Šīs dienas acīm

Raidījums Šīs dienas acīm skan starp divām Latvijas valstiskumam svarīgām svētku dienām: piektdien bija 1. maijs, kad atzīmējām Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas 106. gadadienu, savukārt rīt, 4. maijā, atzīmēsim 36. gadskārtu, kopš Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Raidījumā pieminām abus šos vēsturiskos notikumus. Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Uzsākusi savu darbību 1. maijā, Satversmes sapulce deva neatkarīgajai Latvijai tās konstitucionālo ietvaru - Satversmi, kas ir spēkā joprojām. Par Satversmes sapulces vēlēšanām un tajās iesaistītajiem nozīmīgākajiem politiskajiem spēkiem stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Arturs Žvinklis. Gluži citas vēlēšanas gluži citos apstākļos Latvijā notika 1990. gada 18. martā. Tas, ka šajās vēlēšanās, kas notika vēl saskaņā ar toreizējiem padomju likumiem, pārsvaru guva Latvijas Tautas frontes izvirzītie un tās idejas atbalstošie kandidāti, noteica to, ka šī likumdevēja institūcija pieņēma Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošanai izšķirošo lēmumu. Par priekšvēlēšanu procesu un 4. maija deklarācijas pieņemšanas apstākļiem stāsta toreizējie Augstākās Padomes deputāti - publicists Dainis Īvāns, toreiz Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, un jurists un politologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Tālavs Jundzis.

1986. gada 26. aprīlī Padomju Savienībā notika negaidīts un daudziem arī traģisks notikums, proti, avārija Čornobiļas kodolspēkstacijā. Tam ir ne tikai medicīniskas, ekoloģiskas un ekonomiskas sekas, bet arī visnotaļ un varbūt visnozīmīgāk - tālejošas politiskas sekas. Par to, kas bija Čornobiļas kodolnelaime un kāds bija tās iespaids uz procesiem Padomju Savienībā, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar atvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta pētnieci Dainu Bleieri. Daina Bleiere: Pirmais, ko es gribētu uzsvērt, ir tas, ka šis ir lielākais kodolenerģētikas incidents vispār pasaules vēsturē un tās paliek joprojām. Otrais lielākais ir Fukušimas atomelektrostacija, un pirms tam pirmais bija "Three Miles" atomelektrostacijas incidents Amerikas Savienotajās Valstīs. Taču Čornobiļas avārija faktiski ir gan pēc mēroga, gan arī pēc tā, ka tā vienīgā no visām šīm lielajām avārijām izraisīja cilvēku upurus. Un trešais, protams, tas, ka tā bija pēc savām sekām visilglaicīgākā un arī visdārgākā. Nenoliedzami. Lai gan cipari var atšķirties par to, cik tas viss ir izmaksājis un cik vēl izmaksās nākotnē, taču, bez šaubām, neviena cita avārija nevar to pārsniegt. 

Turpinām runāt par Pirmā pasaules kara notikumiem un par latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāk pulku pirmo kaujas darbību, kas sākas 1915. gada rudenī un par laika posmu apmēram līdz 1916. gada vasarai. Sarunbiedri studijā ir Latvijas Kara muzeja pētnieki, vēsturnieki Ilze Krīgere un Dagnis Dedumietis. Jau iepriekšējos raidījumos esam runājuši par to, ka tad, kad Krievijas valdība piekrīt latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai, kad tiek izdota Ziemeļrietumu frontes komandiera pavēle, uz kuras pamata tas notiek, tad doma ir strēlniekus kā vietējos, kā labus vietējo apstākļu zinātājus, valodas pratējus izmantot attiecīgi izlūkošanai, diversiju operācijām kā tādas īpašo uzdevumu vienības. Kā zināms, vēlāk notiek taktikas nomaiņa strēlnieku sakarā, un viņus sāk izmantot kā regulāras kaujas daļas.   

9. aprīlī apritēja 135. gadskārta kopš nācis pasaulē rakstnieks Jānis Ezeriņš. Nodzīvojis vien 33 gadus, viņš atstājis ievērojamu literāro mantojumu, sevišķi noveles žanrā, tiekot uzskatīts par anekdotiskās noveles iedibinātāju latviešu literatūrā. Piedāvājam skatījumu uz Jāni Ezeriņu un viņa literāro devumu. Vispirms fragmenti no sarunas ar literatūrzinātnieci, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņo fakultātes profesori Ievu Kalniņu un literatūrzinātnieku, Latvijas Universitātes emeritēto profesoru Viesturu Vecgrāvi. Bet turpinājumā fragmenti no sarunas ar rakstnieku, romāna "Meklējot Ezeriņu" (2021) autoru Andri Akmentiņu.

Raidījumā Šīs dienas acīm pieminām dažas Latvijai tuvākā un tālākā pagātnē nozīmīgas personības, kurām šīgada pirmajā pusē atzīmējamas apaļas jubilejas. Pirmais no viņiem - izcilais jurists un politiķis, viens no pagājušā gadsimta pirmās puses pamanāmākajiem minoritāšu tiesību teorētiķiem ne vien Latvijas, bet arī Eiropas mērogā - Pauls Šīmanis. 17. martā apritēja 150. gadskārta kopš Paula Šīmaņa dzimšanas. Par viņu raidījumā bija saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociēto profesoru Raimondu Cerūzi. Vēl pieminām Voldemāru Kalpiņu. No vienas puses, viņš pieder pie tiem, kuri savulaik atradās PSRS okupētās un anektētās Latvijas varas virsotnē. Laikā no 1959. līdz 1962. gadam Voldemārs Kalpiņš bija toreizējās Latvijas PSR kultūras ministrs, vienlaicīgi ieņemot arī gluži dekoratīvo republikas ārlietu ministra amatu. No otras puses, tieši ar Voldemāra Kalpiņa darbību kultūras ministra vietnieka un pēc tam ministra amatā saistās pēcstaļinisma perioda jeb tā sauktā Hruščova atkušņa liberalizācijas procesi Latvijas kultūras dzīvē. Ne velti Voldemārs Kalpiņš bija viens no tiem, kuri galu galā izrādījās nevēlami padomju režīmam un tika atstumti no nomenklatūras virsotnes. Šodien mēs viņus Latvijas vēsturē pazīstam kā nacionālkomunistus. 19. februārī apritēja 110. gadskārta kopš Voldemāra Kalpiņa dzimšanas. Par viņu savulaik bija saruna ar literatūrzinātnieku Andreju Grāpi. Savukārt 28. martā savu 70. dzimšanas dienu svinētu dzejniece un tulkotāja Amanda Aizpuriete. Diemžēl jau trešo gadu Amandas vairs nav mūsu vidū. Viņa bija viena no spilgtākajām parādībām savā dzejnieku paaudzē. Viņas dzejas krājumi izdoti arī vācu, zviedru, somu, krievu un lietuviešu valodās. Amanda Aizpuriete bija raidījuma Šīs dienas acīm viešņa 2013. gadā, kad sarunas tēma bija krievu dzejnieks un dziesminieks Vladimirs Visockis. Ieklausīsimies Amandas balsī.

Nesen atkal bija 16. marts, kad medijos un tīmekļa vietnēs virmoja jautājums par to, kā būtu pareizi uztvert, vērtēt un pieminēt tos, kuri Otrajā pasaules karā bija iesaistīt Nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos un visbiežāk tiek apvienoti zem nosaukuma leģionāri. Latvijas okupācijas muzejs šajā sakarā bija sarīkojis diskusiju, kuras centrā bija tēmas komunikācija publiskajā telpā. Raidījumā Šīs dienas acīm muzejā ierakstīta saruna ar diviem šīs diskusijas dalībniekiem - Okupācijas muzeja vēsturniekiem Gintu Apalu un Edvīnu Evartu.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Normana Deivisa grāmatu "Dieva spēļlaukums: Polijas vēsture". Stāsta izdevuma zinātniskais redaktors - vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēks Edvards Seliška. Normans Deiviss latviešu lasītājiem ir pazīstams autors. Pirms vairākiem gadiem latviski iznāca viņa grāmata "Eiropas vēsture", ļoti apjomīgs arī fiziski izdevums. Normans Deiviss ir ļoti pamanāma figūra ar to, ka viņš mēģina tuvināt vēstures procesu populārai uztverei, ka viņam patīk lietot spilgtas metaforas, raksturojot vēstures procesus. To liecina arī šīs grāmatas nosaukums, kas gan nav viņa oriģināls izgudrojums, bet ir atrasts Polijas vēstures annālēs. Bet nevar noliegt, ka Normans Deiviss tiešām prot izvilkt tādas nozīmīgas vēstures konsekvences, vēstures cēloņsakarības. Fundamentāls darbs. Šobrīd izdota tā pirmā daļa, kas noslēdzas ar 1795. gadu, tā ir trešā Polijas dalīšana. Tātad šī savulaik milzīgā un varenā valsts beidza savu eksistenci. Pirms runāt par pašu apjomīgo pētījumu, Edvards Seliška raksturo Polijas vēstures gaitu līdz šim dramatiskajam lūzumam 18. gadsimta noslēgumā. Normana Deivisa grāmatu “Dieva spēļlaukums. 1. daļa” izdevis apgāds "Jumava".

