Būtiski palielinājies no paškaitējuma cietušo bērnu skaits. Kā skaidrot šo tendenci?

Speciālisti uzsver, ka būtiski palielinājies no paškaitējuma cietušo bērnu skaits. Kāpēc bērni un jaunieši nodara sev pāri un kā, pamanot šādu tendenci, rīkoties apkārtējiem - gan vecākiem, gan arī izglītības iestāžu darbiniekiem? Ģimenes studijā analizē psihiatre, Bērnu slimnīcas Psihiskās veselības centra vadītāja Karīna Beinerte, klīniskā psiholoģe Romija Krēziņa un Rīgas Lutera draudzes valdes priekšniece, sērošanas atbalsta persona Inese Stankeviča. "Paškaitējums ir tendence, kas varbūt nebija tik labi zināma pirms dažiem desmitiem gadu, bet pēdējos 10-20 gados arī Latvijā ir ienākusi tāda, var teikt, kulturāla tendence, ka jaunieši to dara arvien biežāk. Viņi, regulējot savas emocijas, var tīši nodarīt sev pāri. Un tie veidi daudz un dažādi - var skrāpēt, var knaibīt sevi, var arī graizīt savu ādu, piemēram, var pluinīt kādas citas ķermeņa daļas. Un ir arī cilvēki, kas, piemēram, iededzina sev ādu. Izdoma ir diezgan bagāta, bet galvenais mērķis ir nodarīt sev sāpes. Parasti tām sāpēm ir mērķis," skaidro Karīna Beinerte. Jaunieši visbiežāk saka, ka viņi tādā veidā nomierinās, piemēram, pie ļoti intensīvām ciešanām, iekšējām intensīvām emocijām, pārdzīvojumiem, dusmām. Veids, kā viņi var ātri un efektīvi nomierināties, ir sev nodarīt pāri.  "Daži bērni arī mums saka, ka viņiem tas ir vienīgais veids, kā viņi kaut ko var sajust. Viņiem grūtības ir just emocijas gan pozitīvas, gan negatīvas. Tad, kad viņa sev iegriež, viņi saka, ka tad sajūt kaut ko," norāda Karīna Beinerte. Viņa papildina, ka medicīnā ir hipotēze, ja  ka cilvēks nodara sev pāri, vienalga, tīši vai netīši, bet ievainojumam rodoties, ķermenī izdalās iekšējie pretsāpju līdzekļi, mūsu ķermenis strādā, lai mēs justos nedaudz labāk, lai mums tik ļoti nesāpētu. Ir zināms, ka tā pati sistēma mēdz arī emocionāli palīdzēt.  "Pierādījumu bāze varbūt nav tik plaša, bet hipotēze klīniski šķiet ļoti saprotama," atzīst Karīna Beinerte.