Kolnasāta

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, jūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „pēc manām domām, manuprāt”. Itai lobuok – pa munam, pa manim. Var saceit pa munam i pa tovam, i var saceit ari pa manim, pa tevim. Pa manim itai nav pareizi dareits, a kai pa tevim? Piec munom dūmom – tys jau ir otkon puorlykums nu latvīšu literaruos volūdys. Nav juosakauna nu latgaliskuos runys, bet vysleidza, kod esi publiski koč kur, tev vairuok juopadūmoj, kaidim vuordim tu izasoki. I tod cylvākam nazkaidys barjerys suocās, tod jam suoc ruodeitīs, ka tys, kai es sātā runoju, nav pareizi, tod maņ vajaga runuot gruomotu volūdā. A tei gruomotu volūda parosti saīt tys tulkuojums nu latvīšu volūdys. Tod tei ir, tai saucamuo, trešuo izlūksne, kas atsaškir tikai fonetiski. I taida latgalīšu volūda nivīna nainteresātu, nivīns rītumu profesors koč kaidā augstškolā napieteitu taidys volūdys, ka jei byutu tikai fonetiski puorlykumi nu latvīšu literaruos volūdys. Mums ir divejis sistemys, i mums obejis sistemys byutu juokūp. I latgaliskuo seviški partū, ka tei latgaliskuo ir nūturiejuse vairuok arhaismu, vairuok senejuo, nakai latvīšu literaruo volūda – tradiceja, kura jau ir apcierptuoka, kura, prūtams, ir vajadzeiga, par kuru mes ari stuovim sardzē. Bet ari tei ūtra – latgalīšu literaruo ci rokstu volūda, kai myusu volūdys boguoteibu ruodeituoja, juotur.

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki. Itūreiz par grupys „Patrioti.LG” albumu „Latgaleite” (2012), kas ir spūdrys pīmārs latgaliskuos ideņtitatis kluotyn byušonai muzykā – jimā apvīnuota kai latgalīšu volūda, tai nūvoda patriotismys i ari cylvākim tyvs i saprūtams stuostejums. Albuma skaniejumā dominej šlagermuzykai rakstureiguos īzeimis i vīglai saprūtama nūskaņa, kas daudzuos vītuos baļsteita iz pazeistamom vierteibom i pīdareibys sajiutu. Tok kluotyn īrostajam skaniejumam klauseituoju sagaida ari puors nagaideiti muzykali pagrīzīni i puorsteigumi, kas ļaun iz albumu pasavērt plotuok i īt tuoļuok par stereotipiskajim žanra prīškstotim.   Žvyrs ir grants, i Sovvaļnīks skaita, ka „latgalīšu muzykys ceļš nikod nav bejs leidzons, tys vysod ir bejs kai pa granta ceļu, ari idejiski „Muzykys žvyrs” ir vysā pamatuoti – vysu laiku ceinomēs, īmam, sovpateigs ceļš.”

