Aivars Hermanis: Vienīgais, ko daru, strinkšķinu ģitāru. Lai uzturētu līmeni, ir jāspēlē

Neesmu tāds, kas vispirms uzraksta meldiņu un pēc tam piemeklē dzejdari, mani iedvesmo dzeja un tad rodas melodija – saka mūziķis un komponists Aivars Hermanis. Par muzicēšanu krogos un vecmāmiņu bibliotekāri, par ko nokļuva čekas maisos un kā ar "Remix" neiekaroja Ameriku, un kāpēc Paulu sauc tikai par Meistaru – saruna ar Aivaru Hermani Laikmeta krustpunktā. Par raidījuma viesi 1989.gadā žurnālā "Liesma" mūzikas žurnālists Klāss Vāvere raksta šādi: "Viņš ir viens no labākajiem latviešu ģitāristiem, tehniski smalkas un niansētas spēles meistars. Aivars Hermanis nāk no Liepājas, ģitārspēles pamatus apguvis pašmācības ceļā. Mācoties septītajā klasē, tiek uzņemts skolasbiedra Valda Skujiņa grupā "Senči". Iestājas Liepājas mūzikas vidusskolas fagota klasē, vēlāk pāriet uz klasiskās ģitāras klasi. Mācību laikā, materiālu apstākļu spiests, spēlē restorānos, iziedams visu Liepājas krogu muzikālo hierarhiju. Sākumā galvenā aizraušanās bija hārdroks, vēlāk pamatīgi iepazīst džezu, izkopj spēles tehniku." Tas ir gads, kad viņa grupa "Remix" tiek saukta par pirmo Latvijas supergrupu, tas ir laiks, kad čekisti un cenzūra beidzot liek mieru mūziķiem un viņi var sākt ieelpot brīvās pasaules gaisu. Tas ir Atmodas laiks, kad "Remix" dziesma "Pie laika" uzvar Latvijas radio raidījumā  “Mikrofona aptauja 88”. Ģitārists, komponists, producents, liepājnieks Aivars Hermanis piedzīvojis dažādus laikus un uz savas ģitāras izspēlējis veselu laikmetu Latvijas mūzikā. Šis ir apaļu jubileju gads: Aivaram Hermanim – 70, "Remix" – 40 šogad, Latvijas Radio – 100, Liepājai – 400. Kāds jums ir šis gads? Aivars Hermanis: Esmu pensionārs. Visas aktivitātes, kas man bija aktīvajā posmā līdz kādiem 60 varbūt, to es esmu pamazām atmetis. Es vairs neesmu dalībnieks nevienā kapitālsabiedrībā, ir palikusi tikai viena biedrība, ko mēs nodibinājām ar pašnodarbinātajiem mūziķiem. Arī tur es neesmu vairs nekādā valdē, bet formāli tur skaitos. Tā pamazām kārtīga pensionāra dzīve. Vienīgais, ko es daru, es strinkšķinu ģitāru. Kamēr kāds naudu maksā, tikmēr jāstrinkšķina ir, ko citu darīsi. Cik vēl jūsos tas liepājnieka vējš pūš? Aivars Hermanis: Protams, tā jau ir iedzimta lieta. Ir tur kaut kāda nostalģija un kaut kāda romantika. Tur pagāja visa jaunība. Jaunība vienmēr ir tas labākais laiks, neskatoties uz to politisko laiku, kāds nu viņš tur bija. Un droši vien sava veida nostalģija arī ienākot šai Doma laukumā, Latvijas Radio namā. Nākot uz studiju Jūs atminējāties – te viss gandrīz tāpat kā astoņdesmito gadu vidū, ne viss, bet gaitenis lejā, piemēram. Aivars Hermanis: Tā tas ir. Šeit, protams, arī tas bija viens no labākajiem un salīdzinoši varbūt brīnumainajiem notikumiem, kuru nevarēja nekādi prognozēt. Pēc tam arī tālāk tur notika visādi brīnumaini