Baiba Šteina: Deju svētki vairs nav deju svētki; tos varētu saukt par zīmējumu svētkiem

Daudz kas man nav saprotams šīgada svētkos un arī tas, kāpēc tik daudz netalantīgu, saceptu deju – saka horeogrāfe un deju pedagoģe Baiba Šteina. Par "Danci", "Zelta sietiņu" un kā būtu jāģērbjas dejotājiem, par darbu kinostudijā, cenzūru un spītīgo raksturu – saruna ar Baibu Šteinu Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viešņai ir divas meitas un viņas abas diezgan līdzīgi ir raksturojušas savu mammu. Dace ir teikusi, ka mamma ir neatlaidīga un centīsies sasniegt visu, ko iecerējusi. Anna uzsver mammas enerģiju, ar kuru varot darbināt pat kādu mazu elektrostaciju. Viņu mamma ir Baiba Šteina, deju ansambļa “Zelta sietiņš” ilggadējā vadītāja, horeogrāfe un pedagoģe. Arī Rīgas dokumentālā kino zelta paaudzes aculieciniece un dalībniece, sava darba mūža lielu daļu veltot Rīgas kinostudijai. Baiba Šteina dejo no sešu gadu vecuma, ar deju kopā viņa ir arī savos tikai 85 gados un Baiba par sevi saka: “Mani nav iespējams ielikt rāmjos, lai esmu pareiza. Tieši otrādi – gribu būt nepareiza!”. Par deju mūža garumā, par pieredzēto Rīgas kinostudijā un par to, kādēļ arī seniora gados ir stilīgi būt nepareizam, saruna ar Baibu Šteinu. Ievadā es citēju jūsu meitas, kā viņas jūs raksturo, bet pati par sevi Baiba, jūs esat teikusi – esmu bezgala uzticīga, bet arī ārkārtīgi spītīga kā angļu buldogs. Ir kādi pēdējā laika notikumi, ar kuriem jūs varat dalīties, kā tad izpaužas šī jūsu spītība un neturēšanās pieņemtajos rāmjos? Baiba Šteina: Mani pēdējā laikā sāk kaitināt un es vairs negribu – ja par dejas līniju runājam – šo ārkārtīgo unificēšanu, visi ir vienādi, frizūras vienādas, galviņas vienādas ,apģērbs vienāds, visi kā armijā. Tad es strīdos pretī, taču nevar būt, ka senos laikos tā meita gribēja izskatīties tāpat kā otra meita, visticamāk – nē. Visticamāk, viņa piesprauda puķi vai sapina bizi savādāk, vai uzvilka svārkus citādus.  Varbūt es pārspīlēju, bet es gribētu teikt, ka „Zelta sietiņš” bija viens no pirmajiem kolektīviem, kur mēs atsevišķās dejās neģērbām vienādi. Jo mani tas vienkārši kaitināja. Manuprāt, mēs bijām pirmais kolektīvs, kas bērniem uzvilka linu krekliņus un aizgājām dejot. Un tajā laikā, Ingrīda Saulīte varbūt atcerēsies, mēs ar šo uzvedumu braucām uz Maskavu, un viņi ieraugot, tā žūrija, jo toreiz nevarēja uz Maskavu aizbraukt, to skatījās un pieņēma. Kā – linu kreklos latviešu bērni, mēs taču neesam tik nabadzīgi! Bet es pastāvēju – jā, tas bērns, kad viņš piedzima, viņam bija linu krekliņš. Viņš nevilka neko citu. Tad viņš pamazām apģērbās. Tagad, piedodiet, ar linu krekliem dejo, meitas pusplikas pa laukumu skraida. Varbūt tieši šī nevēlēšanās līdzināties man nepatīk. Tāpēc varbūt arī es neģērbjos, neizturas tā, kā pienāktos maniem gadiem. (..) Jau drīz Skolēnu dziesmu un deju svētki, pirmie pēc 10 gadiem, jo vienu ciklu izjauca Covid laiks un tas būs atstājis ietekmi uz to, kādi šie svētki būs šogad, jo ļoti daudziem jaunajiem dejotājiem, dziedātājiem un mūziķiem šis piedzīvojums būs pirmreizējs. Kādu, jūsuprāt, šis desmit gadu pārtraukums būs atstājis ietekmi? Baiba Šteina: Man ir ļoti grūti pateikt par citiem. Par "Sietiņu" es varu pateikt, ka tā ir leģenda par pārtraukumu. Mēs pandēmijas laikā nepārtraucām. Pat man liekas, mēnesis nepagāja. Sākās pandēmija, un es nežēlīgi savus pedagogus un savus bērnus – mēs strādājām. Jā, mēs strādājām zoomā, bet mums bija uzdevumi. Mēs gatavojam mazus uzvedumiņus. Mēs paņēmām tēmu uz Ziemassvētkiem "Uzsniga sniedziņš balts", kas bija jāsagatavo bērniem kopā ar vecākiem. Ak, Kungs, cik tas bija skaisti, ko tēvi ar bērniem dejoja un bēra sniedziņu! Un katrs nofilmēja gabaliņu. Beigās mums bija uzvedumi vesela strīpa.  