5. martā uzzinājām sēru vēsti - mūžībā devies Jānis Streičs - kinorežisors, filmu "Mans draugs - nenopietns cilvēks", "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Teātris", "Cilvēka bērns" un daudzu citu nozīmīgu kinodarbu radītājs, arī rakstnieks, publicists, gleznotājs.  Savulaik Jānis Streičs vairākkārt ir viesojies raidījumā Šīs dienas acīm. Pieminot viņu, skan fragmenti šim sarunām.

Latvijas Kara muzejs radījis datu bāzi “Latviešu karavīri”. Par pašu datu bāzi plašāks stāsts bija raidījumā Zināmais nezināmajā. Šajā raidījumā saruna par to, kas vispār ir pieejams, runājot par vēsturisko avotu kopumu, kur var smelties datus un ziņas. Kādas ir tēmas un virzieni, kas ļauj iezīmēt to, kas ar latviešiem ir noticis 20. gadsimta karos. Stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Šobrīd datu bāzē ir apkopotas Latvijas Kara muzeja rīcībā esošas ziņas par Pirmā un Otrā pasaules kara karavīriem. 

Ukrainas visjaunākajā vēsturē rudens beigas un ziemas sākums vairākkārt izrādījusies liktenīgu pārmaiņu sezona. Dienās, kad gaisā vēdīja tuvojošās ziemas elpa, ļaudis pulcējās Kijivas centrā, Neatkarības laukumā, novērstu varas politiskās manipulācijas un pieprasītu politiskā procesa korekciju. Šo bilanci var aizsākt ar 2000. gada decembrī sākušos protestu ciklu, kas palicis vēsturē ar nosaukumu "Ukraina bez Kučmas". Toreiz protestētājiem gan neizdevās panākt nepopulārā prezidenta Leonīda Kučmas atkāpšanos, taču vairāku ministru nomaiņu gan.  Trīs gadus vēlāk, Kučmas prezidentūras termiņš tuvojās beigām, viņu nomainīt pretendēja divi agrākie premjerministri - Viktors Janukovičs un Viktors Juščenko. Pie kam pirmo atbalstīja Kremlis un Ukrainas krieviski runājošie austrumi, savukārt otro - nacionāli un rietumnieciski orientētā sabiedrības daļa. 2004. gada 21. novembrī tika izziņots, ka ievēlēts Viktors Janukovičs. Taču sabiedrība nesamierinājās ar nepārprotami manipulēto vēlēšanu iznākumu. Uzliesmojusī protesta kustība ieguva Oranžās revolūcijas nosaukumu, un tās rezultāts bija atkārtotas vēlēšanas, kas deva uzvaru Viktoram Juščenko.  Faktors, kas toreiz pirmoreiz spilgti izpaudās, bija Krievijas režīma pretenzijas noteikt kaimiņvalsts politikas kursu. Diemžēl vēl pēc viena cikla Janukovičs atkal atgriezās Ukrainas varas virsotnē. Viņš mēģināja lavierēt, vārdos apliecinādams tuvināšanos Rietumiem, bet faktiski virzot Ukrainu tuvāk Kremlim. Tomēr tā nevarēja turpināt bezgalīgi. 2013. gada 21. novembrī Ukrainas valdība paziņoja, ka atsakās no plānotās asociācijas līguma parakstīšanas ar Eiropas Savienību. Nākamajā dienā sākās protestu kustība, kas ieguva Eiromaidana vai Pašcieņasmaidana nosaukumu. Tās rezultātā Janukovičs bija spiests bēgt no valsts. Savukārt Krievija izvērsa pret Ukrainu atklātu militāru agresiju, kura turpinās joprojām kopš 2022. gada 24. februāra pilna mēroga konvencionāla kara formā. Raidījums ir veltīts minēto procesu analīzei. Vērtē ukraiņu politologs, sociālo pētījumu centrā "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus.

Šoreiz raidījumā Šīs dienas acīm stāsts par kadu nesen iznākušu grāmatu. Tā ir Ellas Medaljes atmiņu un citu ar viņu saistītu materiālu apkopojoša grāmata "Tiesības dzīvot". Par Ellas Medaljas likteni un par tā atspoguļojumu šajā grāmatā saruna ar vēsturniekiem - muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku, vienu no grāmatas sastādītājiem Artūru Žvinkli.  Ella Medalje ir viena no burtiska uz pirkstiem skaitāmajiem cilvēkiem, kurai izdevās izdzīvot 1941. gada holokausta masu iznīcināšanas akcijās. Ir vairāki simti Latvijas ebreju, kuriem izdevās pārdzīvot holokaustu, taču tajos gadījumos pamatā viņi paspēja paslēpties, pirms tas bija sācies, vai šī procesa sākumā. Vēlāk viņiem palaimējās izbēgt no kādas ieslodzījuma vietas tad, ja viņi holokausta laikā tika pataupīti kā lietojams darbaspēks. Šādi likteņi. Ella Medalje ir viena no tiem, kas nonāca, var teikt, bedres malā. Un tad viņai izdevās pārliecināt slepkavotājus, ka viņa nav ebrejiete. Šeit viņai palīdzēja viņas ārējais izskats un, jāsaka, laimīga nejaušība. Tas, ko var teikt par viņas izglābšanos, tā tiešām bija skatīšanās nāvei vaigā vairākkārt. Pie kam vienu reizi nāves personifikācija bija Viktors Arājs. Citu reizi tas bija pats SS un policijas šefs Baltijā Fridrihs Jekelns, kurš arī viņai uzdeva dažus jautājumus, un tad esot teicis: Mana nojauta man saka, ka viņa ir āriete. Šī staigāšana pa naža asmeni, šī balansēšana uz dzīvības un nāves robežas, kur tiešām tikai laimīgs gadījums un dažu cilvēku gatavība atbalstīt, palīdzēt, pašiem riskējot, ļauj izdzīvot.  Sākumā par grāmatas tapšanas apstākļiem. Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, nebūt neiestājas situācija, kad ebreju glābšana, izdzīvošana būtu kaut kas tāds, kuru mestos apzināt vēsturnieki, juristi, interesenti. Ella Medalje par savu likteni faktiski ceturtdaļgadsimtu klusē, un viņas atmiņas pieraksta un stāstīto padara par lasāmu materiālu entuziastisks cilvēks Dāvids Zilbermans, kurš arī ir pavīdējis šajos raidījumos ļoti epizodiski. Tāpēc vispirms mazliet par Dāvida Zilbermaņa darbu un likteni. -- Ella Medalje (dz. Gūtmane 1913-1999) dzimusi un uzaugusi Tukumā, pabeigusi Valsts Tukuma ģimnāziju, ieguvusi pedagoģisko izglītību Rīgā, strādājusi par latviešu valodas skolotāju ebreju pamatskolās Subatē, Kuldīgā, Liepājā un Rīgā. Otrā pasaules kara laikā Ella ar māsu Sāru strādāja slimnīcā Rīgas geto, no kurienes viņas tika aiztransportētas uz Rumbulu. Nacistu organizētajās masveida slepkavošanas akcijās Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī tika nogalināti ap 25 000 Latvijas pilsoņu – Rīgas geto ieslodzīto ebreju. Tikai divām sievietēm izdevās izdzīvot Rumbulas slaktiņā – Ellai Medaljei un Frīdai Mihelsonei. Grāmatu izdevus apgāds "Zinātne".

Nesen atzīmējām 105. gadskārtu kopš Latvijas Republikas atzīšanas de jure - 1921. gada 26. janvārī toreizējā Antantes Valstu padome ar savu Atzīšanas aktu padarīja Latviju par pilnvērtīgu starptautisko attiecību subjektu. Raidījumā skatījums uz Latvijas vispārējo situāciju pagājušā gadsimta 20. gadu starptautisko attiecību kopainā. Skaidro vēsturnieki - profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis, Latvijas Kara muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals un Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieks Artūrs Žvinklis.