Katuoļu prīsters Lauris Kārklis ir vikars Ludzys, Raipolis i Rundānu draudzēs. Vosorā Latgolā aizviņ dzeiva ir kopusvātku tradiceja, kas vīnoj lyugšonu par aizguojiejim, dzymtys sasatikšonu i ari pīdareibu sovai vītai. Prīsteram Laurim Kārklim itūvosor pīrūbežā juobyun 28 kopusvātkūs, kur reizem sabrauc vaira cylvāku nakai apleicīnē dzeivoj iz vītys, „kur ruodīs, ka ir tikai kopsāta, tok cīši leli kopusvātki, cīši plotai apmaklāti. Tys nūzeimej, ka tī kuodreiz cīši daudz ir dzeivuojuši cylvāki i jim ir sasaglobuojuse vēļ tei saikne ar vītu, ar saimis saiknem, i jī dūdās tī i lyudzās.” Tyvuoki i tuoluoki radinīki meklej sovu dzymtys sakņu i goreigū spāku, i caur kopusvātkim var īraudzeit saimis attīceibu stuostus i ticeibys dziļumu, stuosta vikars Kārklis: „Atbrauce saime nu Luksemburgys. Cylvāks dzeivuoja Ludzā, i jis jau izveiduojs saimi Luksemburgā. Jis tī dzeivoj i struodoj, bet jis vad sovu bārnu kristeit iz Latgolu. Jis soka: „Tei ir muna bazneica, tei ir muna bierneiba, tuos ir munys atminis, es grybu, lai muns bārns tyktu nūkristeits ite, munā dzimtinē.” I tei saikne daudzim ir sasaglobuojuse, i taišni caur goreigū daudzi cylvāki meklej sovys saknis, i taidu goreigū smāku smeļ.” Ludzys pusē ir stypra draudze, tok vīns nu myusdīnu izaicynuojumu ir sabīdreibys vīntuleiba i dzeivuošona tikai sev, izsver prīsters: „Cīši vylynojūši, tok daudz kur tī poši skaitli ruoda koč kū pretejū – par cylvāku vīntuleibu. Niu cīši izteikti, ka jaunīši jiutās vīntuli. Deļ tuo Latvejā, par nūžālu, ir vīns nu augstuokūs pusaudžu pašnuoveibu skaitu. Tei sovys vītys naatrasšona, taida bezcereiba. Kai ba dzeivoj kai gribi, dori kū gribi, bet tys ir ar sekom. Tu navari dzeivuot vīns, tu navari byut vīns. Ari kristīts – tei ir kūpīna, kristīteiba suocās saimē, tei ir taida mozuo bazneica. Niu izpalīk saimis lyugšona. Patīseibā kūpīnu vajag i daudzi jū meklej.” Dzeivojūt pīrūbežā, satraukumu cylvākūs jiut, tok „vairuokums vystik sagloboj īškejū mīru, taidu vasalū sapruotu.” Ticeigajim itamā geopolitiskajā situacejā ir vīgļuok panest puorbaudejumus, skaita prīsters: „Tragedeja ir kod mes pazaudejam sovu dvēseli. Styprajam nikod naizbryuk. Izbryuk tim, kuri ir vuoji – kod vuoja sabīdreiba, vuoja tauta, vuoja ticeiba. Breiveiba īt kūpā ar atbiļdeibu i ar atbiļdeibys uzajimšonu.”    

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „breids, breižim”. Itai lobuok – olps, olpom. Olpom – Baltu ciļmis cīši skaists, lobs vuords. Breižim, šaļtim, reizem, vysaiži var izsaceit, bet myusim ir olps, olpom, olpim. Vīnā olpā – vīnu breidi. Vīnā olpā maņ ruodejuos, ka es varātu tū dareit, a cytā olpā jau atsasaceju. Itymā olpā, itys olps – itys breids.  

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „pūsts, pūstumi”. Vīna nūzeime: pūstumi – dabasu zīmeļu puse. „Jei beja guojuse nu austrumu da rītumu, nu dīnvydu da pūstumu,” tai ir rakstejuse Ilze Sperga. Cyta nūzeime – pūsteit, izpūsteit, iznycynuot. Juoņs Cybuļskis „Latgolys vuordā” roksta: „Radeituojs ir devs cylvāku izmontuošonai, leidzeigi kai šī ļaunumi pūsta cylvāku dzeivi, taipat apzineigi cylvāki meklej dažaidus ceinis leidzekļus šū ļaunumu apkaruošonai.” Vēļ cyta nūzeime: pūsts – tukšs. Pūsts cylvāks. Pūsta runa. Pūsta gluoze. Vēļ var saceit dīks, dīka runa, dīka buteleite. Pūsts – ļaunums. 1939. goda „Katuoļu Dzeivē” raksteits: „Bezdīveibys propaganda izplyust nu vysom pusem, i komunistiskuo literatura dažaiduokūs veidūs puorpludynoj vysu pasauli, nūdorūt lelu pūstu cylvāku goreigai i laiceigai dzeivei.”  

Zyrgu sātys „Klajumi” saimineica Ilze Stabulniece Kruoslovys nūvoda Kaplovā ar saimi audzej Latvejis škirnis zyrgus, organizej zyrgu izjuodis pa Daugovys lūkim i saimis restoranā ļaudim pīduovoj kulinaruo montuojuma lobumus, kod iedīņam ir stuosts: „Iz sadarbeibys daudz kas bolstās vysā pasaulī, partū ka mes ari asam pasauļs, myusu Latgola, myusu Kruoslova.”  Latgolys pīrūbežā turysmys nav tikai pakolpuojums, bet gon dzeivisveids, dzymtys stuosts i atsatīkšona pret pasauli. Iz „Klajumim” cylvāki brauc naviņ iz zyrgu izjuodem, bet ari piec mīra i dobys spāka. Iz Latgolu vajag atbraukt „vysa pyrma deļ tuos leluos vierteibys – deļ myusu cylvāku – dzierdēt myusu bolsus, redzēt myusu patīsuos acs, saprast, kai mes dzeivojam, redzēt myusu lūpus, naviņ zyrgus, myusu dobu,” izsver Ilze Stabulniece.  

