Laikmeta krustpunktā

Ar to čīkstēšanu ir jābeidz, jo salīdzinot ar citām valstīm mēs tomēr esam zelta miljardā – aicina [Gūtenmorgens] rakstnieks Māris Bērziņš. Kā rakstīja sprediķi, bet nekļuva par mācītāju, kāpēc rakstniekam būtu vērtīgi apgūt aktiermākslu un vai var tikt galā ar birokrātiju – saruna ar Māri Bērziņu Laikmeta krustpunktā. Ko mums vēlas pateikt rakstnieki? To cenšamies saprast paši, gremdējoties jaunā grāmatā vai vispirms lasām īso kopsavilkumu uz grāmatas vāka un arī kāda grāmatu apskatnieka vērtējumu. Ievainojuma radītā "Svina garša", kas kara laikā tiešā un pārnestā nozīmē neļauj runāt. Autobiogrāfisks romāns par Vili Lāci, kas atklāj pretrunīgas personības veidošanos. Bet, ja kāds vēlējās satikt rakstnieku Gūtenmorgenu un vēl nezināja, ka tas ir Māris Bērziņš, tad šobrīd šaubu nav. Tas ir viņš. Valodas meistars, ironisks, sentimentāls un arī tiešs. Par ceļu līdz rakstniecībai, kur bijusi arī ekonomika un teoloģija. Par daiļradē aprakstītajiem birokrātijas džungļiem un par sevi pašu jaunākajā romānā "Klēpja dievs" – studijā Māris Bērziņš. Ir iznākusi jauna grāmata, un šoreiz tas ir Māra Gūtenmorgena Bērziņa romāns. Kāpēc tieši ar šo romānu jūs izvēlējāties atklāt savu ciešo saistību ar Gūtenmorgenu? Māris Bērziņš: Varbūt, lai to romānu neuztvertu pārāk nopietni. Nezinu, varbūt arī tāda mazliet puiciska vēlēšanās padauzīties, bet tur ir arī kaut kas nopietnāks. Tiešām tas tēls ar mani ir tā saaudzis, un tas ir alter ego. Tur nav ko liegties. Vairs jau ne. Māris Bērziņš: Arī daudziem telefonos esmu ierakstīts kā Gūtenmorgens. Kolēģiem un pat man ir santehniķis, kas nāk gāzes katlu apkopt, un tad arī viņam. Viņš zvana kādam – es tagad esmu pie Gūtenmorgena. Ļoti jauki. Par Gūtenmorgenu mēs vēl parunāsim, bet par jauno darbu – "Klēpja dievs", apakšvirsraksts – "Taisnais ceļš uz apskaidrību". Atzīšos, ka neesmu paguvusi šo romānu izlasīt. Par ko ir šis romāns. Māris Bērziņš: Par kaķīšiem. Kad es rakstīju, man jautāja – par ko tu raksti? Es saku – par kaķīšiem? Uzreiz nākamais jautājums – bērniem?  Romāns ir par aptuveni diviem gadiem kāda rakstnieka dzīvē,  kuram ir pieklīdusi kaķene ar trīs maziem kaķēniem. Tad viņš ar savu sievu nodarbojas ar kaķu glābšanu. Es nezinu, vai šis ir īstais vārds –glābšana. Atstāt viņus vienkārši brīvā dabā turpat pie mājām nelikās labi un tad ar to nācās nodarboties. Par to ir viena grāmatas līnija, tāpēc arī "Klēpja dievs", jo skaidrs, kurš ir klēpja dievs. Otra līnija ir par tādiem kā meklējumiem, sevis meklējumiem, garīgiem meklējumiem. Ja tos var nosaukt par garīgiem meklējumiem, jo viņi tur, man liekas, tik jokainā veidā aprakstīti, ka tur vairāk jāsmaida, nekā … nav jālasa ar svētsvinīgu ģīmi. Varbūt tieši tas mūs mums palīdz nonākt līdz šiem atklājumiem. Māris Bērziņš: Es domāju, ka Dievs visu laiku smejas, viņš par mums smejas. Un vispār ir tāds jautras dabas… Nav vārdu ar ko apzīmēt. Tāpēc jau arī Dievs Mozum saka – "Es esmu". Vienkārši – "es esmu, kas es esmu".  Ja kādam jautā, kas tu esi, viņš var uzskaitīt vienu lietu – es esmu skolotājs, esmu celtnieks, Ee esmu Tēvs, es esmu māte, es esmu bērns, es esmu sportists, es esmu labs cilvēks. Šausmīgi daudz lomas. Bet, ja viņam tas apnīk, tad viņš saka: "Liec mani mierā. Es esmu, kas es esmu." Viņš atbild tāpat kā Dievs. Tā ka, teiksim, tam garīgajam strāvojumam, kuram es pievērsos pēdējo divu gadu laikā, arī ir tā nostāja, ka viss ir viens un viss ir Dievs. Tur par Dievu vispār nav runas. Dieva vārds netiek bieži lietots. Vairāk runa ir par apziņu. Jo, ja mēs apzināmies, tad mēs esam. Ja nav apziņas, tad jau nekā vairs nav. Mēs visi esam viena apziņa un tā mūsu nošķirtība, kā es, kā ego, tā nošķirtība no apkārtējās pasaules ir ilūzija, kas ir uzbūvēta, gadiem ejot. Maziem bērniem tā nav, viņi pamazām iemācās būt par es, par atsevišķu būtni. Viņi sākumā ir pilnīgi vienoti ar visu un tik nepastarpināti un brīvi arī uztver pasauli. Bet, kad es tā padomāju, patiešām, labi man jau bija es, teiksim, sešu gadu vecumā, bet es vienalga biju ļoti brīvs, dzīvespriecīgs. Un tad pamazām, pamazām ar gadiem. Vēl 20 gados arī tāds jautrs puisis, bet ap četrdesmit jau tāds norūpējies, krīze un priekšstati visādi, un uzskatu sistēma ir izveidojusies kaut kāda, kas vispār tevi iesloga kā cietumā lielā mērā. Un tagad rūpēšanās par kaķiem un piešķirto tam lielāku nozīmi. Tas ir ceļš, kā es mēģinu nonākt atpakaļ pie sava Es? Māris Bērziņš: Tas tā vienkārši sakrita. Tas ir ilustrēts ar rūpēm par kaķiem. Māris Bērziņš: Nu jā. Katrā ziņā kaķi ļoti labi palīdz mazināt ego un necentrēties tikai uz sevi. Kaķi ir ļoti labs ego mazinātājs. Tā es viņus varētu nosaukt. Jebkurā gadījumā esam pārāk daudz apauguši ar visu, ko varētu teikt. Tā vēlme ir, drīzāk no tā lobīt no sevis nost. Māris Bērziņš: Jā, jā. Tas starp citu, ir arī tajā neduālismā jeb advaita, par ko es runāju. Tu lobi no sevis visu nost, kas īstenībā neesi nemaz. Tā kā sīpolu – lobi, lobi, kamēr beigās paliek nekas. Kad tu kļūsti par neko, tad tu esi viss. Un tad ir nirvāna un svētlaime. Bet līdz tam tikt –nezinu, vai kāds savas dzīves laikā var. Man vienkārši tas likās diezgan jautri un aizraujoši. Un vispār jau viss notiek, kā notiek. Es nebiju izdomājis, ko man tagad tādu papētīt? Tas vienkārši kaut kā nāca pats no sevis. Tāpat kā kaķi atnāca paši no sevis, pēkšņi uzradās, arī tā interese un kaut kāds pamudinājums iekšējs interesēties par neduālismu. Man liekas, ka tagad ir tāds trends, ka daudzi autori raksta par sevi tieši, es to esmu pamanījis. Man kaut kā arī tas… Tā kā visi vīrieši tagad šitādas bārdiņas audzē, tādas īsiņas. Kaut kā liekas, ka tā ir  laikmeta iezīme, tāpat arī rakstniekiem rakstīt par sevi ir tāda laikmeta iezīme. Un man arī tīri dabiski tas sanāca.

Mana dzīve ir bijusi interesanta un mērķtiecīga un jūtu nevis smagumu, bet prieku, ka esmu ko devis arī savai tautai – saka neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Par darbošanos pagrīdē un piedzīvoto ieslodzījumā, par sabiedrības sašķeltību un nepietiekoši izdiskutēto lustrācijas jautājumu saruna ar Jāni Rožkalnu Laikmeta krustpunktā. "Domāt par brīvību un tai sevi ziedot, rast iespēju par to atgādināt arī tiem, kuri jūtas vieni ar savu cerību. Latvijas neatkarības kustības pretošanās režīmam cilvēkus iedrošināja un arī biedēja. Tomēr tikai nelielam pulkam cilvēku bija spēks turpināt iesākto, kas dienu pēc dienas tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanas iespējai." Tā 2024. gadā, gaidot Lāčplēša dienu, kad pie Kara muzeja iededza piemiņas ugunskurus, Latvijas Televīzijai atbildēja neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Jānis Rožkalns 70. gadu beigās iesaistījās Latvijas neatkarības kustībā, kura nodarbojās ar dažādām pretpadomju propagandas akcijām, skrejlapu pavairošanu un izplatīšanu, sarkanbaltsarkano Latvijas karogu uzvilkšanu, Latvijas neatkarības kustības biļetena izdošanu un citām. 1983. gada izskaņā Jānim piespriež ieslodzījumu uz pieciem gadiem, kā arī nometinājumu uz trim gadiem. Vairāk nekā gadu pirms piespriestā ieslodzījuma termiņa beigām Jāni apžēlo un viņš tiek atbrīvots. Tomēr pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistās cilvēktiesību grupas "Helsinki 86" darbībā. Vēlāk Jāni un viņa ģimeni izraida no PSRS, bet pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas ar ģimeni viņš atgriežas Latvijā.  Jāni, es izlasīju pāris sekundēs tās sekundes, stundas, minūtes, mēnešus, ko jūs esat veltījis Latvijai, ko veltījis Latvijas neatkarības cīņai. Un visas šaubas, sāpes, briesmas, ko jūs esat piedzīvojis, un tas pat liekas necienīgi savā ziņā. Tomēr šogad mēs esam sagaidījuši 36. gadadienu pēc Augstākās Padomes balsojuma par neatkarības atjaunošanu. Ar kādām domām jūs sagaidāt šo maiju? Jānis Rožkalns: Uzreiz tik grūtu jautājumu. Domas ir pretrunīgas, izjūtas tāpat, es domāju tāpat kā visai tautai. Bet tajā laikā mums bija grūti pieredzēt, ka pēc 30 gadiem simtiem latviešu būs pametuši Latviju un kādi 500 pagasti likvidēti, un kādas 100 skolas un slimnīcas. Mums jādomā atkal ir būtībā par tādu jaunu atmodas laiku. Bet ja atceramies tos laikus, tad tur bija viss daudz vienkāršāk. Es jau saprotu, tagad šos jautājumus risināt, politiskos un ārpolitiskos, un visu to, kas virmo apkārt, to ir ļoti sarežģīti un grūti. Faktiski es neapskaužu tos politiķus, kuriem šodien ir jāatbild par visu to. Bet mums tas bija vienkāršāk. Tur bija okupācijas vara, režīms, visa krievu propaganda. Un mums bija sapnis par brīvu Latviju. Arī mēs sapratām, ka trimdas latvieši, tie īstie latvieši, ir saglabājuši visu to. Un bija "Amerikas balss" un "Klusuma balss". Un vakaros skanēja, radioaparātos likām tos blokus iekšā un tad pa istabu staigājām atrast, to vietu, kur tās antenas neķēra. Jo tur uz Brīvības un Pērnavas ielas stūra... Tagad jau vairs nav. Tad bija divi milzīgi torņi, starp kuriem bija nostiepti vadi. Un tad, kad viņi ieslēdza tajos radio laikos, tad visi tie viļņi tika bloķēti un uztvert varēja tikai ar šiem speciālajiem blokiem radio aparātā un atrodot kaut kur kādu vietu ar āderēm sakarā laikam, kur var klausīties. Bet tas bija tāds logs uz brīvību, kad bija iespēja, kur uzzināt, kā bija Ulmaņlaika, kā bija tad, kad Latvija bija visas Eiropas apbrīnas objekts, ka ražoja šeit ne tikai motociklus un velosipēdus, vieglās mašīnas, lidmašīnas pat, mazo "Minox", pasaulē vienīgo aparātu. Latviju apbrīnoja. Tomēr mazliet par šodienu. Šajā pirmajā citātā, kuru mēs dzirdējām no arhīva un kuru jau atskaņoja, jūs sakāt - "visu, ko mēs neaizstāvēsim, to mums atņems, tā notiek visā pasaulē". Tas bija 2024.gadā. Vai tajā mirklī jūs to teicāt vairāk domājot par Ukrainu vai tomēr par jebkuru valsti, tai skaitā arī Latviju. Jānis Rožkalns: Vispirms par Latviju, jo mums jau pašlaik ar atņem faktiski. Un arī ļoti daudzi latviešu domātāji, inteliģence to dažādos veidos presē atgādina, ka mums pēc krievu okupācijas, kad ieveda gandrīz pusmiljonu krievu šeit, viss Ķengarags, Purvciems, viss ir pilns ar svešu kultūru, kuri nemācās arī tagad latviešu valodu. Un, piemēram, šajā brīdī, ja skatāmies - atkal ielas paliek arvien tumšākas, tumšādainie no visām pusēm, var just, aziāti un Āfrika nāk atkal iekšā. Un šī atņemšana jūs domājat tajā ziņā, ka mēs tādā veidā kaut kā zaudējam pašu tiesības, latviskumu, kā jūs to redzat? Jānis Rožkalns: Tad man jāpasaka atkal viena šodien bezmaz vai pretvalstiska frāze - Latvija ir latviešu valsts. Šodien to pat teikt nedrīkst. Ulmaņa laikā tur virs Latvijas Bankas bija liels plakāts "Latvija ir latviešu valsts". Šodien vairs nevar to teikt, jo tā vairs nav. Tā nav latviešu valsts, šeit no visas pasaules nāk. Es dzīvoju Skanstes rajonā, lielie biroju nami 20 stāvi, visi saucas angļu valodā. Krievu valoda tagad attālinās. Tagad angļu valoda nāk iekšā ar tādu pašu joni. Visas kafejnīcas gandrīz, ko Rīgā atver, ir angļu valodā. Veikali, angļu nosaukumi. Kāpēc jūs domājat tā ir? Kāpēc cilvēki neizvēlas vietējus nosaukumus, vietvārdus latviešu valodā? Jānis Rožkalns: Tas ir noskaņojums, ko vispirms jau politikā veido, jo nav nekādi mehānismi, kas stiprinātu latviešu valodu, kas stimulētu to, ka, teiksim, ja tu gribi atvērt jaunu veikalu un tev nebūs nosaukums latviešu valodā, tad tev jāmaksā kaut kāda nodeva. Kāds uzreiz teiks, ka tā ir ierobežošana. Tā nav brīvība. Jānis Rožkalns: Nepatīk, brauciet Stokholmā, Vašingtonā atveriet un jums tur ir brīvība! Šī ir latviešu valsts, un šeit mēs nosakām, kā tā dzīve būs. Un tas ir demokrātiski, jo mēs ar vairākumu esam nobalsojuši, Satversmē ir ierakstīts tas, ka mūsu kultūrai jādominē. Un mums ir arī jāsargā visas šīs pamatvērtības. Un tas jau, ka mēs esam… Satversmi jau faktiski televīzijā arī no Saeimas vairs nepiemin, vispār. (..) 1:10:07 - 1:14:02 2010. gadā valsts apbalvojums Atzinības krusts piešķirts tiesnesim Uldim Krastiņam, bet viņš bija pieņēmis notiesājošus spriedumus vairākiem politiski apsūdzētajiem, arī jums, un 2025. gadā Ordeņu kapituls paziņoja, ka atklājušies fakti par šo apkaunojošo nodarījumu, un valsts apbalvojums viņam tika atņemts. Ko jums nozīmēja šāda, tomēr tāda daļa no lustrācijas sabiedrībā? Jānis Rožkalns: Jā, tas fakts ir ļoti zīmīgs. Un būtu ļoti labi, ja medijos arī tas tiktu nevis tikai pieminēts, bet iztirzāts. Skrastiņš [Krastiņš] bija ilgus gadus pasniedzējs Latvijas Universitātē, kur arī ir inteliģences zieds faktiski, tur visi redzēja to un nevienam nebija nekādu iebildumu. Un kad mēs pacēlām šo jautājumu, nu tad ar lielām ... un pat viņam Valsts ordenis piešķirts tika. Tā kā mums to pretrunu ir tik daudz. Mums jau statuss arī Latvijas neatkarības kustībai, laikam tā ir vienīgā tāda tautas kustība, kur visiem dzīvi esošajiem mums piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņus. Un tāpēc tas mums arī deva tādu statusu iestāties par šīm lietām. Man bija viena ļoti zīmīga tikšanās ar Gorbunovu [Anatoliju], kad prezidents Bērziņš [Andris] bija. Viņš organizēja kādu lielu konferenci (..). Un tagad ir beidzies jau, bet cilvēki vēl runājas viens ar otru, un es skatos aizmugurē vientuļi stāv Gorbunovs. Un man uzreiz doma bija – jāpieiet pie viņa. Es piegāju, stādījos priekšā, kas es esmu. Viņam jau uzreiz pieleca, no kurienes. Es saku viņam: "Gorbunova kungs, mums abiem ir Triju Zvaigžņu ordeņi. Es tad biju nostājies pret jums. Jūs bijāt pret manīm. Kurš no mums kuram tagad lai lūdz piedošanu? Vai man jālūdz jums piedošana, ka savā laikā es cīnījos ar savu grupu pret jums, jeb jūs lūgsiet piedošanu man?" Tad viņš tā samulsa. Viņš teica: "Jā, par to jāpadomā." Tā kā pretrunas ir saglabājušās, nav izdiskutētas. Un, kamēr mums sabiedrībā ir šāds stāvoklis un tik sašķelti esam, mēs neko atjaunot, nosargāt nevaram.

Cik dažādi varam paplašināt izpratni par pasauli un cik gatavi esam ieklausīties, ko par to domā modes mākslinieki? Kā brīvības sajūta tika ietērpta nepieradinātās modes asamblejā, kad par to rakstīja vairāki pasaules vadošie mediji pirms vairāk nekā 30 gadiem, un tagad, kad top mūsu paviljons šā gada Venēcijas biennālei? Par tērpu asajām formām tiešā un pārnestā nozīmē, par tērpiem mūsu olimpiešiem un formām policistiem, un par kādu modi domā pasaules tērpu dizaineri un mākslinieki? Laikmeta krustpunktā saruna ar alternatīvās modes mākslinieku Bruno Birmani. Visklasiskāk modes māksliniekam droši vien būtu pajautāt, kas tagad ir modē. Un arī šodien, nākot uz sarunu, es domāju - interesanti, kā man vajadzētu apģērbties, jo nāks taču modes mākslinieks. Kaut kādā veidā cilvēkus tas ļoti sasaista. Bet par to, kas ir modē, es uzreiz lūgtu iezīmēt tevi šīs varbūt robežas – ko vispār ar vārdu mode saproti, jo tas noteikti nav tas, kā mēs domājam, kādas krāsas žaketi vai kreklu es šodien esmu uzvilkusi. Bruno Birmanis: Man ir definīcija, kuru es lietoju, izmantoju vairākus gadu desmitus un patiesībā sakot, tā arī nemainās – mode ir baumas, ko mēs velkam mugurā. Kāds to pateicis? Bruno Birmanis: Baumas ir izlasītas, pateiktas, redzētas, jebkas sajusts, dažādas baumas, ko mēs velkam mugurā. Tā ir mana atbilde uz jautājumu, kas ir mode priekš manis, kā es to redzu? Un, ja es esmu brīva no baumām, tad varu ģērbt mugurā jebko. Bruno Birmanis: Tas ir, manuprāt, visideālākais stāvoklis. Līdz Venēcijas biennāles atklāšanai ir vien dažas nedēļas. Maija sākumā Venēcijas biennāles 61. starptautiskajā mākslas izstādē atklās arī Latvijas paviljonu "Nepieradinātā asambleja. Utopijas aizkulises". Tā ir tava un arī starpdisciplinārā mākslinieku dueta MareunRol's jaundarbs par Nepieradinātās modes asambleju, kas Rīgā notika deviņdesmitajos gados. Ļoti ierasts ir, ka publiski mēs uzzinām par idejas apjomu, kas tas varētu būt, kas ir idejas autori, bet vizuāli mēs nekad līdz atklāšanai to neredzam. Tik tālu, cik tu vari pateikt, kas būs Latvijas paviljonā? Bruno Birmanis: To, kas būs Latvijas paviljonā, var apskatīties mājaslapā Latvijas paviljons. Tas tomēr ir slēpti. Tas tomēr nav tā, kā visticamāk, būs. Bruno Birmanis: Tur ir gana daudz, ir koncepcija uzrakstīta un, patiesību sakot, uzrakstīta gana labi. Es mazliet precizēšu. Jaundarbs ir MareunRol's darbs, tas ir viņu skatījums uz šo fenomenu, laikam tā būtu pareizi teikt, ko es ar savu komandu izveidoju deviņdesmitajos. Šis paviljons faktiski ir viņu jaundarbs. Es negribu teikt atbilde, bet mēs to saucam par dialogu. Tur būs daudz. Es sociālajos medijos arī vēroju video, kur redzams darba process, ir apmēram nojaušams, kas varētu būt. Bet labi, protams, gaidīsim līdz brīdim... Bruno Birmanis: Manuprāt, tas ir ļoti godīgi, un šajā ziņā bija absolūti 1000% skaidrība par to, ka mēs negribam, lai fuss par to, kāds tas paviljons ir, pirms tas vispār tiek atklāts. Tas tiks pabeigts burtiski 10 minūtes pirms tiks pārgriezta lentīte un varbūt arī tad vēl nē. Bet tur ir tik daudz tie komponenti, ka tas viss jāredz konkrētā telpā, jau ar konkrētu noskaņu. Katrā ziņā tas, ko es varu pateikt, tas nav par modi. Tas nav par modi viennozīmīgi. Un te vārdiņš "backstage" jeb aizkulises, faktiski, manuprāt, tā ir lieliska ideja, kas ļoti labi var raksturot visu to, kas notika aiz tās redzamās skatuves daļas. Turklāt aizskatuve vienmēr tā lieta, ko cilvēku lielākā daļa neredz un ko vienmēr grib redzēt, kas tad tur īstenībā ir? Tur ir ļoti daudz par to, kā tapa, kas tapa. Un tomēr šim paviljonam ir piešķirts arī tāds sociāli politisks, pat vairāk politisks pieskāriens. Un tas tiek definēts vārdos – "kā mēs šodien iztēlojamies brīvību, risku, nākotnes iespējas". Arī publiski zināms ir tas, ka biennāles Ukrainas paviljona centrālais objekts būs origami briedis, kas simbolizēs tukšas drošības garantijas, ko Ukraina saņēma apmaiņā pret atteikšanos no atomieročiem. Savukārt milzīgu viļņošanos Eiropā ir izraisījusi Krievijas atgriešanās biennālē, un tiek runāts, protams, par to, ka Eiropa ļauj Krievijai atgriezties uz šīs starptautiskās skatuves. Cik mums ir zināms līdz brīdim, kad šī saruna notiek, Krievijai būs atļauts piedalīties tikai paviljona atklāšanā. Tomēr pēc tam kaut kādā veidā šī instalācija vai ko viņi būs izveidojuši, būs arī redzama no paviljona ārpuses. Un mākslinieks Rolands Pēterkops saka, ka šis sava veida ir kara lauks, tikai kulturālais, kurā mēs arī esam šajā ar šo darbu. Vai tu tajā arī saskati šo politisko motīvu un cik tas ir svarīgi, ka tavai nepieradinātajai idejai, nepieradinātajam garam tas ir pielikts šajā brīdī klāt? Bruno Birmanis: Varētu diskutēt par nosaukumu "Kara lauks". Man ir nācies nedaudz pieredzēt šīs lietas. Bet noteikti jā, jo mums deviņdesmitajos nelikās, ka tas ir politiski. Jo mēs bijām izkāpuši no vienas sistēmas. Izkāpuši ne vienkārši tā, ka esam izgājuši pat mājas durvīm laukā – gana sāpīgi, bet priecīgi – un vēl nebijām iekšā otrā sistēmā. Tāpēc mēs varējām izbaudīt šo brīvību un izbaudīt to visos iespējamos veidos. Mūsu gadījumā – radošo brīvību. Tas tagad ir labi redzams no šo 30 gadu distances. Un tas, patiesību sakot, ir kā tāda izsaukuma zīme teikumam, kurš nemaz nav uzrakstīts šodien. Un, manuprāt, biennāles uzdevums, un tas nav tikai Latvijas paviljona mākslinieku, bet ir visas biennāles brīvību cienošo un saprotošo mākslinieka uzdevums ir šo teikumu uzrakstīt. Un šis teikums nav par toleranci attiecībā uz agresorvalsti, kas piekto gadu jau galina cilvēkus. Katrā ziņā noteikti nav. Mani vienkārši šokē, ka 30 gadus pēc tā, kad mēs visi izgājām, tai skaitā arī Krievija izgāja ārā no šīs padomju sistēmas, ka tagad mums atkal par to ir jārunā. Kāpēc jārunā par pagātni? Kāpēc nevar skatīties nākotnē uz priekšu? Šajā gadījumā nezinot, ka Krievija atgriezīsies, mēs laikam kaut kā ... Atkal kārtējo reizi Asambleja vienmēr ir pareizā laikā un pareizā vietā.

Mēs par daudz dzīvojam materiālajā pasaulē, bet mūzikas uzdevums ir atgādināt, ka ir arī kaut kas pāri tam visam – saka komponists Pēteris Vasks. Par bērnībā dzirdēto Vāgnera "Tanheizeru" un tēva mācītāja svētrunām, kāpēc viņu neuzņēma konservatorijā un cik ilgi jāraksta simfonija, arī par spītīgo raksturu un Latvijas mīlestību – saruna ar Pēteri Vasku Laikmeta krustpunktā. "Klusuma auglis" ar mātes Terēzes lūgšanas vārdiem, "Sibīrijas bērni" un mēmas izsūtījuma sāpes, kantāte sievietēm, mīlestība – tas pārvērsts mūzikā. Tomēr tas nav tikai par sāpēs pārdzīvoto. Tā ir arī cerība un prieks par pasauli. Komponists Pēteris Vasks saka: „Prieks par Dieva radītu pasauli.” Vai caur viņa mūziku pasaule un mēs paši esam ieraudzījuši Latvijas tautas dvēseli?  Par jums ir publicētas daudz dažādas pārdomas, ir bijušas sarunas ar jums, ir muzikologu apskati, esat saņēmis daudzas starptautiskas un Latvijas augstākās atzinības. Jūsu mēroga devumam mūzikā šoreiz pat negribētos piemērot skaņdarbu uzskaitījumu, tāpēc šī ir saruna par jau kādreiz notikušo, piedzīvoto un iespēju uz to paskatīties šodien. Jūs bieži esat klāt, kad atskaņo jūsu mūziku. Ir ļoti aizkustinoši un saviļņojoši redzēt, kā jūs izjūtat savas mūzikas skanējumu. Kādas domas tajā mirklī ir jūsos? Pēteris Vasks: Es savas kompozīcijas… tie arī visi mani bērni ir un man ir rūpe, dzīva interese, kā viņiem sokas, kā viņi dzīvo un kā viņiem klājas, un kā viņus mūziķi interpretē.  Es vispār esmu aktīvs koncertu apmeklētājs, ne tikai egoistiski sava mūzika. Mani vispār interesē. Kā var neinteresēt mūzika? Tas ir mans dzīves pamats. Un tas, cik bagāta patreiz ir mūsu mūzikas dzīve, cik daudz mums ir izcilu komponistu visu paaudžu, gribas tajā visā būt klāt un to dzirdēt. Joprojām, protams, ir nesalīdzināmi ir dzīvā koncertā būt. Tas ir ideālākais veids vai nu koncertzālē, vai arī baznīcā, kur sevišķi bieži mēdz būt izcila akustika un aura. Man bija emocionāli diezgan sarežģīti gatavoties sarunai, jo garīgums manā sajūtā ir ļoti personiska sajūta un personisku domu kopums, un tam nepieciešamie vārdi, kādos to nodēvēt. Vienmēr kaut kādā veidā baidos aizskart otru cilvēku par to, kā viņš izjūt šo garīgumu. Vai jums ir sava formula, kā ietērpt vārdos garīgumu, kas neapšaubāmi atspoguļojas jūsu mūzikā? Pēteris Vasks: Es viņu ietērpju skaņās. Es esmu komponists, tāpēc es viņu vārdos nemēģinu. Bet es domāju, ka tas ir viens no mūzikas lielajiem uzdevumiem, - vēstīt, stāstīt jebšu arī atgādināt to, ka mēs dzīvojam materiālā pasaulē un mēs par daudz dzīvojam materiālajā pasaulē, par daudz mantas, par daudz ikdienas skriešanu. Manuprāt, mūzikas viens no uzdevumiem ir atgādināt - draugi, ir arī kaut kas pāri tam visam. Vai jums ir laiks? Vai jums ir iespēja apskatīties uz zvaigžņoto visumu? Tas viss ir mūzikas viens no uzdevumiem. Protams, ir dažādi ceļi, viens ir tāds, ka mūzika izklaidē un tev uzlabo omu un tu danco, un sprinģo. Tas ir viens ceļš, tas populārākais un zināmais. Bet ir arī tas otrs, kas runā par to, ko es vārdos nemāku izteikt, bet kas… Jūsu tēvs Arvīds Vasks bija baptistu mācītājs un kā lasīju, viņš esot ļoti mīlējis mūziku. Dati arī rāda, ka jūsu bērnībā visa ģimene ir bijusi ļoti muzikāla. Četri bērni. Māsa spēlējusi klavieres, jūs arī vijoli, mamma dziedājusi. Bet kas bija tā mūzika, ko jūsu tētis mīlēja un kas varbūt arī jums tika mantojumā? Pēteris Vasks: Patiešām brīnišķīgi, ka es piedzimu ģimenē, kur visi mīlēja mūziku un daudz tika runāts [par mūziku], un ne tikai runāts, bet arī tiešām muzicēts. Viens no tādiem manas dzīves lielākajiem laimes brīžiem bija tas, kad pirmo reizi biju operā. Tas bija vēl, es domāju, 1958. gadā – pirmoreiz okupētajā Latvijā pēc Otrā pasaules kara skanēja Vāgners un ne vairāk, ne mazāk kā "Tanheizers". Mājās jau mēnešiem ilgi par to tika runāts, ka būs "Tanheizers" atkal beidzot. Un tad mēs, visa ģimene, aizbraucām no Aizputes uz šo premjeru operā. Un tas man bija tāds, ka es sapratu – mūzika, mūzika un nekā augstāka nav un nebūs. Tas bija tāds…  Un tur arī vēl šis stāsts. "Tanheizers". Arī šis garīgi reliģiskais motīvs, kas arī tēvam bija ļoti svarīgs. Bet man tā mūzika, tas mūzikas brīnums bija.  Mūzika vēl bija baptistu vidē, kur es izaugu. Baznīcā bija diezgan labs koris. Es atceros, ka ne viss man likās interesants, jo tur bija diezgan daudz tādas, kā arī es atceros, teica – tā jau tāda salkana dziesmiņa, gandrīz vai lēkā un slavē Jēzu, bet nekādu muzikālās vērtības tajā nebija. Bet daudz vecāko runāja arī par garīgās mūzikas komponistiem, bet latviešu. Tas bija diezgan svarīgi.  Baznīcā skanēja mūzika. Diemžēl mūsu baznīcā nebija ērģeles, tikai harmonijas. To ērģeļu varenību, to milzīgo potenciālu tikai vēlāk [iepazinu], tam varēju pietuvoties. Vl turpat Aizputē, Kuldīgas ielā, vienā ielas pusē bija baznīca, kurā mēs dzīvojam. Divas mazas istabiņas mums tur bija. Un turpat ielas otrā pusē bija mūzikas skola, kas bija pēc kara atvērta pirmo reizi. Tā esot bijusī vācu skola – pamatskola, tur bija mūzikas skola. Mana māsa mācījās klavieres, tēvs paņēma mani pie rokas, aizveda uz mūzikas skolu pie direktora Kriša Jankovska un teica – šitam puikam ir intereses par mūziku, viņš klausās. Viņš teica: Nāc, es tev iemācīšu vijoli! Līdz ar to mūzika bija visur.  Mums bija arī tāda mājas muzicēšanas tradīcija – māsa pie klavierēm, es – vijoli, māmiņai bija skaista balss. Viņa pat jaunībā sapņoja, ka viņa gribētu kļūt par dziedātāju, bet vectēvs teica – vajag kārtīgu profesiju beigu beigās, ko tur dziedāsi tikai. Tā mamma kļuva par zobārsti. Bet balss bija skaista un mēs kopīgi muzicējam gan mājās, gan arī baznīcā un visur citur. Tā kā mūzika bija visapkārt.  

Ja kādam liekas, ka laiki ir grūti, atnāciet uz Okupācijas muzeju un iznākot ārā, jums būs cits skats – saka muzeja direktore Solvita Vība, kas joprojām pārliecināta, ka ar saviem kolēģiem var mainīt pasauli uz labāku. Un viņa to dara arī aizstāvot dzīvnieku tiesības. Arī par provokācijām muzejā un kā mainās cilvēku attieksme pret dzīvniekiem – saruna ar Solvitu Vību Laikmeta krustpunktā. Latvijas ceļš līdz neatkarības atjaunošanai bijis daudzu tūkstošu upuru iets un nests. Caur izsūtījumu, sāpēm, zaudējumiem mēs varējām sasniegt tādu pretestību, kas deva spēku veidot savu valsti vēlreiz. Marta mēnesī savijas divas zīmīgas dienas – 17. marts ir Nacionālā pretošanās kustības piemiņas diena un 25. marts ir Komunistiskā genocīda upuru jeb 1949. gada izsūtīšanu piemiņas diena. Okupācijas stāstu glabātāja. Viņa aizstāv ne tikai upuru, izdzīvojušo tiesības tikt uzklausītiem un atgādināt par pārdzīvoto mums pārējiem, bet aizstāv arī tos, kuri var ciest no cilvēku rīcības – dzīvniekus. Kā tas savijies viņas dzīvē? Par to saruna ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību. Runāsim arī par to, kā Latvijā dzimusī vēlāk britu aģente Fifī iedibināja dzīvnieku patversmi Latvijā, par to, kam jūs šodien piešķirtu Zirgābolu balvu un kā pēc uzbrukumiem Okupācijas muzejam jau nākamajā dienā muzejs turpināja strādāt, jo tā bija atbilde uzbrucējiem. Sāksim ar dažām aktuāliem tematiem,  proti, par vēsturē piedzīvoto un tā atbalsi mūsdienās. Kā jūs pati personīgi izjūtat šīs divas marta atceres dienas? Solvita Vība: Jo vairāk es esmu Okupācijas muzejā, jo stiprāka es jūtos ar to, ko šie vēstures notikumi mums ir devuši. Un jo vairāk mēs iedziļināmies stāstos, jo vairāk mēs ierakstām video liecības, jo vairāk mēs saņemam krājuma priekšmetus un satiekamies ar tiem cilvēkiem, kas vēl joprojām nāk pie mums un kas ir aculiecinieki, es saprotu, ka šī vēstures pieredze mums ir dota tāpēc, lai mēs paliekam stiprāki. Un tas ir galvenais vēstījums, kas ir arī Okupācijas muzejam. Ja kādam liekas, ka laiki ir grūti, ka dzīve ir pavisam smaga, atnāciet uz Okupācijas muzeju, un iznākot ārā, jums būs cita pasaule. Un tas ir tas svarīgākais, ko mēs arī mēģinām darīt. Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienā, 17. martā, Latvijas Okupācijas muzejs nodeva Rīgas domei īstenošanai pieminekļa "Svešo varai spītējot" teritorijas labiekārtojuma projektu. Ko ir plānots darīt tālāk? Solvita Vība: Mēs, uzsākot virzību uz piemiņas zīmes uzstādīšanu Radio ielā, sadalījām šo procesu trīs posmos - būvprojekta sagatavošana un tas nav tikai būvprojekts 4x4 metri, kur uz šiem radio torņa balstiem mēs vidū liktu piemiņas zīmi. Mēs gribam sakārtot un ceram, ka tā būs ļoti skaista vieta visapkārt piemineklim. Tātad kanālmalā jauns skvērs - vieta, kur cilvēkiem gan atpūsties, gan redzēt mūsu karogu diendienā. Tas ir lielāks projekts nekā tikai viens piemineklis. Pieminekļa māksliniecisko risinājumu veido tēlnieks Kristaps Gulbis kopā ar arhitektiem Andri Kronbergu un Raimondu Saulīti. Piemineklis atradīsies tieši tajā vietā, kur kādreiz karogs arī tika uzvilkts, Radio ielā, Rīgā.  (..) Sešus gadus Jūs jau esat Okupācijas muzeja direktore, bet turpināt iesaistīties un iestāties arī par dzīvnieku tiesībām, un esat arī biedrības "Dzīvnieku draugs" vadītāja. Un šā gada 23. februārī ir svinēta biedrības, patversmes 25 gadu jubileja un reizē izdota arī žurnālistes Ērikas Šmeļkovas grāmata "Slepenā aģente Fifī. Latviete, kura mainīja likteņus”. Tātad Fifi jeb Kristīne Čilvere dibināja šo biedrību. Par ko šī grāmata stāsta? Solvita Vība: Mūsu idejas autore, mūsu biedrības un faktiski Latvijas dzīvnieku aizsardzības [kustības] iedibinātāja pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ir Kristīne Čilvere. Viņas stāsts tapa zināms tikai 2014.gadā, kad Britu Nacionālais arhīvs atklāja failus par Otrā pasaules kara slepeno aģenti. Desmit gadus vēlāk, kad jau patversme un biedrība darbojās. Solvita Vība: Biedrība ir dibināta 1998. gadā. Tātad 2014. gadā mēs uzzinām, ka mūsu Kristīne, un mēs nesakām Kristīne Čilvere, jo viņa negribēja būt kundze, viņa gribēja būt vienkārši Kristīne - dzīvnieku draugs. Ka mūsu Kristīne patiesībā ir Otrā pasaules kara varone. Protams, uzreiz cits skatījums un daudz jautājumu. Arī varbūt liela izpratne par to, kāpēc viņa bija tāda - drosmīga, pragmatiska, tāda īsta cīnītāja. Mums bija ļoti viegli un joprojām ir viegli, jo mēs esam "Kristīnes armija, un viņa simboliski joprojām ir mūsu ģenerālis. Tad, kad mēs uzzinājām šo stāstu, protams, bija ar ko lepoties. Un žurnāliste, rakstniece Ērika Šmeļkova ir devusi savu redzējumu tieši uz to stāstu, kas notika Otrā pasaules kara laikā, ko Kristīne Čilvere darīja. Īsa Kristīnes Čilveres biogrāfija. Viņa augusi Latvijā, bet studējusi Parīzē un kara laikā nonākusi koncentrācijas nometnē, no kuras 1941. gadā izbēga. Bet kad atgriezusies Lielbritānijā, Kristīne nokļuva Lielbritānijas Īpašo uzdevumu pārvaldes redzeslokā un 22 gadu vecumā kļuva par slepeno aģenti Fifi, Īpašo uzdevumu pārvaldes leģendu.  Bet kā jūs nonācāt līdz dzīvnieku tiesību aizsardzībai, studējot vēsturi, studējot arī tiesību zinātnes? Un arī pēc tam līdz darbam patversmē? Solvita Vība: Man kaut kā 2003. gadā mijās dzīves ceļš ar brīvprātīgajiem šajā biedrībā un patversmē. Manuprāt, dzīvnieki ir tie, kas var uzrunāt jebkuru. Kad mani lūdza iesaistīties, likās noderīga arī mana jurista izglītība, jo par dzīvnieku tiesībām ir jācīnās. Un tie nav tikai praktiskie dzīvnieku glābšanas jautājumi, bet tie tiešām ir nopietni juridiski strīdi par to, kuram taisnība - labestībai vai naudai, vai biznesam. Tāpēc es iesaistījos. Protams, es to neesmu nožēlojusi un man liekas, darbs šajā jomā vienmēr ir tāds, kas sniedz gandarījumu. Un tu saproti, ka katra diena, kuru tu esi bijis darbā, faktiski tu to pat neuzskati par darbu, ir kaut kas jauns, kaut kas ļoti, ļoti sirsnīgs un ļoti daudz cilvēku, kas ir ļoti labsirdīgi. Man liekas, tādas vietas nav daudz. Vai bija varbūt kāds konkrēts gadījums, kas saistīts tieši ar dzīvniekiem, kas pamudināja tieši šajā jomā brīvprātīgo darbu sākt un realizēt? Solvita Vība: 2000. gadu sākumā bija cita situācija Latvijā nekā tā ir tagad. Lai gan mēs arī tagad dzirdam daudz par cietsirdības gadījumiem, par to, cik daudz ir vajadzīga palīdzība dzīvniekiem, bet es varu novērtēt, kāda ir atšķirība šobrīd un cik daudz ir sasniegts. Tad bija ļoti daudz tādu praktisku vajadzību. Man radiniece darbojās jau patversmē, un patversmē tajā laikā bija tā, ka, ja ne katru dienu, tad katru otro trešo pie patversmes durvīm bija kaste vai kaut kas ... atstāti dzīvnieki - kaķēni, kucēni. Un tad mēs mainījāmies - kurš var paņemt uz laiku. Un tad, kad tu jau esi iekšā, tu vairs netiec, protams, ārā. Un tajā laikā arī bija vajadzīga vadītāja patversmei. Es piekritu. Faktiski tādu darbu uzvalkā un zeķubiksēs es nomainīju pret darbu T-kreklā un džinsās, tādu tiešām praktisku. Patiešām bija diezgan radikāls pagrieziens. (..) Es domāju, ka dzīvnieku aizstāvis rēķinās ar to, ka nekad simtprocentīgi sabiedrība nebūs līdzcietīga. Mums ir galvenais jāmēģina panākt to, ka sabiedrībā vairāk kļūst to cilvēku, kuri ir līdzcietīgi, labestīgi, nepamet savus dzīvniekus, un faktiski, kuri … Mēs nevaram nošķirt dzīvnieku aizsardzību un labestību no cilvēka uzvedības un morāles kopumā. Un mēs redzam arī šobrīd, ka tā ir liela problēma, ka, skatot mums ļoti daudz pieejamos sociālos tīklus, medijus, mēs redzam, cik ļoti daudz ir cilvēku, kuri ir ar agresiju arī pret cilvēkiem. Es domāju, tā kopējā problēma ir tas, un kas to uzdevumu dzīvnieku aizsargiem paplašina - kā panākt to, lai mūsu armija, labo cilvēku armija būtu lielāka.  Runājot konkrēti par patversmē nonākušiem dzīvniekiem, protams, mēs redzam to pašu, ka ir cilvēki, kuri pilnīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem atstāj savu dzīvnieku. Bet es domāju, ka viņu attieksmē pret cilvēkiem arī ir lielas problēmas. Ļoti daudz ir diskusiju par to, kā senioru aiziešanas gadījumā paliek viņu dzīvnieki nevienam nevajadzīgi un mantinieki tos neņem. Bet es domāju, ka attiecības ģimenē nav bijušas arī savstarpēji labas cilvēku starpā. Tā kā problēma ir daudz lielāka un fokusēties tikai uz to, kāda būs dzīvnieku labturība, mēs nevaram. Mums ir tas uzdevums, diemžēl daudz lielāks. Bet kopumā jūs teiktu, ka tā labo cilvēku armija, kā jūs teicāt, tā varētu būt mazliet palielinājusies? Vai visas šīs darbības ir mūsu sabiedrības spogulis? Un tā tas ir bijis vienmēr, un mums ir jārēķinās, ka vienmēr būs cilvēki, kuri tomēr ir nežēlīgi. Solvita Vība: Es esmu optimiste un saku, ka labo cilvēku armija ir daudz lielāka. Mēs dzirdam šos kliedzošas cietsirdības gadījumus un labi, ka mēs tos dzirdam un par to runājam. Bet es domāju, ka mums ir ļoti daudz sasniegumu, kurus mēs varam novērtēt. Kaut vai piemērs par to, kā mēs savā laikā divtūkstoš kuros gados sākām kampaņu par to, ka dzīvnieks varētu būt klātesošs pilsētvidē vairākās vietās. Mums bija suņu pastaigas, un mēs aicinājām kafejnīcas, veikalus līmēt zīmītes ar ķepiņu, kur drīkst ienākt ar suni. Šobrīd tas vairs nav nekas tāds ļoti īpašs. Ļoti daudz kur to atļauj normas robežās. Kaut vai tāds piemērs, ka cilvēks norobežojas, ka cilvēkam ir šī attieksme, labestība nevis noteiktos laikos, stundās un dienās, bet tas, ka dzīvē mēs esam atvērti un labestīgi kopumā.

Mums visiem vajag vairāk iecietības, pacietības, iedziļināšanās, un tad mēs varēsim izdarīt vairāk – saka izglītības eksperte Mārīte Seile. Kāpēc laukos jāpaliek mazajām skoliņām un ar kādām emocijām aizgāja no ministres amata, kā sadzīvot ar mākslīgo intelektu un kāpēc joprojām risina klasiskās matemātikas uzdevumus – saruna ar Mārīti Seili Laikmeta krustpunktā. Augstākais matemātiskais grāds specialitātē. Modernā elementārā matemātika. Ilgstoši atbalsta meklējumi skolotājiem. Derībās zaudēta šampanieša kaste, kļūstot par izglītības un zinātnes ministri Laimdotas Straujumas otrās valdības laikā. Jauni mērķi, šobrīd vadot Latvijas Universitātes Studiju inovācijas nodaļu. Laikmeta krustpunktā Mārīte Seile. Iesākumā daži aktuāli jautājumi. Teju visu profesionālo dzīvi jūs esat bijusi saistīta ar izglītību, bijāt arī nozares ministre. Kā šajā laikā jūs vērtējat dzīvi, notiekošo. Par ko šobrīd domājat? Mārīte Seile: Es domāju, ka joprojām mana galvenā profesionālās dzīves sastāvdaļa ir izglītība. Un, ja man jautātu, vai es saprotu labāk, kā būtu jābūvē izglītības sistēma, es teiktu, ka nē. Man liekas, ka dzīve ir kļuvusi daudz sarežģītāka, daudz sadrumstalotāka, daudz dinamiskāka. Faktiski šīs ir tēmas, kas mani visvairāk nodarbina, domājot par skolu tīkla nākotni, jo šobrīd mēs skaidri redzam, ka arvien vairāk pieaug bērnu skaits, kas mācās privātās skolās, kas mācās tālmācībā. Sabiedrībā vairs nav viennozīmīgi skaidras atbildes, ko nozīmē mācīties un kas ir labākais bērnam. Tajā ir gan pozitīvas iespējas, gan neapšaubāmi ir arī riski. Vai to ir veicinājusi mūsu iespēja izvēlēties un pašiem kaut ko organizēt? Ir plašāks klāsts, kur bērnus sūtīt mācīties, vai cilvēku sajūta, ka viņi visu paši zina labāk? Mārītē Seile: Vēl turpinot iepriekšējo, tā ir tā daļa, kas ir mainījusies. Tajā pašā laikā, arī domājot par šo interviju, es pašķirstīju laikrakstu "Vēstis Skolai", ko mēs Skolu atbalsta centrā izdevām kopš 1998. līdz 2002. gadam. Tēmas ir precīzi tādas pašas, par kādām mēs runājam šobrīd izglītības sistēmā. Ir mainījušies uzvārdi, ir mainījušies skaitļi, bet visas tās pašas tēmas - skolu tīkls, atalgojums, atbalsts bērniem ar īpašām vajadzībām ir nemainīgas. Mēs varētu tagad lasīt to avīzi, un mēs pat nesaprastu. Un par šo es gribēju arī paturpināt tajā nozīmē, ka, no vienas puses, daudz kas ir mainījies, bet pamatlietas mēs tāpat neesam iemācījušies atrisināt. Un šis ir tas milzu izaicinājums. Varbūt laiks mūs dzen ļoti strauji uz priekšu un mēs nespējam piemēroties jaunajam laikam? Vai tomēr tas pamats, kā jūs sakāt, ir neizkustināms? Mārīte Seile: Pieņemu, ka abu lietu kombinācijā. Domājot par bērnu izglītību - bērns sāk mācīties pirmajā klasē, viņš pabeidz vidusskolu, kas ir pats pamatiņš, pēc 12 gadiem. Tas ir milzīgs laika periods, kur vajadzētu būt garantētai pēctecībai. Vajadzētu būt ļoti skaidram, kāpēc es pirmajā klasē mācos to, ko mācos, kā tas saistīsies ar otro, trešo, 12.klasi. Bet realitātē mēs zinām, ka 12 gados var mainīties valdības, nevis var mainīties, bet mainīsies; mainīsies neskaitāmi izglītības ministri, mainīsies situācija. Bet, protams, ka pēdējos gados mūs papildus ļoti dzen gan straujā tehnoloģiju attīstība, šobrīd mākslīgā intelekta ienākšana… Mākslīgais intelekts nav jauns koncepts, bet mākslīgais intelekts plaši pieejams plašām cilvēku masām ir jauna lieta, kas atkal ienes gan iespējas, gan dinamiku, bet ienes arī milzīgi daudz riskus. Un papildus, protams, cilvēku mobilitāte. Cilvēki daudz vairāk ceļo, iegūst daudz lielākas pieredzes, pieejama ļoti atšķirīga informācija, iespēja katram veidot savu informācijas burbuli. Sabiedrības dinamika ir kļuvusi ļoti sarežģīta. (..) Jūs varat nosaukt vienu kritēriju izglītības jomā pēc jūsu izvēles, kurš ir mainīts neskaitāmas reizes, kas varbūt arī ir radījis to milzīgo sajukumu. Mārīte Seile: Mums visu laiku mainās kritēriji un redzējums par skolu tīkla attīstību. Es domāju, ka šī ir ārkārtīgi nopietna tēma. Mums nav izdevies gadu gaitā tomēr apsēsties pie viena galda visai valdībai pēc būtības, tai skaitā tiem, kas atbild par satiksmi, tiem, kas atbild par ekonomikas attīstību, un pašiem sev atbildēt, ko mēs vēlamies no Latvijas reģioniem. Es domāju, ka šis jautājums nav atbildēts. Ja mēs vēlamies, lai Latvijas reģioni neizmirst, ja mēs nevēlamies tikai dažas industriāli attīstītas salas, ap kurām koncentrējas Latvijas iedzīvotāji, tad uz to ir jāstrādā ne tikai no izglītības perspektīvas, kā tas bieži notiek, bet tur ir jārada arī darbavietas. Šo es redzu kā absolūti kritisku tēmu. Vai arī tad godīgi jāpasaka – mums laukos paliks lielie zemnieki, kas nebūs daudz. Pārējiem ir jāsaprot, ka perspektīvas nebūs, jāpārvirzās uz punktiem A, B, C, D. Un šo neviens godīgi nekad nav pateicis. Un arī es vēroju gan tad, kad biju ministre pirms 10 gadiem, gan pirms tam, lasot kolēģu intervijas, gan tagad raugoties, joprojām nav ministrijas apsēdušās pie viena galda un pateikušas – skolu tīkls nav tikai par izglītības sistēmu. (..) Joprojām domāju, ka mazajiem bērniem skoliņai ir jābūt pēc iespējas tuvu pie mājas. Tā ir sākumskola, iespējams, līdz septītajai klasei. Ir iespējams mazajās klasītēs nodrošināt mazu skolu ar mazu skolotāju skaitu. Sākumskolas posmā nav nepieciešama tik dziļi detalizēta izpratne par kādu mācību jomu, lai pāris cilvēki nevarētu kvalitatīvi nodrošināt mācību procesu. Kā ar tiem argumentiem, ka tad bērnam neveidojas piederības sajūta lielākai klasei, viņam nav lielāka konkurence, skolotājiem nespēj nodrošināt nepieciešamās slodzes nepieciešamas? Mārīte Seile: Slodzes risinām ar mazāku skolotāju skaitu.  Mazam bērnam ir ļoti svarīgi dot iespēju pakāpeniski pierast pie lielāka bērnu skaita, pie jaunām zināšanām, pie jaunām pieredzēm. Bet mazam bērnam ir svarīgi justies droši, stabili, prognozējami.  Šī ir viena tēze, ko es droši vien esmu atkārtojusi. Ir jautājums, kas ir pieaugušais istabā? Mēs, pieaugušie, tik bieži sarunās ar bērniem kļūstam par kaut kādiem nelīdzsvarotiem pusaudžiem, aizmirstot, ka mums pretī sēž bērns. Viņš šajā pasaulē bija sešus, septiņus, desmit gadus, un tad tas ar saviem vienalga 30, 40, 50, 60 [gadiem] uzvedos tā, it kā viņam būtu simts. Mēs esam pieaugušie, mums ir jāparūpējas par to bērnu. Viņš nav piedzimis ļauns, nejauks, neuzvedīgs kaitnieks. Mēs viņu tādu esam izaudzinājuši. Un šis ir tas, kas ļoti sāp, ka tu redzi, ka pieaugušais uzvedas kā nelīdzsvarots cilvēks. Man liekas, ka nav jāpārspīlē mazajiem bērniem nepieciešamība nekavējoties pēc milzīga stresainas vides un daudz cilvēkiem apkārt, jo tādā veidā viņš kļūst stiprāks. Viņš kļūst stiprāks, ja viņam ļaus paaugties, ja viņam ļaus iepazīt pasauli.  Kad mēs pietuvojamies vidusskolai, tad tā gan ir cita tēma, kas arī nav vienkārša nekādā veidā, jo no vienas puses vidusskolā ir nepieciešami skolotāji ar ļoti specifiskām zināšanām. Protams, ka tev ir jāzina fizika, matemātika vai ķīmija, un pašam dziļi jāsaprot šis priekšmets, lai tu varētu bērniem paskaidrot. Bet tajā pašā laikā arī pasaulē nav pārāk daudz pētījumu, bet ir pētījumi par to, ja vidusskola atrodas vairāk nekā 30 minūšu brauciena attālumā no mājām, tad risks, ka skolēns nekad neaizies uz skolu vai izkritīs, tai skaitā sociāli ekonomisku iemeslu dēļ, arī pastāv. Bet mēs nevaram nodrošināt perfektu situāciju, bet ir svarīgi precīzi saprast, kas ir ieguvumi un riski.

Nesteidzieties pārāk ātri, lai sargeņģelis tiek līdzi – novēl aktrise Akvelīna Līvmane, kas pēc ilgāka pārtraukuma atkal spēlē teātrī. Par biešu zupas garšu bērnībā un kāpēc studēja arhitektos, par kinoprovēm un kā filmējās pie Streiča, kā tika pāri nelaimēm un kāpēc dzīve ir brīnišķīga – saruna ar Akvelīnu Līvmani Laikmeta krustpunktā. „Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis. Atšķirība tikai tā, ka viens jūt un sarunājas ar viņu. Cits neliekas ne zinis, bet vēl kāds atskārst sargājošo klātbūtni vien ārkārtas apstākļos. Es ticu. Es ticu, ka puķe uzplauks, ka diena uzausīs un ka laime piemeklēs. Es vienkārši ticu.” Tā grāmatā „Zem sargeņģeļa spārna” saka Akvelīna Līvmane. Mēs viņu pazīstam kā teātra un kino aktrisi, bet Akvelīna savās tikšanās reizēs ar ļaudīm iedrošina arī pacelties pēc sāpīgiem kritieniem. Akvelīna daudz lūkojas zvaigznēs un māca tās izzināt. Un Akvelīna arī ir veselīga dzīvesveida vēstnese. Par to likteni un sagadīšanos.  Nākot studijā, tieši prātoju, ka iepriekšējās sezonās man bija vairākkārt doma jūs aicināt uz sarunu, bet ik pa brīdim plāni mainījās, un šogad, kad esmu paņēmis nelielu pauzi no radio, tā tiešām ir sagadīšanās, ka tiekamies radio studijā. Jūs tādām sagadīšanās lietām ticat? Akvelīna Līvmane: Man liekas, ka ilgāk dzīvojot, es saprotu, ka ļoti daudz kas ir jau iepriekš nolikts, iepriekš paredzēts un atliek tikai pieņemt, priecāties, par kaut kādām sliktākām lietām – arī pieņemt un neuztraukties. Tā kā mūsu satikšanās ir brīnišķīga. Par tiem sargeņģeļiem es ievadā minēju. Ir jums prātā varbūt pēdējais brīdis, kad esat jutusi, ka viņš tiešām bija blakus. Vai varbūt tie sargeņģeļi mums visu laiku ir blakus? Varbūt viņi ir šeit, studijā tagad, kā ar viņiem? Akvelīna Līvmane: Droši vien. Tā es pieņemu, ka ir, jo es kādreiz tā pakutinu sargeņģelim kājiņas, es smejos. Droši vien, ka ir un es vienmēr saku – nesteidzieties pārāk ātri, lai sargeņģelis tiek līdzi. Un kaut kas tajā visā ir. Tas nav tik vienkārši. Tautas atmiņa, tautas pasakas un nostāsti es domāju, ka nemelo. Bet pašai kaut kāds brīdis ir bijis pēdējā laikā, kad kaut kas ir noticis un jūs piefiksējat – jā, tiešām tas ir sargeņģelis, kas man lika atgriezties mājās, jo gludeklis nav izslēgts… Akvelīna Līvmane: Nē, pēdējā laikā es tiešām pieņemu, ka viss iet uz labu. Viss ir ļoti brīnišķīgi. Man ļoti patīk vārds – brīnišķīgi, tāpēc es arī teicu, ka mūsu satikšanās ir brīnišķīga. Un tad tāda īpaša gadījuma nav bijis, ka tāds brīnišķīgs sargeņģelis ir klāt. Bet es aizvakar – jā. Saka, ja uz ielas ierauga putna spalvu, tad tur garām lidojis sargeņģelis, un man liekas, ka aizvakar es gāju un tur bija ļoti skaista putna spalva, tā kā es pasveicināju un teicu paldies. Es ievadā jūs pieteicu arī kā veselīga dzīvesveida vēstnesi. Kādā intervijā izlasīju šādu jūsu pieteikumu par veselīgo dzīvesveidu – arvien katru rītu, arī ar linu dvieli, auksts ūdens pēc Ziņģītes metodes. Arvien tas viss, arī šorīt? Akvelīna Līvmane: Arī šorīt. Jo tad, ja iesāk, tad vienkārši citādāk nevar. Pirms gadiem pieciem es sapratu, ka neviens cits man nepalīdzēs, ka es varu palīdzēt tikai pati sev. Pirms tam es zināju, ka tas tā ir, bet kaut kādi apstākļi noliek fakta priekšā, ka ir tas jādara, ir jāvingro, ir jārīvējas ar dvielīti un jāuzmana, ko ēdu, un jāpalasa anotācijas uz produktiem un tamlīdzīgi. Un zāļu tējas. Jūs jau arī par eksperti var saukt? Akvelīna Līvmane: Par eksperti nē, bet vienkārši man mājās ir. Mēs abi ar dzīvesbiedru vācam un mums ir apmēram viens kubs tēju, vesels tāds. Milzīga kaste. Vai jums ir kāda firmas zīme? Akvelīna Līvmane: Visas tējas, ko var savākt. Mēs sākam ar pavasari, droši vien aprīlī jau būs kaut kādi priežu pumpuri, tad gaiļbiksītes un visu vasaru kaut ko līdz rudenim vēlam. Lai būtu visādas tējas, rūgtas un negaršīgas, kā citi saka, ka tās ir negaršīgas. Man viss garšo. Zvaigžņu pētīšana, astroloģija, Vai arvien jūs vēl arī ļaudis konsultējat? Ja jums kāds vaicā padomu? Akvelīna Līvmane: Nē, es vairs to nedaru, es piekusu. Patiešām šādā varbūt atbildības nozīmē, ka likās, vai es cilvēkam visu pasaku, vai viņš ir saņēmis to atbildi? Un tie bija ilgi gari gadi. Tagad man pietiek pašai ar sevi. Es ieskatos savā kartē, bet es zinu, ka galvenie, ņemot vērā gadu skaitli, ko visi zina, kuram es nepievēršu uzmanību, bet svarīgākie notikumi jau ir bijuši, lielākie pagriezieni. Tā kā tagad vienkārši skaisti jādzīvo.

