Atkāpjas britu premjers. Lietuvā būs jauna valdība. Ukrainas un Polijas nesaskaņas

Lietuvas Republikas Seims ar nelielu balsu vairākumu apstiprināja premjerministra pilnvaras Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājam, ekonomistam Mindaugam Sinkevičum. 22. jūnijā par savu atkāpšanos no amata paziņoja Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Bet starp Ukrainu un Poliju uzliesmojis pēkšņs un negaidīti spējš starptautisks skandāls, kura pamatā ir vairāk nekā astoņdesmit gadus seni vēstures notikumi. Ārzemju aktualitātes pārrunājam kopā ar politoloģi, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošo pētnieci Žanetu Ozoliņu un LSM ārzemju ziņu redaktori Ievu Strazdiņu. Lietuvai būs jauna valdība Vakar Lietuvas Republikas Seims ar nelielu balsu vairākumu apstiprināja premjerministra pilnvaras Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājam, četrdesmit gadus vecajam ekonomistam Mindaugam Sinkevičum. Tagad viņam divu nedēļu laikā jāsastāda valdība, kam tad jāsaņem prezidenta Gitana Nausēdas piekrišana un Seima apstiprinājums. Sinkevičus savulaik darbojies dzimtā Jonavas rajona pašvaldībā, divreiz bijis tā mērs, pildījis arī ekonomikas un inovāciju ministra amatu premjera Sauļus Skverneļa valdībā. Savu nomināciju jaunais premjers ieguva pēc tam, kad demisionēja viņa priekšgājējas, premjerministres Ingas Ruginienes kabinets, kuru jau labu laiku destabilizēja pretrunas starp valdošās koalīcijas partijām. Galvassāpes partneriem radīja nacionālistiski populistiskā partija „Nēmunas rītausma”, kuras līderis Remigijus Žemaitaitis pamanījās nopelnīt notiesājošu spriedumu par antisemītiskiem izteikumiem un holokausta noniecināšanu, bet pēc tam arī izmeklēšanu par iespējamu krāpniecisku rīcību. Tomēr pēdējais piliens sociāldemokrātu pacietības kausā bija „Nēmunas rītausmas” atteikšanās atbalstīt valdības plānus par armijas poligona izveidi Baltkrievijas robežas tuvumā. Notika izšķiršanās par nacionālpopulistu izmešanu no koalīcijas, vietā piepulcinot centriski kreiso partiju Demokrātu savienība „Lietuvas vārdā”. Koalīcijā paliek otrs līdzšinējais partneris – partiju apvienība, kuru veido Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība un partija Lietuvas poļu vēlēšanu akcija – Kristīgo ģimeņu savienība. Arī nākamajā valdībā, gluži tāpat kā iepriekšējā, dominējošās pozīcijas saglabās sociāldemokrāti, kuriem ir lielākā frakcija Seimā. Līdzšinējā premjerministre Ruginiene varētu atgriezties jau agrāk pildītajā sociālās aizsardzības un darba ministres amatā, savukārt ārlietu ministra portfelis, visdrīzāk, joprojām paliks sociāldemokrātu atbalstītā bezpartejiskā ministra Ķēstuša Budra rokās, kas apliecina stingru pēctecību Lietuvas ārpolitiskajās nostādnēs. Kopumā ņemot, jaunā koalīcija, kurā nacionālpopulistus nomainījuši centriski kreisie no Demokrātu savienības „Lietuvas vārdā”, šķiet ideoloģiski daudz loģiskāka. Vai „Ziemeļu karalis” glābs Britāniju? 22. jūnijā par savu atkāpšanos no amata paziņoja Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Viņa leiboristu valdība nāca pie varas 2024. gada jūlijā pēc Parlamenta vēlēšanām, kurās smagu sakāvi cieta britu konservatīvie, savukārt leiboristi ieguva parlamentāro vairākumu. Taču gluži citu ainu rādīja šī gada maijā notikušās vietvaru vēlēšanas, kurās leiboristi zaudēja gandrīz pusotru tūkstoti deputātu vietu, lielāko daļu no kurām sev pievāca Breksita „zvaigznes” Naidžela Farāža vadītā radikāli labējā un populistiskā parija „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Kādu kumosu no leiboristu elektorāta pīrāga nokampa arī viņu kreisā flanga konkurenti Anglijas un Velsas Zaļā partija, tāpat daļa agrāko leiboristu vēlētāju izšķīrušies par labu neatkarīgiem kandidātiem. Nelīdzēja Stārmera priekšvēlēšanu retorika par stingrāku imigrācijas politiku, un nepārliecinoša leiboristu vēlētāju acīs ir bijusi arī valdības līdzšinējā nepietiekami dāsnā sociālā politika. Daudzi leiboristu vēlētāji kā nekonsekventu un liekulīgu vērtē Stārmera un viņa valdības pozīciju Gazas kara sakarā, no vienas puses turpinot ieroču piegādes Izraēlai, tomēr atzīstot Palestīnas valsti de jure un atsaucot iebildumus pret Izraēlas līderiem izvirzītajām apsūdzībām Starptautiskajā krimināltiesā. Jau tūlīt pēc graujošo pašvaldību vēlēšanu