Dairas Āboliņas pētījums par PSRS Centrālās TV pasūtījuma filmām Rīgas kinostudijai

Aicinām tādas filmas, kā Jāņa Streiča "Teātris", Aloiza Brenča "Ilgais ceļš kāpās" vai "Mirāža" noskatīties mazliet ar citām acīm, jo tās ir dažas no Centrālās televīzijas Rīgas kinostudijai pasūtītajām filmām. Šī gada jūnijā kinokritiķe Daira Āboliņa aizstāvējusi promocijas darbu, kurā pirmoreiz padziļināti analizētas PSRS Centrālās televīzijas pasūtījuma aktierfilmas Rīgas kinostudijā, atklājot to īpašo lomu studijas attīstībā, filmu stilistikas veidošanā un televīzijas filmu ražošanas principu attīstībā. Darbā analizētie piemēri liecina, ka televīzijas filmu veidošanā iesaistījās nozīmīgi Latvijas režisori, tostarp Ada Neretniece, Jānis Streičs, Pēteris Krilovs un Aloizs Brenčs. Pētījuma rezultāti paplašina izpratni par televīzijas filmu lomu Latvijas kino vēsturē un to nozīmi sociālās realitātes konstruēšanas procesos padomju periodā. Daira Āboliņa pētījusi gan šo padomju gadu Centrālās televīzijas pasūtījuma filmu spēles noteikumus, gan to, kas ar šīm filmām notiek tagad. Centrālā televīzija pasūtīja Rīgas kinostudijai filmas, kas tapušas laikā no 1966. līdz 1989. gadam. Darba nosaukums ir "Centrālās televīzijas pasūtījuma aktierfilmas Rīgas kinostudijā: stilistikas un ražošanas principu ģenēze". Darbs ir aizstāvēts, bet kāds ir šo filmu liktenis? Tās pieder Centrālajai televīzijai vai Rīgas kinostudijai? Daira Āboliņa: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es teiktu, ka šīs filmas joprojām atrodas tādā pelēkajā zonā, par ko ļoti žēl. Oriģināli, ja tādi ir saglabājušies, negatīvi, un visas filmas ir uzfilmētas uz 35 milimetriem, tātad uz īstas filmas, tās atrodas, nezinu kur Krievijā, Krievijas arhīvos. Ja mēs runājam par tiesībām, šis jautājums līdz galam nav atrisināts, kaut gan visu Rīgas kinostudijas autortiesību mantojumu atdeva atpakaļ autoriem, un tātad tās nepieder ne Rīgas kinostudijai, ne Krievijai vai Maskavai, tās pieder filmu autoriem. Fiziskie nesēji - tas ir jautājums. Kopijas iedeva arī tolaik Latvijas Televīzijai. Visas Centrālās televīzijas filmas kopiju veidā, filmu ruļļu veidā tika iedots arī Latvijas Televīzijai. (..)  Ko Rīgas kinostudijas zīmola mantotāji izdarīja ar daudzām no šīm filmām? Būtībā šī komunikācija nav tik veiksmīga un (..) Atbilde ir tāda, ka statuss ir neviennozīmīgs. -- Pavisam īsi - kāda tev ir sajūta par obligāto filmu dublēšanu un ieskaņošanu latviešu valodā* ?  Daira Āboliņa: Šajos gadījumos, kad mums nav latviešu versijas, un daudzām šīm padomju filmām, tieši padomju perioda filmām, es domāju, ka tur ir ļoti, kā es jau minēju, smalki jārisina, jādomā, kā to darīt. Bet vispār es esmu pret dublēšanu. Vispār es esmu pret. Mēs esam pieauguši cilvēki, mēs zinām valodas, mēs skatāmies brīnišķīgu kino kinoteātros ar subtitriem. Jaunā paaudze vispār pārzina vairākas valodas. Labi, tieši ar krievu valodu viņiem iet grūtāk, un lai viņi izvēlas, vai viņiem vajag to krievu valodu.  Ja nevajag, lai viņi mācās franču un itāļu. Jā, es esmu pret. * Saeima 23. jūlijā otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, lai noteiktu, ka Eiropas Savienības (ES) valstu svešvalodās veidoti televīzijas raidījumi vai to daļas būtu jāieskaņo, jādublē vai jānodrošina ar subtitriem latviešu valodā. Savukārt raidījumi vai to daļas citās svešvalodās būs jādublē latviski.