Kur kritiķiem nav vietas

Tuvojoties 4. maija Latvijā kino maratonam, atskatāmies uz pašmāju kino notikumiem un filmām, kas tiks izrādītas skatē, kā arī ir recenzētas iepriekšējās Kur kritiķiem nav vietas epizodēs. Fokusā – Alises Zariņas dramēdija “Nospiedumi”, kas pievērsās jaunas sievietes “gaišo un tumšo atmiņu mūžīgajam starojumam”, kā arī Eiropas dokumentārā kino granddāmas Lailas Pakalniņas “Putnubiedēkļi” – filma ieved Rīgas lidostā, kurā sastopas lidojošie un ložņājošie, skrienošie un filmējošie.   Zariņa ir viena no redzamākajām savas paaudzes režisorēm. Viņas debijas filma “Blakus” (2019) tika nodēvēta par mūsdienām piemērotu alternatīvu “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā” (1981) un faktiski aizsāka to, ko mēs varētu saukt par Latvijas “trīsdesmitgadnieku kino”. Proti, stilistiku, kas kopā vij Rīgas alternatīvo kultūru un stāstus par jauniem pieaugušajiem, kuru dzīves ceļš neseko iepriekš pieņemtajām sabiedrības konvencijām par dzīvokli, mašīnu, bērnu un hipotēku kā brieduma signāliem. Bohēmisks dzīvesveids, jaunas sievietes un mīļākās, lelles “Bārbija” klātbūtne, attiecības mammu un vientulība, bet tai līdzās ir tēva mīlestība, kas ir fragmentāra. Līvai (Ieva Segliņa) sasniedzot briedumu un turpinot nodarboties ar fotogrāfiju, tēva atgriešanās akselerē pieredzes nospiedumus. Tas trāpīgi tiek risināts caur viņas attiecībām ar dzīvesbiedru Mārci (Gatis Maliks), pašas ķermeni, seksualitāti un pingpongam līdzīgajām attiecībām ar mammu (Leonarda Ķestere-Kļaviņa). Savukārt Pakalniņas dokumentārā pilnmetrāža “Putnubiedēkļi” piedāvā unikālu cilvēka, dabas un dzīvības attiecību tīklojumu Rīgas lidostas teritorijā, kurā dzīvnieku un putnu kontroles darbinieki veic Holivudas cienīgas sacensības ar kādu uz skrejceļa iemaldījušos lapsu vai zaķi. Reizēm viņi apsauc dzīvniekus, imitējot to balsis. Vai glābj uz skrejceļa apmaldījušos putnēnu. Režisores filmogrāfijā dzīvā daba – flora un fauna – ir svarīga, tomēr tās sarežģītajā struktūrā viņa nemeklē estētisko, bet gan analītisko. “Putnubiedēkļos” viņa reflektē par robežas jēdzienu un cilvēka rīcības paradoksiem. Jāsecina, ka Pakalniņas jaunākais darbs “Putnubiedēkļi” ir pievilcīgs skatītājiem – dinamisks dokumentārais sitkoms ar birokrātijas ielaidumiem. Abi raidījuma recenzenti vēl joprojām turpina lauzt prātus, vai un cik daudz šī filma ir vesterns uz skrejceļa.

Šīs nedēļas epizodē aplūkojam divus darbus, kas pietveras karadarbībai te un tagad – tunisietes Kauteres Ben Hanias Venēcijas festivālā godalgotais darbs "Hindas Radžabas balss" mākslinieciski apspēle vienu no sirdi stindzinošākajām dokumentālajām liecībām no Izraēlas-Palestīnas konflikta. Savukārt Mistislava Černova “2000 metri līdz Andrijivkai” skatītāju burtiski ieved aktīvas karadarbības mutulī, ļaujot piedzīvot Ukrainas aizstāvju piedzīvoto faktiski pirmajā personā. 2024. gada janvārī pasauli ar sociālo tīklu palīdzību pāršalca sešgadīgās Hindas Radžabas balss – internetā tika publicētas viņas dzīves pēdējo stundu sarunas ar Palestīnas Sarkanā Pusmēness pārstāvjiem, lūdzot pēc palīdzības. Kautere Ben Hania savā filmā aplūko incidentu no dispečeru puses – zvanu centra drāmas vai trillera formā. Sarunā apspriežam, ko nozīmē veidot māksliniecisku materiālu par aktuālu karadarbību, kādu lomu šajā darbā spēlē melodramatisms un kādas ir režisores izmantotās stratēģijas, lai skatītājam filmas gaitā atgādinātu uz ekrāna redzamo saistību ar realitāti. Mistislavs Černovs ir ukraiņu kinorežisors, kara korespondents, videogrāfs, fotogrāfs, fotožurnālists un romānu autors, kā arī Pulicera balvas un ASV Kinoakadēmijas balvu ieguvējs. Kā viņš pats min – pēc 2014. gada visi žurnālisti Ukrainā zināmā veidā ir kļuvuši par kara žurnālistiem. Savā jaunākajā dokumentārajā filmā "2000 metri līdz Andrijivkai" Černovs, izmantojot gan paša uzņemtos kadrus, gan filmējumus no pie kareivju ķiverēm piestiprinātajām kamerām, atklāj cīņu par Andrijivkas ciemata atbrīvošanu. 2000 metrus garā meža strēle, kas Ukrainas aizstāvjus šķir no mērķa, ir gan simboliska, gan banāli tieša, tāpat kā kareivju motivācija un ikdiena. Epizodē pārrunājam to, kādos reģistros esam pieraduši runāt par karu, kā kara žanra filmu estētika ietekmē mūsdienu dokumentāro kino, un ko nozīme tas, ka pašlaik norit pasaules vēsturē vislabāk dokumentētās karadarbības.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē ievedam neērtās pagātnēs un tagadnēs. Norvēģa Kristofera Borgli dramēdija “Totāla drāma” uzjundī jautājumus ne tikai par to, cik labi aktieru Zendajas un Roberta Patinsona varoņi pirms kāzām viens otru pazīst, bet arī cik sodāma ir iztēle un cik ir rīcība. Savukārt vācu režisores Mašas Šilinskas “Lūkojoties saulē” ieved četru sieviešu likteņos, kas vairāk kā simts gadu garumā ir savīti ciešāk par visu. Norvēģis Kristofers Borgli, kuru daļa skatītāju atpazīst kā Latvijā izrādītās satīras “Pati sev piegriezusies” (2022) autoru, turpina strādāt Holivudā. Pēc veiksmīgā 2023. gada darba “Sapņu scenārijs” ar Nikolasu Keidžu galvenajā lomā režisors attīsta sev pazīstamo rokrakstu. Proti, fokusu uz pāris varoņiem, sabiedrības dubultajiem standartiem, neērtajiem smiekliem un mileniāļu paaudzi. Filmā “Totāla drāma”, kas pievēršas tam, cik labi mēs pazīstam savus tuvākos cilvēkus, režisors galvenajās lomās pulcē savas paaudzes zināmākos aktierus Zendaju un Robertu Patinsonu. Skaisti, jauni cilvēki. Kāzu plānošana. Un tad – pavērsiens. Pagātne, kas satricina. Un sākas farss. Emmas (Zendaja) un Čārlija (Patinsons) atklāsmes kāzu nedēļā, malkojot degustācijā vīnu un atklājoties saviem vedējiem par ļaunākajiem nodarījumiem viņu dzīvēs, pielej eļļu kāzu adventei un tās plānošanai. Iegraužoties dzimumkomēdiju tradīcijas ābolā, Borgli izspēlē filozofisku problēmu: kāpēc mēs sodām par nodomu un iztēli, bet nesaasinām reālu rīcību un tās sekas? Savukārt Šilinskas drāma “Lūkojoties saulē” ir viens no pērnā gada visnovērtētākajiem darbiem – filma saņēmusi žūrijas balvu Kannu kinofestivālā un citas godalgas. Tās fokusā ir četras dažādu paaudžu meitenes un viņu stāsti. Almu, Ēriku, Angeliku un Lenku šķir laikmets, bet vieno ģimenes īpašums un tā piekājes upe, kuru apdzīvo elektriskie zuši. Alma pieredzēs vecāku sargātos noslēpumus, Ērika – kara laika klusumu, Angelika – seksualitātes mošanos, bet Lenka – draudzību, kas ierodas tikpat ātri, cik tā pazūd. “Lūkojoties saulē” ir izlolota, silta un ambicioza filma, lai gan četru meiteņu pieredzētais izriet no dzīvības un nāves dejas un vācu kolektīvās pieredzes pēdējā gadsimta laikā. Tomēr Šilinska nemēģina veidot scenāriju, balstoties vācu kino standartsituācijās – nacisma vēsturē un vardarbībā, Rietumvācijas un Austrumvācijas posmā un citos. Režisore kopā ar scenārija līdzautori Luīzi Pēteru atrod elegantas sānieliņas, lai atteiktos no makronaratīviem un pievērstos mikronaratīviem. 

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas apskatām divus daudzsēriju darbus – Stīvena Konrāda piepilsētas dēku un intimitātes krimināldrāmu “DTF. Seintluisa” ar Džeisonu Beitmanu, Deividu Hārboru un Lindu Kardelīnī galvenajās lomās, kā arī Heilijas Z. Bostonas veidoto un brāļu Daferu producēto laulību šausmu komēdiju “Notiks kaut kas ļoti slikts” ar jaunākās paaudzes seriālu zvaigznēm Kamilu Moroni un Ādamu Dimarko. "DTF. Seintluisa" (DTF. Saint Luisa) ir iepazīšanās aplikācija, kuru rutinētas ikdienas nogurdināti pāri izmanto, lai atrastu ārlaulības sakarus. To ieinstalē arī seriāla varoņi, surdotulks Floids un laika ziņu diktors Klārks, un vēlme pēc piedzīvojuma noved līdz... nāvei. Epizodē apspriežam krimināldrāmas un melodrāmas krustpunktus, neuzticamā stāstnieka aizvietošanu ar nezinošo stāstnieku, un to, kā seriāla veidotājiem ir izdevies film noir čaumalā attīstīt vienu no pēdējā laika godīgākajiem stāstiem par intimitāti. Kā jau vēsta nosaukums – “Notiks kaut kas ļoti slikts”, Reičela pirms kāzām sava līgavaiņa Nikija ģimenes lokā jūt, ka nebūs labi. Kad priekšnojautas apstiprina vairākus gadsimtus vecs radinieks, kļūst skaidrs – plūdīs asinis. Epizodē apspriežam laulību tematikas uzšķērduma popularitāti pēdējā laika šausmu žanra darbos, mirkļus, kuros atsauces no asprātīgām kļūst par pašmērķīgām un to, cik garš derīguma termiņš ir parabolai, līdz ar to sāk notikt kaut kas "ļoti slikts".

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam ungāra Ģerģa Pālfi ceļa filmu “Vista”, kas piedāvā neordināru versiju par Odiseju melnas vistiņas veidolā, un francūža Ugo Bjenvenū godalgoto animācijas filmu “Arko”, kas caur nākotni šķetina attiecības ar tagadni. Bjenvenū divdimensiju animācijas darbs šogad ir saņēmis Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā labākā pilnmetrāžas animācija. Ungāru kino Orbāna varas kontekstā ir izkaisīts pa dažādām valstīm un reģioniem. Pālfi, viens no 21. gadsimta un laikmetīgā ungāru kino definējošajiem autoriem, veido savus kinodarbus ārpus dzimtās Ungārijas. Tā tas ir noticis ar “Vistu”, kas tika pirmizrādīta 2025. gada Toronto kinofestivālā – šī filma tapusi Grieķijā ar Vācijas un Ungārijas atbalstu. Režisora kinodarbus var itin pateicīgi dēvēt par aforismiem, tautas sakāmvārdiem vai fabulām, tomēr tām ir groda dramaturģijas muskulatūra. Tas pats ir sakāms par “Vistu”. Melnā vista fabrikā Grieķijā tiek identificēta kā atšķirīga un nodalīta no pārējām – baltajām dējējām –, uzsākot savas gaitas ārpasaulē. Šķērsojot lielceļus, vairoties lapsas, nonākot tirgū, dreifējot un dzenoties prom no pūļa, viņa nonāk piejūras ēstūzī. Tajā saimnieko Vīrs (Jannis Kokiasmenos), kura znots nāk no kriminālajām aprindām. Spēlfilma pievēršas klasiskam “melnās avs” stāstam ar Homēra “Odiseja” ielaidumiem – tas ir spriedzes piepildīts darbs, kas nav piemērots vienīgi veģetāriešiem vai vegāniem – karnivori jeb gaļēdāji ieraudzīs arī sevi. Savukārt dēku un simbolu piepildītā Bjenvenū debija “Arko” ir izrādīta Kannās, tā bija nominēta “Camera d'Or” debijas balvai, turpretī Ansī animācijas filmu festivālā tā ieguvusi prestižo “Kristāla balvu”. Atsauču pārbagātā animācijas filma ar ekofabulu, kas būs tuva skatītājiem, lai gan savā vēstījuma ietilpībā ir pazīstama: zēns, kas ceļo laikā, lai saprastu, ka ir labi piederēt savam laikam un ilgoties cilvēciskā, nevis mākslotā un digitalizētā. Bjenvenū, kurš ir pieredzējis ilustrators un komiksu autors, interesējas par cilvēces apsēstību ar nākamību un to, kā tehnoloģijas ietekmē mūsu rīcību, atmiņu un uzvedību. Viņa filmas “Arko” atskaites punkts ir 2932. gads. Desmitgadīgais Arko, neapmierināts par to, ka ir pārāk jauns ceļošanai laikā, paņem māsas ceļojuma tērpu un dodas piedzīvojumā uz pagātni. Tiesa, dinozauru vietā viņu sagaida vienaudze Īrisa un pirmsapokaliptiskais 2075. gads. Vai Arko izdosies nonākt mājās?

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē apskatām divus kardināli dažādu mērogu darbus – Kristenas Stjuartes debijas pilnmetrāžas filma "Ūdens hronoloģija" piedāva filmveidi, kas paliek iespējami tuvu ādai, ķermeniskai pieredzei un subjektīvām emociju ainavām, savukārt Fila Lorda un Kristofera Millera “Projekts “Ave Marija”” piedāvā skatītājam nonākt kosmosa plašumos, lai nodibinātu strapgalaktiskas draudzības. Abi darbi ir ambiciozi, taču, vai tiem izdodas sasniegt izvirzītos mērķus? "Ūdens hronoloģijas" pamatā ir 2011. gadā izdotais lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Lidijas Juknēvičas autobiogrāfikais romāns ar tādu pašu nosaukumu. Tajā viņa skarbā, neizskaistinātā valodā atklāj ģimenē valdošo disciplīnu, tēva seksuālo un fizisko vardarbību 70. un 80. gadu  savas dzīves gaitas pēc pārdzīvotā. Te rodas jautājums – vai biogrāfiskam materiālam ir jebkāda atbildība sekot klasiski “pareizas” dramaturģijas sliedēs? Filma atvirzās no intereses par notikumu attīstību (lai gan Stjuarte to atstāj ļoti skaidru) un pievēršas afektiem, kas kā caur ūdens virsmu izkropļo dažādus notikumus. Epizodē spriežam – vai Stjuartei un filmas dzinējspēkam, aktrisei Imodženai Pūtsai, izdodas noturēt skatītāja iesaisti cauri visiem asociatīvajiem serpentīniem? Fils Lords un Kristofers Millers ir labi pazīstami Holivudas izklaides kino veidotāji, taču viņu jaunākais sniegums, rakstnieka Endija Vīra romāna "Projekts "Ave Marija"" ekranizācija, publiskajā telpā šķiet apvīts ar īpašu slavu. Kāpēc? Un vai filma piedāvā ko vairāk nekā klasisks izklaides kino? Sarunā apspriežam filmas himbo – moderno "Lielo Lebovski" Raienu Goslingu, pieskaramies tipveida tēlveides ābecei un vērtējam to, vai Holivudas kontekstā nu varam runāt par "vientuļš vīrietis izplatījumā" apakšžanru.