notikumi, kurus iedomāties vēl kādus 10 gadus pirms tiem notikumiem vispār likās, ka tas būtu neprāts. Vienkārši tā nevar būt. Bet tā notika. Par pieredzēto šeit, Latvijas Radio, noteikti arī runāsim, par to stāstu, cik viņš patiess vai nē, ka jūs uz lielajām trepēm esot saticis maestro Pauls, kurš teicis – no manas puses nauda, Aivar, no tavas puses Latvijas labākie mūziķi. Tā bija? Aivars Hermanis: Tāds moto varētu būt visai tai sarunai, bet viņš jau tādā savā stilā. Viņš kā parasti tādos nepaplašinātos teikumos, viņš iet man garām pa trepēm. Es gāju uz bigbendu spēlēt, vēl nebija "Remix", un es tur biju otrais ģitārists. Es gāju uz ierakstu, un viņš nāk pa trepēm lejā, un viņš tā kā aiziet garām, bet it kā, starp citu…  To stāstu jau esmu neskaitāmas reizes stāstījis, es nepārstāstīšu tagad, bet viņš teica, ka varbūt tāda iespēja būs, ka varēs dabūt instrumentus, ka varēs dabūt valūtu un varēs nopirkt instrumentus. Ja tas varētu notikt, vai tu varēsi savākt tos labākos? Skaidrs, ko tad es varēju atbildēt? Es teicu: protams, Meistar, es varēšu savākt tos labākos, kurus es uzskatīju par labākiem. Bet viņš man uzticējās. Maestro Paulu jūs arvien cieņpilni saucat par Meistaru arī šodien, tāpat kā toreiz. Aivars Hermanis: Kāpēc lai mēs sauktu par Maestro itāļu vārdā? Viņš ir Meistars latviešiem. Un tā mēs viņu saucam. Astoņdesmitie gadi – tas nozīmē, ka jūs šeit piedzīvojāt arī cenzūru? Arī Valsts drošības komitejas uzraudzību. Aivars Hermanis: Protams, katrs otrais, trešais bija vai nu interešu aģents jeb īsts, tajā skaitā arī es. (..) Jūs neskaitāmas reizes dažādās publikācijās mūzikas zinātāji saukuši par Latvijas labāko ģitāristu. Tas ir līdzīgi kā pianistam - jums ir ģitāra rokās jātur katru dienu, lai šo līmeni noturētu? Aivars Hermanis: Tas ir ar jebkuru instrumentu. Lai to līmeni noturētu, kas faktiski ne pārāk izdodas, tāpēc, ka bioloģijai pretim neko neizdarīsi. Pamazām noveco cilvēks, bet lai vismaz uzturētu kaut cik pieklājīgu līmeni, ir jāspēlē divreiz vairāk, nekā tas bija jaunības laikā. Tā tas diemžēl ir. Kamēr var, tikmēr jāmēģina turēties. Ģitāra ir katru dienu rokās? Aivars Hermanis: Praktiski jā. Jautājums vai divas stundas, stundu vai piecas, sešas, atkarībā no tās nepieciešamības un konkrētās programmas, kas ir paredzēta tuvākajā laikā, un no tās programmas sarežģītības. Tas ir dažādi, bet principā vajadzētu minimums kādas trīs, četras stundas dienā spēlēt, lai uzturētu normālu formu. Kā jums notiek izvēle vai satikšanās ar dziesmas vārdu autoriem? Te Klāvs Elsbergs, nākamais skaņdarbs, kuru atskaņosim, ir ar Knuta Skujenieka vārdiem "Nevajag raudāt". Kāda bija šī dzejnieku izvēle? Aivars Hermanis: Kad es pats esmu izvēlējies, tas bieži vien bija nācis no kaut kādiem žurnāliem, kur ir kāda dzeja, no kādas avīzes jeb kādas grāmatas, kas ir pie manis. Mani tas dzejolis ir kaut