību. Galēji labējās partijas to ir veiksmīgi izmantojušas, padarot sociālo mājokļu jautājumu par savu jauno jājamzirdziņu un nosodot jebkādu prioritāšu piešķiršanu imigrantiem. Tomēr daudzi ārvalstnieki izvēlas šāda veida mājokļus tāpēc, ka parastajā mājokļu tirgū viņi saskaras ar lielu diskrimināciju un aizspriedumiem. Turklāt arī piekļuve sociālajiem mājokļiem viņiem bieži vien ir sarežģīta. Birokrātija var būt ārkārtīgi apgrūtinoša, skaidroja Ema Ignecoju no Rumānijas Juridisko resursu centra. To apstiprināja arī Rado Sloboda, kurš ir ilggadējs nevalstiskās organizācijas „Amnesty International Slovakia” direktors. Viņš paskaidroja, ka Slovākijā ļoti bieži pilsētas un pašvaldības rada birokrātiskus šķēršļus, kas samazina iedzīvotāju iespējas iegūt īres mājokli. Vajadzību maiņa Bet atgriezīsimies pie visu šo problēmu avota: tirgus, kas ir pārāk dārgs un neatbilst Eiropas iedzīvotāju vajadzībām. Pašreizējais nekustamo īpašumu piedāvājums Eiropā neatbilst mājokļu pieprasījuma izmaiņām. Piemēram, jaunieši tagad biežāk izvēlas mainīt dzīvesvietu, jo palielinās viņu finansiālās iespējas un mainās vajadzības. Tas ir novērojams arī Bulgārijā, pastāstīja nekustamā īpašuma tirgus eksperts Dobromirs Ganevs. Daudzās ES dalībvalstīs piemērotu mājokļu trūkums piespiež jauniešus dzīvot ilgāk pie vecākiem, un tam ir tālejošas sekas, stāsta Migels Salema. Turklāt, ņemot vērā Eiropas iedzīvotāju novecošanos, pieaug arī vajadzība pēc mājokļiem, kas ir piemēroti vecākiem cilvēkiem. Šādi cilvēki meklē vienkāršākas, vienstāvu būves, kas ir pielāgotas viņu vajadzībām un mobilitātes prasībām. Savukārt digitalizācijas ietekmē mums ir nepieciešama mazāka dzīves telpa. Vismaz tā uzskata vācu arhitekte Angelika Lasa.  Viņa arī uzskata, ka ir jādomā par esošo īpašumu renovāciju, galveno uzmanību pievēršot vienai ģimenei paredzētu māju pārveidošanai par daudzdzīvokļu mājām. Ko Eiropa var darīt? Neraugoties uz to, ka mājokļu jautājums ir valstu kompetencē un ES šajā jomā nav gandrīz nekādu pilnvaru, Brisele to uztver ļoti nopietni. Pierādījums tam ir Eiropas Komisijā (EK) izveidotais jaunais portfelis, kas atbildēs par mājokļiem. Enerģētikas un mājokļu komisāram Danam Jergensenam ir uzticēts izstrādāt Eiropas pirmo pieejamu mājokļu plānu. Jergensena garajā darāmo darbu sarakstā ir arī Eiropas stratēģija mājokļu būvniecībai un Eiropas mēroga ieguldījumu platforma pieejamu un ilgtspējīgu mājokļu jomā. Turklāt viņam ir uzdots risināt sistēmiskās problēmas, kas ir saistītas ar īstermiņa īri.  Lai ES veicinātu ieguldījumus mājokļu jomā, tā varētu izveidot iepriekš minēto ieguldījumu platformu sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku. Koimbras Universitātes Sociālo pētījumu centra pētniece Ana Kordeiru-Santuša norādīja, ka Brisele, uzspiežot stingru fiskālo disciplīnu dalībvalstīm un vienlaikus sagaidot, ka tās nodrošinās saviem iedzīvotājiem pieejamus mājokļus, nonāk pretrunā. Tomēr viņa uzskata, ka ir veidi, kā to apiet. Sekmēt mājokļu pieejamību ir tik sarežģīts uzdevums, ka visi centieni ir apsveicami. Koordinēta rīcība visos līmeņos – no vietējā līdz Eiropas līmenim -, iesaistot vistiešāk skarto personu pārstāvjus, kā arī publiskā un privātā sektora pārstāvjus, būs ļoti svarīga, ja vēlamies, lai šis aktuālais jautājums paliktu politiskajā dienaskārtībā.

Šajā Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidieraksta „Ko Eiropa var sniegt?” epizodē aplūkojam, kā mēs varētu labāk aizsargāt mazāk kvalificētos darbiniekus straujo tehnoloģiju pārmaiņu apstākļos, lai viņiem Eiropā būtu iespēja uzplaukt. Mūsdienu pasaule tehnoloģiski mainās ātrāk nekā jebkad iepriekš. Šī tehnoloģiskā attīstība kopā ar ekonomikas globalizācijas sekām rada grūtības daļai Eiropas Savienības darba ņēmēju, jo ​​īpaši tiem, kuri strādā zemākas kvalifikācijas amatos. Daudzi no šiem darbiniekiem uzskata, ka viņu darbu šīs izmaiņas apdraud, jo īpaši automatizācija. Tas jo īpaši attiecas uz tiem, kuri veic ikdienišķu roku darbu un vienkāršus, atkārtotus uzdevumus, kurus vieglāk aizstāt ar jaunām tehnoloģijām vai robotiem. Portugāles Mākslīgā intelekta asociācijas prezidente Goretti Mareiruša stāsta par paredzamo ietekmi. „Ir Pasaules ekonomikas foruma ziņojums, kurā teikts, ka līdz 2027. gadam tiks ietekmēti 23 procenti profesiju. Šajā pētījumā, ja nemaldos, tiek lēsts, ka pazudīs 14 miljoni darba vietu.” Vesela Eiropas iedzīvotāju daļa, tostarp daudzi tās neaizsargātākie pilsoņi, jūtas nedroši un pamesti novārtā. Un par to būtu jāaizdomājas visiem, neatkarīgi no tā, vai tas cilvēku skar tieši vai nē, jo pastāv iespējamība, ka pārmaiņas radīs dziļus sociālos traucējumus. Pieaugošā plaisa starp tiem, kas tiek uzskatīti par globalizācijas un tehnoloģisko pārmaiņu “uzvarētājiem” jeb  bieži vien augstāk kvalificētiem darbiniekiem – un “zaudētājiem” jeb nekvalificētiem strādniekiem, kuri var justies atstumti no sabiedrības, var saspīlēt sociālās attiecības. Tas var izraisīt polarizāciju, aizvainojumu, sociālās kohēzijas sabrukumu un uzticības samazināšanos valsts iestādēm. Daudzi nekvalificēti darbinieki jau uzskata, ka tradicionālās politiskās partijas, īpaši tās, kas pārstāv centriskus uzskats, vairs nepārstāv viņu intereses. Mēs redzam no tā izrietošu pāreju uz populistu līderiem, kuri noraida „status quo”. Ievērojams skaits šo kustību atrodas politiskā spektra galēji labējā galā un daudzas no šīm partijām ir eiroskeptiķi. Viņi bieži izmanto strādnieku neapmierinātību, solot atjaunot darbavietas, ierobežot imigrāciju – kas pamatoti vai nepamatoti tiek uzskatīta par konkurenci – un izaicina “elites” īstenoto globālo politiku. Kā labāk aizsargāt mazāk kvalificētos darbiniekus straujo tehnoloģiju pārmaiņu apstākļos, lai viņiem Eiropā būtu iespēja uzplaukt?  

Eiropas Savienībai nākas aptvert, ka pat mūsu ierastais sabiedrotais ASV varētu kļūt par konkurentu vai vienkārši izvēlēties nesadarboties. Kā redzējām iepriekšējā epizodē, jaunajā pasaules kārtībā valda lielāka nenoteiktība un alianses ir kļuvušas nestabilākas. Laika gaitā no administrācijas uz administrāciju ASV ārpolitikā pastāvīgums nav bijis īpaši novērojams. Tā uzskata Čehijas politiķe un pieredzējusi Eiropas diplomāte Jana Hibaškova. „Ir vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, kāda ir problēma ar ASV un tās diplomātiju. Tā ir diezgan nestabila. Tā pūš karstu un aukstu. Irāka Buša vadībā ir viena lieta, Irāka Obamas vadībā un Irāka Trampa vadībā atkal ir kaut kas cits. Katrs rīkojas tieši pretēji iepriekšējam, kas pēckara stabilitātes ziņā ir briesmīgi.” Tāpēc, tuvojoties ASV prezidenta vēlēšanām, kas notiks 5.novembrī, eiropieši aiztur elpu, gaidot, ko varētu nest nākamie četri gadi. Šajā „Euranet Plus” raidieraksta „Ko Eiropa var sniegt?” epizodē žurnālisti no Eiropas Savienības radiostaciju tīkla ir lūguši novērotājus un ekspertus izklāstīt mūsu transatlantiskā partnera vēlēšanu iznākuma iespējamo ietekmi uz Eiropas Savienību. Prezidenta izvēle šoreiz piedāvā īpaši izteiktu kontrastu starp vīrieti, republikāņu kandidātu Donaldu Trampu un sievieti, demokrātu sāncensi Kamalu Harisu. Daudziem Eiropā Harisa ir paredzamāks un ērtāks risinājums. Tā intervijā  izteicās Eiropas Parlamenta viceprezidents Niku Štefanuta. Nav pārspīlēti teikt, ka Donalda Trampa bieži vien nepastāvīgās pozīcijas viņa pirmajā pilnvaru termiņā apgrūtināja dzīvi gan Eiropas Savienībai, gan NATO. Paredzams, ka republikāņu kandidāts virzīsies uz priekšu ar savu "Amerika pirmajā vietā" politiku, kas pilnībā koncentrējas uz pašas Amerikas interesēm. Tā ir neiejaukšanās, kas robežojas ar izolacionismu ārlietās, un tas ir apvienots ar lielu devu ekonomiskā protekcionisma. Runājot par NATO, republikāņu kandidāts ne reizi vien ir teicis, ka plāno izstāties no 75 gadus vecās alianses, un šo solījumu viņš nav atmetis. Sagaidāms, ka viņš vismaz pārveidos NATO atbilstoši viņa vīzijai par Ameriku, kas iesaistās mazāk un lūgs Eiropas valstīm uzņemties lielāku slogu — vai tas būtu finansiāls vai militārs. Tikmēr ASV Demokrātu partijas ārpolitika vēsturiski ir bijusi līdzīga Eiropas Savienības ārpolitikai. Pēc Portugāles Katoļu universitātes Lietišķo studiju centra direktora Rikardu Fereiras Reisa domām, demokrāte Kamala Harisa varētu atrast ideālu līdzīgi domājošu partneri Eiropas Komisijas prezidentē Urzulā fon der Leienā. Putina iebrukums Ukrainā bija spēcīgs modinātāja zvans, runājot par Eiropas gatavības trūkumu konfliktiem. Kā skaidro Antonio Zotti, pētnieks un mācībspēks Katoļu Svētās Sirds universitāte Milānā, galvenais Donalda Trampa uzvaras risks eiropiešiem ir tas, ka Tramps liek savu naudu tur, kur viņam ir mute, un iziet uz kontaktu ar Maskavu, lai izbeigtu karu. Šāda ideja izskanējusi vairakkārt. Šāds solis ļautu viņam ne tikai pārtraukt līdzekļu novirzīšanu Ukrainas aizsardzībai, bet arī gūt politiskos laurus kā miera uzturētājam. Un tās, kā stāsta Zotti, būtu sliktas ziņas Eiropai vairākos iemeslu dēļ. Savukārt Kamala Harisa uzvaras gadījumā sekos sava demokrātu priekšteča prezidenta Džo Baidena pēdās un turpinās sniegt ASV atbalstu Ukrainai, kā viņa to tikšanās laikā septembra beigās norādīja Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim. Covid-19 pandēmija, karš Ukrainā un tai sekojošā enerģētikas krīze – tas viss pēdējos gados ir skāris Eiropas Savienību un palīdzējis eiropiešu prātiem koncentrēties uz tik daudz piesaukto stratēģiskās autonomijas koncepciju. Proti, spēju darboties autonomi, neatkarīgi no citām pilnvarām galvenajās politikas jomās. Pats par sevi saprotams, ka potenciāla Trampa otrā termiņa iespējamība šajā ziņā palielina spiedienu. Taču Dimitars Drinkovs, Bulgārijas Rakovska Nacionālās aizsardzības koledžas doktorants, saka, ka arī Harisas uzvaras gadījumā Eiropai nevajadzētu atdusēties uz lauriem. Eiropas Savienības kopīgā apziņa par reāliem aizsardzības draudiem tās kontinentam, jo ​​īpaši iespējamība, ka ASV vājinās saistības pret NATO, noteikti ir spēcīgs stimuls Eiropai rīkoties. Tomēr jāatzīmē, ka neviena ASV administrācija, visticamāk, neatbalstīs Eiropas Savienības aizsardzības plānus, kas balstīti “dari pats” politikā. Eiropa joprojām ir nozīmīgs pircējs Amerikas ieroču rūpniecībai, jo aptuveni 55 procentus no Eiropas valstu ieroču importa no 2019. līdz 2023. gadam piegādāja ASV. Un atgūt iekavēto aizsardzībā, maigi izsakoties, nebūs iespējams vienā naktī... Steiga gan varētu būt mazāka, ja uzvarēs Harisa, kas, protams, būtu labi. Jo, ja Eiropas Savienība vēlas atgūt iekavēto, tai ir jāsagatavojas, un dalībvalstīm jāvienojas par prioritātēm, kas gan jau tagad ir sarežģīti... Kā jau minējām iepriekš, jauna Trampa ekonomiskā protekcionisma kārta saskaņā ar saukli “Amerika pirmajā vietā” var smagi skart Eiropu, izraisot vēl vienu tirdzniecības tarifu karu. Taču pat demokrāta Džo Baidena laikā ASV ir ieviesušas milzīgu korporatīvās labklājības programmu — Inflācijas samazināšanas likumu — 737 miljardu dolāru klimata likumprojektu, kas nodrošina subsīdijas un nodokļu atlaides ieguldījumiem tīrās tehnoloģijās. Tas ir ietekmējis Eiropas uzņēmumu piesaisti ASV, tādējādi novirzot investīcijas prom no Eiropas, norāda doktors Petars Popovičs, Zagrebas Politikas zinātnes fakultātes asociētais profesors. Tas nozīmē, ka vairākos būtiskos ekonomikas jautājumos — stratēģiskā sāncensība ar Ķīnu, vietējās ražošanas aizsardzība, piekļuve stratēģiskām tehnoloģijām un tā tālāk — demokrāti un republikāņi ir cieši saistīti. Tāpēc neatkarīgi no vēlēšanu iznākuma pastāv reāls paaugstinātas konkurences risks starp Eiropu un ASV. Daudzi eksperti, kurus uzklausījām, gatavojot epizodi, uzskata, ka Eiropas Savienības līderiem vajadzētu likt "Eiropu pirmajā vietā", kad vien tas nepieciešams, lai saglabātu bloka konkurētspēju nākamajās desmitgadēs. Tā Briseles pasūtītajā ziņojumā nesen uzsvēra bijušais Eiropas Centrālās bankas vadītājs Mario Dragi. Piemēram, attiecībā uz Ķīnu, Eiropas Savienībai vajadzētu uzdrīkstēties atšķirties no ASV. Tā saka Kamils ​​Zajačkovskis, Varšavas Universitātes Eiropas centra direktors. Zajačkovskis uzskata, ka Eiropas centieni pēc stratēģiskās autonomijas nevar ļaut tai atteikties no tik vērtīga izejvielu un rūdas avota, kas ir ļoti svarīgs digitalizācijai. ASV prezidenta vēlēšanas, saprotams, rada lielu nenoteiktību ne tikai ASV, bet arī šajā okeāna pusē. Un, ja 2025.gads atnesīs Trampa otro prezidentūru, Eiropas Savienībai būs jāsagatavojas turpmākām pārmaiņām ASV ārpolitikā un tirdzniecības politikā, nemaz nerunājot par iespējamo atteikšanos no sadarbības klimata un zaļās pārejas jomā. Donalds Tramps, visticamāk, arī mēģinātu apiet Briseli un tā vietā koncentrētos uz populistu līderiem, vienlaikus sadarbībā ar Vāciju un citiem ilgtermiņa sabiedrotajiem biežāk izmantojot darījumu veida un piespiešanas pieeju. Taču bijušais Slovākijas premjerministrs Eduards Hegers uzskata, ka mums ir viss, kas nepieciešams, lai globālā mērogā stāvētu uz savām kājām. Kā atzīmē Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Žaneta Ozoliņa, lai kas arī notiktu 5.novembrī, abi partneri neapšaubāmi turpinās sadarboties arī ikdienā. Tātad, abām pusēm otrs ir dabisks sabiedrotais...