Es rakstu sev, nevis kādai noteiktai mērķauditorijai, jo tikai tā to var izdarīt vislabāk – saka rakstnieks, publicists Aivars Kļavis. Kā žurnālā "Avots" savulaik publicēja aizliegto Orvelu un kāds ir viņa latvieša kods, kāpēc grāmata jālasa vismaz divreiz un kur smelties izturību, kad pasaule jūk prātā – saruna ar Aivaru Kļavi Laikmeta krustpunktā. Ja runājam par kaut kā jauna veidošanos, mēdzam to salīdzināt ar augšanu. Par zemi, kurā uzdīgst ilgi lolots vai tieši nevēlams augs, bet augsne vienam vai otram ir bijusi gatava, īpaši gatavota vai pati pamazām veidojusies tā, lai to uzņemtu. Raugoties uz piedzīvoto Latvijā, katrs varam atsaukt atmiņā būtiskus pavērsienus, kuri ietekmējuši tālākos notikumus. Tos ne tikai fiksē, bet nereti veicina arī radošās nozares pārstāvji – žurnālisti, publicisti, rakstnieki. Aivars Kļavis vienā personā ir visu trīs uzskaitīto profesiju pārstāvis, bet viņa identitātes daļa ir arī leģendārais žurnāls „Avots”. Runāsim, protams, par „Avota” laiku, par jūsu nenogurstošo vēlmi kā rakstniekam dot arī pleca sajūtu jauniešiem, par grāmatām un to, vai un kā ir mainījusies jūsu revīzija par vēsturi, un par to, kā, jūsuprāt, veidojusies augsne šā brīža sabiedrības noskaņojumam. No 2023. gada iznāk jūsu sarakstītā „Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija”, šobrīd izdošanā ir astotais sējums. Es saprotu, ka devītais ir rediģēšanā. Aivars Kļavis: Astotais ir tipogrāfijā, cik es zinu. Un tad es domāju, ka mēneša beigās iznāks. Devītais ir pabeigts. Un kā jūs pats rakstāt, tie ir stāsti par literatūru, par cilvēkiem, kas ir radījuši literatūru, proti, tāds ceļojums literatūras vēsturē. Katram posmam ir veltīta sava grāmata, sākot pat no antīkajiem laikiem. Kāpēc jums svarīgi bija to rakstīt un arī izdot? Aivars Kļavis: Sākumā ideja bija tāda diezgan vienkārša, ka tā būtu grāmatiņa, kur būtu mana literārā pieredze un mans skatījums uz literatūru. Un es iesniedzu Kultūrkapitālā projektu. Projektu izbrāķēja un es sadusmojos. Patiesībā tas, ja tā godīgi, es vienkārši to daru, sāku darīt aiz spītības. Es domāju – jūs neatbalstāt šo projektu, jo atbalstīt neatbalstīt – tās ir kultūrkapitāla tiesības, un tas ir pilnīgi normāli, ka neatbalsta. Bet tas pamatojums bija tāds, ka šāda grāmata nav vajadzīga, jo skolotājiem viss ir. Visi jau zina. Man liekas, ka jūs iestājaties par to, ka jums nepatika formulējums, ka ideja nepārliecina. Jūs jautājat, ko nozīmē nepārliecinoša ideja, ka tas nav pamatojums. Aivars Kļavis: Jā, tā tas bija. Bet tad, kad mēs vienojāmies sākumā, es domāju, ka tā tiešām būs viena grāmata. Varbūt tāda diezgan pabieza, bet paldies izdevniecības „Zvaigzne ABC” oriģinālliteratūras redakcijas vadītājai Bārbalai Simsonei, kura teica, ka tā nav laba doma. Ja es domāju uzrunāt jauniešus, tad viņi tādu biezu grāmatu neņems rokās. (..) Varētu teikt, ka lielā daļā savas daiļrades, līdzīgi kā Jurim Podniekam kino, esat veltījis uzmanību jauniešiem un runājis par jauniešiem aktuālām problēmām par to, kā viņiem sākt pašiem savu dzīvi. Kā jūs domājat, ko šīs zināšanas jauniešiem izlasot grāmatā, palīdz? Aivars Kļavis: Galvenais būtu, šodien uzrunājot jauniešus, ieinteresēt viņus tik daudz, lai viņi vispār lasītu, lai viņi pievērstos. Tālāk es nezinu. Tālākais jau ir atkarīgs no viņiem pašiem, ko viņi meklē, ko viņi grib atrast tur. Vai es to spēju dot? To nu es nezinu. Man pamatmērķis tomēr ir, gan kad rakstīju triloģiju „Viņpus vārtiem”,  to „Melno akmeni”, pirmo grāmatu, tad tā doma bija ieinteresēt. Tā ir triloģija par vēsturi - ieinteresēt viņus par baltiem, par to, no kurienes mēs nākam un kas mēs tādi esam, par senvēsturi. Un šobrīd vispār par to, ka literatūra ir noslēpumiem pilna un bagāta. Noslēpumiem bagāta varbūt īsti nav korekti, bet ka tur netrūkst noslēpumu, netrūkst dēku, netrūkst kaislību un netrūkst… It sevišķi tajās pēdējās grāmatās, kuras rakstu par Kafku, par Orvelu, par Džoisu un par dadaismu, nu arī astotajā būs vairāk nekā tā senatne, kas liekas ļoti tālu, bet tas vismaz man liekas tuvāki. Gan jau jauniešiem arī tas liksies. Jūsu pieminētie autori bija viena daļa no tiem, kurus publicējāt žurnālā „Avots”, un „Avots” arī bija primāri domāts jauniešiem. Jūs noteikti bijāt klāt brīdī, kad sabiedrība vēl diezgan piesardzīgi, bet arī kāri tvēra dažādas pārmaiņas, kas tajā laikā notika. Ja skatāmies kopumā uz šo laikmetu, jūs arī esat pietiekami asredzīgs visu savu profesionālo mūžu bijis, kā jūs kopumā vērtēt to, ko mēs šobrīd visi piedzīvojam – gan šeit, gan pasaulē, jo mēs vispār nemaz vairs neesam atrauti no pasaules. Aivars Kļavis: Es riskēšu, es būšu nepopulārs, bet atkārtošu to, ko daudzi cilvēki saka, ka man liekas, ka pasaule jūk prātā. Jā, jo tas, kas šobrīd pasaulē, notiek. Nerunāsim par visu pasauli, jo pasaule ļoti dažāda ir. Ir Ķīna, ir Amerika, ir Japāna, austrumnieki, ir Rietumi, ir Eiropa. Bet es arvien vairāk domāju par to, ja par Eiropu runājam (..) mani pārņem tāda sajūta… Laikam Literatūras noslēpumu enciklopēdijas otrajā grāmatā es rakstīju par Romas impērijas sabrukumu. Un formāli it kā, ja nekļūdos, Romas impērijas sabruka 476. gadā, bet viņa jau nesabruka vienā gadā un vienā dienā. Tad šobrīd, runājot par Eiropu, es redzu tādas zināmas paralēles. Parasti saka, ka Romas impērija sabruka tāpēc, ka sāka prevalēt brutālas izklaides, kultūra vispār pazuda. Ārprātīgi brutālas izklaides, kur krokodili rija kristiešus un vērši izvaroja jaunas meitenes, un visi skatījās un aplaudēja. Vārdu sakot, izklaide aizstāja kultūru. Es nezinu, pat par izklaidi to nevar saukt. Tā ir kaut kāda perversa dziņu apmierināšana. To parasti piemin, bet aizmirst divas citas lietas, kas varbūt to Romas impēriju iznīcināja vēl vairāk, kur ir lielas paralēles ar mūsdienu Eiropu. Lai impēriju saglabātu, lai tā funkcionētu, pieauga ierēdņu armija, drausmīga ierēdniecība. To mēs parasti nerunājam un tā ir vistiešākā paralēle ar mūsdienu Eiropu. Tur bija ierēdnis ierēdņa galā, ko vairs nevarēja saprast, jo vajadzēja tos cilvēkus kontrolēt, viņus vajadzēja vadīt, viņus vajadzēja uzturēt. Un trešā lieta, ko arī šodien tā politkorekti mēs nepieminam, nerunājam – tie bija barbari, kurus Romai nācās asimilēt. Viņi vispirms iekaroja, un pēc tam viņi ienāca Romā. Un varbūt viņi bija tie, kas tieši pieprasīja, nevis dižciltīgie romieši. Romieši vienkārši pakļāvās tai psihozei. Bet šie barbari. Un tās trīs lietas. Kad es tagad skatos, kas šobrīd notiek Eiropā, ir diezgan lielas paralēles, un tas mani biedē. Ko darīt? Kaut kāda apgaismība jāgaida? Aivars Kļavis: Es domāju, ka patiesībā neko tur nevar darīt. Tas ir process, kas risinās savā gaitā. Mēs runājam par to Romas impērijas Eiropas daļu. Tajā pašā laikā tās kultūras aktivitātes pārsviedās uz austrumiem, jo Roma bija daļa no tagadējās Āfrikas. Tieši tur kultūra turpināja attīstīties. Āpulējs uzrakstīja savu romānu "Zelta ēzelis", kas līdz mūsdienām ir saglabājies. Un gan jau viņš nebija vienīgais. Kamēr tajā Eiropas daļā prevalēja barbariska izklaide vai alkas pēc šīs barbariskās izklaides, tajā pusē it kā tas viss notika. Es pieņemu, ka varbūt arī tā kaut kā notiks ar Eiropu. Bet es domāju, ka ir globāli vēsturiski procesi, kurus mēs nekādi nevaram ietekmēt. Mēs tos piedzīvojam, pārdzīvojam. Aivars Kļavis: Mēs tos nepiedzīvosim un arī nepārdzīvosim, bet mūsu mazmazmazbērni visticamāk, piedzīvos. (..) Ir grūti iedomāties jautājumu, kas vēl jums nebūtu pa šo žurnālu un laiku uzdots, bet kas jums šobrīd šķiet būtiskākais, ko jums izdevās panākt ar žurnālu „Avots”? Aivars Kļavis: Patiesībā jūs uzdevāt jautājumu, kurš ir jums jāuzdod sev pašai. Es nevaru to pateikt. Toreiz mēs darījām to, ko reāli prasīja laiks. Vai mūsu izpratne par to laiku, kas mums bija svarīgi, kas tobrīd šķita galvenais. Protams, mēs domājam gan par cenzūru, kas būs – kādas ziepes mums būs, kad mēs dabūsim pa galvu un cik smagi mēs dabūsim pa galvu, jo tas, ka dabūsim, bija skaidrs. Bet mēs nedomājam par to, ko tagad visi – ir kaut kāda mūsu misija. Mēs nedomājam šādās kategorijās. Tikko mēs būtu sākuši domāt šādās kategorijās, tas nebūtu „Avots”. Tas būtu kaut kas pilnīgi cits.  Tas ir arī, kas saistās ar to, kā es rakstu. Atkal būs tāds nepopulārs viedoklis. It kā it kā tu esi rakstnieks un raksti lasītājiem. Es nerakstu lasītājiem. Es rakstu sev. Un tikai tad, kad tu to darbu dari sev… Mēs arī tagad daudz ko darām nezin kam – mērķauditorijai, misijas vārdā, sabiedrības interesēm, lai mainītu situāciju. Bet vislabāk tu to darbu izdari tad, kad tu to dari sev. Tikko tu sāc darīt citiem, tev ir ļoti viegli halturēt, ir ļoti viegli iesmērēt kaut ko neīstu, lai gan varbūt izskatās, ka visi vārdi ir pareizi, viss ir pareizi uzrakstīts. Domāju, ka mani kolēģi, liela daļa no viņiem arī to darīja sev. Varbūt viens darīja vairāk, lai pašapliecinātos, cits varbūt mazāk, vienam tās ambīcijas bija lielākas, teiksim, Normundam [Naumanim] bija varenas un viņš tās arī realizēja vēlāk. (..) Kāpēc mēs varējām nodrukāt Orvelu? Un kāpēc to, ka mēs esam nodrukājuši Orvelu, nepamanīja, ka Orvels ir aizliegts, nepamanīja Latvijā, bet pamanīja Maskavā? Tāpēc, ka ar gadiem tas totalitārisms krāja un krāja – tas ir aizliegts, tas ir aizliegts, šitas ir aizliegts, šitas ir aizliegts. Un beigās tie cenzori paši vairs nejēdza, kas ir aizliegts un kas īsti nav, jo tas jau bija neaptverami. Un tā kā visi cilvēki pēc būtības ir paslinki, tad tiem cenzoriem arī tā vietā, lai urbtos un lasītu, un meklētu, viņiem labāk patika pasēdēt Preses nama kafejnīcā, papļāpāt. Žurnālā kopā bija 160 lappuses. Mēs drukājam ārprātīgi sīkiem burtiņiem, kā pašlaik neviens neko nedrukā, nevar izlasīt. Un es domāju, ka tādus garus gabalus kā romānus viņi nemaz nelasīja. Un, piemēram, to pašu Orvelu mēs nosaucām par pasaku. Runa ir par Džordža Orvela romānu "Dzīvnieku ferma". Aivars Kļavis: Jā. Romānu "Dzīvnieku ferma" mēs nosaucām par pasaku. Nu un tas sākums jau ir kā pasakā. Cenzors paņēma, izlasīja – saimnieks aizslēdza kūti, zvēri sāk runāt. Ai, nu… Un pamanīja tikai tad, kad žurnāls bija iznācis, pamanīja to Maskavā, jo pirms „Avots” nonāca pie lasītājiem Latvijā, tas bija Maskavā centrālkomitejā ātrāk nekā Latvijā, un tur arī pamanīja. Bet žurnāls iznāca piektdienā, un piektdienā neko nevar atrisināt, un jau sestdienā tas bija cilvēkiem pastkastītēs. Un vairs nevarēja ne aizliegt, ne izņemt, ne atņemt žurnālu, ne pārdrukāt. Neko vairs nevarēja izdarīt.

Karš Ukrainā kļuvis par jauno tehnoloģiju laboratoriju un liek pārrakstīt visas taktiskās grāmatas, saka atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, kuru savējo vidū dēvē arī par krīzes komandieri. Ko uzskata par galveno aizsardzības spēku un kur glabā savu ģenerāļa zobenu – saruna ar Raimondu Graubi Laikmeta krustpunktā. Latvijas armijas komandiera amatā Raimonds Graube bijis visilgāk kopš Latvijas valsts un armijas pastāvēšanas. No 1991.gada iesaistījās Zemessardzē, pēc četriem gadiem jau to vadīja. Esot Zemessardzē, piedalījās arī nakts reidos, aizturot kontrabandistus. Kādas krīzes un saviļņojoši brīži bijuši aktīvā dienesta laikā un kur glabājas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pasniegtais zobens, kļūstot par ģenerāli? Laikmeta krustpunktā atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, jau teju desmit gadus Valsts aizsardzības un patriotisma fonda „Namejs” valdes priekšsēdētājs. Ir februāris un pēdējos četrus gadus tas iezīmē laiku, kad Krievija sāka karu pret Ukrainu. Teju katru dienu pret cilvēkiem tiek vērsti uzbrukumi un tiek postīta viņu mājas. Katru gadu šajā laikā gan uzņēmēji, gan iedzīvotāji tiek aicināti ziedot, lai nodrošinātu kaut daļu no karā iznīcinātā. Un katrs mūsu atbalsts, cerams, arī ir palīdzība ukraiņiem pavadīt vēl un vēl vienu dienu tik bezjēdzīgajā un nežēlīgajā karā. Jūs vadāt fondu „Namejs”, kas vispirms rūpējas par mūsu armijas veterāniem un viņu ģimenēm, bet atbalsta akcijās Ukrainai arī esat ļoti bieži līdzās to organizatoriem. Kā šogad rit akcija, kas jau tuvojas noslēgumam? Raimonds Graube: Jā, mums trīs mēneši pēc pilna mēroga kara uzsākšanas jau bija pirmā ukraiņu karavīru bērnu grupa Latvijā. Mēs vasaras brīvlaikā rīkojām nometnes un to turpinām darīt jau šos visus četrus gadus. Šogad fonds „Namejs” atsaucās aicinājumam palīdzēt, un ja tā var teikt, palīdzēt ar siltumu ukraiņiem, ziedojot, vedot visus nepieciešamos tehniskos līdzekļus, akumulatorus vai ģeneratorus. Mēs nolēmām nedaudz savādāk – mēs vedīsim bērnus uz siltumu, uz Latviju. Man ir paredzēta ukraiņu un ukraiņu vienību karavīru bērnu nometne Latvijā, jau pēc pāris nedēļām tā sāksies, un iepriecināsim bērnus šeit. Tas ir mūsu ieguldījums -  šos bērnus, dot viņiem priecīgus brīžus bez bailēm, bez trauksmēm miera apstākļos un rādīt, kā mēs dzīvojam. Ņemot vērā jūsu pieredzi un arī to, cik aktīvs esat bijis šajos gados gan ar padomu, gan arī komentējot notiekošo, nedaudz gribētu parunāt par Ukrainas karavīru garu un arī zināšanām, un prasmi, un profesionalitāti kaujas laukā. Militārpersonas, kuras ir saistītas ar Tartu Aizsardzības akadēmiju, atceras, ka ukraiņi tur jau ir mācījušies no 2000. gada sākuma. Toreiz, protams, vēl nevarēja runāt par ļoti stipru armiju, tieši pretēji, bet būtiskas pārmaiņas esot būtiskas tieši pēc 2014. gada. Šīs kaujas operācijas Donbasā - astoņi gadi ir bijis ilgs laiks. Ir tāds pieņēmums, ka tieši tur šī vide un šie apstākļi izveidoja pašreizējos Ukrainas virsniekus un karavīrus. Kā jūs vērtētu, vai tas tā varētu būt? Raimonds Graube: Jā, lielā mērā tas tā ir, arī pēc manā rīcībā esošās informācijas. Tur izveidojās divas karavīru grupas. Pirmkārt, ļoti nostabilizējās, profesionāli attīstījās un pilnveidojās profesionālās vienības vairāk Rietumu kaujas darbības un taktikas virzienā, gaisa desanta vienības un visas tās slavenākās, kas arī noturēja šo fronti. Šobrīd gan diemžēl lielākā daļa no viņiem ir gājuši bojā, bet šī paaudzes maiņa ir noritējusi un pēctecība ir notikusi.  Otrs ļoti svarīgs vilnis bija brīvprātīgo kustība, un slavenākā no šīm vienībām bija Azova vienība. Mēs zinām, ka no tā laikam arī Krievijas propaganda un Krievija baidījās visvairāk, no šī ukraiņu gara pacelšanas, no savu sakņu meklēšanas un pret viņiem vērsās ļoti spēcīgs ideoloģiskais uzbrukums kara laikā, es domāju pilna mēroga kara laikā. Pēc 2014. gada, kad dibinājās Azova vienības, šie brīvprātīgie, kuri paralēli profesionālām vienībām un obligātā dienesta vienībām nodrošināja valsts drošību, aizsardzību. Bet, kā teicu, viņi baidās, tāpat kā mūsu gadījumā, no mūsu tautas vienotības. No tautas gara. Profesionāls karavīrs ir viena lieta, bet svarīgākais ir šī kombinācija - profesionālis kopā ar šo vēlmi aizstāvēt šo valsti. Es vienmēr esmu teicis, kad vērtēju Latvijas aizsardzības stiprumu - viņa būs apdraudēta tad, ja nebūs brīvprātīgie, kuri grib šo valsti aizstāvēt. Zemessargi vai caur  mobilizācijas rezervēm, arī profesionāļi, protams, viņi arī brīvprātīgi iestājušies. Ukraiņi to spilgti nodemonstrēja un šī iemesla dēļ uzbruka tieši Azovam. Tagad jau mēs redzam, ka tā ir tāda pati vienība kā visi tie brīvprātīgie, kuri, jā - balsta savas saknes pagātnē, izmanto varbūt tās zīmes, kuras arī mums ir liegts izmantot pilnā apjomā un kurām nav nekāda sakara ar nacistisko Vāciju. Kura sakņojas senā Indijas vai vispār indoeiropiešu kultūrā. Tas secinājums arī mums ir jāizdara, ka tautas vēlme šo valsti aizstāvēt, brīvprātīgie ir absolūts fundamentāls priekšnoteikums mūsu uzvarai, nosargājot neatkarību. (..) Noteikti jūs arī esat pamanījis, ka augstas vairāku Eiropas valstu militārpersonas brīdina par nenovēršamu karu. Atšķiras tikai gads, kuru viņi min, un aicina apzināties reāli, ka būs cilvēku zaudējumi un ka tas nozīmē, ka pat Rietumeiropas valstis var piedzīvot uzbrukumu. Kā vērtēt šādus augstu militārpersonu paziņojumus? Vai tā ir tāda sapurināšanas politika Eiropai no iekšienes? Raimonds Graube: Šeit ir divi punkti. Pirmais - es atceros, ka ar ļoti spilgtu paziņojumu nāca dāņu izlūkdienesti pirms apmēram gada, varbūt vasarā. Tad arī visi šo citēja, bet aizmirsa apakšā izlasīt pēdējo rindiņu vai nepievērsa uzmanību šai pēdējai rindiņai, kurā bija rakstīts, ka šie scenāriji ir ļoti iespējami un tādi arī būs, ja mēs neturpināsim attīstīt mūsu aizsardzību. Arī pretinieks rēķina. Šie iespējamie uzbrukumu plāni, protams, Krievijai pastāv, par to šaubu nav. Iebrukuma plāni ir. Dažādi scenāriji, dažādas versijas, bet tā ir matemātika, zināmā mērā militārā matemātika. Un, ja viņš [pretinieks] redz, ka mēs attīstām kaut kādu aizsardzības spēju, pastiprinām vienu vai otru virzienu, kas apgrūtina viņa plāna realizāciju, tas plāns jāpārstrādā. Vienā brīdī viņš saprot, ka nespēs sakaut, un nedarīs to. Un otrais, paturēsim prātā kādu valstu komandieri to saka. Es pats vēl nesen biju Vācijā tādā kā ekskursijā, arī runāju ar cilvēkiem. Viņiem nav šī apdraudējuma sajūta tāda, kāda mums Latvijā. Mēs ar šo sajūtu, ka karš var būt un neizbēgams, dzīvojam jau vairākus gadus. Un esam dzīvojuši vienā vai otrā veidā vispār visus gadus kopš mūsu neatkarības atgūšanas. Mēs esam sapratuši, ka tas ir drauds, un kad Ukrainā sākas 2014. gada Maidans, visi mēs ļoti labi zinājām, ko tas nozīmē. Līdz ar to šī ziņa ir vairāk viņiem - atgādinājums tam, ka tas patiešām ir nopietni un reāli. Un tas atgādinājums arī mums. Kaut gan, kā es saku, mēs esam stipri priekšā Eiropai izpratnē par to, ko Krievija savā ļaunumā, savā imperiālajā domāšanā, savā atriebības kārē var nodarīt. Mēs to zinām, viņi to nezina. Un viņi nerunā tādās kategorijās. Ciematos kaut kur, vācu dorfos vai franču šato vai kasās tur, Spānijā. Nē, viņiem ir pilnīgi citāda izpratne. Un viņiem šādi paziņojumi ir svarīgāki. Mums tas ir kā atgādinājums, ka tas tā var būt, rada papildu satraukumu. Viņiem tas ir kā modinātājzvans vairāk joprojām. Diemžēl.

Opera ir nežēlīga – redz cilvēkam cauri, tāpēc tu vari būt netalantīgs, bet jābūt atklātam – saka bijušais operas režisors Guntis Gailītis. Cik dižena ir Rīgas latviešu biedrības vēsture un kā opera skan dabā, kā atjaunoja Brīvības pieminekļa zvaigznes un – kāds ir Latvijas kods. Saruna ar Gunti Gailīti Laikmeta krustpunktā. Sava vēsture ir jāzina. Un pie pieminekļa noņem cepuri. Šie varētu būt bieži dzirdēti šī raidījuma viesa teikti pamudinājuma vārdi, enerģiski uzrunājot auditoriju vai atbildot intervijā. Vērtības un to cienīšana vienlīdz svarīga viņam ir bijusi operas galvenā režisora, Rīgas Pieminekļu aģentūras direktora un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja amatā. Tomēr pāri visam profesionālā mūža mīlestība ir opera. Par laikmeta krustpunktiem savā un Latvijas sabiedrības dzīvē saruna ar Gunti Gailīti. Rīgas Latviešu biedrībā jau četrpadsmito reizi februāris ir Igaunijas mēnesis, un ar koncertu un izstādi jūs atzīmējat Igaunijas 108. gadadienu. Kādām vērtībām ar šiem notikumiem jūs vēlaties pievērst uzmanību? Guntis Gailītis: Atkal vēsture. Latviešu biedrības dibināšana. Esam kopā ar igauņiem – Vidzemes guberņa kopā ar Igauniju, Latvija, Vidzeme. Lai nodibinātu Latviešu biedrību, ir ļoti sarežģīta procedūra. Zīmogi Pēterburgā atļaut latviešiem nākt un dibināt savu biedrību. Tas ir fenomenāli. Pateicoties latviešiem, kas ir Pēterburgā, Valdemārs un vēl vīri, statūti ir sagatavoti, kā tā laika likumdošana prasa, bet vajag kaut ko tādu praktisku. Tajā laikā Igaunijā ir bads. Tad pie šiem statūtiem, lai dibinātu biedrību – ko jūs vēl darīsit? Mēs vāksim ziedojumus bada cietējiem Igaunijā, kur ir bijusi neraža. Un tas ir milzīgs trumpis, jo nauda ir vajadzīga un bads ir liela problēma. Latviešu biedrības pirmais darbs –faktiski viņi vāca naudu. Un, ja nemaldos, 1500 rubļi, tā bija liela nauda, savāca un tā tika nodota gubernatoram. Līdz ar to tā bija tāda kā zaļā gaisma arī latviešu biedrības dibināšanai. Tāpēc ar igauņiem mums vienmēr ir draudzība un labas attiecības. Rīgas Latviešu biedrība darbojas pēc humānisma principiem, cienot latviskās un vispārcilvēciskās vērtības. Ja mēs lasām statūtus. No 2022.gada 12% no koncertos gūtajiem ieņēmumiem biedrība ziedo Ukrainas cilvēku atbalstam. Cik, jūsuprāt, būtisks atbalsts ir biedrība mums visiem – sabiedrībai šajā laikā, kas ir ļoti sarežģīts, un, protams, arī ukraiņiem, kas dzīvo Latvijā. Guntis Gailītis: Tā ir ārkārtīgi aktuāla un humāna problēma, un ir jāpalīdz, kur mēs varam palīdzēt. Gan tas ir bijis tālā pagātnē, gan tas ir bijis Brīvības cīņu laikā, arī pēckara laikā, kad biedrības cilvēki šo ziedošanas akciju vienmēr ir turējuši savā avangardā. Arī ukraiņiem palīdzēt. Mēs zinām visu situāciju un politisko situāciju. Un biedrība ir īpaša organizācija, jo tā ir it kā neatkarīga un tajā pašā laikā ir kodols Latvijas valstī. Mēs esam Latvijas valsts kodols, par ko es vienmēr runāju. Līdz ar to man saka – Gailīt, nerunā atkal par to vēsturi! Bet vēsture ir ļoti svarīga.

Kļuvu par ārstu, jo laikam būtu grūti pārspēt slavenos vecākus – literatūrzinātnieku un tēlnieci, tā smaidot atzīst profesors, infektologs Uga Dumpis, kuru visi iepazina pandēmijas laikā. Ko studējis Oksfordā un pētījis Āfrikā, kādas slimības pasauli apdraud ASV lēmumu dēļ un kā būtu jābūvē slimnīcas? Saruna ar Ugu Dumpi Laikmeta krustpunktā. Bija dienas un mēneši, kad mēs viņu redzējām biežāk nekā savus draugus, darba biedrus un pat tuviniekus. Gaidījām viņa vērtējumu un ieteikumus, baidījāmies no jaunākajām ziņām, bet reizē arī cerējām, ka tās būs labākas nekā iepriekšējās. Viņa ziņojumi ir bijuši tieši, neizpušķoti un zinātnē pamatoti. Patiešām mūsu laikmeta nozīmīgi krustpunkti šajā reizē ar Ugu Dumpi, profesoru, infektologu Stradiņa slimnīcas Infekciju slimību un hospitālās epidemioloģijas konsultatīvā dienesta vadītāju. Tomēr ir daudz citu, ne mazāk svarīgu un cilvēcei bīstamu infekcijas slimību, kurām ik dienu seko profesors, audzis tēlnieces un indologa ģimenē, studējis tropisko medicīnu, strādājis arī Āfrikā, atkal un atkal brīdinājis par pārmērīgu antibiotiku lietošanu un antibiotiku rezistenci. Rit jauns gads un notikumi pasaulē tiešām notiek ļoti strauji. Kam šobrīd ir pievērsta jūsu uzmanība, gan kā cilvēkam, pilsonim, gan arī kā profesionālim. Uga Dumpis: Diemžēl mana uzmanība ir pievērsta politiskiem notikumiem. Droši vien lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, kas interesējas par to, kas notiek pasaulē, mums jāinteresējas diemžēl arī par politiku. Arī mana nozare ir lielā mērā atkarīga no politikas, piemēram, tas, kas notiek ASV tagad attiecībā uz vakcīnām vai pētniecību. Tas viss ir ļoti nopietni. Līdz ar to es esmu, varētu teikt, spiests ļoti rūpīgi sekot notikumiem pasaulē. (..) Šķiet neticami, ka februārī jau būs pagājuši seši gadi kopš Covid pandēmijas sākuma. Es joprojām atceros to laiku, kad pandēmijas sākumā trauksmaini mēs ik dienu lūdzām jūsu padomus. Sākumā tikāmies televīzijā, pēc tam tikai attālināti. Zinu, ka Covid pandēmijas jautājumi nav pirmā izvēle jums sarunai, tomēr, manuprāt, ir daži jautājumi, uz kuriem, iespējams, tikai jūs varat sniegt atbildi. Vai jums ir skaidrs, kas izraisīja Covid pandēmiju? Uga Dumpis:  Protams, vīruss. Bet jautājums ir laikam - vai no laboratorijas? Manā izpratnē tas ir pilnīgi vienalga, vai vīruss nācis no laboratorijas vai no sikspārņiem kaut kur mežā vai tirgū, jo tie pasākumi, kas bija jāveic, bija vienādi. Ja no laboratorijas, tad tas ir jautājums par biodrošību? Uga Dumpis: Es nedomāju, pirmkārt, ka tas ir no laboratorijas. Protams, ka teorētiski var ģenerēt un izveidot jaunus vīrusus. Pie mūsdienu tehnoloģijām un mākslīgā intelekta tas varētu palikt vēl bīstamāk. Ja tas patogēns jeb vīruss ir ieradies, mums ir vienalga, vai viņš ir radīts laboratorijā vai dabā. Mums ar to ir jātiek galā tāpat. (..) Ko jums pašam kā profesionālim, kā zinātniekam nozīmē, varbūt atskatoties, vai arī tajā mirklī varbūt paspējāt izvērtēt, ko nozīmē piedzīvot pandēmiju, par kuru arī jūs noteikti studējāt. Tas bija kaut kur tālu, vēsturiski seni notikumi, mazākas pandēmijas, kas mūs nav skārušas. Tagad bija teju vispasaules pandēmija. Uga Dumpis: Pirmkārt, visi ir gaidījuši gripu. Tagad uzradās savādāks vīruss ar savādākām klīniskām izpausmēm. Tas, protams, ir tāds unikāls piedzīvojums. Es ceru, ka vairāk šādu piedzīvojumu nebūs. Lai gan to izslēgt nevar. Man tas nozīmēja diezgan murgainu laiku, jo jāsaprot, ka šādās situācijās, jebkuras krīzes situācijās nekad nav skaidrs, kas ir jādara. Nav skaidra arī zinātne. [..]  Tajā laikā bija ārkārtīgi grūti noorientēties informācijā, jo lieli nopietni zinātnes izdevumi publicēja, kā mēs tagad zinām, blēņas. Tātad nepareiza informācija. Bija visu laiku jāzvana. Es zvanīju draugiem gan Karolinskas institūtā, gan Oksfordā un pārspriedām un runājām. Bija ļoti grūti saprast, jo tā pat nebija gripa, kad tu vismaz zini, kā gripa izplatās. Mēs par gripu zinām daudz, daudz vairāk kā par šiem koronavīrusiem. Tāpēc tā neziņa, neskaidrība un arī visas organizatoriskās problēmas, kas bija. Tas bija tāds liels notikums tādā ziņā, ka principā jebkura krīze sabiedrības pārsteidz nesagatavotus. Un tas arī bija piemērs.  Beigu beigās ne jau tā medicīniskā sadarbība bija tā trakākā. Trakākā bija darbība ar iedzīvotājiem vai krīzes vadība, jo tā medicīniskā daļa varbūt bija mazāk sarežģīta. Kā rīkoties ar sabiedrību, kā informēt sabiedrību, kā koordinēt sabiedrību, tas, man liekas, bija lielākais izaicinājums, ko visi ir sapratuši pēc šīs pandēmijas.

Spēja patiesi just ir jātrenē tāpat kā spēja precīzi domāt – pārliecināts fizikas profesors Mārcis Auziņš un katru rītu sāk ar meditāciju. Par ārvalstu studentiem Latvijā un gaisotni Amerikas universitātēs, kāpēc nebiedē mākslīgais intelekts, bet par lielāko apdraudējumu uzskata birokrātiju – saruna ar Mārci Auziņu Laikmeta krustpunktā. Zinātnieks, kas kaislīgi interesējas un stāsta par zinātni, mākslā un mūzikā saskata daudz kopīga ar fiziku. Vai un kā kvantu fizika var palīdzēt viltus ziņu laikmetā un kā neļaut mākslīgajam intelektam mūs apmuļķot? Vairākos no krustpunktiem sarunā saplūdīs gan aktuālais, gan arī vēl neizzinātais. Laikmeta krustpunktā bijušais Latvijas Universitātes rektors, profesors Mārcis Auziņš. Un profesoram tikko iznākusi grāmata – nevis par fiziku, bet meditāciju. "Meditācija racionāliem prātiem" – tāds ir jaunās grāmatas nosaukums. Un, ja mēs ticam dažādiem arhīviem, tad līdz 2018. gadam jūs esat bijis autors teju 500 dažādiem rakstu darbiem. Tās ir monogrāfijas, publikācijas zinātniskajos žurnālos, rakstu krājumos, grāmatas. Kāpēc bija svarīgi rakstīt šādu grāmatu? Mārcis Auziņš: Droši vien varu atcerēties savu kolēģi un skolotāju Jāzepu Eidusu, kurš arī bija uzrakstījis ļoti daudz un izdarījis ļoti daudz zinātnē. Viņš bija no tās paaudzes, kas bija klasiski izglītoti cilvēki. Ar klasiski izglītotiem es saprotu tos, kas skolā bija mācījušies sengrieķu valodu, latīņu valodu. Un viņš vienā brīdī izdomāja, ka viņš iztulkos latviski no latīņu valodas Tītu Lukrēciju Kānu. Tad, kad viņš man to grāmatu uzdāvināja kā kolēģim vai skolniekam, tad viņš teica – Tu zini, Mārci, šis ir tas, kas man liekas, ka ir lielākais un nozīmīgākais, ko esmu izdarījis. Es neteikšu, ka grāmata par meditāciju ir lielākais un nozīmīgākais, ko esmu izdarījis, bet tā kā meditācija ar mani ir bijusi ļoti ilgi un tajā kaut kāda pieredze ir uzkrāta, un par meditāciju mēs bieži vien mūsdienās runājam kā par kaut ko diezgan ezotērisku un ne ļoti eksaktu, tad es gribētu teikt, ka tur ir arī ļoti liela eksaktā komponente. Kas man, protams, kā no eksaktajām zinātnēm nākušam, ir bijusi vienmēr interesanta un tuva. Tādēļ arī šāda grāmata un tādēļ grāmata racionāliem prātiem. Jūs teicāt – meditācija ir ilgi ar jums kopā. Cik gadi tagad būs? Mārcis Auziņš: Kad es rakstīju šo grāmatu, es paskatījos, jo atceros, ka mans tēvs kaut kad pagājušā gadsimta 70. gados žurnālā „Veselība” atrada vairāku numuru garumā rakstu sēriju par jogu, un viņš sāka nodarboties ar jogu un mani arī tanī kaut kādā veidā iesaistīja. Tā kā varētu sākt skaitīt no tā laika ar dažādiem pārtraukumiem, bet droši vien kādus gadus 15 varu teikt, ka neesmu izlaidis nevienu dienu bez meditācijas. Tas prasa zināmu disciplīnu, protams. Bet kaut kādā brīdī varbūt pat ne tik lielu disciplīnu, jo kādreiz man cilvēki jautā – kā tu tā vari nevienu rītu neizlaist? Mana sajūta ir – es nevaru iedomāties, ka es no rīta varētu neiet dušā, tad es nejustos tajā dienā savā ādā. Tas [meditācija] ir kļuvis par kaut kādu higiēnas daļu, tā ir vienkārši rutīna, ar kuru katru rītu tu nodarbojies. (..)  Kas jums šobrīd rada varbūt lielākās bažas, vērojot arī dažādo politisko piedāvājumu? Mēs redzam, ka dažādi jauni politiskie spēki formējas, meklē savu politisko identitāti. Kāda jums ir sajūta šobrīd par valsts stabilitāti? Mārcis Auziņš: Par stabilitāti man varbūt, vismaz iekšējo stabilitāti man lielu bažu nav. Bet tas, par ko man visvairāk sāp sirds vai ko es gribētu redzēt citādi - ir ļoti konkrēta lieta. Mēs daudz pēdējos mēnešus runājam, ka mums ir jāmazina birokrātija. Kas ir okay. Ar to mēs saprotam, ka procedūras ir jāpadara vienkāršākas. Tas droši vien arī ir taisnība. Bet es domāju, ka šaurā vieta ir pavisam citā un šaurā vieta ir tanī, ka viss mūsu birokrātiski administratīvais aparāts ir vērsts uz to, lai mēs precīzi ievērotu procedūras. Sarežģītākas vai vienkāršākas. Tanī brīdī, kad mūsu galvenais mērķis būs rezultāts un procedūras būs tikai veids, kā to rezultātu sasniegt… Un lai šis nepaliktu kā tāds vienkārši deklaratīvs apgalvojums, es izstāstīšu divas lietas.  (..) Pavisam nesen pabeidzām lielu projektu ar NATO. Bet projekta sākuma etaps bija Covid laikā un tur nevarēja tikt laboratorijās. Projekts tuvojās nobeigumam, un es skatos, ka mēs varētu vēl drusku labāku uztaisīt. Un es - un tas ir svarīgi - piektdienas pēcpusdienā uzrakstu e-pastu uz Briseli projekta pārraugam no NATO un saku, ka mums ir tāda situācija, vai mēs nevarētu bez papildu finansējuma dabūt pusgada pagarinājumu, kam mēs varam atskaitīties arī tagad, bet rezultāts pēc pusgada būs labāks. Pirmdienas rītā es saņemu atpakaļ e-pastu: "Tas, ko jūs rakstiet, izklausās ļoti argumentēti, pareizi. Jūsu projekts ir pagarināts. Pāris nedēļu laikā jūs saņemsiet oficiālu vēstuli no mums, ka projekts ir pagarināts." Tas nozīmē, ka, pirmkārt, ierēdnis vienpersoniski lēmumu ir pieņēmis, un es nevaru iedomāties, ka no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam kaut kāda saskaņošana notiktu. Rezultātā projekts, protams, bija labāks. Tas nozīmē, ka mēs varam uztaisīt pārvaldības sistēmu, kuras primārais fokusa punkts ir rezultāts. (..) Ja mēs gribam uzbūvēt žogu ar Baltkrieviju, tad rezultātā galvenais ir uzbūvēt žogu, nevis ņemties, vai stieples ir pareizi nopirktas vai nepareizi nopirktas. Es nepārmetu ierēdņiem, jo visa sistēma šādi ir uzbūvēta. Es domāju, ja mēs spētu šīs sistēmas efektivitāti palielināt, palielināt ar virzību uz mērķi, uz rezultātu sasniegšanu, un katram, tai skaitā lēmuma pieņēmējiem, nebūtu nepārtraukti jābaidās, vai tikai kāda kontrolējoša institūcija neteiks, ka viens paraksts ir par maz uzlikts, vai vēl kaut kas.  Es neesmu pret to, ka ir jābūt kārtībai un jābūt procedūrām. Mūsu procedūras noved pie absurda.  (..) Runājot par mākslīgo intelektu, cik tālu tas mūs apsteigs un varbūt radīs gan sociālo nevienlīdzību, gan būtiskus satricinājumus nodarbinātībā. Un otrs - ar šo manipulēšanu, cik mums ir jābūt uzmanīgiem, lai nekļūstam par tādu rotaļlietu mākslīgajam intelektam? Mārcis Auziņš: Man vienmēr ir sajūta, ka mēs mākslīgā intelekta ietekmi un lomu nedaudz pārspīlējam. Ir ļoti interesanti vērot, ar dažādiem cilvēkiem diskutējot par šīm tēmām, kāda ir attieksme cilvēkiem, kas apmēram zina, "kas tam lācītim vēderā", kā mākslīgais intelekts darbojas, un cilvēkiem, kuri ar to sastopas tikai kā arī kā sarunu partneri mūsdienās. Tā noteikti ir lielākā daļa. Mārcis Auziņš: Varbūt. Bet nav jau jāzina ļoti dziļi tehniski, kā tās lietas darbojas. Pirmkārt, mēs viņam ik pa brīdim pārmetam, ka viņš mums kaut kādas muļķības ir sastāstījis, atbildot uz jautājumiem. Un šo viņam pārmest ir absolūti nepareizi. Tāpēc, ka mākslīgais intelekts nekad nav bijis konstruēts un viņa tā būtība nav gādāt precīzu informāciju. Mākslīgais intelekts, it sevišķi, ja mēs par mākslīgo intelektu runājam šo lielo valodu modeļu kontekstā, "chatGPT", "Copilot" un kādus katrs rīkus izmantojam. Un to mēs šobrīd visbiežāk saprotam, kad sakām mākslīgais intelekts, lai gan tur apakšā ir daudz vairāk. Piemēram, mūsu telefons atbloķējas tikai tāpēc, ka mēs uz viņu paskatījāmies, tas ir mākslīgais intelekts.  Ja par šiem sarunu robotiem, tad viņi virpina kopā lietas, kuras visbiežāk iet kopā. Viņi ir mācījušies milzīgā tekstu apjomā un saka - ja zemene, tad sarkana, ja zemene, tad iespējams grozs jeb kurvītis. Ja zemene, tad nav iekšdedzes dzinējs vai vēl kaut kas. Līdz ar to viņi skaisti virpina šīs lietas kopā, ne vismazākajā mērā nesaprotot, par ko tur ir runa. Tas, ka viņi atņems mums darbu - droši vien, ka kaut kādas lietas tiks automatizētas,(..) bet ir viena lieta, kura mākslīgajam intelektam absolūti un ne vismazākajā mērā nepiemīt. Tā ir empātija.  Varētu likties, vai man ļoti svarīgi, ja es prasu, kā ieslēgt manu televizoru, vai man ļoti vajadzētu, lai mākslīgais intelekts jūt līdzi, ka nabadziņš, viņš nevar ieslēgt televizoru. Patiesībā - ir svarīgi, varbūt ne šinī konkrētajā piemērā, bet ir vesela rinda situāciju, kur mēs varam ieraudzīt, ka empātijas trūkuma dēļ tas var radīt milzīgas problēmas.  (..) Cik daudz jūs pats izmantojat mākslīgo intelektu? Mārcis Auziņš: Es viņu diezgan daudz izmantoju informācijas iegūšanai, saprotot, ka viņa ir daudzkārt jāpārbauda. Es viņu lietoju diezgan regulāri un diezgan daudz.  (..) "The Economist" ik pa brīdim ir jautājumi, vai mākslīgais intelekts to naudu, ko bizness ir ieguldījis viņa attīstībā, vai tas kādreiz sevi atpelnīs vai nē? Vai tas nedraud ne tikai ar mākslīgā intelekta attīstības palēnināšanos, bet patiesībā ar noteiktu biznesa krīzi, ekonomiskā burbuļa pārplīšanu, kas mūsu pieredzē jau ir bijis, kad ".com" dažādas vietnes, kuras joprojām eksistē un mēs iepērkamies ļoti daudz internetā. Tās ekspektācijas bija daudz lielākas un ieguldījumi rīkos bija daudz lielāki, nekā bizness spēja atpelnīt. Tas radīja finanšu krīzi, ne tikai attiecīgā biznesa krīzi. Vai ar mākslīgo intelektu mums nedraud līdzīga situācija? Diskusiju ir par to daudz un laiks rādīs, iespējams, ka 2026. gads varētu būt izšķirošs gads tanī visā. Bet jāsaprot, ka šie mākslīgā intelekta rīki ir tehnisks līdzeklis, kas ļoti skaisti māk virpināt vārdus kopā. Nekad - es gribētu apgalvot - nekad nebūs radošs. Viņš viņš ir radošs tādā nozīmē, ja mums ir simts bītlu dziesmas un mēs lūdzam uzrakstīt simtu pirmo bītlu stilā, viņš to izdara, un neprofesionāļiem ir grūti atšķirt. Bet tanī brīdī, kad mēs gribētu, lai viņš rada jaunu mūzikas stilu, kā savā laikā no tonālās mūzikas parādījās atonālā. To es gribu apgalvot, ka viņš nevar izdarīt un patiesībā nav nekādu indikāciju, ka pārskatāmā nākotnē viņš varēs to izdarīt.

Arhitekta misija nav tikai būvēt istabu, katrai ēkai jādod arī publiskā vērtība – saka  arhitekts Andris Kronbergs, kurš savus projektus joprojām skicē tikai ar roku. Par sadarbību ar Gunāru Birkertu un iesaistīšanos Likteņdārzā; kā dibināja "Menuetu" un vai joprojām muzicē, un kā viņa dzimta saistīta ar "Ulisa" autoru Džoisu, saruna ar Andri Kronbergu Laikmeta krustpunktā. Kādreizējais Rīgas komercbankas nams, tagadējā Latvijas Radio ēka celta 1936. gadā neoklasicisma stilā. Ēkas jumta galā ir Rīgas ģerbonis. Tās tēlniecības darbi veidoti jūgendstila stilistikā un tās arhitekts Pauls Mandelštams. Kāpēc šāds ievads? Katrai ēkai ir tās veidotāji un pat ja neko nezinām par ēkas arhitektūru, mūsu sajūtas tās uzlūkojot, vai tajās atrodoties atšķiras. Par ēkām, to iecerēm arhitekta domās runāsim šajā Laikmeta krustpunktā. Šoreiz saruna ar cilvēks, kurš bijis nominēts pasaulē nozīmīgajai arhitektūras balvai par paveikto profesionālajā karjerā, iekļauts Latvijas kultūras kanonā, bet jaunības gados bijis grupas „Menuets” dibinātājs, kurš savulaik gribēja izteikties skaļāk par ierasto mūzikā, bet savu redzējumu radījis un ieviesis arhitektūrā. Tas ir Andris Kronbergs, „ARHIS Arhitekti” vadītājs. Jaunais gads ir sagaidīts un ARHIS biroja sociālo mediju konta fotogrāfijās bieži vien biroja pasākumos jūs var redzēt pie elektriskām klavierēm, dziedot, ar tamburīnu rokā un tādā ļoti roķīgā neverbālā valodā. Vai tādā gaisotnē sagaidīts arī šis Jaunais gads? Andris Kronbergs: Birojā nē, bet mums bija pirms Jaunā gada svinības bijušo un esošo kolēģu lokā sakarā ar 35. dzimšanas dienu „ARHIS” birojam, kas ir diezgan liels laiks. Un šajā laikā daudzi cilvēki ir strādājuši birojā. Citi pamet mūs, citi paliek ilgāk. Kā jau tas dzīvē ir. Un vispār ir interesanti ik pa laikam satikties. Iepriekšējo reizi mēs satikāmies, kad bija 30 gadu dzimšanas diena un tagad bija 35 gadu dzimšanas diena. Mēs atkal uzaicinājām visus, kas ar mums ir bijuši kopā. Tā bija tāda jauka satikšanās. (..) Un satikšanās dzimšanas dienās šad un tad ir kopā ar muzicēšanu, jo mūsu samērā lielajā kolektīvā vienmēr atrodas divi vai trīs, vai četri cilvēki, kuri māk kaut ko spēlēt, vai nosacīti māk. Viņi nav mūziķi. Viņi ir tādi mūzikas mīlētāji. Tad mēs sanākam kopā uz dažiem satikšanās mēģinājumiem paspēlēt kaut ko. Un tad mēs kopā uzspēlējam satikšanās reizē tādu kā mazu ballīti. Tas nozīmē, ka mūzika nekur nav pazudusi. Vai tā ir bijusi visu laiku klātesoša? Andris Kronbergs: Pilnīgi nav pazudusi. Pamudinājums veidot „Menuetu”, ja uzticamies arhīvam, kam būtu jābūt progresīvākam, ne tik saldam mūzikā, esot bijusi tieši Bītlu mūzika. Jūsu studiju biedre arhitekte Zaiga Gaile atmiņās dalās, ka pie vienas no jūsu izpildītajām dziesmām, spēlējot ģitāru, meitenēm bija asaras acīs. Esot bijušas ļoti noraudājušās. Vai atceraties to sajūtu, vēlmi sevi izteikt savādāk nekā ierasts, jo tas ir bijis pamudinājums arī „Menuetam”? Andris Kronbergs: Jaunībā ir tā sajūta, ka tu meklē kaut kādu ceļu, kaut kādu saprašanu par pasauli un mēģini atrast savu aizrautību, aizraušanās iemeslu jeb tēmu. Un protams, ka tas laiks - 60. - 70. gadi pagājušā gadsimtā - tas ir īpašs. Tā revolūcija mūzikā atnāca ar Bītliem tā laika cilvēkiem, viņi ļoti spēcīgi ietekmēja mūs visus. Kaut arī tas bija diezgan grūti saklausāms caur tiem nakts radio, kur bija tie "zāģi" virsū. Informācijas jau nebija. Bet šā vai tā kaut kādas skaņas mēs dzirdējām un kaut kā tas ietekmēja mūs ļoti, ļoti iespaidīgi. Vēlāk, kad studēju, jau bija drusciņ vairāk pieejams, un mēs daudz ar to nodarbojāmies. Tā aizrautība un vēlēšanās domāt par brīvību, kas vispār asociējas mazliet ar hipiju kustību, bija klātesoša. Neskatoties uz dzelzs aizkaru, mēs kaut kādā veidā bijām to smaržu sajutuši. Tas tāds laiks, kur tie meklējumi…  Bet tas jautājums, vai savādāk izteikties? Nezinu. Droši vien savā ziņā to var saukt par savādāku izteiksmi, savādāku meklējumu, jo tas bija kā tāds aizliegtais auglis. Nepieejams drusciņ, bet ļoti vilinošs. (..) Vismaz Rīgā ir daudz "ARHIS" īstenotu projektu,, kā jūs šobrīd vērtējat savu un savu kolēģu devumu pilsētai? Tā vairs nav ēka, viena doma, tā jau ir daļa no pilsētas. Andris Kronbergs: Daudzu gadu laikā tiešām ir sabūvētas diezgan daudzas mājas pilsētā. Ne tikai Rīgā, bet arī citās pilsētās. Tas ir liels laiks. Mēs ļoti rūpīgi strādājam un ilgi un lēni tas notiek, bet vienalga pa tiem gadiem sakrājas.  Mūsu komanda jeb kopība, kas jau diezgan ilgi ir kopā, viņas viena no tām īpašībām jeb principiem ir, ka lietām jābūt ļoti nopietnām un nedrīkst pieļaut jebkādu paviršību vai kaut kādu attieksmi, kura neatbilst tam laikmetam, tam brīdim, tām iespējām un vispār domāšanas principiem, kas tajā brīdī ir aktuāli. Ir jāpaskatās plašāk un tālāk par konkrēto uzdevumu, kas ir iedots, jo vienmēr arhitektam ir jāatrisina kādas praktiskas lietas, ko klients vēlas. Nosacīti sakot, jāuzbūvē istabas. Bet arhitekta misija nav tikai tā istabu būvēšana, tā ir arī drusku vairāk vienmēr, vismaz es tā esmu domājis un mēģinājis ar saviem kolēģiem par to runāt, ka mums ir klāt jāiedod tas, kas ir it kā nemaz nevajadzīgais tam klientam - publiskā vērtība tai ēkai, varbūt arī kāda ideja, kas raksturo tā laika situāciju, izpratni par estētiku… Pat tad, ja klients to neprasa un neapzinās, ka tā varētu. Andris Kronbergs: Tas vienkārši ir jādara. Tāpat kā vienmēr par to publisko ārtelpu ap māju, kas tam klientam ne vienmēr interesē, tāpēc, ka par to jāmaksā papildus un no tā neko nevar it kā nopelnīt. Bet realitāte ir drusciņ savādāka. Ja tu arī publisko telpu vari izveidot labā kvalitātē, tad tā māja iegūst citu vērtību, un klienti labprāt… Piemēram, ir īrnieki, kas labprātāk izvēlas to māju īrēt, ja tur tas viss ir klāt. Tā kā, piemēram, ar "Verde" sanāca, biroju kompleksu, ko pieminējāt. Tur viena no lielākajām pievienotajām vērtībām manā ieskatā ir tas, ka mēs esam spējuši kopā ar klientu izveidot papildus publiskās ārtelpas - publiskās terases, jaunus zemes līmeņus, izmantojamus jumtus, lielus pagalmus, daudz zaļumus. Šīs ir tās lietas, kuras cilvēkiem šodien ir vairāk vajadzīgas nekā konkrētā istaba, jo viņu dzīve ir arī bieži vien ārpus tām istabām, ārpus tās darba vietas. Viņi grib satikties, viņi grib komunicēt. Viņi grib svaigu gaisu, viņi grib dabu saprast. Tas arhitektam ir svarīgi - mēģināt to ieviest konkrētajā uzdevumā kā papildinājumu. Bet tā ir tāda misija mazliet, kas bieži vien saduras pretrunās ar to, ko tas klients tikai grib. Tas nozīmē, ka jūsu redzējums ir tas, uz kuru jums ir jāpastāv, un tas klients arī jāpārliecina, kas noteikti nav nemaz tik viegls darbs. Andris Kronbergs: Tas nav viegli, bet vispār tas ir tāds misionāra darbs drusciņ. Bez tā nevar. Tā nebūs arhitektūra, ja neplānojot to, kas ir ap to konkrēto māju. Un vispār, kas ir filozofija tai mājai.

Latvieši vienmēr ir bijuši ideālisti, bet akls ideālisms un sekošana līderim ir bīstama – saka režisore Māra Ķimele. Par savu vecmāmiņu režisori un kāpēc pati brauca mācīties uz Maskavu, par Kroderu, Šekspīru un lauku skolām – saruna ar Māru Ķimeli Laikmeta krustpunktā. Zinātkāri, iespējams, mantojusi no savas vecāsmammas režisores Annas Lācis. Pati izdomājusi, kā sevi pieteikt režijas studijām un izdarījusi to spoži. Visu savu dzīvi saistījusi ar teātri un aktieru izglītošanu lugās, mudinājusi skatītājus ieraudzīt to, kas tajā brīdī aktuāls, pat ja viena luga iestudēta atkārtoti. Un kas ir aktuāls? Viņas darbus caurvij cilvēcība un vēlme izprast cilvēka rīcību, kas svarīga ir vienmēr – dažādos režīmos, iekārtās, vēsturiskos pagriezienos. Un vai tas nav aktuāli šodien, tāpat kā vakar un kā būs rīt? Laikā, kad cilvēkiem ir tik daudz iespēju kaut ko zaudēt un arī pa spēkam noturēt, saruna ar  režisori un pedagoģi Māru Ķimeli. Raidījums skan īsu brīdi pēc gadu mijas 2026.gada janvārī. Atradu, ka 1979. gada sākumā žurnālā "Liesma" esat izteikusi tādu novēlējumu – spēt dzīvot un mīlēt cilvēkus pēc visa, kas uz Zemes ir bijis un vēl būs. Vai šim novēlējumam jūs šobrīd pievienotu kaut ko citu? Vai joprojām ticat, ka tas ir galvenais? Māra Ķimele: Jā, jo notiek tik drausmīgas lietas, ka pazaudēt spēju mīlēt ir vienkārši. Varbūt jums prātā kāda lugas aina vai kāda lugas daļa, vai kāds citāts, ar kuru jūs varētu varbūt raksturot to, ko mēs šobrīd piedzīvojam? Māra Ķimele: Nē, laikam citādi nepateikšu. Valmieras teātrī repertuārā šobrīd ir jūsu režisētā Gunāra Priedes luga "Zilā". Šī ir jau otrā reize, kad iestudējat šo lugu. Kāda bija šī sajūta atgriezties pie "Zilās"? Māra Ķimele: Tā bija, protams, izrāde par jauniešiem, jo tajā lugā centrālais tēls ir jauns puisis un tie vecāki man toreiz šķita mazāk svarīgi. Šoreiz ir abi svarīgi, tomēr, es domāju, pēc lugas tas vairāk ir stāsts par Rasmu, par latviešu sievieti, kura ir paštaisna. Tas ir tāds atskats, kā mēs paši nepamanām, ka mēs iznīcinām savu dzīvi ar savām rokām. Un, protams, kā vienmēr vainojam citus. Ļoti precīzs, manuprāt, raksturojums daudzām lietām, kuras mēs šajā laikā piedzīvojam. Man vienmēr ir licies būtiski, vai cilvēki spēj caur lugu, caur daiļdarbu, tur iekodēto vēstījumu spēj attiecināt uz citām dzīves situācijām. Ne obligāti tam ir jāizpaužas tieši šeit kā ģimenē, tas var būt valsts mērogā. Vai tā arī jūs to saredzat, kad jūs liekat šos akcentu, ko gribat konkrētā lugā izcelt? Māra Ķimele: Tā struktūra jau droši vien ir līdzīga visos tādos… viņa nemainās faktiski, vai nu tikai mazākā, vai lielākā mērā. Šo lugu taisot es nedomāju par valsti, bet tieši par to, ka mēs parasti nepaskatāmies uz sevi. Vienmēr liekas, ka citi kaut ko dara ar mums un lielākoties mēs paši darām to ar sevi. Es tomēr uzskatu, ka cilvēks ļoti lielā mērā ir pats savas dzīves veidotājs, pats savas laimes kalējs. Un sevis apzināšanās vai apzināšanās par savu rīcību bieži vien nav tā primārā, ar ko cilvēks nodarbojas. Māra Ķimele: Jā. Es gribētu gandrīz tādu Jaungada vēlējumu teikt - vairāk apzināties, ko es pats daru, tieši konkrēti es. Protams, ka skatoties apkārt un vēl tālāk, ir tik daudz briesmīgu lietu, bet laikam jāsāk ar sevi. Es domāju, atskatoties uz vienu dienu savā dzīvē, cik daudz aplamības katrs cilvēks izdara. Sīkas, maziņas. Kuras beigās varbūt vienā brīdī saslēdzas. Māra Ķimele: Viņas tā veido, veido, veido. Ja vēl runātu par domām, ko mēs domājam. Nē, vajag tīrīt sevi pa priekšu. (..) Neviļus atkal esmu atradusi citātu, kurā domājam par sevis pārvarēšanu. Tiešām šobrīd grūtību netrūkst. Un es nedomāju par sadzīviskām grūtībām. Tās vienmēr tomēr cilvēki pamanās pārvarēt. Bet grūtības, kas ir tiešām nācijām, cilvēcei šobrīd svarīgas grūtības, kuras mēs vērojam vai ar kurām jau paši saskaramies. Vai jūs arī teiktu, ka tas, kas palīdz tās pārvarēt, ir visdrīzāk mēs paši, jo ne jau vienmēr notikumu gaita ir tāda, kuru mēs spējam ietekmēt, un tā gandrīz nekad nenotiek tādā ātrumā un laikā, kā mēs gribētu.  Māra Ķimele: Jā, tās lielās lietas ir nesaprotamas. Man laikam lielākais šoks pagājušajā gadā bija Trampa paziņojums, ka jebkura armija, kura ir spēcīga un spējīga, drīkst iekarot citas valstis, ja viņai ir pietiekoši daudz resursu. Ka tas ir normāli un tās teritorijas, protams, tad ir jāatstāj tiem iekarotājiem. Un vēl lielāks šoks - tas, ka visi to akceptē. Saprotams - to jau mēs visi zinām, ka tas ir bizness un karš ir bizness. Un karš notiek tādēļ, ka kādam ir bizness. Bet ka cilvēki nespēj sadoties, apvienoties un to apturēt, tas ir šokējoši. Es arī nezinu, ko lai dara? Mēs esam gājuši ielās, mēs esam protestējuši, mēs esam likuši saulespuķes logos un pārsvītrojuši Putina ģīmi, briesmīgo, bet viņš mierīgi turpina ar faktiski visu valstu atbalstu. Labi, es varu lepoties, ka Latvija to neatbalsta, bet tāpat arī mūsu valdības vīri ir spiesti izteikties piesardzīgi. Es, skatoties valdības līmenī, neredzu, ka kāds pateiktu – kā, Tramp, ko tu runā te tagad! Retorika pret Ameriku ir piesardzīga. Māra Ķimele: Protams. Mūs draugi, viņi mūs atbalsta. Līdz ar to tādā veidā sākas tā pakalpiņu būšana un viņa aug augumā. Protams. Un kaut kā visi to uztver normāli, ka mēs atļaujam jebkuram… Iekaros Latviju –  tieši tāda pati reakcija būs. Neko. Viņiem ir resursi, viņiem ir spējas. Kādreiz Pēteris I šeit valdīja, tātad tas pieder Krievijai. Kas tā par runāšanu! Ja Ukraina, kura neko nav darījusi, lai uzbruktu, bet viņai uzbrūk, viņa nekādā veidā nav provocējusi šo karu. Mierīgi milzīga lielvalsts ar pārējo valstu atbalstu saka – jā, ok, viss ir kārtībā, tā var būt. Atstājiet tās teritorijas. Nu nekas, varbūt kādreiz pēc 1000 gadiem jūs viņas atgūsiet. Neuztraucieties. Mani tas šokē.  