Jaunākās Kur kritiķiem nav vietas epizodes centrā ir Eiropas dokumentārā kino granddāmas Lailas Pakalniņas jaunākais darbs “Putnubiedēkļi”, kas uzlūko dzīvā un cilvēcīgā robežas Rīgas lidostā. Tikmēr britu režijas debitanta Dilana Sothērna grafiskās noveles ekranizācija “Skumju tumšie spārni” ar Benediktu Kamberbaču pievēršas sēru ciklam. Epizodē izskan fragments no intervijas ar aktieri Kamberbaču, kuram darbs šajā filmā kalpojis par terapeitisku pieredzi.  Pakalniņas dokumentārā pilnmetrāža “Putnubiedēkļi” tika izvirzīta četrām “Lielā Kristapa” nominācijām, un tās rezultējās divās balvas: par labāko dokumentārā kino operatora darbu godalgu ieguva Māris Maskalāns, bet par labāko mūziku – lietuvieši Pauļus Kilbauskas un Vigintas Kisevičius. Pakalniņas filmogrāfijā dzīvā daba – flora un fauna – ir svarīga, tomēr tās sarežģītajā struktūrā viņa nemeklē estētisko, bet gan analītisko. “Putnubiedēkļos” viņa reflektē par robežas jēdzienu un cilvēka rīcības paradoksiem. Filma piedāvā unikālu cilvēka, dabas un dzīvības attiecību tīklojumu Rīgas lidostas teritorijā, kurā dzīvnieku un putnu kontroles darbinieki veic Holivudas cienīgas sacensības ar kādu uz skrejceļa iemaldījušos lapsu vai zaķi. Reizēm viņi apsauc dzīvniekus, imitējot to balsis. Vai glābj uz skrejceļa apmaldījušos putnēnu. Jāsecina, ka Pakalniņas jaunākais darbs “Putnubiedēkļi” ir pievilcīgs skatītājiem – dinamisks dokumentārais sitkoms ar birokrātijas ielaidumiem. Savukārt Sothērna “Skumju tumšie spārni” ir audiāli noslīpēts, gotisks sēru portretējums. Zaudējot pašu tuvāko cilvēku, Tēvs (Kamberbačs) un viņa dēli (lomās Ričards un Henrijs Boksāli) iziet cauri piecām sēru fāzēm, kuras pavada Kraukļa tēls (lomu ierunājis aktieris Deivids Tjūliss no “Harija Potera” franšīzes un Maika Lī “Kailais” (1994)). Noliegums, dusmas, attaisnošanās, depresija un pieņemšana – šie psihoemocionālie stāvokļi psiholoģijā ir nelineārs process, kas palīdz pārvarēt un apzināties zaudējumu. Šie posmi nemijas stingrā secībā, bet veido haotisku emocionālo paleti, un Sothērna debijas filmā tieši šis cikls tiek izmantots par dramaturģisko saistvielu. Filmas pamatā ir Maksa Portera 2015. gada grafiskā novele “Sēras ir tas ar spalvām”, kuras fokusā ir mīlestība un radīšana, pieņemšana un māksla. Tieši novelē ir iedēstīts, ka cilvēka izmēra putns ir ģimenes aukle, filozofs un terapeits. Sothērnam un Kamberbačam, kurš šo filmas projektu ir attīstījis, ir liela interese par subjektīvā tulkošanu un kino kā terapeitisku pieredzi.

Šīs nedēļas Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam darbus, kas meditē par monstrozā dabu – mazo ekrānu klasiķa Raiena Mērfija jaunākais seriāls "Skaistums" pulcē popkultūras zvaigznes spiegu trillerī par venērisku slimību, kas ikkatram spēj dot konvencionāli skaistu ķermeni, savukārt Megijas Gīlenhālas skandalozā "Līgava!" iztēlo Frankenšteina briesmoņa līgavas stāstu feminsitiska niknuma tonalitātē. Kad dažādās pasaules vietās brutāli bojā iet supermodeles, FIB nozīmētie aģenti Kūpers un Džordana atklāj, ka globālajai skalpeļa renesansei ir venērisko slimību, šausmu un konspirācijas žanra spogulis. Raiena Mērfija un Metjū Hodžsona radītais darbs ir tas, ko varētu saukt par "vainpilnu baudu" jeb guilty pleasure, ja ticam, ka par patiku pret kempu un pārspīlējumu būtu jākaunās – te vizuāli krāšņas pasāžas sastop pilnīga farsa formu, kas demonstratīvi izvairās no moralizēšanas par "mākslīgā" skaistuma industriju. Sarunā vētām, kā šis darbs atbalso Raiena Mērfija rokrakstu un to, kā šis darbs ierakstās pēdējā desmitgadē atjaunotajā interesē par ķermeņa šausmu žanru. Megijas Gīlenhālas otrā pilnmetrāžas filma "Līgava!" jau ir paspējusi sašķelt kinoskatītājus divās nometnēs – vieni to sauc par drosmīgu, manifestam līdzīgu kino notikumu, citi – par uz sociālās spriedzes viļņa balansējošu balagānu. Sarunā šķetinām, kāpēc darbs ir aizguvis frāzes no 30. gadu Holivudas gangsterfilmu žanra, kas tam kopīgs ar "Džokers" franšīzi un kāpēc, par spīti raibajam paņēmienu lokam, šis mīlasstāsts, kuram nevajadzētu strādāt, tomēr atstāj paliekošu iespaidu.

Pēc nesen aizvadītās Nacionālās kinobalvas “Lielais Kristaps” ceremonijas aplūkojam godalgoto Alises Zariņas dramēdiju “Nospiedumi” un franču autores Alises Vinokuras drāmu “Modes aizkulises”. Abos darbos būtisks ir mūsdienu sievietes skatupunkts. Ja Zariņa filmā “Nospiedumi” kartē vecāku atstātās brūces, tad Vinokura “Modes aizkulisēs” piedāvā skatu uz spozmes pilno industriju no neordināriem skatu punktiem. Alise Zariņa ir viena no redzamākajām savas paaudzes režisorēm. Viņas debijas filma “Blakus” (2019) tika nodēvēta par mūsdienām piemērotu alternatīvu “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā” (1981) un faktiski aizsāka to, ko mēs varētu saukt par Latvijas “trīsdesmitgadnieku kino”. Proti, stilistiku, kas kopā vij Rīgas alternatīvo kultūru un stāstus par jauniem pieaugušajiem, kuru dzīves ceļš neseko iepriekš pieņemtajām sabiedrības konvencijām par dzīvokli, mašīnu, bērnu un hipotēku kā brieduma signāliem.  Bohēmisks dzīvesveids, jaunas sievietes un mīļākās, lelles “Bārbija” klātbūtne, attiecības ar mammu un vientulība, bet tai līdzās ir tēva mīlestība, kas ir fragmentāra. Līvai (Ieva Segliņa), sasniedzot briedumu un turpinot nodarboties ar fotogrāfiju, tēva atgriešanās akselerē pieredzes nospiedumus. Tas trāpīgi tiek risināts caur viņas attiecībām ar dzīvesbiedru Mārci (Gatis Maliks), pašas ķermeni, seksualitāti un pingpongam līdzīgajām attiecībām ar mammu (Leonarda Ķestere-Kļaviņa). Savukārt Vinokura “Modes aizkulisēs” savij triju sieviešu – kino režisores, grima mākslinieces un jaunas modeles – dzīves. Režisores rokrakstam ir raksturīgs maigums un niansētība, kur uzmanība ir galvenokārt veltīta scenārijam, tamdēļ pārlieku estetizāciju un laikmetīgā kino tropus filmā neieraudzīsiet. Jaunākais darbs latviešu valodā ir nosaukts par “Modes aizkulisēm”, pazaudējot savu vārdspēli ar “izšūšanu” un “ar roku darināts”, ko paredz franču vārds “couture”. Šāda atslēga ļauj saprast to, kā trīs atšķirīgās sievietes – Maksīne (Andželīna Džolija), Ada (Anjēra Anī) un Anžela (Ella Rumfa) – tiek sastiķētas kopā Parīzes modes nedēļā zem kāda modes nama jumta. Jaunākais darbs nav glancēta modes filma vai reklāmdarbs – režisori interesē sieviešu pieredzes un to, ka visas vieno kāds neredzams pavediens. Šoreiz pavediens ir redzams – diedziņi un stāstu vīles ir jūtamas.

Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam rotaļas ar pārtapšanu dažādās lomās un sociālajos lokos, kas var glābt vai, tieši pretēji, nodot. Recenzējam britu režisores Emeraldas Fenelas kiča un pastiša piepildīto Emīlijas Brontē romāna “Kalnu aukas” ekranizāciju ar Margo Robiju un Džeikobu Elordi, kā arī brazīļu autora Klebera Mendosas Filju godalgoto konspirācijas retrotrilleri “Slepenais aģents”. Kam pieder vēsture – tiem, kas pieraksta gadaskaitļus un personālijas, vai tiem, kas atceras sejas un sajūtas? Kinofestovālu apritē mīlētā brazīļu režisora Klebera Mendosas Filju jaunākais darbs "Slepenais aģents" ir gaumīga retrostilizācija, kas zem politiska trillera virskārtas slēpj spēles ar desmitiem žanru, mutvārdu vēsturi un autoritāru varu atstātas sekas. Epizodē aplūkojam pavedienus, no kuriem veidots filigrānais darbs, kā arī piedāvājam Dārtas Ceriņas sarunu ar filmas režisoru. Tikmēr britu režisores Emeraldas Fenelas trešais pilnmetrāžas darbs "Kalnu aukas" ir sašūpojis kino skatītājus visā pasaulē – jaunākā gotiskās literatūras klasikas adaptācija ir spoži vizuāla un neticami atrauta no oriģinālā konteksta. Epizodē aplūkojam režisores ieceri darbu adaptēt 21. gadsimta estētiskajos kodos un spriežam, kā tad īsti ir – vai ir vienkārši slikti, vai ir tik slikti, ka iznākums tomēr ir labs.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē šķetinām biogrāfijas un tajās ietvertās stīgas par sevis nezaudēšanu. Uzmanības centrā ir poļu klasiķes Agņeškas Holandas sirreālā biogrāfija “Francs” par Franca Kafkas dzīvi Prāgas un vēstures labirintos un britu režisora Kērka Džounsa jauna vīrieša tuvplāns drāmā “Es lamājos”, kas izgaismo dzīvi ar Tureta sindromu. Poļu režisore Holanda ir dzīvā Eiropas kino klasiķe ar piecās desmitgadēs apkopojamu filmogrāfiju. Viņas filmām, kas galvenokārt kartē Austrumeiropas un Centrāleiropas vēsturi, mākslas personības un politiskus procesus, ir raksturīgs atturīgums, lakonisms un simbolisms. Jaunākais darbs “Francs” ir biogrāfiskā fantāzija par Kafku – šķīst procesi, metamorfozes, pilis un izdoma par tālo zemi, kurai pats Kafka piešķirs vārdu “Amerika”. Holanda, interpretējot Kafku (lomā Idans Veiss) brīvākos vizuālajos pantos, pludina ne tikai Kafkas apdzīvoto 19. un 20. gadsimta miju, bet arī šodienas muzejniecisko un tūristisko realitāti Prāgā. Lai vai filma apliecina Holandas kā vecmeistares apdomu un izlēmību, tomēr filma cieš no daudzajiem konceptuālajiem virzieniem un tā, par ko filma īsti vēlētos būt. Savukārt anglis Džounss dramēdijā “Es lamājos” ieved Tečeres laikā, 80. un 90. gadu mijā, Lielbritānijā. Viņš ir radījis konvencionālu, tomēr ar sirsnību inficējošu režijas darbu, kas izgaismo reālas personības – skota Džona Deividsona (lomā Roberts Aramojo) – dzīvi ar Tureta sindromu. Pamatā ir "BBC" 1989. gada dokumentārais portrets “Džons nav neprātīgs” (John’s Not Mad), kas britu sabiedrībā aktualizēja jautājumus par dzīvi ar sindromu un personības funkcionalitāti. Tomēr Džounss, pirmizrādot filmu Toronto kinofestivālā un kaisot humora vinjetes, mazina problēmjautājumus. Viņš veikli izvēlas tematizēt, nevis risināt vairākus sociālos aspektus – skolu un sociālo sistēmu Lielbritānijā, farmakoloģijas industriju, indivīda psiholoģisko veselību un daudz ko citu.

Šīs nedēļas fokusā dienvidkorejiešu zvaigznes Čanvuka Parka jaunākā kapitālisma sistēmas kritika filmā “Citas izvēles nav”, kā arī režisora Klinta Bentlija poētiskā amerikāņu sapņa analīze “Vilcienu sapņi”, kas ir izrādījies par šīs "Oskaru" sacensības sezonas "tumšo zirdziņu". "Citas izvēles nav" iepazīstina ar Dienvidkorejas sapņa pussabrukšanas periodu. Filmas galvenais varonis, ilggadējs papīra fabrikas darbinieks, uzzina par savu atlaišanu, un, nespējot samierināties ar pārmaiņām, sper aizvien drastiskākus soļus savas konkurētspējas uzlabošanai. Čanvuks Parks ir viens no Dienvidkorejas kinematogrāfa spožākajiem vārdiem un viņa jaunākā filma pierāda, ka šo slavu nenodrošina vien izkopts stils, bet arī spēja spert drosmīgus mākslinieciskus soļus. Epiozodē apspriežam filmas attēla un skaņas sintētiku, vēršanos pret vidusšķiras pārticības ideāliem un to, kādēļ filma, ko sākotnēji paredzēts uzņemt ASV, tik labi strādā arī režisora dzimtās zemes kontekstā. ASV filmdara Klinta Bentlija liegi poētiskais darbs "Vilcienu sapņi" ("Train Dreams") ir viens no pagājušās sezonas lielākajiem pārsteigumiem. Režisors savā otrajā pilnmetrāžas darbā meistarīgi savij kopā vesterna tekstūras un taktilu vizualitāti, kas caur viena varoņa prizmu atklāj vesela laikmeta garu. Epizodē apspriežam, kādēļ citu darbi, kas tiecas aptvert veselu mūžu, nereti iekrīt patosa lamatās un atšķetinam iemeslus, kuru dēļ filmas šķietami lakoniskā forma atstāj tik spēcīgu emocionālo iespaidu.