Savā ārpolitikā Eiropas Savienība (ES) ir jāpanāk smalks līdzsvars starp ekonomisko un militāro drošību un savas identitātes saglabāšanu. Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” šajā sērijā pievēršamies Eiropas Savienības ārpolitikai. Jauno tehnoloģiju un transporta attīstība ir veicinājusi pasaules globalizāciju. Tas padara pasauli savstarpēji ciešāk saistītu, bet arī sarežģītāku un nedrošāku. Eiropas Savienība pēdējā laikā ir saskārusies ar vairākiem izaicinājumiem, kas ir likuši tai pārdomāt savu ārpolitiku, - Covid-19 pandēmija, Krievijas karš Ukrainā un enerģētikas krīze. Šķiet, ka viena krīze nomaina otru, tāpēc nav brīnums, ka žurnālistu intervijās bieži izskan nesen radītais vārds „permakrīze”, ar ko apzīmē pastāvīgu vai ilgstošu krīzi. Konflikti, ekonomiskā nevienlīdzība un sabiedrības polarizācija šobrīd dominē ziņās gan valstu, gan Eiropas, gan starptautiskā līmenī. Šajā iepriekš nepieredzēta līmeņa izaicinājumu kontekstā mūsu vēsturiskās alianses kļūst arvien trauslākas. Tikmēr ir parādījušās jaunas reģionālās un globālās lielvaras. Tāpēc šajā raidījumā uzzināsim, ko Eiropas eksperti un iedzīvotāji sagaida no Briseles ārpolitikas jomā. Šī tā dēvētā permakrīze ir izraisījusi būtiskas pārmaiņas domāšanā visā Eiropā, liekot pārvērtēt sen iesakņojušos uzskatus un principus, piemēram, ekonomiskās savstarpējās atkarības un liberālisma principus. Arvien vairāk tiek atzīta nepieciešamība Eiropai būt autonomākai visos iespējamos veidos.

Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” veidotajā raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” šoreiz runājam par digitālo nevienlīdzību. Lielākajai daļai cilvēku mūsdienās digitālie rīki un mediji ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, daži pat teiktu, ka pārāk liela, jo šķiet, ka daudzi nevarētu bez tiem dzīvot. Lielākā daļa Eiropas Savienības iedzīvotāju ir sajūsmā par tehnoloģiju attīstību, ko nodrošina sabiedrības digitalizācija. Jūlija sākumā publicēta aptauja liecināja, ka gandrīz trīs ceturtdaļas eiropiešu uzskata – ikdienas sabiedrisko un privāto pakalpojumu digitalizācija atvieglo viņu dzīvi. Taču 23% aptaujāto tā nedomā. Iespējams, ka šie cilvēki ir daļa no grupas, kuru ietekmē tehnoloģiskā plaisa Eiropas sabiedrībā, ko dēvē par „digitālo nevienlīdzību”. Tā izslēdz veselas sabiedrības grupas – vecākus, mazāk izglītotus, nabadzīgākus, izolētākus. Īsāk sakot, šie cilvēki neizmanto datorus vai citas digitālās ierīces, dod priekšroku skaidras naudas maksājumiem, izmanto papīra formāta dokumentus un viņiem ir ierobežota piekļuve internetam. Mūsu kolēģi tikās ar dažiem no šiem cilvēkiem Bulgārijas Stara Zagoras pilsētā. „Es dodu priekšroku skaidras naudas maksājumiem, iespējams, tāpēc, ka piederu vecākajai paaudzei un nepietiekami orientējos tehnoloģijās. Varbūt skaidra nauda ir ērtāka,” sacīja kāda kundze. „Es maksāju skaidrā naudā. Man tā ir ērtāk. Dažās valsts iestādēs es izmantoju arī norēķinu karti,” sacīja kāds vīrietis. Bavārijas Digitālās transformācijas pētniecības institūta vadītājs Rolands Štircs paskaidroja, ka digitālajai plaisai var būt dažādi veidi. „Ne visiem ir, piemēram, viedtālrunis vai interneta pieslēgums, tāpēc pastāv digitālā plaisa aprīkojuma ziņā. Vēl viena joma, kurā var pastāvēt digitālā plaisa, ir digitālās prasmes jeb spējas, zināšanas un attieksme, kas nepieciešama, lai pārdomāti un patstāvīgi izmantotu informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un lai tās izmantotu uzdevumu veikšanai, problēmu risināšanai, informācijas organizēšanai vai sadarbībai ar citiem. Arī šajā jomā Eiropā pastāv atšķirības ne tikai starp dažādu valstu iedzīvotājiem, bet arī pašu valstu iekšienē, piemēram, Vācijā,” sacīja Štircs. Problēma ir tāda, ka šie faktori bieži vien sakrīt, un ar to var izskaidrot, kāpēc lauku apvidos ir mazāk cilvēku ar digitālajām prasmēm, sacīja nevalstiskās organizācijas „World Vision” nodaļas Rumānijā izpilddirektore Mihaela Nabera. Tehnoloģiju ieviešana aizņem arvien vairāk laika Interesanti, ka digitālo tehnoloģiju ieviešana faktiski notiek līdzīgi kā citu savulaik jaunu tehnoloģiju, piemēram, stacionāro tālruņu un televizoru, ieviešana. Tas notiek šādi: kad „novatori” jeb turīgākie un izglītotākie cilvēki ir pieņēmuši jauno tehnoloģiju, tā pāriet uz jaunākiem sabiedrības slāņiem un/ vai cilvēkiem ar salīdzinoši augstu izglītības līmeni. Pēc tam tā izplatās „agrīnajā vairākumā”, kas ir konservatīvāki, bet aktīvāki un atvērtāki idejām. Visbeidzot, tā nonāk līdz pēdējai grupai – atpalicējiem. Tie vienmēr ir visvecākie, vismazāk izglītotie un viskonservatīvākie. Mojca Štruca, kura Slovēnijas Digitālās pārveides ministrijā rūpējas par digitālo iekļaušanu, saka, ka, tehnoloģijām kļūstot sarežģītākām, jaunu tehnoloģiju ieviešana aizņem vairāk laika. Tas notiek visā Eiropas Savienībā, un, jo lielāka un dziļāka ir digitālā plaisa sabiedrībā, jo ilgāks ir šis cikls un lielāka negatīvā ietekme uz sabiedrību. To ilustrē arī situācija Vācijā, ko skaidroja Rolands Štircs. Kavēšanās apgūt tehnoloģijas rada tālejošas sekas dažādos dzīves aspektos - sociālajā, ekonomiskajā, izglītības un, visbeidzot, arī politiskajā jomā. Pirmkārt, tas var novest pie izolētības, jo īpaši vecāka gadagājuma iedzīvotāju, lauku kopienu un mājsaimniecību ar zemiem ienākumiem vidū. To var pastiprināt sava veida kultūras plaisa starp tiem, kas ir tehnoloģiski zinoši, un tiem, kas nav tehnoloģiski zinoši. Otrkārt, runājot par ekonomisko ietekmi, tehnoloģiju plaisa var izpausties kā digitālo prasmju trūkums, kas ir būtisks, lai gūtu panākumus mūsdienu izglītības sistēmās. Pēc tam cilvēki, kuriem nav šo prasmju, nonāk neizdevīgākā situācijā, jo darba tirgus arvien vairāk pieprasa digitālās prasmes. Tāpēc darbs, ko šie cilvēki iegūst, būs zemāk atalgots, tādējādi nostiprinot nabadzības un nepietiekamas nodarbinātības ciklu un pastiprinot viņu atstumtību. Visbeidzot, kopienas ar ierobežotu piekļuvi tehnoloģijām ir īpaši neaizsargātas pret dezinformācijas, viltus ziņu un populistiskas retorikas ietekmi, norādīja politologs Hristo Pančugovs. Eksperti uzskata, ka šāda situācija ir biežāk sastopama mazāk regulētās informācijas vidēs. Atšķirību novēršana Lai mazinātu digitālo plaisu, ir vajadzīgi ieguldījumi infrastruktūrā, izglītībā un sociālajās programmās, lai nodrošinātu visiem iedzīvotājiem vienlīdzīgu piekļuvi digitālajiem resursiem. Tāpēc Eiropas Savienība ir uzsākusi iniciatīvu „Digitālā desmitgade”, kas ir vērsta uz digitālo prasmju uzlabošanu, digitālo infrastruktūru, uzņēmumu digitalizāciju un publisko pakalpojumu digitalizāciju. Tajā ir izvirzīti vērienīgi mērķi Eiropai līdz 2030. gadam, tostarp panākt, ka 80% iedzīvotāju ir digitālās prasmes, visām mājsaimniecībām ir ātrs interneta pieslēgums un 75% uzņēmumu izmanto mākoņdatošanu, mākslīgo intelektu un lielos datus. Tomēr jūlijā publicētajā Eiropas Komisijas progresa ziņojumā par „Digitalizācijas desmitgadi” norādīts, ka Eiropas Savienība nesasniegs savus mērķus ar pašreizējiem dalībvalstu centieniem. Ziņojumā norādīts, ka netiek atvēlēts pietiekami daudz līdzekļu digitālajām prasmēm, labam interneta pieslēgumam, mākslīgajam intelektam un datu analīzei. Aplēses liecina, ka investīciju deficīts ir ievērojams: lai sasniegtu 2030. gada mērķus, varētu būt nepieciešami papildu 477 miljardi eiro gadā. Eiropas Savienība arī saskaras ar informācijas un komunikāciju tehnoloģiju speciālistu trūkumu, neraugoties uz vērienīgajiem mērķiem apmācīt vairāk cilvēku. Ietekme vēl nav skaidra Lai gūtu labumu no digitālajām tehnoloģijām, nepietiek tikai ar to, ka tās ir pieejamas cilvēkiem. Būtībā digitālās tehnoloģijas ir pieejamas ikvienam. Lai tās pareizi izmantotu un gūtu maksimālu labumu, tagad ir nepieciešams vairāk prasmju. Iespējams, ka Eiropas nākamās paaudzes spēs lietot planšetdatoru, vēl pirms iemācīsies runāt. Taču mēs pamazām sākam apzināties arī digitalizācijas negatīvo ietekmi un nepieciešamību izglītot cilvēkus par to. Digitālo tehnoloģiju ieviešana sev līdzi nes virkni izaicinājumu. Ja pieņemam, ka agrāk vai vēlāk fiziskā piekļuve tehnoloģijām būs diezgan labi nodrošināta visā Eiropas Savienībā, vai mēs varam izveidot atbildīgu un ilgtspējīgu digitālo sabiedrību? Vai mēs izprotam digitalizācijas pārveidojošā spēka apjomu, mērogu un ātrumu? Sīčs Zoltāns, kurš specializējas digitālajā un mediju izglītībā un vada Izglītības departamentu Kāroli Esterhāzi Katoļu universitātē Ungārijā, sniedza negatīvu vērtējumu par mūsu valstu spēju tikt galā ar situāciju, jo īpaši attiecībā uz lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem. Daudzējādā ziņā šī transformācija ir vēl spēcīgāka nekā iepriekšējās tehnoloģiskās revolūcijas. Tai ir potenciāls apdraudēt mūsu demokrātiju, sociālo kohēziju un vērtības.  Mēs esam runājuši par populisma pieauguma risku, ko rada sociālie plašsaziņas līdzekļi, taču pastāv arī manipulācijas un politiskās iejaukšanās risks. Pētījumi liecina, ka Kremļa tā dēvētās hibrīdkara stratēģijas pret Eiropas Savienību ietvaros Maskava pārpludina sociālo tīklu „Facebook” un citas platformas ar propagandu un viltus ziņām. To mērķis ir šķelt eiropiešus tādos aktuālos jautājumos kā klimats vai migrācija. Tās sēj šķelšanos un aizvainojumu mūsu sabiedrībās. Priekšā vēl vairāk izaicinājumu Kas var radīt nākamos izaicinājumus? Visticamāk, mākslīgais intelekts, jo, vai mums tas patīk vai nē, šī tehnoloģija strauji ienāk mūsu dzīvē. Iespējamā mākslīgā intelekta tehnoloģiju ļaunprātīga izmantošana pret mūsu sabiedrības neaizsargātākajām grupām, iespējams, ir vēl satraucošāka. Tāpēc valsts iestādēm ir jābūt proaktīvām, lai nodrošinātu, ka šī tehnoloģija tiek pareizi izprasta un ieviesta, uzskata Aco Momčilovičs, kurš vada Globālo mākslīgā intelekta ētikas institūtu. Šoreiz runājām par to, ka sabiedrībai ir jāpielāgojas jaunajām tehnoloģijām, bet vai mums nevajadzētu to mainīt? Iespējams, ir nepieciešama fundamentāla paradigmas maiņa, kas nosaka, ka tehnoloģijām ir jāpielāgojas cilvēku sabiedrībām, lai tās kalpotu cilvēcei, nevis otrādi. Tas ir jautājums, uz kuru mēs sākam rast atbildi, vismaz attiecībā uz digitalizāciju, uzskata pētnieks Ugu Paredešs no Portugāles.

