Divi atšķirīgi kinodarbi, kas pietveras sievietes tēlam kino un lomai sabiedrībā

Raidījumā Kur kritiķiem nav vietas šoreiz stāsts par filmām, kas izrādītas pērnajā Kannu kinofestivālā – itāļu autora Paolo Sorentīno jaunāko filmu "Partenope" un irāņu režisora Mohameda Rasulofa kamerdrāmu "Svētās vīģes sēkla". Sorentīno odisejai līdzīgajā darbā "Partenope" pievēršas dzimtajai Neapolei pagājušā gadsimta otrajā pusē – režisors skatītājiem atver pilsētas durvis un svin savu stilu. Titulvarones Partenopes (Seleste Dalla Porta) skaistums reizēm top par viņas lāstu, bet jaunās sievietes haotiskie dzīves ceļi ieved sāļās un smaržām biezās pilsētas mūros. Sorentīno raksturīgajā vizuālo paradoksu un poēzijas maierē meitene izpeld cauri laikiem, šifrējot pašai sevi: kas īsti ir Partenope? Irāņu disidenta Rasulofa "Svētās vīģes sēkla", par kuru viņam ir piespriests astoņu gadu cietumsods, pēršana un mantas konfiskācija, ir viens no skaļākajiem pagājušā gada kino notikumiem. Tas ir nostrādāts, pārliecinošs, teju vai hičkokisks sirdsapziņas trilleris, sakuļot tā jau nospriegoto politisko gaisotni un mēģinot ieraudzīt sabiedrību pašā mazākajā tās vienībā – ģimenē. Filmas sižets par Revolucionārās tiesas izmeklētāju, viņas ģimenes sievietēm un attiecībām ar valsti, tradīcijām un sistēmu izskan kritiskos akordos.