kādā veidā uzrunājis un tad ir radusies tā dziesma. Tās dziesmas lielākoties ir radušās tad, kad ir bijusi kāda vajadzība, nevis tā, ka nav ko darīt un šovakar uzrakstīšu dziesmu. Tā man nav īsti bijis. Tas ļoti romantiski tā skan - komponists pieceļas, no rīta iedzert kafiju un sāk rakstīt simfonijas pirmo daļu. Tā tas nav man bijis. Bet liela daļa man solisti, ar ko es esmu sadarbojies, arī iedevuši paraugus, ko viņi gribētu dziedāt idejiski, kas arī viņus uzrunā. Un tā bija ar Ievu Akurateri un Linarda Tauna dzeju. Kad es braucu uz Ameriku ar "Remix" kontrakta ietvaros, tad viņa man kā ceļa maizei iedeva grāmatiņu, Linarda Tauna pirmo dzejas grāmatiņu, kas bija šeit iznākusi, un viņa teica - varbūt tev kādā brīvā brīdī rodas kāda ideja, jo viņai ļoti patīk tā dzeja.  Es to Amerikā, protams, palasīju un mani ļoti uzrunāja. Un sagadījās tā, ka pirms braukšanas uz Latviju man bija kaut kādas piecas dienas. Man pazīstami cilvēki Ņujorkā dzīvoja, un viņi paši brauca prom, un es varēju tur palikt un vienkārši staigāt pa klubiem un visādi interesanti pavadīt laiku, pa muzejiem. Bet pa vakariem man bija ģitāra un es faktiski visu to ciklu sarakstīju tur, Ņujorkā. Tajā vidē - tas ir blakus, es dzīvoju 14. ielā, un tas ir viņu lofts, kur viņiem bija tas Elles ķēķis, tas ir ļoti netālu upes krastā. (..) Septiņdesmitie gadi. Ko tas nozīmē iziet visu Liepājas restorānu hierarhiju? Aivars Hermanis: Tas nozīmē, ka… Man vajadzēja strādāt kaut kur tāpēc, ka mani vecāki bija šķīrušies un nevarēja gluži nodrošināt, ka es varu tālāk mācīties. Un kur tad muzikantam labāk pelnīt naudu - spēlēt savu instrumentu, kur nu tas iespējams. Var kapos spēlēt un restorānā - ir divas iespējas, kur regulāri var nopelnīt. Mani paņēma vienā restorāna maiņas orķestrī no sākuma un tad soli pa solim es tiku līdz labākajam Liepājas krogam, kur bija arī programma. Un tad mani tur ievēlēja tie pārējie mūziķi par vadītāju. Ne tāpēc, ka man būtu kaut kādas tādas īpašības, kuru dēļ viņi mani ievēlētu… Bet labākais Liepājas krogs tolaik bija? Aivars Hermanis: "Jūra". Tas bija centrā. Tā bija Ļeņina iela, tagad kā viņa saucas… Lielā iela? Neatceros. Viņa tur pašā centrā ir, netālu no teātra... Un tajā laikā tur bija arī programma. Rīgā tikai bija programmas, bija "Jūras pērlē" un Rīgā bija kaut kur Maskavas forštatē bija liels restorāns, nu viņš arī bija nakts. Liepājā arī bija tāds un citur nekur nebija. Un tur bija jāsagatavo solisti, tā kā koncerts. Un tad tie mūziķi, kad vajadzēja izvēlēties, kurš tad būs vadītājs, viņi visi nobalsoja par mani, jo viņi negribēja no rīta celties, iet uz estrādes biroju, rakstīt visādus papīrus. Viņi saka: tu mācies mūzikas skolā un tagad kļuvi Liepājas skatē par labāko ģitāristu - tev ir jāiet! Un visi vienbalsīgi mani ievēlēja. Man, protams, nebija nekādas birokrātiskas pieredzes, muzikants parastais.