Ceļojumi un tūrisms, īpaši vasarā, sniedz mums neaizmirstamas atmiņas un emocijas, kā arī paplašina redzesloku, iemācot ko jaunu par sevi un citiem. Taču tūrisms ir būtisks arī kopienām, kas mūs, ceļotājus, uzņem. Tas ne tikai stimulē kultūras apmaiņu, bet arī piesaista uzmanību reģioniem, kuros iespējams investēt, dzīvot, strādāt un mācīties. Daudzās Eiropas Savienības valstīs, īpaši Dienvideiropā, tūrisms ir galvenais ieņēmumu un ekonomikas izaugsmes veicinātājs. Vidēji tūrisms veido 10 procentus no Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta. Tūrismā iesaistīti 2,3 miljoni uzņēmumu, galvenokārt mazie un vidējie uzņēmumi. Tūrisms ir galvenais darba vietu radītājs, nodarbinot aptuveni 12,3 miljonus cilvēku. Tam ir arī potenciāls veicināt reģionālo attīstību ekonomiski mazāk aktīvās valstīs. Eiropas Savienība papildina dalībvalstis, atbalstot tās un palīdzot koordinēt savas tūrisma politikas iniciatīvas. Eiropas Savienības loma ir bijusi ļoti svarīga, īpaši pēc koronavīrusa pandēmijas. Tūrisms tagad ir atguvies, taču ar atgriešanos situācijā, kāda bija pirms Covid, nepietiek. Tā saka Rumānijas Eiropas Parlamenta deputāts George Falča no kristīgo demokrātu grupas. Ņemot vērā, ka 80 procenti ceļotāju apmeklē tikai 10 procentus no pasaules tūrisma galamērķiem, piemēram, Barselonā, Venēcijā, Parīzē un citviet panākt taisnīgu līdzsvaru starp tūrisma nozares un vietējo iedzīvotāju interesēm var būt grūti. Dažos vēsturiskos punktos tūristu pieplūdums ir izraisījis vairākas problēmas, tostarp troksni un vides piesārņojumu, dzīves dārdzības pieaugumu, kopienas identitātes zudumu un vietējo kultūru komercializāciju. Turklāt, tā kā daudzi īpašumi tiek īstermiņā iznomāti, izmantojot „Airbnb” un citas platformas, vietējie iedzīvotāji ir spiesti pamest pilsētu centrus. Šī parādība ir izraisījusi pret tūrismu vērstas kustības, kādas šobrīd redzam Palma de Maljorkā un Barselonā. Vairāki Dienvideiropas galamērķi, kas pazīstami ar savu relatīvo pieejamību, piemēram, Serbija, Bulgārija un Malta, 2024.gada sākumā ir veiksmīgi piesaistījuši apmeklētājus no ārzemēm. Tomēr šīs vietas ne vienmēr ir gatavas pēkšņam un masveida tūristu pieplūdumam, un tām ir grūti izveidot nepieciešamo infrastruktūru, lai tiktu galā. Horvātijas Splitas iedzīvotāja Andrea stāsta, ka, lai gan viņa ir gandarīta par to, kā pilsēta ir strādājusi, lai piesaistītu jauniešus no visas pasaules, popularizējot mūzikas festivālus un citus kultūras pasākumus, pilsēta saskaras ar infrastruktūras problēmām. Tuvējā Dubrovnikā līdzīgu parādību novērojis pilsētas taksometru vadītāju asociācijas prezidents Ivica Smoļko. 1986.gadā pilsētā bija 178 taksometri. Šodien to skaits ir aptuveni septiņi, astoņi tūkstoši... Šķiet, ka “ātrais tūrisms” izplatās, jo līdzīgu tūristu uzvedības evolūciju kolēģiem no „Polskie radio” uzsver arī Polijas nozares eksperts Adams Karpiņskis. Šī jaunā tendence diezgan spēcīgi ietekmē arī vidi. Atrodoties atvaļinājumā, mēs bieži vien esam mazāk videi draudzīgi nekā mājās, patērējam vairāk ūdens, nekā tas ir ilgtspējīgi vietējā līmenī, radot vairāk ar ceļošanu saistīto emisiju. Tūristu pūļi var nopietni ietekmēt arī dabiskos biotopus. Tādēļ jāveicina ilgtspējīgs, godīgs un gudrs tūrisms. Tadejs Rogelja no Tūrisma studiju fakultātes populārajā piejūras kūrortā Portorožā galvenos principus, uz kuriem jābalstās līdzsvarotai tūrisma politikai. Jāizstrādā valsts un reģionālās tūrisma stratēģijas, iesaistot vietējās ieinteresētās personas un kopienas ilgtspējīgu, taisnīgu un dzīvotspējīgu risinājumu noteikšanā. Ar tūristu uzņemšanu un pielāgošanos viņu vajadzībām vien nepietiek. Stratēģijām jātiecas paplašināt tūrisma piedāvājumu, veicinot ceļojumus nesezonā, novirzot tūristus no ierastā ceļa un piedāvājot viņiem jaunu pieredzi. Teodora Marinska ir publisko attiecību vadītāja Eiropas Ceļojumu komisijā. Tā ir bezpeļņas organizācija, kurā viņa, cita starpā, strādā pie klimata pasākumu un ilgtspējības portfeļa. Viņa norāda, ka bez ilgtermiņa stratēģiskās plānošanas nevar būt ilgtspējīgs galamērķis. Un ka tūrisma iestādēm ir jāmaina fokuss no mārketinga uz galamērķa pārvaldību. Nepieciešams popularizēt arī “lēnā tūrisma” formātu, kurā tūristi velta laiku, lai atklātu vienu objektu tuvāk. Tā stāsta Bratislavas Tūrisma padomes prezidents Vladimírs Grežo. Karloss Košta, Aveiro universitātes profesors un Portugāles Nacionālās tūrisma platformas prezidents, stāsta, ka stratēģijas ir jāapvieno ar reklāmas kampaņu pārorientēšanu uz retāk apmeklētām vietām. Mērķtiecīga mārketinga izstrāde, lai palielinātu izpratni par mazāk zināmiem galamērķiem, noteikti varētu radīt lielas pārmaiņas. Taču mums ir jādomā ne tikai par senatnīgas dabas vides popularizēšanu. Tūrisma operatoriem jākoncentrējas arī uz unikālas “pieredzes” piedāvāšanu. Tā saka Latvijas Dabas tūrisma asociācijas priekšsēdētājs Matijs Babris. Patiešām, tūristu skaits Baltijas valstīs joprojām ir zemāks par 2019. gada līmeni. Visos gadījumos galvenā uzmanība jāpievērš tūrista pieredzes kvalitātei, līdzsvaroti un ilgtspējīgi attīstot infrastruktūru. Bulgārijā šādi ieguldījumi infrastruktūrā ir ekonomiski un ekoloģiski pamatoti. Tā saka tūrists Plamens Popofs. Tas ir liels izaicinājums, taču Eiropas Savienība ir uzsākusi vairākas iniciatīvas un finansēšanas programmas, lai atbalstītu tūrismā ieinteresētās personas. Brisele cenšas panākt pareizo līdzsvaru starp ekonomisko izaugsmi, vides ilgtspējību un sociālo iekļaušanu, jo īpaši izmantojot Zaļo kursu un bioloģiskās daudzveidības stratēģiju. To  skaidro Vācijas ekonomists un Zaļo Eiropas Parlamenta deputāts Jans Niklass Gezenhūss. Tūrisms nav zaudējis un, visticamāk, nezaudēs savu pievilcību. Tālu no tā. Tam ir ekonomisks ieguvums, taču tas nozīmē arī to, ka priekšā ir izaicinājumi... Un reizē, iespējams, arī daži inovatīvi risinājumi. Galavārdu šajā epizodē dodam poļu ekspertam Ādamam Karpiņskim. Viņš uzskata, ka nākotnes tūrisms varētu spert soli pretī superefektivitātei, tuvinot visas izpētes priekšrocības mājām bez nepieciešamības kravāt somas.

Eiropas Savienībā (ES) ir augstākie pārtikas nekaitīguma standarti pasaulē, un tā ir visā pasaulē atzīta par tās ražotās pārtikas ES pārtikas tirgi laika gaitā ir ievērojami attīstījušies, ko veicinājušas mainīgās patērētāju vēlmes, inovācija un arī problēmas, ko rada mājlopu slimības. Bloka kvalitātes politika aptver visu pārtikas ķēdi no fermas līdz galdam. Bet ko īsti mēs saprotam ar “kvalitāti”? Kopā ar kolēģiem no visas Eiropas turpinām izzināt eiropiešiem svarīgus jautājumus. Kā kolēģiem no Radio 24 saka Milānas-Bikokas universitātes un Ledas universitātes tiesību doktorantūras studente Emma Sofija Lungi, eksperti un patērētāji ne vienmēr ir vienās domās par kvalitātes definīciju. Kolēģe no „Radio România” viedokli šajā jautājumā vaicāja arī Nastasijam Belčam no Rumānijas Nacionālā pārtikas bioresursu pētniecības un attīstības institūta. Belčs apstiprina, ka pārtikas kvalitāte sākas saimniecībā ar drošu sastāvdaļu ražošanu. Eiropas pārtikas nekaitīguma tiesiskais regulējums nodrošina Eiropas Savienības patērētājiem vienu no drošākajām pārtikas sistēmām pasaulē. Tas ietver pesticīdu kontroli, marķēšanu, uzraudzību un tā tālāk. Eiropas Savienība rūpīgi uzrauga ar pārtiku saistītos riskus un ir izveidojusi Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi (EFSA), lai sniegtu neatkarīgas zinātniskas konsultācijas. To kolēģiem no Bulgārijas medija BNR stāsta profesors Angels Angelovs, viens no Bulgārijas vadošajiem pārtikas nekaitīguma speciālistiem. Savukārt Briseles izveidoto standartu sistēmu sarunā ar Latvijas Radio raksturoja lauksaimniecības biedrības „Zemnieku saeima” pārstāvis Valters Zelčs. Kā kolēģiem no Portugāles „Radio Renascença” saka Portugāles Lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības federācijas (FIPA) ģenerāldirektors Pedro Keirozs, Briseles centieni ir atmaksājušies. Šis tiesiskais regulējums ir palīdzējis cīnīties pret parādību, kas agrāk bija ļoti izplatīta, kad daži produkti visā Eiropas Savienībā tika marķēti un tirgoti vienādi, lai gan patiesībā to sastāvs dažādās valstīs bija atšķirīgs. Lietuvas Valsts patērētāju tiesību aizsardzības iestādes Izpētes un profilakses nodaļas vadītāja Inga Grineviče kolēģiem no „Žinių Radijas” stāsta, ka ražotājam var būt objektīvi iemesli mainīt konkrēta produkta sastāvu vienā vai citā valstī, taču tas ir nedrīkst maldināt patērētājus par to, ka šie dažādie produkti ir vienādi. Taču šī dubultās kvalitātes parādība nav pilnībā izzudusi, apgalvo Slovākijas eksperts Milans Lapšanskis, bijušais Slovākijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ministrijas pārtikas un tirdzniecības ģenerāldirektors. Kā intervijā kolēģiem no „Semantv” apgalvo Slovākijas Maiznieku, konditoru un makaronu ražotāju asociācijas izpilddirektors Lapšanski, daži pārtikas ražotāji Austrumeiropas tirgos īsteno negodīgu tirdzniecības praksi. Atsevišķs, bet saistīts jautājums ir tas, ka Eiropas Savienība aizsargā un popularizē reģionālos pārtikas produktus, izmantojot tā sauktās ģeogrāfiskās norādes. Piemēram, Parmas šķiņķis, un igauņu degvīns ir marķēti, lai aizsargātu to izcelsmi un tradicionālās ražošanas metodes. Tomēr šīs ģeogrāfiskās izcelsmes norādes dažkārt nonāk pretrunā ar Eiropas augstajiem pārtikas nekaitīguma standartiem. To sarunā ar Latvijas Radio norāda Valters Zelčs. Tikmēr Gjorgijs Pleva, Ungārijas Nacionālās pārtikas aprites drošības iestādes pārtikas un barības nekaitīguma direktors, stāsta mūsu kolēģiem no „Vörös”, ka patērētāju izglītošana un pilnvarošana ir ļoti svarīga, ja vēlamies turpināt uzlabot pārtikas kvalitāti. Slovēnijas Patērētāju asociācijas uztura eksperte Anja Bolha piebilst, lai gan pārtikas kvalitāte Slovēnijā ir laba, patērētājiem patiešām ir tiesības to padarīt vēl labāku. Tāpēc Eiropas Savienības dalībvalstis šajā jomā veic izpratnes veidošanas kampaņas. Piemēram, Horvātijā tiek īstenota kampaņa “Safe2Eat”. Patērētājiem, dodoties iepirkties, ir svarīgi izdarīt aktīvas izvēles – pašiem pārliecināties, vai pārtika atbilst viņu vēlmēm kvalitātes ziņā. Bet Frenks Vaslovs norāda intervijā vācu kolēģiem no medija „ams” - kvalitātei bieži vien ir cena. Lai gan Eiropas Savienība palīdz lauksaimniecības ražotājiem savilkt galus un ražot veselīgu pārtiku, tā ir mazāk aktīva patērētāju pirktspējas atbalstīšanā, jo tādi jautājumi kā sociālā aizsardzība un tiešais atbalsts trūcīgajiem galvenokārt ir dalībvalstu kompetencē. Faktiski gandrīz trešdaļa dalībvalstu, tostarp Vācija un Itālija, Īrija, Beļģija, Francija un Polija, nesen ir samazinājušas PVN neapstrādātai pārtikai vai pamata pārtikas produktiem, tostarp augļiem un dārzeņiem.

Raidierakstu sērijā „Ko Eiropa var sniegt?”, ko veido Eiropas ziņu radiostaciju tīkls „Euranet Plus” šoreiz atskats uz aizvadītajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Jūnija sākumā pie vēlēšanu urnām devās 51% Eiropas Savienības balsstiesīgo iedzīvotāju, lai izraudzītos savus pārstāvjus Eiropas Parlamentā un netieši arī nākamos Eiropas Savienības institūciju vadītājus. Reģistrētā vēlētāju aktivitāte bija pieklājīgs rādītājs Eiropas standartiem, jo, piemēram, 2014. gadā Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalījās tikai 45,5% balsstiesīgo.   Pēc vēlēšanām centāmies noskaidrot, ko domā Eiropas iedzīvotāji, ko viņi vēlas no Eiropas, ko viņi grib pateikt un ko viņu balsojums varētu mainīt? Atšķirīgs balsojums Ko vēlētāji domā par Eiropas Parlamenta vēlēšanām? Daudziem Eiropas Savienība ir pārāk tāla, pārāk sarežģīta, un tas nozīmē, ka šīs vēlēšanas viņiem ir abstraktākas, mazāk nozīmīgas, uzskata Lisabonas Universitātes Sociālo zinātņu institūta pētniece Mariana Karmu Duarte. Duarte domā, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās dažkārt ir iespējams rīkoties brīvāk, salīdzinot ar nacionālajām un pašvaldību vēlēšanām, un izmēģināt atšķirīgus, drosmīgākus risinājumus. Patiesi, no Horvātijas līdz Rumānijai, un no Slovēnijas līdz Polijai, mūsu veiktās aptaujas atklāja, ka daudzi vēlētāji Eiropas Parlamenta vēlēšanas uztver kā iespēju, lai mudinātu uz pārmaiņām.  Un tieši jaunieši ir tie, kuri visbiežāk nebalso par tradicionālajām partijām, norādīja politikas antropoloģe Evelina Novakovska no Polijas. Aicinājumi pēc pārmaiņām un protesta balsojumi ir noveduši pie tā, ka daudzās valstīs centriskās partijas zaudēja atbalstu un Eiropas Parlamentā nostiprināsies labēji populistiskās partijas: Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa (ECR) palielināja savu pārstāvniecību par 14 deputātiem, bet galēji labējo partiju veidotā Identitātes un demokrātijas grupa (ID) būs par 9 mandātiem lielāka. Tomēr tas nebija pārsteigums, vismaz ne tiem, kuri sekoja līdzi priekšvēlēšanu kampaņai: aptaujas prognozēja, ka galēji labējie spēki ievērojami nostiprinās savas pozīcijas Eiropas Parlamentā. Taču Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta lektore Ieva Grumbinaite norādīja, ka šoreiz tomēr ir izdevies izvairīties no sliktākā scenārija. Tomēr aicinājumi pēc pārmaiņām, šīs protesta balsis, šī populistisko un galēji labējo partiju leģitimizācija Eiropas politiskajā ainavā kontinentā, kas ir pieredzējis sliktāko no šāda ideoloģiskā ekstrēmisma, ir jāņem vērā. Uz jautājumu, kāpēc tā notika, atbildēja politologs Anželko Milardovičs no Migrācijas un tautību institūta Zagrebā.  „Mēs redzam, ka Eiropa pagriežas pa labi un ka tas ir populistu sindroms, bet to var tā interpretēt tikai tad, ja mēs sākam ar cēloņu interpretāciju. Kāpēc tas notika, kas radīja populistiskās partijas? Vai tās radās spontāni, vai arī Eiropas Savienības dalībvalstu politiskās sistēmas saskārās ar tradicionālo politisko partiju krīzi, liberālās demokrātijas krīzi, līderības krīzi, ņemot vērā politiskās elites atsvešinātību no pilsoņiem, ar strīdiem par migrāciju? Tie visi ir rādītāji, kas ir rezultāts populistisku partiju uzvarai vai relatīviem panākumiem. Tos ir radījusi sistēma.” Milardovičs norādīja uz pašreizējās politiskās sistēmas trūkumiem. Taču bažas ir arī par nākotni, sacīja profesors Martins Kohs no Bīlefeldes Universitātes Vācijā. Pagrieziens pa labi Kas notiks tālāk? Izmaiņas Eiropas Parlamentā un līdzsvara maiņa Eiropā, vēlētājiem novēršoties no centriskajām partijām, uzskata itāļu politoloģe Donatella Della Porta. Ungārijas politisko pētījumu institūta „Political Capital” vēlēšanu eksperts Roberts Lāslo uzskata, ka Eiropas Parlamentā nenotiks revolūcija. Taču virzība pa labi būs jūtama parlamenta darbā, jo, pat ja visiem populistu vai galēji labējiem spēkiem neizdosies apvienoties vienā grupai, tās varēs veidot frakcijas vai koalīcijas balsojumos par konkrētiem jautājumiem. Tomēr, kā norādīja Bukarestes Universitātes Politikas zinātņu fakultātes eksperts Radu Karps, ir kāds vēstījums, ko nevajadzētu palaist garām. Viņš aicināja mūsu pārstāvjus Eiropas Parlamentā darīt daudz vairāk, lai uzturētu kontaktu ar pilsoņiem. Lai nodrošinātu, ka viņi jūtas iesaistīti un ka demokrātija neaprobežojas ar piecām minūtēm balsošanas kabīnē, mums būtu jāapsver plašākas iespējas pilsoņiem izteikt savu viedokli par politiskajiem lēmumiem, norādīja Karps. Lai gan daudzi no vēlētājiem cer, ka pārmaiņas nodrošinās labklājību, finanšu tirgu reakcija ir drīzāk pretēja – investori arvien piesardzīgāk raugās uz ekonomiku, apšaubot, vai šī jaunā sistēma spēs atjaunot Eiropas izaugsmi. Čehu ekonomiste Marketa Šihtaržova norādīja uz negatīvo finanšu tirgu reakciju uz Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem. Visbeidzot, ekspertus pārsteidza arī šo vēlēšanu ietekme uz atsevišķu dalībvalstu iekšpolitiku, jo īpaši Francijā, kur prezidents Emanuels Makrons pārsteidza visus, izsludinot parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas, tā intervijā Bulgārijas Nacionālajam radio sacīja politologs Strahils Delijskis. Protams, var būt arī domino efekts. Francijas vēlēšanās varētu uzvarēt galēji labējā partija „Nacionālā apvienība”. Vēlēšanas Francijā un galēji labējo uzvaras citās valstīs varētu palielināt populistu un eiroskeptiķu pārstāvniecību citā svarīgā Eiropas Savienības institūcijā – Padomē –, kur ir pārstāvētas dalībvalstis. Tas vēl vairāk paātrinātu Eiropas Savienības virzību pa labi.