rezultātu paziņošanas skaidri izpaudās viedoklis, ka premjera demisija ir tikai laika jautājums, un, iespējams, tika gaidīts, līdz parādīsies gana pārliecinošs pēctecis. Par tādu kļuvis līdzšinējais Lielās Mančestras grāfistes lordmērs Endijs Bērnems, kurš 18. jūnijā Parlamenta papildvēlēšanās uzvarēja savu konkurentu no farāžistu partijas. Bērnems ir pieredzējis politiķis, kurš laikā no 2007. līdz 2010. gadam ieņēmis vairākus ministra amatus premjera Gordona Brauna valdībā. Kopš 2017. gada viņš bija Lielās Mančestras mērs, un šajā amatā sevi apliecināja kā patiešām prasmīgu vietvaras līderi, jo sevišķi pandēmijas laikā, kad viņa argumentācija panāca zināmu centrālās valdības atbalsta politikas koriģēšanu. Pateicoties sekmīgajai darbībai un iegūtajai autoritātei Bērnems presē ticis iedēvēts par „Ziemeļu karali”. Viņš pat definējis savu kreisās politikas virzienu, dodot tam apzīmējumu „mančestrisms”. Pēc viņa paša vārdiem, tas ir „neoliberālismu izbeidzošs” „uzņēmējdarbībai draudzīgs sociālisms” un „moderna un funkcionāla atbilde uz augstas nevienlīdzības un lēnas izaugsmes slazdu, kuru radīja 20. gadsimta astoņdesmito gadu centieni maksimāli privatizēt ekonomisko varu un pārmērīgi centralizēt politisko varu Valsts kases rokās”. Bērnems jau saņēmis atbalstu no daudziem leiboristu partijas biedriem, savukārt vairāki viņa potenciālie sāncenši partijas vadītāja vēlēšanās savas kandidatūras atsaukuši. Kā iespējams konkurents Bērnemam gan tiek minēts līdzšinējais bruņoto spēku ministrs Elisters Kernss. Pagātnes traģēdija un šodienas farss Maija beigās starp Ukrainu un Poliju uzliesmoja pēkšņs un negaidīti spējš starptautisks skandāls, kura pamatā ir vairāk nekā astoņdesmit gadus seni vēstures notikumi. Viss sākās ar prezidenta Volodimira Zelenska parakstītu dekrētu par Ukrainas nemiernieku armijas nosaukuma piešķiršanu Ukrainas bruņoto spēku īpašo operāciju centram „Ziemeļi”. Ukrainas nemiernieku armija bija Ukraiņu nacionālistu organizācijas bruņotais spārns, kas Otra pasaules kara laikā cīnījās par neatkarīgas Ukrainas valsts atjaunošanu, karojot gan pret vācu okupācijas spēkiem, gan dažādas ievirzes poļu bruņotās pretestības vienībām, gan padomju partizāniem. Vēl desmit gadus pēc pasaules kara beigām Nemiernieku armija turpināja cīņu pret padomju okupācijas režīmu, un šodienas Ukrainā tā tiek pieminēta kā nacionālās atbrīvošanās kustība. Taču šo spēku kontā ir arī nežēlīga izrēķināšanās ar Rietumukrainas neukraiņu iedzīvotājiem, lielākoties poļiem, kas notika 1943. un 1944. gadā. Poļu vēsturnieki to traktē kā genocīdu un lēš iespējamo upuru skaitu līdz simt trīsdesmit tūkstošiem; viņu ukraiņu kolēģi sauc šos skaitļus par pārspīlētiem un norāda, ka arī poļu puse izvērsusi ukraiņu civiliedzīvotāju slepkavošanu, tātad tas bijis abpusējs terors un kara noziegumi. Lai kādi arī nebūtu vēstures traktējumi, attiecīgā nosaukuma piešķiršana Ukrainas armijas vienībai kļuva par iemeslu, lai Polijas prezidents Karols Navrockis lemtu par agrāk piešķirtā Polijas Baltā Ērgļa ordeņa, valsts augstākā apbalvojuma, atņemšanu prezidentam Zelenskim. Tiek minēts, ka šī soļa patiesais iemesls ir politiska rīvēšanās starp prezidenta Navrocka pārstāvēto labēji konservatīvo partiju „Likums un Taisnīgums” un pašreizējo valdības bloku – plašu centrisko spēku koalīciju. Prezidenta mērķis esot bijis nostādīt neērtā situācijā premjerministru Donaldu Tusku, kuram vajadzētu arī ar savu parakstu apstiprināt ordeņa atņemšanu. Nesagaidot procesa beigas, prezidents Zelenskis pa pastu nosūtīja savu ordeņa eksemplāru uz Polijas prezidenta kanceleju Varšavā, un, solidarizējoties, viņa piemēram sekoja vairāki citi šī apbalvojuma saņēmēji: agrākie Ukrainas prezidenti Leonīds Kučma, Viktors Juščenko un Petro Porošenko, kā arī vairākas citas amatpersonas, ieskaitot ārlietu ministru Andriju Sibihu un izlūkdienesta vadītāju Kirilo Budanovu. Pie tam oficiālā Varšava steidzās apliecināt, ka šis nedaudz groteskais process nekādi neietekmēšot Ukrainai sniedzamo atbalstu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Vakar gan parādījās informācija, ka Polija pagaidām nenodos Ukrainai agrāk solītos iznīcinātājus Mig-29, bet tas tādēļ, ka Ukraina, savukārt, nav pildījusi apņemšanos piegādāt poļiem militāros lidrobotus.    Sagatavoja Eduards Liniņš.