13. janvārī apritēja 150 gadi, kopš nācis pasaulē Jānis Akuraters - dzejnieks, rakstnieks, politiķis, viens no aktīviem Latvijas valstiskuma tapšanas procesa dalībniekiem. Četrus gadus viņš bija arī Latvijas Radiofona direktors. Par Jāni Akurateru mūsu saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru Raimondu Briedi. Runājot par Akurateru un viņa nozīmi Latvijas kultūrtelpas veidošanā, šoreiz sākam ar beigām, ar to, ka Akuraters mūža nogalē uzcēla ļoti skaistu, mājīgu dzimtas mitekli Torņkalnā pie Māras dīķa. Šī savrupmāja, par laimi, saglabājusies sākotnējā izskatā. Kopš 1991. gada tur darbojas Akuratera muzejs, kas ir spilgta tādā veidā saglabājusies viena 30. gadu latviešu literāta dzīves vide, ko ikviens interesents var novērtēt. Un šai vietai jau tagad pašai par šīm desmitgadēm ir izveidojusies sava vēsturē ar dažādām kultūras aktivitātēm. Bez Akuratera muzeja Rīgas un Latvijas kultūru ainava vairs nav īsti iedomājama.  Ja runā domā par Akuratera literāro mantojumu, tad tas, kas varbūt pieder pie tāda kanona, tas ir viens dzejolis, kas ir kļuvis par dziesmu, kur u daudzi uzskata, ka tā ir tautas daiļrade. Tas ir dzejolis "Ar kaujas saucieniem uz lūpām", kas ir zināmā mērā 1905. gada himna. Tad ir divi autobiogrāfiski prozas darbi - "Kalpa zēna vasara" un "Degošā sala". Par pārējo - Akurateram ir diezgan daudz dzejas krājumu iznākuši viņa mūža laikā, uzrakstītas vairāk nekā 10 lugas, stāstu krājumi, pāris romāni, bet tas viss ir salīdzinoši daudz mazāk zināms. Tāpēc jautājums ir par Akuratera literārā mantojuma svaru.

Arī šis raidījums ir veltīts 1991. gada barikāžu tēmai, saruna ar scenāristi Ligitu Lukstraupi. Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM) tapusi vēsturiska Latvijas Televīzijas (LTV) dokumentālā filma "Baltijas Bābele", kas skatītājiem pieejama REplay.lv. Lielā mērā tā ir filma par Ligitu Lukstraupi 1991. gadā. Saruna par to, kas bija ap to filmu, un varbūt iezīmējot plašāk situāciju caur tava skatījuma prizmu, kāda tā bija 1991. gada janvārī. Kā jau to rāda filma, tu tobrīd biji nesen izmācījusies kino scenāriste. Tu studēji Maskavā. Šodienas cilvēkam jāskaidro, ka faktiski tā bija tobrīd šai profesijā ieinteresētam jaunam latvietim teju vienīgā iespēja iegūt televīzijas kino scenārista profesiju. Latvijā kino izglītības nebija vispār - ne operatora, ne scenārista, ne režisora. To apguva vai nu Maskavā -Vissavienības kinoinstitūtā. Kas attiecas uz režisoriem, tad teātra režisori pārkvalificējās par kinorežisoriem, un vēl augstākajos kursos, kuros mācijās arī Ligita Lukstraupe. -- Dokumentālā filma atklāj līdz šim maz zināmu stāstu par 1991. gada janvāra notikumiem, kad LTV kļuva par Baltijas balsi pasaulē, nodrošinot ārvalstu medijiem iespēju redzēt un dzirdēt Baltijas valstu cīņu par neatkarību laikā, kad informācijas aprite bija pakļauta stingrai kontrolei. Dokumentālā filma ir balstīta LTV Starptautisko sakaru nodaļas darbinieces Ligitas Lukstraupes personīgajā pieredzē un atmiņās par 1991. gada notikumiem – no 12. janvāra, kad Zviedrijas SVT1 filmēšanas grupas sastāvā tika uzņemti un saglabāti unikāli kadri no Lietuvas televīzijas torņa okupācijas, līdz 19. augustam, kad OMON ieņēma LTV ēku Rīgā.   

1991. gada 20. janvāra vakarā toreizējās Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujinieki, kā arī, domājams, vēl kādu citu padomju militāro vai drošības struktūru pārstāvji uzbruka toreizējai Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī. Uzbrukums bija pamatīgi sagatavots, ēkas aizstāvjiem pilnīgi negaidīts, uzbrucējiem bija vairākkārtīgs pārsvars. Tomēr aizstāvji - Bauskas rajona milicijas un ministrijas apsardzes dienesta darbinieki - apmēram stundu pretojās. Galu galā uzbrucēji iekļuva ministrijas augšstāvā, kuru aizsargāja tikai trīs apsardzes darbinieki, un to ieņēma. Šajā brīdī nācās izšķirties, vai sūtīt uz ministriju palīgspēkus. Iespējams, tas arī bija uzbrucēju mērķis - izraisīt plašākas bruņotas sadursmes, lai tad iesaistītu padomju armiju un ieviestu Latvijā karastāvokli. Izšķiršanās bija toreizējā Latvijas Republikas Ministru kabineta priekšsēdētāja Ivara Godmaņa ziņā.  Lūk, kā viņš atcerējās tā vakara notikumus sarunā 2018. gadā:  "Kad valsts vēl nav institucionalizēta, vēl nav skaidrāka komandu ķēde, kurš ko dara krīzes un visādās provokācijas situācijās, kā tas bija 90. gados, jums ir jāpieņem vienpersoniski lēmums sūtīt cilvēks, jūtot, ka tur var būt arī letāls iznākums. Jūs sūtiet cilvēkus zināmā mērā nāvē Es dažreiz to pārdomāju, kā tas bija, piemēram, kad uzbruka Iekšlietu ministrijai. Ministrs bija Maskavā un iekšlietu ministra vietnieks, uz kuras ļoti paļaujas, arī ārkārtīgi spēcīgs cilvēks - Indrikova kungs, viņš bija aplenkts. Tas uzbrukums bija tik negaidīts, bet tajā pašā laikā bija viena tāda lieta, ko sauc par pērkonu vai grom krievu valodā, ka tajā Kirova parkā, tagad Vērmaņdārzā, sapulcējās ārkārtas situācijā miliči, parastie, policisti toreiz vēl nebija, ar ieročiem. Un bija jāpieņem man lēmums konkrēti, vai sūtīšu viņus uz Iekšlietu ministriju vai nē. Es principā biju gatavs to darīt. Bet mani izglāba viena situācija un šos cilvēkus izglāba. Tas, ka mani apsardzes cilvēki, tas bija tieši manis vākti cilvēki, tie nebija no kādām citām struktūrām, viņi man nodemonstrēja no OMON vilni uz pārnēsājamas radiostacijas, kurā skaidri varēja dzirdēt, ka viņi ieņēmuši jau pēdējo stāvu, piekto un apakšējo. Un viens saka, ka nepieciešamas reaktīvās iekārtas, acīmredzot kaut ko tādu, ko šauj no pleca, tanku dūres. Kas trakākais, vai ir nepieciešams motostrēlnieku pulku piesegums. Skaidrs, ja es dotu šo komandu, ir ļoti daudz upuru. Tad gandrīz vai pašam jāiet līdzi. Starp Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem tovakar bija arī milicijas darbinieks Renārs Zaļais, kurš apšaudē ar omoniešiem tika smagi ievainots. Vēlāk Zaļā kungs kļuva par Barikāžu muzeja direktoru. Raidījumā fragmenti no divām sarunām ar Renāru Zaļo, kas dažādos gados izskanējušas raidījumā Šīs dienas acīm.

2. decembrī apritēja 200. gadskārta kopš pasaulē nācis Krišjānis Valdemārs - ļoti liela, nozīmīga figūra latviešu 19. gadsimta vēsturē. Par Krišjāni Valdemāru saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks, Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals.   