Krievijas karš Ukrainā ir nepārprotami pārkārtojis Eiropas Savienības drošības un aizsardzības politiku un aizsācis jaunu laikmetu Eiropā. Vācijas kanclera Olafa Šolca tagad jau slavenais termins „Zeitenwende” jeb „vēsturiskais pagrieziena punkts” noteikti ir trāpīgs, jo karš Eiropas teritorijā ir pamudinājusi visas Eiropas Savienības dalībvalstis pārskatīt savu aizsardzības stratēģiju un ieguldījumus tajā. Gan Eiropas līderi, gan pilsoņi ir pauduši stingru atbalstu Eiropas Savienības aizsardzības spēju uzlabošanai, un šis vēstījums skaidri un gaiši izskanēja arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Kolēģu apkopotie viedokļi apliecina milzīgo interesi par šo jautājumu un tā sarežģītību, proti, par to, kādai jābūt vai nevajadzētu būt Eiropas Savienības lomai aizsardzībā, kas pēc daudziem desmitiem gadu atkal ir nonākusi uzmanības centrā. Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” veidotā raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” šoreiz pievēršamies Eiropas Savienības drošībai un aizsardzībai. Aizsardzība un drošība pat Eiropas kontinentā parasti nav Eiropas Savienības kompetencē. Vēsturiski diskusijas par to ir bijušas saistītas ar NATO, ko varam dēvēt arī par Eiropas vairogu. Eiropas Savienība un NATO kopš to izveides ir attīstījušās paralēli. Tām ir kopīgas vērtības un stratēģiskās intereses, kā arī pārklājas to dalībvalstis. Lai gan tas nebūt nebija Putina nodoms, Krievijas pilna mēroga uzbrukums Ukrainai stiprināja NATO. Vispirms par vēlmi iestāties NATO paziņoja Somija un Zviedrija. Bet tam sekoja 2023. gada janvārī parakstītā Eiropas Savienības un NATO kopīgā deklarācija, trešā vēsturē, kurā ir izklāstīts abu organizāciju redzējums par to, kā tās sadarbosies pret kopīgiem drošības apdraudējumiem. Taču ir kāds „bet”: pēdējos gados ASV ir pieaugusi neapmierinātība ar to, ka ne visas no pārējām 31 NATO dalībvalsts ievēro apņemšanos tērēt aizsardzībai vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) – pagājušajā gadā lielākā daļa no tām šo mērķi nav sasniegušas. Eiropas Savienībā vidējais rādītājs ir zems – tradicionāli aptuveni 1,5%. Turpretī ASV 2023. gadā ASV militārais budžets veidoja divas trešdaļas no visiem NATO aizsardzības izdevumiem. ASV prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps ir piedraudējis briesmu gadījumā nesniegt palīdzību NATO „parādniekiem” jeb dalībvalstīm, kuras nepilda savas finansiālās saistības. Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders uzskata, ka Trampa iespējamā atgriešanās Baltajā namā var kalpot kā mudinājums Eiropas valstīm rīkoties. Bulgārijas diplomāts un pastāvīgais pārstāvis ANO Stefans Tafrovs piekrīt, ka ir pienācis laiks Eiropas valstīm uzņemties lielāku atbildību par savu drošību. Tikmēr arī Krievija nav sēdējusi rokas klēpī salikusi. 2021. gadā tā armijai atvēlēja 5,9% no sava IKP, kas ir daudz vairāk nekā Eiropas Savienības dalībvalstis ar labākajiem ekonomiskajiem rādītājiem. Bet 2023. gadā Krievijas militārie izdevumi veidoja aptuveni 16% no kopējiem valsts izdevumiem. Tāpēc nav iemesla pašapmierinātībai, norādīja Matejs Avbeljs, kurš ir Eiropas tiesību profesors Nova Goricas Jaunajā universitātē.  Eiropas militāri tehnoloģiskā atpalicība no Krievijas ir acīmredzama, apgalvo Marija Berlinska, kura ir viena no dibinātājām iniciatīvai „Drones for Victory”. Viņa aicināja Eiropu mācīties no kļūdām, kas tiek pieļautas karā Ukrainā: Pēdējie divi kara gadi Ukrainā ir būtiski mainījuši Eiropas drošības perspektīvas, un arvien lielāka daļa no Eiropas NATO dalībvalstu IKP tiek novirzīta militārajiem izdevumiem. Patiesībā NATO mērķis – divi procenti – arvien vairāk tiek uzskatīts par atskaites punktu, nevis par robežvērtību, kas jāsasniedz. Šī remilitarizācijas tendence ir vērojama visā pasaulē - tā ir reakcija uz plašu miera un drošības situācijas pasliktināšanos. Aizsardzības vajadzību apmierināšana nākotnē Aizsardzības savienība bez NATO nav iedomājama, taču tas nenozīmē, ka nav iespējams līdzsvarot Atlantijas aliansi Eiropas virzienā un pārskatīt sadarbības modeli. ES ir spērusi patiešām pozitīvu soli šajā virzienā, stiprinot savu tā dēvēto „stratēģisko autonomiju” aizsardzības un drošības jomā, kas pēdējos gados bija mazinājusies. Protams, dalībvalstis joprojām aicina Eiropas Savienību šajā jomā rīkoties aktīvāk. Vairākas krīzes – Covid, enerģētika, ... pat Tramps! – ir izkustinājušas Eiropas Savienību no tā, ko daži sauktu par ilūzijas stāvokļa jeb ilgstoši valdošās pārliecības, ka brīva tirdzniecība un atvērts tirgus nodrošinās bloka vajadzības. Pēdējā laikā Eiropas Savienība ir centusies mazināt atkarību no trešajām valstīm, un tas ir izdevies, lai gan pagaidām ar nelieliem panākumiem. Eiropas Savienība ir palielinājusi finansējumu vairākām kopīgām aizsardzības iniciatīvām, piemēram, PESCO iniciatīvai, kuras mērķis ir veicināt kopīgus aizsardzības projektus un uzlabot bloka dalībvalstu sadarbspēju, un Eiropas Aizsardzības fondam, kas atbalsta kopīgus pētniecības, attīstības un iepirkumu projektus. Aizsardzības pētnieks Brunu Kardozu Reišs no Lisabonas Universitātes institūta skaidroja šādu iniciatīvu nozīmi. Viņu papildina Eiropas Savienības tiesību profesors Alberto Miglio no Turīnas Universitātes. Paredzams, ka būs vairāk kopīgu iepirkumu iniciatīvu, lai panāktu lielākus ietaupījumus un samazinātu dalībvalstu izmaksas. Tomēr tas būs iespējamas tikai tad, ja izdosies pārliecināt dalībvalstis ieguldīt arī savus līdzekļus. Eiropas Savienība varētu arī veicināt un atvieglot vienota aizsardzības ražojumu tirgus izveidi un sadarbību kopīgās operācijās. Tas neapšaubāmi palīdzētu nodrošināt Eiropas bruņoto spēku mijiedarbību. Taču, neraugoties uz visu potenciālu, Briseli kavē tās nespēja rīkoties ātri, uzskata Vaidots Malinionis, atvaļinātais pulkvedis, kurš vada Lietuvas Aizsardzības atbalsta fondu. Aizsardzības portfelis Briselē? Aizsardzības politika nav Eiropas Savienības kompetencē, un nav arī centienu, lai tā tāda kļūtu. Dalībvalstis joprojām ir atbildīgas par aizsardzību, un Eiropas loma ir atbalsts, koordinācija, finansējums un stimuli. Tāpēc vismaz pagaidām nav atsevišķa Eiropas aizsardzības komisāra portfeļa.  Eiropas Savienībai ir augstais pārstāvis, kas koordinē ārpolitiku, un rūpniecības komisārs, kas ietver arī aizsardzības nozari. Taču Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena ir aicinājusi domāt par Eiropas Savienības aizsardzības komisāra amatu. Bet, ko Eiropas aizsardzības komisārs darītu un ko tam vajadzētu darīt, ņemot vērā Eiropas Savienības ierobežoto kompetenci šajā jomā? Pirmkārt, viņš vai viņa precizētu Eiropas Savienības attiecības ar NATO un veicinātu sadarbību šajā jomā, sprieda Rumānijas aizsardzības ministra padomnieks Radu Dobricoiu. Vaids Malionionis uzskata, ka Eiropas Savienības aizsardzības komisārs varētu vairāk sekmēt regulējuma saskaņošanu. Iespējamo uzdevumu saraksts var turpināt un turpināt - darbs pie hibrīdapdraudējumu novēršanas, sadarbība kiberaizsardzības jomā, izlūkdatu apmaiņas uzlabošana - iespējams, ka aizsardzības komisāra amata izveide tomēr nav tik nereāla. Ceļā uz ES armiju? Vēl viens aktuāls temats, kas mūsu kolēģu intervijās izskanēja atkārtoti, ir Eiropas armija. Lai gan lielākā daļa Eiropas valstu ir atteikušās no karadienesta, desmit gadu laikā kopš Krievijas īstenotās Krimas aneksijas 2014. gadā šī tendence ir mainījusies. Tikai Eiropas Savienībā Austrija, Kipra, Dānija, Igaunija, Somija, Grieķija, Latvija, Lietuva, Kipra, Latvija un Zviedrija ir atsākušas kādu no obligātā militārā dienesta veidiem. Tomēr mūsdienās militārais iesaukums nav agrākā militārā dienesta kopija. Tas drīzāk ir tendēts uz jauktu sistēmu visos aspektos - brīvprātīgie un profesionāļi, vīrieši un sievietes.   Bet vai ar obligāto iesaukumu pietiek, vai tomēr ir pamats izveidot Eiropas armiju?  Horvātu militārais analītiķis un Velika Goricas Universitātes profesors Marinko Ogorecs sacīja, ka armija vēl nav reāla perspektīva. Arī Ungārijas armijas pulkvežleitnants Ferencs Vukičs bija skeptiski noskaņots. Iespējams, reālāka perspektīva ir tāda, ka Eiropas Savienība atbalstītu kopīgas mācību programmas un militārās mācības, Eiropas militāro akadēmiju un militārā personāla apmaiņas programmas, lai veicinātu kopīgu Eiropas aizsardzības kultūru. Kur ir griba, tur ir arī ceļš... Viena lieta, ko noteikti var teikt par karu Ukrainā, ir tā, ka šie agresijas draudi pie Eiropas austrumu robežām ir veicinājuši atbalstu ciešākai sadarbībai aizsardzības jomā. Un politiskā griba padara iespējamu visu, uzsvēra slovēņu tiesību profesors Matejs Avbeljs. Karš Ukrainā noteikti ir pierādījis, ka, ja ir politiskā griba, Eiropas Savoenība var rīkoties ātri un efektīvi, norādīja arī ilggadējs Eiropas Savienības aizsardzības politikas vērotājs Nikolā Gross-Verheide. Deviņpadsmit valstis, tostarp 11 Eiropas Savienības dalībvalstis, nesen sanāca kopā, lai parakstītu Normandijas deklarāciju D-dienas 80. gadadienā. Tās bija vienisprātis, ka „ir jādara vēl vairāk”, lai izveidotu „spēcīgāku un spējīgāku Eiropas aizsardzību”. Un jā, saraksts patiešām ir garš, kad runa ir par to, kā Eiropas Savienība varētu pastiprināt savus centienus aizsardzības jomā. Taču, iespējams, ka Briselei pirmām kārtām būtu jākoncentrējas uz dalībvalstu darbības veicināšanu un koordinēšanu, pret ko, šķiet, pašas dalībvalstis neiebilst.