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti, i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki. Itūreiz par grupys „Bez PVN” debejis albumu „Pyrms vuorda” (2006), kas ituo gods beiguos svieteis sovu 20 godu jubileju. Īspiejams, pyrmais pylnmetražys rokalbums latgalīšu muzykys viesturē, kas izaceļ ar daudzpuseigū materialu, kas izvad klauseituoju cauri plotam jiutu spektram – smeļdzeigi, patīsi, sirsneigi, tautyski i naiztikt bez mozys humora devys.   Žvyrs ir grants, i Sovvaļnīks skaita, ka „latgalīšu muzykys ceļš nikod nav bejs leidzons, tys vysod ir bejs kai pa granta ceļu, ari idejiski „Muzykys žvyrs” ir vysā pamatuoti – vysu laiku ceinomēs, īmam, sovpateigs ceļš.”  

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par vuordu „sapyns, sepinēt”. Sepinēt vīnai daļai latgalīšu ir tys pats, kas vyds dialekta sapņuot.  Dīnavydlatgolā nasoka sepinēt. Dīnavydlatgolā soka sapyns i sapynuot. Cyti jū lītoj ari ar ūtru nūzeimi – sepinēt nūzeimej jau taidus kai mūrgi, koč kas nareals, ka tu stuosti damaluodams varbyut, voi tī dalykdams, īsadūmuodams, ka tai varātu byut, bet tai patīseibā nav. Na vysai lobi sapyni palīk par mūrgim. Sapyns ari ir ar lelu fantazejis procentu – tu īsadūmoj, kai tys varātu byut, voi kai tev grybātūs, kab tai byutu. Tovys īdūmys, tova īsadūmuošona. Var byut ari leli sapyni – grybu tikt olimpiskajā komandā. Vysaidi sapyni var byut.

Lienīte i Juoņs Litavnīki (Lienīte i Jānis Litavnieki) ir Rēzeknis nūvoda uzjiemieji, kuri lauku vidē ražoj Latvejis tiergā unikalus produktus sovā uzjāmumā „Safīra L”. Dzeive pīrūbežā i ticeiba sovai vītai dūd spāku struoduot i veidot sovu kasdīnu, nasaverūt iz turisma nūzaris ituo gods izaicynuojumim Latgolā. Drūšai braucit iz Latgolu, cylvāki ite iz vītys aicynoj naiznīcynuot turisma nūzari regionā ar naapdūmeigim vuordim. „Mes vysi asim vīnā laivā.”