2. decembrī apritēja 200. gadskārta kopš pasaulē nācis Krišjānis Valdemārs - ļoti liela, nozīmīga figūra latviešu 19. gadsimta vēsturē. Par Krišjāni Valdemāru saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks, Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals.  Runājot par Krišjāni Valdemāru, viņš kā praktiski visi tā laika latvieši, ir cēlies no zemnieku kārtas, lai gan pieder pie tobrīd iespējamās latviešu tautas elites. Viņa tēvs ir draudzes ķesteris, tātad tas cilvēks, kurš draudzē faktiski atbild par dievkalpošanas tehnisko pusi, par dievnama turēšanu kārtībā un ir līdz ar to viens no apkārtnē pamanāmākajiem cilvēkiem. Ar to arī izskaidrojams, ka faktiski neviens no viņa bērniem, Krišjāņa Valdemāra brāļiem un māsām, kas izdzīvo līdz pieaugušam vecumam, un tie ir divi brāļi un māsa, nepaliek zemnieku kārtā. Abi brāļi īsteno literāta karjeru. Viņa vecākais brālis, starp citu, pārvācojas, kā var lasīt. Pats Krišjānis Valdemārs skolojas apriņķa skolā Liepājā, kas dod tālāk iespēju jau pretendēt uz studijām Tērbatas universitātē. Līdz tai gan Valdemārs tiek jau krietni pieaugušos gados. Viņam, šķiet, ir 24 gadi, kad uzsāk mācības Liepājā, varētu teikt, vidusskolā. Protams, tolaik ir cita izglītības sistēma, un apriņķa skola ir pieejama krietni mazākam skaitam vidusmēra ļaužu. Gints Apals: Tajā laikā, kad Krišjānis Valdemārs nāca pasaulē un sāka iegūt izglītību, jautājums par latviešu zemnieku kārtu jau ir sācis mazliet mainīties. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas, arī pēc Vidzemes zemnieku likumiem jau parādās cilvēki, kuri vēl oficiāli pieder pie zemnieku kārtas, bet sākusies viņu sociālā mobilitāte. Ja mēs skatāmies uz nacionālās atmodas kustības vadītājiem, praktiski lielākā daļa pieder pie šīs cilvēku grupas, kas ir vai nu muižu rentnieki, vai krodzinieki, vai arī vagari (vagars principā ir labākais pagasta zemnieks, kurš vada darbus muižā). Līdz ar to Krišjānis Valdemārs kā ķestera dēls arī nav izņēmums.  Otra lieta, ka šajā laika posmā 19. gadsimta pirmajā pusē varbūt nevajag vispār lietot jēdzienu pārvācojās. Tas, ka cilvēks maina savu sociālo stāvokli, tas nav tik tiešā veidā reducējams uz tautības jautājumu, kuru pats Krišjānis Valdemārs aktualizē, tikai sākot ar 1855. gadu. Šajā laikā cilvēka identitāti nosaka viņa kārtas piederība, materiālais stāvoklis un viņa ticība, šajā gadījumā luteriskā ticība. Jautājums par tautību un dzimto valodu aktualizējas pamazām tikai 19. gadsimta otrajā pusē, un Krievijas impērijas mērogā, arī visas Latvijas teritorijas mērogā jautājumu par dzimto valodu vispār pirmoreiz izvirza tikai 1897. gada tautas skaitīšana. Pirms tam ir svarīga kārtas piederība un ticība.  Līdz ar to, Krišjānis Valdemārs un viņam līdzīgie cilvēki stāv uz robežas starp latviešu zemniekiem un jau, teiksim, vācu sīkpilsoņiem vai amatniekiem. Tas ir izvēles jautājums. Krišjāņa Valdemāra vecāki, starp citu, ir reģistrēti vācu draudzē, tāpat kā Kārļa Ulmaņa vecāki. Tas, ka Krišjānis Valdemārs kļuva par latvieti, tā ir viņu izvēle - idejiskā, arī politiskā izvēle. Tai pašā laikā viņa tuvi radinieki - brālis un arī brālēns - izvēlas vācbaltiešu identitāti un paliek tajā cilvēku grupā. 

Raidījums izskan 30. novembrī, un tā ir diena, kad atkal pie Brīvības pieminekļa tiks aizdegtas svecītes, pieminot holokausta upurus. Tāpēc raidījuma tēma ir holokausta vēstures pieminēšana un apzināšanās Latvijā. Stāsta vēsturnieki - Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošais pētnieks Kaspars Zellis un muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis. Šai sakarā jāpiemin, ka ir oficiāli atvērta Marģera Vestermaņa grāmata "Cilvēcība tomēr nebija mirusi", kas ir, varētu teikt, mūsu holokausta pētniecības patriarha un holokaustu pārdzīvojušā Latvijas ebreja Vestermaņa kunga, droši vien var teikt, mūža darba vainagojums.  Sarunas iesākumā iezīmējam to punktu, no kura mēs pirms apmēram trešdaļa gadsimta sākām būvēt neatkarīgās Latvijas sabiedrības priekšstatu par šiem notikumiem, par šo traģēdiju. Kāda bija holokausta apzināšanās situācija, noslēdzoties padomju posmam?

Šodien, 23. novembrī, ir Latvijas teātra ļaužu un arī teātra mīļotāju ikgadējā svētku diena - vakarā mūsu spēlmaņi pulcēsies Dailes teātrī, lai uzzinātu iepriekšējās sezonas Teātra balvas ieguvējus. Kā allaž tas notiek Latvijas teātra patriarha un Dailes teātra dibinātāja režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā. Nu jau 139. Savukārt pavisam nesen, 19. novembrī, atzīmējām 105. gadskārtu kopš Smiļģa radītā un pusgadsimtu vadītā Dailes teātra tapšanas.  Savulaik, atzīmējot Dailes simto gadskārtu, divos raidījumos sarunājos par to ar teātra zinātnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un Teātra muzeja vadītāju Jāni Siliņu. Šoreiz daļa no šīs sarunas, kurā aplūkojām Eduarda Smiļģa devumu teātra attīstībā.

Raidījuma Šīs dienas acīm sarunas temats ir saistīts ar nesen uz ekrāniem iznākušo filmu "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Saruna ar filmas režisoru Dzintaru Dreibergu, scenāristi Ligitu Lukstraupi, vienu no filmas producentēm Artu Ģigu un aktieri, kurš filmā atveido trenera Oļģerta Altberga lomu, Gati Gāgu. Par filmu jau ir parādījušās recenzijas, un arī Latvijas Radio jūs jau esat viesojušies. Šajā sarunā vairāk koncentrējamies uz to problēmu, ko filma skar, proti, ko tas nozīmēja un kā tas ir no šodienas viedokļa vērtējams - kaut ko aktīvi darīt šajā gadījumā sportā laikā, ko mēs saucam par padomju okupācijas periodu. Un moments, par kuru runājam mēs, tas ir brīdis, kad rodas vēlāk leģendārā Rīgas sieviešu basketbola komanda "TTT Rīga", tas ir arī spilgts un interesants moments, kas sakrīt Latvijas vēsturē ar to, ko mēs dēvējam par nacionālkomunistu sagrāvi.  Viens tāds tēls, acīmredzot arī no šīs cilvēku grupas, filmā ir Pauls Strazds, ko atveido Artūrs Skrastiņš. Uzreiz jāsaka, nacionālkomunisti - tā nebija organizācija, tā nebija pat kāda apzināta kopība, tie bija apmēram vienādas ievirzes cilvēki, kas šīs savas pozīcijas un savas domāšanas dēļ izrādījās nevēlami padomju režīmam un tika, nu, teiksim, samtaini represēti tajos laikos.  Var nojaust, ka tas nosacītais Paula Strazda prototips ir latviešu ekonomists Pauls Dzērve, arī viens no tiem, kurus nacionālkomunistu no varas atbīdīšanas laikā atlaiž viņa amata, viņš līdz tam ir Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors.  Pēc tam, jāsaka, viņš tādos dīvainos apstākļos iet bojā - it kā satiksmes negadījums, bet ir izteiktas versijas, ka tā varētu būt arī valsts drošības struktūru organizēta noslepkavošana. Taisnību sakot, šis tēls izraisīja vislielākās pretenzijas, skatoties filmu, likās, ka viņa darbības raksturs sevišķi nesagatavotam skatītājam nevarētu būt skaidrs vai arī to varētu pārprast.

1935. gada 18. novembris – Valsts svētki – ir diena, kad Rīgas centrā toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis atklāj Brīvības pieminekli. Doma par to, ka Rīgas centrā vai kur citur Rīgā vai Latvijā vajadzētu tapt kādam piemineklim, kas apliecinātu Latvijas valstiskuma tapšanu, rodas jau visai drīz pēc Neatkarības kara. Ap 1922. gadu šāda doma parādās valdības aprindās un, acīmredzot, arī sabiedrībā, un sākas visai ilgstošs un sarežģīts process, kas ilgst līdz pat 1930. gadam, kad galu galā tiek apstiprināts Brīvības pieminekļa projekts – Kārļa Zāles veidots monuments. Atkārtojam raidījumu, kurā Eduarda Liniņa sarunbiedre studijā bija mākslas zinātniece Ruta Čaupova.

Šogad atzīmējam 500. gadskārtu kopš latviešu grāmatniecības aizsākuma. 1525. gada novembra sākumā Lībekas domkungs Johanness Brandess savos pierakstos fiksējis, kā Lībekas rāte konfiscējusi vairākas mucas ar luterāņu grāmatām, tai skaitā arī igauņu, latviešu, un, kā bija teikts parastajā livoniešu valodā, kas, visticamāk, bijis Livonijā lietotais viduslejasvācu valodas variants. Toreizējie Lībekas pilsētas tēvi, būdami joprojām katoļu baznīcai uzticīgi, lēmuši šos ķecerīgos drukas darbus ugunij. Visdrīzāk rīkojums izpildīts, un tādējādi pirmā mums zināmā latviski iespiestā tirāža gājusi bojā, domājams, līdz pēdējam eksemplāram.  Zīmīgi, ka šis notikums saistīts ar Lībeku - pilsētu, kur vairākus gadsimtus iepriekš rodams aizsākums Hanzai - viduslaiku Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienībai, kurā nozīmīga vieta bija arī Rīgai. Vairākus gadsimtus Hanza kalpoja kā Baltijas un Ziemeļjūras reģiona tranzīta ceļš, pa kuru pārvietojās ne vien preces, kapitāls un cilvēki, bet arī idejas, štati un tendences.  Tādā ziņā pirmā latviešu grāmata, kuras pēdas rodamas Lībekā, iemieso divu nozīmīgu sava laika novitāšu - drukātā vārda un kristīgās reformācijas - pārvietošanos, izmantojot Hanzas ceļus. Šis ir turpinājums sarunai, kuras temats - Hanzas savienība. Stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors Andris Levāns. Sarunas 1. daļa.