Es katru dienu lūdzos par Latviju, jo mums tās politiskās kaislības aptumšo prātu – saka arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs un aicina visus vairāk domāt par kopīgo labumu. Jaunībā viņš bija inženieris un sevi uzskatīja par ateistu, bet līdz Dievam viņu aizvedusi joga un karatē. Arī par poļu valodu un muižnieku dzimtas saknēm saruna ar Zbigņevu Stankeviču Laikmeta krustpunktā. Ļoti skaidri atceros laiku un vietu, kur pirmo reizi dzīvē satiku mūsu šīsdienas raidījuma viesi. Tas bija 2005.gada 2. aprīlis Vatikānā, Svētā Pētera laukumā. Tolaik es biju Latvijas Televīzijas Briseles korespondents un, pienākot ziņām par pāvesta Jāņa Pāvila II trauslo veselību, redakcija mani nosūtīja uz Romu veidot televīzijas reportāžas par notikumiem Vatikānā. Atlidojot uz Romu, sazinājos ar Vatikāna radio latviešu redakciju un tās darbiniece man teica: „Mums šeit ir viens ļoti atsaucīgs latvietis, kurš studē Romā un kurš tev var palīdzēt skaidrot katoļu lietas un vēl piedevām tulkot no itāļu un poļu valodas.” Satikos ar viņu, intervēju tiešajā ēterā. Vēl brīdi uzkavējāmies Svētā Pētera laukumā, kur priesteris Zbigņevs man ausī čukstēja tulkojumu visam, kas skan no Vatikāna skaļruņiem, un tad arī atvadījāmies. Tieši tajā brīdī, kad atvadījāmies, visiem uz mobilo tālruni Itālijā pienāca ziņa, ka pāvests ir aizgājis. Savā ziņā var teikt, ka pāvests Jānis Pāvils II mūs abus iepazīstināja.  Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps viņš ir tagad, bet pusaudža gados mazais Zbigņevs bija liels sportists un grāmatu lasītājs. Un tas ir piefiksēts arī padomju laika presē. Eglaines ciema bibliotekāre ziņo, ka Zbigņevs Stankevičs, tolaik 16 gadus vecs, ir izlasījis visas grāmatas par kalniem, jūrām, zvēriem un ģeogrāfiju, kas vien bibliotēkā ir pieejamas. Bībeles tolaik, visticamāk, grāmatplauktā nebija un nevarēja būt, bet tā ir kļuvusi par viņa mūža grāmatu. Pāvests Jānis Pāvils II, viņa loma jūsu ceļā, Baznīcas ceļā un izvēlē kļūt par priesteri droši vien ir liela? Zbigņevs Stankevičs: Jā, viņa personība uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu. Es lasīju gan viņa izdotās enciklikas jeb apustuliskos apkārtrakstus. Arī lasīju viņa autobiogrāfiju. Vairāki sējumi ir iznākuši. Arī atceros, kad es tikko biju iesvētīts par priesteri, mani palūdza būt par teoloģisko konsultantu tādam sējumam “Pārkāpjot cerības slieksni”, kur viņš atbild uz kādiem 25 jautājumiem, kur ir tādi ļoti asi, ļoti pamatīgi, dziļi. Tad man arī nācās tā pamatīgi izurbties cauri tam tekstam. Man bija ļoti tuva viņa teoloģija, pasaules uzskats, un arī mani ļoti uzrunāja tā dziļā pārliecība, ar kādu viņš runāja. Es domāju - es arī tā gribētu. Tas nozīmē, ka viņš runā no sirds dziļumiem, ar lielu iekšēju spēku un pārliecību. Un, protams, viņš daudz arī runāja bez lapas. Preses arhīvā redzēju, ka 80. gadu beigās jūs esat saistīts ar Latvijas Poļu biedrību, tur ir vairākas lekcijas, braucieni, un tur jūs stāstāt par pāvestu cilvēkiem un rādāt viņa runas un pat kaut kādu video materiālu. Zbigņevs Stankevičs: Bija tāda lieta. Es biju Itas Kozakevičas vietnieks, vicepriekšsēdētājs Latvijas Poļu savienībā. Kad mani izvirzīja par kandidātu vēlēšanās, bija vairāki kandidāti un viņiem tika jautāts, kāda ir tava vēlēšanu platforma. Man tā spontāna atbilde bija, ka tā ir garīgā atdzimšana poļu vidē. Es pilnīgi jutu - tā kā elektriskā strāva cauri tai zālei izgāja un cilvēki par mani tūlīt arī nobalsoja. Es teicu, ka mani interesē nodarboties ar garīgām lietām. Es kārtoju kapelāna jautājumu, lai dabūtu kapelānu. Tas bija diezgan īsi, jo pēc tam es patiešām atklāju aicinājumu uz priesterību. Es sapratu, ka es kā priesteris varēšu daudz vairāk izdarīt šajā jomā nekā vienkāršs inženieris lajs.  Es aizbraucu uz Poliju studēt. Pēc tam novembrī uz Visu svēto dienu atbraucu mantiņām pakaļ un tieši nokļuvu uz Itas Kozakevičas bērēm. Jēkaba katedrālē viņas mirstīgās atliekas bija izstādītas un bija dievkalpojums, iznāca atvadīties no viņas. Starp citu, šogad atzīmējām 35. gadadienu kopš viņas aiziešanas mūžībā. Es piedalījos tajos pasākumos, un manī bija tādas pārdomas. Domāju - mēs esam dzimuši vienā gadā ar viņu. Viņa 1990. gadā noslēdza savu dzīves gājumu. Bet man patiesībā tikai sākās īstais aicinājums un misija. Bet kādu laiku mēs bijām kopā, un es teikšu, ka viņas personība arī atstāja uz mani lielu iespaidu. Poļu valoda ir jūsu bērnības valoda vai laika gaitā to apguvāt? Zbigņevs Stankevičs: Nē, tā ir bērnības valoda. Ģimenē mēs poliski runājām. Ar vecākiem, vecvecākiem, māsām? Zbigņevs Stankevičs: Jā, ar vecākiem un vecvecākiem. Vectētiņi man nomira pirms manas dzimšanas. Viena vecmāmiņa pavadīja astoņus gadus Sibīrijā, bet es viņu atceros, viņa atgriezās un vēl dažus gadus nodzīvoja. Bet es gāju latviešu skolā, lai arī tā skola bija latviešu-krievu. Tur bija paralēlklases, bija arī krievu klases, bet es biju latviešu plūsmā. Starpbrīžos, protams, mēs runājām arī krieviski ar paralēlklases biedriem. Var noprast, ka bērnībā un pusaudža gados jums visapkārt ir bijušas grāmatas, bet šis ir arī Latvijas Radio simtās jubilejas gads. Vai bērnībā jums blakus skanēja arī radio? Zbigņevs Stankevičs: Protams. "Mikrofons" - to es klausījos. Es atceros, man ļoti patika Raimonda Paula "Zilie lini" un vispār tā laika Raimonda Paula dziesmas. Tas bija kaut kas. Bet es pieļauju, ka jūs klausījāties arī ārzemju mūziku, cik nu tolaik to atskaņoja. Saimons un Garfunkels "El Condor Pasa". Šī dziesma iznāk 1970. gadā, un pieļauju aptuveni ap to laiku arī varētu skanēt radio. Šim muzikālajam stāstam ir kaut kas, kas jūsos notrīc. Zbigņevs Stankevičs: Ir, pie tam ļoti. Es neatcerējos, cik man bija gadu, bet tagad jūs izskaitļojāt, ka man jau bija 15. Klausoties šo dziesmu un dzirdot šo dziesmu pirmo reizi, es piedzīvoju to, ko sauc par katarsi. Šī dziesma ir izraisījusi manī visdziļāko saviļņojumu, ko esmu guvis, klausoties mūziku. Aristotelis savā darbā "Poētika", viņš raksta, ka mūzikas uzdevums ir izraisīt katarsi. Es to pēc daudziem gadiem izlasīju. Un patiešām, kad es klausījos šo dziesmu, manī kaut kas, burtiski sirds man izkusa un asaras ritēja pār vaigiem. Es nevarēju to izskaidrot, bet tur ir kaut kas tāds, kas patiešām mani ļoti uzrunāja. Otrajā reizē saviļņojums arī bija, kad es to dzirdēju, bet vairs nebija tāds. Tajā pirmajā reizē tas bija tāds ļoti spēcīgs. Un otrā reize manā dzīvē bija jau tad, kad es sēdēju burtiski metra attālumā no akadēmiskā kora "Latvija" akadēmiķa Stradiņa 80. dzimšanas dienas svinībās Mazajā ģildē, un koris atskaņoja Raiņa "Lauztās priedes". Māris Sirmais diriģēja. Viņš māk izšķilt no katras dziesmas dzirksteli. Klausoties tās "Lauztās priedes", tekstu es ļoti labi pazīstu, jo skolā to bija no galvas jāmācās, bet tas mani tā uzrunāja, ka es arī… Faktiski tā bija otrā reize manā dzīvē, kad es caur mūziku piedzīvoju katarsi. (..) Pēc skolas pabeigšanas nokļūstat Rīgā. Rīgas Tehniskā universitāte - izšķiršanās mācīties par inženieri. Zinot, ka daudz lasījāt, liktos, ka filozofija vai kādas tādas zinātnes. Kāpēc inženieris? Zbigņevs Stankevičs: Es kaut kā pamatskolas pēdējās klasēs sāku zaudēt ticību, bet manī tomēr bija vēlme izprast pasauli - jēgu un pasaules pamatus, uz kā tas viss balstās. Tagad tā pieklājīgi sakāt -  sākāt zaudēt ticību. Es redzēju vienu sarunu, kur jūs diezgan atklāti teicāt, ka jūs pazaudējāt ticību, pakļāvāties tai padomju propagandai, ka baznīcai jau tic tikai vecas tantiņas. Zbigņevs Stankevičs: Tieši tā! Faktiski vidusskolā es jau biju neticīgais, bet tā vēlme saprast dzīves jēgu un pasauli manī palika. Un kad es biju 11.klasē, varbūt pat 10. klases beigās es izrakstīju visas iespējamās specialitātes, kurās varbūt būtu interesanti studēt. Un tad pa vienai strīpoju ārā, un beigās man palika divas - kodolfizika, jo man likās, ka kodolfizika varētu sniegt atbildi uz to, kas tad tur īsti ir pašos pamatos, uz kā tā pasaule balstās. Un otrs bija - mākslīgais intelekts, kibernētika un robotika. Beigās tomēr izšķīros par to otro. Un interesanti, ka toreiz tā bija tīra teorija, jo nebija jau tās tehniskās bāzes. Kad jau sāku strādāt par inženieri, tad es redzēju, ka tā bija mana vēlme, bet ka atbildes es negūšu. Tad es arvien vairāk sāku interesēties par to, par humanitāro dimensiju. (..) Savukārt 1980. gadā, divus gadus pēc studiju beigām, notika liktenīgā tikšanās, jo tai laikā es jau biju jogā iedziļinājies un manī bija pamodušās garīgās slāpes. Tad jums ir 25 gadi. Zbigņevs Stankevičs: Jā, jā. Interesanti, ka tieši kaut kur ap to laiku notika interesants pavērsiens, jo vienu laiku es biju neticīgais, faktiski gandrīz 10 gadus ateists. Nebiju karojošais ateists. Bet kad es sāku nodarboties sākumā ar karatē un jogu, tas man pakāpeniski atvēra acis uz to, ka pastāv bez šīs redzamās pasaules arī gara joma, garīgā pasaule. Un vienu vakaru es aizgāju gulēt kā neticīgais, un no rīta es atveru acis, un man ir pilnīgi tāda iekšējā pārliecība, tāda skaidrība - Dievs ir. Un likās, ka pasaule kļuvusi kaut kāda gaišāka un citāda. Jā, tas bija tāds lūzums. Un tad, kad es sapratu, ka Dievs ir, es sāku Viņu meklēt. Es gribēju Viņu iepazīt.  Un tā iepazīšana... Kad lasīju jogas literatūru, tur ir daudzi apsolījumi, ka tu savienosies ar absolūto. Un tad, kad es centīgi to visu darīju un praktizēju katru dienu, es iegāju krīzē pēc kāda laika, jo redzēju, ka es jūtos arvien tālāk no mērķa. Un tieši tai brīdī es satiku divus jaunus cilvēkus, braucot uz Siguldu, lai pavadītu tur vienu dienu pa tām Siguldas takām, kur es pirms tam nekad nebiju bijis. Tā saucamā Latvijas Šveice. Viņi, izrādās, arī uz turieni brauca. Es pie viņiem piesēdos vilcienā klāt. Un izrādījās, ka viņi ir kristieši, ka viņi ir pagrīdes kristiešu grupa, kuri pieder dažādām konfesijām un tā saucamie kristieši - ekumēņi. Un viņu piedāvājums bija, jo es saku - es meklēju guru. Es apzinos, ka bez guru, bez skolotāja es nevaru progresēt garīgi. Un viņi pateica - mēs savu ceļu esam atraduši. Mūsu skolotājs ir Jēzus Kristus. Un mēs piedāvājam, lai tu arī izvēlies Viņu un pamēģini. Es tā padomāju, zaudēt man nav ko īsti…. Tomēr tas viss tā pus slepeni tajos laikos. Zbigņevs Stankevičs: Tas bija slepeni. Pēc trim gadiem sākās vajāšanas, un dibinātājs Sandris Rīga tika arestēts. Vajāšanas bija.

Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez skatuves, bet ja nedziedātu, būtu dakteris vai detektīvs – saka dziedātāja Olga Rajecka. Sevi sauc par Imanta Kalniņa meiteni, arvien plāno "Eolikas" koncertus, vienmēr ir formā un visvairāk lepojas ar meitu Mariju. Saruna ar Olgu Rajecku Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viešņai jaunībā esot patikusi amerikāņu dziedātāja Tīna Tērnere – viņas spēcīgā balss un vitālā enerģija. Viņa bieži esot domājusi – es arī gribētu šādi, ja varētu dziedāt līdz 60 gadu vecumam, tas būtu sasniegums. Olga Rajecka dzied arī pēc 60. Dzied par to, ka vairs nebūs sešpadsmit, un arī paaudze, kurai tagad ir sešpadsmit, labi pazīst Olgas balsi un viņu pašu. Olgas mūža komponists Imants Kalniņš, bet 14 gadu vecumā nodziedātā Raimonda Paula dziesma par Abavas ozolu vainagiem palīdzēja viņai apliecināt savai skolotājai mazajā Kaibalas skoliņā, ka viņa grib, var un dziedās visu savu mūžu. „Ikreiz, kad tu man pretī nāc, es uzplaukstu līdzīgi kā puķe,” dzied Olga  Imanta Kalniņa dziesmā „Svētku diena”. Tev ir dziesma "Svētku diena", bet tagad visas dienas ir drūmas un pelēkas. Ko šādā pelēkumā dara Olga, lai kaut nedaudz būtu svētku diena? Uz sarunu esi saposusies kā koša Ziemassvētku eglīte. Olga Rajecka: Tieši tā jābūt, jo katrā dienā ir jārada brīnums. Katra diena ir jādzīvo, iepriekšējā jau ir vēsture. To, kas mums būs rītdien, tas būs rītdien. Bet šodien ir jādzīvo un katru dienu jāatrod tā saulīte, tas prieks, tas stariņš. Man tagad ir ļoti daudz rūpes, jo man iznāk atkal jauns albums un man ir jauna grupa "Pērle", un ir jaunieši atkal, kurus es gribu izlikt tajā saulītē, lai visi viņus redz, jo viņi ir ļoti talantīgi. Man ir iznācis atkal vēl viens muzikāls klips.  Paldies visiem, kas ar to strādā. Un es viņiem arī dodu to stariņu un kaut kādu prieku, ka tas būs un notiks. Tie ir svētki, jo katrs albums ir kā mazs bērns, kas piedzimst. Tie ir lieli svētki un liels notikums. Tev šobrīd galīgi nav laika domām par pelēkumu un nomāktību. Olga Rajecka: Nē. Es no paša rīta jau domāju – labi, lai ir apmācies, dažas stundas būs gaišas. E vēl tikko atlidoju no Amerikas un man ir vispār 10 stundu starpība. Es nesaprotu, cik es guļu, kad es guļu, kad es mostos. Un vispār kas tagad ir. Atkal ir tumsa, bet es varu to saules stariņu cauri tumsai tomēr dabūt ārā. Ko Olga darīja Amerikā? Olga Rajecka: Es tikos ar latviešiem, arī ar Armandu Birkenu tikos un ļoti daudziem latviešiem, ar deju kolektīvu "Mantinieki", ar bērniem, ar maziem bērniem, ar bērnudārza bērniem, kas runā latviski, saprot latviski. Arī ar Veltas Sēles dēlu Nilu tikos Nešvilā un biju pa Nešvilas klubiem, tur, kur spēlē īstu mūziku, īsts kantrī un īsts roks. Kur spēlē tik labi, nezinu – tik labus mūziķus es biju redzējusi tikai lielajos koncertos – kā Nešvilā. Tavs brauciens sakrita arī ar valsts svētkiem. Olga Rajecka: Nešvilā es nosvinēju arī valsts svētkus. Pēc tam tikos ar latviešiem Čikāgā un Indiānā, un Lasvegasā, un Sanfrancisko. Es izbraucu pusi Amerikas. Paldies viņiem! Ar Amerikas latviešiem runāji arī par politiku? Šis mums ir ļoti dabā pelēks laiks, bet arī pasaulē diezgan drūms un pelēks. Tāds neziņas pilns laiks. Olga Rajecka: Ar tiem, ar kuriem es tur tikos ne jau pirmo reizi, jo es biju kādu piekto reizi Amerikā. Tie, kas sāk nomelnot manu zemi, manu dzimteni, es saku – klusu, es to negribu dzirdēt. Protams, varbūt tas cilvēks grib kaut ko izpausties, bet es uzreiz aizstāvu savu zemi, jo es šeit dzīvoju. Tā nomelnošana kā izpaužas, ka Latvijā viss ir slikti un neizdevies? Olga Rajecka: Jā. Viņiem raksta un sūta, ka viss ir slikti... Es saku, varbūt tiem slikti, kam nav darba un kas neko negrib darīt. Man tā liekas. Protams, mēs gribētu labāk un gribam labāk, un vēlamies labāk. Un es vienmēr ticu, ka maniem bērniem un mazbērniem būs labāk. Ticība ir mans mērķis, un vajag ticēt, mīlēt un gaidīt. Vai ne? Es ticu, ka viss būs labi. Vai esi dzirdējis, ka es par kaut sūdzos? Varbūt kādreiz es pasaku kā ir. (..) Nesen tu kādā sarunā stāstīji, ka arvien kāp uz skatuves arī jauno dziedātāju dēļ, arī Ances Krauzes, Aijas Andrejevas dēļ. Kāda tev ir doma, kas ir tas stimuls? Olga Rajecka: Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez skatuves. Un skatuve mani stimulē. Viņa man liek pucēties, būt formā. Zini, kas ir formā? Tas ir – būt dzīvai, vienkārši dzīvot. Jo, ja tu iesēdīsies kaut kur kaut kādā dīvānā, paņemsi telefonu un sāksi rakstīt "Facebook" komentārus par jaunajiem mūziķiem, tad viss, tad tu esi beigts. Tad rododendros vai hortenzijās nofotografēsies un rakstīsi kļauzas visiem par visiem. Bet, ja tev ir dzinējs šī skatuve un ja vēl kāds tevi klausās, jo kādam tu vēl patīc, tad tas ir vienkārši… Visiem tas nav dots. Es vienmēr saku – jaunība ir visiem, nu 80% cilvēku. Vecumu vajag nopelnīt, tas ir tikai izredzētajiem. Vecums ir izredzētiem cilvēkiem. Un es vienmēr saku, ka vajag novecot tā, kā tu noveco, jo tas ir ļoti skaisti. Un tie cilvēki, kuriem ir 90 gadi, 85 un vēl – viņi to ir pelnījuši. Un ja vēl viņi ir formā un ja vēl viņi uziet uz skatuves, tas ir dzinējs, lai mēs visi līdzinātos viņiem, lai mēs nesēdētu šajos dīvānos, bet kaut ko darītu, lai mēs būtu… Tad arī valstij būtu labāk, jo mēs visi darītu, mēs visi strādātu un censtos, lai šī valsts arī plauktu un zeltu. Tieši tā. (..) Imantu Kalniņu var saukt par tavu mūža komponistu? Olga Rajecka: Es esmu Imanta Kalniņa meitene. Tas ir uz mūžu, un tas ir kaut kas tāds, kas visiem nav dots. Nodziedāt to, kas tieši tev ir uzrakstīts. Tu vari pēc tam atdziedāt, bet kad tieši tev uzraksta, tas nav visiem. Un man ir palaimējies, ka tieši manai balsij tika uzrakstītas tik daudz dziesmas. "Svētku diena" ir viena no tām visīpašākajām?  Olga Rajecka: Protams. "Svētku diena", "Buramdziesmiņa". Nerunāsim par "Nelaid bērnus mežā" un "Trollis", un viss pārējais, tur ir kaudze vesela. Tur ir lielās dziesmas. Un, protams, "Apvij rokas". Bet šo dziesmu jādzied, es izdomāju pati. Bija tā, ka Imants Kalniņš iedeva notis. Un ko lai es tur daru? Es neko nesaprotu. Man ļoti patika tajā laikā Keita Buša, es klausījos ļoti daudz Keitu Bušu un viņa arī ļoti līdzīgi dzied. E izdomāju, kāpēc man jāloka kā "Menuetam" tas viss, es gribu vieglāk, lai cilvēkiem ir viegli. "Menuets" kolosāli visu izdzied, smagi un tā pa taisno. Es domāju, lai cilvēkiem liktos, ka tas ir viegli, ir jānodzied ļoti viegli, lai cilvēks domā, ka viņš arī to var nodziedāt.  Ko nozīmē dziedāt Imanta Kalniņa dziesmas.  Olga Rajecka: Tas ir just. Un ir ļoti jāmīl Imanta Kalniņa mūzika. Tad tu vari arī nodziedāt.  (..) Galvenais, kā Imants Kalniņš saka vienmēr - bērniņi, jums jāsaprot, par ko jūs dziedat, jums nosniņas jādzied, jums ir jāelpo un jādzied ar sirsniņu un viss. Jo viņam jau tas nāk no kaut kurienes.  Zini kā "Svētku dienu" sarakstīja? Mēs braucām ar žigulīti toreiz uz Inešiem, Igors [Miglinieks] bija pie stūres, kaut kāds 1986. gads un bija lieli putekļi, kā jau pa visiem Vecpiebalgas ceļiem. Pēkšņi ImKa saka - apstājāmies. Es saku - Kas noticis? Viņš apstājas un vienkārši pieraksta notis. Un viņš saka - Man jums ir tapusi dziesmiņa. Viss. Turpat Inešos, ceļa malā. Olga Rajecka: Jā. "Svētku diena".

Pilnīga nekaunība – tā par Krievijas centieniem atgriezties olimpiādē saka bobsleja leģenda Zintis Ekmanis. Starts viņam joprojām šad tad sapņos rādās, bet sirdī rūgtums, ka valstī sports palicis pabērna lomā. Par uzvarām un kritieniem sportā un dzīvē saruna ar Zinti Ekmani Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesi savulaik plaši zināmais sporta skolotājs Aleksandrs Pētersons ir raksturojis šādiem vārdiem. „Ar Zinti iepazinos 1971. gadā, kad viņš sāka mācīties Saulkrastu vidusskolas 9. klasē. Atnāca Zintis, neliela auguma puisis, tieviņš, taču viņa iekšējo apņēmību un mērķtiecību izjutu gan nodarbību laikā, gan mācībās. Par bobsleju toreiz neviens nesapņoja. Taču, kad pienāca atlases brīdis, Zintis trāpīja desmitniekā. To apliecina arī viņa starts Olimpiskajās spēlēs.” Šāds citāts no laikraksta „Sports” 1984. gadā. Tieši šis gads Zintim Ekmanim ir īpašs. 1984. gadā Sarajevas ziemas olimpiskajās spēlēs Zintis Ekmanis ieguva bronzas medaļu divnieku ekipāžu sacensībās. Neatlaidība, gribasspēks, drosme – šādi Zintis tolaik raksturo arī citi treneri. Neatlaidība palīdzējusi sasniegt augstas bobsleja virāžu virsotnes, bet drosme teikt, ko domā, prasījusi arī sāpīgus kritienus. Kad jūs pats pēdējo reizi ar bobu pa trasi nobraucāt? Zintis Ekmanis: Es nobraucu kādus astoņus gadus atpakaļ laikam. Bet man tur bija neērti sēdēt, man bija gūžas operācija un bija bail tālāk traumēt to. Tāpēc es neesmu vairāk braucis, bet braukt man gribas arī šodien. Kad es atradīšu ērtu sēdekli, tad es braukšu noteikti. Tagad, aizverot acis, jums joprojām ir priekšā tās virāžas daudzās, kas ir karjeras laikā iebrauktie pagriezieni, starts?  Zintis Ekmanis: Šad tad arī sapņos tas rādās. Piedošanu es pēdējoreiz braucu 2022. gadā. Jā, es braucu kopā ar tā saucamām 90. gadu zvaigznēm Kēnigszē trasē (Vācijā).  Visus pagriezienus paņēmāt? Zintis Ekmanis: Protams. Es braucu ar 1934.gada bobu. Mums tie noteikumi bija tādi, ka divi braucieni - tās kamanas visiem bija dažādas, divi braucieni, kurš tuvāk abus braucienus vienu otram nobrauks. Es esmu nobraucis vienas simtdaļas attālumā abus braucienus. Un es vinnēju, bet es tos vinnēju 2019. gadā. Tā bija vēl iepriekš. Bobslejs, bobs tas ir ātrums, tās ir virāžas un gadās arī kritieni. Jums ir prātā tas jūsu sāpīgākais kritiens vai trakākais? Zintis Ekmanis: Man viens no trakajiem kritieniem bija nākošajā olimpiskajā trasē Cortina d'Ampeco. Kad man Upatnieks lika izmēģināt jaunas kamanas ar kaut kādu citu konstrukciju un tās kamanas...  Protams, atbilde nē, neeksistē. Tās kamanas brauciena vidū salūza, un tas bija diezgan smags kritiens. Iedomājieties, ka nākamā virāža ir kādus 7-8 metrus augsta. Un mēs izsitam kaut kādu 10 centimetru biezu baļķi tur virs jumtiņa. Tie puiši, kas sēdēja, Šnepsts un Poikāns ļoti satraumējās. Protams, steigā nekas nebija pabeigts līdz galam nebija, nebija rokturu, pie kā turēties. Visi sabrāza muguras, kaklu, sasitāmies smagi. Bobslejs var teikt, faktiski ir bijusi visa jūsu dzīve gan kā sportistam karjeras laikā, gan arī vēlākos gados organizējot bobsleja saimniecisko dzīvi. Cik tuvu vai tālu tagad jums ir bobslejs? Zintis Ekmanis: Es esmu dzīves vērotājs. Mēs ar vadību runājam, arī piezvana šad tad, uzprasa. Pēdējais bija, arī es palīdzēju viņiem. Es vēl pazīstu visus tos ārzemju vadoņus, tad arī daudzus apzvanīju. Bija problēmas un bija bažas, ka krievus atkal pielaidīs klāt pie mačiem, tad nācās tur arī piestrādāt. Īpaši nācās iepriekš 2022. gadā, kad mēs Lozannā, kā mēs sitāmies. Un tur bija tā - vai nu vai, nācās aizkulisēs baigi piestrādāt. Mēs jau runas teicām tur spēcīgas. Bet par Latvijas bobsleja virtuvi. Man tāds paviršs vērojums no malas, lasot presi liekas, ka latviski sakot - tā, kā kasās mūsu bobslejā, pat netālu esošajā Saeimā nav tādu strīdu un intrigu. Zintis Ekmanis: Nu, nu, nu… Bet ar ko tas saistīts? Kāpēc ir tāda ņemšanās pēdējos gados? Zintis Ekmanis: Visiem gribas uzvarēt. Nē, es atceros, ka mēs kādreiz spēlējām sporta spēles iesildoties, tur arī vienmēr ar kašķiem beidzās, jo visi grib vinnēt. Bet trakākais jau tas - ir labi, kontakta spēles vairāk nespēlēs, spēlēs volejbolu, bet pamanījās jau "izmest pūku" arī volejbolā. (..) Jums daudzus gadus bija, protams, cieša sadarbība ar Krievijas sportistiem. Viņi arī brauca pie mums Siguldā trenēties daudzus gadus, kopā startos. Ir vēl kaut kādi kontakti saglabājušies, saites? Zintis Ekmanis: Es visas saites nogriezu. Tur viens bijušais no Pēterburgas tik uzstājīgi zvana, zvana. Es viņam pateicu: Klausies, kamēr tu, draugs, Pēterpili neieņemsi, vari nezvanīt, tikmēr vari nezvanīt. Nav kontaktu. Ar labiem paziņām tiešām ir nogriezti kontakti. Nu kā krievi parasti saka - nu tas nav tik viennozīmīgi, vai ne? Tas nav tik viennozīmīgi… Ej tu ratā! (..) Viņi tak visi ir armijā pie tam. Mēs jau cīnījāmies par to, lai krievus nepielaiž, ukraiņi arī piegādāja materiālus. Tur tak ir armijas oficieri. Ir arī pasekots ir viņu "Facebook" ierakstiem. Tur arī var pateikt, kāds ir viņu noskaņojums. Kontakti ir nogriezti. Pat krievu filmas es nevaru noskatīties. Nē, nevar. Arī krievu roku. Kas bija, tur bija daža laba ārija.  Neklausos tādas vairāk. Viss. Nezinu. Būs jāpaiet laikam, milzīgam, lai... Protams, ar kaimiņiem it kā vajadzētu sadzīvot normāli, bet tas ir kaut kas drausmīgs, tas ir kaut kas drausmīgs. 21. gadsimtā, kad ir visādas ekonomiskās sviras, var vienoties, tomēr var kaut kā vienoties. Nē, ir jāiet slepkavot cilvēkus. Tas ir kaut kas... Es goda vārds, es neticēju. Es neticēju, ka tā tas. Es negribu viņu nosaukt vārdā, bet ka ir tik aprobežots. Ārprāts! Ārprāts! Bet jūs arī palūkojat, kā krievi cīnās, viņi ļoti grib atpakaļ starptautiskajā sportā, grib atpakaļ olimpiādē. Zintis Ekmanis: Nekaunība, pilnīga nekaunība. Tas ir sviests. Un olimpiskā starptautiskā [komiteja] arī jau rāda šādas tādas lojalitātes pazīmes. Papētiet krievu sportistu ierakstus. Un ka paralimpiešiem laida spēlēt. Iespējams, starp paralimpiešiem būs tādi, kas ir nogalinājuši Ukrainā cilvēkus. Viņš ir kļuvis par invalīdu. Ārprāts, ārprāts!

Tikai divi vārdi – Runā Rīga – bet tie bija mani pirmie vārdi ēterā un īpaši saviļņojoši bija tos teikt arī pirmajā pārraidē pēc augusta puča – atzīstas Latvijas Radio balss, Radioteātra vadītāja Māra Eglīte. Par aso mēli skolas gados un vienīgo, bet liktenīgo kinolomu filmā "Puika", uzsaukumu lasīšanu padomju gados un savas dzīves vīriešiem – saruna ar Māru Eglīti Laikmeta krustpunktā. Laikmeta krustpunktā skan Latvijas Radio īpašā dienā – dzimšanas dienā. Tieši šodien, 1. novembrī, radio ētera mūžs Latvijā ir pārkāpis simto gadu slieksni. Latvijas Radio raidījis dažādos mūsu valsts laikmeta griežos. Radiofons ir pieredzējis Latvijas brīvvalsti un Ulmaņa laikus. Latvijas Radio pieredzēja Latvijas okupācijas dienu un padomju cenzūras gadus. Latvijas Radio bija svarīgs Atmodas vēstnesis. Kā mazs bērns atceros, ka 80. gadu beigās ar mazu radio aparātu ļaudis pat gāja pa Rīgas ielām, lai uzzinātu jaunumus, lai sekotu brīvības atgūšanas norisēm. Un arī, protams, augusta puča un barikāžu laikā. Tolaik radio mēģināja arī apklusināt, bet Latvijas Radio turpināja skanēt un skan joprojām. Simts gadu laikā Latvijas Radio ir kļuvis par Latvijas laikmeta dokumentētāju, mūsu kultūras vērtību glabātāju un ik dienas arvien uzticamu skaņu draugu tūkstošiem klausītāju. Ar producenti ilgi domājām, kuru radio cilvēku uzaicināt uz raidījumu šajā īpašajā jubilejas dienā. Izvēle, protams, liela. Par patiesiem radio cilvēkiem var saukt tik daudzus gan pieredzējušos, gan jaunos kolēģus. Bet mūsu izvēle ir Māra Eglīte. Ja viņa ir radio mājā, tad Māras balsi var dzirdēt jau pie Doma baznīcas. Viņas mūža darbs ir Latvijas Radio. Viņa ir viena no izcilākajām Latvijas Radio balsīm, un viņa arvien tur rūpi par lielu radiomājas vērtību – Radioteātri. Māra, 45 gadi šogad aprit Tev arī kopā ar Latvijas Radio. Drīz jau zelta kāzas. Māra Eglīte: Man ar vīru pēc diviem gadiem zelta kāzas. Nu tad ar radio tāpat. Droši vien padomju laikos šādās intervijās vaicātu – kas ir jūsu stiprās laulības pamatā, ar Latvijas Radio, es domāju. Māra Eglīte: Es domāju, ka stiprās laulības pamatā ir tas, ka man šeit ļoti patīk. Un nebija tā, ka es pati te nācu, bet mani savulaik uzrunāja. Tas bija Viktors Zvaigzne, kurš mani uzrunāja. Es vadīju ļoti daudz pasākumus un vienā pasākumā – es nezinu, kas tas bija par žurnālistu, viņš teica: Jums vajadzētu strādāt par diktori radio. Es teicu – jā, es labprāt, tikai kurš mani ņems tā uzreiz? Likteņa sakritība, ka sākumā es nācu kā aizvietotāja. Tad man piedzima dēliņš 1983. gadā, pēc tam, piedaloties kopējā konkursā, es jau kļuvu pilntiesīga radio diktore. Kādas ir tavas pirmās radio atmiņas? Tev bērnībā mājās bija radio, bija kādi raidījumi, kurus klausījies? Māra Eglīte: Jā, es atceros, es mācījos. Es dzīvoju Kandavā, un mums bija tāds bleķa radio. Es nezinu, bija tāds metālisks karkass. Un ko es no visa tā atceros? Tas bija tad, kad bija "Skroderdienas", jo viņas gan aizliedza, pēc tam sauca "Skroderdienas" par “pelšenēm”, neatceros vairs, bet - "Māras Silenieces dienasgrāmata". Nu kad tas ieraksts gāja, tad bija mute vaļā, un es nezinu, kas… Tas bija tas, kuru Antra Liedskalniņa ierunāja? Māra Eglīte: Jā. Es nezinu, cik sērijās bija, bet tas bija kaut kas tāds, likās - wow! Tādas man ir pirmās atmiņas par radio un konkrēti ar to radio aparātu, kas mums bija.  Radio, protams, ir balss. Vai arī tev kādas balsis palikušas prātā? Māra Eglīte: Nē, balsis man nav palikušas, redz, tu saki Antra Liedskalniņa. Es nez kāpēc biju iedomājusies Ligitu Dēvicu, bet izrādījās, man nav taisnība. Tā bija Antra Liedskalniņa. Jo vienkārši man tas radio likās… tas bija tik fascinējoši, ka tu vari klausīties, un viņš ir tavā mājā un…. Tu nevarēji paredzēt, ka paies gadi un tu pati būsi radio balss. Māra Eglīte: Absolūti nē, absolūti nē. Ievadā vaicāšu par radio šodien. Ir tāds pieņēmums, ka Latvijas Radio - to jau tikai veci cilvēki, pensionāri klausās. Bet es zinu arī ļoti daudzus jaunus cilvēkus, kas klausās Latvijas Radio, un es redzu ļoti daudz jaunus cilvēkus, kas ir izvēlējušies strādāt šeit, Latvijas Radio.  Radio šodien - kādus tu redzi savus jaunos kolēģus, kas radio stāstu turpinās nu jau otrajā simtā? Māra Eglīte: Tu man uzdevi ļoti grūtu jautājumu. Zini, es tā nemaz nevaru atbildēt uzreiz. Jo es negribu uzreiz par vecajiem laikiem. Es gribu par radio šodien. Māra Eglīte: Redzi, es jau visu ņemu salīdzinājumā ar to, kā bija tad. Kā mēs nācām, kā mēs mācījāmies. Vai tu saproti - man bija darba audzinātāja Ausma Indriksone. Es biju pilnīgi..., es viņu dievināju, kā viņa mani pa to māju izvadāja, uz centrāli aizveda, visu parādīja, visu apstāstīja. Un pēc trim mēnešiem jau esot šeit, šajā darbā Radio namā, man atļāva stereo programmā, kur tagad mums iet pirmais kanāls, tur bija stereo programma, atļāva ieslēgt mikrofonu un pateikt divus vārdus - "Runā Rīga!". Viss un izslēgt. Tālāk jau Ausmiņa pati visu darīja. Tie bija mani pirmie vārdi ēterā, ko es izteicu. Šodien droši vien, ka tas ir daudz vienkāršāk, daudz liekas - nu tā. Es nezinu, var jau būt…. es absolūti negribu teikt, ka nē, ka nav tā cieņa un mīlestība pret radio, kāda bija un ir joprojām mums, tiem vecajiem. Bet man liekas, ka mums bija tāda lielāka pietāte.  Tad nebija ne interneta, tad nebija nekas cits, bija tikai šis radio pamatā.  Bet jaunieši ir ļoti jauki, ir interesanti skatīties, interesanti klausīties. Un tagad jau ir cits, kā saka, nav tik tā lineārā platforma, kurā raidīt, bet ir jau citas un tie podkāsti un viss. Jā, man tas liekas ļoti interesanti.

Es ceru uz Saeimas veselo saprātu - tā par izdienas pensijām baletdejotājiem saka horeogrāfs Aivars Leimanis. Kā sāka dejot un kuru sapņu lomu nepiepildīja, par bērnību kino aizkulisēs ar leģendārajiem vecākiem un uzstāšanos ārzemēs padomju gados, un kāpēc uz Aivariem viss operas teātris ēd līdaku kotletes – saruna ar Aivaru Leimani Laikmeta krustpunktā. Saruna šoreiz ar cilvēku, kura dzīvē kājas ir ne vien stabilas dzīves balsts, bet arī viņa profesionālā mūža darba svarīgākais atbalsts. Viņš ir baletdejotājs un pierādījis, ka svarīgas ir gan kājas, gan galva. Diez vai savādāk būtu Latvijas Nacionālā baleta priekšgalā jau trīs desmitgades. Viņa vecāki arī ir bijuši krietns pamats dzīvei un profesijai - aktrise Baiba Indriksone un režisors Aleksandrs Leimanis.  Vienā no savām pirmajām intervijām 80. gados tolaik jaunais baleta mākslinieks Aivars Leimanis stāsta: "Tēvs mani vienmēr vilka uz kino, māte - uz dramatisko teātri. Negribēju apbēdināt ne vienu, ne otru un izvēlējos kaut ko pa vidu - deju." Bet turpat intervijā Aivars dalās arī ar savām bērnības atmiņām. Viena - kā maziņš puika bijis ar deju ansambli "Dzintariņš" viesizrādēs Moldovā. Puikas uzlīduši kokā pēc persikiem. Saimnieks palaidis suņus. Mazais Aivars šļūcis lejā no koka un visa āda gar sāniem noberzta kā ar šrubi.  Un tad vēl stāsts: "Bērnībā man visvairāk garšoja kartupeļi ar krējumu un biezpienu. Mana mamma reiz mani aizveda uz kafejnīcu "Luna", savulaik glaunāko kafe Rīgā. Mamma prasa, ko ēdīsi, un es teicu - tikai kartupeļus ar biezpienu." Vai arvien tas ir mīļākais ēdiens pēc visa, kas ir pasaules koncertturnejās ar mūsu baletu baudīts dažādās virtuvēs? Arī to varbūt pavaicāsim Aivaram Leimanim.  Šis ir laiks, kad Latvijas Radio sagaida savu simto jubileju, un, sagaidot jūs pie radio durvīm un dodoties uz ierakstu studiju, jums arī bija interesants stāsts, jo, protams, jūsu mamma Baiba Indriksone daudz ir strādājusi arī pie Radio mikrofona. Arī jūs jau kā mazs puika šeit bijāt dramatiskajā ansamblī. Bet izrādās, ka tas jūsu ģimenes stāsts un saistība ar radio māju ir pat vēl senāks. Tas ir pirmskara stāsts, Ulmaņlaiku stāsts? Aivars Leimanis: Jā, šeit bija banka. Mans vecaistēvs ieņēma diezgan augstu ierēdņa amatu bankā, un mamma šad tad pie viņa te bija. Ir varbūt kādas bildes no tā laika palikušas, kā tolaik izskatījās. Te nebija vēl radio, te bija komercbanka. Aivars Leimanis: Tas vienīgi bija manas mātes atmiņās. Vispār man tagad ļoti daudz ko žēl, ka es esmu palaidis garām, ka es neesmu pierakstījis, jo daudz ko viņa ir stāstījusi. Tanī brīdī it kā atceries. Un pēc tam… kā tur bija? Tajās pašās "Lāmās", cik saimniecībā bija govis – 30 vai 60? Taču liela saimniecība bija, un es tagad neatceros. Tas nav būtiski. Bet ir daudz būtiskākas lietas arī, kas kaut kā diemžēl ir pagaisušas. Jo likās, ka viņa vienmēr būs blakus, bet jau pusotru gadu viņas nav. Bet ļoti garus garus gadus bija blakus. Aivars Leimanis: Jā. Kādas jūsu paša atmiņas par Radio namu, jo Radio fonotēkā atradu - pats pirmais jūsu ieraksts, kad jums bija seši gadi. Bet kā jūs atceraties 60. gadu sākumu, kad kā ļoti mazs puika ienākat radio mājā pirmoreiz. Aivars Leimanis: Ja pavisam godīgi, neatceros. Es atceros kinostudiju, kad es dublēju filmas. Es atceros televīziju, kur bija gan lugas, gan arī pārraides, gan pirmā Intervīzijas pārraide, kur mēs bijām kopā ar Mihailu Barišņikovu. Bet radio māju es tiešām kā pa miglu atceros. Bet to, ka bijāt dramatiskajā pulciņā ar citiem bērniem. Pilnīgi zudis? Aivars Leimanis: Acīmredzot, ja jau jums tā piefiksēts, tad jau laikam. (..) Un tā bija, ka tēvs, tā kā vairāk uz to kino virzīja un mamma uz teātra pusi. Aivars Leimanis: Godīgi sakot, tā man tāda atruna toreiz vairāk bija. Dejošana jau kaut kā bija ļoti iepatikusies. Tēvs gan par to īsti pat dzirdēt negribēja, bet tā bija mana izvēle. Viens no retajiem gadījumiem, kad bērns pats aiziet uz eksāmenu baleta skolā. (..) Sāksim varbūt ar aktuālo - ar jautājumu, kas skar izdienas pensijas. Cik daudz jūs iesaistāties šajās diskusijās, zinot, ka tās skar arī jūsu kolēģus baletdejotājus? Aivars Leimanis: Tas ir jau trešais piegājiens, jo pirmais bija pagājušā gadsimta beigās, kad gribēja mums atņemt izdienas pensijas, tad bija tas Viņķeles laikā un tagad atkal. Es te radio mājās pie jums uzstājies citā raidījumā arī. Mēs tiešām aizņemam no tām izdienas pensijām proporcionāli, ļoti, ļoti maza daļu kaut kādas tur nepilnus 2%. Baletdejotāju nav tie, kas grauj izdienas pensijas. Jūs arī esat šādā izdienas pensijā? Aivars Leimanis: Biju un tomēr cilvēkiem tas ir, kad aiziet pensijā, tas ir ļoti svarīgs atbalsts, jo vai nu tu pārkvalificējies kaut kad 28-30 gados un pamet profesiju. Bet, ja tu esi nostrādājis līdz beigām, tad pārkvalificēties kardināli kaut kādā citā profesijā ir ļoti grūti. Ne visi var būt pedagogi, ne visi var būt horeogrāfi, lai turpinātu kaut kur baletā vai kaut ko saistībā ar deju. Un šīs izdienas pensijas nav lielas, bet tas ir ļoti svarīgs atbalsts, lai tu vari kaut ko tālāk darīt. Lai ļaudīm ir priekšstats, par ko ir runa, tie 500 vai 1000 eiro? Aivars Leimanis: 1000 [eiro] tie noteikt nav, senāk tie bija 200-300, tagad kādi 500-600 eiro. Tas ir tāds pabalsts, lai tu varētu sākt kaut ko citu darīt, strādāt. Un es ļoti ceru uz Saeimas veselo saprātu, ka tomēr baletam šīs pensijas saglabās.  

Teātris kļuvis par tādu sintētisku mākslu, kas nesastāv tikai no aktiera spējām, un man tas vairs nesniedz tādu gandarījumu – saka aktieris Zigurds Neimanis. Par jokiem no skatuves agrāk un tagad, īso kinokarjeru un kā veidoja leģendāro seriālu "Dzīvoklis", kāpēc raksta grāmatas un kas kopīgs ar hokejistu Balderi saruna ar Zigurdu Neimani Laikmeta krustpunktā. Tuvojas Latvijas Radio simtā jubileja un šīs reizes raidījumaviesi ar Radio māju Doma laukumā saista krietns radošās dzīves mūžs. Ar radio starpniecību viņš mudinājis klausītājus kaut uz brīdi pasmaidīt, aizmirst mūsu ikdienas raizes un likstas, īpaši jau 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā aktieris Zigurds Neimanis kopā ar kolēģiem ironiski un asprātīgi dokumentēja pārmaiņu laiku, Latvijas politisko un saimniecisko dzīvi " "Provinces dzīves ainiņās". Pārlūkojot Latvijas Radio skaņu ierakstu bagātību, fonotēkā var atrast vairāk nekā 400 ierakstus ar Zigurda Neimaņa balsi. Tie nav tikai joku raidījumi. Pie Radioteātra mikrofona ierakstīti arī lieli iestudējumi un pat dziesmas.  Zigurdu Neimani un viņa kolēģi Voldemāru Šoriņu var saukt par pirmajiem mūsdienīgajiem pasākumu vadītājiem, izklaidētājiem un šovmeņiem Latvijā. Zigurda Neimaņa aktiera mūžs saistīts ar Nacionālo teātri, bet daudzi radoši darbi tapuši arī Latvijas Televīzijā. Ar seriālu "Dzīvoklis" tika aizsākta vakara TV seriālu ēra Latvijā. Lai arī no viņa mūždien tiek gaidīti joki, ikdienā Zigurds Neimanis ir gana nopietns. Viņa aizraušanās ir kriminālromāni un arī pats sarakstījis detektīvromānu "Dubultportrets".  Vai jums ir atmiņā pirmie soļi Radio mājā? Daudz ir darīts, daudz ir ierakstīts, kāds bija pats sākums? Radio arhīvā dokumentēts pirmais ieraksts ar jūsu balsi 1971. gadā. Tas ir Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs", režisors Alfrēds Jaunušans. Rakstīts - Zigurdam Neimanim jaunekļa loma. Zigurds Neimanis: Es gan nebūšu pārliecināts, ka tas varēja būt pirmais ieraksts, jo tajā laikā radio nepārtraukti tapa dažādi iestudējumi. Tas ir senākais, kas ir dokumentēts. Zigurds Neimanis: Varētu tā būt. Agrāk jau gandrīz visas teātra izrādes ierakstīja arī radio. Lai cilvēki, kas netiek uz teātri atbraukt un apskatīties, lai dzird pa radio. Tagad to dara televīzija arī, filmē un parāda. Bet tur acīmredzot notiek kaut kāda atsijāšana, jo visu jau nevar parādīt. Tā arī patiesībā ir viena no manām pirmajām lomām vispār teātrī. Agrāk radio programmā humors skanēja daudz un bieži, arī raidījumos, kuros jūs piedalījāties. Šobrīd ir vien kāda reta humora pārraide. Vai tas ir tādēļ, ka mēs vairs neprotam jokot? Mēs negribam jokot? Vai arī šis ir tāds laiks pasaulē, kad varbūt prāts uz jokiem nenesas? Zigurds Neimanis: Drīzāk pēdējais arguments man liekas, sakarā ar ģeopolitisko stāvokli. Es domāju, ka tas, ko mēs ik vakaru dzirdam ziņās, nevar rosināt uz lieliem priekiem. Bet tas jau nenozīmē, ka nenotiek dziesmu svētki vai lieli pasākumi un ka Miķeļu gadatirgus. Es domāju, ka tur arī varbūt ir radio vadības nostāja – vai tas ir vajadzīgs vai nav? Ja kāds uzskatīs, ka vajag, gan jau atrastos cilvēki, kas varētu kaut ko uzrakstīt un arī kāds kaut ko varētu smuki ierunāt. Bet varbūt arī šis ir tas gadījums, kad piedāvājumu jārada pieprasījumam. Kā jau es teicu, tā situācija patlaban, dzīvē nav tik spoža, lai mēs gribētu pieprasīt – dodiet mums jokus, dodiet jokus. Kad skatāties vai klausāties radio ziņas vai kādu televīzijas vakara ziņu izlaidumu, tiešām ir tā sajūta, ka prāts uz jokiem nenesas? Vai dažbrīd – nezin, ja ir kāda reportāža no Saeimas – tomēr pie sevis pasmaidāt? Zigurds Neimanis: Tas arī ir teātris. Bet olitika jau vispār ir teātris. Es domāju, ka tas ir zināmā mērā likumsakarīgi, un jābrīnās, kā mēs esam tik daudz labas "aktierus" ievēlējuši Saeimā un neesam viņus aizsūtījuši uz teātriem strādāt. Esmu dažkārt runājis ar dažiem jūsu kolēģiem, un viņi pat aizvainojas, kad teātri salīdzina ar politisko teātri, jo īstam aktierim tā ir izglītība, tev ir ilgi jāmācās, tev ir sevi jāpierāda. Dažam labam Saeimas namā – vēl augt un augt līdz aktieriem. Zigurds Neimanis: Var jau it kā pamanīt, ka cilvēks vienkārši runā to, kas viņam ir iedots uzrakstīts, vai kāds cits gudrāks ir pateicis pirms viņa. Bet aktieris jau arī patiesībā ir tāds, kurš ar savām domām reti kad uz skatuves kāpj. Viņš runā tekstu, ko kāds cits ir uzrakstījis. Kaut kādas paralēles vilkt var. Kas jūs šobrīd mūsu ikdienā satrauc? Vai varbūt gluži otrādi  – dod tādu pārliecību un cerību, zinot visu, kas mums šobrīd apkārt notiek? Zigurds Neimanis: Es laikam pēc dabas esmu optimists un man liekas, ka viss nokārtosies pats savā ceļā. Jo, manuprāt, kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka 90% problēmas atrisinās pašas no sevis, kādi 10 procenti problēmu nav atrisināmas. Un tad vai ir vērts dēļ tiem atlikušajiem 10% iespringt? Protams, varētu teikt – vēsturi veido cilvēki un visa cilvēce kopā, bet principā tie jau ir daži cilvēki, kas to vēsturi veido. Un pa lielākai daļai viņi vienmēr ir bijuši psihopāti. Tas ir vienkārši dīvaini, kā tas var būt. Laikam to cilvēku ambīcijas ir tik lielas, ka viņi vairs nevalda paši pār sevi. Bet kā savaldīt šos psihopātus? Viņi ir daži, kuri šobrīd nosaka to pasaules toni. Zigurds Neimanis: Man gribas domāt ķecerīgi – viņiem nav gadījušās īstās sievietes. Nē, nopietni! Man liekas, ka sieviete var ļoti ietekmēt vīrieti un, ja viņiem ir, kā saka, blakus sieviete, kuru viņš mīl un ciena, viņam ir grūti būt nelietim, vienkārši tas pēc definīcijas neiet kopā. Ja tiem tagadējiem dižgariem, ja tā var izteikties, būtu laimējies dzīvē ar sievietēm, man liekas, stāvoklis varētu nebūt tik traģisks. Bet varbūt es kļūdos.

Interneta paaudzei vainas nav, tikai vajag mācēt ar viņiem strādāt – saka režisors, skatuves mākslas pedagogs Pēteris Krilovs. Par neiecietību pret meļiem un liekuļiem, par feodālismu un krievu valodu teātrī, par tēva likteni un arī dzīvi ar četriem uzvārdiem – saruna ar Pēteri Krilovu Laikmeta krustpunktā. Šoreiz saruna ar cilvēku, kura dzīves pieredzējumi saskan ar mūsu raidījuma nosaukumu – Laikmeta krustpunktā. Viņa paša un viņa dzimtas stāsts ir liecība par dažādiem laikmetiem un Latvijas vēsturē pieredzēto. Viņš ir stundām un pat gadiem pētījis savas dzimtas vēsturi, tādēļ mūsu viesim tas šodien nebūs jaunums, ka viņa senču saknes atzari ved arī pie aktiera Ivara Kalniņa vai TV un radio personības Baibas Sipenieces-Gavares. Es nezinu otru tādu cilvēku Latvijā, kuram liktenis ir paredzējis dzīvot starp četriem dažādiem uzvārdiem. Viņš piedzimšanas brīdī bija Bileskalns, tad Kalniņš, viņa īstajam uzvārdam bija jābūt Teibe, bet viņš ir Krilovs. Tie ir ne tikai četri uzvārdi, bet aiz katra arī četri dažādi Latvijas laikmeta stāsti. Pēteris Krilovs, kino un teātra režisors, skatuves mākslas pedagogs, kurš teātra skolā ir skolojis krietnu daļu no šobrīd uz Latvijas teātru skatuvēm spēlējošajiem aktieriem. Nesen intervēju dziedātāju Žoržu Siksnu, arī runājām par 70.-80. gadiem, viņš teica, ka daudzas savas dziesmas tur pagātnē ir arī atstājis un pat virkni ir aizmirsis, jo ne visu var un ne visu vajag pārnest uz šodienu, uz šo laiku. Vai kinomāksla atšķiras, piemēram, no mūzikas? Vai arī kino noveco un varbūt ir daži darbi, kuriem pagātnē arī ir jāpaliek? Pēteris Krilovs: Ir ļoti dīvaina lieta ar kinomākslu, jo viņa noveco ļoti dažādi. Viņa noveco kā…  es nezinu, ar ko var citu salīdzināt, ar kaut kādām varbūt freskām, kuras kaut baznīcās vai telpās pie sienas. Un ir tādas sienas, kas pašas iznīcina ar mitrumu, ar visādām ķimikālijām, tā freska nobrūk un pazūd, un ir sienas, uz kurām daudz kas paliek, un tās ir interesanti skatīties. Un ir tādas lietas  kino mākslā, ka filma varbūt sižetiski un savā stāsta veidā, formas ziņā ir novecojusi, bet tur ir ārkārtīgi daudz izziņas momentu, kuri dod refleksijas un iespaidus cilvēkiem, kas pēta kino vai pēta laikmetu, vai pēta kaut kādu radošu domāšanu.  Piemēram, man ir zināma saistība ar Aloizu Brenču, es pie viņa sāku strādāt par “klapīti” slavenajā filmā “Kad lietus un vēji sitas logā”, un tur ir vesels stāsts par to ir. Bbet es esmu redzējis tās Brenča pirmās spēlfilmas, tur laikam bija “Līdz rudenim vēl tālu” un kaut kas vēl bija - “Kolumba mazdēli” vai kaut kas tāds bija. Viņas ir kā filmas drusku aizgājušas pagātnē, kurš viņas vairs atceras. Bet, kad es redzēju tās filmas, es skatījos, man liekas, arhīvā, tur ir tāda Rīga, tik dokumentāli uzfilmēta, pie tam nevis kā dokumentālajās filmās nu priekš kaut kāda mērķa, cik skaista vai cik viņa tur dažāda, vai kāda arhitektūra. Tur ir cilvēku dzīve reāla. Un tām filmām ir kaut kāda milzīga vērtība. Ja jūs gribat kaut ko par 60. gadiem uzzināt, kā Latvijā dzīvoja cilvēki, tad jums jāskatās tās Brenča spēlfilmas, kaut gan tās ir spēlfilmas, tur ir sižets, tur aktieri, protams, priekšplānā tur ir aktieru kaut kādas izdarības un likteņi un stāsti, kas varbūt pat ir drusku banāli. Bet tā Rīga ar interjeriem, ar kaut kādām sadzīves lietām, ar veikaliem, rindām, ar kaut kādām izklaides vietām un satiksmi Rīgas un visu to cilvēku sejām - tas tur ir tā iemūžināts, jo Brenčs bija ļoti pēc dabas dokumentālists, viņam ļoti patika realitāte, viņš viņa cienīja. (..) Atradu "Panorāmas" arhīvā vienu stāstu no 1999. gada un tolaik Latvijas Nacionālajā operā viesojas Eimonta Ņekrošus teātris ar Šekspīra "Hamletu". "Panorāmā" par to ir sižets, un Andrejs Volmārs jūs intervē un citus skatītājus. Bet tas, ko pēc šīs izrādes teica režisors Ņekrošus - "māksla nevar ietekmēt ne politiku, ne cilvēku dzīvi, mākslai ir vienkārši jāaizskar cilvēka dvēsele". Un tuvāk šai dienai atradu interviju, kādas ir jūsu pārdomas par mākslas mērķi. Jūs sakāt, ka "ir jārada mākslas darbi, kas vienkāršam cilvēkam palīdz dzīvot".  Vai starp jums abiem ir pretruna, vai jūs papildināt viens otru?  Pēteris Krilovs: Nē, es domāju, tur pretrunas nav, jo mēs runājam varbūt par dažādām plaknēm šai figūrai, ko sauc par ietekmēšanu. Mana pārliecība ir tāda, ka mūsdienu, tas jau nav tikai vakar vai aizvakar sācies, visa ir šī laika civilizācija tomēr ir veltīta, lai pēc iespējas ātrāk pakļautu jebkuru cilvēku, jebkuru būtni, kas piedzimis attiecīgajā teritorijā, attiecīgā ģeopolitiskā, kā tagad saka, struktūrā - ietekmēt viņu un sociāli pakļaut, lai viņš ir paklausīgs, lai viņš ir lietojams,. Kā saka, viņš ir vajadzīgs šim sociumam. Un sociums ļoti labi izdomā, kā viņu pakļaut. Un cilvēki lielākoties nodzīvo savu dzīvi, lielākoties, es uzskatu, nezinu pateikt tos procentus vai daļas, bet lielākā puse no cilvēkiem dzīvo faktiski visu dzīvi apjukuši. Viņi ir apjukuši, jo viņu vēlmes, viņu instinkti, viņu kaut kādi varbūt dvēseliskie impulsi un pat kaislības, un kaut kādas slēptās lietas - viņus visu laiku mudina kritizēt sevi, kritizēt citus, sabiedrību, varbūt būt nīgram, naidīgam, agresīvam. Tas ir "vissirslikti.lv"? Pēteris Krilovs: Gandrīz vai. Vai arī, protams, būt ļoti tādam mehāniski paklausīgam. Darīt to… Man ir vesela virkne ar stāstiem par to, kā es runāju vienā bankas, kur mani uzaicināja teikt runu par talantu audzināšanu Ziemassvētku korporatīva pasākumā. Vairāk viņi prasīja par to, kā aktierus audzināt, un es sapratu, ka es neesmu gatavs tādā īsā runā, ko es tur stāstīšu, kā es tur Skrastiņu vai Keišu vai Baibu Broku audzināju, es izstāstīšu viņiem par to, kā viņi paši ir spiesti spēlēt sociālas lomas savā darba lokā, savā sabiedrībā, kur viņi strādā. Un ka viņiem vajag ļoti rūpīgi kontrolēt, vai viņi nav pārāk vieglprātīgi šīs lomas uzņēmušies, un pakļāvušies un viņi ļoti ilgi būs tur. Viens būs čalis, kuru sūta pēc aliņiem, viena meitene būs tāda, kurai priekšniece uzticēs savas intīmās problēmas, viņai būs tas jāklausās. Es teicu, ka jums ir jāmāk šīs lomas pārkāpt, ka tās lomas jūs saista un viņas nav jums uz mūžu. Jūs esat varbūt netīšām viņām piekrituši, bet jums ir jāmāk…  Kad beidzu runu, priekšnieks teica: Man liekas, ka jums daži cilvēki grib kaut ko vēl pajautāt. Es atskatījos un stāvēja 60 cilvēku rinda, kur viņi visi prasīja - kā lai es pārkāpju to lomu? Es saprotu, ka tā ir problēma. Un es domāju, ka māksla, ja atgriežamies pie jautājuma, ka māksla tieši to dara, viņa tā kā pasaka priekšā, viņa pasaka, ka tu neesi vientuļš savās jūtās un savās problēmās, ka ir arī citi tēli, kas to dara. Un tu vari to ņemt vērā. Es nedomāju, ka mākslai jāmāca, kā rīkoties, kā kļūt, pieņemsim, pārgalvīgam vai ļoti drošam, vai tur nezin vai taisni otrādi, kur vajag būt agresīvam un uzstājīgam. Ne jau tā skola ir vajadzīga, bet tas, ka tu jūti, ka ir kaut kāda pieredze, ir citu cilvēku pieredze. Un tas man liekas tas būtiskākais. Par vērtībām mākslā un dzīvē. Jsu viens no pirmajiem studentiem aktieris Artūrs Skrastiņš reiz ir teicis, ka "ir tādas mēru sistēmas - pēc Celsija, pēc Fārenheita un pēc Krilova". Kas jums pašam ir jūsu mēru sistēma. Tie pieturas punkti? Pēteris Krilovs: Nav tā, ka es to varētu noformulēt. Bet es skaidri zinu, ka es ļoti esmu jūtīgs un to man iedeva, patiesību sakot, augstākā izglītība Maskavā, Kino institūtā. Es esmu ļoti jūtīgs, man ir sensors pret melošanu, falšumu un tādām nedabiskām vai arī klišejiskām reakcijām, ko aktieri lieto un man tie riebj. Es pilnīgi jūtu, ka man iedegas sarkana lampiņa galvā, ka šito nevajag, šito, lūdzu, tagad vai nu likvidējam, vai arī, ja to dara cilvēks, kuru es nevaru ietekmēt, tad es vienkārši atzīmēju - tas ir tas falšais un man nepieņemamais. Tas jau dzīvē ir ārprātīgi daudz. (..) Ir viedoklis, un viņš diezgan plaši pārstāvēts, ka šobrīd uz Latvijas teātru skatuvēm ir jāiepauzē ar krievu darbiem, arī ar krievu klasiķu darbiem. Jūsu skatījums par šo. Pēteris Krilovs: Es domāju, ka tas ir nepareizi. Tur ir daudz nianses. Tas nav vienkārši pasakāms, bet es domāju, ka cilvēki to proponē, viņi drusku emocionāli mētājas. Protams, ir ļoti viegli, un tā ir tāda arī sevis kacināšana un nomierināšana - šito izdarīsim, un tad gan mēs būsim īsti patrioti, un mēs cīnīsimies. Pret ko? Mans sapnis kādreiz bija vai nu kino vai teātrī uzvest Tolstoja romānu "Hadži Murats" par to, kā krievu cara armija sistemātiski nežēlīgi iznīcināja čečenus viņu tajā dzimtajā Čečenijas novadā. Tas bija ārprātīgi nežēlīgs, anti krievisks romāns par krievu politiku pret nacionālajām minoritātēm. Šodien par to varētu runāt viskautkur - teātrī, kino un tā tālāk. Bet lūk, nē, krievus mēs neaiztiksim, jo viņi ir visi apkaunoti. Nu nezinu.  Protams, tur ir ļoti daudz tādas lietas. Tiešām man arī drusku tagad ir tāda…. Pie tam ir arī izmaiņas krievu kultūras sabiedrībā jau ir notikušas. Patiesību sakot, tagad, ja tu arī saskaries vai nodibini sakarus ar kādiem krievu teātra vai kino darbiniekiem, tev vēl ilgi jāfiltrē, kāds viņš ir patiesībā? Krievi māk brīnišķīgi melot. Viņiem tas starp citu nāk līdz ar teātra kultūru. Viņi ir ļoti labi aktieri un viņiem, kā lai saka, izlikties, sameloties ir tfu – tā, viņi to izdara viegli. Un tāpēc ir jābūt...  Ne visiem. Pēteris Krilovs: Protams, jā. Tāpēc jābūt ļoti jūtīgiem pret to. Bet tāds totāls aizliegums, es domāju, tas ir muļķīgi.