Jaunākās epizodes uzmanībā ir polittehnologi un politiķi, varas aizkulises un spēles, kā arī likmes un ētika. Itāļu režisora Paolo Sorentīno jaunākais darbs “Žēlastība” ielūkojas Itālijas prezidenta termiņa izskaņā, kas liek pārvērtēt savus priekšstatus par morālajiem pienākumiem sabiedrības priekšā. Savukārt francūža Olivjē Asajasa “Kremļa burvis” apspēlē oligarhu marionetes un politiskās dienas kārtības orķestrēšanu 21. gadsimtā. Netipiski sev Sorentīno, kurš pazīstams ar estētisku karnevalizāciju savā filmogrāfijā – “Dižais skaistums” (2013) un “Partenope” (2024) –, dodas interjera un dialogu filmas virzienā. Venēcijas galvenajā konkursā izrādītais darbs “Želastība” ir intīma portretfilma par prezidentu Mariano de Santisu (lomā Sorentīno aktieris Tonijs Servilo) un viņa attiecībām ar tautu, meitu un paštēlu. Pēdējās darba nedēļās valstvīru vajā domas par sievas neuzticību un paša mirstīgumu, un, saskaroties ar sarežģītu lēmumu, viņam nāksies pārvērtēt – ko paturēt un ko palaist vaļā. Savukārt “Kremļa burvis” – vēl viens pērnā gada Venēcijas kinofestivāla darbs – iet radikāli citu ceļu un iemantojis skandalozas aprises. Asajass, kurš daudzkārt pievērsies politiskajām aizkulisēm, šoreiz ieved 90. beigu Krievijā un analizē Vladimira Putina režīma formēšanos. Filmas pamatā ir itāļa Džuliāno de Empoli daudzlasītais romāns, kas pietveras televīzijas producenta Vadima Baranova (filmā Pols Dano) karjeras zenītam, kļūstot par Putina (Džūda Lovs) galveno polittehnologu un iezīmējot Kremļa politisko kursu līdz Krimas okupācijai 2014. gadā. Filma daļēji uzņemta Latvijā un daudzās lomās redzami latviešu aktieri, no kuriem spilgtākais ir Andris Keišs Jevgeņija Prigožina veidolā. “Kremļa burvja” tapšanas kontekstu, kam ir cieša piesaiste Latvijas politiskajai ainavai, analizējusi ukraiņu izcelsmes žurnāliste Anna Koriagina izdevumā “Le Monde” – ar rakstu ir iespējams iepazīties šeit.

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas epizodē ielūkojamies divos kardināli atšķirīgos darbos, kas vēsta par ģimenēm. Vienu no tiem ir radījis amerikāņu neatkarīgā kino meistars Džims Džārmušs – viņa īsstāstu anotoloģijā “Tēvs māte māsa brālis” radu lomās spurdz Ādams Draivers, Toms Veits, Keita Blanšeta un citi. Savukārt otras ģimenes centrā ir Šekspīri un viņu sēras – tās tiek izvērstas Hlojas Žao dziedinošajā drāmā “Hamnets”. Tam visam pa vidu – sākam gatavoties kārtējai balvu sezonai, piedāvājot klausītājiem sarunu ar irāņu kinorežisoru un disidentu Džafaru Panahi, kura darbs "Tas bija tikai negadījums" nominēts arī "Oskars" apbalvojumiem. Džārmuša "Tēvs māte māsa brālis", kas pērn Venēcijas kinofestivālā saņēma Zelta lauvas godalgu, ir filma, kas savā formā spīd lakoniska, pat nepretencioza un nopulēta. Režisors uzskatāmi strādā aktieriem, kuriem tēlus ir īpaši rakstījis – uz ekrāna atkalsatikšanās reizēs vienojas vecāki un bērni, kuru lomās ir Toms Veitss, Ādams Draivers, Majima Bjalika, Šarlote Remplinga, Keita Blānšeta, Vikija Krīpsa un citi. Spriežam, ka pēc ilgas karjeras, kas faktiski veltīta ekrāna darbiem par atrastām ģimenēm, režisors pievēršas tai tradicionālā izpratnē. Zvaigžņotais aktieru sastāvs arī liek domāt par to, ka stāsts ir par kino industriju plašākā izpratnē, kur, līdzīgi kā ģimenē, mēs reizēm nevaram izvēlēties savus “vecākus” vai “bērnus”. Un tomēr – vai dzenoties pēc sava rokraksta koncentrāta Džārmušs nav pazaudējis daļu no saviem darbiem raksturīgās vitalitātes? Savukārt Hloja Žao, kas triumfēja 2020. gada "Oskaros" ar filmu “Klejotāju zeme” (labāka filma, labākā režija, labākā aktrise (Frānsisa Makdormanda)), savā jaunākajā darbā "Hamnets" iztēlojas Viljama Šekspīra ģimenes dzīvi. Šoreiz gan fokusā patiesi ir ģimene, nevis jau ierastais "autors-ģēnijs". Par vienu raidījumā vienojamies – filma ir uzbūvēta tā, lai skatītājam būtu jāraud. Tiesa, mūsu viedokļi šķiras sarunās par to, vai tā ir laba parādība. Dārta iestājas par to, ka šāda filmveide robežojas ar manipulatīvu, savukārt Žulijens to piedāvā uzraudzīt kā ģimenes filmu Eiropas tradīcijā.

Jaunākajā epizodē aplūkojam divus vispasaules kino fenomenus – Džoša Safdija filmu “Mārtijs Lieliskais”, kas ar Timotiju Šalamē titullomā ieved galda tenisa un pēckara pasaules jaunajā kārtībā, un režisora Olivjē Laši tuksneša odiseju “Sirāts” – transam līdzīgu kino pieredzi, kas meistarīgi savij ģimenes un pasaules gala tēmas. Nesen kā arī “Zelta globusu” par labāko aktiera darbu komēdijā vai mūziklā apbalvotās filmas “Mārtijs Lieliskais” centrā ir Mārtijs Mauzers (Šalamē) – amerikāņu sapņa, kas robežojas ar drudzi, aizrauts ņujorkietis, kurš vēlas kļūt par pasaules čempionu galda tenisā. Tricinoties cauri Ņujorkai, Londonai un turnīriem Japānā, viņš prot apvārdot, pieburt, nokaitināt un sarīdīt sevi ar visu Safdija filmas kolorīto varoņu galeriju: kādreizējo kino dīvu Keju (lomā Gvineta Paltrova), viņas turīgo vīru Miltonu (Kevins O’Līrijs), kā arī bērnības draudzeni un mīļāko Reičelu (Odesa Aziona) un māti (Frena Drešere). Džošs Safdijs kopā brāli Benu ir pēdējās desmitgades jaunās Ņujorkas kino skolas pārstāvji – viņu darbu centrā ir apmātības un pārcilvēcisku ideju aizrauti varoņi, kuru rīcība un metodes nonāk likuma otrā pusē. Šalamē atveidotais Mauzers ir antivaronis, un viņa spēja sevi pārdot – piedāvāt savu sapni un likt noticēt – ir mūsu uzdevums. “Mārtijs Lieliskais” ir viens no pamanītākajiem darbiem aktuālās balvu sezonas kontekstā. Savukārt nesen kā ar piecām Eiropas Kinoakadēmijas balvām apbalvotais tuksneša trilleris “Sirāts” ir franču izcelsmes spāņu režisora Laši lolojums. Filma tika pirmizrādīta Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā, saņemot žūrijas balvu, un tā ir kļuvusi par Eiropas kino fenomenu, kas satricina globālo auditoriju. Veidota kā ceļa filma, tā piedāvā divas dažādas ģimenes – viena ir nukleārā, otra ir apzinātā – eksistenciālu situāciju virknēs Marokas tuksnesī. Nekurienes putekļos ieradušies simtiem reiveru, lai saceltu tuksneša smiltis. Šajā dejas ekstāzē ierodas tēvs Luiss (Serdži Lopess), dēls Estebans (Bruno Nuņess Arjona) un suns Pipa, lai atrastu pazudušo māsu. Meklējumus aprauj karš, kas liek mūzikas aizrautajiem izklīst. Tomēr ģimene nolemj sekot vienai reiveru grupai, un visi taps ierauti tuksneša šķīstītavā. Viņi aizmirsīs par meklēto, jo pašiem nāksies cīnīties par katru dzīves sekundi.

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas apskata divus Baltijas valstu darbus – Latvijas režisora Dāvja Sīmaņa dokumentārā esejas filma “Frankenšteins 2.0” atklāj dzīvildzes entuziastus ASV un Krievijā, tikmēr lietuvieša Karola Kaupina “Janvāra gaisma” pievēršas televīzijas darbinieku bada streika aizkulisēm pirms 35 gadiem, 1991. gada janvārī. Mēdz teikt, ka dzīvei jēga rodas tikai tās galīguma dēļ. Filmas "Frankenšteins 2.0" varoņi tam nepiekristu. Aizkadra balss pavadījumā skatītāji tiek ievesti mājas laboratorijā ASV, kur mājo mākslīgā intelekta iedzīvināts robots, vai kādā garāžā Krievijā, kur sasaldēti nākotni gaida optimisti. Kuriozajiem varoņiem un notikumiem pa vidu – paša režisora apcere par to, cik noteikta un relatīva ir nāve mūsdienu pasaulē. Filma, kas tapusi kopš Covid-19 pandēmijas un pasaules pirmizrādi piedzīvoja pērn oktobra beigās Jihlavas dokumentārajā kinofestivālā, ir vesels tēmu almanahs – režisors Dāvis Sīmanis kopā ar scenārija līdzautoru Uldi Tīronu sapin dažādu kultūratsauču un kuriozitāšu audeklu, taču tas pārsteidzošā kārtā aptverto tēmu loka dēļ vietumis irst pa vīlēm. Raidījumā runājam par šī darba spēcīgajām un vājajām pusēm, kā arī apspriežam to, cik nepielūdzama laika roka mēdz būt ne tikai pret dzīvām radībām, bet arī filmu ražošanas ciklu. Savukārt Lietuvas kinorežisora Karola Kaupina filma "Janvāra gaisma" mūs aizved līdz laiktelpai, kurā uz mirkli paviesojās arī Viestura Kairiša filmas "Janvāris" (2022) galvenais varonis, proti, Lietuvas nacionālās televīzijas ēkai 1991. gada janvārī. Padomju spēku ieņemtā ēka savieno kaimiņus, svešiniekus un pagātnes naidniekus, kas vienojas bada streikā, cerībā, ka tie, kas novēršas no globālām ciešanām, spēs ieraudzīt brīvības alkas individuālos acu skatienos. Karolis Kaupinis, kas Latvijas skatītājiem būs pazīstams no savas spožās debijas 2019. gadā, filmas "Nova Lituania", atgriežas ar pārsteidzoši nesentimentālu, taču emocionalitātē un afektos balstītu "mazo cilvēku" stāstu uz globālu pārmaiņu fona. Raidījumā aplūkojam patreizējo Lietuvas radošo ekosistēmu, parunāsim par metamodernismu un uzmeklēsim filmas veiksmes, un neveiksmes.

Atgriežoties pie klausītājiem 2026. gadā, Kur kritiķiem nav vietas epizodes uzmanībā ir divi dinamiski un pasaules mainīšanai veltīti ekrāna darbi. Starp Parīzi pirms vairāk nekā 60 gadiem un Kauņu mūsdienās – recenzējam Kannu kinofestivālā pirmizrādītās Ričarda Linkleitera rotaļas ar franču jauno vilni dramēdijā “Jaunais vilnis” un lietuviešu kvīru filmdara Roma Zabarauska politisko trilleri “Aktīvists”. Afektīvā kino nostaļģija un sinefilija – tieši ar šiem ieročiem ir bruņojies amerikāņu neatkarīgā kino režisors Ričards Linkleiters filmā “Jaunais vilnis”. Ekrāna darbs pērn burtiski saviļņoja Kannu kinofestivāla auditoriju, kad to izrādīja galvenajā konkursā. Zīmīgi, ka pērn Linkleiters, kurš zināms kā triloģijas “Pirms” (1995–2013) un filmas “Zēna gadi” (2014) autors, piedāvāja vēl vienu dramēdiju – formā tikpat koncentrētu, nostaļģijas Džokera kārti izspēlējošo “Zilais mēness” (2025) ar režisora domubiedru – aktieri Ītanu Hauku – galvenajā lomā. Filma tika izrādīta Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Savā ziņā “ Zilais mēness” un kinoteātros aktuālais “Jaunais vilnis” ir “zudušo laiku meklējot” diloģija: tās centrā ir radošie gari savos augstākajos un zemākajos punktos. Tās ir personīgās un profesionālās trajektorijas, kurās viss ir šķietami viens – tieši tas šobrīd saista jau 30 gadus filmējošo Linkleiteru. “Jaunais vilnis” reinscenē vienu no zināmākajiem franču jaunā viļņa darbiem – Žana Lika Godāra pilnmetrāžas debiju “Līdz pēdējam elpas vilcienam” (1960). Līdztekus tam tiek aspēlētas franču režisora (lomā Gijoms Marbeks) slāpes un sāpes, kā arī gaidas, tā arī ietekmīgais kino izdevums “Cahiers du Cinéma”, Fransuā Trifo triumfs Kannās ar “400 sitieniem” (1959), haotiskais filmēšanas process ar Žanu Polu Belmondo (Obrī Dulēns) un Džīnu Sībergu (Zoja Deuča), kā arī daudzām citām vēsturiski nozīmīgām ekrāna personībām. Savukārt lietuvieša Zabrauska piektā pilnmetrāžas spēlfilma “Aktīvists” ir izrādīta Tallinas “Melno nakšu” kinofestivāla Baltijas konkursā un šobrīd ir skatāma straumēšanas platformā “HBO Max”. Zabrausks ir viens no spilgtākajiem kvīru kino veidotājiem Lietuvā. 2011. gadā viņa īsfilma “Porno melodrāma” tika izrādīta Berlinālē, bet visplašāk zināma ir viņa pilnmetrāžas aktierfilma “Rakstnieks” (2023) par lietuviešu amerikāni un krievu izcelsmes lietuvieti – abi vīrieši pēc vairāku gadu dienesta padomju armijā atkal satiekas Ņujorkā. Filma “Aktīvists” pietveras konspirācijas tīklam Lietuvā, kurā satiekas cilvēktiesību aktīvisti, neonacisti, prese un vietvara. Tieši tad, kad Kauņa gatavojas savam pirmajam LGBTQ+ gājienam, tiek nonāvēts ietekmīgākais cilvēktiesību aktīvists. Kas sākas kā slepkavība, turpinās kā mirušā mīļotā Andriusa (lomā Roberts Petraitis) izmeklēšana un visu iesaistīto pušu atmaskošana. Lai gan filma veido ciešas saites ar Baltijas reālpolitiku un šī brīža diskursiem publiskajā telpā, tās elementi ne allaž ir savienoti kā saderīgi puzles gabaliņi.

