DZĪŠMU STUOSTI - "Lobs ar lobu sasatyka"

Meklejūt vysaidu dzīšmu stuostus, rubrikys veiduotuojis Edeitis Laimis viereibu dasaisteja feletonista, rakstnīka, publicista, ari  bibliotekara i agronoma Bonifaceja Briškys 60. godūs trimdā izdūtajā žurnalā “Dzeive” publicātais roksts. Tys saucās “Latgolā dzīduotuos himnas”. Briška aproksta vaļsts, vysaidu politiskūs varu, religiskuos i ari parodeju himnys, kaidys skaniejušys Latgolys teritorejā vysaidūs laikūs. Tok iz vaicuojumu “Voi mums ir kaida seneja tautys himna?” pats atsoka, ka taidys oficialys nav bejs, jo Latgola vysod ir bejuse kaidys cytys teritorejis daļa. Tok pa tautys himnu varātu atzeit bīžuok dzīduotuos tautysdzīsmis ar sabīdrysku raksturu. Myusu laikūs par Latgolys himnom mes sauktu “Skaidrū volūdu”, “Pīmiņ, bruoļ”, “Vuolyudzeiti”, “Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa” i varbyut vēļ kaidu cytu. Bet pats Briška kai pīmāru dzīsmei, kura eistyn varātu byut himna, nūsauc tymūs laikūs cīši bīži dzīduotū “Lobs ar lobu sasatyka”. Dzīsmi, kas jau beja publicāta 1908. godā izdūtajā tautysdzīšmu apdaru kruojumā “Dzīsmu vuoceleite”. Kas tod ir tī “lobī”, kuri sasateik, cik daudzi dzīsme skaņ myusu dīnuos i kaidūs ceļūs vēļ dzīsmis nūsaukums guojs? Par tū ituos reizis “Lobs ar lobu sasatyka” dzīsmis stuostā. Tymā pošā Briškys rokstā, kas tai raiseja interesi, teik izsaceits miniejumu par dzīsmis tekstu, kas himnys nūzeimē asūt par nalabvieļu atvaireišonu i vieršonūs iz sovim veicamajim dorbim. Tok tymā pošā laikā par itū dzīsmi  ari “Dzeivē” publicāts volūdnīka i rakstnīka Leonarda Latkovska roksts. I izaruod, ka tī lobī  – vīns lobais i ūtrais, kuri sasateik – ir boguotuoki ļauds. Lobs beja taids cylvāks, kam pīderējuse labeiba, jo “lobs” i “labeiba” ir vīnys saknis vuordi. Sovulaik nu 11. da 13. godu symta latvīšu aristokrateja taišni i saucēs “labīši”. Kai autors nūruoda, tī, kur boguoteiba, tī ari puoruokuma apziņa i lepneiba, kas nūvad ari pi gribiešonys aprunuot i meklēt vysaidys vainis tymūs, kurus jī skaita par zamuokim – mozuokim i nabadzeiguokim. Tok golā saīt, ka tys mozuo auguma aprunuotais cylvāks nanūsabeist boguotūs augstpruoteibys i atkluoti pasoka, ka ir spiejeigs pasaceit taidus styprus vuordus, ka cyti sadzierdēs! Dzīsme teik raksturuota kai spāka i drūsmis pylna. “Lobs ar lobu sasatyka” kai tautā, tai koru apdarēs sovulaik daudzi dzīduota i Latgolā, i cytur Latvejā, i ari trymdā. Mīleiga ir kaida pīzeime pi dzīsmis pīroksta 50. godu gola folklorys ekspedicejā Preiļu i Daugovpiļs rajonūs: “Itū dzīsmi pi myusu cīši dzīd!”. Ruodīs, ka tei ir ari sovulaik vīna nu vysu bīžuok (ka na poša bīžuokuo) dailliteraturys dorbūs pīmynātuo latgalīšu dzīsme. Par pīmāru, citats, nu Juoņa Klīdzieja romana “Jaunības zeme”: Beidzot caur visu skanēšanu Līpūrs sadzirdēja saucējus. — Nu? Ko vajaga! — viņš atkliedza nikni ar lielu muti. — Tu uzspēlē un uzdziedāsim konduktora kungam par godu «Lobs ar lobu sasatyka! ...» — Lai iet! Gāza visi vaļā. lenākdams šo aicinājumu dzirdēja arī virskonduktors, Abi padusmojās, parājās, bet cik gan ilgi tā cilvēks var dusmoties, kad viņu priecina. Abi sāka smaidīt, beidzot smieties. Tok, lai ari cik populara i cīši dzīduota dzīsme sovulaik nabyutu, vys tik kaidu myusu dīnu studejis īrokstu tai nimoz i vīgli naīsadūd atrast. Te vītā varātu byut aicynuojums latgalīšu muzikim aizpiļdeit itū tukšumu ar kaidu myusdīneigu verseju! Bet vīna taida jauna verseja ir Australejis latvīšu gitarista Ivara Štuba instrumentalais īskaņuojums pyrma puora godu izdūtajā albumā “Fragments”. Tok kas myusu dīnuos vēļ ir “Lobs ar lobu sasatyka”? Sovu reizi, tys ir kaids pasuokuma nūsaukums nazkur Latgolā, bet, ka vaicuot zynuotuojai gūglei, tod vīns nūteikti ir Latgolys regionaluos televizejis raidejums “Lobs ar lobu sasatyka” – veļteits Latgolai i administrativi teritorialajai reformai. Bet ūtrys – Latgolys etnografiskuos viestnīceibys i jo eipaši tuos vadeituojis Ivetys Seimanovys taiseituos tautystārpūs apviļktūs leļu ceļojūšuo izstuode “Lobs ar lobu sasatyka”. Vaira nakai 40 mozuos tautumeitys apceļuojušys na viņ leluokys i mozuokys vītys Latvejā, bet gastejušys ari uorzemēs, par pīmāru, Igaunejā i Zvīdrejā.