Šogad atzīmējam 500 gadus kopš pirmā zināmā latviešu drukas darba parādīšanās. Tas notika arī tādā ļoti zīmīgā vietā. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Hanzas savienību. Stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors Andris Levāns. Lībekā, kas ir Hanzas dibinātājpilsēta, tā pilsēta, ko min kā kodolu, no kurienes veidojās un izpletās šī tirdzniecības savienība, notiek arī mums svarīgais notikums. Tieši Lībekā 1525. gada novembrī vietējās pilsētas varas iestādes pārtver mucas ar grāmatām, starp kurām, kā ir ierakstīts attiecīgās annālēs, ir arī latviska grāmata. Visdrīzāk runa ir par sprediķu grāmatu vai kādu Bībeles fragmentu tulkojumu, varbūt kaķismu. Tobrīd Lībekā vēl pie teikšanas ir katoļi. Attiecīgi tas ir ķecerīgs darbs, tāpēc tas tiek likvidēts, visdrīzāk sadedzinot. Iespējams, pat publiski.  Pa šiem tirdzniecības ceļiem notiek gan lietu, gan paradumu, dzīves stilā un ideju kustība vairākus gadsimtus. Lai gan jāsaka, protams, arī pirms tam priekšstats par to, ka Baltijas telpa un Austrumbaltija, tai skaitā tagadējās Latvijas teritoriju, ka tā ir bijusi kaut kāds "lāču kakts", ir aplams pašos pamatos. Kā zināms, tā sauktās velna laivas Kurzemē, kas ir saistāmas visdrīzāk ar skandināviem, ar vikingiem, kas tajā brīdī vēl nav vikingi, tiek datētas ar 7. gadsimtu.  13. gadsimts ir laiks, kad Baltija nonāk aktīvākā Eiropas politiskajā un arī ideoloģiskajā apritē, tas ir kristianizācijas laiks šeit, un tas ir arī laiks, kad top Hanza. Faktiski abi tie procesi ir sinhroni. Sarunas 2. daļa.

2025. gada novembrī atzīmēsim ne vien Latvijas Radio simtgadi, bet arī piecsimto gadskārtu kopš latviešu drukātā vārda aizsākumiem. 1525. gada novembrī Lībekas domkungs Johanness Brandess savos pierakstos fiksējis, ka Lībekas rāte konfiscējusi vairākas mucas ar luterāņu grāmatām, tai skaitā arī igauņu, latviešu, un, kā bija teikts "parastajā livoniešu valodā", kas, visticamāk, bijis Livonijā lietotais viduslejasvācu valodas variants. Toreizējie Lībekas pilsētas tēvi, būdami joprojām krietni katoļi, lēmuši šos ķecerīgos drukas darbus ugunij. Visdrīzāk, rīkojums izpildīts, un tādējādi pirmā latviski iespiestā tirāža gājusi bojā līdz pēdējam eksemplāram. Gandrīz gadsimtam bija jāpaiet, līdz pirmie iespieddarbi latviski tika nodrukāti arī Rīgā, un šis fakts saistīts ar Rīgas pirmiespiedēja Nikolaja jeb Nikolausa Mollīna vārdu. 1588. gadā viņš, pārcēlies šurp no Antverpenes, uzsāka darbību nākamajā Latvijas galvaspilsētā.  Par Nikolaju Molīnu stāsta poligrāfijas vēsturnieks Artis Ērglis. Bija jāpaiet vēl apmēram trīs gadsimtiem, līdz dominējošo vietu Latvijas grāmatniecībā ieņēma latviešu izdevēji. Šis periods iesākās neilgi pirms Pirmā pasaules kara un kulminēja Latvijas pirmās neatkarības divdesmitgadē, ko varam nepārspīlējot dēvēt par latviešu grāmatniecības zelta laikmetu. Viens no spilgtākajiem šī laikmeta censoņiem ir Jānis Rapa - viens no apgāda "Valters un Rapa" dibinātājiem un tā ilggadējais vadītājs. Par Jāni Rapu un viņa ieguldījumu latviešu grāmatniecībā stāsta literatūrvēsturnieki Viesturs Vecgrāvis un Rasma Rapa.  

18. septembris ir īpaša diena gan Latvijas ebreju kopienai, gan Latvijas vēsturnieku cunftei. Šodien savu simto dzimšanas dienu svin Marģers Vestermanis - cilvēks, kuru nepārspīlējot var dēvēt par Latvijas holokausta vēstures pētniecības patriarhu. Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone ievadā sarunai ar Marģeru Vestermanis žurnālā "Rīgas Laiks" saka, ka viņš esot kā zivs, kura ir pati sev ihtiologs. Būdams viens no nedaudzajiem Latvijas ebrejiem, kuram izdevās, paliekot dzimtenē, izdzīvot holokausta katastrofā, zaudējis tajā savus tuviniekus, atlikušo mūžu Marģers Vestermanis veltīja šīs traģēdijas zinātniskai izpētei, kas savu pelnīto vietu Latvijas vēstures diskursā un līdz ar to arī sabiedrības apziņā ieguva tikai pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas. Vairākkārt vēsturnieks bijis arī sarunbiedrs raidījumā Šīs dienas acīm. Piedāvājam noklausīties Marģera Vestermaņa vēstījumu par holokausta norisēm, kas tapis no vairāku agrākos gados izskanējušu raidījumu fragmentiem.

Skan turpinājums raidījumam, kas veltīts Stepanam Banderam – ukrainu nacionālistu organizācijas un visas ukraiņu nacionālās kustības līderim pagājušā gadsimta vidū. Viņa vārds ieguvis simbolisku nozīmi Ukrainas patriotisma un valstiskuma centienu kontekstā. Par Stepana Banderas dzīvi un cīņu vēsta ukraiņu vēsturnieks Tarasa Ševčenko Kijivas nacionālās universitātes Pasaules ukrainisma vēstures katedras vadītājs, vēstures zinātņu doktors profesors Volodimirs Serhijčuks.  Atsākam stāstījumu no brīža 1941. gada jūlijā, kad nacistiskās Vācijas vara pieprasīja, lai ukraiņu nacionālās kustības vadība atceltu jūnija beigās izsludināto Ukrainas valsts atjaunošanas aktu. Nekādas nāciju pašnoteikšanās tiesības reiha kontrolētajās austrumzemēs, kas līdz tam bija Padomju savienības teritorija, nebija paredzētas.

Ukraina 24. augustā atzīmē savu neatkarības dienu. Pirms trīsdesmit četriem gadiem, brūkot Padomju Savienībai, īstenojās cerības uz suverēnas Ukrainas valsts izveidi. Tās bija briedušas līdz ar ukraiņu nācijas tapšanu jau kopš deviņpadsmitā gadsimta un pirmo reizi mēģinātas īstenot Pirmā pasaules kara izskaņā. Viena no personībām, ar kurām Ukrainas vēsturē saistās cīņa par nacionālo valstiskumu, ir Stepans Bandera.  No sava vien 50 gadus ilgā mūža astoņus gadus viņš pavadīja vispirms Polijas, pēc tam nacistu reiha ieslodzījuma vietās, un viņa dzīvi aprāva padomju specdienestu savervēta slepkavas inde. Ukrainā Stepans Bandera daudziem kļuvis par nacionālā valstiskuma simbolisku iemiesotāju. Lai arī joprojām tiek dažādi vērtētas viņa piekoptās cīņas metodes un uzskati. Par sava veida simbolu Bandera kļuvis arī Kremļa propagandai, kura ap viņa vārdu koncentrē visu to naidu un neiecietību, kuru izplata Krievijā un pasaulē pret Ukrainas suverēno valstiskumu. Kas bija Stepans Bandera un kā risinājās viņa cīņas 20. gadsimta vēstures kolīziju kontekstā, stāsta ukraiņu vēsturnieks, Tarasa Ševčenko Kijivas nacionālās universitātes Pasaules ukrainisma vēstures katedras vadītājs profesors Vladimirs Serhijčuks.

11. augustā apritēja 105. gadskārta, kopš Rīgā tika parakstīts Miera līgums starp Latvijas Republiku  un Krievijas Padomju Sociālistisko Federatīvo Republiku, līdz ar to noslēdzās  Latvijas neatkarības karš. Par to mana saruna ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālā arhīva  vadošo pētnieku Artūru Žvinkli.