2025. gada noslēdzošajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē tiekamies, lai aprunātos par filmām, kas mums ir definējušas aizvadīto gadu – runājam par ģimenes un paaudžu motīviem izvēlētajās filmās, ieskicējam dārgumus no Latvijas un pasaules kinematogrāfa, kā arī sniedzam ieskatu gaidāmajā raidījuma cēlienā! Dārtas izlase: “Sirāts” (Sirat, 2025), rež. Olivjē Laksi “Cīņa pēc cīņas” (One Battle After Another, 2025), rež. Pols Tomass Andersons “Citas izvēles nav” (No Other Choice, 2025), rež. Čanvuks Parks “Slepenais aģents” (O Agente Secreto, 2025), rež. Klebers Mendosa Filju “Grēcinieki” (Sinners, 2025), rež. Raiens Kūglers Žulijena izlase: “Viss, ko iztēlojamies kā gaismu” (All We Imagine As Light, 2024), rež. Pajala Kapadija “LOTUS” (2024), rež. Signe Birkova “Senitimentālā vērtība” (Sentimental Value, 2025), rež. Joahims Trīrs “Mūžīgi jauni” (2025), rež. Armands Začs “Mīlestība, kas paliek” (Love That Remains, 2025), rež. Hlinurs Palmasons  

Šī gada pirmspēdējā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam divus ekrāna darbus – Lusilas Adzialiovičas Berlinālē godalgoto ziemas pasaku “Ledus tornis”, kā arī seriālu formāta meistara Vinsa Giligana vienprātības melno komēdiju “Pluribus”, kas nesen ieguvusi divas "Zelta globusa" nominācijas. Nereti vislielāko tehnoloģiju kritiku rada tie, kas ražo pašas tehnoloģijas. Straumēšanas platformas “Apple TV” paspārnē ir tapis seriāls “Pluribus”, kas kritizē digimoderno komunikāciju, nekritisku mākslīgā intelekta izmantošanu un labbūtības apogeju. Seriāla autors ir Vinss Giligans, kurš ir pazīstams kā seriālu “Pārkāpt robežu” (2008–2013) un “Labāk zvaniet Solam” (2015–2022) veidotājs, un šoreiz viņš piedāvā postapokalipsi, kurā Zemes iedzīvotāji ir kļuvuši laimīgi. Tomēr ne visi. Seriāla desmit sēriju centrā ir erotisko romānu autore Kerola (Reja Sīhorna), kura ar savu aģenti un partneri Helēnu nesen kā ir atgriezušās no grāmatas tūres un tikšanās ar lasītājiem. Viņa necieš savus romānus, atpazīstamību, ikdienu – te Giligans norāda uz “priviliģēto kaitēm”. Kerolas raksturs saasinās, kad pasauli ir skārusi “laimes” pandēmija, kuras rezultātā civilizācija ir kļuvusi… laimīga. Viņa un vēl 12 citi cilvēki nav pakļauti vīrusam. Kerolas varone ir pēdējā desmitgadē bieži redzētā antivarone: Kerola vēlas glābt pasauli, nevis cilvēces labad, bet gan tāpēc, ka iepriekš bija labāk. Savukārt uz Latvijas kinoekrāniem ir nonākusi radikālā stilizācija “Ledus tornis”, kuras pamatā ir Hansa Kristiana Andersena pasaka par “Sniega karalieni”. Kino mīti, cietsirdīgais ekrāns un tā liegā gaisma. Filma izrādīta Berlināles galvenajā konkursā šī gada februārī. Gaspāra Noē dzīvesbiedrene, režisore Lusila Adzialioviča piedāvā savu ceturto pilnmetrāžu, un galvenajās lomās ir debitante Klāra Pačīni un Mariona Kotiljāra. Filma ieved atsvešinātā, saltā un sarmas klātā nekurienē 60. un 70. gadu mijā Francijā, kad bārene Žanna (Pačīni) nejaušības rezultātā nonāk “Sniega karalienes” filmēšanas laukumā, pār kuru valda ledainā aktrise Kristīne (Kotiljāra). Filma smalki preparē aizraušanos ar ekrāna valdzinājumu un fantāzijām, kā arī tā ir prasīga pret savu skatītāju. Mēs nonākam Fausta tēla teritorijā: dvēseles pārdošana un atzinība, ko iegūstam pret to. Pusaudze Žanna ierauga šo cenu, bet viņa arvien vairāk iemīlas ciniskajā kino veidošanā, kurā, iespējams, nav vietas jaunām sirdīm.

Šīs nedēļas Kur kritiķiem nav vietas fokusā ir divi darbi, kas aplūko varoņus eksistenciālas krīzes priekšā, taču variē starp nostaļģiskas kino pasakas un kino šausmu stāsta modalitātēm – proti, amerikāņu neatkarīgā un Holivudas kinematogrāfa kustcelēs stāvošā Noa Baumbaha filmu "Džejs Kellijs" un Berlīnes kinofestivālā pirmizrādīto amerikānietes Mērijas Bronstīnas darbu “Ja varētu, es tev spertu”. Džeja Kellija tēls nepārprotami met tiltus uz viņu attēlojošā Holivudas sirdsāķīša Džordža Klūnija biogrāfiju – brīžiem pat šķiet, ka šis darbs ir uzrakstīts tieši viņam. Stāsts par ekrāna zvaigzni, kas karjeras norietā saprot, ka "īstā dzīve" ir teju paskrējusi viņam garām, un vēl palikusi viena iespēja ielekt prombraucošā vilcienā, no vienas puses ļoti atgādina Čārlza Dikensa "Ziemassvētku dziesmas" motīvus, no otras – iepriekš apskatīto Joahima Trīra "Sentimentālo vērtību". Spriežam par filmas aktierdarbu smalkumiem, patriarhu dzīves rezumējumu motīvu pasaules kinematogrāfā, un to, kāds izaicinājums filmdariem ir veidot darbus par aktiera dzīvi. Daudz mazāk glancēta dzīves aina atklājas trauksmainu afektu un ekspresionistiska attēla piesūcinātajā "Ja varētu, es tev spertu" – filma, kas vairāk viesojas šausmu, ne komēdijas žanra rokasgrāmatā, piedāvājot klaustrofobisku stāstu par Lindas, praktizējošas psihoterapeites, rūpēm par savu slimo bērnu. Grotesks kļūst viss, sākot ar barošanu un beidzot ar kāmīti. Epizodē apspriežam filmas iedarbīguma principus, saspēli starp intelektuālu un ķermenisku "biedēšanu", kā arī Rouzas Bērnas ekrāna sniegumu, kas, cita starpā, apbalvots kā labākais šī gada Berlīnes kinofestivālā.  

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas iegremdējamies aktuālajā straumēšanas platformu piedāvājumā – aplūkojam Giljermo del Toro sen loloto Mērijas Šellijas gotiskās klasikas "Frankenšteins jeb mūsdienu Prometejs" adaptāciju, kas nule piedzīvojusi pirmizrādi Venēcijā un ir jau skatāma “Netflix” straumēšanas platformā. Kā arī režisores Rebekas Milleres piecdaļīgo kinoportretu režisoram Mārtinam Skorsēzem – vienam no amerikāņu kinomākslas lielajiem titāniem, kura daiļrade pusgadsimta garumā mums vēsta par ASV pilsētu ekstravaganci, vardarbību un garīguma meklējumiem. Internets vēsta, ka “Frankšteins” ir ekranizēts 433 pilnmetrāžas filmās, 212 īsfilmās un 85 seriālos – tas ir viens no visvairāk ekrānam pakļautajiem literārajiem darbiem. Ko fabulā, kas sevī ietver gan bažas par zinātnes un cilvēka attiecībām, gan Dieva kompleksu un cīņu pret dabas likumiem, ir ieraudzījis viens no šī gadsimta diženākajiem fantastiem, meksikāņu kinorežisors Giljermo del Toro? Epizodē apskatām autora revizionisma garu pasaku stāstniecībā, aprunājam filmas spilgto vizualitāti un viktoriāņu laikmeta sasaisti ar katoļticības idejām, kā arī spīdošā aktieru ansambļa – Džeikoba Elordi, Oskara Aizaka un Mias Gotas – sniegumus darbā, kas ir vienlīdz spēcīga oda montrozajam kā cilvēciskā spogulim un kino amatniecībai. Tikmēr Sandensas festivāla vairākkārtējās laureātes Rebekas Milleres piecdaļīgais seriāls "Skorsēzes kungs" tiecas atšķetināt vesela laikmeta garu, personības un strāvojumus caur vienu personu – leģendāro filmdari Mārtinu Skorsēzi, kuru draugi mīļi sauc par Mārtiju. Sekojot režisora filmogrāfijai, skatītājam atklājas stāsts par personību, kas no ar astmu sirgstoša zēna Ņujorkas itāļu geto ir kļuvis par vienu no šīs mākslas svarīgākajām personām. Epizodē aprunājam stāstījuma formulas, virspusējību kā vēstījuma modalitāti un gadījumus, kad tas strādā plašāku māksliniecisko uzdevumu izpildei.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē recenzējam norvēģu režisora Joahima Trīra drāmu “Sentimentālā vērtība” par ģimenes, vēstures, teātra un kino trauslajām attiecībām – tām eļļu pielej patriarha atgriešanās. Līdztekus aplūkojam mīlestības un laulības alegoriju – Linnas Remzijas drosmīgo darbu “Mirsti, mana mīla” ar aktieriem Dženiferu Lorensu un Robertu Patinsonu galvenajās lomās. Starp sentimentālo un nesentimentālo: kas padara cilvēkus, atmiņas, vietas un objektus īpašus? Šo jautājumu uzdod Joahims Trīrs, atgriežoties pie skatītājiem pēc kinodarba “Pasaulē sliktākais cilvēks” (2021) un divām “Oskara” nominācijām par labāko oriģinālscenāriju un starptautisko filmu. "Sentimentāla vērtība", kas ieguvusi šī gada Kannās "Grand Prix" balvu, ieved Borgu dinastijas vēsturē un mūsdienās: divas māsas Nora (Renāte Reinsve) un Agnese (Inga Ibsdotira Lilleāsa) caur tēva, ievērojama kinorežisora Gustava Borga (Stellans Skašgords), atgriešanos abu dzīvēs, izgaismo savas dzimtās mājas klusākos, sāpīgākos un intīmākos stūrus. Arī skotu kino autores Linnas Remzijas jaunākais darbs "Mirsti, mana mīla" arīdzan tika izrādīts Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā. Katra režisores filma – kā debija "Žurku ķērājs" (1999), tā arī "Mums ir jārunā par Kevinu" (2011) un citas – ir notikums. Jaunākais darbs ar Lorensu un Patinsonu destruktīvu jauno vecāku Greisas un Džeksona lomās apelē pie sirreālā, dabas un psihes krustpunktiem. Tā ir ambicioza metafora par attiecību dabisko (un pārdabisko) nāvi, kas neatstās vienaldzīgu nevienu. Kur kritiķiem nav vietas bija ekskluzīva iespēja intervēt filmas aktrisi Lorensu par sadarbību ar Remziju un lomu, kādā mēs zināmo Holivudas aktrisi neesam nekad viņu redzējuši, kā arī brīvības un domubiedru nozīmi.

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas recenzējam divas debijas, kas sakņojas stāstos par šodienas sievietēm. Norvēģietes Janikes Askevollas dramēdija “Solomamma”, kas vasaras nogalē piedzīvojusi pirmizrādi Lokarno, uzrāda morālas dilemmas apsēstībā ar ģenētiku un paternitāti. Tikmēr Evas Viktoras filma “Piedod, mazā”, kas pārliecinoši rezonē balvu sezonā un Sandensā ieguvusi labākā scenārija balvu, ir dramēdija kas ar liegi tumšu humoru zīmē ceļu atlabšanai pēc traumas. Askevolla piedāvā neērtu humoru, asredzīgus novērojumus par sabiedrību un "apzinātās ģimenes" modeli. Filmas centrā ir žurnāliste Edīte (lomā zviedriete Lisa Lēve Kongslija), kura vairākus gadus viena pati audzina savu dēlēnu. Bērna tēvs ir spermas donors, kura identitāti, veselības stāvokli un motivāciju viņa vēlas uzzināt detalizētāk, tamdēļ nolemj viņu uzaicināt uz interviju. Lakoniskajā dramēdijā savijas ziemeļnieciski šerps un silts humors, kas preparē dzimumlomas sabiedrībā. Režisore un scenārija līdzautore Askevolla stāsta, ka par iedvesmu šim sižetam kalpojusi gan kādas draudzenes pieredze, uzmeklējot sociālajos tīklos sava sēklas donora profilu, gan situācija Norvēģijā, kad spermas ziedošana ir kļuvusi par valstij kompensējamu pakalpojumu, kas likumsakarīgi izaicina priekšstatus par ģimenes struktūru. Filmu kopproducējusi Latvijas studija "Mistrus Media". Tikmēr amerikānietes Evas Viktoras debija režijā "Piedod, mazā" tiek dēvēta par “Oskaru” sacīkstes “melno zirdziņu”, un tā pārsteidz ar intonāciju, narāciju un raksturiem. Filmas galvenā varone ir Agnese (lomā pati Viktora), spējīga literatūras profesore, kas aizrāvusies ar Virdžīniju Vulfu un joprojām pēc seksuālās traumas cenšas ar draudzenes, tuvāko cilvēku un nejauši sastapto (arī kaķa) palīdzību atgūt kontroli, dzīvesprieku un pašapziņu. Fragmentējot Agneses dzīvi, filmā varones pieredzes nodaļas izgaismos laiku pirms, traumu un tās sekas. Kā dzīvot pēc sliktā? Agneses negribētā tuvība ar viņas disertācijas darba vadītāju pārtaps dzīves puzles likšanā no jauna. Tā dziedēs un smīdinās, sāpinās un liks nopūsties, nemainīgi izvilinot smaidu. Šādi miniatūri, niansēti darbi kā "Piedod, mazā", kuru centrā ir varones introspekcija un līdzcilvēku klātbūtne, nemēģinot aizrauties ar formālismu un tendenciozitāti kinematogrāfā, liek ticēt amerikāņu neatkarīgajam kino.  

Raidījumā Kur kritiķiem nav vietas sekojam padomju perioda Latvijas pirmās sieviešu basketbola komandas gaitām Dzintara Dreiberga jaunākajā filmā “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, kā arī Jāņa Ābeles dzejas detektīvam “Testaments”, kas seko bohēmas dzejnieka un rakstnieka Anatola Imermaņa pīšļiem pa pēdām. Sporta arēna kā politiskās pašnoteikšanās placdarms – pēc vēsturiskā epa “Dvēseļu putenis” (2019), režisors Dzintars Dreibergs pietveras opresīvas sistēmas atšķetināšanai no vienas sievietes perspektīvas. Scenārijs, kam par pamatu ņemts Dzidras Uztupes-Karamiševas dzīvesstāsts, ļoti veikli kopā sapin vairākus laika periodus un dzelzs priekškara sociālekonomiskās realitātes. Dzidra (lomā Agnese Budovska) ir padomju “proletariāta pārstāve”, kura ar profesionālo sportu nodarbojas “tikai hobija līmenī”. Viņas ģimene ir “melnajā sarakstā”, jo brālis pret paša gribu ir iesaukts nacistiskās Vācijas armijā. Filmas notikumi norisinās pagājušā gadsimta 50.-60. gados, kad Latvijā aktīvi norit rusifikācijas procesi. Neraugoties uz faktoloģiski blīvo fonu, “Tīklā” piedāvā intensīvu, motivētu scenāriju ar ārkārtīgi fascinējošiem varoņiem. Tie ir tēli, kas ir pievilcīgi, pētāmi un tuvplānā skatāmi daudzkārt kā vēsturiskajā kontekstā, tā arī kino valodas un žanra kontekstā. Tikmēr Jāņa Ābeles dokumentārā pilnmetrāžas debija “Testaments” drīzāk ieņem hibrīdfilmas aprises – tas ir detektīvstāsts par dzejnieka un Latvijas kriminālžanra pioniera Anatola Imermaņa pazudušajiem pelniem un autora pēdējo gribu, proti, atdusēties Parīzes sarkano lukturu rajonā. “Izmeklētāju” lomās iejutušies literāti Aleksandrs Zapoļs (Semjons Haņins) un Jānis Joņevs – viņi izspēlē inscenētas pelnu medības un procesā atklāj dažādas anekdotes no rakstnieka dzīves, kuras, diemžēl, netiek uzlūkotas īpaši kritiski vai analītiski. Spriežam, vai filmā piedāvātā poētiskā cigāru dūmu, puskailu sieviešu un liķiera biķerīšu estētika skatītājam atklāj ko vairāk par vizuālu atrakciju, kā lūkoties uz tēla neviennozīmīgām aprisēm un ko dokumentārajam kino nodara jūsmīga attieksme.