Viens no Eiropas Savienības (ES) spēcīgākajiem instrumentiem pilsoņu atbalsta nodrošināšanai ir tās spēja garantēt viņu materiālo labklājību. Eiropai ir jāapvienojas, lai risinātu šodienas un rītdienas ekonomikas izaicinājumus. Eiropas Savienības spēja nodrošināt savu pilsoņu materiālo labklājību, protams, ir vissvarīgākā — tā ir tās pastāvēšanas pamatā. Pēc daudzajām krīzēm, ar kurām bloks saskārās pēdējā sasaukuma laikā, jo īpaši pēc Covid-19 pandēmijas un enerģētikas krīzes, bloka ekonomiskā veselība ir cietusi. Lai gan ir dažas atveseļošanās pazīmes, proti, iekšzemes kopprodukta pieaugums atgriezies līdz vienam procentam šī gada sākumā un bezdarba līmenis Eiropā sasniedzis rekordzemu līmeni – 6% šī gada martā, Eiropas Savienības ekonomika saskaras ar pretvēju, ko rada pastāvīgs inflācijas spiediens. Šajā Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” vērtējam, ko Eiropa var darīt, lai stiprinātu tās ekonomiku? Inflācija kopš 2022.gada sprādziena ir atgriezusies dabiskākā līmenī, tomēr tā turpina radīt spiedienu uz eiropiešu naudas makiem. Tas patiešām ietekmē nacionālo noskaņojumu Portugālē, ko apliecina kolēģu no „Radio Renascença” uzrunātie cilvēki Porto ielās, tostarp veikalniece Anna. Savukārt ekonomiste no Varšavas Universitātes – Malgožata Starčevska Kržižtožeka norāda, ka Eiropas Savienībai un valstu valdībām ir ierobežota ietekme uz pārtikas cenām citu faktoru, piemēram, nelabvēlīgu laikapstākļu un klimata, dēļ. Eiropas Savienība atrada dažus novatoriskus veidus, kā mazināt šo krīžu ietekmi. Taču mums ir jāievieš ilgtermiņa risinājumi, kas ietver visas Eiropas Savienības ekonomikas stratēģiju. Un Zagrebas ielās sastaptajiem cilvēkiem ir dažas idejas. Tiekšanās pēc lielākas izejvielu pašpietiekamības padarītu Eiropas Savienību mazāk neaizsargātu ne tikai pret piegādes traucējumiem, kā to pierāda nesenās krīzes, bet arī pret cenu svārstībām pasaules tirgos. Tas nodrošinātu arī lielāku ekonomisko drošību, ko mēs varētu saukt par “stratēģisko autonomiju” attiecībā uz kritiskajām izejvielām, kas ir būtiskas tehnoloģiju nozarēm, atjaunojamiem enerģijas avotiem un tā tālāk. Taču, lai šīs idejas īstenotu praksē, ir nepieciešams jauns domāšanas veids par Eiropas Savienības ekonomiku. Vienotā tirgus pamatā ir brīvas tirdzniecības un godīgas konkurences princips, un noteikumi ierobežo to, cik lielā mērā dalībvalstis var subsidēt savas nozares. Mūsdienu globalizētajā ekonomikā Eiropas Savienība nav pietiekami labi sagatavota, lai konkurētu globālajā tirdzniecībā. Ķīnas pievienošanās Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO) nebūt nenozīmēja tās subsīdiju politikas un valsts vadītās tirgus ekonomikas beigas. Tas mudina citas ekonomikas lielvaras pieņemt protekcionistisku politiku vai sekot savam subsīdiju sistēmas piemēram. Piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, lai atbalstītu savu nozari, nesen izmantoja 2022.gada Inflācijas samazināšanas likumu. Šo soli vērtē Čehijas ekonomikas konsultants Miroslavs Zamečniks. Eiropas Savienība ir ieviesusi vairākus pasākumus, cenšoties reaģēt uz Inflācijas samazināšanas likumu. Tā ir paātrinājusi savus zaļo investīciju plānus, lai izvairītos no zaudējuma sacensībā par zaļajām tehnoloģijām. Brisele ir arī izstrādājusi jaunu rūpniecības stratēģiju, kuras mērķis ir veicināt Savienības klimata un digitālās pārejas, vienlaikus nodrošinot tās ekonomikai lielāku noturību un stratēģisko autonomiju un ļaujot tās nozarēm konkurēt globāli. Tā ir arī pārskatījusi savus valsts atbalsta noteikumus, lai sniegtu dalībvalstīm lielāku elastību, lai atbalstītu zaļās un citas galvenās nozares un veicinātu inovāciju un konkurētspēju blokā. Visbeidzot, tā ir strādājusi, lai labāk aizsargātu sevi pret subsidētu ārvalstu konkurenci. Itālijā pilsētā Florencē esošās „Scuola Normale Superiore” ekonomikas politikas profesors un Itālijas Ekonomikas biedrības prezidents Mario Pjanta norāda, ka Eiropas Savienībai vajadzētu būt vērienīgākai savas ekonomikas reformēšanā. Bet vai Eiropas Savienības dalībvalstīm pietiks drosmes kopīgi iesaistīties jaunās un radošās ekonomikas reformās? Dalībvalstu ekonomiku nevienlīdzīgais raksturs un atšķirīgās spējas īstenot tik apjomīgu atbalsta sistēmu ir galvenais šķērslis. Bagātākas valstis, piemēram, Vācija vai Francija, var atļauties ievērojamas subsīdijas. Bet citi nevar. Tas var kropļot vienoto tirgu un izraisīt subsīdiju sacensību pašā Eiropas Savienībā. Eiropas Savienībai būs jāatrod cits drošs finansēšanas mehānisms, kas būtu pielīdzināms ASV. Dalībvalstīm arī būtu jāpanāk vienprātība par šāda mēroga rūpniecības stratēģiju. Šīs debates vienmēr noved pie runām par Eiropas Savienības pašas finanšu resursu palielināšanu, lai tā varētu dot ieguldījumu Eiropas ekonomikā un pārvarēt krīzes. Šāda rīcība, kas samazinātu Eiropas Savienības atkarību no valstu iemaksām, ir radījusi ceļvedi jaunu pašu resursu ieviešanai laika posmā no 2021. līdz 2027.gadam. Žolts Gāls, Bratislavas universitātes pētnieks, dalās pārdomās par šo priekšlikumu. Līdz šim ir pievienots tikai viens jauna ieņēmumu avots, kas balstīts uz nepārstrādātiem plastmasas atkritumiem. Citi risinājumi ir balstīti uz robežu pielāgošanas mehānismu oglekļa emisijām, digitālo nodokli un pārskatītu emisiju tirdzniecības shēmu. Ir arī priekšlikumi par finanšu darījumu nodokli un ar uzņēmumu sektoru saistītu finansiālu ieguldījumu. Tomēr šie priekšlikumi par jaunām ieņēmumu plūsmām netiks iesniegti apspriešanai Padomē līdz 2025.gada vidum. Centrāleiropas un Austrumeiropas iedzīvotājiem jautājums par to, vai Eiropas Savienība pilda savus solījumus ekonomikā, ir ļoti rezonējošs, ņemot vērā viņu cerības uz labklājību, pievienojoties Eiropas Savienībai pirms 20 gadiem. Latvijas Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka norāda, ka vairākas secīgas krīzes ir lauzušas tendenci, kurā nabadzīgākās valstis sāk samazināt atstarpi no bagātākajām. Taču, viņa piebilst, ka Eiropas Savienības struktūrfondi un kohēzijas politika ir izrādījušies efektīvs drošības tīkls vairākām šīm valstīm, tostarp Latvijai. Papildus struktūrfondiem un kohēzijas politikai, kuru mērķis ir atbalstīt ekonomikas attīstību un samazināt atšķirības starp Eiropas Savienības reģioniem, Brisele ir izstrādājusi arī vairākus krīzes instrumentus, piemēram, atveseļošanās un noturības mehānismu, kas ir daļa no „NextGenerationEU” atveseļošanas plāna. Mojmirs Mraks no Ļubļanas Universitātes Ekonomikas fakultātes Žana Monē katedras stāsta, ka Eiropas Savienības instrumentiem ir bijusi galvenā loma Austrumeiropas ekonomikā. Lietuvas Šauļu bankas galvenā ekonomiste Indre Genīte-Pikčiene atzīmē, ka dažas Austrumeiropas valstis strauji tuvojas Eiropas Savienības vidējam ekonomiskajam līmenim. Tagad ir svarīgi izdarīt pareizo politisko izvēli. Savukārt Teodors Stolojans, bijušais Rumānijas premjerministrs,  atsaucas uz iekšzemes kopprodukta pieaugumu vairākās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs pēdējo 20 gadu laikā. Protams, pilnīga paritāte nekad netiks sasniegta ne starp dalībvalstīm, ne pat starp reģioniem dalībvalstī. Krasimirs Kirilovs, Bulgārijas Vidinas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents, atzīmē, ka mūsu ievēlēto cilvēku politiskās izvēles veicinās pārmaiņas. Ungārijas ekonomikas pētniecības institūta direktors Molnārs Lāzlo piekrīt, ka ekonomiskās izvēles patiešām izskaidro dažas atšķirības tuvošanās tempos, taču viņš atgādina, ka arī laikam ir svarīga loma. Portugāļu ekonomists Žoau Dukē, Lisabonas Ekonomikas un menedžmenta augstskolas profesors, uzskata, ka Eiropas Savienībai ir svarīga ekonomiskā loma arī Dienvideiropā – neskatoties uz to, ka dzīve daudziem iedzīvotājiem joprojām ir izaicinājums –, jo tā sniedz valstu valdībām nepieciešamo ilgtermiņa orientāciju. Daudzi eiropieši joprojām ir pārliecināti, ka Eiropas Savienība sniedz nozīmīgu ieguldījumu savu pilsoņu ekonomiskajā labklājībā. Tomēr 27 dalībvalstis var turpināt ekonomisku uzplaukumu tikai tad, ja tās airēs vienā virzienā. Nākamajiem Eiropas Parlamenta deputātiem, mūsu valstu un reģionālajām valdībām, mūsu nozarēm un uzņēmumiem, kā arī mūsu sabiedrībai kopumā ir jāvienojas spert drosmīgākus, novatoriskākus un kopīgus soļus, lai pielāgotu Eiropas Savienības ekonomiku nākotnei.

Ņemot vērā to, ka mūsu sabiedrības kļūst arvien polarizētākas un nepieciešamība pēc drošības kļūst arvien aktuālāka, Eiropas Savienībā ir nepieciešami nopietni uzlabojumi — pretējā gadījumā pastāv risks, ka tā kļūs vēl sašķeltāka. Kad uzsākām šo raidierakstu un devāmies ielās, lai jautātu Eiropas Savienības pilsoņiem, kādas ir viņu cerības un bažas par Eiropas nākotni, saņēmām atbildes, kas mūs pārsteidza. Proti, uzzinājām, ka daudzi ir nobažījušies par Eiropas vienotību un Eiropas Savienības (ES) iekšējās kohēzijas saglabāšanu. Un daudzi minēja Ungārijas un tās līdera Viktora Orbāna piemēru. Šajā Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” vērtējam, kā padarīt Eiropu vienotāku? Lūk, kāda igauņa viedoklis Tallinā. „Manuprāt, lielākais izaicinājums ir Ungārija kā fenomens. Nevis Ungārija kā atsevišķa valsts, bet pati parādība. Vai šajā gadījumā noteikti ir jāturpina būt kopā, vai arī jāsaka: “Labi, tu ej savu ceļu, mēs iesim savu?” Ja viena puse pastāvīgi turpina uz to uzstāt, tad šķiršanās šķiet gandrīz neiespējama.” Eiropas Savienības institūcijas un dalībvalstis paudušas bažas, ka Orbāna valdība īsteno politiku, kas grauj tiesu neatkarību, ierobežo preses brīvību un ierobežo pilsonisko organizāciju darbību. Varšavas Universitātes Eiropas centra profesoram Bogdanam Goraļčikam nav pārsteigums, ka Ungārijas premjerministrs Eiropas Savienības kārti izspēlē netaisnīgi. 2018.gadā Eiropas Parlaments pret valsti uzsāka tā saukto 7.panta procedūru — mehānismu, kas paredzēts, lai risinātu nopietnus un pastāvīgus Eiropas Savienības vērtību pārkāpumus no dalībvalstu puses. Un Eiropas Savienībai ir jāturpina šī procedūra, saka Ana Bojinoviča Fenko, Ļubļanas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes starptautisko attiecību profesore. Bet ungāru politologs Zoltāns Ceglēdi nav pārliecināts par ideju par ekonomiskām sankcijām pret savu valsti. Viņš uzskata, ka Ungārijas dumpīgās uzvedības iemesli meklējami Eiropas Savienības nepilnīgajā darbībā. Lai cīnītos pret nespēju būt vienotiem, ir būtiski jāreformē veids, kā Eiropas Savienība darbojas, lai padarītu to elastīgāku, lai nodrošinātu dalībvalstīm lielāku elastību attiecībā uz integrācijas pakāpi, kādu tās vēlas redzēt Eiropas Savienībā. Pēc Ceglēdi domām, daži Eiropas iedzīvotāji patiešām jūtas neērtāk attiecībā uz noteiktiem jautājumiem, kuros citas valstis pieprasa progresu, piemēram, seksuālo minoritāšu tiesību veicināšana, kā tas redzams Polijā. Tāpēc viņš uzskata, ka “divu ātrumu” risinājums ļautu šīm valstīm izvairīties no apņemšanās risināt problēmas, kuras, viņuprāt, neatbalsta to iedzīvotāji. Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes pētniece Vineta Kleinberga atzīst, ka Eiropas Savienības funkcionālo neefektivitāti var sajaukt ar šķelšanos. Politiski būtiskiem lēmumiem, īpaši ārlietu, aizsardzības, budžeta vai tieslietu jomā, 27 dalībvalstu viedokļi prasa absolūtu vienprātību. To parāda Eiropas Savienības atbilde uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Lielākā daļa cilvēku, kurus intervēja mūsu radiostacijas, piekrīt tam, ka iemesli, kāpēc Eiropas Savienībā ir jāveic reformas, pastāv. Vēl jo vairāk,  lai veiksmīga būtu arī nākotnes Eiropas Savienības paplašināšanās ar jaunām valstīm. Eiropas Savienībai turpinot attīstīties un saskaroties ar jauniem izaicinājumiem, ir notikušas diskusijas par iespējamo tās līgumu reformu, lai varētu risināt dažādas problēmas, ar kurām saskaras Eiropas Savienība, piemēram, stiprināt Eiropas Savienības lomu tādās jomās kā aizsardzība un drošība, uzlabot atbildību pret demokrātiju un imigrācijas un patvēruma jautājumu risināšanu, kā arī tās pārvaldības uzlabošanu. Jautājums par to, kā saglabāt Eiropas Savienības vienotību, atgriežas pie jautājuma par to, kas ir ļāvis Eiropas Savienībai izdzīvot līdz mūsdienām? Kopīgu vērtību, iestāžu, politikas un ekonomiskās integrācijas kombinācija, kas saista Eiropas Savienības valstis. Pirmkārt, tās vieno Eiropas valstu nesaraujamie likteņi, kas ir saistīti ar ģeogrāfiju un ģeopolitiskiem apsvērumiem. Tie ir veicinājuši arī kopīgu šo valstu vēsturi, kas nereti šajā kontinentā, kas piedzīvojis divus pasaules karus, ir bijusi nemierīga. Šis ģeogrāfiskais tuvums un kopīgā vēsture veicina solidaritātes un savstarpējas sapratnes sajūtu, kā arī gatavību mācīties no pagātnes, brīvprātīgi saistot savus likteņus, pirmkārt, ekonomiski, ar vienotā tirgus izveidi. Eiropas Savienība ir sākusi izstrādāt vienotu noteikumu kopumu, ko izstrādā un pārbauda kopīgas iestādes — Komisija, Parlaments un dalībvalstis Padomē. Tas atvieglo lēmumu pieņemšanu un politikas izstrādi, Eiropas Savienības mēroga piemērošanu un, protams, arī veicina sadarbību un solidaritāti starp Eiropas valstīm. Eiropas Savienības noteikumu saknes atrodamas arī Eiropas Savienības kopējās vērtībās, piemēram, demokrātijā, tiesiskumā, cilvēktiesībās un pamatbrīvībās. Šo vērtību misija ir veicināt mieru, stabilitāti un labklājību Eiropā un ārpus tās. Bet vai ar šiem elementiem pietiek, lai izdzīvotu ilgtermiņā? Profesore Ingrīda Šikova, Eiropas lietu eksperte no Sofijas universitātes uzskata, ka nē. Viņasprāt, mūsdienu pasaule satricina šos pamatus. Nepieciešamība mainīties, lai pielāgotos jauniem izaicinājumiem, kas izspiež Eiropas Savienību no tās komforta zonas, rada spriedzi ne tikai starp dalībvalstīm, bet arī to iekšienē. Tā saka Margarita Šešelgīte, Starptautisko attiecību un politikas zinātnes Institūta direktore Viļņas Universitātē. Un šo spriedzi ar sociālo mediju starpniecību izmanto radikālas grupas. Nesenā Slovākijas premjerministra Roberta Fico ievainošana ir viens no piemēriem, kas parāda, ka ārkārtēja polarizācija, oponentu demonizācija un no savām idejām atšķirīgu ideju stigmatizēšana veicina politisko vardarbību Eiropā un apdraud Eiropas vērtības. Lai gan Eiropas Savienībā agrāk vai vēlāk ir jāuzsāk reformu ceļš, ir arī citi, mazāk radikāli un, iespējams, mazāk sarežģīti ceļi vienotības veicināšanai. Mēs esam teikuši, ka Eiropas Savienības integrācijas modelis ir dziļi sakņots ekonomiskajā savstarpējā atkarībā, kas ietverta vienotajā tirgū un brīvā preču, pakalpojumu, kapitāla un cilvēku kustībā. Arī plaukstoša ekonomika ir būtiska, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienības pilsoņi atbalsta Eiropas projektu. Taču vienotajam tirgum ir savi trūkumi un nepilnības. Joprojām pastāv šķēršļi preču tirdzniecībai, taču vēl svarīgāka ir vienotā pakalpojumu tirgus izveides pabeigšana, skaidro čehu ekonomiste Helēna Horska. Pakalpojumu iekšējā tirgus izveides pabeigšanu var panākt galvenokārt ar lielāku dalībvalstu noteikumu saskaņošanu. Ja Eiropas Savienība vēlas uzplaukt ekonomiski un apklusināt tos, kuri šaubās par tās efektivitāti Eiropas pilsoņu labklājības jomā, ir svarīgi nodrošināt, lai tiktu dots turpmāks stimuls tirgus pabeigšanai neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz precēm, pakalpojumiem, digitālo vienoto tirgu vai pat vienotu kapitāla tirgu. Vēl viens integrācijas veids ir labāk iepazīt vienam otru Eiropas Savienībā, un to veicina tādas Eiropas Savienības mēroga programmas kā „Erasmus Plus”, norāda Trīne Kose, Eiropas Savienības jaunatnes delegāte Igaunijā. Luka Čibotaru, bijušais jauniešu delegāts Apvienoto Nāciju Organizācijā un pilsoniskais aktīvists no Rumānijas tam piekrīt. Iespējams, raugoties nākotnē, Savienībai jācenšas būt radošākai, veicinot dialogu pilsoņu vidū gan dalībvalstu iekšienē, gan starp tām. Bet epizodi mēs noslēgsim ar portugāļu eksperta Eiropas lietās Rikardu Borgesa de Kastro komentāru, kurš uzskata, ka Eiropas vienotības glābšana patiesi ir svarīga. „Atsevišķi visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir mazas. Tātad nesaskaņas izmaksas ir tieši tādas, ka mēs visi kļūstam pilnīgi nenozīmīgi pasaulē. Tagad mēs saprotam, ka tikai kopā, pat ja ne vienmēr pilnīgā vienotībā, bet tikai kopā mēs spēsim gan aizstāvēt savas vērtības un intereses, gan arī ieņemt pozitīvu lomu pasaulē. Eiropas Savienības sairšana radītu katastrofālas sekas mums visiem, visiem eiropiešiem, 450 vai 460 miljoniem cilvēku, kas šodien dzīvo šajā brīvības un demokrātijas reģionā, pat ar visām tā grūtībām.”  