Klausieties Latvijas Radio un saglabājiet optimismu – saka atpazīstamākā radio balss Sandra Glāzupa. Par ziņu lasīšanu, smēķēšanu radio un kāpēc nestājās partijā, par mākslīgo intelektu un savu balsi filmās – saruna ar Sandru Glāzupu Laikmeta krustpunktā. Raidījums Laikmeta krustpunktā atsāk rudens sezonu un kopā ar producenti spriedām, ja reiz šis ir Latvijas Radio simtās jubilejas gads, mūsu pirmais viesis būs radio cilvēks, radio balss. Viņas balsi nevar sajaukt ne ar vienu citu. Tai ir īpaša vibrācija, siltums un pat nemierīgākā ziņa viņas balsīs skan ar mieru un nosvērtību. Uz sarunu esam aicinājuši Sandru Glāzupu.  Pusaudzes gados Sandra bija izdomājusi divus savas nākotnes ceļus. Viens – mācīties par ārsti. "Sandris ir dikti žēlīgs, dikti labs. Tu meitiņ, mācies par dakteri," tā teikusi Dundagas omamma. Tomēr bailes par ķīmijas eksāmenu atturēja no iestāšanās Medicīnas fakultātē. Otrs sapnis, klusais sapnis – darbs Latvijas Radio. Mazā Sandra stāvējusi virtuvē pie loga, paņēmusi rokās spogulīti un tajā uz sevi skatoties, teikusi – pie Latvijas Radio mikrofona bija Lauma Amatniece. Pagāja gadi un radio diktore Lauma Amatniece kļuva par Sandras kolēģi. Abām liktenis devis zemas un skaisti vibrējošas balsis. Latvijas Radio māja kļuva par Sandras māju daudzu gadu garumā, un Sandras Glāzupas balss ir viena no izcilākajām, kāda pie Radio mikrofona šo gadu laikā no šī senā nama Doma laukumā ir skanējusi. Sandra, arī radio leģenda Lia Guļevska ir teikusi, ka sakritību un nejaušību nav, bet gluži nejauši sanācis, ka pirms mūsu sarunas šajā pašā studijā raidījumu ierakstīja Gunārs Jākobsons. Arī radio leģenda. Droši vien pusaudža gados pie radioaparāta tu kā maza meitene vēl klausījies Gunāra balsi. Sandra Glāzupa: Jā, noteikti. Gunārs bija, šķiet, viens no atpazīstamākajiem, jo tajā laikā jau sākās raidījums "Mikrofons", un tur Gunārs ar savu balsi, ar savu dikciju, ar savu erudīciju izcēlās. Viņš bija, protams, tas, kas manā prātā, sirdī un ausīs bija iekritis. Bet, protams, bija arī visi pārējie, godājamie un cienījamie radio diktori. Sapnis bija par darbu radio, bet diez vai tu varēji sapņot, ka tik daudzus gadus kopā ar Gunāru Jākobsonu pie Radio mikrofona būsiet? Sandra Glāzupa: Gunārs jau vienmēr uzsvēra, ka es, salīdzinot ar viņu, esmu tīrais zaļknābis, kaut gan radio nostrādāju 42 gadus. Pirmā iepazīšanās ar Gunāru bija, kad es nācu uz radio diktoru konkursu. Tas bija 1979. gadā. Konkurss notika lielajā "Litdram" studijā un tur aiz loga sēdēja žūrija, un Gunārs tā paliecās, un es viņu redzēju loga stiklā. Viņš teica:  "Lūdzu, nolasiet operas pieteikuma programmu." Nezin ko viņš ar to bija domājis. Vai es izskatījos dikti intelektuāla, gudra? Jā, protams, ar Gunāru cieši sadarbība visu laiku. Tava nokļūšana radio, es saprotu, zināmā mērā bija nejaušība. Pie sava vīratēva diriģenta Riharda Glāzupa Tu atradi avīžu kaudzēs sludinājumu, ka Latvijas Radio meklē diktori. Sandra Glāzupa: Jā, tas ir pilnīgi neticami! Tētis un mamma atbrauca uz laukiem, kur es biju ar savu mazo dēliņu vasarās, skaistā vietā Amatas krastā. Viņi patiešām atveda avīzes, "Rīgas Balsi", lai laukos būtu ko kurināt krāsni un plīti. Un es kā ņemu pirmo avīzi, skatos - Latvijas Radio izsludina konkursu sieviešu balsij latviešu valodā vecumā līdz 26 gadiem, vēlams ar augstāko filoloģisko izglītību.  Tas tieši tā kā par tevi. Sandra Glāzupa: Es atbildu visām prasībām!  Cik liels bija konkurss uz vienu vietu? Sandra Glāzupa: Konkurss bija diezgan liels. Visas jaunās sievietes, kas mēs tur bijām, bija labas. 27 cilvēki uz vienu vietu. Tā man laimējās. Par tavu mūža profesiju - radio diktors. Vai var teikt, ka šī jau ir tāda izzūdoša vai izzudusi profesija? Mūslaikos ir moderatori, programmu vadītāji, ētera balsis, diktori vai vēl senāk – spīkeri, daiļlasītāji - šī profesija izzūd? Sandra Glāzupa: Jā, tādu "tīru" diktoru, protams, vairs nav, jo diktori, kurus es domāju šobrīd visvairāk mēs varam dzirdēt ziņās, nav tikai diktori, bet ir arī redaktori, kas paši gatavo un paši arī lasa. Kad es sāku strādāt, ļoti ilgu laika posmu mēs jau bijām tikai lasītāji, visu sagatavoja redaktors. Bija latviešu ziņu redaktors, ārzemju ziņu redaktors, daudzie korespondenti, un mums atnesa tikai apdrukātas lapas ar visām ziņām, sākot ar galveno un beidzot ar laika ziņām. Mūsu uzdevums bija precīzi, skaidri, saprotami nolasīt, tā, lai arī klausītājs to saprot. (..) Kādi bija tavi pirmie vārdi pie mikrofona, leģendārie - Runā Rīga. Pareizs laiks 12? Sandra Glāzupa: Jā, un pirms tam es piezvanīju mammai, un es teicu - mammiņ, papiņ, klausieties, es tūliņ pie mikrofona. Jā, tie bija tie vārdi. Runā Rīga. Un pagājuši būs 46 gadi jau kopš pirmoreiz tos pie mikrofona teici? Sandra Glāzupa: Jā, 42 gadus es biju Radio štata darbiniece, tagad es esmu radio klausītāja. Televīzijas diktori īpaši padomju gados bija ļoti atpazīstami un ierindojās atpazīstamībā līdz ar aktieriem. Kā bija ar radio diktoriem? Tev dzīvē ir bijušas situācijas, kad tevi atpazīsi pēc balss? Tu tirgū iepērcies un saka - es jūs kaut kur esmu dzirdējis. Sandra Glāzupa: Jā, ļoti daudz gadījumu. Es nezinu, tā balss laikam tomēr... Jā, tomēr laikam atšķiras no tādas vidējā līmeņa. Arī tagad veikalos, tirgū vienmēr tiek uzmests tāds jautājošs skatiens. Man ir prasījuši - vai jūs ierakstāt tās skaistās filmas, vai jūs dublējiet tās skaistās filmas? Tev nebija sapnis arī par diktora darbu televīzijā? Sandra Glāzupa: Nē, nē, nē, nekad mūžā. Kāpēc? Sandra Glāzupa: Tāpēc, ka es esmu vairāk vēlējusies būt neredzama. Man ir arī licies, ka es neesmu pietiekami izskatīga, lai es to varētu darīt. Un šī radio studija, mikrofons, tas man deva lielu drošības sajūtu. Es šeit esmu viena pati. Es esmu saimniece. Esmu izlasījusi visas ziņas vai pieteikumus. Es to visu pārzinu. Mikrofons ir mans draugs. Es ieslēdzu mikrofonu un jūtos pavisam droši. (..) Par radio diktoriem es jau tev gribēju vaicāt - tas bija tāds īpašs kodols radio mājā un kādas jums bija attiecības? Pieļauju, ka jūs bijāt diezgan lielas zvaigznes. Jums bija varbūt tāda "rīvēšanās", kuram ir balss skanīga un labāka? Kādas bija jūsu iekšējās attiecības? Sandra Glāzupa: Radio diktori bija patiešām, kā tu saki priviliģētās personas, jo radio diktoriem bija vienīgajiem atļauja iet pie mikrofona. Raidījumu, protams, gatavoja arī redaktori visās redakcijās, bet visu tekstu, ko bija sagatavojuši redaktori - vai tā bija celtniecības kaut kāda raidījuma programma vai par sasniegumiem zinātnē, vai mākslā, vai lauksaimniecībā. Teksts jau bija uzrakstīts un to lasīja diktors, un tikai pēc tam aizgāja fragments, kur uzstājas, vai nu tas bija kāds mežzinis, vai tas bija kāds lauksaimnieks. Tā kā mums katru dienu darba plānā, diktora darba plānā bija arī ierakstīts, piemēram, no divpadsmitiem līdz diviem Ierakstu studija. Un tad kurš redaktors nāca ar savu materiālu, to mēs arī lasījām. (..) Diktoram vienmēr jābūt labā omā? Sandra Glāzupa: Labā omā, priecīgam, un es jūtu, ka es eju ar prieku uz to studiju. Es vispār vienmēr nācu uz darbu ar lielu prieku. Man patika tas, ko es daru. Man patika šī vieta, šis skaistais Doma laukums. Vienmēr esmu teikusi, ka tā ir skaistākā vieta Latvijā, un es vienmēr esmu ļoti lepojusies ar to, ka es strādāju tieši šeit un tik ilgi vēl, tik ilgi. Man pat prātā nenāca mainīt savu profesiju vai pievērsties kaut kam citam. (..) Sandras Glāzupas balss izmantota, lai ar mākslīgā intelekta palīdzību veidotu dažādus tekstus, kurus var dzirdēt dažādās publiskās vietās. Vēl nupat Inita Kresa-Katkovska bija radio, un viņa teica, ka vienu dienu viņa iet autoostā uz savu autobusu un pēkšņi pa visu autoostu skan Sandra Glāzupa, kura saka uz kura perona viņai jāiet. Sandra Glāzupa: Un visi prasa - vai tu sēdi tur augšā tai mazajā būdiņā dispečeru punktā un skaties visus tos autobusus? Nē, nē. Tas ir kompānijas "Tilde" projekts. Milzīgs. Tas tapa pirms gadiem pieciem, ja es nemaldos. Viņi mani uzaicināja. Tā bija viņu izvēle, un tas bija ļoti liels darbs vairāku dienu garumā, ielasot dažādus vārdus, teikumus, frāzes dažādās intonācijās, un tad no visa tā milzīgā klāsta, ko es tur biju sarakstījusi, dators pats izvēlas, momentā tas viss tiek sakonektēts un tas autobuss pienāk astotajā pieturā.  (..) Es domāju, ka arī Nacionālā bibliotēka izmanto šo manu balsi, manu balsi arī Mākslas muzejs.  Bet tas, ko teici par autoostu. Es redzu atšķirības, kā tas bija sākumā, kad tikai mākslīgais intelekts centās visu saprast, un kā tas skan tagad. Pavisam nesen braucu uz Jūrmalu ar mikroautobusu. Es patiešām biju patīkami pārsteigta. Izdzirdēju sevi un nekas neliecināja, ka tas ir veidots mākslīgi. Patiešām viņi ir auguši un skolojušies. Viss mākslīgais intelekts. Bija labi. Tev nav bail, ka tavu balsi, kas daudziem ir atpazīstama, var izmantot arī kādi slikti cilvēki kaut kādās nelabās lietās? Sandra Glāzupa: Kad tas tikko sākās, es saskāros ar diezgan daudziem nepatīkamiem gadījumiem, kur manā balsī bija sarunāti visādi muļķīgi teksti un ne pārāk labi vārdi. Bet es arī sapratu un sevi nomierināju, ka tas ir tāds…, ja šobrīd to var izdarīt, pēc tam tas pāriet. Es vairs arī neesmu pārāk interesanta persona tiem jaunajiem, kas tagad ar to nodarbojas, tāpēc viņi izvēlas kādus citus. Samānīt tur var riktīgi cilvēkus. Jā, tā tas ir.

"Esmu laimīgs, ka man ir iespēja palīdzēt Latvijai un mūsu ārsti ir pasaules līmenī," saka latviešu ķirurgs ortopēds Bertrams Zariņš. Mūsu saruna ir par bērnību Amerikā un dienestu Saigonā, kā ārstēja amerikāņu hokeja un futbola zvaigznes un ko domā par Trampu, arī to, kā Atmodas laikā 1989. gadā rīkoja pirmo Pasaules latviešu ārstu kongresu, toreiz vēl okupētajā Latvijā. Kad šī saruna skanēs Latvijas Radio ēterā, raidījuma viesis jau būs devies prom no Latvijas. Pirmoreiz viņam Latvija bija jāatstāj 1944. gada rudenī divu gadu vecumā, kad Zariņu ģimenei pēdējā brīdī izdevās paglābties no krievu okupācijas. Sākumā ar laivu, tad ar kuģi viņi nokļuva Zviedrijā. Tālāk ceļš veda uz Savienotajām Valstīm. Tēvs Rihards bija cienīts luterāņu mācītājs, abi dēli – Bertrams un Kristaps – Amerikā kļuva par izciliem ārstiem. Bertrams Zariņš ir latviešu ķirurgs, ortopēds un sporta medicīnas atzīts speciālists. Viņu par savu skolotāju sauc arī Valsts prezidents Valdis Zatlers (2007–2011).  Abi brāļi Zariņi ir ļoti daudz palīdzējuši Latvijas medicīnai, izglītojot mūsu zināmākos ortopēdijas un kardioķirurgus, atbalstījuši mūsu jaunos mediķus arī ar stipendijām. Viņi daudz devuši Latvijai, un Latvija ir novērtējusi brāļu Zariņu veikumu. Šogad jūnijā abi Rīgas pilī no Valsts prezidenta saņēma cildinājuma rakstu. Kopš astoņdesmito gadu beigām droši vien vairs pat nevar saskaitīt, cik reizes jūs esat atgriezies dzimtenē. Vai arvien katru braucienu vēl uzskaitāt, vai jau ir tās reizes sajukušas? Bertrams Zariņš: Es nezinu, cik reizes, bet katru reizi, kad atbraucu, it sevišķi sākuma gados, katru reizi izskatījās labāk. Kādu jūs ieraudzījāt šajā reizē Latviju, Rīgu? Bertrams Zariņš: Es domāju, pēdējos gados daudz nav mainījies, bet sākuma gados bija manāmi labāk katru reizi pēc 1987. gada. Un pirmais iespaids 1987. izkāpjot no lidmašīnas, ko jūs ieraudzījāt, kas šodien vēl ir acu priekšā? Bertrams Zariņš: Tas bija tāds pārdzīvojums uz Latvijas zemes spert soli. Atceros, tas bija vēlu naktī, mēs braucām no lidostas un visur bija krievu zīmes, ceļazīmes. Bet vienā veikalā es redzēju zīmīti, kas teica "piens". Jā, tā ir Latvija. Kādu jūs toreiz redzējāt Latvijas medicīnu, ja salīdzinām ar šodienu? Bertrams Zariņš: Tas bija, salīdzinot ar mūsu standartiem, ļoti sliktā stāvoklī. Tas palika pat sliktāk 1991. gadā, kad Latvija palika brīva, tāpēc mēs ar Kristapu [brāli] veidojām to Medicīnas fondu, lai kaut ko mēģinātu palīdzēt. Jūs abi ar brāli esat sasnieguši lielas medicīnas virsotnes. Prezidents Rinkēvičs Latvijas vārdā jums pateicās ar cildinājuma rakstu. Tos pasniedz ļoti reti un ļoti īpašiem cilvēkiem. Ko jums nozīmē šī pateicība no Latvijas par jūsu devumu Latvijai? Bertrams Zariņš: Mēs, protams, to ļoti novērtējam un labi jūtamies, bet mēs faktiski labi jūtamies te atbraukt un esam ļoti laimīgi, ka mēs kaut ko varam izdarīt. Mēs neesam aizmirsuši, no kurienes mēs nākam. Dažreiz ienāk prātā – varētu būt, ka mēs šeit būtu un kāds no ārzemēm atbrauktu un mums palīdzētu. Mēs darām, ko varam. Latvijā mēs esam pateicīgi ikdienā mūsu mediķiem, mūsu izcilajiem ārstiem. Bet vai ik dienas presē un citur Latvijas medicīnas sistēma tiek kritizēta - garas rindas pie speciālistiem, ir dažādi skandāli ar slimnīcu būvniecību vai ar slimnīcu vadību. Jūs pirmoreiz ieraudzījāt Latvijas medicīnu 80. gadu beigās, jūs to redzat arī tagad. Kas ir tas svarīgākais, kuras lietas un kā ir mainījušās Latvijas medicīnā? Bertrams Zariņš: Par sistēmu es daudz nezinu. Es dzirdu, ka ir problēmas, bet es neko nevaru īsti pateikt par to. Zinu, ka ārsti šeit, kurus satiekam, tagad ir ļoti augstā līmenī, pasaules līmenī. Domāju, ka ārsti ar zināšanām ir pasaules līmenī. Mēs priecājamies par mūsu ārstiem un novērtējumu, kuri ir pasaules līmenī, bet saskaramies arī ar tādu stāstu, ka ļoti daudz mūsu speciālistu, sākot no medmāsām un ārstiem, diemžēl aizbrauc prom no Latvijas uz Zviedriju, Vāciju, citām valstīm, kur, protams, tas atalgojums ir krietni lielāks. Jūs esat virknei Izcilību devuši savas stipendijas un vēlāk ļaudis aizbrauc. Un ne visi atgriežas. Ko ar to darīt? Bertrams Zariņš: Protams, tā ir liela problēma. Valsts varbūt neatzīst, ka tas ir svarīgi, citādi viņi paaugstinātu algas, un tie cilvēki paliktu šeit. Bet tas ir liels trūkums Latvijai, ja vairāk un vairāk ārstu aizbrauc. Mēs, kad stipendijas dodam, sākumā mēģinājām kaut kā teikt viņiem, ka jāpaliek Latvijā, bet mēs to nevaram kontrolēt. Mums ir žēl, ka cilvēki aizbrauc. Brīdī, kad skanēs saruna radio, jūs jau būsit atgriezies Savienotajās Valstīs. Mēs šeit daudz brīnāmies par Latvijas politiku, bet, ja paraugāmies uz Savienotajām Valstīm, dažbrīd šķiet, ka tur brīnumi ir vēl lielāki. Es domāju par visu, kas ir ap prezidentu Trampu un viņa administrāciju. Bertrams Zariņš: Nesauksim tos par brīnumiem. Žēl, ka mums tā iet, ka Amerika nevarētu būt labāka. Ja jums būtu jāraksturo, kas šobrīd notiek Amerikā, kā jūs pats uz Amerikas politiku raugāties? Bertrams Zariņš: Es domāju, ir trakums un nemiers. Izskatās, ka viņš [Tramps] paliek par diktatoru un ka viņš visus tagad valdīs un nevar viņam uzticēties. Tā kā es nevaru teikt, ka mēs par to labi jūtamies. Jūsu paziņu lokā vairāk bija republikāņu vai demokrātu atbalstītāji? Ja drīkstu vaicāt arī, kāda bija jūsu paša izšķiršanās vēlēšanās? Bertrams Zariņš: Es negribu par politiku runāt, vairāk gribētu par medicīnu runāt. Bet bez tās politikas neiztikt. Bertrams Zariņš: Katrā štatā ir citādi. Masačūsetsa ir citāda nekā Kalifornija. Masačūsetsa ir vairāk demokrāti. Bet, tā kā es ar politiku neņemos un tur neko nevaru izdarīt, medicīnā…

Esmu Tautas frontes paaudze un man tās vērtības nav mainījušās – saka bijušais diplomāts Andris Teikmanis. Kāpēc kļuva par tiesnesi un kā nonāca Rīgas mēra krēslā, ko domā par Putinu un vēstnieka darbu, arī par dziedāšanu korī - saruna ar Andri Teikmani Laikmeta krustpunktā. Ļaudīm šī brīža ģeopolitiskajā situācijā nevajadzētu krist histērijā. Tā gada sākumā, vērtējot aktuālos pasaules notikumus, teica pieredzējušais diplomāts Andris Teikmanis. Viņaprāt, šodien mēs dzīvojam daudz drošākā laikā nekā, piemēram, astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, kad Latvijā vēl bija padomju okupācijas vara un dzīve varēja beigties jebkurā brīdī. Andris Teikmanis ir balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tieši pirms 35 gadiem viņš kļuva arī par Rīgas pašvaldības vadītāju, nomainot amatā Alfrēdu Rubiku. Andris Teikmanis savā diplomāta karjerā ir bijis Latvijas vēstnieks virknē pasaules lielvaru un savām acīm pieredzējis, kā pasaule ir mainījusies pēc aukstā kara un kā esam nonākuši līdz Krievijas agresijai Ukrainā. Jūsu vārdi - nevajag krist histērijā. Šonedēļ Kanādā notika pasaules ietekmīgāko valstu līderu tikšanās G7 samitā un namatēvs Kanādas premjers Marks Kārnijs teica: „Mēs dzīvojam briesmīgā laikā.” Kā briesmīgā laikā nekrist histērijā? Andris Teikmanis: Es domāju, ka jātic, pirmkārt, sev un jātic tam, ko tu dari. Varbūt esmu vairāk intraverts cilvēks, bet salīdzinot ar to laiku, ko es atceros pirms trīsdesmit pieciem gadiem, es esmu Tautas frontes paaudze - tas ir brīdis, kas izmainīja pilnībā visu manu dzīvi, un tās bija vērtības, kas toreiz tika definētas kā jaunas, kas izmainīja arī Latviju. Un man kopš tā laika arī tās vērtības nav mainījušās. Šodien pasaule varbūt ir dinamiskāka, varbūt ir vienkārši vairāk iespējas skaļi kaut ko pateikt. Varbūt ir vairāk iespējas paust savas emocijas. Es cenšos savas emocijas paturēt pie sevis, bet koncentrēties uz to, kas ir jāizdara. Ja tu esi izgājis cauri astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākumam, cauri visām barikādēm, šaušanām, pučiem, cauri OMON trakošanai, cauri ekonomiskajai transformācijai, cauri milzīgai inflācijai, kas pilnībā mainīja ekonomiku pa dienām, ne tikai pa gadiem... Arī droši vien caur augusta pučam, kad tiešām viss varēja beigties vienā brīdī. Andris Teikmanis: Tas varēja beigties vienā brīdī un atkārtoties arī vēsture, bēdīgā vēsture, jo mēs nezinājām, kā tas beigsies. Un tāpēc tagad, kad cilvēki ir gatavi "šūmēties"par būtībā sīkumiem, man liekas, ka tas nav tā vērts. Sargāsim savas nervu šūnas. Kuri ir tie sīkumi? Andris Teikmanis: Jebkurš. Ja palasa sociālos tīklus, teiksim, mašīna ne tā aizbrauca garām, kas te notiek? Nekur pasaule nav ideāla, bet man ir pilnīgi nepieņemami, un tas mani tiešām "pavelk", ja kaut kur kaut kas nenotiek tā, kā vajag un tad cilvēki uzreiz to visu transformē – Latvijā viss ir slikti, Latvijā nekas nenotiek tā, kā vajag. Nav tā. Latvija ir tik fundamentāli mainījusies, salīdzinot ar to Latviju, kādu es atceros, kad es biju divreiz jaunāks. Tāpēc ir jānovērtē viss tas, kas ir mainījies uz labu, bet nav jāsamierinās, protams, ja kaut kur nenotiek, kā jābūt. Bet katrai sliktajai lietai ir savs uzvārds un sava adrese. Runāsim par tiem, kas par to atbild, nevis vispārināsim to uz mūsu valsti. Mūsu valsts esam mēs, tie esam mēs paši. Ja tu saki kaut ko sliktu par savu valsti, tad tu saki, pirmkārt, sliktu par sevi pašu, jo tu esi tas, kas to valsti veido. Kanādas premjers šo laiku sauc par briesmīgu. Kā jūs raksturotu laiku, kurā mēs šobrīd esam? Andris Teikmanis: Viņš ir neparedzams. Laiks patiešām ir neparedzams, un mēs šodien nevaram zināt, kas notiks rīt un kāda tam būs ietekme. Protams, Kanādas premjers, kas uzņem lielo septītnieku pie sevis un ne tikai lielo septītnieku, viņš ir tik daudz investējis, lai visu sagatavotu perfektā veidā, ielūdzis vēl daudz citu valstu un reģionu valstu līderus, un Amerikas līderis vienkārši aizbrauc projām. Dabīgi, ka tas nav paredzēts, nav ieplānots, bet tas ir sakritis, ka tieši tajā brīdī norisinās ļoti karstā fāzē vai turpinās Tuvo Austrumu konflikts ar neparedzamu iznākumu. Mēs vēl joprojām nezinām, kā tas beigsies un kādas būs sekas, kādi līdzekļi tiks pielietoti. Bet arī pats Amerikas prezidents šīs karstās fāzes ietvaros jau ir mainījis savus it kā sākotnējos uzstādījumus, ir mainījis savu attieksmi, ir mainījis savus vēstījumus. Saglabāsim mieru un skatīsimies, kā attīstīsies šis konflikts tālāk. Šajā gadījumā ļoti daudz var tiešām mācīties no britiem. Tas viņu leģendārais teiciens – „Keep calm and carry on”, kas faktiski iet cauri visam Otrajam pasaules karam. Saglabā mieru un dari, kas tev ir jādara, un tad viss būs kārtībā. No tevis ir atkarīgs. (..) No milicijas kabineta nokļūt tiesas zālē Andris Teikmanis: Tas bija veids, kā tikt vaļā no milicijas. Kļūt par tiesnesi? Andris Teikmanis: Jā, jo tiesnesis skaitījās vēlēts amats. Ievēlēja tāpat kā deputātus. Neviens jau nezināja, ko viņš vēl, viņiem visiem bija vienalga. Kad bija vēlēšanas, tad bija jāvēl. Bet tas bija veids, kā tikt prom no milicijas. Un es atceros, tas nebija pārāk vienkārši, jo toreiz vēl bija tāda diezgan odioza persona Gončarenko, Iekšlietu pārvaldes priekšnieka vietnieks, kurš man teica – Teikmani, kā tu drīksti iet projām no milicijas, mēs tevi aizsūtīsim uz Afganistānu vispār. Nemēģini nemaz. Es teicu – bet mani taču ievēlēja tauta, man ir jāiet, tas ir arī cienījams un goda pilns amats.  Par tiesnesi tiešām nebiju pārāk ilgi, kādus divus gadus, bet pa šo laiku man  ir saglabājušās ļoti labas atmiņas, jo tas bija arī laiks, kad sākās pārmaiņas. Es sāku savu tiesneša darbu 1988. gada sākumā, tātad jau šie pārmaiņu vēji bija. Un manā rakstāmgaldā bija gan kriminālas, gan civillietas, ļoti dažādas, sākot ar zādzībām vai laulības šķiršanu… Visa veida lietas, kas toreiz bija rajona tiesai jāizskata. Līdz brīdim, kad pie manis nonāca pirmā politiskā lieta, un tas bija 1988. gada jūlijs, tātad vēl nebija pat Tautas fronte. Un toreiz Augstākajā tiesā notika tiesas process pret… kā to puisi sauca? Modris Lujāns? Andris Teikmanis: Jā, Modris Lujāns. Savukārt Helsinku grupa pie prokuratūras protestēja, regulāri stāvēja piketos un protestēja pret šo tiesas procesu. Darbojās pilnīgi automātika – kā atnāca "Helsinku" pārstāvji, tā viņus sagrāba ciet, aizstiepa pie tiesneša, iedeva divas nedēļas aresta un tad gaidīja nākošos. Tā tas turpinājās līdz kāds no grupas tika pie manis, un es viņus attaisnoju. Tā bija pirmā reize, kad kāds tika par demonstrāciju attaisnots, un kopš tā laika arī mani kolēģi tiesneši sekoja šim piemēram un vairs neviens netika arestēts.  Dzenīša prokuratūra vēl pārsūdzēja šo manu lēmumu Augstākajā tiesā, un Augstākā tiesa atstāja to spēkā. Būtībā tas bija tas brīdis, kad Latvijā arī pavērās demokrātijas jauna iespēja brīvam vārdam, brīvām demonstrācijām. Un tas arī bija tas brīdis, kad es taisīju vēlreiz savu lielo kūleni un pieslēdzos Tautas frontei, pieslēdzos politikai. (..) Kas Putina acīs ir, piemēram, Latvija. Kā viņš mūs redz? Andris Teikmanis: Es domāju, tā attieksme noteikti ir mainījusies ar laiku pirms 20 gadiem. Bet gan toreiz, gan šobrīd mēs varam būt kaut kādā mērā apmierināti par to, ka jau toreiz, pirms divdesmit un arī pirms 35 gadiem Baltija bija kaut kas nošķirts, kaut kas atsevišķs no Padomju Savienības, kaut kas atšķirīgs no pārējās Padomju Savienības. Un šobrīd mēs varam kaut kādā mērā no tā profitēt tādā ziņā, ka Krievija lielu daļu no apkārtējā reģiona, es teiktu, iedala divās kategorijās - ienaidniekos un nodevējos. Mēs esam ienaidnieki. Labi, ka tā. Un, ja mēs būtu… Andris Teikmanis: Ukraiņi ir nodevēji. Ā, tādā veidā. Andris Teikmanis: Un tas ir sliktāk. Arī citas padomju republikas ir nodevēji. Mēs, kas īsti tā arī nekad neiedzīvojās Padomju Savienībā… Ja Putins ir teicis, ka Padomju Savienības izjukšana ir lielākā ģeopolitiskā katastrofa, es gribētu teikt, ka Staļins pieļāva lielāko ģeopolitisko gadsimta kļūdu četrdesmitajā gadā okupēdams Baltijas valstis, jo Baltijas valstis bija tās, kas saindēja pārējo Padomju Savienību ar šo brīvības, neatkarības vīrusu. Un tas vīruss ļoti ātri 80. gadu beigās izpletās visā Padomju Savienībā. Ja tas tā nebūtu, ja četrdesmitajā gadā Baltija nebūtu okupēta, es nezinu, vai šobrīd Krievija būtu tajās robežās, kurās tā ir pašlaik. (..) Kam jānotiek, lai Maskavā atkal atgrieztos Latvijas vēstnieks? Lai atkal Latvijas vēsturniekiem būtu pieejami Krievijas arhīvi, lai Maskavā brīvi atkal varētu pulcēties viņu demokrāti. Kad tas varētu notikt, vai mēs to piedzīvosim? Andris Teikmanis: To ir grūti pateikt. Var notikt pārmaiņas pēc varbūt pāris gadiem un tās var nenotikt vēl piecdesmit gadus. Krievija ir valsts, kur attīstību patiešām ir ļoti grūti paredzēt, un pat tad, ja notiktu kādas demokrātiskas pārmaiņas, tad man vēl būtu liels jautājums - cik noturīgas varētu būt šīs pārmaiņas. Deviņdesmitajos gados šādas pārmaiņas notika, bet nebija noturīgas. Viņas tika visas likvidētas, un Krievija atgriezās būtībā pie skaidra autoritāra režīma, kāds tur ir pašlaik. Krievija atgriezās pie sava vecā modeļa. Vai Krievijas tauta ir spējīga dzīvot demokrātijā? Šeit vairāk ir cerības kā pārliecības.

""Karoga dziesma" Mežaparkā lielā kora izpildījumā bija milzīgs saviļņojums, un šo kopības izjūtu ļoti gribētos vairāk piedzīvot ikdienā," saka komponists Jānis Lūsēns. Par dzimtas četriem Jāņiem un darbošanos amatierkino, par "Zodiaka" dzimšanu un kā tagad piepilda mūža sapni Ozolu skolā, saruna ar Jāni Lūsēnu Laikmeta krustpunktā. „Ārēji ikdienas situācijās viņš bieži ieņem nihilistisku pozu, mēdz būt savrups un ass, bet, komponējot mūziku, šī čaula nokrīt. Tad viņš ir mīļš dabas bērns no visas sirds. Un, kad beidz komponēt, atkal ielien savā čaulā un intervijās stāsta visādas muļķības.” Tā komponistu Jāni Lūsēnu reiz ir raksturojis viņa uzticamais sabiedrotais mūzikā daudzu gadu garumā Zigfrīds Muktupāvels. Arī pārlasot dažādas intervijas, to ievadā gandrīz vienmēr tiek uzsvērts, ka Jānis Lūsēns esot mazliet neiecietīgs, mazliet nīgrs cilvēks, kurš labprāt nedēļu nevienu nesatiek un nesarunājas. Garas sarunas neesot viņa iecienītākā nodarbe. Lūkosim, cik šie priekšstati par viņu ir precīzi vai gluži otrādi pārspīlēti. Sarunas ieraksts notiek dienu pirms pašvaldību vēlēšanām. Kad intervija skanēs ēterā, vēlēšanu rezultāti jau būs zināmi. Vai Jānis Lūsēns arī klusumā noraugās uz šo pirmsvēlēšanu laiku? Vai ir kaut kādas lietas, kas arī mierīgajam Jānim Lūsēnam uzsit asinis? Jānis Lūsēns: Nezinu, kas tur var īpaši uzsist asinis. Katrs ietiepīgi turas pie saviem izvēlētajiem mērķiem pamatā, es domāju, un ļoti daudz ir liekvārdības un tukši solījumi, un visādi brīnumi. Es diezgan distancēti to vēroju. Esmu Valkas rajonā [novadā], man ir skaidrs, mēs jau novēlējām ar sievu, es tur nevienu negribu aizskart konkrēti. (..) Rīgā, domāju, brīnumi būs. (..) Ar distanci raugoties, tomēr kāds ir skats uz Latvijas politiku šodien, uz to, kādā valstī dzīvojam? Jānis Lūsēns: Tā ir ļoti gara saruna, bet, manuprāt, šobrīd trūkst cilvēku, kas ir līderi, kas var pārliecināt, kuros vēl ir godaprāts un kaut kāda vērtību sistēma. Jo es tikko arī skatījos pašvaldību debates, kur vienai dāmai prasīja, kā viņa attiecās pret Ukrainas karu, viņa izvairījās, cik nu varēja. Bet jautājums jau ir par vērtībām. Un galu galā tu vēlē nevis partijas programmas, kuras, es domāju, neviens īpaši nav lasījis, ejot vēlēt, bet tu vēlē par cilvēkiem, kas pārstāv. Kas ir sarakstījis šo programmu, kas domā vai nedomā, vai strādā pie tā, lai visiem būtu labāk. Man saistībā ar jums prātā "Karoga dziesma", kuras laikā 2018. gada Dziesmu svētkiem, kas īpaši uzrunāja arī mani toreiz. Tā enerģija Mežaparka estrādē. Šīs dziesmas laikā, kad tika pacelts virs estrādes sarkanbaltsarkanais karogs, kaut kas īpaši īpašs rezonēja. Jānis Lūsēns: Jā, tieši tā! Un man šī dziesma ir ļoti tuva. Katru reizi viņu dzirdot lielā kora izpildījumā, man ir milzīgs saviļņojums. Bet, ja mēs patinam mazliet filmu atpakaļ, tad atceramies to, ka pēdējos Dziesmu svētkos šī dziesma neskanēja un karogs netika iznests. Un nekāda cepšanās par to nebija. Bija cepšanās par cīsiņiem, par rīsiem, par ēdienu, par biļetēm, par viskautko, bet par šo faktu nebija. Tāds ir klimats sabiedrībā. Diemžēl. Dziesmu svētki 2018.gadā, Mežaparka estrāde. Šis ir vienam latvietim, vienam komponistam viens no dzīves augstākajiem punktiem? Jānis Lūsēns: Absolūti, absolūti, Tas ir gan m gribētos to vairāk piedzīvot ikdienāilzīgs stimuls arī tālāk kaut ko darīt un just, ka cilvēki ir kopā. Tā ir brīnišķīga sajūta. Un ļoti. Arī pirms vēlēšanām. Ka cilvēki tomēr ir vienoti kādas idejas vārdā un mūs vieno kaut kāda kolektīva apziņas forma un kaut kādas vērtības un uzdevumi, kas mums liekas svarīgi. Ar komponistu Raimondu Tigulu šajā raidījumā runājām par to, kādēļ Mežaparkā mēs varam būt tik vienoti dziesmā un par Latviju un jau izejot pa vārtiem, jau dodoties uz 11. tramvaju varbūt jau sākas pirmie strīdi. Ja mēs paraugāmies, kas notiek sociālajos tīklos un visa komentāru vide un arī noskaņojums, ka Latvija ir neizdevusies valsts, arī tādu varam dzirdēt. Kādēļ, jau izejot ārpus Mežaparka vārtiem, daudz kas no šīs vienotības pazūd? Jānis Lūsēns: Es domāju, tā ir tāda varbūt vilšanās. Visi šie komentāri un attieksme ir tāda dīvānā sēdētāju izpausme. Jautājums katram, kas komentē un izsakās nevis konstruktīvi, bet aizvainojoši, - ko tu pats esi izdarījis, ko tu esi paveicis nesavtīgi, nevis par maksu, nevis kā algots darbinieks? Kāda ir ir bijusi tava iniciatīva, tava personīgā iniciatīva valsts veidošanā? Tava personīgā iniciatīva, bez samaksas. Vai tu esi, nezinu, savācis kādu ziedojumu, kaut kam atdevis vai pats noziedoja kaut ko, vai aizgājis un ar savām rokām kaut ko izdarījis. Tas ir tas jautājums katram. Es domāju, ka tie, kas to ir izdarījuši, tie arī ir vienoti.  Ļoti daudzi cilvēki ir vienkārši, es teikšu, - izlaidušies. Tas nāk no padomju iekārtas - ko jūs man dosiet, cik man par to, kas man par to? Nevis ko tu dosi.  Tas bija arī mans lielais jautājums Dacei Melbārdei toreiz lielās Latvijas jubilejas sakarā - tik un tik miljoni un tagad mēs tur taisīsim. Es gribēju teikt otrādāk - tu esi šeit mācījies, tu esi šeit apguvis zināšanas -  ko tu dosi Latvijai? Mācoties Briselē, Londonā, vai tu kā mūziķis vari aizbraukt uz Līvāniem un vienu koncertu vienkārši nospēlēt par velti cilvēkiem kā dāvanu. Lūk, tā ir tā lielā atšķirība. Taisīt projektus, rakstīt projektus, tērēt naudu - nekāda māksla nav, tur tāmes var būt bezgalīgas un idejas tāpat.

Daudz kas man nav saprotams šīgada svētkos un arī tas, kāpēc tik daudz netalantīgu, saceptu deju – saka horeogrāfe un deju pedagoģe Baiba Šteina. Par "Danci", "Zelta sietiņu" un kā būtu jāģērbjas dejotājiem, par darbu kinostudijā, cenzūru un spītīgo raksturu – saruna ar Baibu Šteinu Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viešņai ir divas meitas un viņas abas diezgan līdzīgi ir raksturojušas savu mammu. Dace ir teikusi, ka mamma ir neatlaidīga un centīsies sasniegt visu, ko iecerējusi. Anna uzsver mammas enerģiju, ar kuru varot darbināt pat kādu mazu elektrostaciju. Viņu mamma ir Baiba Šteina, deju ansambļa “Zelta sietiņš” ilggadējā vadītāja, horeogrāfe un pedagoģe. Arī Rīgas dokumentālā kino zelta paaudzes aculieciniece un dalībniece, sava darba mūža lielu daļu veltot Rīgas kinostudijai. Baiba Šteina dejo no sešu gadu vecuma, ar deju kopā viņa ir arī savos tikai 85 gados un Baiba par sevi saka: “Mani nav iespējams ielikt rāmjos, lai esmu pareiza. Tieši otrādi – gribu būt nepareiza!”. Par deju mūža garumā, par pieredzēto Rīgas kinostudijā un par to, kādēļ arī seniora gados ir stilīgi būt nepareizam, saruna ar Baibu Šteinu. Ievadā es citēju jūsu meitas, kā viņas jūs raksturo, bet pati par sevi Baiba, jūs esat teikusi – esmu bezgala uzticīga, bet arī ārkārtīgi spītīga kā angļu buldogs. Ir kādi pēdējā laika notikumi, ar kuriem jūs varat dalīties, kā tad izpaužas šī jūsu spītība un neturēšanās pieņemtajos rāmjos? Baiba Šteina: Mani pēdējā laikā sāk kaitināt un es vairs negribu – ja par dejas līniju runājam – šo ārkārtīgo unificēšanu, visi ir vienādi, frizūras vienādas, galviņas vienādas ,apģērbs vienāds, visi kā armijā. Tad es strīdos pretī, taču nevar būt, ka senos laikos tā meita gribēja izskatīties tāpat kā otra meita, visticamāk – nē. Visticamāk, viņa piesprauda puķi vai sapina bizi savādāk, vai uzvilka svārkus citādus.  Varbūt es pārspīlēju, bet es gribētu teikt, ka „Zelta sietiņš” bija viens no pirmajiem kolektīviem, kur mēs atsevišķās dejās neģērbām vienādi. Jo mani tas vienkārši kaitināja. Manuprāt, mēs bijām pirmais kolektīvs, kas bērniem uzvilka linu krekliņus un aizgājām dejot. Un tajā laikā, Ingrīda Saulīte varbūt atcerēsies, mēs ar šo uzvedumu braucām uz Maskavu, un viņi ieraugot, tā žūrija, jo toreiz nevarēja uz Maskavu aizbraukt, to skatījās un pieņēma. Kā – linu kreklos latviešu bērni, mēs taču neesam tik nabadzīgi! Bet es pastāvēju – jā, tas bērns, kad viņš piedzima, viņam bija linu krekliņš. Viņš nevilka neko citu. Tad viņš pamazām apģērbās. Tagad, piedodiet, ar linu krekliem dejo, meitas pusplikas pa laukumu skraida. Varbūt tieši šī nevēlēšanās līdzināties man nepatīk. Tāpēc varbūt arī es neģērbjos, neizturas tā, kā pienāktos maniem gadiem. (..) Jau drīz Skolēnu dziesmu un deju svētki, pirmie pēc 10 gadiem, jo vienu ciklu izjauca Covid laiks un tas būs atstājis ietekmi uz to, kādi šie svētki būs šogad, jo ļoti daudziem jaunajiem dejotājiem, dziedātājiem un mūziķiem šis piedzīvojums būs pirmreizējs. Kādu, jūsuprāt, šis desmit gadu pārtraukums būs atstājis ietekmi? Baiba Šteina: Man ir ļoti grūti pateikt par citiem. Par "Sietiņu" es varu pateikt, ka tā ir leģenda par pārtraukumu. Mēs pandēmijas laikā nepārtraucām. Pat man liekas, mēnesis nepagāja. Sākās pandēmija, un es nežēlīgi savus pedagogus un savus bērnus – mēs strādājām. Jā, mēs strādājām zoomā, bet mums bija uzdevumi. Mēs gatavojam mazus uzvedumiņus. Mēs paņēmām tēmu uz Ziemassvētkiem "Uzsniga sniedziņš balts", kas bija jāsagatavo bērniem kopā ar vecākiem. Ak, Kungs, cik tas bija skaisti, ko tēvi ar bērniem dejoja un bēra sniedziņu! Un katrs nofilmēja gabaliņu. Beigās mums bija uzvedumi vesela strīpa.  Otrs - man ir sakrājusies kaudzīte, ko es saucu par pandēmijas laika darbiņiem. Praktiski visi sakrātie materiāli un tādu ļoti daudz. Televīzijā ir tikai 32 stundas mūsu uzvedumi. Mēs viņus izlaidām skatīties, un bērni rakstīja par viņiem recenzijas un rakstīja savus ieteikumus. Nepaņēmu līdzi, bet tur bija arī ieteikumi, kādi izskatīsies nākamie deju svētki. Bērni paši apcer. Respektīvi, viņi visu laiku bija procesā iekšā.  Visskaistākā bija, to es atceros, jo tā man vienmēr izraisa mazu asariņu, jautājums - kādu jūs redzat "Sietiņa" simtgades svētkus? Un tad bija tāda atbilde - svētki notiek Mežaparka Lielajā estrādē, ir nakts, pie debesīm ir īstās zvaigznes un skatītāju rindās - simtgades! - sēž skolotāja Baiba un skatās mūs. Patiesībā mēs visu laiku strādājām. Un tikko kā pandēmija beidzās, mums pirmais uzvedums bija ar mūziku "Atgriešanās", un mēs atgriezāmies jau kopā un dejojām. Mēs momentā izdejojām ārā atkal, lai nebūtu telpās – VEF priekšā, skatītājiem, kas brauc ar tramvajiem, kas nāca – mēs izdejojām visu to neizdejoto svētku repertuāru. (..) Saklausu, ka jūsu mudinājums ir vairāk turēties pie saknēm, pie pamata. Un jūs redzat, ka dažbrīd varbūt par daudz moderni viss paliek. Baiba Šteina: Es pat neteikšu, ka tas ir moderni. Šoviski? Baiba Šteina: Nē, netalantīgi.  Netalantīgi? Baiba Šteina: Jā! Jo es domāju, varbūt tagad es izklausīšos atkal slikta, es domāju, ka vismaz šī gada svētkos ir ļoti daudz netalantīgas, es viņas saucu par saceptām dejām. Mēs tā sacepam un tad palaižam. Kāpēc tā tas ir noticis? Es nezinu. Man, kas nav saistīts ar dejošanu, kā saprast, kas ir sacepta deja? Baiba Šteina: Tāda – salikt vienkārši kustības un kombinācijas pēc kārtas, bez iekšējas domas, bez iekšējas dramaturģijas. Katrai dejai ir dramaturģija iekšējā – sākums, kulminācija, beigas. Visparastākais dramaturģijas veids. Bet es tiešām atļaujos teikt, ka šī gada svētkos ir tādas, kurās ir vienkārši saliktas kombinācijas pēc kārtas. Bet varbūt viņas atkal televīzijā vizuāli labi izskatās? Baiba Šteina: Te ir nākošā lieta. Uzskatu, ka jau pasen, jau gadus desmit vai cik – skolnieku svētkos mazāk, jo skolnieku svētki nav bijuši desmit gadus, bet lielajos svētkos tie vairs nav deju svētki. Tos mēs varētu saukt par zīmējumu svētkiem. Jo laukumā deja kā tāda vispār praktiski neeksistē, ir tikai pārvietošanās. Čik, čik, čik, čak, čak, čak… zīmējums skaists. Bet zīmējumu redz tikai no augšas, tikai televīzija. Un šādā veidā skatoties, praktiski gandrīz neko neredz. Sevišķi, ja tas notiek naktī kā tagad pēdējie visi svētki. Tērpus neredz, kājas neredz, soļus neredz. Redz šo zīmējumu un tad vēl to milzīgo "krabi", kas aizmugurē ir kaut kur. Jo es domāju, atkal droši vien es atkal izklausīšos briesmīgi, tā ir nemācēšana vai nevarēšana, mēs visu nosedzam ar milzīgu dekorāciju.

Es protu zīmēt, dziedāt un muzicēt – bet tikai ar vārdiem, tā man sanāk labāk, saka dzejniece un daudzu dziesmu tekstu autore Inese Zandere, un ir pārliecināta, ka bērniem lasīt atkal būs stilīgi. Par pirmo mīlestību un bēgšanu no mājām, par pirmajiem dzejoļiem un kāpēc ar bērniem jārunā arī par karu un nāvi – saruna ar Inesi Zanderi Laikmeta krustpunktā. Raidījumu šoreiz sākam ar dzejas rindām, jo saruna būs ar dzejnieci. Stundas garumā dzejas rindas un dažādu stāstu fragmenti skanēs ik pa brīdim. Šis dzejolis publicēts žurnālā "Liesma" 1976. gadā. "Nekad savam mazajam rotaļu tīģerim / Es nestāstīšu par džungļiem / Nekad neteikšu viņam / Ka ir lieli un dzīvi tīģeri / Lai tas paliek noslēpums / Es negribu rotaļu tīģeri sāpināt / Ar viņa niecīgumu / Un sevi ar to / Ka mīlestība uz lieliem tīģeriem / Priekš manis ir pārāk sarežģīta." Tālāk zem dzejoļa ir arī piebilde: "Šādos gadījumos mēdz pievienot tādu kā jaunā dzejnieka priekšā stādīšanu. Atzīstos, man tas ļoti nepatīk, jo izskatās samāksloti. Tādēļ par sevi varu pateikt tikai to, ka man ir 17 gadu. Mācos Dobeles Roberta Eihes vidusskolas 11.klasē un es vēl neesmu ne slikts, ne labs, bet topošais cilvēks." Un paraksts - Inese Zandere.  Dzejolim par mazo rotaļu tīģeri nākamgad jau varēs svinēt 50 gadu jubileju. Inese Zandere: Ja tu būtu turējis rokā to žurnālu, tad redzētu, ka tur viņš bija arī uzzīmēts. Tas rotaļu tīģeris. Tava fotogrāfija tur arī bija. Inese Zandere: Jā, fotogrāfija arī bija. Un tā fotogrāfija bija fragments no vienas lielākas fotogrāfijas, kas arī bija uz žurnāla "Liesma" vāka. Jo tad, kad žurnālam palika 18 - tas arī būtu varējis teikt - es esmu ne labs, ne slikts, bet topošs žurnāls. Viņi izvēlējās tādu noformējumu šim žurnāla vākam, ka nofotografē kādus cilvēkus, kuriem arī ir 18. Un izvēle krita uz mani un maniem skolas biedriem. Un tad mēs saģērbāmies tolaik populārajās, piemēram, man bija strīpaini adīta veste dažādās krāsās, tāda novēlota hipiju laika atblāzma, varētu teikt. Un nez no kurienes tika izvilktas lielas ragavas. Puiši no mūsu skolas, kuriem bija ansamblis un kuriem bija ģitāras, tie bija ar visām ģitārām. Pārējās bija manas klasesbiedrenes. Un man arī iedeva ģitāru rokā. Un tad mēs pozējām uz sniegota pakalna žurnāla vākam. Vispār šausmīgi patīkamas atmiņas, tādas draudzīgas, tādas jautras. Un lai arī tā bija pozēšana, sevišķi samākslota nelikās. Un no tās pašas lielās bildes viņi bija izgriezuši to mazo bildīti. Līdz ar to man mati plīvo vējā, ģitāras nav redzamas. Bet nu tā lietas būtība jau tajā bildītē izpaužas. Inese 11.klasē raksta: "Mīlestība uz lieliem tīģeriem priekš manis ir pārāk sarežģīta." Arvien tā ir? Inese Zandere: Nevajag jau ticēt tam, kas tur rakstīju tajos dzejoļos. Sevišķi tajos jaunības laika dzejoļos ir ļoti daudz tādu lietu, par kurām es brīnos, kas tur ir uzrakstīts. Šī varbūt ir tā, kur es varu brīnīties par savu naivumu un varbūt pat apbrīnot to savu naivumu, bet droši vien kaut kādā dzīves posmā ir labi būt tādam galīgi nevainīgam. Bet no otras puses, ir arī tādas rindas, kas skolā zem sola bezmazvai ir uzrakstītas, kur es brīnos, kā tāda doma man vispār ir ienākusi prātā, jo es neatceros, ka es kaut ko tādu būtu domājusi. Un tā ir pavisam cita sajūta. Tāda varbūt pat drusku biedējoša, jo kļūst skaidrs, ka tu pats sevi un savus kambarus, visus prāta kambarus un jūtu kambarus līdz galam nekad nepazīsti un no turienes izpeld kaut kas, ko tu pat īsti neapzinies un dzejoļos paliek. Daudz runāsim par bērnu literatūru, par bērniem dažādos sarīkojumos un pasākumos. Raugoties uz tavām rokām, šķiet vēl pavisam nesen tu esi bijusi blakus bērniem, jo tās izskatās ar flomāsteriem aprakstītas. Inese Zandere: Tās ir jau krietni berztas flomāsteru pēdas, kuras nav nogājušas līdz galam. Protams, ka es esmu bieži ar bērniem. Bet ar flomāsteriem darīšana bija tādēļ, ka svētdien es piedalījos izdevniecības "Liels un mazs" un Stricka villas kopīgi rīkotajos ikmēneša lasītāju kluba pasākumos. Mums ir lasītāju klubs, dzīvo grāmatu klubs "Piena zobs". Tāpēc, ka piena zobi ir jāpucē un jākopj, lai pēc tam būtu stipri kaula zobi, un lasīšana bērnībā ir jākopj, lai pēc tam būtu labs lasītājs kā pieaugušais.  Sarunas ierakst notiek dienā, kad Doma laukums ir ļaužu pilns. Uz lielā ekrāna rāda Latvijas - Austrijas hokeja spēli un sporta komentētājs saka, ka Latvijai šī ir izšķirīga spēle. Ja mēs paraugāmies ārpus hokeja arēnas, vai mēs šobrīd arī varam teikt, ka mēs dzīvojam brīdī, kad pasaules politikā Latvijai šī ir izšķirīga spēle, redzot visu, ko mēs redzam ziņās šobrīd. Inese Zandere: Protams, ka tā ir izšķirīga spēle. Un tā ir spēle, kurā Latvija diezgan daudz ko ir nogulējusi un ko dara novēloti. Es ceru, ka mūsu hokejisti ir čakli trenējušies un varēs to Austriju uzvarēt. Bet Latvijai nav pagaidām nekas jāuzvar, bet vienkārši ir jābūt līdzvērtīgam spēlētājam. Un faktiski arī tas hokejs ir par to pašu. Ir jānoturas tā, lai būtu līdzvērtīgs. Ir lietas, kuras vienkārši vajadzēja sākt darīt jau daudz, daudz ātrāk. Es ar to domāju Latvijas aizsardzības lietas, protams. Un arī, ja tā varētu sacīt, mazliet ir nogulēts tas, bet es nevienam to negribu inkriminēt kā kādam lielam gulētājam, kurš būtu to speciāli nogulējis, bet ir nogulēts tas, ka cilvēkiem būtu jāapzinās sava konkrētā vieta situācijā, jebkādā situācijā, vienalga, vai tā būtu labvēlīga Latvijai situācija vai tā būtu nelabvēlīga situācija. Ja vienīgā plānošana ir galvā cilvēkam tāda – kur es sprukšu, kur es aizmukšu, ja būs kaut kādas ziepes, tad var uzskatīt, ka tas cilvēks vispār šeit nedzīvo. Viņš nedzīvo arī šeit un tagad, kamēr nekas slikts nav noticis, jo ar tādu plānošanu galvā var tikai Latviju nogremdēt. Tas ir skaidrs.  Tas nogulētais ir tas, ka pārāk piesardzīgi visu laiku ir runāts ar cilvēkiem par to, kā būs, ja kaut kas būs, un tur neder ne tas mazumiņš par 72 stundu somu, ne tas, ka ielido drons un neviens negrib atklāti runāt par to, kā tas noticis un ko tas īsti nozīmē. Vienkārši tā konkrētība. Man vajag zināt, kas būs un ko es darīšu tad, ja tas notiks. Man liekas, ka Latvijai jātrenējas tieši šajā virzienā visvairāk. (..) Vēl šodien gribēju ar tevi runāt arī par jauno paaudzi, viņu latviešu valodu un lasīšanu turpmāk. Bet tas droši vien ir atsevišķs stāsts. Mēs jau reiz Krustpunktā ar par to runājām, un tu biji cieši pārliecināta, ka bērni lasīs, bērniem interesēs burti. Vienīgi tagad vairāki latviešu valodas skolotāji saka, ka tas, ko mākslīgais intelekts dara, tas gan ir posts skolās: ja tu bērnam lūdz izanalizēt grāmatu un atrast dzejoļus, piemēram, par sauli, nelasa vairs neviens, ieliek meklētājā, un tie dzejoļi uzreiz izlec priekšā. Inese Zandere: Labi, bet pēc tam lieciet viņiem iemācīties no galvas tos dzejoļus, ko viņiem mākslīgais intelekts ir piespēlējis. (..) Pagaidām es esmu sajutusi, ka mode var pagriezties, kā tā grib. Tas nav tā, ka viņai ir jāvirzās kā novilktai taisnei. Un lasīšana - tikpat labi kā mēs tagad visi plēšam matus un žēlojamies, ka tur jau vairs neviens neko nespēs glābt, viņa var vienkārši ņemt un svārsts var aiziet uz otru pusi. Viņa var kļūt atkal savā veidā populāra. Kā kaut kas tāds, ko darīt - lietošu šo drausmīgo vārdu stilīgi -, ko darīt ir moderni. Un varbūt arī, ka tas, par ko mēs visu laiku klaudzinām pie cilvēku apziņas, ka lasīšana kā process ir vajadzīga nevis tāpēc, lai izpildītu kaut kādus iepriekšējo paaudžu izdomātus standartus, bet tāpēc, ka lasīšana, it īpaši grāmatā vai drukātā veidā uz papīra, ir citādāka nekā lasīšana datorā. Lasīšana datorā arī ir svēta lieta, bet lasīšana grāmatā nozīmē to, ka tu lasot savieno laiku un telpu, jo tu visu laiku pāršķir lapas. Tev ir jāapgūst kaut kāda telpa, ar acīm un ar prātu jāapgūst telpa, un tu virzies uz priekšu laikā. Šis process ir lēnāks. Lēnāks process dod cilvēkam iespēju saprast teksta jēgu. Un tāpēc es loloju aizvien vēl zināmu optimismu attiecībā uz to, ka lasīšana no cilvēces ikdienas nepazudīs. (..) Vēl kāds citāts no "Padomju Jaunatnes", 1976. gads, raksta nosaukums - "Jaunie tiekas atkal", autors Andris Bergmanis.  "Šis jauno autoru seminārs bija neparasts. Pirmdienas rītā semināra dalībnieki sasveicinājās kā veci paziņas. Nebija ierastā bikluma, ar kuru jaunie pārkāpj Rakstnieku nama slieksni. Šāgada semināra dalībnieku lielākā daļa - Rīgas Jauno literātu studijas biedri, autori ar respektējamu literāro stāžu, autori, kuri saistījuši lasītāju uzmanību. Mani saistīja dažu autoru īstums un īstumu es visspilgtāk saskatīju tieši Antona Kūkoja un semināra jaunākās dalībnieces Ineses Zanderes dzejoļos. Nav tajos izsmalcinātu aforismu, toties ir sirds klātesamība Inesei Zanderei un latgaliski svaigais kolorīts Antonam Kūkojam." Inese Zandere: Saliec mūs ar Kūkoju blakus, toreiz es biju labi ja trešdaļa no Kūkoja. To semināru es ļoti labi atceros, un paldies Bergmanim, protams, par tādiem sirsnīgajiem vārdiem.  Man vispār no tās sirsnīgas lauku meitenes tēla vajadzēja tikt ārā kaut kā, jo vienu brīdi es biju tiešām jaunākā un dumjāki, un visādi citādi. Tur lēju asaras un jutu līdzi tiem, kurus dikti nokritizēja un… Jā, es jutu līdzi. Jo tajos semināros uz glaudīšana nebija neviens orientēts. Šķiet, ka tas nebija tieši tas seminārs, kurā es klausījos Vizmu Belševicu, kas vērtēja jaunos autorus, tas bija varbūt jau kāds nākamais seminārs. Bet man ļoti ir iespiedies atmiņā, ka Vizma sāka vienmēr ar vārdiem - Ja vari nerakstīt, neraksti. Tur nemudināja rakstīt. Tur drīzāk mudināja ieskatīties sevī un saprast, vai tas tev ir tiešām tik nepieciešams un likties mierā, ja nav. Bet jā, pret mani izturējās kaut kā ļoti mīļi un draudzīgi tajā pirmajā reizē. Tur es iepazinos ar tiem kolēģiem, kuri ir mani kolēģi visu mūžu bijuši.  

