Džemma Skulme glezniecībā prata pārsteigt līdz pat mūža nogalei

Gleznošana kā elpošana, spontanitāte un temperaments, pretestība smukajiem, labajiem paņēmieniem – tas viss raksturo gleznotāju Džemmu Skulmi. Ciklā „Kas ir Džemma?” šoreiz par robežu pārkāpšanu mākslā. Sekosim viņas glezniecībai un secināsim, ka līdz pat mūža nogalei māksliniece pratusi pārsteigt. Stāsta būs mākslas vērotājs Jānis Borgs, mākslas zinātniece un izstāžu kuratore Inga Šteimane un mākslinieks Kristians Brekte. Džemma Skulme mākslā ienāca 20. gadsimta 50. gados un līdz pat mūža nogalei nepārtrauca radīt, turklāt allaž kaut ko mainot savā rokrakstā, arī pārsteidzot. Jānis Borgs Džemmu iepazina būdams zēns, par to arī viņam ir košs stāsts. Bet sākam ar pārsteigumiem, esot mākslas vērotāja pozīcijā, jo Jānis Borgs sekojis Džemmas Skulmes glezniecībai plašā laika periodā un kontekstos.  Ar mākslinieku Kristianu Brekti saruna par iedvesmošanos, par satikšanos ar Džemmu, vai arī viņš jutis Džemmā robežu pārkāpējas garu. Un  atbilde ir apstiprinoši, teksts, kas pāri viņa sienas gleznojumam „mēs visi esam sliekas, kurām jāirdina zeme”, ir Džemmas sacītais kādā kongresā. Džemmas Skulmes 90. jubilejas laikā un pēc tam mākslas zinātniece un izstāžu kuratore Inga Šteimane sadarbībā ar Džemmu izveidoja sešas izstādes. Taujāta par Džemmas robežu pārkāpšanu, Inga min 2008. gada personālizstādi, kurā uzrunāja mazās gleznas, kas bija darinātas pēc meitas Martas Skulmes zīmējumiem. Tieši pēc Ingas Šteimanes recenzijas par šo izstādi māksliniece viņu uzrunājusi un abas satikušās. Turpinājumā stāsts ne par robežu pārkāpšanu mākslā vai dzīvē, bet par iespaidu un lielumu, kādu Džemma Skulme atstāj uz cilvēkiem. Vispirms uz skolas puiku Jāni, kurš izvēlēts par modeli grāmatu ilustrācijām, ar ko tolaik nodarbojās un pelnīja mākslinieki, arī Džemma. Arī Inga Šteimane dalās kādā vērojumā par Džemmas mākslu.