Šonedēļ uz Kur kritiķiem nav vietas sarunu galda izklāti divi aktuāli kinodarbi, kas nesen izrādīti Venēcijas kinofestivālā. Pirmais – Holivudas klasiķes Ketrīnas Bigelovas “bez piecām minūtēm pasaules gala” trilleris “Dinamīta nams”, kas skatāms straumēšanas platformā “Netflix”. Otrais – grieķu savādnieka Jorga Lantima konspirācijas teorijās un medū izmērcētais darbs “Bugonija”, kas ir nonācis uz Latvijas kinoteātru ekrāniem. Politiskā kino granddāmas Bigelovas jaunākais kinodarbs “Dinamīta nams” (A House of Dynamite) ir nospriegots trilleris ar niansētu ansambli (Rebeka Fērgusone, Idriss Elba, Džareds Hariss u. c.) par 21. gadsimta “kā es iemācījos neuztraukties un iemīlēju atombumbu”. Jā, to pašu Stenlija Kubrika 1964. gada satīru, kas Bigelovas gadījumā iemanto dzestras un hiperreālas aprises. Filma reāllaikā modelē situāciju, kad ASV teritorijai strauji tuvojas kodolraķete un agresors nav zināms. Trīs skatupunktos tiek šķetināta valdības un drošības dienestu rīcība kara un, iespējams, apokalipses priekšvakarā. Bigelovas procesuālais darbs veido paralēli ar Enijas Džeikobsones grāmatu “Atomkarš: scenārijs” (2024), kas secīgi izklāsta hipotētisku Ziemeļkorejas pirmo triecienu pret ASV, aprakstot, kā konflikts 72 minūšu laikā pāraug globālā kodolkarā, izraisot kodolziemu un piecus miljardus nāvju. Bigelova (“Sapieris” (2009), “Zero Dark Thirty” (2012) u. c.) ir ASV kino klasiķe, kura arī ir pirmā sieviete, kas saņēmusi labākās režijas “Oskaru”, un jaunākais darbs ir precīzs, lai gan koncepcijā repetetīvs, filmas otrajā pusē pazaudējot savu skatītāju. Savukārt grieķu meistars Jorgs Lantims (“Omārs” (2015), “Nabaga radības” (2023) u. c.) jaunākajā filmā “Bugonija” (Bugonia) sesto reizi sadarbojas ar aktrisi Emmu Sounu un iekāpj dienvidkorejiešu filmas “Glābiet Zaļo planētu” (2003) rimeika trasē. Vētot alternatīvo patiesību skriemeļus, Lantims ar šo darbu uz neilgu laiku atvadās no kino veidošanas, lai pievērstos fotomākslai. Tā ir Lantimam raksturīgi “sausa” komēdija par kapitālisma eksplutatīvo dabu un izmantoto absurdo pakļāvību, kas diemžēl nepasaka vairāk kā oriģināls. Filmas centrā ir konspirāciju teorijas un varbūtības, un tās iemieso Džesija Plemonsa atveidotais biškopis Tedijs. Viņam ir teorija par andromediem – citplanētiešiem, kuri ir valdošā šķira, kas iznīcina Zemi. Ar brālēna Dona palīdzību teorija pārtop par praksi, un abi vīrieši nolaupa Mišelu (Stouna), daudzmiljardu farmācijas korporācijas vadītāju. Izgaismojas visu iesaistīto attiecības un arī medaini rūgtas patiesības par zaudētājiem un uzvarētājiem.

Dažkārt balstīšanās dokumentāritātē ir apzināta mākslinieciska izvēle, citkārt – to nosaka filmas tapšanas apstākļi. Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē apskatām abas iespējamības. Irānas filmdara Džafara Panahi jaunākā filma "Tas bija tikai negadījums", ko par labāko atzina šī gada Kannu kinofestivāla žūrija, tapusi slepus, paļaujoties uz pilsētas scenogrāfiju, savukārt Benija Safdija jaunākais darbs "Triecienmašīna", kas saņēmis labākās režijas apbalvojumu Venēcijas kinofestivālā, ļoti tiešā veidā spēlfilmas formātā pārnes vairāk nekā 20 gadus vecu dokumentāro filmu. Džafara Panahi vārds skatītājiem visā pasaulē asociējas ar tumšu, dažkārt sausu humoru un disidentisku apņēmību atspoguļot Irānas valsts varas un sabiedrības saspīlējuma punktus. Filmas stāstu iedvesmojusi režisora pieredze ieslodzījumā, kur viņš laiku pavadījis ar aizsietām acīm, koncentrējoties uz skaņas ainavu. Tā arī filmas galvenais varonis Vahīds, vairākus gadus pēc iznākšanas no cietuma par piedalīšanos protestā, savā darbnīcā izdzird kājas protēzes čīkstoņu. Šī skaņa viņam ir palikusi atmiņā no sadistiska cietuma uzrauga, un viņš, nespējot palaist garām iespēju atriebties, nolaupa vīrieti. Neesot pārliecināts par savu lēmumu, viņš uzmeklē citus, kas cietuši no sarga, ar mērķi pārliecināties, ka viņš nav kļūdījies – katrs tēls uzrāda savu reakciju uz opresīvu režīmu. Pārspriežam, kā šis darbs iederas Panahi kopējā filmogrāfijā, vai šis tiešām ir viņa karjeras augstākais punkts, kā režisors izvairās no banalitātes un kādam nolūkam ir tapis šis kino. "Triecienmašīna" ir teju vai Holivudas panākumu formulas iemiesojums – labi zināms aktieris (Dveins Džonsons) sadarbojas ar režisoru sava uzvaras ceļa sākumā (Benijs Safdijs), lai uz ekrāna iemiesotu sarežģītu raksturlomu sporta filmas žanrā. Un tomēr – šī ir filma, kas par savu pamata materiālu ņem 2002. gada tāda paša nosaukuma dokumentālo darbu, uzdodot jautājumus par to, cik iespējama ir alķīmiska pārplūde no ļoti dažādām filmveides modalitātēm. Sarunā mēģinām atšķetināt filmas kodolu, runājam ar ambīciju kino, atdarināšanas mākslu un deviņdesmito gadu estētikas kodiem.

Turpinoties oktobrim kā Latvijas kino pirmizrāžu mēnesim, jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē recenzējam ilgi gaidīto kriminālās ekselences meistara Oskara Rupenheita krimināldrāmu “Tumšzilais evaņģēlijs”, kas ieved 90. gadu kolorītā un policijas metodēs, kuras, iespējams, neattaisno mērķus. Līdztekus aplūkojam Sergeja Lozņicas jaunāko pilnmetrāžu – vēsturisko filmu “Divi prokurori”, kas uzņemta Latvijā un piedzīvojusi pirmizrādi galvenajā Kannu konkursā. “Tumšzilais evaņģēlijs" turpina Rupenheitam tuvo tipāžu kino un jau ar “Kriminālās ekselences fonda” (2018) iemīto ceļo vietējā kriminālā universa mītos, priekšstatos un reālijās, kas šoreiz veido paralēles ar žanra meistariem Mārtinu Skorsēzi, Ābelu Feraru un citiem. Arī ar Aloizu Brenču un Armandu Zvirbuli, ja vēlamies. Filma seko leitnantam Romānam Skultem (Raitis Stūrmanis), kas 90. gadu vidū uzsāk darba gaitas policijas iecirknī. Drīz vien jauniņais maina savu ideālistisko skatījumu uz profesiju. Izmeklējot reketa lietu, vīrietis sapinas ar “nepareizajiem cilvēkiem”. Ir skaidrs – lai kurā frontes pusē tu nebūtu, rokas ir jāsasmērē visiem. Savukārt Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā šogad tika iekļauta baltkrievu izcelsmes ukraiņu režisora Sergeja Lozņicas vēsturiskā drāma, kas ieved 1937. gadā, staļiniskā terora laikā, kad jauns prokurors Korņevs (lomā Aleksandrs Kuzņecovs) naivumā, kas mijas ar mērķtiecību, cīnās pret sistēmu. Latvijā uzņemtā spēlfilma veidota pēc rakstnieka Georgija Demidova memuāru motīviem. Mēģinot nonākt līdz ieslodzītajam un taisnīgumam, Korņevs aizvien dziļāk slīgst Kafkas darbiem līdzīgā pasaulē, saprotot, ka izmeklētāja un tiesātā lomas var ātri mainīties.

Kā ierasts, oktobrī norisinās Latvijas lielākais starptautiskais kino festivāls, kas vairākās sadaļās un konkursos izrāda aktuālāko gan no Eiropas kinematogrāfa, gan pasaules līmeņa festivālos jau pirmizrādītus darbus. Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē ielūkosimies trijās festivāla tematiskajās izlasēs – "Nordic Highlights", "Zeitgeist Deutschland" un "Home Made", lai no katras izceltu vienu spilgtu darbu. Ziemeļvalstu kinematogrāfam veltītajā festivāla sadaļā izceļam Īslandes autoru, kura vārds daudziem Latvijā nebūs svešs – Hlīnura Paulmasona jaunākais darbs "Mīlestība, kas paliek" ir tikko piedzīvojis pirmizrādi Kannu kinofestivālā, un turpina uzrādīt režisora fligrānās novērotāja spējas. Gadalaiku mijai līdzi šūpojas stāsts par četrdesmitgadniekiem Annu (lomā Sāga Gardarsdottira) un Magnusu (lomā Sverrirs Gudnasons), kuri šķiras ar mīlestību. Tāpat lomās paša Paulmasona bērni Ida, Porgils un Grimurs, kā arī sunīte Panda, kura Kannās saņēmusi pati savu balvu. No ledājiem uz Spānijas salu svelmi – režisora Jana Oles Gerstera pirmā filma angļu valodā "Salas", kas iekļauta Vācijas kinematogrāfam veltītajā festivāla sadaļā, met atsauces uz Mikelandželo Antonioni un Alfrēda Hičkoka kino mantojumu. Kūrorta tenisa instruktora Toma (lomā Sems Railijs) monotono dzīves ritumu pārtrauc liktenīgās atpūtnieces Annas un viņas ģimenes ierašanās uz salas. Drīzumā pazūd sievietes vīrs un skatītāji, kā arī paši filmas tēli, tiek ievilkti šķietami slēptu nodomu un motīvu mozaīkā. Latvijas kopprodukcijām veltītajā sadaļā savukārt atrodams pārsteigums – pie skatītājiem atgriežas režisors Mortens Traviks, kas sadarbībā “VFS Films” veidojis dokumentāro filmu “Atbrīvošanas diena” (2016) par “Laibach” koncertu Ziemeļkorejā. Filmā “Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete” sekojam varonēm, kuras izbēgušas no Ziemeļkorejas un apprecējušās Dienvidkorejā. Caur varoņu stāstiem iezīmējas tēmu almanahs – dzimumu lomu dinamika, imigranta pieredze un skurbinošs skats uz laulības institūtu Korejas sabiedrībā.  

Šonedēļ pievēršamies revolūcijām – mazākām un lielākām. Nepareiziem lēmumiem un idejām, kuru dēļ ir vērts cīnīties. Kur kritiķiem nav vietas jaunākajā laidienā aplūkojam "Netflix" daudzsēriju mākslas filmu “Melnais trusis”, kas ieved kulinārajās, mākslas un kriminālajās aprindās, un ilgi gaidīto amerikāņu dzīvā klasiķa Pola Tomasa Andersona satīrisko revolūcijas trilleri “Cīņa pēc cīņas”. Astoņdaļīgā daudzsēriju mākslas filma "Melnais trusis", kura ir skatāma straumēšanas platformā "Netflix", briedina spriedzi divu brāļu attiecībās Ņujorkā. Frīdkinu brāļi Džeiks (Džūda Lovs) un Vinss (Džeisons Beitmens) pēc mūziķu karjeras noslēguma atvēruši restorānu "Melnais trusis", par kura eksistenci pēc vairākiem gadiem viņi turpina cīnīties. Daudzsēriju mākslas filma, aiz kuras stāv seriāla "Ozarka" (2017–2022) veidotāji, piedāvā krimināldrāmas standarta situācijas: ja brāļu attiecības ir kā eļļa ar ūdeni, kur abi viens bez otra nevar, tad ir vēl virkne citu restorāna tīkotāju, ar kuriem brāļu ceļi saduras. Parādi, ģimenes traumas, noziegumu virtenes un ambīcijas ir vējdzirnavas, ar kurām Džeiks un Vinss mērojas ar spēkiem. Dēvēta par šī gada kino notikumu, Pola Tomasa Andersona desmitā pilnmetrāžas filma "Cīņa pēc cīņas" ir lielā ekrāna simfonija ar politiskiem un personīgiem akcentiem. Darbā ASV ir kļuvusi par militāras diktaktūras republiku, un humorpilnais sižets seko “French 75”, pagrīdes revolucionāriem, kas sabotē ASV robežpunktus un migrācijas politiku. Perfīdija (Tejana Teilore), viena no grupas radikālēm, savaldzina gan sprāgtvielu speciālistu Bobu (Leonardo Dikaprio), gan arī neonacistisko ideju apgaroto pulkvedi Lokdžavu (Šons Pens). Nospriegotajam attiecību trijstūrim turpinot liesmot arī 16 gadus vēlāk, kad grupa jau ir pašķīdusi, Bobs un Lokdžavs satiekas. Perfīdijas meita Vila (Čeisa Infinitija) uzaugusi kā vienkārša pusaudze – viņai nākas saskarties ar mātes un tēva pagātni. Andersons, kurš ir savā izcilākajā formā, atgriežas pie sev tuvā amerikāņu literāta Tomasa Pinčona, izgaismo kultūras revolūcijas laikmetu un atrod Areja pasaulē cilvēcību.  

Kino medijs vienmēr ir bijis radniecīgs atmiņu un sapņu pasaulei, taču veidi, kā iegremdēt skatītāju konstruētās pieredzēs, krasi atšķiras. Šādi ir noticis arī ar šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē apskatītajiem darbiem – Dienvidkorejas izcelsmes amerikāņu kinorežisora Kogonadas fantāziju "Liels, skaists, drosmīgs ceļojums" un amerikāņu-britu izcelsmes režisora Čārlija Makdauela "Vasaras grāmata", kas ekranizē tāda paša nosaukuma Tūves Jansones darbu. Mītiska transporta nomas kantorīša vadīti, kāzās satiekas Deivids un Sāra. Šķietamu nejaušību ķēde abus nosūta lielā, drosmīgā un skaistā ceļojumā pa savas apziņas un atmiņas neizgaismotajiem nostūriem. Iepazīstot gan sevi, gan otru, nezūdošs ir jautājums – vai viņi spēs nokļūt vienā galamērķī? Filmas “Liels, drosmīgs, skaists ceļojums” zvaigznājā atrodas Kolins Farels, Margo Robija, otrajā plānā – Fēbe Vollera-Bridža, Kevins Klains, Lilija Reiba. Taču neviens no aktieriem īsti neuzmirdz. Epizodē aplūkojam, no kādām sastāvdaļām veidota filmas visnotaļ sintētiskā viela, kāpēc tā liek domāt par Čārliju Kaufmenu un kāpēc daudzas sastāvdaļas ne vienmēr nozīmē sarežģītu filmas zīmējumu. Savukārt daudz mierīgākā un taktīlākā "Vasaras grāmata" atklājas kā viens no gada patīkamākajiem pārsteigumiem. Aplūkojot ekranizāciju, kurā sešgadīgā Sofija, viņas tēvs un vecmāmiņa ikdienu Somu līcī pavada, rūpējoties par sūnām, klausoties putnu balsīs un meklējot jaunas takas zaudējuma priekšā, spriežam par filmas radniecību ar Bergamana kinovalodu, kino tekstūrām un to, kā lakoniski iespējams atskaņot vairāku paaudžu balsis.