Turpinām šķetināt tematu par Otro pasaules karu, un šoreiz par Ķīnu Otrajā pasaules karā raidījuma sarunbiedrs studijā ir vēsturnieks Valdis Kuzmins.  No Eiropas viedokļa raugoties, tā ir ne tā nozīmīgākā daļa Otrajā pasaules karā, bet, no otras puses, Otrā pasaules kara cīņas Ķīnas teritorijā arī ir tikai viens cēliens ļoti ilgā nestabilitātes, iekšēju sacelšanos un juku, ārēju agresiju virknē, kas Ķīnu plosa jau kopš 19. gadsimta vidus. Šo procesu rezultātā iet bojā Ķīnas monarhija, kas līdz tam ir pastāvējusi tādā vai citādā formā vairākus tūkstošus gadu, tas notiek 1912. gadā. Un Ķīnas teritorijā izvērš koloniālu agresiju gan Eiropas lielvalstis, gan 20. gadsimta gaitā arvien aktīvāk līdzās esošā, jaunā, dinamiskā Japānas impērija. Ķīna karo ar Japānu jau divus gadus pirms Otrā pasaules kara sākuma Eiropā. 

1975. gada 1. augustā Somijas galvaspilsētā Helsinkos tika parakstīta tā sauktās Helsinku vienošanās jeb Helsinku konferences gala dokuments. Pusgadsimts mūs šķir no tā brīža, un Helsinku gars un Helsinku principi joprojām tiek bieži piesaukti starptautiskajā politikā. Par visu, kas šai pusgadsimtā ir noticis ar Helsinku procesu, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju Gintu Apalu. Droši vien iesākumā ir jāiezīmē process līdz Helsinkiem, respektīvi, aukstā kara, Rietumu - Austrumu pretstāves process, kāds tas bija vairākas desmitgades, jo Helsinki it kā vaiņagoja to brīdi šai procesā, kad ir iestājies tā sauktais starptautiskā saspīlējuma atslābuma periods angliski dēvēts "detente period", par kuru daži pētnieki pat uzskata, ka tas ir aukstā kara pārtraukums vai aukstā kara beigas. Kas noteica to, ka 70. gados, pagājušajā gadsimtā, iestājās tāds salīdzinošā atkušņa periods Rietumu - Austrumu attiecībās, līdz ar ko arī bija iespējami Helsinki, par ko šodien runājam.

1945. gada 6. un 9. augusts ir divi datumi, kad pirmo reizi un arī vienīgo reizi pasaules vēsturē kara apstākļos tikai lietoti kodolieroči, proti, Savienotās valstis veic Japānas pilsētu Hirosimas un Nagasiki atombombardēšanu. Saruna ar vēsturnieku Valdi Kuzminu.

2025. gada 1. februārī apritēja 125 gadi, kopš nācis pasaulē Žanis Lipke - cilvēks, ar kuru, pirmkārt, mums saistās stāsts par ebreju glābšanu Latvijā holokausta laikā. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni. Runājot par Žani Lipki, viņa veikumam ir nācies ne reizi vien pieskarties mūsu raidījumos, bet šoreiz gribētu vairāk pieskarties viņa personībai un varbūt tam, ko mēs mazāk zinām. Un vispār iezīmēt to, ko mēs zinām par Žani Lipki kā par personību, kā par cilvēku. Sākot ar dzimšanas laiku un vietu. Viņš ir dzimis Jelgavā, kas toreiz ir ļoti kolorīta pilsēta 20. gadsimta sākumā, kādreizējā Kurzemes hercoga valsts galvaspilsēta un tobrīd vēl guberņas galvaspilsēta, bet salīdzinot, protams, ar pavisam netālu esošo Rīgu, zināmā mērā, var teikt, tāds Rīgas satelīts. Kāda ir tā vide, no kuras nāk Žanis Lipke?

2025. gada 17. maijā apritēja 125 gadi, kopš nācis pasaulē Herberts Cukurs. Kā ir teikts latviešu Vikipēdijā - lidotājs un žurnālists, bet angļu Vikipēdija jau pirmajā rindā nenoklusē arī to, ka nacistu kolaborants. Starp citu, februārī apritēja arī 60. gadskārta, kopš Herberts Cukurs šķīrās no dzīves Montevideo, Urugvajā, visai neordināros apstākļos.  Saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski.  Herberta Cukura dzīve dzīvē lūzt tādās divās daļās. Kā ļoti daudziem Latvijā. Tie datumi, kuriem mēs savukārt 85. gadskārtu šogad pieminam, proti, Latvijas nonākšana padomju republikas statusā un Padomju Savienības sastāvā. Līdz tam viņam bija spoža karjera aviācijā, kas ir tā laika modes lieta, to varētu salīdzināt ar šībrīža lido robotu tehnoloģiju, tas ir kaut kas jauns, tas ir kaut kas, kas attīstās ļoti saistībā ar militāro sfēru. Tajā brīdī tā ir ļoti bīstama nodarbe arīdzan, jo lidmašīnas vēl ir konstruktīvi nepilnīgas, daudzi arī zaudē dzīvību. Iļja Ļenskis: Bet tā ir arī sfēra, kur privātpersona diezgan daudz ko varēja izdarīt. Tāpat kā ar droniem, lidrobotiem šodien, kur cilvēks patiešām kaut kādā šķūnī var uzkonstruēt kaut ko ļoti svarīgu, kas var izrādīties veiksmīgs risinājums, kas tālāk tiks attīstīts Jā, un tas viss padarījis Herbertu Cukuru par slavenību Latvijas mērogā. Tad nāk 1940. gads un 1941. gads, un, cik var noprast, pēc kāda brīža Herberts Cukurs atrod pielietojumu sev jaunās varas dienestā. Ir komandējums uz Maskavu. Kas mums ir par šo brīdi zināms? Iļja Ļenskis: Es, protams, neesmu eksperts tieši šai viņa dzīves epizodē. Ja es pareizi saprotu, tad sadarbība ar Jakovļevu biroju Maskavā. Protams, ka visur piesauc, ka viņš turpina pa Rīgu braukāt savā kadiljakā, ko viņam uzdāvināja Ulmanis. Es pieņemu, ka tobrīd nevienam neienāca prātā piefiksēt, kā sabiedrībā uztver Cukura uzvedību un vai vispār par to domā. Pirmais okupācijas gads ir notikumiem pilns un šoka pilns. Un sekot tam, ko dara katrs no cilvēkiem, kas bija ievērojams Ulmaņa režīma laikā, es pieņemu, ka publika tam arī neseko.  Vai, mainoties varai un sākoties vācu okupācijai, viņi atcerējās, ka Cukurs  iepriekšējos divus mēnešus dzīvoja diezgan "zaļi". Bet ka viņš mēģināja ar padomju režīmu kaut kādā veidā sadarboties tīri savā jomā. Te ir svarīgi, ja es pareizi saprotu, oficiāli nekādus amatus neieņēma. Protams, tā sadarbība nav salīdzināma ar to sadarbības pakāpi, kas bija Viļa Lāča gadījumā.

Laiks pirms 85 gadiem, 1940. gada jūlijā, bija traģiska pagrieziena brīdis latviešu nācijas liktenī. Padomju okupācijas varas izveidotā marionešu valdība ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā organizēja tā sauktās Tautas Saeimas vēlēšanas, kuras notika 14. un 15. jūlijā. Balsot varēja tikai par vienu sarakstu - tā saukto Darba tautas bloku. 21. jūlijā, sanākuši uz savu pirmo sēdi, jaunievēlētie deputāti pasludināja, ka Latvijas tautas griba esot padomju varas nodibināšana Latvijā, sociālistiskas iekārtas ieviešana un mūsu valsts pievienošanās Padomju Savienībai. Priekšvēlēšanu periodā nekas tāds netika pausts. Par tautas gribas izpausmi tika pasludināti varas organizētie masu mītiņi, kuri laikā starp vēlēšanām un pirmo Tautas Saeimas sēdi notika Rīgā un citur Latvijā. Komentē vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere.    21. jūlijā izsludinātās pārmaiņas nozīmēja ne tikai Latvijas valstiskā statusa, bet arī radikālu saimniecisko un tiesisko attiecību maiņu, no līdz tam pastāvējušā tirgus attiecību modeļa pārejot uz valsts stingri regulētu tautsaimniecību - padomju plānveida ekonomiku. Kā tas izpaudās tā laika Latvijas pilsoņu konkrētajā dzīves situācijā, par to vēsturnieki Irēne Šneidere un Arturs Žvinklis.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgriežamies 110 gadus senā pagātnē, kad mūsu dzimtene bija nonākusi Pirmā pasaules kara kauju ugunīs. Krievijas impērijai, kuras sastāvā bija arī latviešu zemes, 1915. gads nesa smagus pārbaudījumus – izpaudās cara armijas organizatoriskie un tehniskie trūkumi, kas tai liedza līdzvērtīgi pretoties pārākajai vācu kara mašīnai, rezultāts bija atkāpšanās no impērijas galējiem rietumu rajoniem. Situāciju Pirmā pasaules kara Austrumu frontē raksturo vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja ieroču un militārās tehnikas krājuma glabātājs Dainis Poziņš. Karadarbības ienākšana Latvijas teritorijā iedarbināja procesu, kam bija tālejošas sekas mūsu valsts un tautas vēsturē. Radās un tika īstenota ideja dibināt latviešu nacionālas karaspēka vienības Krievijas impērijas armijas sastāvā – latviešu strēlnieku bataljonus, kas vēlāk pārtapa pulkos. Latviešu strēlniekiem bija īpaša loma Pirmā pasaules kara, vēlāk Krievijas pilsoņu kara kontekstā, kas tālu pārsniedza Latvijas teritoriālos ietvarus. Par latviešu strēlnieku vienību tapšanas apstākļiem un kauju gaitu sākumu vēsturnieki – Latvijas Kara muzeja vēstures departamenta vadītājs Klāvs Zariņš un Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis.