Vajag popularizēt latviešu dziesmas un reizē arī latviešu valodu, jo māksliniekiem sava zeme ir jāmīl un jāmīl sava tauta – pārliecināts latviešu estrādes leģenda Žoržs Siksna, kuru liriskā balss savulaik pasargāja no propagandas dziesmām. Arī par skandināvu saknēm un sirdssāpēm ne tikai dziesmās – saruna ar Žoržu Siksnu Laikmeta krustpunktā. Kad nesen ar Raimondu Paulu runāju par mūsdienu dziedātājiem un viņu vokālajiem talantiem – Maestro teica: “Tu labāk paklausies, kā joprojām dzied Žoržiks. Noturēt tādu līmeni tik ilgus gadus, tas nav viegli. Publikai viņš patīk joprojām un arī jaunā paaudze viņa izpildījumu novērtē. Žoržiks ir malacis, tur nav ko teikt.”  Šos vārdus Raimonds Pauls teica par dziedātāju Žoržu Siksnu, kura balsi klausītāji iepazina 70. gadu beigās un kura joprojām skan izcili gan seno, zināmo dziesmu izpildījumā, gan modernos mūsdienu ritmos, jo ar Žoržu kopā vēlas dziedāt mūslaiku reperi, hiphoperi un citi jaunās paaudzes mūziķi. Maestro saka, ka Žoržiks ir malacis! Žoržs Siksna: Man patīk, ka viņš sauc par Žoržiku, tā mīļi. Tā mani bērnībā arī sauca vecāki, daudzi paziņas. Tikko satiku viņu Doma laukumā un mīļi apmainījāmies ar laipnībām. Pldies Maestro par skaistām dziesmām un ka viņš novērtē, jo viņš liela autoritāte ir man un, es domāju, mūsu paaudzei. Un tas darba tikums, kas viņā ir, tā kā tāds labs skolotājs. Man laimējies dzīvē strādāt kopā ar daudz izciliem cilvēkiem, no kuriem var mācīties. Tie kolēģi bija vecāki, un tā ir laba veiksme. Tā kā jauniešiem arī daudz ieteikšu strādāt ar vecākiem kolēģiem kopā, no kuriem var mācīties. Žorž, drīz jau būs 50 gadi, kopš pirmo reizi jūs vērāt Latvijas Radio durvis un pašas zināmākās dziesmas ir tapušas tieši šeit, Latvijas Radio studijā. Un tieši šeit jūs satikāt Raimondu Paulu. Žoržs Siksna: Pirms tam es viņu satiku Filharmonijā 1977. gadā. Es mācījos pie brīnišķīga vokālā pedagoga – Leonīda Zahodņika. Viņš visu laiku teica – labāk nedziedi filharmonijā, ja tevi gadījumā aicina. Mums visiem bija "Modo" un Pauls, un Lapčenoks. Tie bija mani jaunības elki latviešu estrādē. Un tad pienāca brīdis – bet varbūt, ka tev tomēr jānāk uz Rīgu dziedāt? Kā, bet jūs visu laiku bijāt pret Rīgu? Nē, nē. A tu gribētu? Es saku – protams, ka gribētu.  Bija zvans Paulam. Viņi kopā strādājuši, jo pirmos vokālistus Zahodņiks Paulam sagatavoja – Noru [Bumbieri], Margitu [Vilcāni], Ojāru [Grīnbergu], Viktoru [Lapčenoku], Lihtenbergu. Mēs bijām ar Laimu Vaikuli nākošais posms. Un Maestro atbrauca otrā dienā noklausīties mani pie Zahodņika mājās, un tad jau aiznākamajā dienā es biju pie Maestro dzīvoklī uz noklausīšanos, kur ieradās arī trīs brīnišķīgas meitenes kolēģes man topošās – Mirdza Zīvere, Aija Kukule, nu jau nelaiķe Pārsla Gerbharde. Un Maestro lepni paziņoja – tas jūsu jaunais kolēģis. Tā es nokļuvu "Modo". Ātri. Pēc nedēļas jau mēs stāvējām uz Filharmonijas skatuves. 1977. gads. Tikko Maestro bija uzrakstījis "Māsu Keriju", izcils darbs. Un tā ļoti ātri aizgāja tas viss. Bet prakse man bija liela , pirms tam Jelgavā no 1974. gada jau koncertēju, nevis tikai ballītes, bet koncerti bija ar orķestri. Mums bija bigbends "Gamma" Jelgavā, kurā es dziedāju, kādus trīs gadus jau es biju pa Jelgavu pamaisījies. Žorž, vai atminat pirmās reizes, kad ieslēdzat radio un dzirdat –radio atskaņo dziesmas ar jūsu balsi.  Žoržs Siksna: Jā. Pirmā bija Paula dziesma ar Jāņa Petera vārdiem "Top un esi", tā bija pirmā, ko es ierakstīju 1978. gadā un kas skanēja radio. To vēl piedzīvoja mana māte. Viņa gan ātri aizgāja, bet to dziesmu viņa dzirdēja. Tā savdabīgi mums ģimenē sanāca, ka mamma bija mans fans. Viņai patika dzeja. No tēva puses, Siksnu pusē ne visai, viņi bija lieli Noras Bumbieres fani. Manu novadniece. Mēs esam no vienas mājas, starp citu, arī Augstkalnē, pie Leišmales. Vienā mājā? Žoržs Siksna: Jā, skaistā ezera krastā ir tāda vieta Augstkalne, Mežmuiža, skaista pils pie ezera. Ļoti skaista vieta. Mēs pēc tam iepazināmies un arī kopā pastrādājām. Un toreiz, kad pirmoreiz sāka jūsu dziesmas skanēt radio, un arī televīzijā… Žoržs Siksna: Dīvaini, ka ne visai ģimenei patika, bet māte bija mans fans. Bet televīzija arī sāka jūs rādīt koncertos. Vai Žoržs gāja pa ielu un lūkojās, vai uz jums atskatās? Žoržs Siksna: Tas bija jau 1979. gadā, kad sākās atpazīstamība vairāk. Bet tas man nav…. Es esmu vairāk tāds ziemeļnieks. Man nav tā tīksmināšanās. Bet tagad jūsu dziesmas dungo arī jaunā paaudze, kura varbūt pat maz ko zina par savulaik leģendārajiem "Mikrofona" koncertiem, par mūsu estrādi 70. un 80. gados. Kādēļ jums pašam ir interesanti šobrīd iesaistīties šajos muzikālajos piedzīvojumos ar mūsdienu reperiem un citu žanru izpildījumu? Žoržs Siksna: Vajag popularizēt latviešu dziesmas un reizē arī latviešu valodu, lai tie jaunieši… Kaut kur šis laiks ir briesmīgs, pasaulē briesmīgs laiks, ko mēs pārdzīvojam. Pasaule pārdzīvo lielas krīzes - kari, nemieri, lielvaras grib atkal valdīt pār pasauli un tamlīdzīgi. Un tajā brīdī, es domāju, tā ir tāda laba misija - popularizēt savu valodu, savus dzejniekus, savus komponistus un tāpēc jauniešiem varbūt ka labi, ka viņi lieku reizi neklausās kaut kādas ārzemju… Protams, ka daudz kas ir ārzemēs arī labi, bet nevar teikt, ka tikai viņiem un nekas labs mums nav. Tā nevar teikt, ka pie mums viss ir slikti. Bet jūsu mērķis, sadarbojoties ar jaunajiem, ir, lai latviešu valoda skan? Žoržs Siksna: Valoda, jā, latviešu dziesma, latviešu valoda. Lai viņi neaizmirst savas saknes. Tā kā jūsu kolēģi arī to labi dara, ka pēta arī tos ciltskokus, izcelsmi. Lai mēs neaizmirstam, no kurienes mēs esam, ar ko mēs esam savādāki. (..) Pirmie ieraksti. Saprotu, ka toreiz ierakstu tehnika bija tāda, ka nevarēja atsevišķi ierakstīt fragmentu, vajadzēja visu vēlreiz. Žoržs Siksna: No sākuma līdz beigām. Pirmajās reizēs daudz bija jāpārraksta? Žoržs Siksna: Jā, it sevišķi trakāk, ja vēl ar ansambli kopā. Ja kāda no meitenēm nokļūdās pie beigām, tad vēlreiz no sākuma. Skaņuvīri bija ļoti augstas klases mūziķi, diezgan nejauki, kuriem ne visai patika populārā mūzika. Tad viņi uz mums labi atspēlējas uz tiem populārās mūzikas dziedātājiem. Lika diezgan ilgi pamocīties, nepieņēma visas versijas, kamēr ar laiku piešāvās un tad jau aizgāja. (..) 15-16 gados izvēlējāties dziedāšanas ceļu, jo tas bija vieglākais no visiem... Žoržs Siksna: Protams, protams, visiem iesaku dziedāt, jo klavieres - tas ir šausmas, vijole - tas ir 5-6 stundas katru dienu, klavieres tāpat. Taurīte arī vismaz trīs četras piecas, lai būtu profesionāls klarnetists, lai tiktu augstā līmenī, jo arī Jelgavā es mācījos pie Jūlija Grūtupa, kuram bija augstas prasības, jo viņam bija toreiz izcili audzēkņi, profesors Ģirts Pāže un augstas klases mūziķi, kas spēlē simfoniskos orķestros. Tās prasības bija augstas, un es sapratu, ka man nav tik daudz pacietības. Un dziedāt..., vienīgais, kas ir jādara, katru katru dienu jātrenējas. Un ja jums šodien vajadzētu spēlēt klarneti? Žoržs Siksna: Ļoti patiktu, bet es nopietnāk pieietu tam visam. Es mācoties uzspēlēju, nav, ka es pavisam aizmirsis. Protams, ka es neesmu tādā līmenī kā profesionāls klarnetists, man koncertos parasti līdzi brauc saksofonists. Bet kaut ko jau es varētu nospēlēt. (..) Lai 50 gadu garumā dziedātu un balsi noturētu formā, lai gan jūs sakāt, ka tajos pirmajos gados vēl kaut kas nebija atvēries, bet tāpat šodien arvien dziedāt. Ko tas nozīmē jums? Žoržs Siksna: Katru dienu trenējos. Katru dienu trenējaties? Žoržs Siksna: Balss ir kā stīgu instruments. Ja pazudīs šī izjūta… Klarneti es varu nepaspēlēt kādas četras piecas dienas vai pat pianists var kādu dienu izlaist, bet stīdziniekiem, vokālistiem nē, jo nav jau atzīmēta tā nots kaklā, cik augstu un cik zemu jātrāpa. Tas ir katru dienu, nedaudz, bet ir katru dienu... Tas tāpat kā jūsu mīļo futbolu, basketbolu, ja grib profesionāli spēlēt, tad jātrenējas. Žoržs Siksna: Jā, to izjūtu, lai trāpītu tai grozā ar aizsietām acīm, tev jāizjūt tas grozs. (..) Kāpēc Žoržam šobrīd ir svarīgi runāt tiešu un skaidru valodu? Žoržs Siksna: Mēs par daudz... Es uzskatu, ka Atmodas gados mūsu inteliģence ļoti daudz panāca, ka sākās Atmodas gadi. Bija tomēr mums stāvēja priekšā. Jā, toreiz Zigmara [Liepiņa] rokopera bija laikā un vietā ar Māru Zālīti un Igo skaisti nodziedāja. Un jā, tas laiks, kad inteliģence bija kaut kādi, šobrīd to inteliģenci kaut kā neredzu. (..) Kaut kā visi radošie stāv, actiņas nodūruši un nezina, gaida, vai būs "Jaunais vilnis" vai kā viņš sauksies savādāk un cer vēl tikt uz tiem Dzintariem varbūt atkal. Varbūt kaut kāds brauciens būs atkal kaut kur uz Krieviju.  Tāpēc skumji bija klausīties, Kaupers sūdzējās par to pašu Sipenieci, redzēji varbūt to fragmentu pēc Koru kariem, kā viņš brauc un ka Sipeniece viņam nav pateikusi veikalā tieši, bet aizmuguriski runā, ka viņš ir savā laikā, bet viņš uzstājas diemžēl tajā armijas festivālā pie tiem krievu tankiem. Atceros, ar kādu patosu mans novadnieks Roga, izcilā mākslinieka dēls, teicis, ka Krievija - tā ir iespēju zeme, tur jābrauc, tur jāuzstājas, tur ir nauda. (..) Un tad man gribas teikt: jaunais cilvēk, kādu laimes zemi tu tur redzi, tad brauc un dzīvo tur. Kāpēc jūs braucat atpakaļ? Un dziedāt pie tankiem nevajadzētu.

Galvenais, lai bērniem dziedot sirds un dvēsele ir klāt – pārliecināta ilggadējā "Dzeguzītes" vadītāja Daila Martinsone, kas šos pienākumus nodevusi meitai Zigdai. Tagad Daila klausās kārtīgu džezu un risina krustvārdu mīklas. Kādi bija dzeguzēnu "zelta gadi", kāpēc viņai patīk būt igaunietei un kādu atceras savu pirmo mīlestību – saruna ar Dailu Martinsoni Laikmeta krustpunktā. Raidījuma ieraksts ir tapis ārpus Latvijas Radio studijas Doma laukumā, bet mēs tiekamies ar cilvēku, kura otrās mājas daudzu gadu garumā bija Latvijas Radio ēka. Daila Martinsone kopš 1965. gada ir savu mūžu savijusi ar radio. Dailas pirmie gadi radio ir pavadīti Mūzikas redakcijā, bet tad 1973.gadā viņas paspārnē nonāk bērnu vokālais ansamblis "Dzeguzīte" un tas tagad jau ir vesels laikmets latviešu bērnu mūzikā. Viņas pirmie dzeguzēni šobrīd jau paši ir vecuma grupā 50 plus. Bērni Dailu mīļi sauca un arvien dēvē par "učenīti" un tagad daudzi no šiem bērniem ir lieli cilvēki lielajā dzīvē – aktieri, žurnālisti, mūziķi, juristi, krietni cilvēki. Par garajiem darba un muzikālajiem gadiem Latvijas Radio, par sadarbību ar Raimondu Paulu un citiem komponistiem, par ceļu uz mūziku un par bērnību Limbažu pusē Svētciema pagasta Ieviņu mājās runājam ar Dailu Martinsoni, pie kuras ciemojamies viņas mājās Ikšķilē. Kā jums šobrīd klājas? Tas pavasaris ir tāds diezgan slinks šogad, bet es skatos pa jūsu mājas logu – kaut kas jau te sāk plaukt un ziedēt. Jau pirmie ceriņi aizmetušies. Daila Martinsone: Tas ir mans darba lauks. Šis logs, jo kaimiņos dzīvo lēdija, kura strādāja Salaspilī, Botāniskajā dārzā. Un tad es redzu, cik viņa iesprauž tās zīmītes, kas kurā strīpiņā būs. Un es jau zinu un gaidu. Kā ziedēja tā forsītija, kura ir noziedējusi jau tagad, ķirši vēl zied un ābeles zied. Nu labāk nevar būt. Es minēju, ka Latvijas Radio māja ir jūsu otrās mājas. Cik bieži vēl arvien jums ir acu priekšā radio nams, radio gaiteņi, telpas, kur gadu garumā mēģinājāt ar "Dzeguzīti" un ierakstījāt daudzas dziesmas. Daila Martinsone: Tas ir interesanti. Es esmu tāds tips - kur es esmu, tur man ir labi. Es neesmu tāda briesmīga latviete, jo man saknes laikam nemaz nav īsti Latvijā. Es nezinu, tagad jūs būsiet izpētījuši. Esam izpētījuši, to mēs uzzināsim. Daila Martinsone: Un tāpēc, kur es esmu, tur man ir labi. Bet Radio māju, protams, jūtu kā savas otrās mājas, jo pirms sāku strādāt Radio, jau man ar bija sakars ar radio, ar Radio kori, bērnu kori. Toreiz bija tāds. Un es gāju vienmēr atvietot, jo man bija… Te laikam no tām saknēm, ka es neesmu tik dziļi skolota un mācīta, kā es visu pati izdomāju un jūtu un tveru. Un ja vajadzēja kādu aizvietot, vienmēr tā bija… toreiz gan es biju Daila Pēce. Tāpēc es visur jūtos ļoti labi un savā Ikšķilē, savā dārzā, kur tagad viss plaukst un zied, nu vai var kaut ko skaistāku izdomāt? Un pavasaris tas ir…. Ansis Pavasaris - tas ir mans laiks atkal. Rudenī, paldies Dievam, ir baigi daudz darba vienmēr. Un tad nejūt, kad aizskrien tie rudens tumšie mēneši un ja janvāris klāt, tad jau saulīte pagriežas uz otru pusi un atkal nāk atpakaļ. Un tā man visa dzīve ir viens pavasaris! (..) Ja tā pavisam īsi būtu jāizstāsta "Dzeguzītes" paši sākumi. Es saprotu, ka tos pirmos pamatus lika jūsu māsa Alda Strazda un arī Gunārs Stade, kas bija radio skaņu režisors. Viņi bija tie, kas iekustināja "Dzeguzīti"? Daila Martinsone: Mana māsa strādāja Mūzikas redakcijā jau pie Diānas Albinas. Viiņai trūka kaut kādas minūtes, kas jānostrādā nedēļā laikam, tāpēc norunāja, ka Bērnu redakcijā visas bērnu dziesmas, ko dzied Vera Singajevska... Paldies viņai, protams, tas ir skaisti un ārkārtīgi patīkami. Bet kāpēc nevarētu arī bērni uzdziedāt? Un tāpēc nodibināja "Dzeguzīti". Bet sākumā tas bija ļoti grūti. Un paldies arī Gunāram Stadem Gunāram un arī viņa famīlijai faktiski, kas arī piedalījās visā tajā darīšanā. Daigas Mazvērsītes grāmatā “No vienas ligzdas” par "Dzeguzītes" vēsturi ir arī viens citāts, kur jūs raksturojat darbu un ko tas nozīmē - vadīt bērnu ansambli. "Esmu mācījusies dažādas metodikas, taču vēlāk atklāju, ka tās mani traucē. Sapratu, ka ir jāiet savs ceļš, kā redzu un jūtu, nav jātaisa no bērniem opera, galvenais ir dabiska elpošana." Daila Martinsone: Es vēl šodien tā domāju, ka tas ir pareizi un ka briesmīgi runā par visām tām metodēm un par visām... Tur ir domes un padomes apkārt uzreiz un kas dod. Bet galvenais jau ir lai ir sirds un dvēsele klāt! Lai viņi nav vienaldzīgi. Lai viņi parāda to, kas ir viņos, un viņu attieksmi pret to. Tas man laikam no Paula iedzimts, jo viņš vienmēr, kā viņš atnesa dziesmu… man vajadzēja pa kluso tiem bērniem drusciņ kaut ko ātri parādīt, lai viņi kaut ko var nodziedāt, kā viņš grib dzirdēt, kā tie bērni reaģē uz tām dziesmām. Un, ja tie bērni dziedāja savādāk, viņš teica - pagaidi, tātad tam jābūt tā, nevis tā, kā es tur esmu uzrakstījis. Tas laikam ir mūsu kopējs, tāpēc mēs varējām saprasties un tik daudz ko radīt. Bet vajadzēja jau kaut ko citu ar vēl vienmēr. (..) Tas satikšanās stāsts ar Raimondu Paulu: "Dzeguzītei" tuvojas 10 gadu jubileja, un jūs metat kaunu pie malas un zvanāt Maestro un mudināt viņu rakstīt. Daila Martinsone: Kāpēc viņš nevarētu bērniem uzrakstīt speciāli dziesmu? Un tā laime man bija Jānim Peteram, arī lai viegls lidojums.   Un viņi abi uzreiz atsaucās? Daila Martinsone: Viņi bija kopā abi tajā brīdī, kad es piezvanīju Paulam. Un es tiku apcelta piecas reizes apkārt. Un otrā rītā man bija dziesma uz klavierēm, viņš man spēlēja. Un tā bija "Dzegu meitenes un zēni". "Dzegu meitenes un zēni". Šo var uzskatīt arī par sava veida dzeguzēnu himnu? Daila Martinsone: Protams, tā bija pirmā himna, bet pēc tam vēl nāca klāt daudz. Braukājām pa pasauli apkārt un tur jau katrs izvēlējās savu himnu. Vēlāk arī "Cielaviņa" un citas.

Mēs pārāk daudz ko noslepenojam, bet tas dod brīvāku ceļu dezinformācijai – uzskata bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš. Par dienestu britu armijā un kā saņēma karalienes apbalvojumu, par krieviem dzimtas saknēs un kā bērnībā plānoja Latvijas atbrīvošanu  – saruna ar drošības ekspertu Jāni Kažociņu Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis pēdējā laikā publiski redzams un dzirdams daudz, komentējot aktuālākos starptautiskās politikas notikumus. Bet bija laiks, kad viņš sniedza labi ja vienu interviju pusgadā. Tas bija laiks, kad Jānis Kažociņš divus termiņus pēc kārtas vadīja vienu no Latvijas slepenākajiem dienestiem – Satversmes aizsardzības biroju. Dienesta specifikas dēļ par Jāņa Kažociņa gaitām un domām pēdējās desmitgadēs mēs publiski varējām uzzināt maz. Toties trimdas prese palīdz uzzināt daudz par viņu. Laikā, kad Jānim Kažociņam bija vien desmit gadu, viņš bija ļoti aktīvs dalībnieks Anglijas latviešu trimdas dzīvē. Desmit gadu vecumā Jānis spējis no galvas noskaitīt 150 latviešu tautasdziesmas, par to saņemot atzinību. Viņš aktīvi iesaistījās sava tēva Induļa rīkotajos Anglijas latviešu jauniešu pasākumos. Jau no pusaudža gadiem uzstājās arī ar referātiem, mudinot latviešu trimdas jaunatni izzināt savas tautas vēsturi, aicinot interesēties par politiku un daloties pārdomās, kā apkarot komunismu, lai Latvija atkal būtu brīva valsts. Bijušais britu armijas ģenerālis, bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors, drošības jautājumu eksperts un arī latvju dainu zinātājs Jānis Kažociņš ir raidījuma viesis. Ar dainām arī sāksim - bērnībā 150 tautasdziesmas no galvas, cik jūs varētu noskaitīt tagad? Jānis Kažociņš: Atklāti sakot, mums ar sievu ļoti patīk šad tad piesēsties pie klavierēm un padziedāt tautasdziesmas, ziņģes, šādas tādas dziesmas. Jo mums dziedāšana ir ļoti tuva bijusi gan viņas ģimenē, gan manā ģimenē. Un ņemot vērā, ka jau parādīsies vēlāk, mans vectēvs bija tieši saistīts ar koriem un komponēšanu, tad tas nav nekāds brīnums, ka gribas padziedāt. Un ne vien padziedāt, skatos jaunības gados arī akordeons rokās turēts. Jānis Kažociņš: Ne jau tikai tas, jo akordeons bija tad, kad tēvs nodibināja kopā ar Imanta Lieģa tēvu deju kopu "Ritenītis" Koventrijā. Sākumā, kad mēs to darījām, tēvs bija pasniedzējs - mācīja jauniešiem tautas dejas un es spēlēju uz klavierēm. Bet, protams, tas jau nekam neder. Tāpēc dabūjām beidzot akordeonu. Man bija jāiemācās spēlēt akordeonu, bet pēc tam es arī biju ērģelnieks laikam divās vai trijās latviešu draudzēs Lielbritānijā, luterāņu draudzēs, un spēlēju ērģeles dievkalpojumos. Tā kā mūzika ir vienmēr bijusi tuvu. Par jūsu jaunības gaitām, arī par jūsu senčiem mēs vēl runāsim, arī par pasaules politikas notikumiem, bet man jau sen ir bijusi vēlēšanās pie iespējas pavaicāt, ko vispār nozīmē vadīt un ko nozīmē strādāt valsts drošības iestādēs, piemēram, Satversmes aizsardzības birojā? Tu zini daudz informācijas, kuru tev pie sevis ir jātur faktiski līdz kapa malai. Tu pat saviem tuvākajiem radiem tā īsti nevari stāstīt, kur tu strādā un ko tu darbā dari. Tu nevari, piemēram, būt soctīklos vai pat it kā tāds nieks – tev nevar būt veikalu atlaižu kartes, lai nekur tu neatstātu savas pēdas. Ko nozīmē strādāt drošības dienestos? Jānis Kažociņš: Ja ir dienesta priekšnieks, tad tik traki īsti nav, jo dienesta priekšnieks ir pazīstams. Ja ir dienesta darbinieks, kuram varbūt ir jāveic operatīvie darbi, tad, protams, pēdas nedrīkst atstāt. Bet man ir jāsaka, ka tas man nebija nekas tik jauns, jo patiesībā man ir bijušas trīs dzīves. Vēl ir trešā. Pirmā - līdz universitātes beigšanai bija kā latviešu trimdiniekam lielā mērā latviešu vidē, bet dzīvojot Apvienotajā Karalistē. Otrs bija 30 gadi britu bruņotajos spēkos, kur man tiešām bija ļoti, ļoti uzmanīgi jādomā par to, ko es runāju un ar ko. Un tad Latvijā, tad jā - Satversmes aizsardzības birojā, protams. Un mana sieva Līvija. Viņa jau arī ļoti labi saprata, ka tas ir diezgan grūti, ka viņa redz, ka domā par kaut ko, bet stāstīt, kas tas ir un kāpēc pēkšņi ir no atvaļinājuma agri jāatgriežas un jātiekas ar cilvēkiem, bet skaidrojumu nekādu nav. Bet tā ir, ka, ja tu izvēlies šo darbu strādāt valsts labā valsts drošības dienestā, tev daudz no kā arī jāatsakās un ka tu tiešām pat sievai vai vīram nedrīksti stāstīt, ko tu dari? Jānis Kažociņš: Tie bieži vien ir valsts noslēpumi. Tanī pašā laikā es esmu kādus 30-40 [gadus], gandrīz pusgadsimtu darbojies ar valsts noslēpumiem gan Lielbritānijas, gan NATO, gan Latvijas kontekstā. Un, manuprāt, mēs klasificējam daudz, daudz, daudz par daudz, jo speciālo dienestu, sevišķo dienestu galvenais uzdevums ir dot valsts augstākajām amatpersonām tāda veida informāciju, kas ļauj viņiem pieņemt visizdevīgākos lēmumus valsts interesēs. Un lai to darītu, varbūt ne tikai pietiek dot informāciju valsts augstākajām amatpersonām, bet ir arī jāizglīto tauta, jo tā saikne starp politiskām aprindām un tautu visā Eiropā, es domāju, pat visā pasaulē, lēnām paliek tā plaisa paliek plašāka. Un, ja politiķi un pat dienesti neskaidro lietas cilvēkiem, tad viņi meklē risinājumus un atbildes soctīklos. Tad ir ļoti viegli viņus apmānīt ar…. Viltus ziņām. Jānis Kažociņš: Iestāstīt visādas blēņas. (..) Komentējot pēdējos gadus - karu Ukrainā un Krievijas agresiju, vienmēr jūsu balsī dzirdu tādu mieru, pārliecību un drošību. Bet Putina agresija daudziem mūsu sabiedrībā ir radījusi nemieru, īpaši vecākajai paaudzei, kura piedzīvoja arī krievu okupāciju vai arī Sibīrijas moku ceļus. Kur rast mieru un kur rast pārliecību, ka mūsu Latvija būs drošībā? Jānis Kažociņš: Tas ir atkarīgs no mums pašiem, tikpat daudz kā no Krievijas vadības. Es gribētu nerunāt tieši par to, kas notiek šinī brīdī, par politiskiem notikumiem, arī pārjūrā Amerikas Savienotās Valstīs, cik stabila ir Krievija. Bet par to, kā Krievija pati izturas. Un es salīdzinātu stāvokli, kurā mēs tagad esam, ar to, par kuru ziņoja ASV un Lielbritānijas dienesti pirms 2022.gada 24. februāra iebrukuma Ukrainā. Un viņi ļoti pareizi prognozēja mēnešiem iepriekš, ka būs iebrukums. Viņi ļoti pareizi prognozēja, ka tas iebrukums notiks un viņi apmēram divu nedēļu laikposmā to sagaidīja un tā arī bija. Un viņi pilnīgi, pilnīgi greizi prognozēja iznākumu. Kāpēc jūs domājat viņiem tas iznākuma prognoze bija tik greiza? Droši vien briti un angļi nevarēja paredzēt, ka ukraiņi cīnīsies par savu zemi? Jānis Kažociņš: Es domāju, ka atbilde, un man šeit nav nekāda klasificēta informācija, es domāju, atbilde ir daudz vienkāršāka, un tas ir, ka tie paši avoti, kas ir gan cilvēki, gan sakaru segmenta informācija, pareizi prognozēja abus divus tos un no tā viņi arī dabūja to, ko krievi paši ticēja, ka trīs dienu līdz divu nedēļu laikā viss būs cauri.  (..) Ja krievu prognoze būtu piepildījusies, tad tagad mums nebūtu tikai tas pats, kas mums bija uz austrumu robežas pirms iebrukuma Ukrainā, kas bija jau milzīgs spēks, bet tam klāt vēl ukraiņu tauta, kurus varēja vienkārši paņemt tā, kā to dara Donbasā un likt karot pret Rietumiem. Un Ukrainas militārā tehnoloģija, ko viņi attīsta ļoti strauji tagad. Zelenskis teica, ka apmēram 40% no viņu militārām vajadzībām viņi ražo paši. Ja tas tagad būtu viss krieviem pie rokas, tad mums būtu diezgan slikti, jo mēs esam kā Rietumi vispār nogulējuši pēdējos 30 gadus pamatā. Mēs domājām, ka pasaule ir mainījusies un negribējām saskatīt, kāda Putina Krievija īstenībā ir un kādi ir viņu mērķi. Bet tā īsā atbilde uz jautājumu - kur rast mieru, pārliecību, drošību šajos juku laikos? Jānis Kažociņš: Gatavoties uz sliktāko un cerēt uz labāko. Un rīkoties tā, ja sliktākais notiek, lai mēs būtu gatavi, lai mēs varētu sevi aizsargāt, lai mums būtu sabiedrotie, ar kuriem mēs kopā varētu aizsargāties. Un, ja tas būs tik skaidri redzams, tad potenciālais ienaidnieks sapratīs, ka viņa zaudējumi būs daudz lielāki nekā potenciālie ieguvumi. Tā ir atturēšana. Un mums ir jāstrādā pie atturēšanas. Tādēļ valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka mums ir jāiet uz pieciem procentiem IKP aizsardzībai. Ļoti pareizi. Bet mums arī ir jāsaprot, ka ar bruņotajiem spēkiem vien nepietiek, jo visticamāk nākamais, ar ko mums būs jātiek galā, ir tas, ko sauc par hibrīduzbrukumiem, kas nav atklāti militāri uzbrukumi, bet citāda veida. Tā kā, piemēram, mūsu zemjūras kabeļu pārgriešana, pārraušana, to jau mēs esam piedzīvojuši un dažādi citi. (..) Es atgriežos pie jautājuma, ka virkne mēru, mēra kandidātu, īpaši Latgalē, viņi no Ukrainas jautājuma burtiski kratās nost, neko negrib, ka viņiem par to prasa. Jānis Kažociņš: Tieši tā! Tas savā ziņā ir saprotams. Ir mums jāsaprot arī, ka mūsu krievi ir vecā paaudze - tā, kas bija valdošā tauta, un pēkšņi viņi vairs nav valdošā tauta. Viņiem jāmācās šī suņu valoda, latviešu valoda, kas viņiem grūti un negribas. Un kāda velna pēc viņiem tas būtu jādara? Viņiem ir tāds riebums pret to visu. Viņi šobrīd daudzi jau ir aizgājuši, īpaši vīriešu kārtas cilvēki ir aizgājuši aizsaulē, babuškas vēl paliek. Un otrā un trešā paaudze tā ciena tās babuškas, un babuškas vēl turās. Bet otrā trešā paaudze, izņemot vienu daļu un vienmēr tā daļa būs, viņiem svarīgāk ir, ka viņiem ir Eiropas Savienības pase kabatā, kas viņiem dod tādas iespējas, kuras krieviem nav kā Krievijas krieviem, un ka pie mums ir likumība. Un tas nozīmē, ka kāds no VDD [Valsts drošības dienests] nevar vienkārši pieiet pie viņiem vēlu vakarā mājās un teikt uzņēmējam: "Es tagad gribu 51% no tava uzņēmuma akcijām, ja tu man nedosi, tad tevi iesūdzēts tiesā un 99% iespēja, ka tu nonāksi cietumā." Mēs zinām, ka tā ir Krievijā. Tas vēl joprojām tā notiek. Un tā ir liela brīvība un cilvēkiem, kuri ir pieraduši pie tās brīvības, viņiem negribētos no tās atteikties.

Lietas ir jāizmeklē un neko nedrīkst paslaucīt zem tepiķa – saka bijusī Eiropas Savienības tiesas tiesnese Ingrīda Labucka par sākto pārbaudi pret ģenerālprokuroru Stukānu. Par savu tēvu leģendāro policijas ģenerāli Blonski un latgaliešu dzimtu, par izmeklētājas darbu padomju gados un kā kļuva par Latvijā pirmo sievieti tieslietu ministri  – saruna ar Ingrīdu Labucku Laikmeta krustpunktā. Saruna ar cilvēku, kuras dzimtai ir stipras saknes Latgalē. Viņas tēvs bija leģendārais policijas ģenerālis Aloizs Blonskis un arī viņa pati savu dzīves ceļu izvēlējās iet ar juristes kurpēm. Arī viņa savu karjeru sāka kā izmeklētāja 80. gadu beigās, tad – tiesnese rajona tiesā vēl Padomju Latvijā un tieši viņa ministres amatā 90. gadu beigās sāka pārveidot Latvijas tieslietu sistēmu ceļā uz mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā. Ingrīda Labucka 2004. gadā kļuva par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesi, atbildīgajā amatā Luksemburgā pavadot 16 gadus. Kāds bija ceļš no kriminālās Latvijas uz tiesiskas Latvijas izveidi, cik tiesiskā valstī dzīvojam šodien un kā bija kļūt par pirmo sievieti tieslietu ministri Latvijas vēsturē – par to saruna ar Ingrīdu Labucku. Ingrīda, kā jums šobrīd klājas? Ingrīda Labucka: Man klājas labi, es esmu pensijā jau otro gadu. Atklāti sakot, es jūtos brīnišķīgi. Daudzi baidās no šī vārda – pensijā, aiziet pensijā, īpaši, ja ir bijis garš, aizrautīgs, aizraujošs, interesants darba mūžs. Ko es darīšu? Vai man nebūs garlaicīgi? Es gribētu teikt – laika ir mazāk nekā strādājot. Bet ir fantastiska brīvības sajūta. Un pa ilgiem laikiem, kad nav jābūt uzvalkā un no septiņiem rītā līdz deviņiem vakarā gatavībā strādāt, darboties. Baudu vecmāmiņas godu, un tas man ļoti patīk. Cik jums tā atbildība liela un cik daudz jums jāuzpasē tagad to mazo? Ingrīda Labucka: Tas mazais, kas ir jāuzpasē, ir viens. Tas ir manas māsas meitas, māsa man mira, kad viņas meitai bija 9 mēneši. Faktiski viņus es uzskatu arī par saviem mazbērniem. Pašreiz vienam bērnam ir astoņi gadi, pārējie jau ir lielāki vecumā no 13 līdz 23 gadiem. Tie jau ir vairāk sarunu partneri un kultūras pasākumu līdzgājēji, bet mazais ir palicis viens, kas ir tiešām jāpieskata, jāaizved uz skolu, uz pulciņiem, un tāds pilns vecmāmiņas spektrs. Tā gluži nav, ka jums ir tikai tāda pensionāres dzīve. Redzu arī jums ir publikācijas „Jurista Vārdā”. Jūs piedalāties dažādās konferencēs, diskusijās par tieslietu jautājumiem. Liela interese par šo jomu ir? Ingrīda Labucka: Neapšaubāmi. Protams, es joprojām esmu aktīvs cilvēks. Ja mani uzrunā, parasti neatsakos. Īpaši par mani interesējošiem jautājumiem. Tas ir arī par mūsu tieslietu sistēmas vēsturi. Par tiem pašiem 90. gadiem, kā tā veidojās, kādas bija problēmas. Es sekoju notikumiem līdzi un, jā, piedalos arī katru gadu, arī šogad 16. maijā noteikti piedalīšos tiesnešu kopsapulcē. Jā, mani tas interesē un jābūt aktīvam, vismaz piedaloties, uzklausot un, ja nepieciešams, arī padaloties pieredzē. Raidījumā palūkosim, kāds bija laiks 90. gadu beigās - 2000. gadu sākumā. Laiks, kad jūs bijāt tieslietu ministre. Ja pāris minūtēs būtu jāsalīdzina šie pēdējie 20 un vairāk gadi. Laikā, kad jūs bijāt ministre, bija arī ļoti melnas lappuses, bija tiesneša slepkavība, bija gadījumi, kad tiesneši tika aizturēti aizdomās par korupciju un arī tiesāti, bija dažādi neizprotami spriedumi, bija salīdzinoši zema sabiedrības uzticība tieslietu sistēmai. Šobrīd mēs skatāmies sabiedrības aptaujas – tiesas, tiesu sistēma ir uzticības augšgalā. Ingrīda Labucka: Ir jāsaprot, ka 90. gadi bija ļoti sarežģīti, jo bija kaut kas jārada nevis pavisam no jauna, bet bija tāds mikslis zināms. Un, manuprāt, tā svarīgākā lieta bija domāšanas maiņa, ar ko gāja diezgan grūti, jo ir jāsaprot, ka 90. gadu sākumā vairums tiesnešu nebija dzirdējuši neko par cilvēktiesībām. Vairums tiesnešu izmantoja tikai vienu likuma interpretācijas metodi, proti, gramatisko. Neviens nebija dzirdējis, ka, rakstot spriedumus, jāieskatās arī likuma normu hierarhijā, ka ir Satversme. Līdz ar to, protams, un...   No otras puses, atjaunots Civillikums, Privatizācijas likuma paketes, viens pēc otra jaunie likumi, kas ir jāpiemēro. Deviņdesmitajos gados tiesnešu apmācības bija absolūti haotiskas. Es arī, man liekas, "Jurista Vārdā" vienā rakstā pieminēju, ka finanšu līdzekļi tiesnešu apmācībai faktiski no valsts budžeta tika piešķirti tikai pēc 2000.gada. Līdz tam tie bija starptautiskie donori. Un arī Tiesnešu apmācības centra viens no pirmajiem direktoriem strādāja bez atalgojuma. Viņš bija Amerikas latvietis un ļoti patīkams cilvēks, kas veidoja šo sistēmu pilnīgi bez naudas, bez algas. Līdz ar to ir jāsaprot, kādā situācijā mēs bijām. Visi mācījās. Protams, bija kļūdas. Arī lielā problēma - komunikācija ar presi. Milzīgas diskusijas, arī neizpratne par to, kas tad ir tiesas un tiesnešu neatkarība. Nonāk līdz tam, ka tiesnesis ir neatkarīgs, spriežot tiesu, bet pārējā laikā viņš nav neatkarīgs. (..) Saruna skan nedēļā, kad mūsu tieslietu sistēma ir piedzīvojusi salīdzinoši lielu satricinājumu, Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir ierosinājis pārbaudi, vai ir pamats atcelt no amata ģenerālprokuroru Stukānu. Mēs, protams, nevaram komentēt vai analizēt šo gadījumu detaļās, jo maz vēl to publiski zināmo faktu. Bet šāds piemērs, kā tas veicina vai mazina sabiedrības uzticību tiesu varai? No vienas puses, mēs kā sabiedrība redzam, ka neviens nav pasargāts no pārbaudes. Arī ģenerālprokurors, ja ir kādas aizdomas. No otras puses, uzticību tas neveicina. Ingrīda Labucka: Vienādi un otrādi ir slikti. Protams, mēs gribam, lai Augstākās tiesas vadībā, Ģenerālprokuratūras vadībā, parlamenta vadībā ir fantastiski cilvēki, lai viss ir skaisti, gludi, bet acīmredzot dzīve tāda nav. Un es domāju, fakts, ka šāda pārbaude ir ierosināta, ir tikai labi. Labi gan "per se", gan arī, es domāju, arī Stukānam tas nāk par labu. Lietas ir jāizmeklē un neko nedrīkst paslaucīt zem tepiķa - tas ir daudz ļaunāk, jo tas kā aste vilksies līdzi gadu desmitiem.  Es domāju, ka tas ir labs solis un pareizs solis, un tas arī rāda mūsu sabiedrības briedumu. Kāds būs iznākums? To mēs redzēsim, bet es domāju, ka tas ir pareizi. Ja ir aizdomas vai ir pietiekoša informācija, lai šādu pārbaudi uzsāktu, tas noteikti bija jādara. (..) Vai ir prātā tāda pirmā lieta, kuru jums pašai bija jāšķetina? Ingrīda Labucka: Nu nekas tur tāds ļoti šķetinošs nebija. Bija kāda kabatzādzība. Interesanti bija, tas bija saistīts ar čigānu meiteni, kas bija no Kaļiņingradas atbraukusi un bija aizturēta, jo kabatzādzības… Bija speciāla grupa, kas ļoti labi mācēja šos kabatzagļus atšifrēt gan uz ielas, gan sabiedriskajā transportā. Bija aizturējuši šo meiteni un viņai bija tikai 16-17 gadi, bet izrādās, ka viņa bija kāda čigānu barona meita. Un tad bija atbraukuši visi tie Kaļiņingradas čigāni… Viņa bija aizbēgusi no vecākiem. Un tas bija arī interesanti, jo vienmēr arī kāds kolēģis bija kabinetā, jo bija doma varbūt, ka tas čigānu barons gribēs kukuli dot. Bet tā man bija tāda pirmā saskarsme ar to, kā tiek pierādītas kabatzādzību lietas, kā strādā šī grupa. Tādā ziņā tas bija ļoti interesanti. Un tas trakākais bija, ka viņa bija nozagusi maciņu ar 11 kapeikām. Un tam nav nozīmes, vai tur ir 11 kapeikas vai lielāka summa. Pats fakts.

Nēsājiet tikai sirsnību savā kabatā vai sirdī, nevis duncīti vai āmuriņu – aicina profesors Romāns Lācis un to sauc par vislabāko sirdsmiera recepti. Par pirmo sirds pārstādīšanu un ticību augstākiem spēkiem, par kuplo ģimeni un kāpēc nekļuva par kuģa kapteini – saruna ar Romānu Lāci Laikmeta krustpunktā. Par godīgu, iejūtīgu un vienkārši labu cilvēku mēs mēdzam teikt – viņš prot atvērt sirdi. Viņš ir sirds cilvēks. Un tāds ir arī šīs reizes raidījuma viesis. Turklāt atvērt sirdi viņš spēj vārda tiešā nozīmē. Sirds ķirurga Romana Lāča kontā ir 26 sirds pārstādīšanas operācijas, vairāk nekā 5000 dažādu sirds operāciju un profesors ir pirmais Latvijā, kurš veica sirds transplantāciju.  1970. gadā laikrakstā "Dzimtenes Balss" tolaik 24 gadus jaunais topošais ārsts Romans Lācis saka šādus vārdus: “Kur strādāšu pēc institūta beigšanas, vēl nezinu. Kur velētos? Tā būtu sirds ķirurģija. Man šķiet, ka nav iespējams dzīvot bez ķirurģijas. Tā ir mana  interese un mana kaislība. Kāpēc? Tāpēc, ka ķirurģija ir vienīgā no nozarēm, kas visradikālāk spēj palīdzēt cilvēkam. Terapeiti gan iebildis, izceļot ārstniecības nozīmi, kas arī ir pareizi, taču ķirurģija ir viss.” Kad mēs jūs uzrunājām nākt ciemos pie mums, vēl nezinājām, ka Latvijas Ārstu biedrība jums piešķirs īpašu balvu par mūža ieguldījumu medicīnā. Mūža ieguldījums, ja raugos, piemēram, uz aktieriem, māksliniekiem, kad viņiem pasniedz balvu  par mūža ieguldījumu, daudzi no viņiem jau cienīgi savu mūžu uz skatuves, piemēram, ir nokalpojuši un ir devušies pelnītā atpūtā. Gadījumā par jums šķiet, ka nekāda atpūta vēl pat nav tuvumā - arvien operācijas, darbs ar studentiem. Romans Lācis: Tieši tā! Vispirms ir liels gods ar jums runāties, ar klausītājiem, skatītājiem. Gods ir saņemt visādas balvas un atzinības. Bet kaut kur cauri visam šim iet kāda skumjā nots, ko es pieminēju - ka ir šīs atmiņas. Kad jūs lasījāt to ievadu, man jau asaras sariesās asaras acīs, jo tie vecākie ļaudis, kļūst kādreiz sentimentāli. Arī tā ir taisnība. Vai tas ir labi vai slikti, bet tā tas ir.  Vēsture jau ir diezgan gara, ko atcerēties. Es daudz ko aizmirstu. Daudz ko atceros, kas ir bijis, bet es priecājos, ka viss iet uz priekšu. Pasaule attīstās, dzīve attīstās. Droši vien, ka ir taisnība filozofijā, ka viss attīstās pa spirāli ejot, kaut kas it kā bijis, bet kaut kādā jaunā labākā, augstākā kvalitātē viss notiek. Varu piekrist to, ko teicāt ievadā. Atmiņās šodien būs jāatgriežas, gan no kino arhīva, gan no televīzijas, gan no periodikas. Dažādi interesanti fakti, tās būs pārsvarā gaišas un pozitīvas atmiņas. Bet profesor, iesākumā mēs daudz runāsim par sirdi. Par ko šodien priecājas jūsu sirds un par ko varbūt viņa ir skumja. Romans Lācis: Protams, es priecājos par to, ko esmu darījis. Pats pie sevis domāju - patiešām ļoti raženas manas darba gaitas ir bijušas. Tiešām priecājos par to. Numurs viens, ko es priecājos, jūs rādījāt vienu bildīti. Mans puika, ko jūs rādījāt, maziņš Jānis Lācis, un šodien viņš ir sirds ķirurgs. Es teikšu labs sirds ķirurgs, centīgs, godīgs, cilvēku un pacientu mīlēts un arī savu kolēģu cienīts un mīlēts. Tas ir ļoti svarīgi. Tātad ir puika, kas turpina sirds ķirurģiju. Bet mani jau daudz tie bērni ir. Man ir acu ārsts Ilze Lāce-Sāmīte, kas ir centīga, ļoti laba. Man ir bērni, kuri dzīvo un strādā Norvēģijā, Oslo, valodnieki.  Man ir bērni, man ir divas ģimenes kādreiz bija, kas ir godīgi, daudz strādājuši kā producenti, kas strādā šeit, Latvijā, pārtikas rūpniecībā. Tā ir mana ģimene. Man ļoti patīk, esmu gandarīts, ka arī bērni ir darba rūķi. Jo, skatoties atpakaļ vēsturē, ir jau tā, ka mans tētis, mana mamma, kurus jūs vēl droši vien kaut kā parādīsiet, viņi nebija nekādi skolotāji, dakteri. Es pirmais dakteris veidojos, bet viņi bija ļoti strādīgi cilvēki. Un tētis Jānis Lācis. Viņš bija… Es biju mazs puika un manā uztverē viņš visu zināja. Viņš bija ārkārtīgi darbīgs cilvēks. Toreiz bija cita ekonomiskā politiskā formācija. Mēs zinām, kā tas bija. Bet viņš bija ārkārtīgi darbīgs jau toreiz, ja viņš dzīvotu un strādātu tagad, es domāju, viņš ļoti daudz darītu Latvijai, tautai, kaut ko veidotu. Viņš nevarēja būt mierīgs ne mirkli. Un tas darba veids, kā viņš darīja, tas droši vien kaut kur atstāja iespaidu. (..) Šodien daudziem ļaudīm ir sirds nemierīga, gan raugoties uz to, kas notiek pasaulē, un visas ziņas, ko mēs šobrīd dzirdam, redzam vai arī varbūt ir kāds kāds nemiers par par notikumiem pašu dzīvē. Jums, profesor, kā sirds ārstam ir nereti vaicāts, kur iegūt cilvēkam sirdsmieru? Šo jautājumu radio kolēģi jums vaicāja arī 2004.gadā, bija raidījums "Sirds miera recepte".  Toreiz Romans Lācis teica, lai būtu sirds miers vispirms ir jābūt labai apkārtējai videi, labiem draugiem, ģimenei, lai darbā nebūtu konfliktu, lai būtu stabilitātes sajūta... Vai šodien pie šīs jūsu sirdsmiera receptes vēl kaut ko piebilstu? Romans Lācis: Es priecājos, cik es gudrs kādreiz es biju, šodien tik gudrs droši vien vairs neesmu, bet tajā visā iepriekšējā runā, ko jūs atskaņojāt, es uztvēru vienu lietu - ir jābūt stabilitātei. Plašākā [nozīmē]… Jā, sirdsmieram.  Saprotiet, mēs esam dzīvi, mēs esam cilvēki. Mēs esam bioloģiska vienība, lai mēs runātu, domātu, kustētos, elpotu - viss, kas notiek, var būt pat dzīvnieciņa līmenī - ir tas, kas to stabilitāte nodrošina. To, ka mums maz kas mainās. Mums ļoti mazā diapazonā mainās temperatūra iekšējā vidē - kā vienībai, bioloģiskajai vienībai. Mums ļoti maz mainās daži rādītāji, piemēram, cukura līmenis un daudz kas cits. Maz. Tā ir stabilitāte, kaut kas to nodrošina. Tikai tad šis komplekss - mēs kā cilvēks, sabiedrība - varam darboties. Mūsu sabiedrība visplašākā nozīmē. Nu pašreiz. Viņa jau raksturojas ar nepārtrauktām izmaiņām, nepārtraukti kaut kas jauns, visu laiku ārkārtīgas izmaiņas, un no vienas puses, tās ir vajadzīgas. Kas nemainās, tas neattīstās. Ja tās ir katru dienu, katru nedēļu, katru dienu kaut kas jauns utt., cilvēks kā vienība, vienalga, kur viņš dzīvo, šeit vai Amerikā, viņš nespēj tam pielāgoties. Un cilvēkam iekšējā vide - mēs saucam homeostāze, un mēs viņam visādas analīzes varam nodot - viņa nemainās, un sabiedrībai ir jābūt mazliet stabilākai, kas mazliet lēnāk mainās. Es esmu pensionārs. Es zinu, ka mana iekšējā vide sabiedrībā ir stabila. Man pensija ir. Skolotājiem, kad viņam ir ienākumi, viņam ir ģimene, bērni, viss ir stabili. Un visādas izmaiņas. Nezinu, kā mani saprata. Es sapratu ļoti labi. Romans Lācis: Jūs mani sapratāt. Bet vai citi cilvēki to sapratīs? Un ir daži, kas var ietekmēt šo…  sabiedrības ziņā šo homeostāzi. Man liekas, ka viņi to ne vienmēr izdara. Varbūt viņi arī saka - Mēs neko nevaram izdarīt… (..) Pirmais, kur jums bija jāņem skalpelis rokā, bija vienam pacientam bija pirksts sastrutojis. Romans Lācis: Bergmanis ļoti labs ķirurgs bija Stradiņa slimnīcā, un viņš vadīja ķirurģijas nodarbības jaunajiem bērniņiem, kas mācījās medicīnas skolā. To pacientu droši vien viņam bija jāoperē un viņš teica: Kas grib palīdzēt? Es teicu, ka es gribu palīdzēt. Cik gadu jums bija toreiz? Romans Lācis: Maz, es nezinu, kādi 15-16 varbūt. Tādi bērni, kas šodien visiem klausītājiem, skatītājiem un domātājiem liekas, tas nav iespējams, bet tā tas bija. Un to panarīciju es pārgriezu, visu izdarīju tā, kā vajag darīt, anestēziju izdarīju. Parādīja man visu, es to sapratu, un tā bija pirmā operācija, kad es iegriezu ar nazi kādam citam cilvēkam un par to dabūju uzslavu, savu skolotāja uzslavu - labi izdarīji.  Jebkurš cilvēks, kas izdara iegriezumu ādā, vienalga kur, otram ar nazi, ir pakļauts tiesai, nosodījumam, izņemot ķirurgu. Vēsturē fiksēts, ka viņš ne vien teica - tu labi izdarīji, bet viņš teica - tu būsi ķirurgs. Romans Lācis: Tieši tā! Jā, tā tas bija.  (..) Nu, es atceros pirmo operāciju, ko man profesors Volkolākovs, mans skolotājs ir profesors Jānis Volkolākovs. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, ne tikai sirds ķirurģijā, vispār - attiecībā pret darbu, pret dzīvi, ar domāšanu. [..] Mēs bijām Gēteborgā, kur es personīgi pirmo reizi redzēju sirds transplantāciju. Un es jau biju sirds ķirurgs. Un es biju pārsteigts, es biju šausmīgi pārsteigts, kad krūšu kurvis atvērts un sirds tika izņemta ārā un ir cilvēks dzīvs, kuram nav sirds.  To no malas jau tā nemaz nevar neviens novērtēt, kas ir kas? Bet es to atceros. Tas bija tā - nu kā tas ir iespējams? Tad atnesa sirdi, atnesa kāds tur speciālā maisā sirdi, un tad notika šī operācija Gēteborgā. Un pēc tam. Nu pēc tam gāja laiks, mēs to arī realizējām. Nu jā, tās atmiņas ir ārkārtīgi… Un tad kādreiz, runājot ar studentiem, ar jums runājot, man liekas kaut kādu multeni kādreiz redzēju. Pielāgotu. Man šķiet. Varbūt, ka es izdomāju. Ka notiek šāda operācija, sirdi izņem ārā un kāds to sirdi nes. Un pieskrēja suns un to sirdi aiznesa, to transplantātu. Es domāju, ka tas nav nopietni, bet man kaut kur tādas atmiņas ir. Ja kāds būtu liels speciālists par multenēm, varbūt Simpsoni varētu būt slavenie? (..) Jūsu mīļākā filma esot "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Un filmā ir arī leģendāra frāze: "Dagnij, tev ir salta sirds salta sirds". Dzīvē, kad jūs satiekat ļaudis, par kuriem var teikt, ka viņiem ir salta sirds, jums ir kādi paņēmieni, kā jūs mēģināt šīs saltās sirdis atkausēt. Romans Lācis: Es, satiekot un komunicējot, tos vārdus nerunāju. Es nesaku nevienam to. Tie ir tie saucamie konflikti vai ko, kas kādreiz notiek kaut kur, es nesaku otram. Ļoti varbūt pat nevaru atcerēties kādreiz kādam kaut ko sliktu... Bet jūs kā sirds ārsts pamanāt, ka cilvēkam ir salta sirds? Romans Lācis: Jā, protams, Mēs visi pamanām savā darbā jebkurā darbā, kad, teiksim kādam nav patiesa interese par kaut ko. Viņam ir kaut kur... Es kādreiz saku, vai jums nav tikai vadošais kaut kur naudu nopelnīt naudu. Naudu visiem vajag, bez šaubām. Bet ja tas ir tikai un vienīgi, tad tas neder. Ir jābūt kaut kam vairāk. Un mūsu sabiedrība joprojām, es domāju, ir sirsnīga sabiedrība, kaut gan daudz ir..., es te par tiem tiltiem ieminējos, ir kaut kas pretrunīgs, kas ir. Bet ticēsim, ka būs labi, ka mūsu prāts nekad neaizķerties aiz saprāta, ka saprāts vienmēr uzvarēs. Tas ir ļoti svarīgi.  Tas ir ļoti grūti saprast, ko tas nozīmē varbūt. Ir prāts un saprāts. Ka mēs būsim gudrāki un mēs jebkurš savā vietā, kur esam, vienmēr domāsim par savu zemi un mazāk domāsim, kā domā, ko tur blakus tie pateiks, ko viņi mums atsūtīs kaut ko. Cik lielam gurķim ir jābūt, ko mēs drīkstam pārdot un citādu nedrīkst. Muļķības! Ja mēs ticam tam, ka mūsu Latvijai ir jābūt mūsu Latvijai un jādarbojas tā. Un kādreiz izsijāt un saprast, kas ir kas. Nu varbūt kādreiz ir kādas problēmas. Vienu patiesību kādreiz nemaz nav, bet tas ir ļoti svarīgi. Un tuvojas arī 4. maijs, valsts svētki. Svarīgi arī novēlēt, lai mūsu Latvijai ir stipra sirds. Romans Lācis: Lai stipra sirds, gudra sirds un sirds ir dvēseles mājoklis.  

Mani šai jautājumā kompleksi nemoka nemaz – tā bijušais politiķis Atis Slakteris par savu nu jau leģendāro frāzi "Nasing spešal", kuru pat apsvēris patentēt. Par nāves cilpu ar ātrumlaivu un kā kļuva par partijas vadītāju, kā pārņēma "Parex" banku un kāpēc patīk teātris – saruna ar Ati Slakteri Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesa politiskā darbība ir salīdzināma ar viņa jaunības dienu aizraušanos – ūdens motosportu. Tā ir traukšanās ar laivu lielā ātrumā, piedzīvojot straujus pagriezienus, sāpīgus kritienus, uzvaras brīžus un arī zaudējumus. Un līdzīgi arī politikā – viņš ir braucis pa Latvijas jaunāko laiku mutuļojošajiem ūdeņiem gluži kā ātrlaivā. Vadījis ļoti dažādas ministrijas – zemkopības, aizsardzības, finanšu. Ministra amatā pieredzējis pirmos lielos zemnieku protestus, Latvijas karavīru dienestu Irākā, arī lielo finanšu krīzi un "Parex" bankas sabrukumu. Politikā viņš nav jau krietnu laiku, bet reiz finanšu ministra amatā pateiktie divi vārdi angļu valodā – "nothing special" daudzu ļaužu atmiņa ir vēl arvien. Kas viņam pašam arvien ir spilgtā atmiņā no politikā pieredzētā, vai pusaudža gados nebija bail ātrlaivā traukties pa Mēmeles upi un vai viņam patīk kaķi? Jā, arī šo jautājumu uzdodam, jo 1811.gadā Runču māju iemītniekiem Iecavas pusē tiek dots uzvārds Slakteri. Saruna ar bijušo politiķi, lauksaimnieku Ati Slakteri. Kā jums šodien klājas? Jūs šad tad redzu teātra pirmizrādēs. Ir pavasaris, lauku darbi. Cik daudz pa Rīgu un teātriem, cik daudz pa saviem Zemgales plašumiem un laukiem? Atis Slakteris: Pamatā jau, protams, pa Bauskas pusi, Zemgales plašumi, bet arī Rīga. Es esmu ne tikai lauksaimnieks un ne tikai bijušais ūdens motosportists, es esmu Latvijas Ūdens motosporta federācijas prezidents, nu jau laikam trešo vai ceturto reizi pārvēlēts. Un arī es esmu treneris saviem mazbērniem, dēlam. Tā patiesībā arī starptautiski ir diezgan unikāla situācija. Šogad Monako pasaules čempionu godināšanas ceremonijā bija divi mani mazdēli, viens jauniešos un otrs pieaugušo "Formula 4". Līdz ar to vasara man nav atpūtas laiks, tas ir tāds smags darba laiks. Mazliet vieglāk ir ziemā.  Bet Rīgā arī uzturos. Te man ir arī atsevišķs stāsts. Viļa Januma meita man uzdāvināja Rīgā māju Mežaparkā, kad es biju politikā. Kad viņa man teica, ka viņa dāvinās, teicu –  ak, Dievs, man tūlīt jāaizpilda deklarācija, tūlīt runās par korupciju. Viņa – negribi, neņemsi? Es saku – nē, nu skaidrs, ka jāņem. Labi, tas cits stāsts… Bet šis mānīgais pavasaris, te silts, te auksts, kā tas ietekmē jūsu laukus?  Atis Slakteris: Jā, lauksaimniecībā, protams, vienmēr ir tie augstie riski. Un jau toreiz, kad mēs atjaunojām saimniecību, tēvs teica – lai kā tur nebūtu viss, domā ko domādams, cilvēku skaits vairojas, ēst viņi gribēs un ir ticamākais ar šo biznesu nodarboties. Bet pēdējie pāris gadi ir bijuši diezgan smagi lauksaimniekiem, gan no sausuma, gan no dažādiem viedokļiem. Bet mūsu saimniecība tam visam tikusi pāri salīdzinoši veiksmīgi. Es saprotu, ka nevienam vien ir grūtāk, bet mums arī Bauskas pusē varbūt mazliet labāki apstākļi, zināšanas. Arī šis pavasaris – mēs sēju esam tikko pabeiguši. Tad gaidīsim, cik lieli sali, kas te notiks? Es saprotu, ka šis raidījums skanēs, tanī brīdī jau būs skaisti plusi. (..) Raidījumā, protams, runāsim arī par jūsu gadiem politikā, bet par politiku šodien, cik jūs tai cieši sekojat? Atis Slakteris: Es esmu tāds Misters Pozitīvs. Es turu par katru valdību, par katru ministru īkšķi, lai viņam labi izdodas. Bet jāsaka godīgi, ka… arī tas varētu būt atsevišķas sarunas vērts, jo par šo tēmu arī daudz debatē, kāpēc tas tā notiek… Tā kopējā neizlēmība, tā duras acīs. Es uz to laiku, kad biju politikā, skatos ar katru dienu arvien lielāku lepnumu. Un es esmu priecīgs par katru, kas pēkšņi ierauga, ka viņš ir gudrāks un labāks. Tur ir pāris ministri, kas bija un patiešām prieks, lai nav tāds vecuma marasms, ka man liekas, ka es tas visgudrākais. Kopā ņemot, kā lai pasaka? Mēs kā nācija savu mājasdarbu izdarījām. Atšķirībā no ukraiņiem, piemēram, mēs uzreiz no neatkarības pirmās dienas, lai kādas valdības nebija vai kādā sastāvā nebija, lai kā tur politiski kaut ko, kurš arī šodien, starp citu nepļāpātu… ja gribat ironizēt par šodienu. Piemēram, kad mēs iestājāmies NATO, tad valdībā bija, piemēram, Šlesera partija, "Jaunais laiks" bija opozīcijā. Es atvainojos, bet tam jau nav nekāda nozīme. Bet nozīme ir - lai kādas valdības nebūtu bijušas, visas ir virzījušas uz  Eiropas Savienību un NATO. Un, ja mēs to mājasdarbu nebūtu izdarījuši, iespējams, ka mēs visu to būtu piedzīvojuši, ko ukraiņi piedzīvoja, jau pirms Ukrainas. Tagad visi var debatēt, būs vai nebūs. Nu tas kā reiz ir arī diplomātijas un visu pārējo kopējo spēku, kā lai saka, muskuļu rādīšana, un vai uzdrīkstēsies vai uzdrīkstēsies? Es personīgi ceru, ka spēsim nodemonstrēt tādus muskuļus, ka neviens neuzdrīkstēsies. Bet ja mēs šo mājasdarbu nebūtu kopā izdarījuši, tad mēs šodien te nesēdētu abi divi. Ja par pasaules politiku – šobrīd liela neziņa par Trampa tarifu politiku. Jūsu paredzējums, kas ar pasaules finansējuma ekonomiku notiks un kā tas var mūs skart? Atis Slakteris: Es patiešām esmu cilvēks, kas vairāk orientēts… Man bija biroja vadītāja ķīniešu valodas speciāliste, kas Ķīnā tai skaitā mācījusi ķīniešu valodu. Un viņai patika tāds teiciens - "atceroties pagātni, skatoties nākotnē, jādzīvo šodien". Es esmu vairāk orientēts uz nākotni, bet pagātni, protams, neaizmirstu. Bet ja atgriežas pie tās nākotnes. To bija grūti paredzēt, ka pienāks izteikti tādi satricinājumu laiki. Ja mēs atgriežamies pie tā paša Trampa, es iesaku visiem noskatīties Latvijas Televīzijā bija par viņa klanu tā filma, lai saprastu tā cilvēka domāšanu. Kādu jūs redzat viņa domāšanu? Atis Slakteris:  Es sāku pēc filmas skatīties pozitīvāk, nevis pozitīvāk par viņu, bet par to situāciju. Viņš pats, nezinu, kā būs pēc brīža, un tie lēmumi var mainīties un patiesībā, kā piespēlē... Es pats esmu lobējis, tai skaitā Amerikā dažādas lietas. To es jums varu pastāstīt…  tādas ko jūs paši esat izbaudījuši uz savas ādas, piemēram, bezvīzu režīmu. Neviens jau pat nezina, kā viņš radās… Bet kopā ņemot, globāli ekonomikai tas ir slikti, tur šaubu nav. Šie tarifu kari. Es esmu cilvēks, kas dzīvojis Padomju Savienībā un visādas regulētas lietas piedzīvojis krustu šķērsu. Viņš nav to piedzīvojis tādā izpratnē un izpratne par ekonomiku… Es ieteiktu Eiropas politiķiem patiešām tā vēsi paskatīties un apdomāt, vai ir vērts ieviest kaut kādus tarifus, vai tas mums pašiem nenāk par sliktu, lai tie amerikāņi mokās, jo viņiem problēmas būs pietiekami lielas.  Var ar smaidu uz to skatīties. Bet arī atgriežoties pie demokrātijas. Es tiešām esmu izteikts demokrātijas piekritējs un parlamentārās demokrātijas… Un tie, kas stāsta, ka vajag vēlētu prezidentu - Amerika pierāda arī, ka tas ne vienmēr atnesīs to pašu gaišāko stāstu. Viņš [Tramps] jau pats tic tam, ko viņš dara, tādā ziņā tas jau nav slikti, bet tas haoss, kas pašlaik globāli, jo viņi tiešām ir pasaules līderi, un tā līderība izskatās, ka viņa izdzisīs. Redzēsim. Vienmēr pārmaiņu laikā ir jādomā, kā tam visam veiksmīgāk tikt pāri. Un kā vienmēr visos laikos, kāds kaut ko zaudē, kāds kaut ko vinnē. Mums jācenšas būt tanī pusē, kas kaut ko vinnē.  Bet nu tas sākums, protams, neizskatās tāds nu ļoti…  kā es ģimenes locekļiem un draugiem un paziņām saku – nekad nebiju domājis, ka piedzīvošu mūžā vēlreiz tik interesantus laikus. (..) Mums ir tieši tik daudz laika, lai izrunātu vēl pēdējo epizodi šajā raidījumā. Un tā ir šī frāze "nasing spešal", kuru jūs pieminējāt. Latvijā ir virkne politiķu, kuriem savā ziņā liktenīgs var būt tikai viens žests vai viena frāze, vai viens vārds. Jūsu gadījumā tie ir divi vārdi. Un intervijas brīdī, protams, nevarēja paredzēt, kā… Atis Slakteris: Nav bijusi intervija. (..) Blumbergā (Bloomberg) televīzijā tas nekad nav bijis. Viņi tika pie darba materiāliem, jo tā žurnāliste mani pierunāja, ka pasaulē plosās finanšu krīze. Viņi nesaprot, kas notiek. Vai tomēr, kaut arī esmu atteicis interviju, jo man nebija…. Man bija 24 stundu režīms tanī laikā, tad man bija jāgatavojas un tad es pateicu, ka nē. Lai es izstāstu, lai viņi vispār saprot, kas notiek. Viņi kaut ko nofilmēja. Tagad apstājamies un tā mierīgi. Kā šī epizode ar šo "nasing spešal" sanāca? Atis Slakteris: Pirmām kārtām sākam no tās vietas - man visu mūžu angļu valoda ir bijusi liela priekšrocība, tai skaitā krievu laikos, kad biju PSRS izlasē. Notiek sacensības, atbrauc no Maskavas ļoti gudri angļu valodas speciālisti. Vienīgais viņi nespēja pārtulkot, un es aizgāju viņiem palīgā, tāpēc, ka es māku motora uzbūvi angļu valodu. Bet ne par to stāsts.  Tā žurnāliste ieradās un viņai bija sarunāts, ka būs ar tulku un man nav par to jādomā. Tad, kad pats, mazliet jāsagatavojas, jāpadomā. Es atteicu, vai jūs nevarētu man neformāli pastāstīt, jo mēs nesaprotam, kas vispār notiek. Mēs bijām pašā pīķī un mēs pirmie bijām, kas plīsa Eiropā tādā mērogā. Un mēs tādā režīmā. Viņi teica, viņi varbūt kaut ko no malas kādu fragmentu parādīja, bet tā nav intervija. Un to, ko rādīja "Nekā personīga", uztaisīja savu personīgo reitingu un, protams, viņi necieta Tautas partiju un tā tālāk. Tie bija visi meli. Tāda intervija ar Blumbergā nebija bijusi. Tad viņi parādīja kaut kādu fragmentu, ļoti sakarīgu, nekāda sakara un "nasing spešal". Kur viņi tika pie tiem materiāliem? Man jau padomnieki teica, ka tur esot bijuši kaut kur internetā... Un viņi bija nobijušies, jo es ieminējos, varbūt jātiesā ar Blumbergu, jo tā ir tāda… Es ar tādu kompāniju! Bet viņi arī visu aizvāca. Tas pilnīgi noteikti Blumberga televīzijā viņu ekrānos nebija. Bet manu atpazīstamību joprojām viņš uztur.  Un atkal. Es angļu valodā varu atrisināt gan laivu konstrukcijas, gan motora uzbūvi izstāstīt, man nav perfekta angļu valoda. Es taisni otrādi sarunās ar politiķiem to pat lietoju. Man nav jātaisa liriskie ievadi, es viņiem tieši pa pieri. Kā es dabūju to bezvīzu režīmu - noķēru to ietekmīgo politiķi pie rokas… Bet redziet, kā tālāk izvērtās šīs frāzes liktenis. Vēlāk tapa gan teātra izrāde "Nasing spešal" Ģertrūdes ielas teātrī, gan Valtera Sīļa izrāde Nacionālajā teātrī "Veiksmes stāsts" un tur bija interesanta epizode. Mēs ar jums abi toreiz sēdējām blakus, bija vietas, kur visa zāle smējās un jūs nesmējāties, protams, un es biju otrs cilvēks, kas nesmējās. Nacionālā teātra Mazajā zālē bija tāda izrāde "Veiksmes stāsts". Un skatītāji smējās par to, ko aktieri tur spēlē, bet man bija neērti smieties, jo jūs man sēdējāt blakus, bet jūs tur bijāt pieminēts. Atis Slakteris: Es kaut kā to neatceros, bet tas nav tik svarīgi. Kariņam, piemēram, angļu valoda ir gandrīz kā otra dzimtā. Viņš atrisināt nevar, es atvainojos, cilvēkam nav nekāda vaina, bet viņš nevar. Es Amerikā varu atrisināt, tai skaitā tādas lietas, kas citiem neienāk prātā. Es saprotu, ka mums kā mazai tautai šķiet tās lielās valodas. Krievu laikos visiem bija svarīga krievu valoda, tagad - angļu valoda. Es māku angļu valodu. Es angļu valodā varu atrisināt jebko. Ja kādam šķiet, ka tas ir svarīgi, baigi forši. Bet es nevaru startēt ar viņiem varbūt daiļlasītāju konkursā. Tāds līmenis man patiešām nav. Bet nu jums ir jāpieņem… Atis Slakteris: Bet to fragmentu, ko rādīja, tas nekad nav bijis Blumberga televīzijā. Tie ir meli. Tā kā visu cieņu. Es skatos visus raidījumus joprojām, uzjautrinos, tomēr tik klaji meli, ka patiešām nav bijis televīzijā. Žurnālistiem tas darbs arī nav vienkāršs, kaut kā maize jānopelna… Lai kā tur būtu, jūs esat pieņēmis, ka šī frāze ir ar jums kaut kā saaugusi? Atis Slakteris: Es pat apspriedu pirms gadiem, ka varbūt man viņa būtu jāreģistrē kā… [patents], un ka jūs varētu lietot tikai ar manu saskaņojumu. Tas bija pa jokam, protams. Tā kā mani šai jautājumā kompleksi nemoka nemaz.