Tuvojoties rudens drēgnajām pievakarēm, Kur kritiķiem nav vietas aplūko divas filmas, kas sasilda, paātrinot asinsriti – zem raidījuma veidotāju lupas nonācis "modernā klasiķa", amerikāņu kinorežisora Darena Aronofska jaunākais darbs "Pieķerts nozieguma vietā", kā arī viens no pagājušā gada Toronto kinofestivāla pārsteigumiem, skotu filmdara Deivida Makenzija analogo tehnoloģiju spriedzes darbs "Anonīmais zvanītājs". 1998. gads, Ņujorka. Henks (lomā Ostins Batlers) ir trīsdesmitgadīgs bārmenis, kura miegu nakti pēc nakts laupa murgi par pagātnes traģēdiju, kas uz visiem laikiem pārtrauksi viņa beisbola karjeru. Kad vīrietis piekrīt uz pāris dienām pieskatīt kaimiņa kaķi, viņam pat prātā nevar ienākt, ka dzīve nu ir mainījusies uz visiem laikiem – jau pavisam drīz pie viņa dzīvokļa durvīm klauvē kriminālo aprindu ekselences un dīkdieņi no krievu, puertorikāņu un ebreju mafijām. Darena Aronofska jaunākais darbs "Pieķerts nozieguma vietā" ir režisoram netipiski ierobežots žanrā, un, lai gan piedāvā ar krāsainiem tipāžiem un spraigiem notikumiem pilnas izklaides pieredzi, tāpat atstāj daudz neatbildētu jautājumu. Epizodē apspriežam darba radniecību ar Gaja Ričija un Mārtina Makdonas daiļradi, deviņdesmito gadu nostaļģijas izmantojumu un no komiksu pasaules patapinātiem tēliem, kas, iespējams, nesasniedz trīsdimensionālu iespaidu. Asa sižeta žanram mazāk tipiska ir filma "Anonīmais zvanītājs" – tās sižets seko Tomam (lomā britu aktieris Rizs Ahmeds), skrupulozam starpniekam, kurš trauksmes cēlējiem palīdz vienoties ar viņu kādreizējiem darba devējiem, sargājot abu intereses. To viņš paveic ar zvanu centrāles palīdzību – visa komunikācija notiek anonīmi, caur starpniekiem. Savu identitāti viņš slēpj tik labi, ka pats piemirst par savu eksistenci. Viņa rutinēto dzīvi izmaina kliente Sāra (lomā Lilija Džeimsa), kura pārtikas korporācijā atklāj pārkāpumus, un nu viņas dzīvība ir apdraudēta. Velkot paralēles ar Frānsisa Forda Kopolas "Sarunu" (1972), Džoela Šūmahera "Telefona būdu" (2002) un Floriana Henkela fon Donersmarka "Citu dzīvēm" (2006), spriežam par sakarnieku spriedzes kanoniem un iemesliem, kādēļ daļa filmas ir viens no svaigākajiem pēdējā laika žanra piemēriem, un to, kā sekošana Džeisona Borna filmu sērijas pēdās var novest arī filmveides bezdibenī.

Pētot mūslaiku laulības saites, to elasticitāti un ģimenes konceptu, aplūkojam divus darbus – uz mūsu darbagalda nonākusi šī gada Kannās izrādītā (ne)monogāmijas komēdija “Atvērtā laulība”, kā arī Latvijas Sabiedriskā medija kanālā LTV1 izrādītais britu drāmas seriāls “Mainītās dzīves”. “Atvērtā laulība” ir žanriski virtuozs farss, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja Kannu kinofestivāla ārpus konkursa sadaļā, bet to ir režisējis amerikānis Maikls Andželo Kovīno (viņš arī atveido lomu šajā filmā), kuram tā ir otrā pilnmetrāža pēc Kannu “Īpašajā skatienā” debitējošās filmas “Kāpiens” (2019). Aiz ārēji infantila satura par monogāmijas šķietami pārvērtēto statusu 100 minūšu garumā tiek izklāti visi mūslaiku romantisko attiecību un kopdzīves simptomi. Rondo jeb gredzena forma kā dzejā: pāris, kas šķiras (Kails Mārvins un Adrija Arhona), un pāris, kas pašķir palagus (Dakota Džonsone un M. A. Kovīno), atgādinot par Klasiskās Holivudas komēdiju, piemēram, Ernsta Lubiča “Dzīves dizainu” (1933), un spoguļojot mūsdienu piemērus Eiropā kā somu režisores Selmas Vilhulenas “Četri mazi pieaugušie” (2023). Tikmēr seriālu "Mainītās dzīves", kuru režisējusi Keita Hjūita, var dēvēt par šekspīrisku tā lielo ideju un filozofiskā vēriena dēļ. Divi pāri – viens par otru atšķirīgāki – uzzina, ka viņu dēlēni Teo un Deivids īsi pēc dzemdībām ir samainīti. Vēloties savam bērnam pašu labāko, viņi nonāk izvēles priekšā: tavs bērns ir tava asins vai tavs bērns ir tas, kuru tu esi izaudzinājis? Un vai šādā ētiskā dilemmā var gribēt abus? Traģēdija par “samainīto bērnu” tiek risināta Lielbritānijas sociālo un ekonomisko klašu realitātes un universālas vecākbūšanas kontekstā. Darbu meklējošais tēvs Pīts (Džeims Nortons) un pavāre Medija (Naiama Algara) ir apstākļu upuri: viņi uzzina, ka viņu dēlēns nav viņu bioloģiskais dēls, bet viņu bioloģisko dēlu uzaudzinājuši mākslas aprindu miljonāri. Viņi vēlas sākotnēji būt “pielaidīgi”, bet pāra dzīves sakropļo un pagātni interpretē abu finansiālās un sociālās iespējas, kas tiek pavērstas pret viņiem. Seriāls Lielbritānijā nonācis pie skatītājiem šī gada janvārī, gūstot labas atsauksmes, bet kopš augusta izskaņas skatāms LTV1. Daudzsēriju drāmas “Pusaudzība” (2025) cienītājiem šī ir obligātā skatāmviela.

Raidījuma Kur kritiķiem nav vietas epizodē pievēršamies diviem darbiem, kurus saista spriedzes filmu instrumentārijs – proti, Holivudas "dzīvā klasiķa" Rona Hovarda filmai "Ēdene" un Kannu kinofestivālā izrādītajai Genki Kavamuras filmai "8. izeja". Robinsonam Kruzo līdzīgo ieceļotāju vēsturiskā drāma ar Vernera Hercoga “Fickaraldo” un Denija Boila “Pludmales” akcentiem – šādi iespējams raksturot amerikāņu kinorežisora Rona Hovarda (“Apollo 13”, “Brīnišķīgais prāts”, "Kā Grinčs nozaga Ziemassvētkus") jaunāko darbu. Filma dramatizē patiesus notikumus, kas iepriekš apskatīti autobiogrāfiju un dokumentālās filmas ietvarā, proti, t.s. “Galapagu afēru” – neatrisinātu noziegumu ķēdi Floreānas salā Galapagu arhipelāgā pagājušā gadsimta 30. gados. Intrigas centrā – no Veimāras republikas aizbēgušais doktors un filosofs Frīdrihs Ritters (lomā Džuda Lovs), viņa dzīvesbiedre, skolotāja Dore Štrauha, kuri dzīvo izolācijā, līdz, avīžu ažiotāžas atvilināti, uz salas ierodas funkcionārs Heincs Vitmers ar savu ģimeni – sievu Margretu (lomā Sidnija Svīnija) un dēlu Hariju, kā arī “baronese” Eloīze (lomā Ana de Armasa), kura uz salas plāno uzbūvēt viesnīcu “Hacienda Paradiso” un ātri ievelk pārējos intrigu tīklā. Audiālajā recenzijā apspriežam, kā filma izmanto tēmas un kino tropus no pagājušā gadsimta 50. gadiem un divtūkstošo gadu spriedzes filmu instrumentāriju, runājam par grāvēju semantiku un to, kas ir apslāpējis ši audiovizuālā tvaikoņa jaudu. Genki Kavamuras "8. izeja" šogad izskanēja kā pirmā videospēles adaptācija, kas nonākusi uz Kannu kinofestivāla ekrāna, autorkino ietvarā sapludinot divus visnotaļ dažādus audiovizuālās kultūras novirzienus. Ravēla “Bolero” skanējums piepilda metro pasažiera (lomā Kazunari Ninomija) ceļu. Pārpildītajā vagonā sieviete, kas nes bērnu, tiek verbāli aizskarta. Neviens neiejaucas, lai viņu apturētu. Vīrietis pirmajā vēro notiekošo un dzird bērna mātes kliedzienus, un kluso satraukumu. Viņš atgriežas pie “Bolero” klausīšanās un izvairās no bijušās draudzenes zvaniem. Kad viņš izkāpj no kupejas un dodas uz darbu, viņš beidzot atbild uz zvanu un, pašam nemanot, nonāk laika un telpas cilpā. Recenzijā apspriežam filmas saistību ar pēdējā desmitgadē populāro “analogo šausmu filmu” (analog horror) un alternatīvās realitātes spēļu (ARG) fenomeniem, robežtelpu jeb liminal space estētiskajiem kodiem, kā arī filmas iedarbību, dublējot videospēles pieredzes formātu un mēģinot tajā ieviest klasiska naratīva iezīmes.

Ievadot Eiropas kinofestivālu pīķa stundu un Latvijas festivālu sezonas sākumu, aicinām ielūkoties 82. Venēcijas kinofestivālā, kurā sastapsies "parastie aizdomās turamie" – režisori Džims Džārmušs, Jorgs Lantims, Parks Čanvuks un daudzi citi kino klasiķi. Tāpat rosinām nenovērsties no vietējiem procesiem – esam apskatījuši 29. Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmu, atrodot savus favorītus, un aicinām Jūs atklāt Latvijas kinofestivālu sezonu. Laikā no 27. augusta līdz 6. septembrim Venēcijā norisinās viens no senākajiem, tradīcijām bagātākajiem un ievērojamākajiem Eiropas kinofestivāliem. Festivāla galvenajā “Zelta lauvas” konkursā, paralēlajās skatēs un uz Lido salas sarkanā paklāja pulcējas globālā kinematogrāfa spilgtākie autori, bet pašu festivālu atklāj Paolo Sorentīno drāma "Žēlastība". Vai Venēcijas festivāls šogad atgriezīs savu “Oskara” laureātu dzimšanas tradīciju un šīs būs veiksmīgs komerciālā autorkino un bezkompromisu festivālu kino atlases gads? Galvenajā konkursa skatē ir iekļauta 21 filma: norvēģietes Monas Fastvoldas “Annas Lī testaments”, francūžu Olivjē Asajasa “Kremļa burvis” ar Džūdu Lovu un Alīsiju Vikaderi, kas daļēji uzņemta Rīgā, un Fransuā Ozona “Svešinieks”, kura pamatā ir Albēra Kamī garstāsts. Tāpat gaidām jaunākos korejieša Čanvuka “Nav citas izvēles”, grieķa Lantima “Bugonija”, amerikāņu leģendu – Džārmuša “Tēvs brālis māte meita” un Džuljena Šnābela “Dantes roka” – darbus. Savukārt par žūrijas priekšsēdētāju izraudzīts Holivudas un neatkarīgā kino mīlulis – režisors un scenārists Aleksands Peins. Trīs pārlaimīgas govis un viņu trīs sargātājas. Komiķe, kura redz veidu, kā ne tikai izsmīdināt, bet arī to, kā palestīnieši un izraēlieši varētu sadzīvot. Ukrainas kara sejas. Igauņu kungs, kas vēlas mīlēt un satikt savu meitu un mazbērnu. Šī ir neliela varoņu izlase no gaidāmā Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma – tā 12 filmu programma laikā no 2. līdz 7. septembrim būs pieejama skatītājiem Rīgā, Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē un Salā, kā arī tiešsaistē portālā “Filmas.lv”. Kā ierasts, rudenī Latvijas kinofestivālu sezonu iesāk Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, un aplūkojam dokumentālā kino tedences un piedāvājam ieteikumus.  

Jaunākajā “Kur kritiķiem nav vietas” epizodē klausītāji tiek ievesti izmeklēta šausmu kino buduārā. Priekškaram veroties, aplūkojam divus kinodarbus, kas dēvēti par šī gada autorkino žanra pārsteigumiem un veiksmēm – novatoriskais pieteikums frāzei “līdz nāve mūs šķirs” Maikla Šenksa romantiskajā šausmu filmā “Kopā” (2025) un mazpilsētas mistika Zaka Krēgera “Pazušanas stundā” (2025). Austrāliešu režisora Šenksa jaunākais darbs "Kopā" ir simptoms postromantiskā kino ērā, kad attiecību modeļus uz ekrāna nerisina caur romantiskās komēdijas vai tīras drāmas prizmu. Ģimenes, attiecību un cita veida modeļu “aklos punktus” pārbauda ar cita žanra palīdzību. Stāstā par trīsdesmitgadniekiem Timu (Deivs Franko) un Milliju (Alisone Brī), kuri kopā jau vairāk kā desmit gadu, ienāk dzestras ķermeņa horora atblāzmas. Abi cer atjaunot attiecību dzirksti, un drīz vien uzzina pilnīgas saplūsmes noslēpumu. Par to atgādina arī grupa “Spice Girls”, kura nodziedās meldiņu “kad divi kļūst par vienu”, Šenksam radot satīrisku metaforu par pāri, kuram, iespējams, vajadzēja šķirties ātrāk. Savukārt pēc mazbudžeta filmas “Barbars” (2022) panākumiem – “AirBnb” laikmeta šausmas par atpūtas nama dubulto rezervāciju – amerikāņu režisors Krēgers atgriežas ar vērienīgāku stāstu, sarežģītāku naratīvo uzstādījumu un aktieru ansambļa kino. Viņa jaunākais darbs "Pazušanas stunda" ir viens no svaigākajiem žanra krustojumiem pēdējo gadu Holivudā – tas pievēršas mazpilsētas mistērijai, kad vienā naktī bērni devušies prom no savām mājām un nav atgriezušies. Mēnesi pēc traģēdijas saujiņa cilvēku savīs savas notikušā versijas, lai atšķetinātu nakti, kas izmainīja visu. Uz ekrāna dzims kino, kas atsauks atmiņā labākos brāļu Koenu kinodarbus, Deivida Finčera rokrakstu un vēl Roalda Dāla grāmatas "Raganas" motīvus. --   

Raidījumam Kur kritiķiem nav vietas atgriežoties no vasaras pārtraukuma, un šoreiz apskatām divus melodramatiskus darbus, par kuriem noteikti tiks runāts arī tuvojoties globālo kino balvu sezonai. Runājam par Salemā dzimušā šausmu žanra veterāna Maika Flanegena ("Kalna mājas spoki", "Doktors Miegs", "Ašeru nama sabrukums") iedzīvināto Stīvena Kinga stāstu "Čaka dzīve", kā arī Selīnas Songas otro filmu "Ideāls pāris", kas neatkarīgā kino zvaigzni saved kopā ar Holivudas smagsvariem – Pedro Paskalu, Krisu Evansu un Dakotu Džonsoni. Lūsija (lomā Dakota Džonsone) zina ideālas saderības formulu – savā profesionālajā dzīvē viņa salāgo Manhetenas skaisto un veiksmīgo romantiskās gaidas, palīdzot veidoties šķietami perfektām attiecībām. Viņa pati gan ir izlēmusi – nākamais partneris kļūs par viņas vīru, taču tikai tādā gadījumā, ja viņa bankas kontu rotās ļoti daudzu ciparu skaitlis. Viss šķiet skaidrs, līdz vienādojumu sašūpo uzreiz divi vīrieši. Korejas izcelsmes kanādiešu režisores Selīnas Songas jaunākā filma apliecina viņas scenāristes talantu un režisores liego rokrakstu ienes Holivudas tradīcijā, taču – vai iecerētais strādā romantiskās komēdijas veidolā? Epizodē apspriežam izmantotos paņēmienus, kontekstu, filmas veiksmes un neveiksmes. Režisors Maiks Flanegens savā jaunākajā darbā ir pievērsies Stīvena Kinga daiļrades "jūtīgajam" plauktam (te jāmin tādi darbi kā "Bēgšana no Šoušenkas" vai "Zaļā jūdze"), ekrānam adaptējot stāstu "Čaka dzīve". Tajā laiks neseko ierastam plūdumam, un ar Čaka, kuru tēlo Toms Hidlstons, dzīvi skatītājs iepazīstas otrādi – sākot ar pasaules galu un beidzot ar bērnības atmiņām. Sarunā iztirzājam formālos parametrus, kas žņaudz aktierspēles plūdumu, ielūkojamies scenārija veiksmes punktos un izsakām kritiku par nostalģijas estētikas pārizmantojumu.  

