Aizputes stāsti: pilsēta, kur atslēgām dod sieviešu vārdus

Dodamies uz pilsētu, kur atslēgām dod sieviešu vārdus. Uz Kultūras rondo kartes zīmējam Aizputi ar stāstiem par "Serdi", Kurzemes Atslēgu fabriku, Aizputes Renesanses biedrību, gleznotāju Jāni Kalnmali un Rimbenieka festivālu. Skaidrs, ka būs jābrauc vēl!  Aizputē daudzi ir bijuši tikai caurbraucot, jo nodomā, ka nav kur apstāties, brauks tik cauri. Šoreiz sarunas ar tiem, kuri Aizputē atgriezušies, lai vēsturiskā centra graustiem dotu jaunu dzīvi. Un pilsētai, protams. Jaunlatvietis Fricis Brīvzemnieks, komponists Pēteris Vasks un dziesminieks Mārtiņš Freimanis – tie ir trīs zināmākie aizputnieki. Bet šajā dienā Aizputē mūs sagaidīja daudz pārsteigumu. Skaidrs, ka mēs neko daudz nesapratām no atslēgu ražošanas, bet tagad zinām, ka Aizputē atslēgām dod sieviešu vārdus, savukārt rūpnīcai joprojām ir savs klubs ar kultūrvēsturisku interjeru, kā arī Voldemāra Actiņa fotogrāfijas, ko vērts iepazīt padomju dizaina un industriālā mantojuma pētniekiem. Atklājām gleznotāju Jāni Kalnmali un Klasiskās melnbaltās fotogrāfijas darbnīcu; bijām pie Ēvalda Rimbenieka mājas, piesakot Dienvidkurzemes mūzikas festivālu "Rimbenieks". Un vēl – redzējām, kā darbojas biedrības, un kā viena cilvēka radošā enerģija dubultojas un trīskāršojas. Sākam ar starpnozaru mākslas grupu "Serde", stāsta tās vadītāja Signe Pucena, Trīne Pucena un Ance Ausmane. Satikām arī rezidences māksliniekus - Gregs Pritčards (Greg Pritchard) ir no Austrālijas, Elīna Eihmane un Ieva Jurka – no Latvijas. Turpinājumā ieskats atslēgu tapšanas procesā. 1890. gadā Ģertrūde Lindberga Aizputē nodibina kartonāžas fabriku, pēc daudzām pārmaiņām kopš 1960. gada, kad no Rīgas uz Aizputi pārceļ daļu metālizstrādājumu fabrikas "Kvēle" un nodibina atslēgu un būvapkalumu rūpnīcu "Aizpute", tiek likti pamati tai rūpnīcai, kāda tā ir vēl šodien. Tagad tā ir metāla furnitūras rūpnīca "Kurzemes atslēga", jau sešus gadus to vada aizputnieks, būvinženieris Jānis Kreicburgs, kurš vadījis Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas būvdarbu gaitu. Šobrīd – iesaistīts Vecrīgas Vāgnera nama atjaunošanā. Jānis mūs izvadā pa Aizputes rūpnīcas cehiem, stāsta, rāda un visbeidzot pārsteidz ar klubu. Aizputē tagad atgriezies arī aizputnieks Andris Tauriņš, kurš pārstāv Aizputes Renesanses biedrību. Vēl mums Aizputē ir iespēja atklāt gleznotāju Jāni Kalnmali, kurš dzīvoja un gleznoja Aizputē un citur Eiropā. 2023. gadā viņš aizgāja mūžībā, bet, iespējams, viņa gleznas un radošā dzīves telpa vēl gaida savus atklājējus. Mākslinieka māju ar mīlestību izrāda Jāņa Kalnmaļa dzīvesbriedre Biruta. Vēl kāda ar mūziku saistīta tikšanās. Arī šovasar Liepājas simfoniskā orķestra mūziķi koncertēs Dienvidkurzemē, festivālu "Rimbenieks" atklājot 2. augustā Grobiņas baznīcā, taču orķestra vadītājs Uldis Lipskis sola parādīt Ēvalda Rimbenieka māju Aizputē, rāda Tasmānijā tapušu grāmatu par Rimbenieku un atgādina, kāpēc festivālam nosaukums "Rimbenieks". Un vēl neliels ieteicamās literatūras saraksts, domājot par Aizputi: Ulrihs brīvkungs fon Šlipenbahs "Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi"; Džēna Kuplis "Jērs un lauva. Rimbenieks. Mācītājs. Mērs. Moceklis. Stāsts par izcilu neatkarīgās Latvijas valstsvīru un Dieva kalpu"; "Serdes" Tradīciju burtnīcas, to skaitā "Stāsti par ebrejiem Aizputē", "’Saimniecības stāsti", "Ēdieni Dienvidkurzemē" un daudzas citas, kurās apkopoti ekspedīcijās vāktie materiāli; Osvalds Zebris "Dzīvs!" par Frici Brīvzemnieku.