Viļānīte Vija Piziča ir Atzineibys krysta viersineica, juriste, Latvejis Zvārynuotu notaru padūmis reikuotuojdirektora vītineica, sabīdryskuo darbineica i aktiva latgaliskuos kulturys atbaļsteituoja. 4. majā Vija Piziča sajēme augstuokū Latvejis vaļsts apbolvuojumu par nūzeimeigu īguļdejumu tīsyskys vaļsts styprynuošonā i sabīdryskajā dorbā. Sajamūt Atzineibys krystu, kura devize ir „Godaprāta ļaudīm”, Vija ir pagūdynuota: „Kod tu apsazynoj, saprūti, kas tys ir par mārūgu, i paraugi īlikt sevi tymā mārūgā, cīši pagūdynojūši tys ir, i taišni tys, ka tevi īlīk gūdapruota ļaužu kategorejā, mani cīši aizkustynuoja.” Notariatā Vija Piziča suoce struoduot laikā, kod „beja objektiva vajadzeiba piec puormaiņu notariatā. Cylvāki beja naapmīrynuoti, ka navarēja datikt notarim, deļ pakalpuojumu kvalitatis,” i struodoj tī jau catūrtdaļu godu symta, kod „daudzys puormainis tyka veiktys. Vīna nu jūs, ka Latvejis notari beja pyrmī naviņ Eiropā, bet pasauļa 80 vaļstu grupā, kurā ir latiņu tipa notariats, kuri suoce snīgt sovus pagolpuojumus virtuali. Mes bejom taidi vīneigī kaidus treis godus.” Taidu pakolpuojumu sagatavuošonai beja vajadzeigs vysā gars laiks, i sasnīgtais ir juonūviertej, stuosta Vija: „Lapnumu par sevis dareitū mums juoapsazynoj, mugurai ir juobyut taisnai. Pīticeibai, pazemeibai, pateiceibai juobyut, bet ari objektivi nūvērtēt tū, kū tu esi izdarejs, kū vaļsts ir izdarejuse, tū maņ grybātūs nūvēlēt sev i ari cytim.” Vijis spāka i bolsta punkts ir Dīvs: „Provideņcis darbeibai nav ni rūkys, ni kuojis, tī vysur vajadzeigi cylvāki, leidz ar tū skaidrys – ka mes asom labvieliegi vīns pret ūtru, mes cīši daudz varim izdareit.” Viļānūs Vija voda īdzeivuotuoju padūmi i iz sabīdreibys īsasaisteišonu procesūs verās cereigi, cylvāki aizviņ vaira īsasaista, „mes redzēsim, kai sabīdreiba atsaveseļoj,” bet svareigi pošam struoduot ar sevi: „Patīseibā asu treniejuse sevi iz taidu neitralu attīksmi iz sevkuru nūtykumu, kai iz pozitivu, tai iz nagativu, lai es saglobuotu vasalū sapruotu i vāsu pruotu, i varātu analizēt, pījimt lāmumus, i natikt kaidā manipulacejā. Ka tu nadūmoj, tod tevi kaids izmontuos.” Latgolā Vija jiutās drūsai, tok tys „nanūzeimej, ka es nadareišu lītys, lai es i leidzcylvāki justūs vēļ drūsuok, bet sapruoteigi, bez puorspeiliejumu.” Latgalīšu volūda Vijai ir saimis volūda, latgaliskuo ideņtitate Vijai nūzeimej „byut. Vysa pyrma, es asu Dīva bārns, i tī ir cīši daudz latgaliskuo. Svareigi byut pošam. Vīnkuorši esi pats, saprūti sovu aicynuojumu, sovus aizdavumus, saprūti, ka tu naesi najauši itymā pasaulī, tev ir nūteikti mierki. Maņ ir cīši svareigs taisneigums kai cylvākam.” Itūgod rudinī byus Saeimys vieliešonys, „nivīns nadreikst palikt molā, naizsacejs sovu izvēli. Kotram myusu lāmumam ir sekys,” skaita Vija. Demokratiska vaļsts ir „cīši trauslys instruments. Ka mes jū nalītojam, tod mes, tod tys nazs palīk naoss, i jis vaira maizis nagrīž. Īsasaisteit jebkaidā veidā, kai tu vari, sabīdreibys kūpejuo lobuma vairuošonā. Ka tu pats nasuoc, bet redzi, ka cyts aizsuoc, atbolsti jū. Ka ituos vīnkuoršuos lītys mes suoksim dareit, poši byusim puorsteigti, cik daudz mes puorveidojam i uzlobojam sovu dzeivi apleik. I kai tys kūpejais lobums tai pili pa pilei augs i augs.” Ari tod, ka rezultats nav taids, kaidu gaidi, tys juospiej pījimt i juoturpynoj īt i dareit, puorlīcynuota Vija: „Ka es gribu byut sadzierdāta taipat kai sātā, maņ juorunoj tik ilgi, cikom mani dzierd. Kū vairuok mes apsavīnuosim ap nūteiktu mierki, tū precizuok i dreižuok myus ari dzierdēs.”