Viens no aktuālākajiem jautājumiem daudziem eiropiešiem ir migrācija, par ko pārliecinājāmies sarunās ar iedzīvotājiem Horvātijā, Ungārijā un Slovākijā. Ko Eiropas Savienība var darīt, lai atrastu trauslo līdzsvaru starp drošību un solidaritāti? Par to šoreiz interesējamies Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” veidotajā raidierakstu „Ko Eiropa var sniegt?” sērijā. „Nelegālās migrācijas problēma ir jārisina. Es dzīvoju uz migrācijas ceļa un bieži redzu, kā viņi nāk pie cilvēku mājām. Ir vajadzīga nedaudz stingrāka uzraudzība, lai migranti šeit nenonāktu pa „caurumiem” uz robežas,” sacīja pensionārs, kurš dzīvo Horvātijas pilsētā Rijekā.  „Eiropas Savienības lielākais izaicinājums noteikti ir migrācijas jautājums – nelegālās migrācijas apturēšana,” domā 24 gadus vecs students no Ungārijas. „Kāpēc viņi neaizsargā Šengenas robežas, lai migranti nevarētu nelegāli ieceļot Eiropas Savienībā?” vaicāja kāda Bratislavā uzrunāta kundze.  Aizbraukt no dzimtenes un apmesties uz dzīvi citā valstī ar sapni par labāku dzīvi – tas, tā teikt, ir iekodēts cilvēku DNS... Ja tā nebūtu, mēs šeit, Eiropā, par to nerunātu. Eiropa uz cilvēkiem citās pasaules daļā iedarbojas kā magnēts, jo tā piedāvā labākus dzīves apstākļus, sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus, izglītību un ekonomiskās perspektīvas indivīdiem un ģimenēm. Tāpēc kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem daudzi cilvēki ir ieradušies šeit, lai meklētu labākus dzīves apstākļus. Dažiem no šiem cilvēkiem ir īpaši nepieciešama aizsardzība, jo viņi bēg no konflikta vai vajāšanas savā izcelsmes valstī, lai iegūtu patvērumu kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Daži no šiem patvēruma meklētājiem cer kādu dienu iegūt tiesības palikt uzņēmējvalstī. Taču ne visi Eiropas Savienības pilsoņi ir apmierināti ar cilvēku plūsmu, kas šķērso bloka robežas. Daži baidās konkurēt ar migrantiem par darbavietām un mājokļiem vai arī uztraucas, ka iebraucēju dēļ viņiem samazināsies algas un augs spiedienu uz sabiedriskajiem pakalpojumiem. Citi baidās no vērtību un kultūras izmaiņām, uzskatot, ka plaša mēroga imigrācija var apdraudēt nacionālo identitāti vai sociālo kohēziju. Pastāv arī bažas par organizēto noziedzību un draudiem valsts drošībai - bažas, kuras ir pastiprinājuši Eiropā notikušie terora akti, ko atbalstīja „Islāma valsts” vai citi džihādistu grupējumi. Dziļā plaisa Eiropas Savienības imigrācijas politikas aizsākumi meklējami 1995. gadā, kad tika ieviesta Šengenas zona - brīvas pārvietošanās telpa Eiropas Savienībā, kā rezultātā tika pastiprināta ārējo robežu kontrole. Dalībvalstis 1997. gadā piešķīra Eiropas Savienībai oficiālas pilnvaras migrācijas politikas jomā, proti, tiesības noteikt migrantu ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus, izstrādāt integrācijas pasākumus un mazināt nelegālo imigrāciju. Taču 2015. un 2016. gadā Eiropas Savienību skāra nepieredzēta migrācijas krīze – blokā ieradās 1,2 miljoni migrantu, no kuriem daudzi bēga no kara Sīrijā vai vardarbības Irākā un Afganistānā. Valdīja plaša panika, jo pēkšņais iebraucēju pieplūdums parādīja bloka migrācijas politikas ierobežojumus. Pierobežas valstis, piemēram, Grieķija un Itālija, saskārās ar milzīgu humanitāro krīzi, un Briseles mēģinājumi panākt, lai citas dalībvalstis iesaistās un palīdz, bija diezgan neveiksmīgi, sacīja Portugāles Bēgļu atbalsta platformas koordinators Andrē Kosta Žorže. Loģisks ir jautājums, kāpēc Eiropai nav izdevies tikt galā ar migrācijas izaicinājumiem? Pirmkārt, izpratne par migrāciju - gan legālo, gan nelegālo - nav vienāda visās Eiropas valstīs. Šeit ir daudzi faktori: ģeogrāfiskais novietojums, vēsture, ekonomika, sabiedrības sastāvs un tā tālāk. Attieksme pret migrāciju ir ļoti atšķirīga Centrāleiropā un Austrumeiropā un Rietumeiropā. Rietumeiropa ar multikulturālām sabiedrībām un spēcīgāku ekonomiku tradicionāli ir atvērtāka un iekļaujošāka attiecībā uz legālajiem migrantiem, par ko liecina lielāks naturalizācijas un uzturēšanās atļauju skaits tādās valstīs kā Vācija, Zviedrija, Nīderlande un Francija. Turklāt šīs valstis īpaši augstu vērtē un veicina cilvēktiesības, tām ir arī lielākas ekonomikas un spēcīgākas sociālās aizsardzības sistēmas, kas ļauj tām labāk pārvaldīt imigrācijas ietekmi. Migrantu darbaspēks ir arī vēlams dažās šo valstu nozarēs, jo mainās demogrāfiskā situācija, proti, sabiedrība noveco. Latvijas Universitātes socioloģe Inta Mieriņa skaidro, kāpēc migrācija ir tik šķeļošs jautājums Eiropas Savienībā, kā arī piebilst, ka Rietumeiropas valstis koloniālās pagātnes dēļ mēdz būt kulturāli daudzveidīgākas, bet Centrāleiropas un Austrumeiropas sabiedrības ir viendabīgākas. Zagrebas Universitātes sociologs Drago Župaričs Iljičs piebilda, ka iedzīvotāju bailes bieži vien pastiprinās, ja migrantiem neizdodas integrēties, paliekot sabiedrības nomalē un nespējot iemācīties valodu, atrast darbu un pielāgoties uzņēmējvalsts kultūrai. Runājot par šo strīdīgo tematu, protams, ir grūti samierināt pilsoņu un valdību atšķirīgās vēlmes visā blokā. Un tas, kā dažas politiskās partijas izvēlas izmantot šīs sarežģītās debates, lai īstenotu savus politiskos mērķus, veicina to, ka sabiedrībā migrācija tiek uztverta kā baiļu vai bažu avots. Tā uzskata sociālais aktīvists Georgijs Spasovs, kurš strādā ar migrantiem Bulgārijā. Ņemot vērā tik spēcīgas emocijas abās debašu pusēs, iespējams, nav pārsteidzoši, ka ilgtspējīgus risinājumus ir bijis grūti rast. Jauna vienošanās Aprīlī Eiropas Savienība apstiprināja jaunu migrācijas un patvēruma paktu, kura mērķis ir atrisināt vairākas problēmas, kas radās migrantu krīzes laikā pirms astoņiem gadiem. Kad pakts pēc diviem gadiem būs ieviests, tas noteiks elastīgu, bet obligātu solidaritātes mehānismu starp dalībvalstīm, izmantojot pārvietošanas programmas vai finansiālu palīdzību, kā arī īpašu solidaritātes mehānismu masveida ierašanās gadījumā. Tas saskaņos patvēruma procedūras pie Eiropas Savienība ārējām robežām, ieviešot jaunas pārbaudes procedūras, lai paātrinātu patvēruma pieteikumu izskatīšanu un izraidīšanu personām, kurām patvērumu, visticamāk, nepiešķirs. Eiropas Savienība ir arī pastiprinājusi aģentūru „Frontex” - robežapsardzes un krasta apsardzes dienestu, kas palīdz pārvaldīt bloka ārējās robežas un apkarot pārrobežu noziedzību. Vai pakts iezīmēs pagrieziena punktu? Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izpilddirektore Nina Gregori ir cerīgi noskaņota. Pēc Starptautiskās Migrācijas organizācijas Viļņas biroja pārstāvja Pijus Petroša domām pakts efektīvi risina nelegālās migrācijas jautājumus, bet citi migrācijas veidi nav aktuāli. Taču ārējās robežas valstī Itālijā, kuras aicinājumi uz solidaritāti lielākoties ir ignorēti, valda skepse par to, ka jaunais pakts uzlabos situāciju. To norāda arī cilvēktiesību organizācijas „Amnesty International” pārstāvis Rikardo Nurijs. Viņš arī bilst, ka pakta prioritāte ir robežu drošība, nevis neaizsargāto cilvēku labklājība. Tikmēr dažas dalībvalstis balsojumā neatbalstīja jaunā pakta pieņemšanu. Ungārija un Polija to noraidīja, bet vēl četras valstis – Malta, Bulgārija, Lietuva un Slovākija – atturējās. Visām šīm valstīm nav vienādu iebildumu, taču tas, ka tām visām ir būtiskas bažas, noteikti apgrūtinās pakta īstenošanu. Ungārijas valdības finansētā Migrācijas pētniecības institūta analītiķis Pārducs Ārpads uzskata, ka Ungārija, kas jūlijā pārņems Eiropas Savienības prezidentūru, izmantos šo situāciju kā iespēju mainīt debates sev par labu. Neskaidra nākotne Ņemot vērā konfliktus plašākā reģionā un nabadzību Āfrikas kontinentā, diezin vai tuvākajos gados ievērojami samazināsies cilvēku vēlme migrēt uz Eiropas Savienību. Pastāv arī pieņēmumi, ka klimata pārmaiņas veicinās vēl lielāku ieceļotāju skaita pieaugumu. Tomēr Lisabonas Sociālo zinātņu institūta pētniece Klaudīja Santuša, kas pēta migrācijas, klimata pārmaiņu un attīstības mijiedarbību, uzskata, ka klimata pārmaiņas pašas par sevi šādu ietekmi, visticamāk, neradīs. Tāpat kā mainīgā situācija citos reģionos ietekmē imigrāciju Eiropā, arī situācija atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs turpina mainīties. Agri vai vēlu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis var saskarties ar līdzīgu dilemmu kā to rietumu kaimiņvalstis: stabila ekonomiskā izaugsme, bet iedzīvotāju novecošanās. Piemērs ir Polija, kuras augošā ekonomika sāk piesaistīt viesstrādniekus. Pagaidām Varšava saglabā salīdzinoši konservatīvu pieeju imigrācijai, un ekonomiskajiem migrantiem no trešajām valstīm ir daudz birokrātisko šķēršļu legālai ieceļošanai. Taču Konrāds Černihovskis, kurš studē Eiropas migrāciju Marijas Kirī-Sklodovskas Universitātē Ļubļinā, uzskata, ka tam galu galā būs jāmainās.        

Koronavīrusa Covid-19 pandēmija, kas visā pasaulē sākās 2020. gada sākumā, Eiropas Savienībā nonāvēja vairāk nekā miljonu cilvēku. Tā izraisīja daudz ciešanu, jo daudzi vīrusa slimnieki nomira vieni pārslogotās slimnīcās vai aprūpes namos. „Man ir ļoti žēl, ka tik daudzi cilvēki nomira vieni. Ne tikai no koronavīrusa, bet arī bez apmeklētājiem. Tas nekad nedrīkst atkārtoties,” tā uzskata vācu medmāsa Sofija. Bet kā mēs varam nodrošināt to, lai tas nekad vairs neatkārtotos? Kādas mācības esam guvuši? Un ko Eiropas Savienība var darīt un kas tai būtu jādara, lai nepieļautu vēstures atkārtošanos? Šajā raidieraksta Ko Eiropa var sniegt? sērijā centīsimies saprast, kādas mācības Eiropas Savienība ir guvusi no Covid pandēmijas.