Neesmu tāds, kas vispirms uzraksta meldiņu un pēc tam piemeklē dzejdari, mani iedvesmo dzeja un tad rodas melodija – saka mūziķis un komponists Aivars Hermanis. Par muzicēšanu krogos un vecmāmiņu bibliotekāri, par ko nokļuva čekas maisos un kā ar "Remix" neiekaroja Ameriku, un kāpēc Paulu sauc tikai par Meistaru – saruna ar Aivaru Hermani Laikmeta krustpunktā. Par raidījuma viesi 1989.gadā žurnālā "Liesma" mūzikas žurnālists Klāss Vāvere raksta šādi: "Viņš ir viens no labākajiem latviešu ģitāristiem, tehniski smalkas un niansētas spēles meistars. Aivars Hermanis nāk no Liepājas, ģitārspēles pamatus apguvis pašmācības ceļā. Mācoties septītajā klasē, tiek uzņemts skolasbiedra Valda Skujiņa grupā "Senči". Iestājas Liepājas mūzikas vidusskolas fagota klasē, vēlāk pāriet uz klasiskās ģitāras klasi. Mācību laikā, materiālu apstākļu spiests, spēlē restorānos, iziedams visu Liepājas krogu muzikālo hierarhiju. Sākumā galvenā aizraušanās bija hārdroks, vēlāk pamatīgi iepazīst džezu, izkopj spēles tehniku." Tas ir gads, kad viņa grupa "Remix" tiek saukta par pirmo Latvijas supergrupu, tas ir laiks, kad čekisti un cenzūra beidzot liek mieru mūziķiem un viņi var sākt ieelpot brīvās pasaules gaisu. Tas ir Atmodas laiks, kad "Remix" dziesma "Pie laika" uzvar Latvijas radio raidījumā  “Mikrofona aptauja 88”. Ģitārists, komponists, producents, liepājnieks Aivars Hermanis piedzīvojis dažādus laikus un uz savas ģitāras izspēlējis veselu laikmetu Latvijas mūzikā. Šis ir apaļu jubileju gads: Aivaram Hermanim – 70, "Remix" – 40 šogad, Latvijas Radio – 100, Liepājai – 400. Kāds jums ir šis gads? Aivars Hermanis: Esmu pensionārs. Visas aktivitātes, kas man bija aktīvajā posmā līdz kādiem 60 varbūt, to es esmu pamazām atmetis. Es vairs neesmu dalībnieks nevienā kapitālsabiedrībā, ir palikusi tikai viena biedrība, ko mēs nodibinājām ar pašnodarbinātajiem mūziķiem. Arī tur es neesmu vairs nekādā valdē, bet formāli tur skaitos. Tā pamazām kārtīga pensionāra dzīve. Vienīgais, ko es daru, es strinkšķinu ģitāru. Kamēr kāds naudu maksā, tikmēr jāstrinkšķina ir, ko citu darīsi. Cik vēl jūsos tas liepājnieka vējš pūš? Aivars Hermanis: Protams, tā jau ir iedzimta lieta. Ir tur kaut kāda nostalģija un kaut kāda romantika. Tur pagāja visa jaunība. Jaunība vienmēr ir tas labākais laiks, neskatoties uz to politisko laiku, kāds nu viņš tur bija. Un droši vien sava veida nostalģija arī ienākot šai Doma laukumā, Latvijas Radio namā. Nākot uz studiju Jūs atminējāties – te viss gandrīz tāpat kā astoņdesmito gadu vidū, ne viss, bet gaitenis lejā, piemēram. Aivars Hermanis: Tā tas ir. Šeit, protams, arī tas bija viens no labākajiem un salīdzinoši varbūt brīnumainajiem notikumiem, kuru nevarēja nekādi prognozēt. Pēc tam arī tālāk tur notika visādi brīnumaini notikumi, kurus iedomāties vēl kādus 10 gadus pirms tiem notikumiem vispār likās, ka tas būtu neprāts. Vienkārši tā nevar būt. Bet tā notika. Par pieredzēto šeit, Latvijas Radio, noteikti arī runāsim, par to stāstu, cik viņš patiess vai nē, ka jūs uz lielajām trepēm esot saticis maestro Pauls, kurš teicis – no manas puses nauda, Aivar, no tavas puses Latvijas labākie mūziķi. Tā bija? Aivars Hermanis: Tāds moto varētu būt visai tai sarunai, bet viņš jau tādā savā stilā. Viņš kā parasti tādos nepaplašinātos teikumos, viņš iet man garām pa trepēm. Es gāju uz bigbendu spēlēt, vēl nebija "Remix", un es tur biju otrais ģitārists. Es gāju uz ierakstu, un viņš nāk pa trepēm lejā, un viņš tā kā aiziet garām, bet it kā, starp citu…  To stāstu jau esmu neskaitāmas reizes stāstījis, es nepārstāstīšu tagad, bet viņš teica, ka varbūt tāda iespēja būs, ka varēs dabūt instrumentus, ka varēs dabūt valūtu un varēs nopirkt instrumentus. Ja tas varētu notikt, vai tu varēsi savākt tos labākos? Skaidrs, ko tad es varēju atbildēt? Es teicu: protams, Meistar, es varēšu savākt tos labākos, kurus es uzskatīju par labākiem. Bet viņš man uzticējās. Maestro Paulu jūs arvien cieņpilni saucat par Meistaru arī šodien, tāpat kā toreiz. Aivars Hermanis: Kāpēc lai mēs sauktu par Maestro itāļu vārdā? Viņš ir Meistars latviešiem. Un tā mēs viņu saucam. Astoņdesmitie gadi – tas nozīmē, ka jūs šeit piedzīvojāt arī cenzūru? Arī Valsts drošības komitejas uzraudzību. Aivars Hermanis: Protams, katrs otrais, trešais bija vai nu interešu aģents jeb īsts, tajā skaitā arī es. (..) Jūs neskaitāmas reizes dažādās publikācijās mūzikas zinātāji saukuši par Latvijas labāko ģitāristu. Tas ir līdzīgi kā pianistam - jums ir ģitāra rokās jātur katru dienu, lai šo līmeni noturētu? Aivars Hermanis: Tas ir ar jebkuru instrumentu. Lai to līmeni noturētu, kas faktiski ne pārāk izdodas, tāpēc, ka bioloģijai pretim neko neizdarīsi. Pamazām noveco cilvēks, bet lai vismaz uzturētu kaut cik pieklājīgu līmeni, ir jāspēlē divreiz vairāk, nekā tas bija jaunības laikā. Tā tas diemžēl ir. Kamēr var, tikmēr jāmēģina turēties. Ģitāra ir katru dienu rokās? Aivars Hermanis: Praktiski jā. Jautājums vai divas stundas, stundu vai piecas, sešas, atkarībā no tās nepieciešamības un konkrētās programmas, kas ir paredzēta tuvākajā laikā, un no tās programmas sarežģītības. Tas ir dažādi, bet principā vajadzētu minimums kādas trīs, četras stundas dienā spēlēt, lai uzturētu normālu formu. Kā jums notiek izvēle vai satikšanās ar dziesmas vārdu autoriem? Te Klāvs Elsbergs, nākamais skaņdarbs, kuru atskaņosim, ir ar Knuta Skujenieka vārdiem "Nevajag raudāt". Kāda bija šī dzejnieku izvēle? Aivars Hermanis: Kad es pats esmu izvēlējies, tas bieži vien bija nācis no kaut kādiem žurnāliem, kur ir kāda dzeja, no kādas avīzes jeb kādas grāmatas, kas ir pie manis. Mani tas dzejolis ir kaut kādā veidā uzrunājis un tad ir radusies tā dziesma. Tās dziesmas lielākoties ir radušās tad, kad ir bijusi kāda vajadzība, nevis tā, ka nav ko darīt un šovakar uzrakstīšu dziesmu. Tā man nav īsti bijis. Tas ļoti romantiski tā skan - komponists pieceļas, no rīta iedzert kafiju un sāk rakstīt simfonijas pirmo daļu. Tā tas nav man bijis. Bet liela daļa man solisti, ar ko es esmu sadarbojies, arī iedevuši paraugus, ko viņi gribētu dziedāt idejiski, kas arī viņus uzrunā. Un tā bija ar Ievu Akurateri un Linarda Tauna dzeju. Kad es braucu uz Ameriku ar "Remix" kontrakta ietvaros, tad viņa man kā ceļa maizei iedeva grāmatiņu, Linarda Tauna pirmo dzejas grāmatiņu, kas bija šeit iznākusi, un viņa teica - varbūt tev kādā brīvā brīdī rodas kāda ideja, jo viņai ļoti patīk tā dzeja.  Es to Amerikā, protams, palasīju un mani ļoti uzrunāja. Un sagadījās tā, ka pirms braukšanas uz Latviju man bija kaut kādas piecas dienas. Man pazīstami cilvēki Ņujorkā dzīvoja, un viņi paši brauca prom, un es varēju tur palikt un vienkārši staigāt pa klubiem un visādi interesanti pavadīt laiku, pa muzejiem. Bet pa vakariem man bija ģitāra un es faktiski visu to ciklu sarakstīju tur, Ņujorkā. Tajā vidē - tas ir blakus, es dzīvoju 14. ielā, un tas ir viņu lofts, kur viņiem bija tas Elles ķēķis, tas ir ļoti netālu upes krastā. (..) Septiņdesmitie gadi. Ko tas nozīmē iziet visu Liepājas restorānu hierarhiju? Aivars Hermanis: Tas nozīmē, ka… Man vajadzēja strādāt kaut kur tāpēc, ka mani vecāki bija šķīrušies un nevarēja gluži nodrošināt, ka es varu tālāk mācīties. Un kur tad muzikantam labāk pelnīt naudu - spēlēt savu instrumentu, kur nu tas iespējams. Var kapos spēlēt un restorānā - ir divas iespējas, kur regulāri var nopelnīt. Mani paņēma vienā restorāna maiņas orķestrī no sākuma un tad soli pa solim es tiku līdz labākajam Liepājas krogam, kur bija arī programma. Un tad mani tur ievēlēja tie pārējie mūziķi par vadītāju. Ne tāpēc, ka man būtu kaut kādas tādas īpašības, kuru dēļ viņi mani ievēlētu… Bet labākais Liepājas krogs tolaik bija? Aivars Hermanis: "Jūra". Tas bija centrā. Tā bija Ļeņina iela, tagad kā viņa saucas… Lielā iela? Neatceros. Viņa tur pašā centrā ir, netālu no teātra... Un tajā laikā tur bija arī programma. Rīgā tikai bija programmas, bija "Jūras pērlē" un Rīgā bija kaut kur Maskavas forštatē bija liels restorāns, nu viņš arī bija nakts. Liepājā arī bija tāds un citur nekur nebija. Un tur bija jāsagatavo solisti, tā kā koncerts. Un tad tie mūziķi, kad vajadzēja izvēlēties, kurš tad būs vadītājs, viņi visi nobalsoja par mani, jo viņi negribēja no rīta celties, iet uz estrādes biroju, rakstīt visādus papīrus. Viņi saka: tu mācies mūzikas skolā un tagad kļuvi Liepājas skatē par labāko ģitāristu - tev ir jāiet! Un visi vienbalsīgi mani ievēlēja. Man, protams, nebija nekādas birokrātiskas pieredzes, muzikants parastais.

Aktierim ir jābūt egoistam labā nozīmē, jo tikai tad ir rezultāts – saka aktrise Līga Liepiņa, kas tagad teātri ar prieku apmeklē kā skatītāja. Par dziedāšanu filmā "Četri balti krekli" un kas viņai filmā bija jāpārskaņo tagad, par iedzīvošanos piebaldzēnos, darbu zoodārzā un arī igauņu vecmāmiņu saruna ar Līgu Liepiņu Laikmeta krustpunktā. 1969.gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne” tiek publicēta pirmā intervija presē ar jauno aktrisi. Viņa jau ir nofilmējusies divās filmās – "Četri balti krekli" un : Pie bagātās kundzes" un preses aprakstos tiek dēvēta par pirmo profesionālo kino aktrisi Latvijā, jo aktiermākslas pamati ielikti Tautas kinoaktieru pirmajā studijā. Līgai Liepiņai tobrīd ir 23 gadi un, lūk, ko viņa saka: "Mans cilvēka ideāls? Māte. Ar viņu viss sākas – māte saviem bērniem atdod visu labāko. Iet gadi. Izaugušiem mums reizēm šķiet, ka māte kaut ko nedara tā, kā mums gribētos, ka ne vienmēr viņa mūs saprot Bet viņa mums atdod savu dzīvi. Mātes vārds man vienmēr būs svēts. No viņas es un mani brāļi dzīvē esam paņēmuši līdzi pašu labāko un skaidrāko, ko vien katra māte var dot bērniem. Un es vēlos tikai vienu – nodzīvot savu dzīvi tikpat skaidri un pilnvērtīgi kā viņa. Es vēlos savā turpmākajā dzīvē nebūt vēja zieds." "Es negribu savu dzīvi nodzīvot kā vēja zieds." 23 gadu vecumā publiski izteikta šāda apņemšanās. Līga Liepiņa: Vai es tiešām tik skaisti varēju pateikt? Tas man brīnums ir. Un ja tagad palūkojas uz tiem gadiem, kā ir izdevies tajos vējos noturēties tam ziediņam? Līga Liepiņa: Neteiksim, ka vienkārši. Visādi ir gājis, bet tik poētiski… Vai tiešām es tik poētiski esmu runājusi tajā laikā? (..) Šodien runāsim par jūsu kinolomām, protams. Arhīvā palūkojāmies tādus kadrus, kurus varbūt jūs pati sen neesat redzējusi, vai varbūt pat no atmiņas ir pagaisuši. Protams, arī darbs Radioteātrī, arī dažādas preses publikācijas, teātra lomas. Bet iesākumā – Līga, mūsu saruna notiek 2025. gada 25. martā, Latvijas vēsturei ļoti melnā un skumjā dienā. Tūkstošiem devās tālajā ceļā, moku ceļā uz Sibīriju. Klausoties piemiņas brīžos, gan amatpersonas, gan Sibīrijas bērni saka, ka mums jādara viss, lai neko tādu mūsu tauta vairs nepieredzētu, mums jādara viss, lai šāds liktenis latviešiem neatkārtotos. Līga, ko mēs varam darīt, lai tos pasaules diženos – Putinu un Trampu – vestu pie prāta? Līga Liepiņa: Es to nepateikšu, bet domāt līdz, dzīvot līdzi. Bieži vien saka, vai tad beidzot nepietiks par to runāt, es tomēr domāju, ka es tāpēc vien gribētu dzīvot vēl, lai piedzīvotu to, ka tiešām tas viss beigtos Ukrainas tautai par labu.  Tā kā ir atcere uz Sibīriju izvestajiem, arī manos rados bija tā, ka mammas brāli izveda, un tāds interesants gadījums bija, ka māsu arī gribēja izvest. Un mamma piedzirdīja tos čekistus, un viņa bija tāda… viņa bija tīri glīta un tāda žiperīga pēc sava rakstura, viņa piedzirdīja un teica – lai ļauj viņai aiziet pārvilkt kurpes. Un kā māsa gāja, tā…  tas bija agrs pavasaris, tikai neatceros, tieši kurā gadā, vēl jau arī 1945.gadā bija izvešana, jeb tas bija 1949. [gadā]. Es nezinu. Manuprāt, tas bija 1945. nevis 1941. vai… Un viņa skrēja pa tādu pirmo…, nevis pirmo, bet jau puskusušo sniegu uz kaimiņu mājām bēga. Tad viņi meklējuši bija to mammas māsu, ar dakšām pa siena gubām dūruši. Mammas stāstīja to pārdzīvojumu, un ja nu viņa ir tur. Vienkārši man pēkšņi ienāca tagad prātā šis fakts un vispār, ko nozīmē Krievija. Tieši Krievija. Tas ir briesmīgi. Un tagad, šodien, ka tas viss atkārtojas.   (..) Par mājām. Kad jūs aizverat acis, kur jums ir tā īstā māju sajūta? Vai jaunības, bērnības laiks Mazsalacas pusē, vai arī daudzas vasaras Piebalgas pakalnos un Putniņu dzimtā sēta, vai Rīgā? Kas ir tas jūsu pieturas punkts? Līga Liepiņa: Es tomēr teiktu, ka tur, kur es piedzimu, Naukšēnos. Kaut gan nu Rūjienas slimnīcā, bet Naukšēnos. Tad jau mēs dzīvojām tur, vēlāk pārgājām uz Mazsalacu, tāpēc man it kā…, gāju tur skolā, tāpēc man saistās ar Mazsalacu. Bet Naukšēnos palika vecāmāte, mammas māsa, arī tā, kas iznāca no klēts starpsienas. Kad Staļins nomira, tad viņa iznāca ārā. Un viņi tur dzīvoja, un es katru vasaru braucu pie viņiem, jo tur bija visi lauku darbi, viss, kas bija. Tā es varētu teikt, un arī dzimtā vieta tomēr.   (..) 1968. gadā žurnālā "Liesma" atrodams raksts "Līga filmējas". Stāsts ir par kinofilmas "Pie bagātās kundzes" tapšanu, bet te arī mazs jūsu skolas stāsts un citāts.  "Ceļš uz specialitātes izvēli katram ir cits. Skolas gados jauniešus vairāk ietekmē ārsta, fiziķa, aktiera profesija, bieži vai puse klases meiteņu sapņo kļūt par aktrisēm. Līgas atbilde to apstiprina, tomēr ir diezgan neparasta.  Par aktierdarbu esmu domājusi vienmēr, un pašā izvēlē nekad neesmu svārstījusies, taču skolā, liekas, tikai dažas reizes deklamēju dzejoļus, nepiedalījos dramatiskajā pulciņā, nekādos uzvedumos, baidījos, ka nekas neiznāks un citi smiesies, savu sapni no citiem slēpu." Līga Liepiņa: Jā, jā, man bija kaut kāda tāda, ļoti… es biju bailīga, varētu teikt. Un kāpēc tieši par aktrisi es gribēju? To tikai tagad, protams, analizējot, kāpēc [varu pateikt]. Mani brāļi bija vecāki, un es augu viena, ar lopiņiem kopā, un biju tāda vienpatne vairāk. Un iespējams, ka kaut kāda alka dalīties un to es nepratu. Un caur to es tā… bet tās nav bērnības domas, tās ir tagad vēlāka laika domas, ka noteikti man vajadzēja kaut kā izpausties un to es atradu uz skatuves. Jo tu it kā aizslēpies aiz kaut kāda tēla un tad tu vari kaut ko teikt. Jo pašai tieši it kā no sevis… bet redz tomēr dzeju arī es runāju nemaz tik traki… vēlāk kaut kā pamazām pieradu. Jūs minat, ka varbūt skolas gados nebija drosme kāpt uz skatuves skolas pulciņā, bet kaut kur jau jūs saņēmāt to drosmi doties uz Valmieru pie Pētera Lūča un pieteikties kaut kādā kaut vai mazā darbiņā, lai jums iedod Valmieras teātrī. Kāds ir šis stāsts? Līga Liepiņa: Man bija ļoti aktīva mamma. Vispār es ļoti klausīju mammai. Man jau patīk viņas vārdi "vajag riktēties". Un viņai šī riktēšanās, viņa mani tiešām aizveda uz Valmieru un aizsūtīja… Viņa pati līdzi nenāca, bet aizsūtīja pie Pētera Lūča palūgt, jo tajā laikā neuzņēma aktieros, ik pa četriem gadiem…  Vienkārši pabūt, ieraudzīt to teātri, kāds viņš ir. Un Pēteris Lūcis paņēma mani, kā viņš nosauca, par kuģa puiku, es darīju visādus darbus. Arī suflēju un kaut kādos masu skatos.  Vienu lomiņu man iedeva ar "lūdzu", man bija jāsaka "lūdzu". Un kādas 10 reizes viņš mēģināja, un viņš saka – "saki lūdzu, nenolaid vārdu! Lūdzu. Nē, lūdzu." Un tā apmēram 10 reizes, kamēr es… tāds bija mans pirmais skatuves uzgājiens.   (..) Vai ar [kino] provēm ir bijis tā, ka ir liela cerība, ka tevi režisors izvēlēsies, un tev tas darbs patīk un patīk arī kolēģi, ar kuriem būs jāstrādā, un beigās kādai citai aktrisei tas viss tiek? Līga Liepiņa: Fimēties man iepatikās. Aaaa, un tas bija ļoti interesanti - ar Regīnu Razumu mūs mēģināja abas divas Rolands Kalniņš uz Austras lomu. Un ilgi mēģināja, viņš nevarēja izvēlēties. Un tā bija ļoti interesanta loma. Rolands pat salika mūs blakus, vienu tādu kadru, kur mēs savstarpēji sarunājamies… Filmā "Ceplis"? Līga Liepiņa: Filmā "Ceplis", jā. Un tad parādīja, mums arī parādīja, un es sapratu - jā, Regīna ir. Bet dabīgi, ka man bija žēl, ka es neesmu, bet es sapratu. Un ļoti gudri Rolands Kalniņš darīja, ka viņš tā parādīja, ka man nebija..., ir kādreiz sāpīgi vai kaut kā, es sapratu, ka jā, ir jābūt, jo viņa vairāk iederējās. Viena no jūsu lomām, varbūt tā pat nav tāda ļoti dominējoša filmā, ir Giluču ģimene "Limuzīns Jāņu nakts krāsā un jūs kā lauku skolotāja. Jānis Streičs uzreiz teica – Līga, šī ir tava loma. Vai tur arī bija jāiet un jāprovē? Līga Liepiņa: Nē, tur proves, manuprāt, nebija. Es nevaru apgalvot atkal… jo tā tiešām nebija liela tā lomu. Bet šī Jāzepa sieva, skolotāja, tas jums bija arī kāds prototips kaut kur no saviem skolas gadiem, kāds personāžs, vai kā jūs šo tēlu radījāt? Līga Liepiņa: Tas interesantākais ir tas, ka es biju pie Jāņa Streiča faktiski savu mīļāko lomu nofilmējusi "Vālodzīte", bija tāda, un pēc tam bija šī loma. Un es ar Jāni Streiču sapratos tīri profesionāli, viņam pat nevajadzēja līdz galam kādreiz izrunāt, ieskaidrot man, ka es jau uzminēju. Un šeit bija pilnīgi tāda, es neko neizdomāju, es burtiski dzīvoju šajā… Un arī man bija partneris Romualds Ancāns, mēs jau seni draugi ar viņu bijām, mums bija tik laba saspēle, saskaņa, kaut arī maz. Un Jānis tikai kaut kādas atsevišķas frāzes pateica, mums kaut kā salija tās lomas. Arī Romikam tāda ļoti interesanta loma…. Tā tas bija. (..) 1996. gadā Latvijas Radio intervijā Rutai Rikšei Līga Liepiņa raksturo savu profesiju un atzīst, ka aktieru pasaule ir savstarpējo attiecību ziņā ir nejauka un arī egoistiski ir aktieri. Ir jābūt egoistam? Līga Liepiņa: Jā, ir jābūt. Ne jau tādā sliktā nozīmē, bet jā, jo tad ir rezultāts, tiklīdz tu tāds neesi, tad ir grūtāks ceļš, protams. Ne jau visi ir egoisti tādi, bet es pieņemu, ka egoistam ir jābūt. Bet tas ir arī tā, ka pie dēļa, kur lika lomu sarakstus, tur ar elkoņiem jāizgrūžas ir un pie režisora kabineta durvīm? Līga Liepiņa: Nē, nu katrā ziņā mūsu teātrī un arī Jaunatnes teātrī es tā nemanīju, ka tas būtu. Vismaz manā laikā. Jeb arī man jau jāatzīst, ka es tādas savstarpējās kaut kādas iekšējās intrigas, viņas kaut kā man gāja garām. Laikam tāpēc, ka jā, es nebiju tā, kas uzņem šo gaisotni. Mani pieķēra šie vārdi, ko jūs minējāt, ka aktieru pasaule ir diezgan nejauka tomēr. Līga Liepiņa: Es domāju iekšēji. Iekšēji. Tādēļ, ka viņa, tā sevis laušana visādos… teiksim, ja tev jāspēlē kaut kāds nelietis un viss, protams, viņu aizstāvi un mēģini saprast, kāpēc viņš ir tāds, jo citādi jau nevar vispār strādāt. Bet tā ir kaut kāda iejaukšanās savā dziļākajā būtībā, līdz ar šo ielaušanos tu it kā lauz sevi un tad sāk veidoties visādas jaunas nu īpatnības, īpašības. Un šī laušana nav veselīga. Jūs ļoti agrā jaunībā aktrises profesiju sākāt. Kāda bija aiziešana no teātra skatuves?  Līga Liepiņa: Es neteikšu tieši konkrēti, bet mani pat konkrēti iemesli, kāpēc. To es tiešām neteikšu ēterā. Bet man bija ļoti normāla sajūta, ka ir jāaiziet pašai laicīgi, nevis gaidīt, kad tev pateiks - nu tā. Tāds kaut kāds iekšējs tāds nolēmums manī bija. Es, protams, pabeidzu visas lomas spēlēt, nevis uzreiz kā ar nazi. Bet kā ar nazi es nogriezu iespēju turpmāk uz lomām cerēt. Es pateicu, ka vairāk es negribu. Mani tomēr mazliet uztrauc tas, ka cilvēks nejūt, ka ir laiks tomēr pienācis tāds, ka vajag aiziet, un es līdz tam negribēju nonākt. Vienkārši tīri cilvēciski. Kaut kāds pašlepnums vai, nezinu. Man nebija sāpīgi, jo es to biju jau sevī nolēmusi, teiksim, nesusi jau kādus gadus divus, trīs. Kad jau palika 70,  laikam 72, es nezinu, cik man bija gadu, kad es aizgāju. Bet, ja par to sāpīgo, es redzu, ka ir mākslinieki, kuri aiziet, bet viņi arī nekad vairs neatgriežas teātrī uz izrādēm, lai gan tiek aicināti. Es šad un tad jūs redzu skatītāju rindās Nacionālajā teātrī. Līga Liepiņa: Man tik ļoti interesē, kā iet kolēģiem, man ļoti patīk iet uz teātri, es pilnīgi tad atdzīvojos un man patīk skatīties. Un vēl jo vairāk, ja ir iemesls pateikt kādu labu vārdu. Vai, cik patīkamas sajūta! Es tā nebiju iedomājusies, ka man tā patiks vēl pēc tam atgriezties teātrī. Tāpēc es saku, es neaizgāju kaut kādu tādu sāpi vai… Nē. Tas nebija racionāli izdomāts, es tā vienkārši skatījos apkārt, kas ir labi, kas nav slikti. Es pieņēmu lēmumu tādu.

Par kara noziegumiem var notiesāt arī aizmuguriski, taču neesmu optimists par to, ka Putinam kādreiz būs jāizcieš sods – atzīst bijušais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Par slepkavību izmeklēšanu deviņdesmitajos, par saukšanu pie atbildības par valsts nozagšanu, kur palikusi Jura Podnieka lieta un kāpēc izvairījies no intervijām piecus gadus – saruna ar Ēriku Kalnmeieru Laikmeta krustpunktā. Viņam noteikti ir jāraksta memuāri, atmiņu grāmata par pieredzēto. Tajā būtu stāsti gan par mazā Ērika dzīvi Ventspils pusē Ugālē, gan par došanos studēt jurisprudenci Rīgā. Izmeklētāja darbs 80. gadu otrajā pusē un sarežģītāko noziegumu šķetināšana 90. gadu sākumā. Tolaik tika reģistrētas vismaz 300 slepkavības gadā un daudzu atklāšana notika tieši viņa vadībā. "Omon" uzbrukumi, kino režisora Jura Podnieka nāve, rekets un mafijas kari. 90. gadu skaļākās ziņas viņš var aprakstīt kā aculiecinieks. Un tad desmit gadi ģenerālprokurora amatā, pieredzot visus lielākos skandālus. KNAB vadītāju biežā maiņa, apsūdzības pret dažiem ietekmīgiem ļaudīm valsts nozagšanā, Zolitūdes traģēdija un vēl daudzi citi notikumi. Raidījuma viesis ir bijušais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers.  Kāda ir dzīve pēc ģenerālprokurora amata atstāšanas? To 10 gadu garumā, šķiet, katru otro dienu jūs bijāt presē, radio, televīzijā, šeit, radiomājā, arī bijāt biežs viesis. Pēdējos piecus gadus par jums faktiski nekas nav ne dzirdēts, ne zināms. Tā tāda apzināta taktika nekur nelīst, vai jūs vienkārši izbaudāt, ka neviens neaiztiek? Ēriks Kalnmeiers: Jā, tā ir apzināta taktika, bet es varbūt pateikšu to nedaudz savādāk, parasti atbildu – mans lielākais ieguvums ir tas, ka esmu zaudējis atpazīstamību, ka man lielveikalā neskatās iepirkumu ratiņos, a, ko viņš ēd un ko viņš pērk. Un ka pavisam maz cilvēku, kuri mani atpazīst, kas es esmu bijis.  Pavisam nesen kāda solīda dāma, viņa skatās –  es jūs esmu redzējusi. Viņa ir mediķis, viņa saka – es jūs esmu redzējusi, vai jūs neesat bijis pie manis pieņemšanā? Saku nē, bet es saku, jums redzes atmiņa nostrādāja. Kā? Nu tad es teicu, ka jūs mani droši vien televīzijā esat redzējusi, pateicu, kas es esmu. Jā, atcerējās. Man personiski nedaudz traucēja tā atpazīstamība, ka visur, var teikt, tu esi priekšplānā un tevi atpazīst, tev pievērš uzmanību, tātad privātuma paliek pavisam maz. Desmit gadu ģenerālprokurora amatā, ļoti intensīva ikdiena. Kā jums bija pārslēgties uz tādu atkal parasta cilvēka dzīvi? Ēriks Kalnmeiers: Vispār vienkārši. No sākuma bija – ko es tagad darīšu, esmu aizgājis no darba, kur biju pavadījis 26 gadus kopumā, ar pārtraukumu. Kā tagad, ko, jāmeklē darbs? Es neko aktīvu nemeklēju, apzinājos to, kas nebūt neesmu pirmais, kuram iznāca saskarties ar šādu situāciju, ka pēc aktīvo darba gaitu beigšanas vadošā amatā tu nevienam neesi vajadzīgs vairāk. Es par to nejutos ne apvainots, ne aizskars. Ļoti feini. Katrā ziņā pēc pavisam neilga laika es ieguvu to, ka ir miers, beidzot ir miers, ka tevi nekur nerausta, tev ne par ko nav jāatskaitās, ka ne par ko tev nav jādomā valstiskā mērogā. Tas arī ir ieguvums, un katrā ziņā daudz mierīgāka dzīve, un es jūtos ļoti komfortabli.  Jā, mani aicināja gan par "dīvāna ekspertu", gan sniegt dažādus viedokļus. Es pateicu nē, paldies, jā, tas ir pagodinājums, bet es atturēšos. Tas bija mans lēmums, un katrā ziņā es to nenožēloju. Un tas, ka es piekritu atnākt pie jums, tur jums vairāk jāpasaka paldies manai sievai, kura teica, nu aizej taču vienreiz kaut kur, ko tu visu laiku sēdi. Tagad, vērojot notikumus Latvijā, jūs taču par daudziem cilvēkiem, par daudziem notikumiem zināt krietni vairāk, jūs esat redzējis šo cilvēku dosjē, jūs zināt, kāpēc viņam nepiešķīra pielaidi valsts noslēpumam. Kā jums ir vērot notikumus, politiķus, amatpersonas, par kurām šo to zināt krietni vairāk nekā mēs?  Ēriks Kalnmeiers: Taisnība jau ir, ka nākas vērot atsevišķas personas, par kurām ir zināms, ka runas nesakrīt ar darbiem, kas ir kādreiz bijuši. Bet tas viss, protams, ir aizvien zem slepenības zīmoga, saukt nevienu nevaru un arī negribētu vārdā. Bet katrā ziņā šie grēka darbi, ja tā var teikt, viņi jau nekur nepazūd, viņi noguļas dokumentos, ja viņi ir apzināti un fiksēti.. Ne jau vienmēr tas ir krimināls. Ja pēc kādiem n-tajiem gadiem tos atslepenos, tad viņi būs arī pieejami publiski, bet saukt pašreiz par vienu vai otru… Jā, es varu pateikt ļoti vispārināti, ka tagad jau tās ir bijušās valsts amatpersonas, kuru vārdi, jau strādājot amatā, absolūti nesakrita ar viņu darbiem, to, ko viņi reāli darīja. Bet atkal, kā es saku, viens ir, ko pasniedz sabiedrībai, veido savu publisko tēlu, un otrs, kas notiek dzīvē reāli. Ja šīs lietas atslepenotu, tiešām sabiedrībai par dažu labu politiķi būtu pārsteigums? Ēriks Kalnmeiers: Viennozīmīgi domāju, ka jā. Bet vai tas ir vajadzīgs? Paskatāmies uz šo jautājumu no cita viedokļa. Tika atslepenota VDK aģentu kartotēka. No sākuma bija kas par, bija kas pret, ārprāts, sāksies raganu medības. Kā redzējām, raganu medības nekādas lielās neizvērsās, viena otru publiski pazīstama persona parādījās un tagad, cik to piemin? Ļoti reti. Ja paies, teiksim, 20, 30, 40 gadu, jaunā paaudze vispār šos cilvēkus nezinās. Viņiem tas neko neizteiks un, uzzinot, ka kaut kāda persona X deviņdesmitajos gados ir kaut kādu cūcību pastrādājusi. Nu ko, tas izteiks, teiksim, kaut vai trīsdesmitajos gados. Tā kā tas ir…   Bet šī slepenošana ir visā pasaulē, tas nav nekāds Latvijas izgudrojumus, un mēs ļoti labi zinām, ka ļoti daudzos jautājumos ir šie termiņi noteikti ne tikai pie mums. Tas tā ir, un tā tam jābūt. (..) Mūsu sarunas skan ierakstā. Vēl nevaram paredzēt, kā atkal mainīsies pasaule dienā, kad tā būs ēterā, un cik tuvu Ukraina būs mieram, bet agri vai vēlu šis karš beigsies. Jautājums jums kā juristam, vai jūs ticat, ka kara noziedznieki - Putins un citi, kuri ir vainojami tūkstošiem ukraiņu nāvē, nonāks uz tiesājamo sola? Ēriks Kalnmeiers: Ārkārtīgi sarežģīts jautājums, lai varētu atbildēt. Gribētos, gribētos, protams, ka gribētos, bet cik tur ir šī realitāte. Neaizmirsīsim to, ka Krievija ir viena no trīs lielvarām, kas vismaz, kā izskatās patreiz, tiek virzīta uz to, lai šīs trīs lielvaras noteiktu kārtību pasaulē. Un ņemot vērā, ka tā ir kodollielvalsts. Katrā ziņā tāda iespējamība, ka aizbraukt un apcietināt - es nesaskatu tādu iespēju. Tā kā tagad ar bijušo Filipīnu diktatoru bija, kad viņu aizturēja lidostā un deportēja uz Hāgu, nebūs tādu iespēju. Pirmkārt, tiks izvēlētas valstis, uz kurām doties. Jautājums ir, cik ilgi vēl vispār Putins būs pie varas. Un tas ir viens jautājums. Katrā ziņā sadarbības no Krievijas puses šajā jautājumā nebūs, kamēr tur nenotiks kaut kādas radikālas pārmaiņas. Es neesmu tāds optimists, lai teiktu - jā, sauksim visus pie atbildības. Gribēt ir viens, otrs ir varēt. Pagaidām ar šo varēšanu manā ieskatā ir… Droši vien svarīgi ir šos kara noziegumus dokumentēt, faktus vākt un ukraiņi arī to dara. No pasaules vēstures, arī nesenās, redzam, vai tie būtu konflikti bijušajā Dienvidslāvijā vai Āfrikas diktatori. Jā, varbūt paiet pat desmitgades, bet viņus paņem ciet un viņus notiesā, un viņus aizved uz Hāgu. Ēriks Kalnmeiers: Kara noziegumiem nav noilguma. Pat ja cilvēku neizdodas reāli nogādāt tiesas priekšā, viens variants ir tiesāt aizmuguriski. Pats šis fakts jau - starptautiski atzīta tiesa ir pasludinājusi šādu spriedumu. Jā, nevarēs izpildīt sodu, bet tam jau ir liela nozīme. Kāds ieklausīsies, kāds pievērsīs uzmanību.  Protams, propagandā to var pasniegt, ka tā ir Rietumu atriebība. To mēs visi labi zinām, ka var jebkuru faktu pasniegt dažādos veidos. Arī tas, ja cilvēks ir miris, tas jau nenozīmē, ka viņu nevar tiesāt par izdarītajiem kara noziegumiem. Tā kā - notiesāt var, bet vai būs reāla soda izciešana, tur gan es šaubos. (..) Pārskatot lietas, kas bija uz ģenerālprokurora galda jūsu termiņa laikā, tur būtu materiāls trim raidījumiem - KNAB vadītāju maiņas un dažādie strīdi, tad arī Vilnītis, Streļčenoks; Krājbankas izmeklēšana, Zolitūdes lieta, PAREX, Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča lieta. 2010. gadā, kad jūs pirmoreiz iznācāt pie žurnālistiem, un tad, kad jūs noslēdzāt amatu - mati sirmi. Ēriks Kalnmeiers: Jaunāks neesmu palicis, jā, tā tas ir, Tas prasīja nervus viennozīmīgi, un tas nebija viegls laiks, protams, nē, bet katrā ziņā es nevienu mirkli nenožēloju. Jo es ieguvu tādu dzīves pieredzi, es uzzināju..., tā vienkāršāk - kā tās lietas darās un kas kas ir aizkulisēs. Un kā jau es arī sākumā teicu - es esmu laimīgs, ka mani vairs gandrīz nemaz neatpazīst, ka es esmu nokāpis no šīs skatuves un man tur vairs nav jāatrodas. Kurš varbūt bija tas smagākais brīdis ģenerālprokurora amatā, jo tajā beigu posmā tur bija arī Saeimas deputātu rosinājums par jūsu darbības pārbaudi un atlaišanu. Ēriks Kalnmeiers: Tas bija… Es varu pateikt, tā bija apzināta rīcība, kad Konservatīvā partija apzināti mēģināja mani nobīdīt no amata, lai dabūtu sev vajadzīgu cilvēku iekšā. Un tika piesaistītas arī citas valsts institūcijas, kuras mēģināja fiksēt un pasniegt, ka prokuratūrā gan ar līdzekļiem nav kārtība. Un tur pat aizgāja līdz tādām muļķībām visādām, ka… es neanalizēšu to, bet…. es to varu, tie nav tukši vārdi. Ieviesām to digitālo programmatūru, tātad izveidoja prokuratūras informatīvo sistēmu. Man Valsts kontrole pārmet, jums ir pāri par 900 cilvēkiem, kāpēc, lūk, 200 nelieto [programmatūru]. Es saku kas nelieto – apkopējas, šoferi, sievietes, kuras ir pirmsdzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumā Kā viņas var lietot, nevar.  Pārmetums bija arī, kas pēc tam veiksmīgi pazuda - ir personas, kuras ir nokārtojušas prokurora eksāmenu, bet vēl nav prokurori. Viņi pusgadu stažējas. Beidzoties šīm stažēšanās periodam, ja viņš ir nokārtojis eksāmenu, tiek iecelts prokurora amatā. Sešus mēnešus viņš ir strādājis, viņam pienākas atvaļinājuma daļa par šo laiku. Viņš atvaļinājumu neizņem, mēs izmaksājām naudas kompensāciju atbilstošā proporcijā. Man pārmeta par to, ka lūk, vajadzēja šo sešu mēnešu stažēšanās laiku ieskaitīt prokuroru darba stāžā. Es pajautāju, atvainojiet, kā ar izdienu? Viņš nebija prokurors. Tātad jūs piedāvājat nelikumīgi palielināta izdienas stāžu? Fiksi pazuda.

Sports ir vienīgā nozare, kas veido stipru cilvēku – pārliecināts ilggadējais sporta dzīves organizators Daumants Znatnajs un uzsver, ka galvenais ir kustēties līdz sirmam vecumam. Par sporta aizkulisēm padomju gados un kāpēc Voss viņu sauca par dzērāju, par leģendāro šķēpmetēju Jāni Lūsi un Siguldas kamaniņu trases dzimšanu – saruna ar Daumantu Znatnaju Laikmeta Krustpunktā. Ja raugāmies uz padomju okupācijas gadiem no šodienas skatpunkta, viņš bija komjaunietis, komunists, partijas cilvēks, sporta dzīves organizators, padomju varas vadošs ierēdnis un krietnus gadus atbildēja par sporta dzīvi okupētajā Latvijā, viņa amats bija pielīdzināms šī brīža ministra statusam. Bet viņam ir savs un laikmeta cienīgs stāsts par pieredzēto, satiktajām Latvijas sporta lielākajām izcilībām, par paveikto sporta dzīves organizēšanā. Un viņam bija liela loma nozīmīgu sporta būvju tapšanā, viena no tām – Siguldas kamaniņu trase. “Mēs nekad neesam bijuši liela tauta, mēs esam maza tauta, bet latvieši tomēr visā pasaulē vienmēr ir bijuši pazīstami ar savu neatlaidību, ar savu godīgumu,” atzīst Daumants Znatnajs. Daumants Znatnajs ir Latvijas sporta dzīves leģenda, Latvijas sporta patriots, kas savā atmiņu grāmatā vaļsirdīgi stāsta arī par saviem padomju sporta dzīves organizatora gadiem. Kā jūs varētu pāris minūtēs izstāstīt, kas ir Daumants Znatnajs tiem cilvēkiem, kuri nav piedzīvojuši sešdesmitos septiņdesmitos astoņdesmitos gadus pagājušajā gadsimtā? Daumants Znatnajs: Kā jūs teicāt, es pamatā esmu mežkopis. Man tēvs bija mežzinis visu mūžu, viņš man ļoti daudz jau iemācīja, kā jādzīvo. Bet tad es aizrāvos ar sportu. Jo sapratu, ka sports ir vienīgā nozare, kas veido stipru cilvēku. Man stiprs cilvēks vienmēr ir bijis sapnis. Tā mana vājā vieta - stiprs latvietis, kā latvietis kaut ko uzvar, man tas uzreiz sirds sāk lēkāt, un es esmu priecīgs. Un tāpēc arī iznāca tā, ka man piedāvāja un es no mežkopības aizgāju uz sportu un visu mūžu jau gandrīz 80 gadus esmu bijis sportā. Visu laiku esmu organizējis sacensības, jo bez sacensībām nevar būt cilvēks tāds aktīvs, jo cilvēkiem gribās uzvarēt. Un var uzvarēt sacensībās, ja ne, tad rodas visādi mobingi un tā tālāk, kad dod pa degunu, jo citas iespējas nav. Sportā dod iespēju sacensties skrejceļā. Un tas ir tas, ko es visu mūžu esmu uzskatījis par savu galveno uzdevumu – dot  iespēju cilvēkiem sacensties kā līdzīgam ar līdzīgu. Un ja tu zaudē, tad trenējies, iemācies un tad tu atkal varēsi startēt, varēsi uzvarēt savu pretinieku, bet nevis kaut kādā stūrī, bet skrejceļā vai sporta laukumā. Es skatos preses arhīvā, kā arī jūs pats, īpaši jaunības gados, bijāt ļoti aktīvs sportists. Kādas ir jūsu fiziskās aktivitātes ir šobrīd 86 gadu vecumā? Daumants Znatnajs: Šobrīd es tikai staigāju. Vairāk neko. Es līdz kādiem 60 gadiem skrēju, visu mūžu skrēju. Būtībā jau tas ir manas dzīves pamats. Es 13 gadu vecumā saslimu ar kāju kaulu tuberkulozi un man pateica, ja tu tiksi vispār uz kājām, tad tu visu mūžu būsi invalīds. Un lika mammai parakstīties. Un toreiz sākās jaunas zāles penicilīns, es sāku viņas lietot, un kad es beidzu zāles, sāku skriet un tā es visu mūžu skrienu. Un ja godīgi, tas mani ir saglabājis kā cilvēku, un es ļoti labi saprotu, ko nozīmē sportot, kustēties. Tas cilvēku dara spēcīgu un varošu. (..) Dzīve iegriezās tā, ka no meža lietām jūs pievērsāties profesionālajam sportam un iestājāties Fizkultūras institūtā. Daumants Znatnajs: Jā, es negribēju stāties, jo domāju, ka izgāzīšos vingrošanā un kur, bet Uldis Beķeris [pasniedzējs] mani pierunāja, mēs tev palīdzēsim. Beigās pierunāja, aizgāju mājās, pateicu mammai - es eju uz fizkultūras institūtu. Mammai tas baigais pārsteigums bija, viņa zināja, ka es būšu mežkopis, bet pēkšņi… Bet par cik es esmu tāds diezgan patstāvīgs, ja esmu kaut ko izlēmis, mani grūti… un cik mani dzīve lauza un pielauza kļūt par sportistu, tad tā arī palika. Visu dzīvi esmu bijis sportā un mani tas ir glābis daudz kur. Gan veselību, gan daudz kur, kustoties un trenējoties. Un es biju Latvijas izlases kandidāts vieglatlētikā. Un Latvijas čempionu toreiz 4x400 ieguvu. Bet ne tādēļ, bet tādēļ, ka sports man ir devis faktiski veselību un dzīvību. (..) Daumant, es arī lūgšu jums šobrīd, laikā, kas ir nemierīgs un neskaidrs pasaulē, teikt klausītājiem kādus stiprus, sportiskus, iedvesmojošus vārdus. Daumants Znatnajs: Pirmkārt jau jātic savai Latvijai. Tā ir svēta lieta. Mēs neesam nekad bijuši liela tauta, mēs esam maza tauta, bet latvieši tomēr visā pasaulē vienmēr ir bijuši pazīstami ar savu neatlaidību, ar savu godīgumu. Mēs runājām, ka mēs esam maza valsts, mēs esam 14. - 15., manuprāt, valsts Eiropā pēc skaita. Tas ir vidus, tātad mēs neesam maza valsts.  Un mums ir daudzas iespējas, bet vienkārši ir jātic savai valstij. Tas ir pamats. Jātic un jābūt godīgam, un, ja mēs to darīsim, tad mēs daudz ko varam panākt. Tāpēc es saku - ticiet latvietim, latvietis ir spēcīgs, latvietis var panākt, bet nedrīkst viņus tā kā tagad noraksta daudzus rakstniekus. Tie ir latvieši visi. Nav slikts un  labs latvietis, ir dažādi. Vienam patīk tas, otram - tas. Bet cilvēki ir gribējuši labu un nedrīkst labu cilvēku vienkārši ņem nolikt tāpēc, ka, lūk, viņam nav politiskais uzskats tāds. Nav. Tāpēc es ļoti nevaru piekrist tiem, kas šodien... Savā laikā krievu cari latviešus nīdēja, vācu baroni nīdēja, bet tagad, kad latvieši paši nīdē ārā, ka tagad noraksta un nē, tas neder, tam nav politiskie uzskati. Nevar būt tāda  veidā. Ja mēs, latvieši, nebalstīsim paši savus latviešus, mēs neko nepanāksim, tāpēc, ticiet latvietim un atbalstiet spēcīgu Latviju. Tas mans aicinājums un svēta ticība.   

Vienmēr ir izvēle būt priecīgai vai bēdīgai. Es izvēlos būt priecīga – tāda ir optimisma recepte bijušajai baņķierei Ilzei Auzerei, kas tagad raksta grāmatas, bauda mākslu un vienmēr saka jā pārmaiņām. Par finansistes karjeru un Trampu, par kultūras grandiem savā dzimtā, kāpēc nepiekrita vadīt Latvijas Banku un arī par vīriešiem savā dzīvē – Ilze Auzere Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viese Ilze Auzere daudzus gadus bija vairāk pazīstama arī kā Ilze Jurkāne. Finansiste, kulinārijas lietpratēja, ar ģimenes saitēm cieši saistīta ar mūsu kultūras vēsturi un arī šodien Ilze vai ik pārdienas ir klātesoša kādā kultūras notikumā. Kad 1990. gadā Ilze ieradās Latvijā, viņu sagaidīja radinieks, onkulis, režisors Pēteris Pētersons. Pa ceļam abi piebraukuši pie Nacionālā teātra un tajā brīdī pēkšņi sācis zibeņot un pamatīgi dārdēt pērkons. Tobrīd Ilze esot nodomājusi – mans mūžs Latvijā laikam būs dramatisks un vēlākie notikumi apliecinājuši, ka šis pareģojums esot piepildījies. Par bērnību Amerikā un straujo baņķieres karjeru, par pārcelšanos uz Latviju, pieredzētajiem dzīves pavērsieniem un arī par plašo kultūras pasauli, kas vienmēr ir apkārt Ilzei, saruna ar Ilzi Auzeri. Ilze Auzere: Man milzīgs prieks te būt, tikai viens mazs labojumu – es pārvācos 1991. gadā. 90. gadā es vēl dzīvoju Amerikā, bet es ierados arī 90. gada jūnijā, tātad tas… Bet tie pērkona dārdi bija 90. gadā? Ilze Auzere: Nē, tas bija 91. gadā, kad es pārcēlos, bet 90. gadā es ierados, lai dejotu dziesmu svētkos, kuri, man liekas, daudziem vēl palikuši atmiņā kā skaistākie dziesmu svētki, kas varēja būt. Tagad es dziedāju, šajos pēdējos, es dziedāju korī, Torņkalna baznīcas korī, esam otrs lielākais koris Latvijā, bet toreiz es dejoju ar Sanfrancisko „Ritenīti”. Ilze, tad pie tiem pērkona dārdiem arī paliksim. Šobrīd pasaulē zibeņo un šie pērkona dārdi skan, kā tie atbalsojas jūsos, kā jūsu uztverat visu to, kas šobrīd pasaulē notiek? Ilze Auzere: Es ļoti pārdzīvoju. Un… vienīgi šodien mums ir tāda priecīga ziņa, es arī paliku augšā un skatījos „Oskarus”. Pa visu māju visi kaķīši, kas man bija, stāvēja stalti un būrās, lai mēs vinnētu, un viņi savu darbu izdarīja. Bet ir trauksme sirdī. Ir vēl tas, ka es tikai pirms kādiem 10 gadiem dabūju zināt, jo vienai draudzenei bija 1939. gada telefona grāmata. Un es tur dabūju zināt, ka mans tēvs dzīvoja Raiņa bulvārī, viņš dzīvoja Raiņa 31, pretim operai, toties es dzīvoju Raiņa 2, pretim Ārlietu ministrijai. Un man bija tāds milzīgs šoks, kad es uzzināju, ka mans tēvs dzīvoja uz Raiņa bulvāra, to es nekad nebiju zinājusi, un viņa sievu nošāva tur un viņu puisīti nošāva un meitiņu aizsūtīja uz Sibīriju. Un es tagad bieži domāju, taču dievs nebūs tik nežēlīgs un kad vēsture nevar atkārtoties. Un tāpēc es patiešām lūdzu Dievu par mums un ir dienas, īpaši pēdējā nedēļā, kad ir bijusi Baltā nama konfrontācija ar Zelenski, kuru es turu kā milzīgu varoni. Viņš man ir arī tāds vīrieša etalons, tāpat kā mans tēvs bija, viņš bija Latvijas izlūkdienestā. Es vienkārši ļoti, ļoti ceru, ka ir brīnumi, un tā kā es ticu brīnumiem, un kā Dita Rietuma teica šorīt [3. marta rītā pēc "Oskaru" ceremonijas], ka tomēr brīnumi notiek. Un es ar manu brāli runāju, tas dzīvo Amerikā. Un es saku - nu man ir cerība. Viņš saka - Ilze, cerība nav laba stratēģija, tas tāds izteiciens. Bet es ceru, un es ticu brīnumiem, ka mēs būsim pasargāti. Mēs šeit, Eiropā, varam dažādi vērtēt Trampu un viņa uzvedību. Bet ne jau viņš pats iegāja Baltajā namā, puse Amerikas vēlētāju viņu ievēlēja, viņu vidū arī latvieši. Jūs esat lielu daļu savas dzīves aizvadījusi Amerikā. Jums noteikti arvien tur ir radi, draugi, paziņas, es pieļauju, varbūt arī Trampa vēlētāji. Vai jūs esat izpratusi viņu argumentus, kādēļ viņi atbalstīja Trampu un viņš šobrīd valda. Ilze Auzere: Tur ir vairāki skaidrojumi. Sāksim ar to, ka latvieši tradicionāli 99,9% vienmēr ir balsojuši par republikāņu kandidātiem, latvieši bija republikāņi. Protams, tas viegli izskaidrojams – ka republikāņi bija pret Krieviju, pret komunistiem, un, protams, tas bija mūsu viedoklis. Un es pati balsoju par Reiganu vēl 80. gadu beigās, pirms es pārcēlos uz Latviju.  (..)  Es varu pateikt, ka novembra sākumā es uzrakstīju rakstu, ko nopublicēja "Laiks", latviešu avīze Amerikā, kur es lūdzu latviešus balsot par Harisu, izskaidrojot, kas notiks, ja būs Tramps. Es arī pieminēju to, ka tarifi, par ko viņš tur ļoti plātījās, ka tie tikai paaugstinās cenas, un tas jau notiek, bezdarbs iet uz augšu. Cilvēki būs ļoti vīlušies. Bet mana lielā lieta – es saku, lūdzu, neatstājiet mūs neaizsargātus, jo Tramps nodos Ukrainu un tas tā ir zaļā gaisma Putinam ienākt Baltijas valstīs. Un tas, ka visa pasaule ignorēja to, ko Putins izdarīja 2014. gadā un arī kurš gads - 2008.-2009., kad viņš iegāja Gruzijā. Pasaule vienkārši skatījusies, kā viņš ieņem vienu vietu pēc otras. Un visu laiku mēs savu mierinām ar NATO 5. pantu. Un lai Dievs dod, ka tā tas arī ir. Bet man ļoti nepatika Trampa atbilde piektdien, kad viņam prasīja par Poliju un Baltiju. Par Poliju viņš – "nice guys", tie to ļoti patīk, Baltija – nu tas ir komplicēti. Un tad tu uzreiz lec atpakaļ uz Jaltu, un tu skaties uz Rūzveltu un Staļinu, un nabaga Čērčils, kas zināja, kas ir Staļins, bet viņš netika ar Rūzveltu galā un viņam bija jāpiekāpjas. (..) Pabeidzot par jūsu dzimšanas vietu Ameriku, par Trampu, pagaidām pirmais mēnesis, un mēs jau redzam, kas ir sadarīts un kas ir sarunāts. Jūsu paredzējumi, ko vēl mēs varam sagaidīt no Trampa administrācijas, uz ko mums jābūt gataviem? Ilze Auzere: Es domāju, ka viņa konflikts ar ukraiņiem un Zelenski ir tikai viens, viņa konflikts ar Kanādu ir tāds diezgan nopietns un arī ar Meksiku. Un Kanāda atriebsies, un es tā domāju ar tādu ironiju, ka visvairāk NATO zaldātu Latvijā ir no Kanādas, tāda sakritība. Jo redz, Kanāda jau pārdod visādas daļas priekš mašīnām un citām lietām, kas vajadzīgas, lai Amerika var ražot. Un viņi jau arī paceļ tagad, un tās cenas ies uz augšu, uz augšu, uz augšu. Un es domāju, ka būs vēl... Bet pirms tam Tramps, protams, atlaidīs vēl vairāk cilvēkus. Dievs nedod, ja viņš likvidēs "social security", tad tas arī skartu mani. Tā ir valsts pensija, tur nav nekādas apdrošināšanas, tas nav pabalsts, es arī saņemu "social security" Drīkst vaicāt, vai tā ir liela amerikāņu senioram? Ilze Auzere: Viņa nav liela, man viņai vajadzēja būt lielākai, bet, tā kā es godīgi pateicu, ka saņemu arī Latvijā pensiju, tad viņi to, ko es saņemu Latvijā, atskaitīja nost, un tātad… Bet tur būs vēl…  Protams, viņš kaut ko mēģinās varbūt ar Grenlandi, tur būs lietas, ar ko viņš tirgosies aiz polārā loka, visas tās lietas notiks. Bet es domāju, ka  kādu sešu mēnešu laikā, ka ir ļoti iespējams, ka tomēr sarosās arī tauta, jo būs sliktāk, viņa solījumi nepiepildīsies. Inflācijā jau iet uz augšu pa to vienu mēnesi…. (..) Pietiks mums par Ameriku. Kāda jūsu ikdiena šobrīd Latvijā? Es bieži redzu jūs dažādos kultūras notikumos, īpaši teātra pirmizrādēs, ļaudis jūs redz arī dažādos pavāru raidījumos, kulinārijas šovos, kāda rit jūsu dzīve tagad? Ilze Auzere: Mana dzīve rit ļoti skaisti un par to esmu ļoti pateicīga Dievam. Un tāpēc, kad kāds man prasa, vai jūs negribētu dzīvot Amerikā, tad es saku, pirmkārt, tāda, kāda Amerika šodien… Un tas nav jau pēdējos gadus, tas nav tikai Tramps. Vienkārši Amerika ir ļoti mainījusies, kopš es tur piedzimu, uzaugu un taisīju skaistu karjeru. Tad varēja cilvēki izsisties. Tas ir daudz grūtāk tagad. Piemēram, mans tēvs bija nelegāls bēglis, imigrants līdz tai dienai, kad viņš nomira, un neviens viņu…  Viņi zināja, ka viņš ir, to zināja citi…  Bet es dzīvoju luksus dzīvi, es uzskatu. Tas, ka es varu iet uz to teātri divreiz nedēļā, tas, ka es varu vēl strādāt, ka es varu darīt tik daudz jaukas lietas. Es šonedēļ arī lasīšu lekciju Ozolniekos, mani šad un tad aicina, drusku tāda uzmundrināšana, man liekas, senioriem, jo es vienmēr runāju par to, ka nekad nav par vēlu savu dzīvi mainīt, nekad nav par vēlu darīt jaunas, skaistas lietas. Ja man kāds pirms gadiem teiktu, ka es pametīšu finanšu pasauli… Un rakstīsiet grāmatu… Ilze Auzere: Un rakstīšu grāmatu… Es vienmēr domāju, labi, mans vectēvs rakstīja grāmatas, lugas, mans onkulis to darīja, es nu gan neprotu rakstīt. Lasīt es protu, bet rakstīt… Bet mani uzlūdza… un tur ir tā lieta, ka es vienmēr saku jā. Tas tā kā no lugas “Mollija saka jā”, Džoisa. Katru dienu ir kaut kādas iespējas pataisīt savu dzīvi interesantāku, skaistāku, kaut ko iemācīties, un ne jau visi ņem naudu. Es daru ļoti daudzas lietas, kas man neko nemaksā, vai tas ir staigāšanu gar jūru…. Man ļoti patīk cilvēki, man ļoti daudzi ciemiņi nāk, es pati eju ciemos, bet es ļoti labprāt uzņemu ciemiņus…