Raidījumā Šīs dienas acīm atkal pievēršamies notikumiem, kas mūsu dzimtenē risinājās pirms 85 gadiem - 1940. gada 17. jūnijā, kad Rīgā ienāca Sarkanās armijas kolonnas, tika brutāli pārtraukta Latvijas Republikas neatkarīgā pastāvēšana un iesākās pusgadsimtu ilgais okupācijas un aneksijas laikmets.  Staļiniskais režīms, kura varā bija nonākusi Latvija un tās kaimiņvalstis, bija kas gluži citāds nekā mūsu valstī līdz tam ierastā politiskā, sociālā un ekonomiskā kārtība, un Latvijas sabiedrību gaidīja radikālas pārmaiņas visās dzīves jomās un līmeņos. Tiesa, svešā vara bija arī pietiekami viltīga, lai tūdaļ neatklātu visus savus mērķus un nolūkus, dažos gadījumos tos pagaidām pat slēpjot.  Sākotnēji savu valsts galvas statusu saglabāja Latvijas autoritārais vadonis Kārlis Ulmanis. Viņam nācās apstiprināt PSRS sūtniecībā sastādīto jauno valdību ar mikrobiologu profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Tā savu darbību uzsāka 1940. gada 20. jūnijā.  Par sabiedrības piekrišanu un atbalstu pārmaiņām bija jāliecina plašajām masu demonstrācijām, kuras centīgi un ar vērienu organizēja okupācijas režīms.  Latvijas sabiedrībai tika solīta demokrātijas atjaunošana, par kuras sākumu kļūšot jaunās Saeimas vēlēšanas. Tiesa, politiskajā procesā jau no paša sākuma iezīmējās nelāgu vēstošas īpatnības. Neatņemama okupācijas režīma sastāvdaļa bija represijas pret potenciālajiem jaunās varas pretiniekiem. Sākumā gan šīs represijas vēl bija samērā mazskaitlīgas un plašai sabiedrībai ne sevišķi pamanāmas. Zināms, ka nopietnu pretestības aktu pirmajos padomju okupācijas mēnešos nebija. Bija vairāk vai mazāk izteikta nesadarbošanās ar okupantiem. Kaut arī tā izrietēja pamatā no katra individuālas izšķiršanās. Radikālu izvēli izdarīja pāris Latvijas spēka struktūru pārstāvji, atņemot sev dzīvību. 21. jūnijā pēc sarunas ar savu jauno priekšnieku iekšlietu ministru Vili Lāci savā kabinetā nošāvās Latvijas robežsardzes priekšnieks ģenerālis Ludvigs Bolšteins. 24. jūlijā tāpat rīkojās Latvijas armijas štāba informācijas daļas priekšnieks pulkvedis Fricis Celmiņš. Par šo laika posmu Latvijas vēsturē stāsta vēsturnieki: Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis, vēsturniece Irēne Šneidere, Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs un Ogres Vēstures un mākslas muzeja darbiniece Inese Dreimane.

Apritējusi simtā gadskārta notikumam, kuram bija lemts grozīt pasaules likteņus. 1914. gada 29. jūnijā Sarajevā, toreizējās Austroungārijas impērijas autonomās provinces Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētā serbu jaunietis, faktiski vēl pusaudzis Gavrilo Princips nāvējoši sašāva Austroungārijas troņmantinieku erchercogu Franci Ferdinandu un viņa sievu – hercogieni Sofiju. Gavrilo Pricipa šāvieni kļuva par signālu Pirmajam pasaules karam – grandiozai katastrofai, kura satricināja tā laika pasauli, sagrāva drupās, tā dēvēto, Daiļo laikmetu un ievadīja asiņaino 20. gadsimtu. Savā ziņā šie procesi turpina ietekmēt arī mūsu šodienu. Par liktenīgajiem šāvieniem Sarajevā pirms 111 gadiem – saruna ar vēsturnieku profesoru Ilgvaru Butuli.

18. jūnijā savu 90. dzimšanas dienu svinēja vēsturnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Valdis Bērziņš. Jubilāra mūža tēma ir latviešu strēlnieku vēsture. Šīs tēmas sakarā savulaik tapa raidījumi, kuru fragmenti apkopoti šajā raidījumā, suminot jubilāru.

1940. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas sūtnis Padomju Savienībā Fricis Kociņš tika izsaukts pie padomju ārlietu ministra Vjačeslava Molotova, kurš saņēma PSRS ultimātu Latvijas valdībai. Tajā mūsu valstij tika pārmesta Padomju Savienībai nedraudzīga ārpolitika, iepriekšējā gadā noslēgtā savstarpējās palīdzības līguma neievērošana un izvirzītas prasības nekavējoties izveidot Latvijā citu valdību, kas pildītu minētā pakta nosacījumus, un ielaist valsts teritorijā neierobežotus padomju militāros spēkus papildus tiem, kuri te jau atradās saskaņā ar palīdzības pakta noteikumiem. Analoģisku ultimātu jau 14. jūnijā bija saņēmusi Lietuva, kas padomju prasībām pakļāvās. Tas lēma neveiksmei jebkādu pretošanos no Latvijas puses un ļoti ierobežoja toreizējā valsts galvas, autoritārā līdera Kārļa Ulmaņa izvēles iespējas. Kā zināms, padomju ultimāts tika pieņemts, un 1940. gada 17. jūnija pusdienlaikā, virzoties no Lietuvas puses, Sarkanās armijas vienības sasniedza Rīgu. Tās pašas dienas vakarā Ulmanis Rīgas radiofona ēterā teica savu bēdīgi slaveno runu, kurā nodēvēja padomju karaspēku par draudzīgu un aicināja pilsoņus palikt savā vietā. Tā pirms 85 gadiem sākās Latvijas Republikas okupācija un prettiesiska aneksija Padomju Savienības sastāvā. 1940. gada jūnija situāciju raksturo vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis. Latvija tobrīd atradās arī visai neizdevīgā ārpolitiskā situācijā. Galvenais iemesls bija vispārējais starptautiskais stāvoklis. Tomēr atsevišķi lēmumi varēja būt citādi arī no Latvijas valdības puses. Par to vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta un Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadošais pētnieks Ainārs Lerhis. Jau drīz pēc okupācijas karaspēka ierašanās faktiskais lēmumu pieņemšanas centrs Latvijā pārvietojās uz padomju vēstniecību, kur rezidēja Kremļa emisārs, Padomju Savienības ģenerālprokurors Andrejs Višinskis. Situāciju raksturo vēsturnieki, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieki Daina Bleiere un Kārlis Kangeris.

Šogad aprit 120. gadskārta kopš 1905. gada revolūcijas notikumiem, tāpat šogad atzīmējam 160. gadskārtu, kopš dzimuši latviešu literatūras klasiķi, dzīvē laulāti draugi – Rainis un Aspazija. Piektajam gadam bija liela ietekme uz abu literātu dzīves un radošās darbības ceļu. Raidījums Šīs dienas acīm veltīts brīvības ideju, revolucionārisma, kreisuma lomai Raiņa un Aspazijas liktenī un 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma latviešu kultūrā vispār. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Jānis Šiliņš.

Laiks pirms 120 gadiem, 1905. gada vasara, mūsu dzimtenei bija iedvesmojošu cerību, bet arī draudīgu priekšnojautu periods. Uzliesmojusi gada sākumā, vērsās plašumā Piektā gada revolūcija. Tā satricināja visu toreizējo Krievijas impēriju, taču Latvijā bija sevišķi spēja un arī nežēlīga. Revolūcijā izlauzās cara valstī desmitgadēm briedušās problēmas, kuru galvenais iemesls bija šīs impērijas hroniskā nespēja modernizēties. Par revolūcijas iemesliem stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Līga Lapa.