Dezinformācija un no tās izrietošā uzticības samazināšanās uz Eiropas sabiedrību izdara spēcīgu sistēmisku spiedienu. Vēl jo vairāk tas novērojams šajā Eiropas Parlamenta vēlēšanu gadā, dažām balsīm cenšoties iedragāt vēlēšanu procesu. Šajā podkāsta „Ko Eiropa var sniegt?” epizodē vaicājam cilvēkiem vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, cik liela problēma viņuprāt ir dezinformācija? „Manuprāt, tā ir reāla problēma, un tā mani uztrauc. Es domāju, ka tā ir jārisina, jo dezinformācija un viltus ziņas atspoguļo plaši izplatītu zināšanu trūkumu un neziņu, kas skar dažāda vecuma iedzīvotājus par daudzām tēmām. Arvien vairāk cilvēku dod priekšroku nekavēties pie ziņām un nepētīt tās sīkāk, paļaujoties uz sociālajiem medijiem un komentāriem no preses, neapzinoties, ka tie var būt apzināti neobjektīvi komentāri, kas bieži vien ir pilnīgi nepatiesi,” vērtē 57 gadus vecā Viviana no Itālijas. Apzināti maldinošas informācijas izplatīšana, protams, nav nekas jauns. To žurnālists Stīvens Volšs stāsta vācu kolēģiem no medija AMS. Viņa ieskatā pēdējo gadu laikā problēma kļuvusi nopietnāka. Šo tendenci veicina arvien progresīvāku informācijas tehnoloģiju attīstība un digitālā transformācija. Turklāt daži saka, ka viltus ziņas izplatās ātrāk, jo mūs vairāk piesaista sliktas ziņas. Tiek uzskatīts, ka tas izriet no mūsu smadzeņu noslieces noteikt prioritāti tam, kas saistīts ar briesmām un draudiem. Horvātu profesors Mato Brautovičs, Eiropas Digitālo mediju observatorijas valdes loceklis uzskata, ka viltus ziņas parasti tiek novērotas kādas krīzes laikā. Ņemiet par piemēru neseno koronavīrusa pandēmiju un tai sekojošo “infodēmiju” jeb informācijas plūdus — gan nepatiesas, gan precīzas informācijas. Gan jau atceraties dažus smieklīgus apgalvojumus. Karš Ukrainā ir pacēlis dezinformāciju pilnīgi jaunā līmenī: hibrīdkarā. Kā norāda Slovākijā dzīvojošais ukraiņu žurnālists Svjatoslavs Dohovičs, Maskava izmanto informāciju kā ieroci un Kremlis tajā ir īpaši prasmīgs. Ziņu tvīti, komentāri vietnēs, troļļu un robotu konti, viltoti tēmturi un sociālo mediju kampaņas, kā arī citi stāstījuma ievirzīšanas paņēmieni ir daļa no Vladimira Putina hibrīdkara, lai kalpotu viņa paša politiskajiem un ekonomiskajiem mērķiem. Tie ietver atbalsta vājināšanu Ukrainai, mūsu demokrātisko institūciju uzticamības mazināšanu un Eiropas sabiedrības polarizācijas veicināšanu. 2023.gadā vien Eiropas Savienība atklāja 750 dezinformācijas kampaņas, un daži no šiem stāstiem plaši izplatījās vairākās dalībvalstīs. Ilgu laiku Eiropa šajā ziņā ir bijusi vairāk reaģējoša nekā proaktīva. Tā apgalvo bulgāru reklāmas profesionāle Stella Nikolova. Un kas gan var būt labākais laiks, kad polarizēt sabiedrību un graut demokrātiju, kā vēlēšanu periods? Tāpēc eksperti brīdina, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnijā būs lielu dezinformācijas kampaņu mērķis. To atzīst arī Latvijas Ārpolitikas institūta direktors doktors Kārlis Bukovskis. Politiskās iejaukšanās vēlēšanās acīmredzamais mērķis ir ietekmēt to iznākumu, proti, mudināt pilsoņus nebalsot, bet galvenokārt veicināt tādu pārstāvju ievēlēšanu, kuri centīsies graut Eiropas projektu. Lai gan Briselei jau ir zināma pieredze, Bukovskis domā, var netrūkt nopietnu izaicinājumu. Pēdējos gados Eiropas  Savienība arvien vairāk apzinās nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus, lai apkarotu dezinformāciju un politisko iejaukšanos. Tas pats attiecas uz daudzu valstu valdībām. Tas ir svarīgi, jo nav neviena universāla risinājuma. Viltus ziņu tēmas dažādās valstīs ir atšķirīgas. To kolēģiem Itālijā norāda Marija Džovanna Sesa no nevalstiskās organizācijas „EU DisinfoLab”, kas koncentrējas uz dezinformācijas kampaņu apkarošanu Eiropas Savienībā. Tāpat kā visās lietās, ir nepieciešama daudzpusīga pieeja. Citiem vārdiem sakot, pret dezinformāciju ir jācīnās Eiropas, valsts un vietējā līmenī, pievēršoties ne tikai viltus ziņu avotiem, bet arī tīkliem, kas to pārraida, un tās mērķim: pilsoniskajai sabiedrībai. Ir vajadzīgi skaidri noteikumi, lai noteiktu pieļaujamās robežas, un jāparedz vairāk sankciju, lai sodītu tos, kas pārkāpj šos noteikumus. Eiropas iestādes pēdējā laikā ir uzlabojušas savu darbu, jo īpaši ar digitālo pakalpojumu likumu. Brisele arī piedraudējusi sociālo mediju platformām ar naudas sodu par nepatiesas informācijas vieglprātīgu regulēšanu. 2022.gadā Eiropas Komisija publicēja dezinformācijas prakses kodeksu, ko parakstīja vairākas lielās tiešsaistes platformas. Šīs platformas 26.martā publicēja ziņojumus, kuros sīki izklāstīti pasākumi, ko tās veic, lai apkarotu nepatiesas informācijas izplatīšanu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tajā pašā dienā Eiropas Komisija publicēja īpašas vadlīnijas lielākajām tiešsaistes platformām un meklētājprogrammām, lai mazinātu ar internetu saistītos sistēmiskos riskus, kas ietekmē gaidāmo vēlēšanu integritāti. Tikmēr mēs visi arvien vairāk apzināmies dezinformācijas draudus un to, ka regulāri tiekam tai pakļauti. Saskaņā ar pagājušajā gadā publicēto Eirobarometra aptauju vairāk nekā ceturtā daļa Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka viltus ziņu apkarošanai ir jābūt valdību galvenajai prioritātei. Šķiet, ka eiropieši uzskata, ka sociālie mediji biežāk izplata viltus ziņas un biežāk ir dezinformācijas avots nekā tradicionālie mediji. Gandrīz puse jeb 49%(i) aptaujāto atzina, ka sabiedriskais radio un TV ir uzticami informācijas avoti Eiropas Savienībā, un 39%(i) aptaujāto tā domā par rakstošo presi. Slovākijas Sabiedrisko attiecību institūta prezidents Grigorijs Mesežņikovs apstiprina šo viedokli. Taču, kā brīdina Minjo universitātes komunikācijas zinātņu profesors Luiss Santušs, tradicionālajiem plašsaziņas līdzekļu veidiem ir grūti uzturēt šos augstos standartus pašreizējos apstākļos. Santušs mudina Eiropas Savienību rīkoties, lai atbalstītu ziņu kanālus kā objektīvas un visaptverošas informācijas sniedzēju lomu — patiesu sabiedrisko pakalpojumu. 31% Eiropas Savienības pilsoņu atzīst, ka ir piekļuvuši ziņām, izmantojot tiešsaistes sociālos tīklus, īpaši jaunieši. Tas sarežģī veicamo uzdevumu, uzskata Slovēnijas Žurnālistu asociācijas prezidents Gašpers Andrineks. Pētījumi liecina, ka cilvēki, kuri vismazāk tic viltus ziņām, ir tie, kuri ir vislabāk informēti un vispieredzējušākie. Ko mēs ar to domājam? Pēc Lietuvas informatīvā kara ekspertes Indras Vareikītes domām, pilsoniskās sabiedrības, kuras ilgstoši ir pakļautas Krievijas dezinformācijai, spēj labāk pamanīt viltus ziņas no Krievijas. Un otrādi, rietumeiropieši ir neaizsargātāki pret Krievijas politisko iejaukšanos. Šādai perspektīvai piekrīt arī čehu žurnālists un dezinformācijas eksperts Bohumils Kartūss. Līdzīgi kā atšķirībās ar valstīm, proti, vienas ir pakļautas viltus ziņām vairāk nekā citas, arī jaunieši ir vairāk pakļauti viltus ziņām un dezinformācijai nekā vecāki cilvēki. Tādēļ Eiropas jaunieši spēj pamanīt dezinformāciju labāk. Pēc Viļņas Universitātes žurnālistikas studenta Ģermana Sedeiķa domām, viņi arī labāk spēj informāciju pārbaudīt, jo vairāk zina par tehnoloģijām un labāk pārvalda angļu valodu. Lai gan šķiet, ka jaunieši ir iemācījušies uzmanīties no viltus ziņām, tikai daži apņemas pārbaudīt, kas ir patiesas ziņas, norāda ungārs Žuts Zoltans, mediju un digitālās pedagoģijas pētnieks. Lai veicinātu labi informētu un noturīgu sabiedrību, ir svarīgi, lai katrs no mums pārbaudītu savus avotus, apšaubītu saņemto informāciju un meklētu dažādus stāsta leņķus.

Eiropas pilsoņi sagaida, ka Eiropas Savienība turpinās sniegt palīdzību un atbalstu kara plosītajai Ukrainai. Taču atbalsts ir mērenāks, kad runa ir par militāro palīdzību. Ukraina karo vairāk nekā divus gadus, un Eiropas Savienība stingri stāv tās pusē. Ieilguša konflikta iespējamība, tā izmaksas un ietekme uz ekonomiku, kā arī izaicinājumi, ko tas rada bloka aizsardzības politikai, ir galvenie nenoteiktības punkti Eiropas Savienībai un Eiropas pilsoņiem kopumā. Ko Eiropas pilsoņi sagaida no Eiropas Savienības politikas attiecībā uz Ukrainu? Vai viņi vēlas, lai Eiropas Savienība turpina finansēt un apbruņot Ukrainu? Un kā ir ar Ukrainas izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai? Šie ir daži no jautājumiem, ko uzdodam šajā „Euranet Plus” podkāsta „Ko Eiropa var sniegt” epizodē. Saskaņā ar 2023.gada decembra Eirobarometra aptauju lielākā daļa pilsoņu bloka 27 dalībvalstīs ir apmierināti ar Eiropas Savienības reakciju uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, īpaši attiecībā uz humanitāro atbalstu un palīdzību bēgļiem, kam piekrīt vairāk nekā astoņi no desmit respondentiem. Vairāk nekā 70 procenti Eiropas iedzīvotāju atbalsta finansiālās palīdzības sniegšanu Ukrainai un ekonomisko sankciju noteikšanu Krievijas iestādēm un struktūrām. Februārī Eiropas līderi panāca 50 miljardu eiro vērtu finanšu vienošanos, tādējādi Eiropas Savienības un tās dalībvalstu sniegtā palīdzība Ukrainai kopš iebrukuma sākuma sasniegusi vairāk nekā 138 miljardus eiro. Šis skaitlis ietver aptuveni 17 miljardus eiro bēgļiem Eiropas Savienībā. Tas ietver arī 28 miljardus eiro vērtas militārā aprīkojuma un ekipējuma piegādes. Te sabiedrības atbalstā gan ir redzama lielāka plaisa. Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta direktore Margarita Šešelgīte uzskata, ka militārā palīdzība ir vitāli svarīga. Tikmēr 18 gadus vecais itālis Matia atbalsta militāro palīdzību tikai tad, ja tas nozīmē valsts aizsardzības spēju stiprināšanu. Savukārt Vācijas pilsēts Bīlefeldes iedzīvotāja Vera uzskatā, ka Eiropas Savienība jau ir pietiekami palīdzējusi Ukrainai un vēl lielāka iejaukšanās var radīt vairāk problēmu pašai Eiropas Savienībai. Tikmēr kāda vecāka gadagājuma čehu kundze ir vēl kategoriskāka. Viņa uzskata, ka jāsamazina finansējuma apjoms, kas tiek nosūtīts uz ārzemēm - uz Ukrainu un citām valstīm. Protams, neskatoties uz atsevišķu pilsoņu uzskatiem, lielākā daļa Eiropas Savienības valdības turpina atbalstīt Ukrainu. Tomēr viena valsts uz Eiropas skatuves izskan disonējoši – Ungārija. Premjerministrs Viktors Orbāns, kurš pazīstams ar ciešajām saitēm ar Vladimiru Putinu, joprojām ir kritiski noskaņots par Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Krieviju un sistemātiski kavē savus kolēģus Eiropadomē. Viņš apsūdz Rietumus kara kūdīšanā un pozicionē sevi kā "tautas aizstāvi", kas galanti cīnās, lai nepieļautu savas valsts ieraušanu konfliktā. Tas ir tēls, ko popularizē viņa mediju impērija. Bet ko domā Ungārijas pilsoņi? Saskaņā ar šo pašu Eirobarometra aptauju lielākā daļa (58%) ungāru atbalsta finansiālas palīdzības sniegšanu Ukrainai. Sankciju noteikšanu atbalsta 55%, vienlaikus piekrītot neitralitātei. Atvaļinātais ungāru karavīrs un drošības eksperts Georgs Spotle skaidro Ungārijas nostājas iemeslus karā Ukrainā. Viņš un daudzi viņa līdzpilsoņi uzskata, ka, ja Donbasa reģions būtu nodots Krievijai, lietas nekad nebūtu saasinājušās. Jāpiebilst, ka vienā no četrām Eiropas Savienības valstīm lielākā daļa pilsoņu neatbalsta iniciatīvu par ieroču sūtīšanu uz Ukrainu. Eiropas Savienība ne tikai atbalsta Ukrainu, nosūtot skaidru naudu un ieročus, bet arī nodrošina valsts beztarifu un bezkvotu piekļuvi blokam. Šis pasākums ir bijis ļoti nepopulārs lauksaimnieku vidū pat tajās valstīs, kuras ir izrādījušas lielu solidaritāti pret ukraiņu bēgļiem, piemēram, Polijā. Faktiski visam lauksaimniecības jautājumam, visticamāk, būs galvenā loma Ukrainas Eiropas Savienības paplašināšanās sarunās. Valstī, kas tiek uzskatīta par Eiropas maizes klēti, ir lielākā lauksaimniecības platība kontinentā ar 41,3 miljoniem hektāru lauksaimniecības zemes, kas ir lielāka nekā Vācijā un Polijā kopā. Decembrī Eiropas Savienības līderi Ukrainai piešķīra kandidātvalsts statusu, cenšoties nostiprināt valsti bloka ietekmes un vērtību sfērā. Tas nozīmē, ka iestāšanās sarunas ar Kijivu sāksies, tiklīdz būs izpildīti vairāki nosacījumi. Kopumā 61% Eiropas Savienības pilsoņu atbalsta Ukrainas pievienošanos blokam. Tomēr aina nav viendabīga visā blokā. Dažās valstīs cilvēki pārsvarā to neatbalsta, savukārt citās, tostarp Vācijā un Francijā, tikai nedaudzi ir pārliecināti par ieguvumiem. Eiropas Savienība ir noteikusi skaidrus kritērijus, kas pazīstami kā Kopenhāgenas kritēriji, kas kandidātvalstīm ir jāizpilda, lai tās būtu tiesīgas pievienoties dalībai. Šie kritēriji ietver stabilas institūcijas, kas garantē demokrātiju, likuma varu, cilvēktiesības, kā arī minoritāšu cieņu un aizsardzību. Taču, kā saka itālis Matia, Ukraina joprojām ir tālu no šiem mērķiem, un Eiropas Savienības paplašināšanās ir pārāk svarīga, lai to sasteigtu. Lai gan Ukraina ir veikusi pasākumus, lai pielāgotos Eiropas Savienības standartiem, noteikti joprojām pastāv bažas par tādiem jautājumiem kā korupcija, tiesu neatkarība, plašsaziņas līdzekļu brīvība un minoritāšu tiesību aizsardzība. Centieni risināt šīs problēmas turpinās, taču progress ir bijis nevienmērīgs. Un, raugoties tālāk par solidaritātes jautājumu ar Ukrainu, šis karš Eiropā arī piespiedis Eiropas Savienību stāties pretī pašas nospraustajām aizsardzības politikas robežām. Horvātu militārais analītiķis un drošības eksperts - doktoru Marinko Ogorecs ir pārliecināts, ka Eiropas Savienībai būtu jādara vairāk, lai sevi aizstāvētu. Šim viedoklim piekrīt arī ģenerālmajors Arnauts Moreira no Portugāles, NATO izlūkošanas virsnieks un ģeopolitikas un ģeostratēģijas profesors. Tomēr daudzi, tostarp ģenerālis Moreira, uzskata, ka Eiropas Stratēģiskās aizsardzības plāns, ko Brisele iesniedza šī mēneša sākumā, lai veicinātu bloka aizsardzības nozari, nav pietiekami ambiciozs un nāk par vēlu. Lietuvas starptautisko attiecību eksperte Margarita Šešelgīte piekrīt, ka Eiropa šobrīd nespēj vienatnē tikt galā ar Krievijas agresiju Ukrainā. Eiropas Savienības rūpniecības komisārs Tjerī Bretons nesen žurnālistiem sacīja, ka Eiropas Savienībai jāieslēdz kara ekonomikas režīms, lai tā varētu nodrošināt ar nepieciešamo Ukraina, kā arī gādāt par pašu drošību.