Mūsdienu modē Rīgā ir pazudis līmeņrādis, proti, trūkst cilvēku, kuru profesionālajā viedoklī mēs varētu ieklausīties. Un arī jēdzieni "mode", "māksla", "dizains", "kostīmi" – tas viss ir sajaucies kopā. Tā saka modes māksliniece Asnate Smeltere. Par sapni dejot baletā un angļu valodas studijām, par daudzajām iespējām un grūtībām ilggadējā darbā Rīgas Modeļu namā saruna ar Asnati Smelteri Laikmeta krustpunktā. Gada tumšākais un pelēcīgākais laiks tuvojas izskaņai. Gaisā jau jūtams pavasaris, kad daba atkal sāks demonstrēt savas krāsas un modi. Saruna raidījumā arī būs par modi, krāsām un to, kā ģērbjamies tagad, kas bija stilīgs pirms gadiem piecdesmit, kā laikmets ietekmē modi un kā mode maina cilvēkus.  "Tā nav nejaušība, ko mēs velkam mugurā, tā ir katra cilvēka filozofija." Šos vārdus teikusi modes māksliniece Asnate Smeltere, kura profesionāli ar modes demonstrēšanu ir saistīta jau kopš 15 gadu vecuma. 60. un 70. gados viņa bija viena no Latvijas modes redzamākajām sejām, demonstrējot leģendārā Rīgas modes nama tērpus arī daudzviet ārpus Latvijas robežām. Pēc neatkarības atgūšanas vadījusi savu modes salonu, un arvien viņu daudzi ļaudis uzskata par Latvijas modes un elegances paraugu. Kad intervēju mākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri, es uzvilku tādu krāsainu batikotu kapučjaku, un viņa to novērtēja ļoti atzinīgi. Ar jums, Asnate, es nolēmu neriskēt. Klasiska žakete un balts krekls. Es, raugoties Jūsu intervijas, visās redzu, vai nu Jums ir balta blūze, vai klasiska melna žakete. Nekad nekas raibs, nekad nekas puķains. Kāpēc tā? Asnate Smeltere: Nē, nu, tā kā pilnīgi nē, varbūt es nevarētu teikt, varbūt tajā dzīves redzamākā un oficiālākā daļā un gaitās - jā. Tad es izvēlos tādu konservatīvāku, bet pilnīgi „nē” es nesaku ne ziediem, ne krāsām. Šodien gan Jums ir tumšie toņi, un man bija interesanti lasīt vienu Jūsu stāstu, kur minējāt, ka viena no Jūsu krāsām ir melnā, jo tā gan aizsargājot Jūs, gan arī dodot tādu sava veida siltumu. Nu par to aizsargāšanu es vēl saprastu, bet kā melnā krāsa var dot siltumu? Asnate Smeltere: Jā, melnie ir ļoti, ļoti dažādi, viņiem… man liekas viņiem kaut kādi simti toņi varētu būt tāpat kā sarkanajiem un arī ļoti daudzām krāsām. Jā, nu tas varbūt tīri personīgi, tīri enerģētiski. Man liekas, melnā krāsa tāda mīļa. Mode aiziet, un mode atkal atgriežas. Ja mēs palūkojamies tagad, kā ģērbjas jaunieši, daudziem ir kājās bikses ar platajiem galiem, kādas bija modē septiņdesmitajos gados. Vai arī Jūs vērojat, kā ģērbjas jaunā paaudze, jaunie cilvēki, kas tagad ir modē jaunajiem? Asnate Smeltere: Šajā mirklī varētu teikt, ka ir atgriezušies tie sešdesmitie, septiņdesmitie gadi, ļoti spēcīgi atgriezušies, un pa to modi vēl varam teikt, ka viņa apmet tādu loku, kā mēs teicām, spirāli. Pakāpjas pa kādu pakāpienu augstāk un atkal atgriežas, pieskaras vecajām vērtībām, ar jaunajiem plusiem. Nē, nu jaunos ir vienmēr interesanti vērot, vienmēr interesanti vērot. Jaunieši mūslaikos arī domā par to, ko viņi velk mugurā, kā viņi izskatās. Jaunieši, kādus Jūs redzat ielās, viņi ir stilīgi un modīgi? Asnate Smeltere: Es domāju, ka viņi domā visi, bet modē ir šis stils „it kā es nedomāju par modi, it kā man vienalga ir, it kā… oh, ko tad es uzvilkšu”. Tas stiliņš ir modē jaunajiem. Nu cik jaunajiem, tur 16, 17  tādi, dažiem ievelkas šis periods. Bet es domāju, ka jaunie modē domā. Asnāte, kādas ir Jūsu pirmās atmiņas par apģērbu? Vai Jums arvien ir prātā, nezinu, sava pirmā kleita vai blūzīte, vai varbūt pirmie džinsi? Kas ir no apģērba pirmais… Asnate Smeltere: Pašas pirmās atmiņas man ir pavisam bēdīgas, jo tas bija pēckara laiks, un mēs nēsājām lielo māsīcu apģērbus, un māsīca izauga, iedeva mazākajiem nonēsāt. Bet tāds pirmais iespaids varētu būt ļoti sarežģīts, un tas būtu - baleta studija un kostīmi uz skatuves. Toreiz es apmeklēju baleta studiju Rīgas Pionieru pilī, un tur bija izrādes, un man bija jādejo, es atceros, Anitras deju. Un ka pirmoreiz mūžā uzvilku tādu Anitras tērpu. Tas viss bija ļoti iespaidīgi. Tā ka pirmie iespaidi - noteikti tas nav Modeļu nams, bet tas ir šis baleta tērps. Un man tēvs strādāja Operas teātrī galdniecības darbnīcā. Un taisīja tur dekorācijas izrādēm, un tad to bērnību es bieži arī pavadīju zālē, mēģinājumu laikos, izrādēs. Tur kaut kur iestūma jaunos noskatīties. Nu baleta tērps, baleta tērps ir mana vīzija par tērpu. Visa Jūsu dzīve ir saistīta ar modi, bet tā varēja būt saistīta arī ar baletu? Asnate Smeltere: Jā, varēja būt saistīti un, paldies Dievam, nē. Aizgāju tomēr citu ceļu. Man liekas, tas būtu... Nu, liktenis lemj jau visu, ne varbūt… Es jau vienmēr esmu teikusi, ka es neesmu tas cilvēks, kas it kā izvēlas savu ceļu, tad viņam seko, tad apgūst viņu, un tad iet tajās takās. Mani vienmēr liktenis ir nolicis uz kādām dzīves sliedēm, un tad es esmu uz viņām uzkāpusi, un tad es vienmēr domāju, ko es ar to visu darīšu tagad. (..) 1964. gadā to Jūs pati stāstāt „Padomju Jaunatnē”, kā Jūs uzrunāja kļūt par modeli un to, ka Jūsu sapnis bija būt par modes demonstrētāju. Kāds Jums bija sapnis par modeles darbu un cik ātri Jūs ieraudzījāt to ikdienu un to grūto pusi šim darbam? Asnate Smeltere: Tas ir pilnīgi paralēli. Un tas sapnis… Nu sapņo katra meitene, vīzijas viņai ir tādas noteikti, un aktrises grib būt un baletdejotājas, un viss, kas saistīts ar skaistām izjūtām. Bet tā doma, ka tas ir tik vienkārši būt uz skatuves un tikai iziet un tikai pasmaidīt, tā gluži neatbilst patiesībai. Patiesība ir vienmēr daudz sūrāka. Ir tik daudz kas jāzina, ir tik daudz kas jāsajūt. Ir tik daudz kas jāsaprot. Ja tu ej ar modeli, tev pirmais jau ir jānes tā modelētāja ideja, tā paša modeļa ideja, un Rīgas Modeļu nams - toreiz rādītās skates nebija tik, kā teikt, grafiskas, tik plikas kā šodien modeļu demonstrētājas rāda modi pasaulē. Tās bija tādas mazas teātra izrādes. (..) Asnate, kāda ir tagad Jūsu ikdiena? Vai arvien sekošana modei un arī kādas varbūt radošas lietas? Vai tā modes pasaule ir nedaudz malā nolikta? Asnate Smeltere: Nu radošums man mieru neliek. Bet teikt, ka es ļoti sekoju modei, laikam es vairs nevaru to teikt, un laikam arī tā nesekoju. Pagājušogad es saņēmu ielūgumu uz „Riga Fashion Week” skatēm kādām. Pēc 10 gadu pārtraukuma aizgāju. Mani viņa ļoti iepriecināja – tas viss pasākums, viņš bija ļoti labi organizēts, redzēju arī vietējos dizainerus, apmēram ielūkojos viņu darbā. Bet kas mani skumdina šodien modes pasaulē, jo es jau saprotu, ka viss notiek, dizaineri strādā, tērpi top. Esmu dzirdējusi arī par vienu bērnu apģērbu zīmolu, ka viņš ļoti… Nepateikšu momentā viņa vārdu, ļoti labi tiek pārdots pasaulē ar lieliem cipariem, ir apgrozījums. Bet ka mums modē Rīgā pazudis ir tas, kas vienmēr bijis stingri iezīmēts un zināms, un redzēts. Tas, kā būvniecībā saka, līmeņrādis. Viņš nav mums. Ja citās mākslās, tur kino mums ir spoži, Dita Rietuma saka, mēs visi sekojam un ticam, un mākslā un teātrī, un visās mākslas nozarēs mums ir kādi cilvēki, kuru viedokli mēs varam ieklausīties, ticēt un saprast orientierus, uz kurieni iet. Modē šodien redzamas ir ļoti dīvainas personas, kas runā par modi. Un arī tā sajucis tas jēdziens, kas ir mode-māksla, mode-dizains, mode-kostīmmāksla, mode-skatuves tērps. Viss ir vienā haosā. Lasot presi un klausoties presi. Mums tādi dīvaini varoņi ir uzplaukuši. (..) Valda kaut kāda tāda disbalanse tajā līmenī, tajā Rīgas elegances izpratnē un definīcijā. Asnate, Jūs arvien vai nu kādos arhīva kadros, vai dzīvē kaut kur pamanāt kādu Jūsu tērpu, kuru dāmas arvien godam nēsā? Asnate Smeltere: Jā, tas notiek, un neticams ir gadu skaits. Es vēl laikam pagājušogad biju kādā pasākumā, un vidū zāle, cilvēki dejo, un es ieraugu pēkšņi „Salona A” vakartērpu, garo vakartērpu kādai meitenei. Viņa redz, ka es viņu redzu, un pēc dejas viņa pienāk klāt, viņa saka: „Tikai, lūdzu, nesakiet, cik gadu ir šim tērpam!” Bet tērps pilnīgi iederējās šodien. Un tad es domāju par to savu modelēšanas veidu, stilu. Ka man bija tie tērpi… Šodien ir modē teiciens „ilgtspējība”. Nu varbūt viņam ir cita nozīme, jo tur atražo to pašu audumu, bet tērpi dzīvo garu mūžu. Mani tērpi. Viņi… Ilgtspējīgs mūžs.  

90.gadu sākumā viņa bija viena no teātra zinātnieces Silvijas Radzobes skolniecēm, bet šodien viņas ceļš gandrīz katru dienu paiet starp Valmieru un Rīgu. Stāstot par Valmieras teātra gaitām, Evita Ašeradena saka: "Mēs vienkārši tiešām daudz strādājam." Par bērnību Liezēres pagastā, baroniem fon Ašeradeniem un tīrām emocijām teātrī, kas liek raudāt arī pieaugušajiem, saruna ar Valmieras teātra direktori Evitu Ašeradenu. Ar savu šīs dienas raidījuma viesi dzīvē esmu saticies vien pāris reizes, un lielākā daļa no tām ir bijusi kapu svētkos. Mūsu senči nāk no viena pagasta. Arhīvos atradu, ka pirms gadiem divsimt dzīvojuši pat blakus mājās. Mūsu vecvecāki ir piederējuši pie Gulberes muižas Liezeres pagastā, mūsdienās Madonas novadā. Tolaik Gulberes muiža piederēja baroniem Šulciem fon Ašeradeniem. Mūsu senči, vienkārši lauku ļaudis, noteikti nevarēja paredzēt, ka viena no viņu atvasēm reiz kļūs par žurnālistu, bet otra – par dramaturģi, teātra kritiķi, teātra direktori. Un ka reiz viņi abi satiksies Rīgā, Latvijas Radio studijā. Laikmeta krustpunktā saruna ar Valmieras teātra direktori Evitu Ašeradenu, mūsu kopējā Liezeres pagastā arvien labāk zināmu kā Evitu Sniedzi. Dažreiz esmu aizdomājies, nez kā ir dzīvojuši mūsu senči Liezerē pirms gadiem divsimt un senāk, par viņu sadzīvi, grūtībām, par viņu priekiem, un tad, ja salīdzina ar mūsu šodienas dzīvi… Un man šķiet, ka mūsu senčiem tomēr ir klājies krietni grūtāk nekā mums ar mūsu šīsdienas nebūšanām un nemierīgo laiku apkārt. Vai Tu kādreiz esi domājusi, kā Taviem Liezeres senčiem tur bija dzīvot pirms gadiem divsimt un senāk? Evita Ašeradena: Esmu domājusi, jā. Arī tādas interesantas likteņa sakritības par dzīvē sastaptajiem cilvēkiem, un arī tāpēc gribas pāršķirstīt tos radu rakstus, atrast vecas liecības par to, kurā brīdī pirktas mājas un par cik naudām, un kurš to darījis. Skaidrs, ka tie bija grūti laiki. Es vairāk, protams, zinu tēta puses senčus. Man liekas tāds brīnumains stāsts par to, kā mans vectēvs satika vecomammu, viņi vienā gadā dzimuši, un vecāmamma četrus bērnus radīja laikā no 33 līdz 43 gadiem, kas man liekas ar’ tāds retums, jo jau diezgan cienījami gadi, un ka viņi mēģināja to visu darīt. Bija grūti, bet bija kaut kādas vērtības, kuras viņiem bija svarīgas, kuras viņi ievēroja, un, kad skatās tās bildes, kurās viņi sapucējušies sēž, man liekas, tur tādi ļoti inteliģenti un gudri cilvēki, kas cīnījās, darīja to zemes darbu, bet arī tiecās uz zināšanām. Un tas, ko man tētis vienmēr… mēs esam trīs māsas, un viņš vienmēr teica, ka galvenais ir izglītība, un visu laiku strādāja ar to. Viņiem pašiem arī bija izglītības, cik nu varēja tajā laikā, bet gribēja, lai meitām būtu augstākās izglītības un lai iet tālāk. Jā, tas nāk no senču senčiem, ka ir svarīgi mācīties. Vai Evita Ašeradena ir aizdomājusies arī par to likteņa dramaturģiju, ka Gulberes muiža reiz piederēja baroniem Ašeradeniem? Evita Ašeradena: Jā, šis tiešām ir tāds likteņa joks, paradoksālais, es pat nezinu, jā… Kaut kāds iemesls tam bija, jo… es atradu senus līgumus par to, ka mans vecvectēvs ir pircis zemi no barona Šulca fon Ašeradena, un man liekas, bija 1200 rubļi. Mana tēta māsa arī atcerējās, kā baronese viņai vēl bija kaut ko dāvinājusi no Gulberes muižas, kaut kas tur vēl stāvēja Šķēšu mājās dāvināts. Nu tādi krustvecāki gandrīz. Cik bieži vēl izdodas uz dzimto pagastu aizbraukt? Es Tevi satieku vien kapu svētkos, vietējā veikalā vēl neesmu redzējis. Evita Ašeradena: Jā, man sanāk arvien retāk, jo mēs braucam uz otru pusi. Vīram lauku mājas ir pilnīgi otrā pusē Kurzemē, Kaltenē, un uz „Lejas-Šķētēm” es braucu reti. Bet kaut kāds pieturas punkts tur vēl ir? Evita Ašeradena: Jā, mums ir tagad atjaunotās mājas, kurās pirms kādiem diviem gadiem metos iekšā un savedu kārtībā tā, lai viņas būtu… nu, lai nesabruktu. Tur beidzot ir ūdens, un beidzot ir iekšā elektrība kārtīgi. Nu elektrība bija, bet nu ūdens un viss pārējais. Es domāju, ka mēs arvien vairāk brauksim uz turieni, jo nu vieta ir ļoti, ļoti skaisti un… Bet tās tādas īstas lauku mājas uz Vidzemes augstienes pakalniem, cik es tā no attāluma esmu pavērojis. Evita Ašeradena: Jā bet tās ir atjaunotās, jo tajā laikā, 60. gados spiediens bija, ka ir jātaisa meliorācija, un tās mājas… Aizgāja dzīvot uz ciematu, un droši vien, ka tur bija arī daudz iemeslu, ka jaunie gribēja jau dzīvot savu dzīvi, kas ir mana tēta paaudze. Un kaut kā tajā brīdī tas likās vienkāršāk, nekā palikt tur, un meliorācija, protams, kas nolīdzināja tās mājas. Nevar noliegt, tā tas bija. Un mans vectēvs tā arī nemaz neuzzināja, ka tās mājas tur nav. Vecāmāte nodzīvoja ilgi, līdz 92 gadiem. Droši vien, ka pašā jaunībā tev liekas – vienkārši tās tādas mājas, kur tētis ielicis savu darbu, un mēs ar māsu tur pavadījām visas savas vasaras deviņdesmitajos gados, kad atjaunoja to visu. Bet tagad aizbraucot, es saprotu, ka tā ir vienīgā vieta uz pasaules, kur es varu dabūt enerģiju, un tie nav tādi… Nav tādi izdomājumi, tā tas ir. Vienkārši tu stāvi uz tās zemes, un tur ir kaut kāds spēks. (..) Evita Ašeradena: Es tiešām domāju, ka tas Valmieras teātra spēks ir… tagad arī mums bija simts gadu, un es skatījos vecās hronikas, kur galvenais Valmieras teātra tāds dzīvotspējas avots ir minēts, ka Valmieras turas uz entuziastu, entuziasms ir tas, kas virza. Skaidrs, ka Valmierā paliek tikai tie, kas grib palikt, kas tic tam, ko viņi dara, un tāpēc mēs spējam kaut kā arī varbūt pastāvēt. Šobrīd Valmieras teātrim ir ļoti, kas ir no tiem vecajiem laikiem, ka ir saglabāti gan tie ētiskie pamati, kuros tu cieni otru un strādā uz partneri, un līdz ar to izdodas saglabāt ansambliskumu, un tas… Diemžēl šajā laikā ir kaut kādā brīdī ir zvaigžņu laiks, un ir teātri, kuriem ir raksturīgākas zvaigznes. Valmieras teātrī ir zvaigznes, bet, tā kā viņi atrodas, vienalga, lai kā mēs domātu, tā ir perifērija, un ir grūti tikt līdz tam, lai tevi visi žurnāli pamanītu, jo principā zvaigzne skaitās nevis tas, kas tu esi pēc būtības, bet pēc tā, kā tevi uztver žurnāli vai… Vai cik bieži tu filmējies seriālos. Evita Ašeradena: Jā, vai cik bieži tu esi seriālos. Un cilvēki, kuri spēj virzīties, kā es teicu, tā viena mērķa labā, un tu spēj visu laiku padot otram piespēles, lai otram būtu labāk. Dace Eversa vienā vakarā varēja nospēlēt galveno lomu, otrā vakarā viņa spēlēja „Tēvocī Vaņā” vismazāko lomiņu, kurā viņa vienkārši ada, un tas ir arī pilnīgi visiem. Arī Aksels Aizkalns, piemēram, tagad spēlē Jāzepu, nākamajā brīdī viņš ir Sīkstulis ar pilnīgi citādāku grimu. Vai Māri Mennika – arī viņa vienā vakarā ir kā Latvijas labākā teātra aktrise ir Roplainiete, un nākamajā brīdī viņa ir pamāte „Sprīdītī” vai arī staigā ar maisu, kur vispār neviens nezina, ka tā ir viņa. Vienkārši ir kaut kādi… Es domāju, ka Valmieras teātra spēks ir pašapzinīgi ļaudis, jo cilvēki bez pašapziņas, tur ļoti grūti, jo tev visu laiku liekas, ka tev jābūt citur, bet tajā brīdī, kad tu saproti, ka šajā teātrī tu sasniegsi daudz ko, un tad jau pēc tam var domāt, ko tu gribi tālāk, kā tu izmantosi tās iespējas, un tas attiecas ne tikai uz aktieriem. Tas attiecas uz režisoriem, tas attiecas uz radošo trupu, tas attiecas uz tehnisko grupu, ka tu gribi… No Lūča laikiem ir kaut kāda ētika, kas ir… Lai kā tu dusmotos, bet tā ētika tomēr tev ir pāri visam. Tu spēj tā kā cienīt, un arī, protams, ir konflikti bijuši, un ir dusmas un kaut kas cits, bet, vienkārši varbūt atnāc pa taisno, pasaki.

Baudu man tagad dod klasiskā mūzika, grāmatas un krustvārdu mīklas – saka dziedātāja Margarita Vilcāne un atzīst, ka savas dziesmas mājās neklausās. Par dzimtas ceļiem Krievijā un pirmajām atmiņām no Rīgas, par estrādes dīvu konkurenci un kāpēc negribēja emigrēt – saruna ar Margaritu Vilcāni. Raidījums Laikmeta krustpunktā ir devies ārpus Latvijas Radio studijas ārpus Rīgas. Mēs esam Upesgrīvā pie Mērsraga, blakus jūra, mežs un miers, kas šajā nemierīgajā laikā ļauj dziļi ievilkt elpu, sajust dabas spēku un jūras mierinošo klātbūtni. Ja salīdzinām ar jūru, mūsu šīs reizes raidījuma personība ir piedzīvojusi visu – gan skaistus jūras saullēktus un saulrietus, gan bangojošas un postošas vētras, jūras viļņos viņa ir augšu celta un, protams, pieredzēti arī kritieni. Visu radošo mūžu viņa ir peldējusi mūzikas un skaistu dziesmu jūrā. ‘Balta saule spīd, visapkārt jūra, jūra vien, balta laiva slīd un laivā mēs ar tevi vien.” Šie Ziedoņa Purva vārdu daudzus uzreiz mudina dungot Raimonda Paula dziesmu „Balta saule: . Dziesmu, kurai vienmēr ir Margaritas Vilcānes balss. Šodien esam Upesgrīvā ciemos pie Margaritas. Ļaudīm, protams, uzreiz interesēs, kā šodien Margaritai klājas, ko Margarita dara. Apkārt paraugot, redzu – Margarita nesēž uz mūriņa, Margaritai ir jākurina krāsnis, Margaritai ir jācīnās ar daudzajiem kurmju rakumiem dārzā. Kā Margaritai klājas? Margarita Vilcāne: Visā visumā grēks būtu vispār sūdzēties un jāsaka, ka u klājas tā, kā laikam manam vecumam arī pieklājas, bet laime ir tā, ka es iemācījos sadzīvot ar sevi, ar dotajiem apstākļiem un visā tajā tomēr sameklēt un saredzēt gaišo, bez tā gan nevar mūsu laikā. Bet līdz tam jānonāk. Šī ziema mums ir gana pelēka. Kur jūs saredzat to gaismu, to gaišumu, to labo? Margarita Vilcāne: Man ir gaisma visapkārt, visā tajā, kas ar mani notiek. Es esmu diezgan tāds, laikam egocentrisks cilvēks. Man ļoti labi pietiek pašai ar sevi. Bet tas piemita visai manai dzimtai, man tas nāk no turienes. Tāda bija mana mamma, tāds bija mans opis. Un tā kā man nav nekāda tāda liela akadēmiskā izglītība, es visu mūžu biju spiesta mācīties, mācīties, mācīties un mācos līdz šai baltai dienai. Tāpēc es teicu – pie tā miera un harmonijas, kurā es dzīvoju, bija jāiemācās nonākt. Kāda ir tagad, Margarita, jūsu ikdiena? Jūs vakaros sēžat pie televizora, skatāties ziņas un lamājiet valdību? Es redzu jums stūrī ir plašu atskaņotājs un varbūt Margarita uzliek kādu plati un klausās mūziku? Margarita Vilcāne: Man ir pasakainas plates. Mana ikdiena ir laba mūzika, no estrādes es esmu ļoti tālu. Estrāde man ir tomēr profesija ir atstājusi savas pēdas, es gribu būt lietas kursā un tikai. Bet baudu man dod klasiskā mūzika, grāmatas un krustvārdu mīklas. Kur ir pilnīgs automāts, tad ir prāts absolūti brīvs no visa kā, tur notiek savs process, kuru grūti noraksturot. Kas notiek brīžos, ja kādu no tām mīklām neizdodas atminēt? Jūs to noliekat malā, vai jūs urdāt sevi tikmēr, kamēr visas mīklas ir atminētas, vai nezinu, varbūt kaut kur datoram lūdzat palīdzību? Margarita Vilcāne: O nē, es ar tehnikām esmu diezgan tāds, kā tur sauc krieviski – “čaiņiks”. Bet mani tas netraucē, nē, nē, nē, viss ir kārtībā. Un pie tam arī ar tām krustvārdu mīklām… Es visu laiku par tām mūsu latviešu krustvārdu mīklām varu tikai šausmināties. Tur, es nezinu, lielākā upe kaut kādā tur Čaučau ciematā vai vēl kaut kur Āfrikā. Nu tas ir stulbi. Ļoti labas krievu valodā ir krustvārdu mīklas, nu tagad viņas ir tik pieejamas, cik pieejamas. Nē, viss ir kārtībā. Un grāmatas. Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Cik daudz sevī laižat iekšā šos visus lielos pasaules notikumus, visus nemierus, karus... Margarita Vilcāne: Arī tikai zināšanai, jo, teiksim, par… nu par to, kas notiek ar Ukrainu, man bija skaidrs pēc divām nedēļām, kad sākās tas karš… kur arī kārtējā mācība, nekad nesaki nekad. Es biju pārliecināta, ka tas nevar būt. Nu tagad es esmu daudz piesardzīgāka par tādiem apgalvojumiem. Un, ja nopietni par to sāk domāt, tad vispār nav iespējams dzīvot. Jo tur cilvēki mirst katru dienu, katru minūti, un tās šausmas, kādās viņi dzīvo. Nu kā lai es nenovērtēju to, kā es dzīvoju, kādi man ir apstākļi. (..) Par sadarbību ar Raimondu Paulu ir, protams, daudz stāstīts, mani vairāk interesētu, kā jums veidojās tā sazobe arī ar citām dziedātājām, jo ir zināms, ka Raimonds Pauls atrod vienu talantu, tad nākamo, tad nākamo, un tev pašam tālāk jāmēģina ir tajā dziesmu jūrā izpeldēt. Kad Raimonds Pauls atrada Noru Bumbieri, tad Mirdzu Zīveri un Aiju Kukuli un tā tālāk. Kā tur ir tā greizsirdība, sāncensība? Margarita Vilcāne: Es jums pateikšu, ka visa tā reakcija ir atkarīga, kā saka, no tā prāta daudzumu, ko tev Dieviņš devis. Jo pirmais brīdis ir ļoti sāpīgs. Ar to, teiksim, tas raksturojas, ka Raimonds raksta Tev – sajūta ir kolosāla, tu tikai kā putniņš, kā saka, atver muti un čivini tālāk. Un liekas, ka tā būs vienmēr. Bet nē, cilvēks… Raimonds iet savu ceļu. Tev tas ir jāsaprot, jāpieņem un tev visu laiku jāpatur prātā arī tas savs ceļš. Bet es saku pirmais brīdis ir ļoti sāpīgs, bet pēc tam es saku – stop stop, bet tā tak nav. Tā tas bija arī jums, kad Nora parādījās uz skatuves un tālāk Mirdza Zīvere un Aija Kukule? Margarita Vilcāne: Es ļoti ātri tam tiku pāri, ļoti ātri, bet pirmais brīdis, nu tā – nu kā, es taču šo dziesmu varu nodziedāt labāk un tā. Tā ir mana dziesma. Nē, tā nav tava dziesma, tā ir Raimonda Paula dziesma, viņš dod, kam viņš grib. Un paldies Dievam. Nāca Nora, nāca Aija, nāca Mirdza, nu – mūsu zieds. Pateicoties Raimondam. Un viens tur turētu aizvainojumu sevī visu laiku, pie kā tas novestu? Tas ir neauglīgi. Ne vienam, ne otram. Es vēroju, ka ar maestro jums arvien ir ļoti, ļoti ciešas attiecības, viņš vienmēr ļoti silti izsakās par jums un jums ir… Margarita Vilcāne: Pēdējā laikā… pēdējie kaut kādi gadi, jo Raimonds vienmēr… Raimonds ir Raimonds. Viņš var pateikt, tikai tas ir pareizi jāuztver. Nē, mums ir labas attiecības, labas cauri visiem gadiem, kas tur tajos gados nebūtu un tā. Pats sākums visiem – nu visi viņā samīlējušies līdz ausīm, nu pēc tam tālāk? Nu tad ko tu ar to mīlestību darīsi? Viņš prot savaldzināt. Bet tas ir forši. Tas ir forši! Es esmu dzirdējis no Maestro, viņš man ir teicis, ka arī novērtē, ka Margarita zināja to brīdi un juta to brīdi, kad pateikt skatuvei – šobrīd pietiek. Ka ne visi dziedātāji jūt to brīdi, ka darba mūžs skatuvei ir atdots un varbūt vairs arī nevajag uz tās kāpt. Kāds jums bija šis brīdis, jo bija virkne koncertu, atvadu koncertu, pēdējo koncertu... Margarita Vilcāne: Ziniet, tur ir tā, ja dzīve mani spiestu – ja man nebūtu, ko ēst, es būtu spiesta strādāt. Ko tas nozīmē? Man būtu visu laiku sevi jāuztur formā. Kā teiksim, Viktors to dara, cepuri nost, viņš tiešām ir ļoti labā vokālā formā. Vai Žoržs Siksna. Bet tas prasa darbu. Man tas nebija nepieciešams. Tā nevar – nodziedāt koncertu, pēc tam mēnesi nevērt muti vaļā un atkal. Tas ir nereāli. Ja kāds to saka, tās ir blēņas. Un tāpēc es sapratu – nu pietiek. Pāršķīru to lapu, arī ne pārāk viegli, ar pārdomām, ar asarām, izraudāts, izsāpēts, viss ir bijis. Bet mājas apstākļos... Margarita Vilcāne: Nē nē. Vienīgais, kas man bija, kad es auklēju savus mazbērniņus, tad viņiem dziedāju šūpuļdziesmas, obligāti bija jādzied katru vakaru. Valterītis, viņam jau acis krīt ciet - "vējiņš pūš", tas nozīmē, "Pūt, vējiņi". Manī bija tad, kad es strādāju un koncertēju, nenormāla mīlestība uz savu darbu, tur vispār nav ko runāt. Arī uz dziedāšanas procesu. Man bija bauda no visa tā. Un vienā brīdī es to baudu sāku zaudēt. Un tad sāku just, ka es smaidu tā falši. To uz skatuves redz un jūt. Es bišķi sapinos, bet skaidrs ir viens, ja es būtu spiesta, es būtu to darījusi. Spiesta nebiju. Lapa pāršķirta un viss.

Ja gribi kaut ko sasniegt, tici tam, ko dari. Un ja nesanāk - neapstājies pusceļā, iesaka Latvijas hokeja izlases treneris Harijs Vītoliņš. Par smagajām Rīgas "Dinamo" nometnēm un emocijām pēc Latvijas uzvarām, par tagadējās Krievijas apbalvojumiem un kāpēc neslēpo, arī par hokejistu Vītoliņu dzimtu un kas tajā ir "Inde Tabaka" saruna ar Hariju Vītoliņu Laikmeta krustpunktā. "Lai sportā sasniegtu mērķi, ir smagi jāstrādā, bet vienlaikus jāsaprot – dzīve ir daudz kas vairāk un daudz kas lielāks nekā tikai sports un hokejs." Tā ir teicis raidījuma viesis. Viņa dzīve ir hokejs un arī viņa dzimtas dzīve ir cieši saistīta ar hokeja spēli. Latvijas hokeja vēsturē savu vārdu ierakstījuši nu jau trīs Hariji Vītoliņi. Vectēvs, tēvs un mazdēls.  1986.gadā laikrakstā "Sports" par tolaik 20 gadus jauno hokejistu leģendārais treneris Vladimirs Jurzinovs saka šādus vārdus: "Harijs spēlē labi. Pagaidām viņam trūkst tikai fiziskās sagatavotības. Jācer, ka puisim nepietrūks centības un izturības." Ar centību un izturību Harijs Vītoliņš hokejā ir joprojām. Šogad Latvijā ziema ir gandrīz bez sniega un ledus, daudziem maziem un lieliem hokeja amatieriem tā ir vilšanās, ka nav iespējams savā piemājas ledus laukumā kaut paslidot. Kad pēdējo reizi spēlējāt hokeju brīvā dabā, ārpus hokeja halles? Harijs Vītoliņš: Tas ir labs jautājums, tas ir ļoti sen. Pat neatceros, jo vienmēr ir bijis… Nē, esmu atklātajā ledū spēlējis. Jā, mums ir, kur es dzīvoju – Kreiclingenes pilsētā Šveicē, jā, mums ir iekšējā halle un ārējā halle. Un ārējā hallē vienreiz nedēļā tur tādi veterāni savācas, mēs sametamies naudiņu un savā starpā uzspēlējam. Decembrī es esmu kādas divas reizes bijis, tagad janvārī vēl neesmu bijis. Tas tā kā atklātais ledus, bet joprojām mākslīgais… Bet tā uz dīķa vai kaut kur kādā parkā… to pat grūti atcerēties, kad tas pēdējo reizi bijis. Šveice šobrīd ir jūsu pamata dzīvesvieta. No Latvijā sniegu šoziem diez vai vairs ieraudzīsim, kā Šveicē ar ziemu un sniegu? Haris Vītoliņš: Nu tur, kur es dzīvoju, tur arī sniega nav, zaļš apkārt, mums tā pilsēta ir unikāla - pie ezera, un tas ezers met tādu loku, un mēs tieši tanī lokā dzīvojam, un vienmēr visas tās prognozes, kas nāk pāri tam reģionam, pie mums nekad nepiepildās. Ja saka, būs liels sniegs, mēs viņu gaidām, sniega nav, bet pabrauc burtiski 10 minūtes ārā no pilsētas - visapkārt ir sniegs. Tā tāda dabas parādība. Mēs vienmēr sakām, varbūt tas ir labi, jo citur ir lieli lieti, plūdi un viss kaut kas, pie mums nekas nav, mums tāds mierīgais stūrītis. Mēs tikai smeļamies informāciju pēc ziņām, ka kaut kas ir noticis, liekas, ka pie mums nekas nav, bet izbrauc ārā, tad to konstatē, ka patiešām kaut kas ir. (..) Par sportista dzīvi pēc profesionālās karjeras beigām - ne visi kļūst, piemēram, par treneriem, ir piemēri ne tikai no hokeja, bet arī citos sporta veidos, kur pēc šī pacēluma ir arī ļaudis, kas sabrūk, kas nespēj atgriezties tajā normālajā dzīvē, kad lielais sports ir beidzies. Harijs Vītoliņš: Jā, nu mani vienmēr interesējis hokejs, man ir tā bijis, ka es, jau spēlējot pēdējos, teiksim, četrus piecus gadus, pirms es beidzu spēlēt, es zināju, ka es no hokeja nekur tālu neaiziešu. Ir spēlētāji, piemēram, kā Sandis [Ozoliņš], viņam varbūt tas trenera darbs ne visai piesaista. Bet es zināju, ka mani interesē tas, jo man likās, ka es būtu pamainījis savādāk, es būtu darījis savādāk, un tu kā spēlētājs to nevari izdarīt, jo tev ir savs treneris. Un es domāju, ja kādreiz es būšu treneris, es mēģināšu tur kaut ko mainīt.  Un varbūt tie ir tie hokeja gēni, jo vectēvs bija hokejists, tēvs - hokejists un no tā tālu tu neaizej. Un kļūt par treneri.... Jā, tā bija atkal tāda likteņa sakritība, man sanāca tā, kur es pēdējā gadā spēlēju, man tajā reģionā bija klubs, kurš redzēja, ka tomēr vecums ir 36 gadi, un viņi piedāvāja, varbūt es gribu beigt karjeru un iet par treneri sporta skolā pie viņiem. Viņi teica - bet tev jāšķiras ātri - nedēļas laikā mums vajadzīga atbilde. Tu šeit esi ilgu laiku spēlējis, tevi zina, puišiem ir interese, tu vari piesaistīt arī jaunos spēlētājus. (..) Tas bija ātri jāpieņem, man pat nebija laika apdomāt, vai jābeidz vai turpināt spēlēt. Bet tās traumas bija iemesls, kas man lika saprast, ka tāpat es ilgi neizvilkšu - gadu, varbūt divus. Pēdējais gads, ko es profesionāli spēlēju, tas bija tāds ļoti grūts. Traumas nepameta visu sezonu, un tanī brīdī es domāju - mocīties vai spēlēt tālāk un, konsultējoties ar ārstiem, kas mani ārstēja, viņi visi teica, ja tev ir iespēja beigt un tu vari dabūt uzreiz darbu - viennozīmīgi beidz.  Un pašam arī paziņu lokā ir kādi piemēri, kur ir kolēģi vai sportisti, kuriem neizdodas šāda pāreja un pēc tā lielā profesionālā pacēluma šis tukšums un varbūt pat tāds kā sabrukums iestājas? Harijs Vītoliņš: Es domāju, ka ir, viennozīmīgi. Tie, kas mēs savā laikā spēlējām, jo mums jau nebija laika izglītībai, tie treniņi bija tik daudz un tik liela noslogotība bija, ka mēs mācības bijām tā kā otrajā plānā atstājuši. Un tad, kad tu beidz, sevišķi tā kā mēs cīnāmies, latvieši vienmēr, lai izdzīvotu, mums jāspēlē ārzemēs, kur tomēr var samaksāt to izdzīvošanas naudu. Tad, pabeidzot sporta karjeru, tev izglītība nav tāda, lai tu varētu uzreiz iesaistīties.  Un es domāju, ka ir daudzi bijušie hokejisti, kas tanī brīdī - jā, ja tu nevari sameklēt, tev paiet kaut kāds brīdis, kamēr tu sāc saprast, ka ir dzīve atkal jāsāk no nulles. Tāpēc es mēģinu visiem teikt, iestāstīt, jo es esmu izgājis arī tam jaunatnes bērnu hokejam Šveicē cauri un sapratis, ka sports no mācībām nedrīkst būt pārāk liels atrāvienā. Jā, tu vari teikt, es gribu būt profesionāls sportists, es gribu vairāk ielikt, bet nedrīkst aizmirst to, ka ir jāmācās, jo dzīve 35 - 36 gados nebeidzās. Un ja tev ir kaut kāda bāze, kur tu esi ieguldījies mācībās, tad vienmēr varēsi turpināt tālāk. Ja arī tev tas hokejs patīk, tu jau vienmēr varēsi pie viņa atgriezties. (..) 2000. gadā Tava mamma Gunta "Panorāmā" saka, ka Harijam jau nebija izvēles nespēlēt hokeju, jo tētis spēlēja, vectēvs spēlēja. Harijs Vītoliņš: Es esmu priecīgs, ka man dzīve tā ieveidojusies, ka hokejs jau bijis no mazotnes. Jo tas man patika un nebija tādu brīžu, kad es negribētu. Varbūt pusaudžu gados… varbūt es kaut kur samelojos… pusaudžu gados bija brīdis, kad vienkārši negāja nekas. Un tad gribējās to visu pamest. Un, ja tev nesanāk, tad liekas uzreiz, kaut kas jādara cits. Un to es arī mēģinu iestāstīt vecākiem, kam ir mazāki bērni - pienāk tāds brīdis… Pirmais brīdis, kad tu tikai spēlē un gūsti baudu no tā sporta veida, un tad pienāk tas pusaudža vecums, kad tev tomēr kaut kas jātrenējas, lai to sasniegtu nākamo etapu. Un tanī brīdī kaut kas nepadodas, kaut kas nesanāk, un tad liekas – nu nē, es vairāk to negribu, jo tas nav tas, ko es darīju pirms tam. Man tieši tāpat bija un es atceros, mana vecāmamma, jo mamma strādāja, tētis strādāja, un vecāmamma bija vienīgā, kas mani vadāja uz visiem treniņiem. Vecaistēvs arī strādāja, un tāpēc sanāca tā, ka mani hokejā vairāk vecāmamma visur izvadāja. Un bija brīdis, kad viņa teica – jā, ja tu negribi spēlēt, dari kaut ko citu. Un es atceros, tas bija skolas laikos, mums bija no peldēšanas sekcijas atnākuši, mums bija jāpeld. Es tur nopeldēju kaut kādā trešā vietā un mani iekļāva peldēšanas sacensībās, un tieši ziema, es domāju - cik forši, baseinā, kur tu vispār pat… tanī laikā astoņdesmitajos gados tur nekas nav, tu vari peldēt. Bet tā peldēšana man aizņēma tikai nedēļu. Pēc nedēļas sapratu, ka es vairāk negribu peldēt. Ka es labāk uz sasaluša ūdens gribu spēlēt hokeju. Un tad mana vecāmamma vienkārši teica, ja tu tagad atgriezies, tad tev jāsaprot, ka tev tas jādara līdz galam. Tā bija tāda mācība, ka ir brīži, kad tomēr tev jāpārvar tas, ja tev kaut kas nesanāk. (..) 1986. gadā laikrakstā "Sports" treneris Vladimirs Jurzinovs intervijā piemin, ka "Harijs spēlē labi. Pagaidām viņam trūkst tikai fiziskās sagatavotības. Jācer, ka puisim nepietrūks centības un izturības".  Haris Vītoliņš: Tie bija tie grūtākie gadi, es atceros, ka es aizbraucu vasarā uz nometni, mani izsauca no junioriem pirmoreiz pie Rīgas "Dinamo". Un tā bija trīs nedēļu nometne, bet Rīgas "Dinamo" vienmēr meistarkomandu sestdienās, svētdienās laida uz mājām. Un es atceros, ka mans draugu loks, es teicu, sestdien es būšu mājās, tur bija kaut kāda dzimšanas diena vai kaut kas bija paredzēts, es teicu - es obligāti būšu.  Un vienmēr sestdienās mēs skrējām tādu lielu krosu. Un es atskrēju pēdējais, ar lielu atstarpi, un tad visi jau bija nomazgājušies, visi gribēja pēc iespējas ātrāk mājās, un es sapratu to, ka uz mani neviens negaidīs. Es biju nosvīdis viss, es iekāpu autobusā, paņēmu mantas un braucu uz Rīgu. Pēc tam tāds sasvīdis aizbraucu līdz mājām, iekritu gultā un nogulēju bezmaz vai divas dienas, nepiecēlos. Tas bija smagi. Tie pirmie gadi, kad no tā junioru līmeņa mēs pārgājām… To, ko tu lasīji, ka Jurzinovs pārgāja uz to citu pieeju, kad ieguldīt to fizisko, lai ilgāk varētu izturēt, un tas bija patiešām smagi. (..) Vairākos fragmentos redzējām Oļegu Znaroku un jūsu abu ceļi saiet kopā trenera darbā. Arī Krievijā. Gan Krievijas izlase, gan trenējot dažādas KHL komandas. Šis Krievijas posms Latvijas sabiedrībā ir vērtēts arī ļoti dažādi, jo tas darbs bija arī sākot no 2014. gada, kad bija jau Krievijas rīcība, okupējot Krimu.  Sports un politika, šis laiks Krievijas komandās. Harijs Vītoliņš: Tanī brīdī varbūt kaut kur tā informācija nebija tik daudz, jo noslogotība sportā bija tik liela un viss tika koncentrēts tikai sportam. Tanī brīdī neinteresēja, kas notiek, jo likās, ka tas ir tikai sarunāts. Tanī pašā laikā arī Latvijas izlase piedalījās 2014. gada pasaules čempionātā, ar Latvijas līdzjutējiem bija pilnas tribīnes, man liekas divi, trīs tūkstoši bija atbraukuši uz Baltkrieviju, un likās, ka viss iet tā, kā tas ir gājis. Man tanī brīdī, jā, tas vienkārši bija vairāk tikai sports. Tikai sports, bet tu droši vien varēji nojaust, pieļaut, ka tie kadri, ko redzējām mēs šeit, kur, piemēram, tev ar Znaroku ir šīs Georga lentas piespraustas, ka tas var radīt sava veida reakciju un viedokli. Harijs Vītoliņš: To es tagad varbūt saprotu, ka cilvēkiem tas…. Neviens jau droši vien tās ar varu nelika likt... Harijs Vītoliņš: Katrai valstij ir kaut kādi savi noteikumi, un ja tu tur strādā, tu viņus pieņem. N tikai mēs kā latvieši, arī amerikāņi. Viņi tieši tāpat to dara. Viņi, atbraucot uz Krieviju, viņi tāpat, ja viņiem kaut kādos tur datumos sanāk spēles, viņiem pasaka, ka tev tas jādara, viņi to dara. Arī ja tu aizbrauc uz Ameriku, viņiem ir kaut kādi savi simboli, kas konkrētās dienās tiek izmantoti, tu pieņem to, jo tu tur strādā. Piemēram, es strādāju Šveicē, tāpat viņiem ir kaut kādas dienas, vai tas patīk visiem - tas viņiem tanī brīdī neinteresē, viņiem interesē tanī valstī, ja tu tur strādā, tad tu to pieņem. (..) Vai vari pieļaut, ka kādreiz tavas trenera gaitas arī var atgriezties Krievijā? Harijs Vītoliņš: Pašlaik es to neredzu. Es esmu vairākas reizes atteicis arī, pēc 2022. gada es esmu atteicis. Bet tu nezini kā dzīve iegriežas. Dotā brīdī viennozīmīgi nē. Tad jāgaida Ukrainas uzvara. Harijs Vītoliņš: Nu jā, kā es saku - tu nezini, kā tā dzīve iegriezīsies.

"Straumi" esmu redzējis divas reizes un joprojām nesaprotu, kā tā filma ir uztaisīta, tikai tas, ka viņa ir ārkārtīgi emocionāla, neparasta un profesionāli savdabīga – atzīst leģendārais operators Miks Zvirbulis. Par paša emocijām Kannās un kā filmu kadri pie viņa atnāk sapnī, par tēva bišu dravu un zvejnieku piparotajiem jokiem – saruna ar Miku Zvirbuli Laikmeta krustpunktā. "Pašmērķība un manierīgums ir tikpat lieli kino operatora darba trūkumi kā pelēki neizteiksmīgs un inerts attēls. Māksliniecisko rezultātu nosaka galvenokārt māka atteikties no visa liekā, virspusējā. Izvēlēties no operatora izteiksmes līdzekļu plašā klāsta pašu nepieciešamāko un darbam vispiemērotāko. Radoša patstāvība, savdabība, dramaturģiska domāšana, emocionalitāte, prasme veidot darbības vidi un atmosfēru, manuprāt, ir tās īpašības, kas raksturo īstu operatoru atšķirībā no amatnieka šī vārda sliktākajā nozīmē." Tā 1987.gadā žurnālā "Kino" par savu profesiju raksta kino operators Miks Zvirbulis. Viņš ir viens no pirmajiem profesionāli izglītotajiem kinooperatoriem Latvijā, viņš ir nofilmējis Latvijas kino zelta fondu, saņēmis Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā, un Rīgas Kinostudijā sāka strādāt jau tālajā 1960. gadā.  Pirmais jautājums ir par filmu "Straume", par to tagad runā visi Latvijā un aiz mūsu robežām. Vai Straumi esat redzējis, cik daudz par to esat dzirdējis? Miks Zvirbulis: "Straumi" esmu redzējis divas reizes, joprojām es nesaprotu, kā tā filma ir uztaisīta. Tikai tas, ka viņa ir ārkārtīgi emocionāla, neparasta un profesionāli savdabīga, tas ir pats sev saprotams. Un ļoti simpātiska ir filmas autoru rīcība, ka, neskatoties uz šiem lielajiem panākumiem, ka viņiem bija tik daudz prāta, ka neiesaistīties sadarbībā ar Holivudu, kas būtu atkal viens tāds posms, kas ierobežo viņu radošo brīvību.  Par mūziku - man tā it kā sveša lieta, bet tas, ka rezultāts uz ekrāna ir apskaužamā kvalitātē, tas ir nepārprotami, un es esmu institūtā mācīts, ka ekrānam mēli blakus nepiekārsi, ka visu rāda bilde. Un bilde ir tā, kas šajā gadījumā pat bez skaņas dara to, kas retā filmā ir sasniedzams kvalitātes ziņā. Statistikas dati rāda, ka "Straumi" Latvijā būs noskatījušies visvairāk skatītāju, kas ir bijis kādai filmai kopš neatkarības atjaunošanas, "Straumei" ir jau miljoniem skatītāju aiz mūsu robežām. Kas ir tas, jūsuprāt, kas ļaudis uzrunā šajā filmā?  Ne jau tikai tas kaķītis ar skaistajām acīm. Miks Zvirbulis: Ļoti elementāras lietas, man tā liekas. Ja paskatās kaut vai Rozītes Stiebras filmas un to, ko mēs redzam televīzijas ekrānos, tad tās ir divas dažādas pasaules. Viena ir orientēta uz kādām lētām ārišķībām un otra - uz ļoti emocionālu pieeju nopietnām lietām. Un man liekas, ka Zilbalodim te ir izdevies sasniegt to, ko multiplikācijas filmas, man liekas, vispār reti kaut kur var redzēt. Neesmu pēdējā laikā redzējis Volta Disneja filmas, man liekas, ka tas bija tas periods, kur bija kaut kādas ļoti nopietnas multiplikāciju filmu vērtības. Un tad ir vesels periods, sevišķi tas, ko mēs te redzam bieži vien uz ekrāniem – tas ir tas pats, kas ir amerikāņu kino bieži vien dominē arī mākslas filmās – atgriešanās pie mēmā kino perioda, kad uzskatīja, ka ir nepieciešami kādi ārēji līdzekļi, lai piesaistītu skatītāju uzmanību. Te tas nav vajadzīgs. Te ir…  nu es nezinu…  par kino ļoti grūti runāt vārdos. Sevišķi operatoriem, jo viņiem, kā saka, tā vārdu izteiksme nav tā galvenā… Bet jūs minējāt, ka "Straumi" esat devies skatīties divreiz, kāpēc? Miks Zvirbulis: Aiz milzīgi lielas cieņas un ieinteresētības, jo es saku, es neesmu nekad neko tamlīdzīgu redzējis multiplikācijā un ne jau šo filmu vien. Ir filmas, kas mani ar kaut ko ļoti piesaista, es eju skatīties, un atšķirībā no daudziem, kas skatās televīzijas ekrānā vai telefonā, vai nezinu, kādā vēl tehniskā izpildījumā... Es esmu no tiem cilvēkiem, kas savā laikā institūtā vienā eksāmenā biju spiests atbildēt uz biļetes jautājumu, kādas ir labākās vietas kino teātrī. Un tas bija laiks, kad nebija vēl platekrāna ekrāns. Un tā atbilde, kas bija, protams, mācību procesā pieradīta, ka labākā vieta kinoteātrī ir divarpus ekrānu platuma attālumā no ekrāna zālē. Un tad attēla bilde un skaņa ir vislabākā. Kura tā varētu būt – kāda 10. rinda? Miks Zvirbulis: Nu tā – cik plats tas ekrāns. Tagad ir platais ekrāns. Bet es joprojām eju skatīties 99% gadījumā uz "Splendidu", jo tur ir visa atmosfēra. Popkorns un viss pārējais man vienmēr ir traucējis, un es tur sēžu… sevišķi tāpēc, ka to vecais Jemeļjanovs ir būvējis pirms 101 gada laikam kā pirmo laikam speciāli būvēto kinoteātri Baltijas valstīs, un tur tas košais dekorējums ir ļoti traucējošs skaņas uztveres kvalitātei, tāpēc sēžu kādā 5., 6., 7. rindā, lai es tā labi varu redzēt, grozīt galvu, uztvert detaļas un ne tikai pa pliko, kā saka, sižetu, bet mani interesē bilde. (..)  Kādu jūs redzat šī brīža kino veidotāju paaudzi – operatorus, režisorus? Miks Zvirbulis: Man ir prieks par to, ka, neskatoties uz pesimistiskajām laikmeta vērtējuma iezīmēm, kino ir dzīvs un ir interesants, un ne tikai tāpēc, ka rodas tāda negaidītas kvalitātes filmu kā "Straume", bet vesela virkne pilnmetrāžas mākslas filmas un dokumentālās. Man būtu ļoti grūti tagad saukt kaut kādus konkrētus vārdus, jo noteikti kaut ko labu es būšu aizmirsis, bet kaut vai Dāvja Sīmaņa pēdējā filma un tāpat Viduleja [Anna}] un…  vesela virkne filmu ir tās, kas rāda, ka arī kino ir dzīvs un ar, manuprāt, ar ārkārtīgi lielu perspektīvu attīstīties. Ja vien būs pietiekami tāda pretimnākoša vadošo cilvēku uzmanība.  Un mani ļoti apmierina tas, ka tāds cilvēks kā Dita Rietuma un Daira Āboliņa ir cilvēks savā vietā un arī no valdības puses ir izpratne un naudas izteiksmē piešķīrumos. Kaut vai tas, kas bija vērojams Latvijas simtgadē. Jo es varu salīdzināt tikai ar to laiku, kad arī viens no cilvēkiem, kam savā laikā bija vara … Repše… bija tas, kas, man liekas, savas…  Kā lai saka, tādas, varbūt par aprobežotību to nevar saukt… tādas stabilas, vienpusīgas patiesības uztveres dēļ arī kino nodarīja ļoti lielu ļaunumu. (..) Miks Zvirbulis: Vispār jau vārdos ļoti grūti runāt par bildi, man tā liekas, ka vārdos var tā vienkāršoti kaut ko atstāstīt, ja iet runa par filmu, tad varbūt tas ir sižets. Bet es neticu, ka vārdos var runāt par mūziku vai par tēlotājas mākslas darbiem tādā veidā, lai rastos tas pats emocionālais satraukums vai stāvoklis, kāds ir tad, ja tu to skaties ar acīm. (..) Man ir sajūta, ka par filmu var runāt, sēžot varbūt kinozālē un skatoties, tad kaut ko var….  

Ir sajūta, ka esam iebraukuši ļoti seklos ūdeņos, nevirzāmies mērķtiecīgi un trūkst cilvēku, kuriem gribam uzticēties, tā vietā ir virspusēja vāvuļošana – tādas pārdomas ir mācītājam Jurim Cālītim. Par iecietību sabiedrībā un baznīcā, par brālēnu padomju disidentu un bērniem "Zvanniekos", arī par Jēzus seju un eņģeļiem – saruna ar Juri Cālīti Laikmeta krustpunktā. "Tagad visā pasaulē ir tāds ļoti dīvains brīdis. To sāka veidot, piemēram, tāda parādība kā prezidents Tramps – ar savu negodīgumu, melošanu, egocentrismu. Cilvēki redzēja, ka var pārkāpt robežas – viņš var pārkāpt robežas, un mēs arī varam pārkāpt. Šajā satrakotajā gaisotnē ar karu Ukrainā mēs esam uzvandīti. Un vienīgais, kā mēs varam neļaut, lai mūs aizskalo, ir ievilkt elpu.  Mums ir drusku jānomierinās, mazāk agresijas, vairāk pacietības un pārdomu.” Tā laiku, kurā tagad dzīvojam, raksturo mācītājs Juris Cālītis. Viņš ir dzimis ulmaņlaikos, kā bērns redzējis karu un krievu okupācijā zaudējis tēvu. Juris izstaigājis daudzus trimdas latviešu ceļus un pēc neatkarības atgūšanas atgriezās Latvijā. Dzīves ceļā pats pieredzējis kāpumus un kritumus. Viņš ir mēģinājis palīdzēt piecelties daudziem, kuri dzīves pamatu ir zaudējuši. Zvannieku mājās Cēsu pusē siltums, atbalsts un Dieva mīlestība dota jaunajiem vecākiem un viņu atvasēm.  Šajā satrakotajā laikā mums ir jāievelk elpa, tāds ir jūsu padoms, un ļaudis var vaicāt, kā var ievilkt elpu, ja netālu notiek karš; kā var ievilkt elpu, ja sociālajos medijos kāds ieraksts var uzjundīt emocijas; kā var ievilkt elpu, ja kādam tuvam cilvēkam šobrīd neiet labi. Kāds ir jūsu padoms, kā nomierināties un kā aizskalot šo agresiju, kas ir apkārt? Juris Cālītis: Tas viss ir ļoti grūti, nav tādas vienkāršas atbildes vai receptes, nav arī tāda ātra terapeitiska padoma, kā mēs varam sevi sakārtot. Jo patiesībā beigu beigās tas ir saistīts ar to, kā mēs noformējam visu savu dzīvi. Tas nav tikai tāds elpas ievilciens uz kādiem atsevišķiem notikumiem, brīžiem, bet tam kā mēs savienojam lietas ap sevi. Un tas nav vienā brīdī, un tas nav kādā atsevišķā trauksmes reizē, bet tas ir kaut kas, kas ir jādara visu laiku. Mēs jau to darām visu laiku, jo visi cilvēki arī pat, ka ir ļoti grūti, mums ir tās lietas, ar kurām mēs ap sevi veidojam tādu redzējumu, tādu miera zonu. To mēs darām ar ar sportu, ar izklaidi, ar mūziku, ar reliģiju, un tas jautājums vienmēr ir, vai tas, ko mēs esam izvēlējušies kā šo veidotājbalstu, vai tas ir noturīgs? Un tāpēc es esmu mācītājs, man ir ļoti svarīgi, ka cilvēki atrod, ka viņam ir vajadzīgi arvien plašāk šie…  tā kā ūdenī virpuļi  –  tu iemet akmeni un un tie vilnīši iet arvien plašāk un plašāk. Tā tas ir mūsu dzīvē. Arī mēs esam iemesti kaut kur. Un tad mēs veidojam ap sevi tos pirmos vilnīšus – ģimene, bērni, darbs, izpriecas, kaut kas, kas mūs aizrauj, bet beigu beigās mums vajag to plašāko horizontu. Un es domāju, tas vienīgais padoms, ko es varu dot, ir ka mēs arvien saprotam, kas mums ir nepieciešams un ka mēs tā pārvērtējam – kas ir mani šie apkārtējie balsti. Juri, no pēdējā laika notikumiem es jums palūgšu vienu notikumu, kas jūs ir mierinājis, devis šo atelpu, un varbūt arī kādu vienu, kas gluži pretēji ir uzjundījis dusmas vai negācijas, jo es domāju, ka arī mācītāji mēdz būt pikti un nīgri, vai dusmīgi par kaut ko, kas notiek mūsu pasaulē apkārt. Juris Cālītis: Protams. Vieglāk ir sākt ar nīgrumu. Es domāju, visiem ir cerība, ka mēs Latvijā, vai arī citur dzīvojam, ka mēs varam paļauties uz tiem cilvēkiem, kam esam uzticējuši savu plašāku dzīves sakārtot – politiķi, tie, kas ir atbildīgi par administrāciju un sakārtošanu. Un mani visvairāk satrauc, ka… un es neesmu drošs, vai tas ir tikai mans subjektīvs redzējums, bet man tāda sajūta, ka mēs esam iebraukuši ar mūsu valsts vadības resursiem tādos… Nu ļoti seklos ūdeņos, ka mēs nebraucam nekur tā mērķtiecīgi, kur ir tāds viegls brauciens ar laivu vai ar kuģi, mēs kaut kā laipojam pa tādām dubļu peļķēm. Mani tas ļoti satrauc, ka mums trūkst cilvēku, kuriem mēs gribam uzticēties. Jūs sakāt – mēs, jūs nesakāt viņi, politiķi, bet mēs, visa sabiedrība. Juris Cālītis: Visa sabiedrība, tieši tā, jo mēs jau visi esam tajā pašā kuģī. Jautājums ir, kas ir tie kapteiņi un tā apkalpe, kas šo kuģi tur. Mēs jau tur esam pasažieri. Dažiem no mums varbūt ir kaut kādi amati un pienākumi, bet visumā mēs gribam, lai kāds tur augšā zina stūrēt un redz avārijas briesmas un tā tālāk. Un man tāda sajūta par šo sarūgtinājumu ir, ka šajā laikā cilvēki runā tukšu runāšanu, kur mēs sagaidām, ka būtu kaut kāda … ne jau risinājumi, bet saturīga sasaiste ar tautu, ar mūsu grūtībām un nevis kaut kādi vieglie apsolījumi un tā virspusējā vāvuļošana. Tas, kas mani visvairāk nodarbina, ka es tā klausos, ka es nedzirdu, ka lietas tiek vestas dziļumā. Es saklausu, ka, piemēram, vakarā, skatoties televīzijas ziņas, jūs tur dzirdat arī daudz vāvuļošanas. Juris Cālītis: Negribēja inkriminēt tikai kaut kādu vienu sektoru. Es jau es jau tāpat turu atbildīgus it sevišķi tos cilvēkus, kam ir atbildība par garīgo veselību  – tās ir baznīcas, mācītāji, visas konfesijas. Es tur arī neredzu, ka nāktu ar kaut kādu palīdzošo terapeitisku padomu un balstu. Tas mani skumdina visvairāk, jo es domāju, ka visur jau vajadzīgi šie cilvēki ar plašāku redzi un kam ir lielāka atbildība, ka viņi arī ar šo atbildību nāk talkā. Nu par prieku  –  man nav grūti, jo es patiesībā dzīvoju vienā tādā prieka oāzē, un tas ir pie maniem jauniešiem un bērniem Zvanniekos. Viņi ir ļoti problemātiski, kā jau visi, arī visparastākās ģimenēs bērni un jaunieši. Bet kaut kā mēs esam ar sievu visu laiku konstatējuši, cik mums ir brīnišķīgi jaunieši, kas ir tā  – prasi kaut ko darīt, uzreiz atsaucās nevis ar garu ģīmi velkas, bet dara un stāv līdzās. Un es jūtos ļoti… Prieks to dzirdēt, jo tagad ir stereotips, ka mūsdienu jauniešus nekas neinteresē, ir tikai telefons un "tiktoks"… Juris Cālītis: Tas jau nāk līdzi, bet nē, nav tā, nav tā. Bet es domāju, kad piemin "tiktoku" un visu pārējo, viedtelefonus. Ka ir tiešām jādod jauniešiem iespēja, ka viņi var pieskarties īstai dzīvei, un mēs to darām. Mēs uzskatām, piemēram, ka ir ļoti svarīgi, ka jauniešiem ir visādas iespējas iziet ārā, kur telefonus nevar lietot. Sports, mūzika, dejas, pastaigas, slēpošana, vienalga ko, ka tikai ir brīdis, kad jānoliek tas pie malas un tu esi kaut kā īstā telpā.