Dodoties vasaras pārtraukumā, raidījuma Kur kritiķiem nav vietas epizodes centrā ir aģents Ītans Hants, viņa mitoloģija un misija, kas ilgusi teju 30 gadu – uz ekrāniem ir nonākusi "Neiespējamā misija" pēdējā daļa "Pēdējā atmaksa" ar žanra mesiju Tomu Krūzu aģenta lomā. Raidījumā aplūkojam "misijas" vēsturi un to, kā gadu gaitā mainījušies tās vaibsti. Un kāpēc mūs, daudzmiljonu auditoriju, saista tāda ekrāna spiegu pasaka kā "Neiespējamā misija"? "Neiespējamā misija", kuras pirmā daļa uz ekrāniem nonāca 1996. gadā, klasiķim Braienam De Palmam rotaļājoties ar izlūkdienesta aizkulisēm, piedāvāja amerikāņu antitēzi britu Džeimsam Bondam un bondiādei: specaģentu, kurš mīl mīlēt un mīl cīnīties par tainsīgumu amerikanizētā hiperpozitīvismā. Gadu gaitā Krūza atveidotais Hants stājies pretī tā laika aktuālajiem ģeopolitiskajiem un sociālajiem draudiem – no teroristiem līdz bioieročiem –, noslēdzošajās divās daļās sastopoties ar mākslīgo intelektu, kam ir dots vārds Esumība. Astotā daļa "Pēdējā atmaksa" ir sentimenta un darbības kino likumības ievērojošs darbs – tas mēģina mūs atgriezt tik senās atmiņās, ka tiek veltīta teju ceturtā daļa filmas, ievedot iepriekšējo darbu notikumos. Brienot cauri atmiņu popūrijam, noslēdzošajā daļā Hants ar saviem cīņubiedriem Luteru, Bendžiju un mīļoto Greisu ir izglābies no teju vai fatālas vilciena katastrofas. Viņš ir gatavs piedot nodevējiem un cīnīties par labo. Bet kā allaž – pēc saviem noteikumiem –, un vai šī būs pēdējā cīņa? Vai Hants sagaidīs sava mīta "ilgi un laimīgi"? Un kamdēļ ir saistoši reflektēt par vasaras popkorna kino sociālo reāliju un politikas kontekstā? 

Sezonas pirmspēdējā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam pavasara izskaņas kino piedāvājumu, uzmanību vēršot uz atradumiem kinoteātru īpašajās programmās, kino notikumos un Sabiedriskā medija piedāvājumā. Ar Itālijas kino hrestomātiskiem darbiem un pēdējo gadu spīdekļiem iepazīstina "Splendid Palace" dārza seansi, kas ietver Federiko Fellīni, Vitorio de Sikas, Paolo Sorrentīno un Paolas Kortelesi darbus; kinoteātris tāpat piedāvā iepazīt franču kino leģendu Alēnu Delonu trīs, iespējams, mazāk zināmu filmu izlasē, kas aplūko aktiera talanta amplitūdu. Tāpat aplūkojam arī "Kino Bize" repertuārā iekļauto Genadija Zemela Rīgas kinostudijas muzikālo filmu "Vajadzīga soliste" (1984) un to, kā filma raugās pēc 40 gadu atstatuma. Vēl epizodē vētam darbus, kas pieejami Sabiedriskajā medijā – sākot ar vienu no "dusmīgā jaunā vīrieša" tēla spilgtākajām versijām Roberta de Niro izpildījumā filmā "Taksists" (1974), līdz dokumentāriem darbiem par aktuālo Latvijas sabiedrībā ("Svārstības", 2022, rež. Kristīne Briede) un Gazas joslā (šogad "Oskaru" saņēmusī Bēsila Adras un Juvala Abrahama filma "Nav citas zemes", 2025). Izskaņā – dalāmies ar dažādu kino īpašo notikumu rekomendācijām un gatavojamies kases grāvēju sezonai!  

Jaunākās Kur kritiķiem nav vietas epizodes fokusā ir retrodrāma “Spēlmaņa sirds”, kurā satiekas dzīves dūžus gaidošas sirdis 50. gadu Amerikā, un 78. Kannu kinofestivāla programmas apvāršņi, kuros nonākuši Vess Andersons, Linna Remzija, Žilija Dikurno, Ričards Linklaters un citi autori. Festivāls norisinās no 13. līdz 24. maijam, aktrises Žiljetas Binošas vadītajai žūrijas, izvēloties vienu kinodarbu, kas iemīs pēdas kino vēsturē un saņems “Zelta palmas zaru”. Pieredzējušā amerikāņu režisora Daniela Minahana melodrāma “Spēlmaņa sirds” pirmizrādi atzīmējusi pērnajā Toronto festivālā, un kopš pirmā seansa piedzīvojusi neviennozīmīgu attieksmi attiecībā uz kvīru attiecību līniju "slēpšanu" filmas publicitātē. Veidojot estētiskas un tematiskas paralēles ar Toda Heinsa lielisko drāmu “Kerola” (2015), Minahana darbs ieved 50. gadu sākumā. Konservatīvā vidē dzimst sapņojumi par nākotni – Muriela (Deizija Edgara Džounsa) ar vīru Lī (Vils Poulters) kaldina kopdzīvi, bet to aprauj nepieradinātā Lī brāļa Džūliusa (Džeikobs Elordi) ierašanās. Starp Murielu un Džūliusu acumirklī izšaujas zibens – abus aizrauj azartspēles, krāpšanās un alkas pēc mīlestības, kādu to viņi vēl tikai atklās. Savukārt Kannu kinofestivāls, kurā pērn savu spožo startu uzsāka Ginta Zilbaloža animācijas filmas “Straume”, ieguvis jauneklīgākas aprises. Galvenajā konkursā jaušams krietni vairāk jaunāko un vidējo paaudžu kino veidotāju vārdu, savukārt konkursā “Īpašais skatiens” gaidāmas intriģējošas debijas – pirmizrādi piedzīvos Kristenas Stjuartes debijas pilnmetrāža “Ūdens hronoloģija”, kas daļēji uzņemta Latvijā. Tāpat skaidrojam Kannu nozīmi ģeopolitisko procesu kontekstā, un ko vēl gaidīt no prestižās kino vārdu kalves.

Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē lūkojam divus kardināli atšķirīgus darbus. Holivudas režisora Raiena Kūglera ("Melnās pantēras" filmu sērija) jaunākais darbs "Grēcinieki" pietveras Lielās depresijas blūzmenu eskapādēm un pārdabiskajam, savukārt poļu dokumentārista Konrāda Šolaiska darbs "Putina spēļlaukums" izmanto analītiskās žurnālistikas instrumentāriju, lai iezīmētu reģionā izvērstā hibrīdkara patiesos apmērus, tiem piešķirot politiķu un pilsoņu sejas. 1932. gads. Kad dvīņu brāļi (abās lomās – Kūglera līdzgaitnieks Maikls B. Džordans) pēc kara nolemj atgriezties dzimtajā pilsētiņā, viņiem uz pēdām min ne tikai Kukluksklans, bet arī ciemā pamestās daiļavas un pats sātans. Tieši togad grēcīgie sastop debešķīgu blūzu, kādu grādīgo, kas ieeļļo gurnus un izsviedrē miesu, vēsturiskās pretrunas un negaidītus ciemiņus, kuri lūdz, lai viņus ieaicina pāri slieksnim. Aplūkojam šī darba negaidītās veiksmes iemeslus, veidojam paralēles ar 70. gadu B-filmām un skatītāja gaidu apvērsumu stāstniecības līnijā, kas tikai šķietami jau ir izskanējusi simtiem reižu. Kad Putins ir aplicis kādam zēnam roku ap pleciem un taujā, kur atrodas Krievijas robežas, viņš smaida: Krievija nekad nebeidzas. Mainoties konvencionālā kara raksturam, nonākam Kremļa ietekmes bīstamajā rotaļu laukumā – mentālās robežas, propaganda un prokrieviska ideoloģija, kuru uzsūkt var ar gaisu vai ar glāzi ūdens. Kāds šobrīd ir hibrīdkara mērogs Centrālajā un Austrumeiropā? Kas ir Gerasimova doktrīna un kā tā ietekmē ikkatrā sabiedrībā sastopamas grupas? Šolaiska darbs, kas ir Latvijas kopprodukcija, ar žurnālistisku un konspektējošu interesi pievēršas pēdējo gadu situācijai Polijas, Čehijas, Bulgārijas, Moldovas un Latvijas sabiedrībās – sarunā pārspriežam, kādi ir filmas uzstādītie uzdevumi un kas ir šādu darbu primārā mērķauditorija. Sarunu ar režisoru Konrādu Šolaiski un producenti Artu Ģigu klausies raidījumā Kultūras rondo.  

Laikā, kad pelēkais kaķis saņēmis Eiropas Parlamenta "LUX" skatītāju balvu un tuvojas valsts svētki, jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē atskatāmies uz 2025. gada pirmajiem mēnešiem kino zīmē. Filmas, procesi, diskusijas un parādības, kuras ir palikušās atmiņā un pie kurām ir vērts ēterā kavēties – analizējam redzēto un formulējam saprasto un vēl nezināmo. Šogad uz ekrāniem iznākušas vairākas Latvijas filmas un esam piedzīvojuši pilnmetrāžas debijas – Mārča Lāča "Mūžības skartie", Elizabetes Gricmanes "Mākslas darbi rodas mokās", Armanda Zača "Mūžīgi jauni", Agneses Laizānes "Mani 80 pavasari", Signes Birkovas "Lotus" un arī atskaņas no Ivara Tontegodes "Anna LOL", kas iznāca uz ekrāniem pērnā gada nogalē. Tāpat arī gadu spilgti iekrāsojuši Ginta Zilbaloža "Straumes" panākumi un eiforija, kas kultūrpolitiskajā dienas kārtībā pārvirzījuši akcentus uz animāciju un tās izglītību. Vētām vietējā kino tēmas, autorības izteiksmes un to, cik cieši galu galā savijas ekrāna un skatītāja attiecības. Līdztekus tam ievedam Nacionālā kino centra rīkotajā 4. maija Latvijas kino maratona skatē, kas norisināsies klātienē kinoteātrī "Splendid Palace", Rīgā, un tiešsaistē, platformā "Filmas.lv".

Raidījuma Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam divus kardināli dažādus darbus –  “LUX” kino balvai izvirzīto izaugsmes drāmu “Žilī klusē” un Holivudas diktātus apsmaidošo seriālu “Studija”, kurā paštēlā atrodami ne tikai 21. gadsimta atpazīstamākiem Holivudas smaidi, bet arī pats Mārtins Skorsēze. "Žilī klusē" pirmizrādīta 2024. gada Kannu kinofestivāla Kritiķu nedēļā un ir režisora Leonardo van Deila debija pilnmetrāžas režijas laukā; tā arī bijusi Beļģijas nominācija šīgada Oskariem. Sporta drāmas ietvarā ietērpts trāpīgs stāsts par pieaugušo un pusaudžu varas attiecībām un to pārkāpumiem. Ap parasti čalu piepildīto tenisa laukumu savilcies klusums. Žilī ir talantīga un apņēmības pilna pusaudze – tenisa aprindās viņu dēvē par uzlecošo zvaigzni. Kad meitenes treneri Džeremiju, kas tikpat tuvs, cik ģimene, apsūdz par seksuālu uzmākšanos un viņa audzēkne izdara pašnāvību, nekas vairs nav tāpat kā iepriekš. Visi mudina Žilī runāt, tomēr viņa izvēlas klusumu. Savukārt Seta Rogena un Evana Goldberga "Apple+" straumēšanas platformā izlaistais seriāls "Studija" ir uzskatāms par vienu no sezonas negaidītākajiem patīkamajiem pārsteigumiem. Mūsdienas, Holivuda, kādu mēs to zinām un nekad neaizmirsīsim. Ietekmīgā kinostudija “Continental Studios” ir pārmaiņu un, cerams, vēl lielāka kases grāvēja priekšā. Aizrāvies ar senseno stāstu par kino kā autormākslu, jaunais studijas vadītājs Mets Remiks (lomā Sets Rogens) izdomā plānu, kā apmierināt gražīgos naudas rijējus un mākslas cienītājus – kases grāvēju par saldināto dzērienu “Kool Aid” režisēs pats ekrāna maestro Mārtins Skorsēze.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas laidienā sevis meklējumi debijas pilnmetrāžas spēlfilmās – aplūkojam Signes Birkovas eksperimentālo kino evanģēliju viņas debijas spēlfilmā “Lotus” un komēdiju “Pāvs” par komformistu alkām pēc svaiga gaisa Vīnes ielās. Abu darbu centrālais vadmotīvs ir identitātes spēle, kas nereti tiek pavērsta pret mums pašiem – spēlētājiem, kas spēlē paši sevi. Signes Birkovas kinodarbs "Lotus", kas kairinās un valdzinās skatītājus ar eksperimentālo un dekadentisko stilu, ir par kino un radošuma spēju dziedāt. Filma ir viens no pēdējo gadu vēsturiskā anarahornisma jeb apzināta pagātnes kiča piemēriem, kas ieved 1919. gada Latvijā, kad dzimtas muižā atgriežas baltvāciešu dižciltīgā Alise fon Trota (lietuviešu aktrise Severija Janusauskaite). Viņai ir lemts kļūt par diženu režisori, piesaka pats liktenis. Kameras statīvam līdzīgā trīskāje sastop nāves kultu, tiek iesaistīta valsts mēroga sazvērestībā un satiek neticamus tēlus, kas kino valodā pārraksta nacionālo un kinematogrāfa vēsturi. Savukārt Eiropas komēdijas zelta etalonam līdzīgais austriešu režisora Bernharda Vengera darbs "Pāvs" ieved īres kompanjona Matiasa (vācu aktieris Albrehts Šuhs) dzīvē, kurā viņš no viena pasūtījuma uz nākamo pārtop par citu cilvēku. Viņa profesija nozīmē būt tam, ko vajag – pēc iepriekš sastādīta scenārija viņš saviem klientiem var kļūt par izglītotu pavadoni, tālienē dzīvojošu, veiksmīgu dēlu vai gādīgu tēti skolas pasākumiem. Asprātīgā un izklaidējošā filma, kas uztausta Eiropas kino komēdijas ideālus, retorizē: vaimūsdienu eiropieša lielākā traģēdija ir komformisms?