Pēdējos mēnešos Eiropas zemnieki ir izgājuši ielās, lai paustu savu neapmierinātību un izteiktu satraukumu par lauksaimniecības nākotni. Lai gan veic smagu darbu un praktiski bez brīvdienām, daudzu lauksaimnieku, jo īpaši mazo zemnieku, dzīves apstākļi bieži vien ir grūti, un viņi nesaņem pienācīgu kompensāciju par sava darba augļiem. Viņu sūdzību saraksts ir garš, un viņi sauc pēc palīdzības. Šajā raidieraksta „Ko Eiropa var sniegt?” sērijā žurnālisti apkopoja lauksaimnieku un nozares ekspertu viedokli, lai mēģinātu saprast, kāpēc zemnieki ir aizvainoti un ko Eiropas Savienība varētu darīt viņu labā. „Mums, lauksaimniekiem, ir aizvien mazāk teikšanas. Pat tad, kad runa ir par mūsu darbu, nevienu neinteresē mūsu viedoklis. Katrs dara tikai to, ko pats uzskata par vajadzīgu. Domāju, ka arī tāpēc mums ir problēmas atrast jaunos zemniekus, kas vēlētos saimniekot, tādu ir arvien mazāk. Jebkurā citā nozarē var dabūt darbu par daudz labāku samaksu. Ir brīvdienas, brīvas nedēļas nogales, bet šeit tā nav. Jaunie lauksaimnieki to apzinās arvien vairāk.” Tikai retais varētu iebilst slovēņu lauksaimniekam Andrejam Pernatam. Lauksaimnieku dzīve patiešām ir grūta, tāpēc daudzi no mums jūt simpātijas pret viņiem. 2020. gadā Eiropas Savienībā bija 9,1 miljons lauku saimniecību, kas aizņēma aptuveni 38% bloka zemes. Aptuveni divas trešdaļas no šīm saimniecībām bija mazākas par pieciem hektāriem. Taču arvien pieaug tendence samazināt saimniecību skaitu un palielināt to platību.  Protams, Eiropas lauksaimniecība ir ļoti daudzveidīga ne tikai saimniecību lieluma, bet arī ģeoloģijas un topogrāfijas, klimata un neaizsargātības, pārvaldības filozofijas un pat ražošanas veida ziņā. Ir skaidrs, ka Francijas bioloģiskā vīna ražotāja, Dānijas cūkaudzētāja un Grieķijas tradicionālā olīvu audzētāja situācija ir krasi atšķirīga. Bet, kādas ir mūsu lauksaimnieku kopīgās problēmas? Itālijas lauksaimniecības ražotāju asociācijas „Copagri” prezidents Tommazo Batista nosauca, viņaprāt, galvenās problēmas – iespēja noteikt godīgu cenu, pārmērīga birokratizācija, agroķīmisko līdzekļu ierobežošana, klimata pārmaiņas. Portugāles dienvidu reģiona lauksaimnieku apvienības prezidents Fransišku Palma runā par līdzīgām problēmām. Ungārijas lauksaimnieku asociācijas priekšsēdētājs Ištvāns Jakabs stāsta, ka tieši lētās importa produkcijas ieplūšana bija galvenais iemesls, kāpēc viņš piedalījās nesenajos protestos. Naudai ir nozīme Taisnīga atlīdzība par lauksaimniecības produktiem, protams, ir ārkārtīgi svarīga, jo īpaši mazo un vidējo lauksaimnieku izdzīvošanai. Rumāņu lauksaimnieks un protestētājs Aleksandrs Degjanskis papildina iepriekš sacīto par lauksaimnieka profesijas ekonomiskās dzīvotspējas samazināšanos. Neapšaubāmi, ka graudu ražotājiem naudas līdzekļi ir ierobežoti. Ir ne tikai pieaugušas izejvielu un enerģijas cenas, bet arī ir daudz starpnieku ceļā no saimniecības līdz galdam, tostarp pārvadātāji, pārstrādātāji un mazumtirgotāji, no kuriem katrs paņem daļu no aizvien mazākās peļņas. Mazie un vidējie lauksaimnieki parasti nesadarbojas pietiekami, un viņiem nav iespēju iegūt tādu ietekmi tirgū, kas ļautu sev nodrošināt labākus nosacījumus. Šo problēmu ir grūti atrisināt, skaidroja Zagrebas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes profesors Ivo Grgičs. Tāpēc lielākā daļa lauksaimnieku nevar iztikt bez subsīdijām, ko nodrošina Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika. Tās mērķis ir atbalstīt lauksaimniekus un nodrošināt Eiropas ar pārtiku, skaidroja Igaunijas reģionālo lietu un lauksaimniecības ministrs Madiss Kallass. Izmēram ir nozīme Patiesībā daudziem mazajiem lauksaimniekiem kopējā lauksaimniecības politika dažkārt ir vairāk problēma nekā risinājums. Šī politika ir kritizēta par to, ka tā dod priekšroku lielajām saimniecībām, kaitējot mazajām. Tradicionāli subsīdijas tika piešķirtas, pamatojoties uz īpašumā esošās vai lauksaimniecībā izmantotās zemes platību. Tas nozīmēja, ka lielākas saimniecības saņēma vairāk naudas, un tas kopā ar apjomradītiem ietaupījumiem ļāva tām ražot lētāk nekā mazajām saimniecībām. Pēdējos gados Eiropas Komisija ir mēģinājusi risināt šīs problēmas, liekot lielāku uzsvaru uz vides ilgtspēju un lauku attīstību saskaņā ar tā saukto stratēģiju „no saimniecības līdz galdam”. Šīs iniciatīvas, kas ir daļa no Eiropas Savienības „zaļā kursa”, mērķis ir veicināt ilgtspējību lauksaimniecībā un pārtikas nozarē. Taču velns slēpjas detaļās. Ekoshēmas ir labs piemērs tam, kas daudziem lauksaimniekiem nav izdevies, kā iepriekš minēja „Copagri” prezidents Tommazo Batista. To mērķis ir iedrošināt un atalgot lauksaimniekus, kuri brīvprātīgi ievieš lauksaimniecības praksi, kas pozitīvi ietekmē vidi vai klimatu, piemēram, bioloģisko lauksaimniecību, saudzējošu augsnes apstrādi vai agromežsaimniecību. Valstu valdības lemj par to, kā attiecīgajā valstī tiek izmantots kopējās lauksaimniecības politikas finansējums, tostarp ekoshēmām. Taču sarežģīto administratīvo, tehnisko un uzraudzības prasību dēļ daudzu valstu valdības nav spējušas nodrošināt, lai šīs shēmas būtu viegli pieejamas lauksaimniekiem, jo īpaši tiem, kuriem ir ierobežoti resursi. Bioloģiskā lauksaimniece Violeta Olejarčika no Polijas sacīja, ka viņa pilnībā atbalsta daudzus Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas pamatprincipus, tomēr lauksaimniekiem, jo īpaši mazajiem, ir pārāk daudz birokrātisku šķēršļu, kas jāpārvar. Olejarčikai piekrita Mindaugs Mačulevičs, kurš vada Kauņas apriņķa lauksaimnieku apvienību. Viņš uzsvēra, ka virkne Eiropas Savienības reformu lauksaimniecības nozarē ir piespiedusi mazos un vidējos lauksaimniekus būt gandrīz vai grāmatvežiem. Ir jābūt uzmanīgiem, lai neatbaidītu mazos lauksaimniekus, jo viņi sniedz ievērojamus sociālos un vides ieguvumus, piebilda Nikolajs Genovs. Viņš ir priekšsēdētājs kooperatīvā „Hrankoop”, kas darbojas Bulgārijā. Ko lauksaimnieki var sagaidīt? Ko tad lauksaimnieki sagaida no Eiropas Savienības?  Galvenokārt viņi vēlas skaidrību un vienkāršošanu, lauksaimniecības eksperts Valters Zelčs sacīja Latvijas Radio. Zelčs uzsvēra – ja Brisele vēlas panākt lauksaimnieku atbalstu, ir jāveido konstruktīvs dialogs. Protams, attīstību nevar uzskatīt par ilgtspējīgu, ja tā neļauj cilvēkiem pelnīt iztiku, norādīja domnīcas „Žaka Delora institūts” Briselē ģenerāldirektore Ženevjeva Ponsa. Ja runājam par importu no valstīm ārpus bloka Eiropas lauksaimnieki aicina nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā uz kvalitātes prasībām. Lielākā daļa no viņiem neuzstāj, ka Eiropas Savienības standarti būtu jāsamazina, bet uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jārāda piemērs pārējai pasaulei, sacīja Stoilko Apostolovs, kurš vada Bulgārijas bioloģiskās lauksaimniecības fondu. Vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām sniedz tikai populistiskas partijas, kas nepārprotami vēlas gūt labumu no Eiropas lauksaimnieku dusmām. Taču, kā redzams, lielākā daļa lauksaimnieku nav pret Eiropas kvalitātes un vides prasībām kā tādām. Tā vietā viņi prasa, lai viņus labāk uzklausītu un atbalstītu viņu centienus apvienot daudzās un dažādās lomas: sekmēt pārtikas ražošanas drošību un ilgtspēju, lauku attīstību, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, tehnoloģiju ieviešanu... Sarakstu var turpināt. Eiropai ir uzmanīgi jāieklausās šajos lauksaimniekos, jo pašreizējais modelis nekādi nav ilgtspējīgs, norādīja Ženevjeva Ponsa. Pēdējās nedēļās un mēnešos dalībvalstu un Eiropas Savienības politiķi ir pastiprinājuši dialogu ar lauksaimniecības nozari. Taču arī patērētājiem ir sava loma, jo īpaši attiecībā uz gatavību tērēt nedaudz vairāk, lai atbalstītu vietējos lauksaimniekus, nodrošinātu kvalitāti un atvieglotu mūsu kolektīvo zaļo apziņu.

2024. gads Eiropas Savienībai būs izšķirošs, jo tiks izraudzīts nākamais Eiropas Parlamenta sastāvs. Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas notiks no 6. līdz 9. jūnijam, Eiropas Savienības pilsoņiem būs iespēja izvēlēties savus pārstāvjus nākamajiem pieciem gadiem. Aizejošais Eiropas Parlaments ir saskāries ar agrāk nepieredzētiem izaicinājumiem. Daži no tiem bija zināmi, piemēram, nepieciešamība mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties tām, kā arī arvien pieaugošā mūsu dzīves digitalizācija, tostarp mūsu sarežģītās attiecības ar mākslīgo intelektu. Taču ir bijuši arī negaidīti izaicinājumi, proti, Covid-19 pandēmija un tai sekojošā ekonomiskā krīze. Nemaz nerunājot par Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, tā izraisīto energoapgādes drošības krīzi un Eiropas Savienības apņemšanos atbalstīt Ukrainu. Ņemot vērā visus šos izaicinājumus, rodas jautājums, ko Eiropas iedzīvotāji sagaida no Eiropas Savienības un ko Eiropas Savienība reāli var darīt viņu labā? Tāpēc Eiropas ziņu radiostaciju tīkls „Euranet Plus” uzsāk jaunu raidierakstu sēriju, kam ir dots nosaukums ”Vai Eiropas Savienība to spēj?”. Tā pirmajā sērijā uzzināsiet, ko Eiropas iedzīvotājiem nozīmē Eiropas Savienība, ko viņi no tās sagaida un ko tā var – un ko tai vajadzētu – darīt viņu labā. Prioritāte – klimats Secinājām, ka visās 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs iedzīvotājiem ir ļoti līdzīgas raizes un prioritātes. Taču jāņem vērā, ka viņus ietekmē katras valsts īpašie apstākļi. Loģiski, ka, piemēram, Baltijas valstis, ņemot vērā to ģeogrāfisko novietojumu, ir īpaši nobažījušās par Krieviju. Savukārt Bulgārijā un Rumānijā joprojām aktuāls ir jautājums par pievienošanos Šengenas zonai. Bet Portugālē, kas ir cietusi no postošiem mežu ugunsgrēkiem un citām ar klimatu saistītām katastrofām, klimata pārmaiņas rada vislielākās raizes, domā valsts otras lielākās pilsētas Portu iedzīvotāja Izabela Barroza. Līdzīgi domā arī kāds Beļģijas iedzīvotājs, kurš pirmo reizi balsos Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Neraugoties uz daudzajiem aicinājumiem veikt konkrētus pasākumus cīņā pret klimata pārmaiņām, pēdējā gada laikā ir pieaugusi neapmierinātība ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, kas ir izstrādāti, lai risinātu klimata problēmas, bet kam ir ekonomiska ietekme uz uzņēmējdarbību. Ekonomiskās krīzes laikā atkārtojas jautājums: vai īstermiņa grūtībām ir jābūt svarīgākām par ilgtermiņa prioritātēm? Rūpes par ekonomiku Eiropas ekonomika pēdējo pāris gadu laikā noteikti ir zaudējusi tempu. To galvenokārt noteica augstā dzīves dārdzība, vājā globālās ekonomika izaugsme, kas mazinājusi ārējo pieprasījumu, un stingrāka monetārā politika. Pandēmijas laikā mēs arī uzzinājām par liberālās globalizācijas robežām, jo esam ļoti atkarīgi no tādu stratēģiski nozīmīgu produktu kā medikamenti un svarīgākās rūpniecības izejvielas importa. Gan Eiropas institūcijām, gan valstu valdībām ekonomiskās krīzes pārvarēšana būs izšķirošais faktors, kas noteiks, vai tās attaisnos savu pilsoņu cerības. Ielās ir dzirdams, ka ekonomiskā krīze daudziem iedzīvotājiem šogad ir galvenā prioritāte. Viņu vidū ir arī 53 gadus vecais Slovēnijas galvaspilsētas Ļubļanas iedzīvotājs Aleksandrs. Pašlaik visā Eiropas Savienībā notiek plaši lauksaimnieku protesti. Viņi uzskata, ka nesaņem taisnīgus ienākumus par smagu darbu, un ka viņu vērtība bieži netiek atzīta. Turpmāk Eiropas un valstu vadītājiem būs jāatrod pareizais līdzsvars starp nodrošinātību ar pārtiku, primārā sektora saglabāšanu, būtisku enerģētikas pāreju un ilgtspējīgu attīstību. Ja viņiem tas neizdosies, viņi riskē atvērt durvis populistiskām partijām, kas piedāvā vilinošus īstermiņa risinājumus. Bažas par labējā populisma pieaugumu Jau tagad daudziem satraukumu rada galēji labējo spēku popularitātes pieaugums, stāsta rumāņu uzņēmējs Štefans Cincs. Patiesi, populisma pieaugums Eiropas Savienības dalībvalstīs varētu apdraudēt Eiropas vienotību, un šīs bažas pauda daudzi  aptaujātie eiropieši, viņu vidū arī ungāru žurnālists Dāvids. Visā blokā - no Itālijas līdz Vācijai un Igaunijai - valda noskaņojums, ka Eiropas Savienība ir pārāk iecietīga pret dalībvalstīm, kuras atsakās atbalstīt bloka kopīgos mērķus. Piemēram, lietuvietis Martinas uzskata, ka Eiropas Savienība ir pārāk liberāla, jo īpaši attiecībā uz Ungāriju. Jāstrādā kopā Iespējams, pārsteidzoši, ka aptaujātie atkārtoti pauda bažas arī par to, ka starp dalībvalstīm trūkst saskaņas. Tā domā arī kāds horvātu pensionārs. Viņam piekrīt arī Marsels no Vācijas. Ir skaidrs, ka lietām nemainoties, Eiropas Savienībai draud nopietnas grūtības pārvarēt turpmākās krīzes, un šīs grūtības tikai palielināsies, ja blokā uzņems jaunas dalībvalstis pirms šī jautājuma atrisināšanas, uzskata portugālis Emanuels Souza. Kādām vajadzētu būt galvenajām Eiropas Savienības prioritātēm nākotnē? Šo jautājumu cilvēkiem Tallinas ielās uzdeva mūsu kolēģi Igaunijā. Lai gan palīdzība Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju var prasīt lielākus upurus, nekā daļa Eiropas iedzīvotāju ir gatavi nest, Baltijas iedzīvotājiem šķiet, ka solidaritāte ar Ukrainu ir obligāta. Tā var secināt no kādas igaunietes sacītā. Jārisina migrācijas problēmas Bulgāriete Diāna Trifonova atgādina, ka pie Eiropas Savienības durvīm norisinās divi kari. Tuvumā notiekošo karu kontekstā migrācija ir vēl viens jautājums, kas satrauc daudzus Eiropas iedzīvotājus. Arī Slovākijas galvaspilsētas Bratislavas ielās sastapto ierēdni Mariju. Itālis Marko domā, ka Eiropas Savienība noteikti var darīt daudz vairāk, lai risinātu nelegālās migrācijas problēmu. Jādomā par ciešāku integrāciju Marko arī uzskata, ka Eiropas Savienībai ir vajadzīga ciešāka integrācija, ja tā vēlas uzņemties lielāku ģeopolitisko lomu pasaulē. Vieniem par nožēlu, bet citiem par atvieglojumu, Eiropas Savienības rīcība, protams, ir ierobežota ar līgumos piešķirtajām pilnvarām. Atgādinām, ka Briseles galvenās ekskluzīvās kompetences jomas ir muitas savienība, konkurences noteikumi un kopējā tirdzniecības politika. Attiecībā uz ekonomikas, nodarbinātības un sociālo politiku tā dalās savās pilnvarās ar dalībvalstīm un var palīdzēt nodrošināt to savstarpēju koordināciju.  Savukārt aizsardzības un ārpolitikas jomā Eiropas Savienības darbību raksturo ierobežota Eiropas Komisijas un Parlamenta līdzdalība. Tomēr daudzi eiropieši cer, ka dalībvalstis vienosies stiprināt Eiropas aizsardzību - situācija varētu kļūt vēl steidzamāka, ja par ASV prezidentu atkal kļūs Donalds Tramps, kurš jau ir iepriekš ir paudis nepatiku pret NATO. Turpmākajās sērijās mēs padziļināti pētīsim visus šos jautājumus, tiekoties ar darba ņēmējiem, uzņēmējiem un citām ieinteresētajām personām, un salīdzinot viņu viedokļus par Eiropas Savienību ar ekspertu viedokļiem. Kopā noskaidrosim, ko Eiropas Savienība var, un ko tai vajadzētu, darīt JŪSU labā.