Elpa ir tas pavediens, ar kuru mēs vispār turamies pie dzīves, pārliecināta aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa un iesaka – elpojiet dziļi. Par bērnības atmiņām, kas nu ir kļuvušas par dižpārdokli, par turīgo Gobu dzimtu un Helenčika lomu seriālā, arī par reizi, kad honorāru viņai samaksāja sarkanās apakšbiksēs – saruna ar Zani Daudziņu Laikmeta krustpunktā. Špicbuks – arī tā mūsu šīs dienas raidījuma viesi sauca bērnībā. Savas bērnības smaržas, smakas, piedzīvojumus un pārdzīvojumus un arī okupētās Latvijas dzīves skaudro realitāti viņa ir apkopojusi grāmatā. “Bērnudienas komunālijā” ir aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas uzrakstīta liecība par mazas meitenes dzīvi padomjlaiku komunālajā dzīvoklī, atmiņas par dažādiem notikumiem un cilvēku likteņiem, kas ir daļa no mūsu vēl tik nesenās vēstures.  “Kopš sevi atceros, man vienmēr ir paticis klausīties cilvēku balsīs un viņu runāšanā,” – tā grāmatā raksta Zane.  Kas kopš bērnības ir saklausīts un kas sarunāts, par teātri, aktrises profesiju, grāmatu rakstīšanu un par to, kā pareizi elpot, runājot publikas un TV kameru priekšā, saruna ar aktrisi Zani Daudziņu. Zane Daudziņa: Bezgala liels prieks un milzīga privilēģija būt uzaicinātai, jo es jau tev arī aizkadrā teikusi, ka šis ir viens no maniem vismīļākajiem radioraidījumiem, es pati arī klausos varbūt ne gluži visas, bet ļoti, ļoti daudz esmu dzirdējusi, un man vienmēr bija šķitis, ka tas ir raidījums par cilvēkiem leģendām. Man pat sapnī nevarēja rādīties, ka tāds pagodinājums un prieks būs tādā piedalīties. Mums ir izcilas dzejnieces, rakstnieces, tulkojumi, proza, memuāru literatūra. Un tad Zane Daudziņa uzraksta "Bērnu dienas komunālijā" un, ja es nekļūdos, septītā tirāža jau ir izpārdota, tuvojas pie 20000 eksemplāriem, un šķiet, ka Vija Kilbloka rakstīja, ka šis būs pēdējo 10 gadu rekords. Vai tev ir savs skaidrojums, kas lasītājus uzrunāja šajā pēdējā darbā? Kā tu esi pārspējusi visas mūsu dzejnieces un rakstnieces, titulētos visus… Zane Daudziņa: Man nav atbildes uz šo. Es, protams, varu tikai kaut kā cerēt, ka tas ir godīgums un absolūta tāda ļaušanās tam procesam, bez tādas bargas pašcenzūras, absolūti bez ārējiem kaut kādiem spaidiem. Un līdz ar to tur ir tas, ko es patiešām jūtu, domāju, redzēju, atceros, un līdz ar to, ka tur ir daudz to smaku, trokšņu, skaņu, kā tu pats saki, man liekas, ka ir varbūt viegli. Es ceru, ka ir viegli to visu saošņāt, tajā visā kaut kā vieliski iekļauties arī lasītājam. Un man gribētos domāt, ka tiešām tā ir tā atklātības pakāpe, uz ko es esmu uzdrīkstējusies un kas man liekas lielākā vērtība tajā visā. Bet tā, ka varētu notikt šādi, to es nekādi nevarēju iedomāties. Grāmata tapa viegli? Šie stāsti, vairāki desmiti epizodes no tavas bērnības, jo es pieņemu, ja es kaut ko izdomātu tādu rakstīt, es sāktu, es kaut ko atcerētos, un tad vispār aizmirstu par rakstīšanu, es kādas divas stundas dzīvotu tajā atmiņā un sāktu pats aizmirst, ka man tas viss ir jāpieraksta. Zane Daudziņa: Bet tas ir ļoti svarīgi, ka tu kaut kādas divas stundas tajā visā dzīvo, viļņojies, un es tieši tā arī darīju. Kad man radās kaut kāds atmiņu grauds par, teiksim, tā epizode par mērkaķīti, kurš iegāzās tur atejas bedrē. Mana mīļā rotaļlieta, tad… Ko tētis izvilka. Un tētis bija tik labs, ka nomazgāja, man pašai nebija ar to jānodarbojas. Vārdu sakot, pērtiķītis mainīja krāsu. Bet es iedomājos par šo notikumu, un tad es tieši tā arī rīkojos, es gāju ārā, es darīju kaut kādus lauku darbus, es staigāju pa mežu, es rosījos un ļāvu tam visam kaut kā tā plaiksnīt prātā, un tad, kad man nāca kaut kādi konkrēti teikumi, tad es skrēju atpakaļ, vēru vaļā datoru, un tad es sāku. Un interesanti, ka vajag tikai piesēsties. Man tas ir tāds liels atklājums, to es sapratu, rakstot promocijas darbu. Ka tas vissarežģītākais moments ir vispār sevi piedabūt, piesēsties un sākt darīt. Un tad, kad tu esi pirmās 10 minūtes pārvarējis, tad jau kaut kas sāk notikt pa īstam, un tie vārdi birst un tad tikai vajag kaut kā ķert un ļaut tiem dzīvot. (..) viena liela daļa, sevišķi sākuma stāsti ir no laika, kad tev ir trīs un četri gadi. Tad es domāju, cik tās ir tavas atmiņas, cik varbūt tās ir tavas mammas vairāk atmiņas, kuras tu pārstāsti. Zane Daudziņa: Droši vien, jo mana mamma ir ļoti laba stāstniece un viņai ļoti patīk tos garšīgākos momentus atstāstīt daudzas reizes, tā kā es vairākus gadījumus, piemēram, to ar palmu, kurai pēkšņi nolūza visas lapas un sazin' kā tas viss varēja atgadīties, to es esmu noklausījusies pie viesību galdiem kaut kur jau no maza vecuma un vēl daudz, daudz reižu. Un līdz ar to man ir ļoti grūti pateikt, kas tajā visā ir mans un cik ļoti esmu tajā mammas bildē pati sevi iecēlusi iekšā. Droši vien, ka puse no tās grāmatas nebūtu, ja nebūtu mammas kolorīto garšīgo stāstu par tiem laikiem. Lasot grāmatu, arī mēģināju iztēloties, vai sadzirdēt tevi bērnībā. Tur ir viena epizode, kur tu lepojies, dižojies, ka tev ir nopirktas klavieres, un tu, vai tas ir savām krievu kaimiņienēm, saki – "papa mņe kupil klavieri". Tad es pilnīgi iztēlojos, ka iespējams, šeit tev radās aizmetņi tam tavam tēlam, kas ir bijis "Ugunsgrēkā" – Helēnai, es pilnīgi to sadzirdu. Zane Daudziņa: Es domāju, ka tas, ko es sākumā kā tādu joku stāstīju, ka esmu dzīvojusi komunālajā dzīvoklī, un tāpēc man tas akcents tik labi padodas. Tā ir balta patiesība. Nu tad, protams, es tam vēl pieliku to vienu smieklīgo epizodi, kas faktiski nemaz nebija tik smieklīga, manai mammai tā bija diezgan tāda trauksmaina epizode. Mani iedeva Dzemdību namā vienai krievu sievietei un es ļoti garšīgi arī paēdos, pirms vispār viņi to konstatēja. Tad, kad to otru zīdaini deva manai mammītei, un viņa teica, ka tas nav mans bērns, viņai pat tīri dusmīgi grūž – kā nav jūsu? Jūsu! Viņa: nē tas nav mans. Un tad izrādījās, ka es jau esmu labus malkus tās krievu sievietes pienu ieēdusi. Un tad man šķita tā aizkustinoši, ka varbūt no turienes arī man tas akcents. (..) Ļaudīm varbūt ir priekšstats, ka dažādos darbos tev vairāk režisori uztic komēdiju lomas vai satīru, arī Latvijas Radio fonotēkā tādu ir vesela virkne, bet tieši tādēļ es izvēlējos pilnīgi citu Zani Daudziņu. Tas ir 2001. gada ieraksts Latvijas Radioteātrī - . Annas Sakses "Pasakas par ziediem", režisore Irēna Cērmane. Šeit mēs dzirdam tādu Zani Daudziņu, kas varbūt nu parasti nav sadzirdama. Tev vairāk ir kādi "helenčiki" un dažādi sieviešu tēli. Mēs dzirdam, ka Zane Daudziņa lieliski var lasīt arī šāda veida stāstus. Zane Daudziņa: Jā, brīžiem man tā ļoti pietrūkst, tāpēc es biju ļoti priecīga, ka aptuveni pirms gada vai pusotra man bija iespēja arī Latvijas Radio ieskaņot savu dienasgrāmatu. Un vienmēr tas process, ka tu vari darīt kaut ko nopietnu un arī nedomāt, kā tu izskaties, ka tu var pilnībā ļauties tam brīdim, tas vienmēr man ir ārkārtīgi šķitis tāds skaists un īsts. Jā, varbūt, ka savulaik kaut kā, protams, neprasmīgāk es esmu to darījusi, bet maksimāli, cik es esmu sapratusi un kā es esmu jutusi. Man tas vienmēr ir bijis ļoti svarīgi, sevišķi pēc diploma saņemšanas, kad mēs īsti gandrīz neviens netikām teātra trupā. Tad mani ļoti bieži ņēma radio, es gandrīz divreiz nedēļā nācu uz Latvijas Radio kaut kādus prozas gabalus lasīt, pilnīgi visi tā laika Radio režisori kaut ko ir ar mani darījuši, mani aicinājuši. (..) Ir gada sākums. Kāds varbūt tev būtu elpošanas padoms ļaudīm, ne tikai tiem, kas ir ar publisko runu ikdienā saistīti, bet ļaudīm, kuri varbūt ir nedroši, pat iziet mājā no mājas ārā, vai kuriem ir kāds atbildīgs notikums vai satraucošs notikums. Es zinu, ka ir daži padomi vai elpošanas vingrinājumi, kā pašam sevi nomierināt vai harmonizēt, vai savākt. Vai tu šodien var dalīties ar kādu tiem? Zane Daudziņa: Varu. Pirmkārt, es gribu teikt un vēl un vēl uzsvērt, tāpat kā saviem daudzajiem audzēkņiem neskaitāmas reizes esmu sacījusi, ka elpa, tas ir milzīgs spēka avots. Elpa ir tas pavediens, ar kuru mēs vispār turamies pie dzīves. Un līdz ar to atstāt to pašplūsmā un nepieskatītu, un neapzinātu, tas ir ļoti neapdomīgi un muļķīgi. Līdz ar to katram cilvēkam, kurš grib, pirmkārt, būt vesels, dienā būtu jābūt kaut kādiem momentiem, kad viņš pamana, ka viņš elpo, pamana, kā elpo. Un, ja vēl tajā brīdī liek savai elpai plūst vēl vienmērīgāk, vēl dziļāk, vēl plūstošāk, vēl lēnāk, tad tas notiek apzināti. Un tad tu topi par savas dzīves vadītāju. Tu esi tomēr tas, kurš spēj ietekmēt procesus. Tu nezini, kas būs rīt, nevari ietekmēt to, kas būs pēc mēneša, bet tu vari ietekmēt savas elpas plūsmu šinī brīdī, arī tajā brīdī, kad reizēm notiek… Elpot lēni, elpot dziļi - kā var sevi savākt, ja kaut kas atbildīgs vai trauksmains? Zane Daudziņa: Būtu labi atjaunot to saikni ar bērna dabu sevī un saprast, ka mazs zīdainītis elpo vispareizāk. Viņš elpo ar visu torsu, vēderiņš cilājas, krūtiņas, viņš elpo it kā ar visu ķermeni. Protams, es to lieku pēdiņās, jo, loģiski, mēs elpojam plaušām, bet tiek apskābekļots maksimāli viss tas plaušu tilpums. Un, ja mēs spētu apzināties, ka mēs spējam to arī tagad, ne tikai kādreiz dziļā bērnībā miedziņā, kad bijām veseli bērni, bet ka mēs spējam iedarbināt to elpas plūsmu līdz pat nabiņai, ieelpot tā, ka visi plaušu apakšējie stūrīši izplešas, un mēs it kā izstumjam vēdera sieniņu uz āru. Ieelpot ar pilnu krūti, kā saka tautā, tas ir ļoti svarīgi. Apskābekļot visu savu organismu ļoti lēni, dziļi, pamatīgi. Un tad, ja mēs to spējam, tad tajā brīdī, kad mēs esam sakreņķējušies, satraukušies vai pirms kaut kādiem atbildīgiem stresa pilniem brīžiem mēs varam ņemt lietu savās rokās, mēs spējam savaldīt elpu seklas no tādas saraustītas mēs spējam izelpot visu to stresu ārā.  Ieelpot dziļi plūstoši un apskābekļot smadzenes, jo tas ir vienīgais veids, kā mēs varam vadīt to, lai tās sinapses starp smadzeņu neironiem ļoti precīzi slēgtos, tā, ka savukārt tie signāli no smadzenēm aiziet uz mutes muskulatūru, uz mēli, uz lūpām, uz aukslējām. Tieši tā, kā tam jābūt.

Ja kāds saka – viss ir slikti, man pretī ir jautājums – kādu informāciju tu patērē, saka Latvijā pieredzējušākā ziņu vadītāja Ilze Dobele un mudina apkārt saskatīt arī labo. Par sociālo tīklu ietekmi sabiedrībā un žurnālista atbildību, par Lūcijas kroni, Stefenhāgenu dzimtu un arī duetu ar Gvido Lingu saruna ar Ilzi Dobeli Laikmeta krustpunktā. “Pieredze, kas ir raidījumam "Panorāma", to nevar novērtēt par zemu. Gadu garumā ir mainījušies "Panorāmas" vakara ziņu vadītāji, bet pati "Panorāma" un skatītāju uzticība ir saglabājusies.” Šos vārdus raidījuma 50 gadu jubilejā 2013.gadā teica LNT vakara ziņu vadītāja Ilze Dobele. Toreiz LNT un "Panorāma" bija sīvi konkurenti, un toreiz Ilze diez vai varēja pat nojaust, ka pēc kāda laika LNT vairs nebūs, toties viņa pati kļūs par daļu no "Panorāmas". Šis gads sabiedriskajam medijam ir būtisks, jo Latvijas Radio un Latvijas Televīzija sāk strādāt vienoti. Par medijiem šodien, to nākotni un pieredzēto agrāk. Par dzīvi ārpus televīzijas un ziņām saruna ar kolēģi, raidījuma "Panorāma" vadītāju Ilzi Dobeli. 30 gadi televīzijā. Var teikt, ka kopā ar tevi ekrānā jau ir uzaugusi paaudze, kura dzimusi pēc neatkarības atgūšanas. Kā ir būt ziņu moderatoram, šķiet, šobrīd ar visgarāko stāžu starp Latvijas televīziju kanāliem. Ilze Dobele: Neesmu mērījusi, nezinu, bet jā, man ir jaunieši bijuši, kas ir teikuši, nu jau vairs ne paši jaunieši, bet kuriem ir bērni, un saka, jā, es atceros, es augu un redzēju tevi LNT, un priecājos, ka mani bērni joprojām varēs tevi redzēt. Tas liekas mazliet dīvaini un to ar prātu mazliet pat ir grūti aptvert, bet tā ir noticis, un tas laiks, kas ir aizritējis, kā tu pats ļoti labi zini, ārkārtīgi piesātināti, jo ziņās tiešām nav bijis iespēja tā vienkārši atbīdīt, metaforiski sakot - krēslu no galda un pateikt, nu labi, tagad es varu mazliet atpūsties. Ziņas to nepieļauj, ziņas ir dzīvas, un es domāju, ka tā nepieciešamība dzīvot līdzi ziņām un tur atrasties droši vien arī ir likumsakarīgi mani vedusi cauri tiem gadiem un tagad jau tiešām desmitgadēm. Kurš bija tas gads, kad televīzijā pirmoreiz varēja redzēt? Ilze Dobele: Tas varēja būt 1993., bet tās vēl nebija ziņas. Toreiz vēl bija tāda televīzija NTV5, kurā patiesībā arī ziņu darbs man sākās vēl pat pirms LNT. Toreiz mums bija dažādi projekti ārpus ziņām un pats pirmais, kad toreiz man Arnolds Liniņš pamatlietas parādīja par televīziju vai televīzijas izpratni, un tās bija tikai pāris tikšanās reizes, bet tās es esmu locījusi tik dažādi visu šo laiku. Tie bija tādi kā paziņojumi, sludinājumi kadrā, tādas lietas kādreiz arī bija, kad tagad kādam kaut ko tādu stāsta, tas liekas gandrīz smieklīgi. Bet tādas lietas bija. Ja mēs pieminam jauno paaudzi, jauno skatītāju paaudzi, tagad ir moderni, jo īpaši gados jaunākiem cilvēkiem teikt, ka mums mājās nav televizora, vai mēs ziņas neskatāmies. Kādu tu redzi mūsu ziņu moderatora profesijas nākotni? Varbūt paies pāris gadi un ziņas lasīs mākslīgais intelekts, kaut kāda mākslīgā seja, robots vai ar pāris klikšķiem varēs izveidot katram vakaram sava ziņu moderatoru. Ilze Dobele: Jā, es par to esmu domājusi, bet esmu secinājusi arī to, ka tomēr mēs izejam cauri vairākiem tādiem kā cikliem ļoti bieži. Manuprāt, tas, tāpat kā kādreiz teica, ka grāmatas vairs nebūs un visi lasīs tikai elektroniskās grāmatas. Man šķiet, ka cilvēciskais kontakts vai nepieciešamība just saziņu ar kādu, kurš tev kaut ko stāsta, vai paziņo, manuprāt, tā nepazudīs. Ja nu vienīgi, protams, mēs visi pazaudēsim spēju mūsu skatītāju uzrunāt. Un tas gan man vairāk pat uztrauktu. Tas, ko kādreiz mēs tik cītīgi mācījāmies arī pie Antonijas Apeles, pie Arnolda Liniņa un arī Aina Matīsa daudz ir strādājusi un daudz nodevusi šīs zināšanas tālāk. Manuprāt, tas ir tas, kāpēc mēs vispār kaut ko esam vēlējušies kādreiz ziņot, tikai tāpēc, ka viņi mūs ielika mūsos šīs zināšanas par nepieciešamību klausītāju vai skatītāju uzrunāt, līdz viņam aizsūtīt šo ziņu. Mācīties šo runas loģiku, kura nosaka, kā cilvēkam pastāstīt, kas ir svarīgākais, un viņam arī tad palīdzēt saprast. Un tad, es domāju, tad viņam gribas to televizoru ieslēgt un paklausīties, ja viņu uzrunā, bet ja viņš nejūt… Svarīgi ir arī tad, ja viņš tic, ko viņam stāsta, uzticas… Ilze Dobele: Jā, uzticas. Tic, es teiktu, tie ir fakti un drīzāk vēlāk, lai cilvēks pats veido to savu viedokli. Es teiktu, ka būtu jāsaglabā tiešām šī zināšanu prasme pašos mūsos, protams, nedrīkst aizmirst par to, un mēģināt to arī nodot jaunajiem mūsu kolēģiem, ka tas ir galvenais. Skatītāju tiešām var just, kaut arī tu viņu neredzi, bet tu nerunā tukšā telpā, tev ir šī saikne ar cilvēku kopumu. Tas varbūt tā abstrakti izklausās, bet es domāju, ka tas varbūt arī man ļoti palīdzējis. Gan Antonija Apele, kuru es tiešām ārkārtīgi cienīju, un mums bija ļoti tuva sadarbība, gan arī citus pasniedzējus, kas šo ir palīdzējuši saprast un pēc tā es arī esmu vadījusies. Tā ka pateicība viņiem. Šo gadu Latvijas Radio un Latvijas Televīzija sāk kā vienots medijs. Ceļš uz apvienošanos bija ļoti garš un arī smagnējs. Kur tu redzi vienota sabiedriskā medija spēku un arī lomu šajos ļoti arī nemierīgajos laikos?  Ilze Dobele: Es domāju, ka neapšaubāmi redakcijas strādātu, man tā liktos, tā, kā tās strādā tagad, bet es paredzu, ka radoši risinājumi vai varētu teikt uzstādījumi ziņu vai citu raidījumu veidošanā noteikti saglabāsies tādi, kādi tie ir. Bet es pieļauju, ka ir noteikti zināmu pakāpju resursi, kuros sadarbība var notikt ļoti efektīvi. Varbūt informācijas ievākšanā, materiālu apstrādē vai kaut kādās lietās, kuras parādītu šo spēju efektīvāk, ātrāk apgūt noteiktu daudzumu informācijas, kas ļautu, iespējams, arī ātrāk to paveikt. Bet šeit nav runa par sacensību savā starpā, bet par to, ka varbūt vienu un to pašu lietu mēs, iespējams, darām vairāki cilvēki vienlaikus. Es vēlreiz gribētu teikt, ka, manuprāt, tas nenozīmētu, ka viens cilvēks gatavo pilnīgi visam. Bet tā būtu, manuprāt, tāda dalīšanās, sastrādāšanās, jo, piemēram, pagājušajā nedēļā tieši es meklēju dažus raidījumus pēc viena konkrēta atslēgas vārda. Un mani ļoti patīkami atklājās tieši tas, ka konkrēts atslēgas vārds, piemēram, LSM.LV man sarindo pilnīgi visus raidījumus, kas ir gan radio, gan televīzijā, gan arī sociālajos medijos, kas par šo tematu ir bijis. Nu principā tā ir tā sadarbība.  Jautājums droši vien ir tieši tā, cik efektīvi un cik labi mēs spēsim sadarboties ārpus šiem katra žurnālista profesionālajiem uzstādījumiem. Tur es redzu, ka tas varētu būt tāds solis tuvāk viens otram un arī spēja attiecīgi varbūt kādus līdzekļus un resursus tad pārdalīt uz kādu citu pusi. Piemēram, kaut vai tas ir operators, kurš filmē, vai samontēts materiāls, vai tā varbūt ir vienota milzīga datu bāze, kuru mēs visi kopīgi uzturam, tātad noteiktas lietas, kuras mums palīdz efektīvāk, mūsdienīgāk strādāt tikai tāpēc, lai mēs katrs nedarītu to pašu darbiņu vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz. Es atkal varu teikt, ka nedomāju, ka sacensība, jo mūsdienās sacensība, manuprāt, vairs nav tas vārds. Mūsdienās ir precizitāte, kas nomainīs sacensību - es domāju ātruma ziņā. Domāju, ka šāda sadarbība varētu būt tas veids, kā mēs varētu meklēt, bet nu to, protams, lems valde un skatīsimies, ko mēs no tā sagaidīsim. Ilze, pēdējo gadu tendence ir arī apšaubīt mediju un žurnālistu darbu. Protams, ir kļūdas, tās gadās, un tās ir jāatzīst, bet ir arī redzama tāda mērķtiecīga kampaņa, organizēt naida komentārus pret žurnālistiem, pret medijiem, īpaši tiem, kas pēta rok, analizē. Vai arī tu redzi, ka būt  žurnālistam šajos sociālo mediju laikos nav viegli, kad jebkurš var par tevi iekleksēt kaut ko, lielākoties jau nepamatoti. Ilze Dobele: Jā, tas noteikti nav viegli, un es esmu apzināti gandrīz, varētu teikt, atteikusies teju pilnībā no sava sociālo mediju kontu papildināšanas ar saturu. Arī šī iemesla dēļ? Ilze Dobele: Daļēji. Tāpēc, ka man šķita, ka, iespējams, daloties ar to, kas man ir svarīgs, tas kādam šķiet tā vērts, lai par to pasmietos, vai to izceltu pēc tam pret mani, un es nedomāju, ka tamdēļ man būtu šajā ziņā it kā jābaidās no tā tieši. Bet man šķita, ka iespējams…. Tam varbūt tiešām biju piešķīrusi lielāku nozīmi, nekā tas ir.  Tas, kā tu iesāki un es pilnīgi piekrītu, mēs kļūdāmies, mēs noteikti atzīstam un atvainojamies, un tas ir, manuprāt, veids, kā mēs varam gan paši nākamajā reizē nepieļaut šīs kļūdas, gan arī būt korekti pret mūsu klausītāju un skatītāju. Bet, manuprāt, ja mums beidzās šī viena pandēmija, nosacīti, kas bija medicīniskas izcelsmes pandēmija, tad šis tiešām ir milzīgs vīruss, kas ir izplatījies ļoti postoši pret tiem cilvēkiem, kuri paši to dara. Es pat domāju, ka šie cilvēki varbūt neapzinās, kā tas ir viņus mainījis kā cilvēkus, ja viņi uzskata, ka viņi var pret kādu vērsties naidapilni, nomelnojoši. Gan, manuprāt, tas ir inficējis pat tos, kuri to nedara, bet kuri cenšas izlīdzināt šīs situācijas, cenšas likt savus komentārus pretī, jo tādejādi jau mēs uzturam to organismu dzīvu. Mēs dodam tam vīrusam to organismu, kurā viņš var dzīvot un vairoties.  (..) Šie sociālie mediji kā tradicionālo mediju alternatīva. Mums jau tagad ir virkne politiķu, kuri saka: mums nevajag televīzijas vakara ziņas, mums nevajag "Panorāmu" vai citus kanālus, mēs ieliekam savu video "tiktokā, mēs dabūjam vairāk klikšķi un "laiku" nekā mūs tur vakarā "Panorāmā" redzētu. Ilze Dobele: Nu vai tā nav, ja mēs paskatāmies, vai tā nav? No vienas puses tā ir, bet ir arī ļaudis, piemēram, kas man ir nākuši klāt…  pēdējā laikā, es atminos, seniori kaut kur veikalā un saka, Arni , mums taču nākamgad pusi pensijas noņems. Es saku: kundze,  kur to ziņoja, kurā kanālā? Nu "tiktokā", vai "X". Es saku: bet tā nav tiesa. Viņa - bet tā bija ziņa! Ļaudis jau sāk pazaudēt šīs robežas starp tradicionālo mediju vai televīzijas vakara ziņām, un viņi jau arī to, ko redzējuši "tiktokā", uztver kā tādu simtprocentīgu patiesību. Tas arī paliek bīstami. Ilze Dobele: Tas ir bīstami, un es domāju, ka te redz, ir tas… es vismaz to redzu tā, ka tā ir izveidojusies un arī zināmā mērā pašu radītā .."nu kā tad mēs iesim kādam teikt kaut ko labu". Tāda neuzticēšanās ēna, tā pāraug uz to, ja mēs neuzticamies kādam, kas par to stāsta. Jo noteikti viņš nestāsta tā, kā ir. Un tad ir kaut kāda alternatīva, ko, manuprāt, ir aizsācis jau vienreiz esošais Amerikas prezidents, šī milzīgā neuzticēšanās sēšana sabiedrībā, neuzticības sēšana pret līdzcilvēkiem, pret sabiedriskajiem medijiem vai vienalga pret jebkuriem medijiem. Tie, kas nav viņa, visi pārējie ir neprecīzi.  Un te veidojas, manuprāt, tāda atdarināšana vai tāda situācijas spoguļošanās. Nesen viena neliela novada amatpersona teica: kāpēc es nevaru turpināt savu darbu, ja pat demokrātijas šūpulī Amerikas prezidenta kandidāts ir ar krimināllietu; man arī vēl nekas nav pierādīts, kāpēc es nevaru turpināt darbu?  Tātad mēs jau uzskatām, ka tas ir paraugs, mēs uzskatam, ka varam tā rīkoties. Un, manuprāt, tā ir ļoti kompleksa lieta, kur noteikti būtu jānāk… Es patiešām domāju, būtu jānāk kopā dažādu jomu profesionāļiem un jādomā, kādā veidā mēs varam šo sabiedrības daļu mēģināt aicināt arī lietot tradicionālos medijus un mēģināt šo uzticamību padarīt lielāku. Vai arī otrādi - parādīt, kur ir atšķirība starp patiesību un mānīšanos. Bet es domāju, ka to nevar izdarīt ne viens medijs, to nevar izdarīt nekāds regulators, tur ir jādomā, kādā veidā šīs lietas koordinēt. Es arī apzinos, ka savā ziņā tas tiek darīts, bet mēs redzam, ka tā, kā tas tiek darīts, tas līdz šim brīdim nav devis to vēlamo rezultātu. Protams, mēs nezinām, kā būtu, ja nebūtu nekas, mēs nevaram tā arī apgalvot.  Bet es domāju, ka tā ļoti, ļoti bīstama parādība. Tas, ka cilvēki arī pirms iepriekšējām pašvaldības vēlēšanām teica, ka viņi balsos par noteiktu spēku, jo viņi grib, lai viņiem ir gāze mājās un lai rīt mums neuzkrīt bumbas uz galvas. Kad vispār nebija nekāda kara. Tātad cilvēks spēj noticēt absolūti nereālam faktam, bet viņš notic.

Smiļģis uz teātra sienas, padomju kino un kastingi, savas zemes saimnieku spēks un skumjas par lauku skolu likteni, atbrīvošanās no okupantu pēdām un valsts atdzimšanas brīnums – tik dažādas šogad bijušas sarunas Laikmeta krustpunktā studijā – ar aktieriem, mūziķiem, politiķiem, māksliniekiem, zinātniekiem. Ieskats 2024.gada mirkļos. Gada garumā raidījumā Laikmeta krustpunktā esam sagaidījuši un iztaujājuši vairākus desmitus mūsu viesu, kas ir daļa no Latvijas laikmeta un ar savu darbu veidojuši mūsu jaunāko laiku vēsturi. Sportisti, mūziķi, politiķi, ārsti, žurnālisti, uzņēmēji, zinātnieki, aktieri – ļoti dažādi cilvēki. Šajā raidījumā vēlreiz satiekamies ar dažiem no gada garumā sastaptajiem mūsu raidījuma partneriem, uzklausām viņu pieredzes stāstus un arī vērtējumu par aktuālajiem gada notikumiem. Ieklausāmies fragmentos no sarunām ar arhitekti Zaigu Gaili, mākslas zinātnieci Māru Lāci, fotogrāfu Gunāru Bindi, kādreizējo Valsts prezidentu Gunti Ulmani, basketbolistu Valdi Valteru, žurnālistu Voldemāru Hermani, režisori Virdžīniju Lejiņu, žurnālisti Dainu Bruņinieci, aktrisi Ilzi Vazdiku, aktrisi Mirdzu Martinsoni, mūziķi Armandu Birkenu un ārstu Pēteri Stradiņu.

Ja kaut kas nesanāk, tad ar kutināšanu to var panākt, galvenais nesteigties – tāds padoms visiem dzīves gadījumiem ir slavenākajam Ziemassvētku vecītim – aktierim Kasparam Pūcem. Par bērnību izsūtījumā un kā pazaudēja savu pirmo vārdu Inesis, kā Pauls centās iemācīt dziedāt un kāpēc pirmais vecīša kostīms bija fraka – saruna ar Kasparu Pūci Laikmeta krustpunktā. Ar garu, baltu, īstu bārdu, priecīgs un patiess – tāds jau gadu desmitiem pie bērniem nāk Latvijas iemīļotākais Ziemassvētku vecītis Kaspars Pūce. Viņš nešaubās, ka ticība brīnumam joprojām nav zudusi ne lieliem, ne maziem. Savus pirmos Ziemassvētkus aktieris gan piedzīvoja izsūtījumā Sibīrijā, kur lielākā dāvana bija koka slēpes. Kaspars Pūce ir pieredzējis gan dzīves dotus baltus brīnumus, gan tumšus brīžus un ļoti tuvu cilvēku zaudējumus, arī dēla un vedeklas. Kopā ar kundzi abu galvenā uzmanība tagad ir rūpes par mazmeitu. Vēl Kaspars ļoti lielā cieņā tur sava tēva piemiņu. Arī režisors Voldemārs Pūce izgāja Sibīrijas šausmu ceļus, viņš ir atstājis pamatīgu stāstu Latvijas kino un kultūrā, bijis režisors arī leģendārajai Rīgas kinostudijas filmai „Mērnieku laiki”. Pirms Ziemassvētkiem Latvijas Radio tiekamies ar aktieri Kasparu Pūci. Jūs esat arī mans Ziemassvētku vecītis, jūs nācāt uz manu bērnudārzu, un vai es varēju iedomāties, ka paies gari 40 gadi un būs brīdis, kad jūs Latvijas Radio intervēšu. Jūs man atmiņā arī esat ar šo pašu bārdu varbūt toreiz tā nebija īsta, nezinu, tie bija astoņdesmitie gadi. Kaspars Pūce: Jā, toreiz bija ļoti augstas kvalitātes bārda. Speciāli meistari gatavoja viņu un es katru reizi pirms Ziemassvētkiem viņu mazgāju, pucēju, veidoju, lai viņa tik tiešām nepieviļ mazos skatītājus un līdzjutējus… Arī mazo Arni… Es atceros, bija liels sarkans maiss un bija konfektes, un bija arī dažādas rotaļas un dzejoļi bija. Kaspars Pūce: Kādu nu katrs dzejoli sagatavoja, tāds arī bija. Jūs man esat tāds vecīša ideāls. Tas vecīša stāžs, būs jau tuvu pie 50 gadiem? Kaspars Pūce: Vairāk. Ja tā nopietni, tad rēķināsim no kāda 1968. gada apmēram, bet tāds māju izgājiens, viens tāds tiešām izgājiens ar publiku man bija 1964. gadā. Tad es arī vēl skolā mācījos, bet mūsu dziedāšanas skolotāja, šodien saka - tā ir muzikālā audzinātāja, Irēna Veinberga, "Knīpu knauķu" māte, toreiz viņa man skolā bija dziedāšanas  skolotāja. Viņa saka: Kaspar, tev uz to skolu Vecmīlgrāvī, Viļa Lāča nosaukto skolu, tev jāiet un vecākajām klasēm jāvada Ziemassvētku pasākums. Toreiz jau nebija Ziemassvētki, bija Jaunais gads.  Nu tad bija funktieris tāds – ko es tur ar saviem vienaudžiem tur ņemšos un to sarkano mēteli un garo balto bārdu, un izfunktierēju tādu lietu - taisīt modernā stilā to visu, jo man bija iespēja tikt Operetes teātra ģērbtuvē, jo tēvs bija Operetes teātra galvenais režisors. Un es tiku iekšā tajā kostīmu noliktavā, ģērbtuvē, dabūju fraku, kārtīgas bikses un balto kreklu, cilindru, laka kurpes. Un toreiz paralēli 60. gados nāca modē porolons. Un tad kā piemērs 60.gadu sākumā man bija Jaunatnes teātrī "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši", kur visi rūķi bija ar porolona bārdām. Galvenais rūķis Pirmdienis bija Uldis Pūcītis, kurš ar garo, savu garo balto bārdu visus rūķus klapēja. Un jaunākajam rūķim Svētdienim bija tikai tādi puļķīši, Liniņš Arnolds viņu spēlēja.  Un tad izdomāju, nu ko tad – uztaisīs no porolona to bārdu, un uztaisīju tādas strēmeles, iemācījos piestiprināt un tad bija man tāds iznāciens, tādas strēmeles līdz vidum, cilindrs, frakā un ar strēmelēm. Un ļoti labi mani vienaudži mani pieņēma, jo klausīja, darīja. Kā es mācēju, tā novadīju tos svētkus. Beidzām mēs tā, ka izlēkājām tajā laikā tādu pusaizliegtu danci letkisu, tā bija tāda - it kā jā, it kā nē. Un tad es teicu, ka ar šo deju somu bērni sāk vienā ciematā, visi rindā Vecgada vakarā sāk, un kaut kad jaunajā gadā beidz kāda desmitajā ciematā, izlēkājuši šo deju cauri visam savam rajonam.  (..) Jūsu bērnība pagāja tālajā Sibīrijā, Ziemassvētkus jau toreiz nesvinēja, bija Jaunais gads, vai ir atmiņā kaut kāda pirmā eglīte vai pirmais vecītis, kas nāca? Kaspars Pūce: Latvieši vienmēr, lai kur viņi būtu, viņi svinēja gan Ziemassvētkus, gan Jāņus. Ziemassvētki vienmēr bija. Es galvenais atceros tos dažus Ziemassvētkus, kad jau lielāks biju – man vienkārši bija šausmas, es nevarēju saprast, kā tas var gadīties, ka šitas vecis zina visus manus nedarbus, kā viņš orientējas tajā visā. Es raudāju un varbūt spaini varēja piepildīt ar asarām, ko es raudāju, un solījos – es labošos, es labošos, vairāk tā nedarīšu. Bet dzejoļus tā arī iemācījos, varēju norunāt un tā tālāk. Kā tas vecis zināja visus nedarbus? Kaspars Pūce: Nu tikai tad, kad jau biju liels izaudzis, tad uzzināju, ka tas vecis bija paša māmiņa. Viņai kārtīgs baigais kažoks bija, mēs barakās dzīvojām, lūrējām pa logu, kā tur viņš nāk pa sniegoto lauku un baigā bārda... (..) Jūs savās grāmatās arī esat iekļāvis stāstus par to, ko esat pieredzējis kā Ziemassvētku vecītis. Ja es jums lūgtu kaut vienu, kādi stāsti prātā palikuši? Kaspars Pūce: Leļļu teātris, mums ir prakse tāda, ka izrāde un pēc izrādes Ziemassvētku vecītis tur darbojas 40 minūtes un ar akordeonu. Pēc tam tiek saukti bērni, norunā, ko sagatavojuši, pēc tam balviņu iedod, nelielo, pēc tam saņem tūtas kā tādas. Te pēkšņi viens puisītis stāv.  Saku: - Nu bērniņ, kā tevi sauc? Klusums.  - Bērniņ, kā tevi sauc?  Viņš krieviski – man ir dzejolītis.  Es (krieviski): Nu labi, klausāmies tavu dzejolīti.  Viņš pēkšņi – "Simtu cepu kukuliņus, Ziemassvētku gaidīdams, nu pienāca Ziemassvētki, nu kukuliņi jādala".  Kolosāli! Tajā laikā, 90. gadu kaut kāds vidus vai ne, un bērniņš iemācīts to mazo četrrindīti latviešu valodā. Paldies Dievam. Tagad noteikti čalis ir liels un viņš saprot, kur viņš dzīvo. Ka viņš nav kaut kur pie Urālu kalniem, bet dzīvo Latvijā un "cep tos kukuliņus". Un toreiz dabūja dubultporciju no manis kā pateicību. Ziemassvētki parasti tiek gaidīta arī kā balti Ziemassvētki, bet šogad Toms Bricis un sinoptiķi prognozē, ka laikam balti gluži nebūs. Kaspars Pūce: No savas prakses atceros, bija arī šitādi te paši – ūdens, dubļi. Un tad es vienā Pārdaugavas dārziņā sāku eglīti un saku: neuztraucieties, bērni, drīz būs sniegs un tā tālāk. Sāku dubļos. Un apmēram eglīte pusē, skatos sācis snigt ārā. Es saku: bērni, pasūtītais sniegs ir klāt. Visiem acis lielas, tiešām snieg lielām baltām pārslām. Toreiz gan vēlēja laimīgu Jauno gadu. Toreiz Ziemsvētku eglīte tikai drīkstēja būt tikai sākot no 26. decembra. Kaspar, ne vienmēr brīnumi piepildās, ne vienmēr visas dienas ir baltas, un arī jūs to esat pieredzējis. Kas būtu jūsu spēka vārdi, stiprie vārdi mūsu klausītājiem.  Kaspars Pūce: Spēka vārdi tādi – neļauties psiholoģiskajai diversijai, jābūt stingriem savā psihiskajā tādā attieksmē un attīstībā. Nevajag, kā saka, panikā nevajag iet, jo vislielākās briesmas sadara panika. Vajag kā mans tēvs ir teicis – tu nesteidzies, ja kaut ko nevari, tad ar kutināšanu to var panākt. Tā ka - nepakļauties panikai un tad viss būs kārtībā. Un kur to mieru rast. Kaspars Pūce: Savā sirdī. Daba ir daba. Un cikls vienmēr atkārtojas, bet citā pakāpē. Un skatieties uz to, kāda šī pakāpe ir – labāka vai sliktāka. Katrā gadījumā nākamā diena nekad nebūs tāda, kā šodiena. Un ar to dzīvojiet. Tādā veidā. Es domāju, ka tā tas ir.

Tagad katrs var mājās uztaisīt studiju un dziedāt kā grib, bet mūzikas kritikas gan trūkst, saka Aldis Ermanbriks, savulaik leģendārā mūzikas raidījuma "Varavīksne" veidotājs. Kā pats savulaik nokritizēja Paulu, kā padomju gados kopēja rietumu plates un kā izglāba līvu tautas namu, arī par savu čekas kartiņu – saruna ar Aldi Ermanbriku Laikmeta krustpunktā. Gadā, kad Latvijas televīzija svin savu 70 jubileju un Latvijas Radio jau tuvojas simtgadei, uz raidījumu esam aicinājuši cilvēku, kura darba mūžs aizritējis gan radio, gan televīzijā. Padomju cenzūras gados viņš, cik nu tas tolaik bija iespējams, klausītājiem un skatītājiem pavēra smago cenzūras priekškaru un savos raidījumos iekļāva arī oficiālai varai netīkamo Rietumu mūziku. Viņš bija Latvijas estrādes vēstnesis un arī vērtētājs, viņa pirmā kritika presē ir 1968.gadā publicētā recenzija par ansambļa REO un Raimonda Paula koncertu un tā bija arī gana kritiska. Latvijas Televīzijas skatītāju vecākā paaudze viņu arvien atceras kā raidījuma “Varavīksne” vadītāju, bet viņa ieguldījums Latvijas mūzikas pasaulē ir arī darbs skaņu plašu firmā “Melodija” un vēlāk arī Rīgas skaņu ierakstu studijā. Viņa dzimtas saknes ir pamatīgas, jo tās ir lībiešu saknes. Raidījuma viesis – Aldis Ermanbriks. Vai jums atmiņā ir pati pirmā reize, kad jūs vērāt smagās Latvijas Radio nama durvis šeit, Doma laukumā, un kā radio izskatījās? Aldis Ermanbriks: Jā, protams, es atceros un – kā izskatījās, man liekas, ka izskatās tāpat kā šodien, izņemot studijas, tās nu gan izskatās tagad citādi. Atceros, kāds tas zvans bija, piezvanīja. Es dzīvoju tur, kur bija telefons, tolaik jau visās mājās nebija telefona, bet mums bija un piezvanīja. Un uzaicināja mani strādāt, gan uz aizvietošanas laiku. Tas bija 1961. gadā – pēdējās ziņās. Kā ziņu cilvēks, žurnālists? Aldis Ermanbriks: Jā un kā toreiz, kāds tas darbs bija, tas bija pavisam citāds, piemēram… Bet jums bija ap 20 gadu tikai? Aldis Ermanbriks: Jā, es students biju, 1958. rudenī iestājos augstskolā Filoloģijas fakultātē un toreiz man, piemēram, laika ziņas bija jāpiezvana pa telefonu uz attiecīgo iestādi, kur ziņoja pa telefonu, es pierakstīju un tad nodevu. Tad jau paši mēs tā pie mikrofona negājām, visus tekstus lasīja diktori. Tā bija tā lielākā atšķirība. Tātad 1961. gads ir tas gads, kad jūs pirmo reizi ienācāt radio. Radio šodien, televīzija šodien – cik daudz jūs to klausāties un ko jūs klausāties. Aldis Ermanbriks: Tā kā man ar redzi nav labi, neredzu vairs tik skaidri kā kādreiz, tad manas acis ir manas rokas un ausis, nu ar tausti var daudz ko redzēt un pārbaudīt. Un es ļoti klausos, un diemžēl, tā kā es pēc pamatizglītības filologs, žurnālistos specializācija man bija, nu tad es ļoti daudz zinu, samanu valodas kļūdas. Tas nenozīmē, ka es pats runāju pareizi. Tās ir divas dažādas lietas. Un tad mani satrauc, kā šie valodnieki, kas pa radio Kā labāk dzīvot piedalās, profesionāli valodnieki, un būtiskākās kļūdas neredz. Cīnās par dažiem vārdiņiem, vai to pareizāk lietot, vai tā… Un nesamana to, kā valoda pašos pamatos bojājas. Nu viens ir angļu valodas ietekme, ka nav tā ģenitīva. Un tad Streips kādreiz teica: mums ir karikatūra no Ērika Oša, nevis mums Ērika Oša karikatūra. Un vistrakāk ir, ka viss kaut kas runātājiem liekas, ka pazudis ir tas darītājs un viss kaut kas notiek no kaut kā puses. Un tad bija, neteikšu, kurš tas bija, kas runā Latvijas Radio, ļoti populārs un labs runātājs, un tad viņš saka – un sekoja uzruna no Saeimas priekšsēdētājas puses. Bet vienkāršāk taču būtu sekoja Saeimas priekšsēdētājas uzruna. Tas ir ļoti labi, ka jūs sadzirdat arī tās kļūdiņas, bet kas ir, klausoties radio, tie brīži, kas jūs spēj uzmundrināt vai iedvesmot? Vai tie ir kādi koncerti, ieraksti vai tiešraides, vai varbūt arī politiskie raidījumi? Aldis Ermanbriks: Jā, arī politiskie ļoti, jo mani satrauc tas, ka mēs nezinām, kā desas taisa, un kā taisa politiku. Bet tas jāzina un jābūt aktīviem. Un tas diemžēl satrauc. Tāpēc es varu teikt, ka viens no mīļākajiem raidījumiem ir arī šis raidījums, kurā man ir tas gods. Un es nezinu, es no lepnības pārplīsīšu, ka mani uzaicina šādā raidījumā piedalīties… …paldies, ka piekritāt! Aldis Ermanbriks: Nu es tagad jūtos kā pie zobārsta, satraucies, nav tik vienkārši.  Bet varbūt, ka mans mīļākais raidījums ir vēl viens – Stiprie stāsti. Un te nu ir pārmetums, jo mēs kritizējām, kritizējām, kritizējam citus, tāpat kā es tagad to daru. Un maz ir šādu raidījumu, kas apliecina, kā var – kā var dabūt Eiropas naudas. Un tie ir parasti cilvēki, dzīvo laukos. Un es katru reizi cenšos šo, un es domāju, nu ko es tur klausīšos, es slēgšu…, sāku klausīties, nevaru beigt klausīties šo raidījumu. Bet runājot par mūzikas raidījumiem, Aldis Ermanbriks uzteic Anša Pavasara veidotos raidījumus, gan nedaudz norādot uz viņa nepareizi lietotajiem uzsvariem vārdā "orchestra". Tāpat viņš ir kritisks par starpmūziku jeb mūziku, kas skan starp raidījumiem. Aldis Ermanbriks: Starp citu, pirmā "Varavīksne", daudzi mani, teiksim, atceras kā "Varavīksnes" vadītāju un vēl tagad ik pa brīžam uz ielas un tā tālāk… Interesanti, 30 un vairāk gadi pagājuši kopš televīzijas "Varavīksnes" –  atceras, nu protams, ka nezina to, ka vispirms bija radio "Varavīksne". Un tur, ko tad mēs darījām, mēs mēģinājām plēst to skatu mazliet plašāku un ārzemju ierakstus likām iekšā. Bet "Varavīksne", kas bija Latvijas Radio, mēs pat ielikām nu tādu dziesmu "Spanish Harlem", tāda tiešām melno mūzika, Amerikas melno mūzika, ar pavisam citu dziedāšanas stilu. To pašu pēc tam es darīju televīzijā.  Piemēram, kā mēs kopējam ar Ivaru Mazuru. Mēs vienā istabā sēdējām ar Ivaru Mazuru un kopējām, viņš vairāk džezu un es visādu popmūziku. Kā mēs tās plates dabūjām? Nu, piemēram, komponists Miervaldis Ramans, Komponistu savienības valdes priekšsēdētājs, no ārzemēm atveda plati "Vestsaidas stāsts", laikam divas plates. Viņš man iedeva, viņš saka ļoti interesanta mūzika. Un es uztaisīju latviešu valodā muzikālu uzvedumu "Vestsaidas stāsts", tas fonotēkā kaut kur esot šeit. Nu tā kā tie raidījumi bija daudz un dažādi. Un tā centāmies nokopēt.  Tāpat kāds draugs, kas strādājis padomju vēstniecībā Francijā, vedis franču mūzikas ierakstus, kas arī pārkopēti, jo oficiāli jau drīkstēja tikai no Maskavas saņemt ierakstus. "To visu mēs nokopējām un par to mums faktiski paldies neteica, tā bija tā mūsu spītība, cenšanās pavērt mazliet plašāk skatu uz pasauli," atzīst Aldis Ermanbriks.

Ja ir  vismaz viens stabils atbalsta punkts, tu pasauli vari apgriezt otrādi – saka šahiste, bijusī politiķe Dana Reizniece. Kā sāp zaudējumi šahā un kā politikā, par politisko krusttēvu Lembergu un dienestu Zemessardzē un kā pirmoreiz ārzemēs pirka ananāsu – saruna ar Danu Reiznieci Laikmeta krustpunktā. Esot politikā, sevišķi Saeimā, var atrauties no realitātes un pazaudēt pārliecību, ka dzīvē var darīt arī ko citu. Tā ir teikusi raidījuma viese, kura pati politikā ienāca nepilnu 30 gadu vecumā. Viņa ir bijusi Saeimas deputāte četros parlamenta sasaukumos, ieņēmusi ekonomikas un finanšu ministra amatus, pieredzējusi dažādus politiskos un saimnieciskos Latvijas jaunākās vēstures dzīves satricinājumus, bet vienmēr ar analītisku prātu un skaidru pamatojumu spējusi publiski visus savus lēmumus paskaidrot. Jo viņa jau kopš bērnu dienām ir arī šahiste, bijusī Latvijas un Eiropas čempione šahā. Šobrīd Dana Reizniece ir Starptautiskās Šaha federācijas rīkotājdirektore. Šahs izraisa atkarību, tāpēc ka tajā var pieredzēt visplašāko emociju gammu no milzīga uzvaras prieka līdz ļoti sāpīgiem zaudējumiem. Kad esi izdarījis visu, bet nesanāk. Katra partija ir vesela dzīve. Šahs ir mana meditācija, jo tā es atslēdzos no pārējās pasaules. Tie ir jūsu vārdi. Kad bija jūsu pēdējā šaha partija, tajā uzvarējāt vai zaudējāt? Dana Reizniece: Pēdējā šaha partija bija pagājušajā nedēļas nogalē, divas partijas bija, es spēlēju Vācijas klubā sieviešu izlasē, un abas partijas zaudēju. Un tad ir tie brīži, kad sāp šausmīgi. Šķiet, ka ne tikai sirds salūzusi, bet aknas un nieres, un plaušas sāp no nepatīkamām sajūtām.  Mums ir šahā tāda dieviete Kaissa. Mēs sakām, ka nu tad, kad tu viņai nevelti pietiekami daudz uzmanības, tad viņi tevi soda. Man šķiet, šis bija viens no tādiem brīžiem.  Un tagad, kad es strādāju šaham, ir tāds paradokss, ka man ir vismazāk laika spēlēt šahu pašai un tajās retajās reizēs, kad man izdodas to atrast, tad nesanāk tik labi. Bet mans spīts atkal iedarbojās, un es pēc pēdējās zaudētās partijas piezvanīju savam trenerim Edvīnam Ķeņģim, ar kuru es šad tad sadarbojos, vienam no Latvijas lieliskākajiem lielmeistariem, un atsāku šaha nodarbības. Tā kā nākamo partiju es uzvarēšu! Bet tie abi zaudējumi bija tādēļ, ka bija spēcīgi partneri pretī vai vienkārši nepaveicās? Dana Reizniece: Spēcīgi partneri, bet spēles prakses pietrūkst. Un tad ir tā, ka tev šķiet, ka tu visu pareizi dari, bet tev tos lēmumus pieņemt prasa daudz vairāk laika. Tu tērē daudz vairāk enerģijas, un tad kādā ceturtajā stundā tu pieļauj šķietami bērnišķīgas kļūdas, bet tās kļūdas ir sekas tavam fiziskajam, garīgajam nogurumam tur, kura citkārt nebūtu. Ja tu regulāri spēlē, tu daudz ātrāk vari pieņemt pareizos lēmumus. Jūs esat teikusi, ka šahs ir kā meditācija. Tās reizes, kad es esmu pamēģinājis spēlēt šahu – kāda tur meditācija. Tur viens liels stress, lai vismaz kaut cik cienīgi līdz vidum tiktu. Dana Reizniece: Man šajā dzīves posmā šahs nav meditācija. Tad, kad es biju ministre vai darīju ko citu, tad šahs man ļoti labi palīdzēja atslēgties no reālās dzīves. Patiešām tā spēle tevi iesūc tik ļoti, ka nespēj domāt ne par ko citu. Piemēram, tad, kad es spēlēju kādos turnīros, bieži vien aizmirstu, kāda nedēļas diena, kāds datums, aizmirsu savas mammas vārdu. Tagad, kad man ikdienā darbs ir saistīts tik ļoti ar šahu, atpūtas brīžos man gribas darīt vienalga ko citu, tikai ne šahu spēlēt, ir mazliet par daudz apkārt. Tā sāta sajūta rodas pat nespēlējot. (..) Šahā ir savi likumi un politiku dažkārt sauc par tādu kā šaha spēli. Tikai nu politikā tie likumi nav tik stingri. Tur karali vai dāmu var nogāzt pat bez kāda viltīga domu gājiena… Dana Reizniece: Jā, un tavā vietā kāds cits var pienākt un izdarīt gājienu. Tā arī gadās. Tāda ir politika. Politikas gados jūs bijāt arī ministres amatos, nu gluži kā karaliene uz šaha lauciņa, vai arī jūs politikas laikā pieredzējāt, ka jūs cenšas uzvarēt vai cenšas apspēlēt ne pēc spēles noteikumiem. Dana Reizniece: Politika ar to ir raksturīga. Tev ir jāsaprot, ka ir daudz līdzību ar šahu, piemēram, tā ir daudzdimensionāla spēle un ir ļoti daudz figūru, ar kuram jāspēlē vienlaikus, bet ir tā kā jūs sakāt - spēles noteikumi gan var mainīties.  Un nereti ir tā, ka šahā tu zini, ka tavs lielākais pretinieks sēž tev pretim, tu zini, kas viņš ir, tu vari pret viņu gatavoties, tu saproti, varbūt dažkārt ir stiprāks un tu objektīvi zaudē. Bet politikā nereti tavs lielākais pretinieks ir nevis no tavas politiskās konkurentu partijas kāds redzams, skaidrs pretējās puses pārstāvis, bet mēdz būt arī tā, ka tavs tuvākais biedrs var būt tavs lielākais konkurents. (..) Par politiku šodien - cik daudz jūs sekojat tam, kas notiek.  Vai jūs kas spēj arī pārsteigt, piemēram, tas, kas notiek ar "Rail Baltica"? Dana Reizniece: Es sekoju tā, lai būtu lietas kursā par to, kas notiek. Tā pieredze 10 gadu garumā politikā ļauj arī ziņas lasīt un tās klausīties selektīvi. Tu, jau virsrakstus redzot, saproti, kas notiek, un tā nav pārāk daudz laika jātērē, analizējot detaļas. Protams, arī no pieredzes tu proti lasīt starp rindiņām un varbūt kontekstu labāk saproti.  Vai kas mani pārsteidz? Diemžēl ne. Gribētos, lai patīkami pārsteigtu, piemēram, valdības spējā vadīt tādus lielus projektus kā "Rail Baltica". Man diemžēl tas nav pārsteigums. Mani drīzāk pārsteidz tas, ka premjere šādā projektā neuzņemas līderību un nenovada to līdz kādam saprātīgam rezultātam. Diemžēl tas Latvijas politikā nav mainījies, ka tad, kad ir kādas sarežģītākas situācijas, tad reti kurš grib un var un spēj uzņemties atbildību. Parasti mēģina to kā tādu karstu kartupeli iesviest kāda cita plaukstā. Tas apbēdina.  Bet citādi… arī man šķiet, ka ir tāds nu tāds reaģēšanas laiks, kad valdība kopumā strādā tā reaģējot, nevis radot paši savas idejas, savus projektus, savus priekšlikumus, un man šķiet, ka no tā stāvokļa vajadzētu iziet. Es saprotu, ka tas bija tāds dabisks stāvoklis krīzes dēļ, Covid dēļ, kara dēļ. Bet tādam darba režīmam nav laba rezultāta, nav attīstības, un man šķiet, ka mūsu valstij vajag attīstību un tādu pozitīvāku perspektīvu redzēt. Ja mēs tādā reaģēšanas režīmā ilgi turpināsim, cilvēki būs spiesti aizbraukt no šejienes. (..) Kā tas ir - aiziet no politikas? Mareks Segliņš teica, ka tu esi ministrs, tev ir garš saraksts, kas tev zvana, un paziņas un draugi, un nākamajā dienā, kad vairs neesi ministrs, tavs telefons klusē. Esmu lasījis stāstus ar virkni politiķiem, kuriem emocionāli bijis ļoti grūti dzīvot ārpus politikas, paiet krietns laiks, kamēr tu pierodi pie šīs jaunās dzīves. Kā bija jums? Dana Reizniece: Man nebūt nebija grūti, bet es domāju, ka varbūt man ir mazliet cita situācija, politika mani neizsvieda, es aizgāju no tās uz ļoti labu, interesantu darbu - Starptautisko Šaha federāciju. Kur telefons nezvana mazāk, varbūt gluži otrādi, vēl pat vairāk, un zvana tev no visas pasaules, no Ķīnas līdz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas notiek diennakts režīmā. Dažkārt gribētos, lai būtu mazāk zvanu un ziņu, uz ko ir jāatbild. Bet man patiešām bija viegli.  Es gaidīju, dzirdot tos stāstus, ka politika tevi nelaiž vaļā un ir grūti, ir kādas mieles, kaut kā pietrūkst. Tad es gaidīju, gaidīju vienu, divus, trīs mēnešus, pusgadu, gadu, tā arī neiestājās tā sajūta, ka man pietrūkst politikas. Tieši otrādi, pirmais periods bija tāds, ka pat tajos brīžos, kad kāds politiskais spēks izteica piedāvājumu vai aicinājumu atgriezties, vai vismaz apsvērt iespēju atgriezties politikā, man nepavisam negribējās par to domāt. Bija tāda pārsātinājuma sajūta, es to salīdzināja ar konfekti, ka tu esi pārēdies saldumus un tad kāds piedāvā konfekti - konfekte garšīga, bet nepavisam negribas. Tagad jau ir pārgājusi tā sajūta, jau tāda veselīga apetīte rodas gan sekot politikai, gan neizslēdzu iespēju kaut kad arī atgriezties. Bet nav tā, ka pietrūkst, un man vienmēr ir bijis ļoti svarīgi saglabāt to sajūtu, ka var dzīvot bez politikas.  (..)  Sieviete Latvijas politikā. Kā jūs redzat, vai ir gadu gaitā mainījusies attieksme, vērtējot sieviete vai vīrietis? (..) Salīdzinot ar 2010. gadu, kad jūs ienācāt politikā, vai mēs esam pietuvojušies Ziemeļvalstīm, ka nedala sieviete vai vīrietis, bet prasmes raugās? Dana Reizniece: Gan jā, gan nē, jo jums pilnīga taisnība, ka joprojām ļoti daudz uzmanības tiek pievērsts tam, kā sieviete, ministre vai deputāte, politiķe izskatās, kāda tai frizūra, kāda - kleita, vai ir izgulējusies pietiekami. Par vīriešiem nekomentē nekad tādus vizuālos atribūtus, un tam nav tik liela nozīme un pēc tā nespriež, cik labs tu esi politiķis. Sievietei, manuprāt, joprojām daudz vairāk ir jāstrādā, lai sevi pierādītu. Bet ir arī pozitīvās lietas. Neviens vairs nebrīnās, ka sieviete var būt premjerministre, neviens vairs nebrīnās, ka sieviete var būt finanšu ministre, aizsardzības ministre… Ka sieviete var vadīt armijas parādi… Dana Reizniece: Tieši tā, tieši tā, un tas ir brīnišķīgi. Mums ir arī daudz lielāks skaits sieviešu ministru. Mums tagad ir tāda zelta komanda ar tieslietu ministri, veselības ministri, premjeri, tā ka ir labas pārmaiņas kvantitatīvā ziņā vismaz. Attieksmes ziņā pret sievietēm politiķiem gan es gribētu redzēt, ka ir tāda godīgāka, neitrālāka attieksme. (..) Vienmēr ir bijis tāds pieņēmums, ja jau sievietei ir daudz bērnu un viņa daudz strādā, tad noteikti viņa ir kaut ko netiek galā, vai nu darbs cieš, vai bērni cieš. Par vīrieti reti kurš tā aizdomājas, un reti kad ir jāsaņem tāda kritika. Jo - atkal jau automātiski varbūt šķiet, ka blakus vienmēr noteikti ir sieviete, kas palīdz, viņa noteikti parūpējas par bērniem, bet to, ka varētu būt arī otrādi, ka ir labs tētis, vīrs, kurš atbalsta bērnu audzināšanu, tas varbūt arī retāk ienāk prātā. Ir tādi stereotipi, kuri joprojām ir jālauž.