Raidījumā Kur kritiķiem nav vietas aplūkojam divus darbus, kas pievēršanas jauna cilvēka un sabiedrības gaidu mijiedarbei. Fokusā Agates Rīdingeres influenceres sāpju ceļu filmā "Neslīpēts dimants" un viens no pēdējā laika visskaļāk izskanējušajiem darbiem – Lielbritānijas pusaudžu krimināldrāma "Pusaudzība". Lielas slāpes pēc popularitātes, tīkšķiem un, pats galvenais, uzmanības. 19 gadus vecā Liana ir ambicioza meitene no Francijas provinces, kuras ikdiena paiet, ar iespaidīga izmēra pieaudzētajiem nagiem glaudot telefonu un vairojot savu atpazīstamību. Kad viņa tiek uzaicināta uz realitātes šova provēm, jaunietei paveras ceļš uz slavas debesīm, kuru viņa nebīstas mērot visaugstākajos papēžos. Pagājušā gada Kannās pirmizrādītā filma ir izskanējusi kā viena no patreiz spožākajām Eiropas kino debijām – aktrises Malu Hebizi atveidotā varone alkas pēc slavas attēlo ar reliģisku pārliecību, caur sevi projicējot sociālekonomisku sabiedrības vērtību attēlu. Cik veiksmīgi, un vai šī filma izceļas plašajā Eiropas jauniešu filmu klāstā – to apspriežam epizodē. Tikmēr daudzsēriju mākslas filma "Pusaudzība", šķiet, ir kļuvusi par sarunu tematu teju katrā mājsaimniecībā apkārt zemeslodei. Vienā elpas vilcienā risinātajās epizodēs savijas detektīvstāsts, kamerdrāma un ģimenes drāma, lai no dažādām perspektīvām atklātu, kas var kalpot par vienaudzes slepkavības motīvu 13 gadus vecam zēnam no labvēlīgas ģimenes. Veidojam paralēles ar filmas veidotāju iepriekšējiem darbiem, apspriežam izmanto kinovalodu un mēģinam uztaustīt "Pusaudzības" atklāto nervu.

Jaunākajā "Kur kritiķiem nav vietas" epizodē pievēršamies kino un eidžisma attiecībām un tam, kā ekrāns fiksē laiku. Raidījuma fokusā divi tematiski cieši kinodarbi – ar “Lielo Kristapu” par labāko debiju godalgotā Agneses Laizānes dokumentārā filma “Mani 80 pavasari” par mūsdienu Latvijas senioriem un šovbiznesa likumu drāma “Pēdējā šovmeitene” ar Pamelu Andersoni Lasvegasas maigās, platīnblondās skatuves Venēras lomas. Agneses Laizānes pilnmetrāžas debija “Mani 80 pavasari” izmanto labi apasiņoto Latvijas dokumentārā kino tēzi "vai viegli būt", kopā ar operatoru Tomu Šķēli uzdodot šo jautājumu Latvijas senioriem. Darbs veidots kā trīs dažādu sirmgalvju mozaīka, vēršot pozitīvisma pilnu skatu uz atšķirīgiem varoņiem, kurus interesē dzīve. Galu galā – kāds ir cilvēks, kad kļūst vecāks par nu jau vairs ne desmit minūtēm, bet vairākiem desmitiem gadu? Un vai cīņa ar laiku ir galvenais filmas konflikts, vai tomēr tāda nav? Savukārt zaigojošā neona gaismā filmā "Pēdējā šovmeitene", kuru veidojusi Kopolu dinastijai piederīgā Džia Kopola, dekoratīvo kosmētiku pēc iznāciena notīra Pamelas Andersones atveidotā Šellija. Varietē šovu veterāne uzzina, ka trīsdesmit gadu spēlētā izrāde, kurā viņa ir iemantojusi savu atpazīstamību un kuras laikā viņa attālinusies no meitas, tiks izrādīta pēdējās reizes. Aiz "derīguma termiņa" tēmas, sirdsapziņas darījumu aizsega un “sarkano kurpīšu” motīva – nodejot sevi līdz nāvei un atdot sevi visu aplausiem – zaigo cēls Andersones aktierdarbs, kurā iemirdzas viņas radošā biogrāfija un personība.

Šīs nedēļas epizodē recenzējam vienu no godalgotākajiem pēdējā laika straumēšanas platformu seriāliem – atpūtnieku antoloģijas darbu “Baltais lotoss”, kas pašlaik finišē trešo sezonu, kā arī balto apkaklīšu kibernoziegumu drāmu ASV Baltā nama estētikā seriālā “Nulles diena”, kurā eksprezidenta lomā redzams Roberts De Niro. Pēc Havaju salas liedega un Sicīlijas saulainās piekrastes seriāls "Baltais lotoss" trešajā sezonā skatītājus ieved Taizemē. Kā ierasti, pēc attīrīšanās alkstošos sagaida transformācijas visnotaļ dramatiskās toņkārtās – seriāla veidotāja Maika Vaita melnā satīra par sociālo klašu līdzpastāvēšanu un "labbūtības" industrijas divkosību joprojām ir veidota asredzīgi un asprātīgi. Epizodē pārspriežam šīs sezona tematiskos lokus, tēlu un sižetisko līniju uzbūvi, kā arī vērtējam, vai seriāls trešajā sezonā joprojām spēj pārsteigt ar novatorisku skatījumu. Eksprezidents Džordžs Mūlens (lomā Roberts De Niro) sirmajās vecumdienās ar drūmu skatu noraugās uz ideju par autobiogrāfijas rakstīšanu – viņš nevēlas gremdēties atmiņās. Tam arī nav laika, jo ASV piedzīvo nebijuša mēroga kiberuzbrukumu, kas uz minūti pārtrauc visu elektrisko sistēmu darbību, atņemot neskaitāmu cilvēku dzīvības. Mūlens atgriežas valdības darbā, cīnoties gan ar nezināmiem, gan ļoti personīgiem spēkiem. Raidījumā aplūkojam "prezidenta-supervaroņa" tēlu, runājam par teju nostaļģiskiem maskulinitātes naratīviem un mēģinam uztaustīt šī aktuālā televīzijas darba īsto sirdspukstu.

Apskatām dienvidkorejiešu režisora Būnho Džona Holivudas politisko atrakciju – satīru “Mikijs 17”, kas nesen pirmizrādīta Berlīnes Starptautiskajā kino festivālā un nonākusi uz Latvijas lielajiem kino ekrāniem. Kā arī runājam par vienu no pēdējo gadu būtiskākajiem seriāliem dēvēto biroja eksistences drāmu "Nošķiršana", kas ir skatāma straumēšanas platformā "Apple TV+". Divi darbi, kuru fokusā ir sistēma, birokrātija un korporatīvās vides faustiskie darījumi. Dzīvot, mirt un atkārtot – šādu darba līgumu ar politiski angažētu kosmosa izpētes kompāniju noslēdzis Mikijs Bārnss (Roberts Patinsons). Jauns lūzeris, kurš ir gatavs izbēgt no savas dzīves uz Zemes, lai 2054. gadā mirtu darba devēja vārdā. Pēc katras neveiksmīgās misijas viņa ķermenis tiek drukāts no jauna, tomēr drīz vien sakritības rezultātā Mikija 17. versija, viņam paliekot dzīvam, tiek konfrontēta ar nākamo. Oskarotais dievidkorejietis Džons pēc "Parazīta" (2019) veiksmes un citiem lielbudžeta darbiem "Cauri sniegiem" (2013) un "Okdža" (2017) piedāvā nopulētu zinātniskās fantastisikas komēdiju mūslaiku skatītājam, kurš vēlas uz ekrāniem redzēt cīņu par patiesību un ideāliem. Savukārt biroja drāma, seriāls “Nošķiršana” jeb “Severance”, kura otrā sezona nonākusi "Apple TV+" straumes vietnē, turpina Marka S. (Ādams Skots) cīņu ar savu atmiņu un pagātni lieluzņēmuma "Lumon" sterilajā ofisa vidē. Kļuvis par kulta seriālu, kuru producējis un režisējis komēdijas žanrā pazīstamais aktieris Bens Stillers, seriāls turpina filozofisko problēmu par privātās un profesionālās dzīves un atmiņas "nošķitību", kuru ekspluatē kapitālisms. Otrās sezonas sēriju apskatā pietveramies seriāla fenomenam, baismīgajiem darbgaldiem un korporatīvajai šizofrēnijai.  

Aplūkojam divus savās faktūrās un saturā reibinošus darbus – iepazīties ar Rīgas centra "gandrīz jau pieaugušajiem" piedāvā Armanda Zača debijas pilnmetrāžas spēlfilma "Mūžīgi jauni", savukārt Lukas Gvadanjīno "Kvīrs" piedāvā semiotiski blīvu iekāres un pašatklāšanās stāstu ar Danielu Kreigu rakstnieka Viljama Barouza alter ego, Viljama Lī, lomā. Draugu grupa vasarā dodas uz mūzikas festivālu – tā laikā pienāk ziņa, ka viņu čomiem tikko pasaulē ir nācis pirmdzimtais. Vasara turpinās, iedziļinoties tās dienu un vakaru bezrūpībā, kļūst skaidrs, ka tā ir virspusēja. Neskaidrība par nākotni, apdullināšanās kā glābiņš un nerimstošs jautājums – kāds ir “mūžīgās jaunības” cēlonis un cena? Armanda Zača debijas pilnmetrāžas filma "Mūžīgi jauni" mozaīkveidā savieno vairāku savu laikabiedru stāstus un pieredzētās dzīves reālijas, veidojot blīvu atsauču, vēstījumu un māksliniecisko paņēmienu tīklojumu. Sarunā spriežam par to, cik adekvāti ir filmu saukt par "paaudzes portretu", kā turas kopā darba ambiciozā struktūra, un kā darbs sasaucas ar tematiski līdzīgiem Latvijas kinematogrāfa darbiem. Lukas Gvadanjīno "Kvīrs", kas neviennozīmīgi tika uzņemta savā pirmizrādē 2024. gada Venēcijas kinofestivālā, ir vienlīdz kvīra skatiena un jutekliskuma caurstrāvots darbs, kā semiotiska mīkla un intelektuāls treniņš skatītājam. Tajā rakstnieks Viljams Lī (lomā Daniels Kreigs) svelmainās dienas vada alkohola, opiātu un vienas nakts sakaru meklējumos. Atvaļinātā kareivja Jūdžīna Allertona sastapšana viņu iedrošina doties dziļāk kontinenta sirdī, lai atrastu augu, kas, kā raksta žurnāli, spēj pastiprināt cilvēka telepātiskās spējas. Par to, vai Gvadanjīno ir ar prāta spēku spējis saslēgties arī ar mūsu skatīšanās pieredzi, klausieties raidījuma epizodē.

"Straumes" fenomenālo panākumu nedēļas turpinājumā pietveramies konceptuālām kamerdrāmām, kuras tiešā vai netiešā veidā nonākušas "Oskara" balvas tuvumā. Kinoteātros skatāmi divi intīmāka mēroga darbi, kas spoguļo cilvēka psihi un mūsu attiecības ar stāstniecību – norvēģa Halfdana Ulmana Tendela drāma "Armands" un Tima Felbauma nospriegotā vēsturiskā drāma "Piektais septembris" par mediju atbildību ķīlnieku krīzes situācijā 1972. gada Minhenes vasaras olimpiskajās spēlēs. Ulmans Tendels, kurš Kannu kinofestivālā startējis tajā pašā konkursā, kur Ginta Zilbaloža "Straume", ieved it kā sadzīviskā situācijā skolā. Pēc sešgadnieku incidenta, kuru neviens īsti nav redzējis, satiekas pāridarītāja māte Elizabete (lomā Renāte Reinsve), cietušā vecāki un skolas pārstāvji. Vijoties versiju, nostāstu un interpretāciju mudžeklim, Elizabete, būdama atpazīstama aktrise, apzinās, ka apkārtējiem ir savas interpretācijas, kas viņa ir, un Ulmana Tendela darbs ātri vien ieved identitāšu spēļu un spoguļošanas lamatās. "Armands" ir Norvēģijas pērnā gada pieteikums ASV Kino akadēmijas balvai "Oskars" kategorijā "Labākā starptautiskā filma". Tikmēr ar "Oskara" nomināciju par labāko oriģinālscenāriju novērtētā drāma "Piektais septembris" ieved 1972. gada Mihnenē, kad komerctelevīzija "ABC" tiešraidē seko līdzi olimpisko spēļu norisēm. Negaidīti palestīniešu teroristu grupa par ķīlniekiem sagrābj 11 Izraēlas delegācijas pārstāvjus, un sporta redakcijas komanda nolemj turpināt dokumentēt pirmo ķīlnieku krīzi tiešraidē. Atkāpjoties nostāk no Palestīnas un Izraēlas konflikta, Felbaums filmu veido kā vēstures tapšanas anatomiju un to, cik ir svarīgi nenovērsties, informēt un izvēlēties to, ko vēlies citiem parādīt. Filmas virsvēstījums par stāstniecības nozīmi ir pārsteidzošs un ne mazāk aizraujošs.

ASV Kinoakadēmijas balvas "Oskars" gaidās raidījums Kur kritiķiem nav vietas pievēršas diviem darbiem, kas var lepoties ar vairākām nominācijām ceļā uz pasaules atpazīstamāko kino apbalvojumu – šajā epizodē runājam par režisora Breidija Korbeta migranta dzīves eposu "Brutālists" un režisora Grega Kvedara cietuma drāmu "Sing Sing: Teātris aiz restēm". Breidija Korbeta jaunākais darbs, kas guvis arī apbalvojumu par labāko režiju 2024. gada Venēcijas kinofestivālā, tiek saukts par moderno "Pilsoni Keinu" – vairāk nekā trīs stundas garais stāsts par Ungārijas ebreja, Bauhaus skolas arhitekta Lāslo Tota (lomā Adrians Broudijs) bēgļa gaitām pēckara ASV un to pavadošo kultūras un estētisko priekšstatu sadursmi, ir viens no pagājušā gada ambiciozākajiem un ievērojamākajiem darbiem. Aplūkojam filmas tematiskos līkločus un mākslinieciskos paņēmienus, kā arī filmas tapšanas apstākļus. Amerikāņu filmdara Džeka Kvedara filma "Sing Sing: Teātris aiz restēm" ir iedvesmota no viņa paša pieredzes, strādājot ar ieslodzītajiem programmā, kas veicina rehabilitāciju ar skatuves mākslas palīdzību. Cietuma drāma piedāvā neordināru skatu uz ieslodzīto savstarpējām attiecībām, sapņiem un mērķiem, kas nelīdzinās žanra kanonam. Darbā iepītās sociālās un psiholoģiskās cilpas vijas cieši, atstājot vietu arī atbruņojoši ievainojamiem tēliem – audiālajā recenzijā lūkojam atšķetināt filmas tekstūru un sniegt savu ieskatu darba sastāvdaļās.