2025. gadā atzīmējam 80. gadskārtu kopš Otrā pasaules kara noslēguma. Grandiozajā cīņā, kurā tā vai citādi tika ierauta lielākā daļa cilvēces, liela nozīme bija personībām, kuras stājās karojošo valstu priekšgalā. Raidījumā Šīs dienas acīm vēstījums par līderiem, kuri vadīja tā dēvēto antihitlerisko koalīciju, respektīvi, kara uzvarētāju pusi. Atšķirībā no divām citām koalīcijas lielvalstīm Britu impērija šai karā cīnījās no pirmās līdz pēdējai dienai. Un lielāko daļu šī laika pie tās stūres atradās leģendārais valstsvīrs, premjers sers Vinstons Leonards Spensers Čērčils. Par viņu stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda. Valsts, kuras grandiozie industriālie resursi lielā mērā izšķīra pasaules kara likteni, bija Amerikas Savienotās Valstis. To priekšgalā šai laikā atradās vēl viena leģendāra personība, vienīgais cilvēks vēsturē, kurš ASV prezidenta posteni ieņēmis vairāk nekā divas reizes, Franklins Delano Rūzvelts. Viņam gan nebija lemts piedzīvot kara noslēgumu, aizejot mūžībā dažus mēnešus pirms tā beigām. Turpina profesors Antonijs Zunda. Spilgts pretmets diviem pirmajiem ir trešais karu uzvarējušo lielo trijotnes dalībnieks – Padomju Savienības diktators Josifs Staļins. Boļševiku lielvalsts līderim pasaules kara situācija šķita īstais brīdis, lai realizētu savus ekspansijas plānus. Faktiski jau viņš, kara priekšvakarā slēdzot vienošanos ar nacistisko Vāciju, bija līdzdalīgs šī kara izraisīšanā. Turpmākajā notikumu gaitā Padomju Savienība nonāca konfliktā ar savu sākotnējo sabiedroto, un šī sadursme maksāja toreizējās PSRS tautām desmitus miljonu dzīvību. Par Staļinu un viņa lomu Otrajā pasaules karā stāsta vēsturnieki profesori Ilgvars Butulis un Inesis Feldmanis.  

3. maijā noslēdzās vēsturnieka, publicista, ilggadēja Latvijas Nacionālā arhīva darbinieka Jāņa Riekstiņa (1942.–2025.) mūžs. Strādīgs, korekts, precīzs un ļoti ražīgs – tā savu mūžībā aizgājušo kolēģi raksturo Nacionālā arhīva darbinieki. Viņa profesionālās kvalitātes varēja novērtēt arī vairākās sarunās, kas izskanējušas Latvijas Radio ēterā. Jāņa Riekstiņa pētījumu tēma bija padomju varas pastrādātie noziegumi, pirmām kārtām staļiniskā režīma represīvās darbības kā Latvijas teritorijā, tā pret latviešu tautas piederīgajiem citur Padomju Savienībā. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmentus no diviem šai tēmai veltītajiem raidījumiem. Vispirms daļa no sarunas, kas pirmo reizi izskanēja ēterā 2007. gadā un bija veltīta represijām pret Padomju Savienībā dzīvojošajiem latviešiem tā sauktā lielā terora laikā pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Otrs fragments no sarunas raidījumā, kas pirmo reizi izskanēja 2011. gadā un vēstīja par Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju 1941. gada 14. jūnijā.

Šodien atzīmējam Deklarācijas Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 35. gadadienu. 1990. gada 4. maijā par deklarāciju nobalsoja 138 toreizējās Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti no pavisam 201 ievēlētā. Šis rezultāts nebūtu iespējams bez visa līdz tam notikušā Trešās atmodas procesa, par kura nozīmīgāko virzītāju kļuva 1988. gada rudenī izveidotā Latvijas Tautas fronte. Doma par šādas organizācijas radīšanu izskanēja dažus mēnešus agrāk - 1988. gada jūnijā notikušajā Latvijas radošo savienību plēnumā. Raidījumā pieskārāmies 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanas priekšvēsturei un apstākļiem. Stāsta Trešās atmodas un Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas procesa aktīvi dalībnieki - nu jau mūžībā aizgājušais dzejnieks un publicists Viktors Avotiņš, selekcionārs un žurnālists Jānis Rukšāns, ģeogrāfs Valdis Šteins, publicists, kādreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns un jurists un politologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Tālavs Jundzis.

8. maijā atzīmēsim 80. gadadienu kopš Otrā pasaules kara noslēguma Eiropā. Kā ikvienā karā, arī šajā globālajā konfliktā bija zaudētāji un uzvarētāji. Šoreiz raidījumā vairāk par karu zaudējušās puses – nacistiskās Vācijas un fašistiskās Itālijas – līderu personībām un likteņiem. Par tiem šodienas raidījumā vēsturnieka, profesora, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa Ineša Feldmaņa vēstījums. Kā pirmais Vācijas reiha līderis Ādolfs Hitlers. Kā zināms, neilgi pirms kara beigām, 1945. gada 30. aprīlī savā bunkurā Berlīnē Vācijas vadonis beidza dzīvi pašnāvībā. Vācijas galvenā sabiedrotā Eiropā Otrā pasaules kara laikā bija fašistiskā Itālija ar tās vadoni Benito Musolīni priekšgalā.

20. aprīlī aprit simtā gadskārta, kopš dzimis vēsturnieks, savulaik Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis un Latvijas Okupācijas muzeja pētniecības programmas vadītājs Heinrihs Strods. Profesors aizgāja mūžībā 2012. gada 13. aprīlī, un tolaik, godinot viņa piemiņu, aicināju uz sarunu literatūrvēsturnieku, tobrīd Latvijas Okupācijas muzeja valdes priekšsēdētāju Valteru Nollendorfu un vēsturnieku, Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku Artūru Žvinkli. Raidījumā Šīs dienas acīm skan šī saruna. Abi raidījuma viesi dažādos laikos un dažādā kvalitātē ir sadarbojušies ar profesoru Strodu, bijuši vņam līdzās. Viņš ir bijis raidījuma Šīs dienas acīm viesis, lielākoties runājot par Otrā pasaules kara un staļinisko represiju tematiku. Vispirms Artūra Žvinkļa atminas par laiku, kad viņš bija profesora Stroda students.

Jau mazāk nekā mēnesis mūs šķir no brīža, kad atzīmēsim 80. gadskārtu kopš Otrā pasaules kara noslēguma Eiropā. Šī kara rezultāti joprojām ietekmē mūsu politisko realitāti, tai skaitā pēckara starptautisko izkārtojumu. Nereti dzird to dēvējam par Jaltas - Potsdamas sistēmu jeb kārtību. Runa ir par Otrā pasaules kara uzvarētāju lielvalstu – Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Padomju Savienības – vadītāju tikšanos konferencēs Jaltā 1945. gada februārī un Potsdamā tā paša gada jūlijā. Par šiem notikumiem vēstījums raidījumā Šīs dienas acīm. Tomēr vispirms pieskarsimies pašai pirmajai trīs antihitleriskās koalīcijas vadītāju tikšanās reizei 1943. gada novembrī Teherānā. Cik tālu tieši šeit salīdzinoši nozīmīgi tika skarts Padomju Savienības anektēto Baltijas valstu liktenis? Stāsta vēsturnieks, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis.

Pirms 80 gadiem Eiropā noslēgumam tuvojās Otrais pasaules karš. Šī kara iznākums noteica mūsu pasaules daļas likteni turpmākajās desmitgadēs un turpina to ietekmēt joprojām. Raidījumā Šīs dienas acīm pieskarsimies notikumiem, kas tuvināja karu noslēgumam - par Vācijas izmisīgo mēģinājumu vērst kara gaitu sev par labu, 1945. gada janvārī uzsākot uzbrukumu Rietumu frontē, un par tam sekojošo sagrāvi austrumos. stāsta militārais vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins (attēlā).

17. martā jau ceturto gadu pēc kārtas oficiāli atzīmējām Nacionālās pretošanās kustības dienu. Datuma izvēlei pamatā Latvijas Centrālās padomes 1944. gada memoranda datējums - šo dokumentu 188 Latvijas sabiedrībā ievērojamas personas parakstīja, apliecinot latviešu nācijas valstsgribu situācijā, kad Latvija atradās nacistiskā režīma okupācijas varā, savukārt perspektīvā tai draudēja atkārtota staļiniskā padomju režīma okupācija. Atkārtotajā padomju okupācijas režīmā mūsu dzimtene pavadīja gandrīz pusgadsimtu, un šajā periodā padomju aneksijas nepieņemšana un neatkarīga valstiskuma idejas apliecinājums izpaudās visdažādākajās formās. Par visu šo izpausmju spektru raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Latvijas Centrālās padomes piemiņas fonda pārstāvi Ievu Kvāli un vēsturnieku Zigmāru Turčinski.

Laiks pirms 80 gadiem 1945. gada pirmajā pusē bija viens no nežēlīgākajiem periodiem latviešu nācijas vēsturē. Ierauti Otrā pasaules kara cīņās, lielākoties neatkarīgi no viņu pašu gribas un izvēles latvieši karoja un krita abās frontes pusēs.  Kā zināms, aktīva kaujas darbība līdz pat kara pēdējām dienām notika arī Latvijas teritorijā, kura Sarkanajai armijai pretojās Kurzemē ielenktais vācu armijas grupējums. Tā sastāvā bija Latviešu leģiona 19. grenadieru divīzija un citas latviešu militārās vienības. Savukārt frontes otrā pusē atradās lielākoties no mobilizētajiem latviešiem sastāvošais Sarkanās armijas 130. latviešu strēlnieku korpuss.