Otrs - man ir sakrājusies kaudzīte, ko es saucu par pandēmijas laika darbiņiem. Praktiski visi sakrātie materiāli un tādu ļoti daudz. Televīzijā ir tikai 32 stundas mūsu uzvedumi. Mēs viņus izlaidām skatīties, un bērni rakstīja par viņiem recenzijas un rakstīja savus ieteikumus. Nepaņēmu līdzi, bet tur bija arī ieteikumi, kādi izskatīsies nākamie deju svētki. Bērni paši apcer. Respektīvi, viņi visu laiku bija procesā iekšā.  Visskaistākā bija, to es atceros, jo tā man vienmēr izraisa mazu asariņu, jautājums - kādu jūs redzat "Sietiņa" simtgades svētkus? Un tad bija tāda atbilde - svētki notiek Mežaparka Lielajā estrādē, ir nakts, pie debesīm ir īstās zvaigznes un skatītāju rindās - simtgades! - sēž skolotāja Baiba un skatās mūs. Patiesībā mēs visu laiku strādājām. Un tikko kā pandēmija beidzās, mums pirmais uzvedums bija ar mūziku "Atgriešanās", un mēs atgriezāmies jau kopā un dejojām. Mēs momentā izdejojām ārā atkal, lai nebūtu telpās – VEF priekšā, skatītājiem, kas brauc ar tramvajiem, kas nāca – mēs izdejojām visu to neizdejoto svētku repertuāru. (..) Saklausu, ka jūsu mudinājums ir vairāk turēties pie saknēm, pie pamata. Un jūs redzat, ka dažbrīd varbūt par daudz moderni viss paliek. Baiba Šteina: Es pat neteikšu, ka tas ir moderni. Šoviski? Baiba Šteina: Nē, netalantīgi.  Netalantīgi? Baiba Šteina: Jā! Jo es domāju, varbūt tagad es izklausīšos atkal slikta, es domāju, ka vismaz šī gada svētkos ir ļoti daudz netalantīgas, es viņas saucu par saceptām dejām. Mēs tā sacepam un tad palaižam. Kāpēc tā tas ir noticis? Es nezinu. Man, kas nav saistīts ar dejošanu, kā saprast, kas ir sacepta deja? Baiba Šteina: Tāda – salikt vienkārši kustības un kombinācijas pēc kārtas, bez iekšējas domas, bez iekšējas dramaturģijas. Katrai dejai ir dramaturģija iekšējā – sākums, kulminācija, beigas. Visparastākais dramaturģijas veids. Bet es tiešām atļaujos teikt, ka šī gada svētkos ir tādas, kurās ir vienkārši saliktas kombinācijas pēc kārtas. Bet varbūt viņas atkal televīzijā vizuāli labi izskatās? Baiba Šteina: Te ir nākošā lieta. Uzskatu, ka jau pasen, jau gadus desmit vai cik – skolnieku svētkos mazāk, jo skolnieku svētki nav bijuši desmit gadus, bet lielajos svētkos tie vairs nav deju svētki. Tos mēs varētu saukt par zīmējumu svētkiem. Jo laukumā deja kā tāda vispār praktiski neeksistē, ir tikai pārvietošanās. Čik, čik, čik, čak, čak, čak… zīmējums skaists. Bet zīmējumu redz tikai no augšas, tikai televīzija. Un šādā veidā skatoties, praktiski gandrīz neko neredz. Sevišķi, ja tas notiek naktī kā tagad pēdējie visi svētki. Tērpus neredz, kājas neredz, soļus neredz. Redz šo zīmējumu un tad vēl to milzīgo "krabi", kas aizmugurē ir kaut kur. Jo es domāju, atkal droši vien es atkal izklausīšos briesmīgi, tā ir nemācēšana vai nevarēšana, mēs visu nosedzam ar milzīgu dekorāciju.