Helēnys i Jura Viļumu saimē aug diveji dāli – Vitolds i Teodors, i latgalīšu volūda jim ir naviņ sazinis veids, jei ir vide, kurā aug bārni, veidojās attīceibys i teik saglobuota pīdareibys sajiuta. Helēna, Jurs, Vitolds i Teodors Viļumi runoj par sovys saimis pīredzi, kaida ir latgalīšu volūdys vīta myusdīnu Latvejā, kod apliek dominej cytys sazinis telpys, kai bārni pījam i turpynoj vacuoku dzymtū volūdu, i kū cylvākam nūzeimej dūmuot, runuot i dzeivuot sovā volūdā uorpus Latgolys. Viļumu saime izaveiduoja pyrma divpadsmit godu 17. majā, Vitolds vuicās Rēzeknis suokumškolys 5. klasē, Teodors īt bārnuduorzā, Jurs saimē ar bārnim runoj latgaliski, Helēna – latvyski. Latgalīšu volūda ir jūs saimis ideņtitate, stuosta Jurs: „Tei ir daļa nu manis, i ka es tū daļu naīdūdu sovim bārnim, nu tod koč kū mes zaudejam vysi. Saimē mes runojam kai latgaliski, tai baļtiski. Piec byuteibys tys ir taids mozais Latvejis idealais modeļs, ka runojam par volūdom. Var runuot latgaliski, var runuot baļtiski, vīns ūtra saprūt. I latvīšu volūdys ituos obejis divejis boguoteibys koč kaidā veidā, es ceru, ka juos sasaglobuos i atsateisteis.” Teodors latgaliski ronoj kai ar bārnim, tai škuoluotuojom bārnuduorzā. Vitolds soka, ka jam gruomotys skaiteit latgaliski ir tikpat vīglai kai latvīšu literārajā volūdā: „Maņ apmāram vīnaidi.” Vitolds vuicās ari latgalīšu volūdys pareizraksteibu, stuosta juo mama Helēna: „Jis roksta eiszinis papam, kod paps brauc nu Reigys, paruoda maņ, voi pareizi pīraksteja. Jam ir svareigi, lai ir pareizi latgaliski.” Viļumu saimē vysaidys gruomotys skaita, i nav jau tai, ka tikai latgalīšu gruomotys var skaiteit latgaliski, stuosta Jurs: „Vysys gruomotys nu suokuma, kod skaiteju bārnim prīškā, es skaiteju ar reizi latgaliski. Respektivi, gruomota ir saraksteita latvīšu literarajā volūdā, bet es jū automatiski, cik maņ labi saguoja, puorlyku latgaliski. Vysys gruomotys var skaitiet latgaliski.” „Naradzu nivīnu problemu, kas varātu rastīs bārnim nu tuo, ka jī sātā ir runuojuši latgaliski ar vacuokim, nav nikaida pamatuojuma tam,” puorlīcynuota Helēna. Školuos, kur nūvodvuiceibā ir latgalīšu volūdu, situaceja grupuos ir cīši atškireiga. „Es gaideju, ka mes parunuosim par latgalīšu volūdys viesturi,” soka Vitolds. Jurs papyldynoj: „Tī leimini latgalīšu volūdā bārnim ir cīši dažaidi. Juodūmoj, kai latgaliskū īdzeivynuot, suocūt nu bārnuduorzu. Byutu breineigi, ka tom saimem, kuramuos jau runoj latgaliski, varātu byut laiku pa laikam koč kaidi pasuokumi, kur nūstyprynuot latgalīšu volūdys zynuošonys i prasmis, lai bārni redz, ka ir cyti bārni, kas runoj latgaliski, i ka saimē runoj latgaliski, ka tys nav trokais paps, kas vīns pats papa volūdā runoj.” Kaida byus latgalīšu volūda iz prīšku tuoļuokuos paaudzēs, atkareigs nu pošu volūdys runuotuoju. Vitolds grybātu, „ka palīk latgalīšu volūda.” Jurs skaita, ka tehnologejis atsateista i tys var „paleidzēt volūdys īdzeivynuošonai, bet tei švakuo puse, ka babeņu i dzedeņu vaira napalīk. Demografeja kreit iz leju, laukūs, kur latgalīšu volūda beja daudz stypruoka nakai piļsātvidē, ir mozuok cylvāku, leidz ar tū ir sovi riski, partū ka volūda jau ir stypra nu tuo, cik daudz cylvāki jū lītoj.” Volūda kai muols puorsameica, cikom palīk skaista, skaita Jurs: „Kai muola svečturi – kab jū sataisietu, vajag daudz muola sameiceit. Tai ite, kab byutu skaista volūda, ar dzejūlim, ar literaturu, ar vēļ koč kū, vajag daudz tuo muola! Ka jis koč kur meicejās, maļās, tod volūda ari atsateista, koč kaidi jauni vuordi atīt.” Helēna papyldynoj: „Ka cylvāks jiut, ka jam nasagrib pazaudēt latgalīskū sajiutu, vīnkuorši nasabeit i raudzeit atrast veidus, kur praktizēt. Golvonais ir justīs breivi, kod tu runoj latgaliski, lai nav sajiuta, kū padūmuos, ka taids nu dzeraunis ci tamleidzeigi, bet ka tei ir taida poša volūda, kai vysys volūdys. I tev jei ir, laid vīnkuorši, palaid, lai jei dzeivoj. Tys, ka īsamaisa vuordi nu angļu volūdys, nu krīvu volūdys, tys ir bejs vysūs laikūs. Vysys volūdys kai muoli puorsameica, bet taipat turpynoj sovu gaitu. Ari latgalīšu volūda taidā pošā veidā eksistēs. Kai jei eksistēs, nivīns navar paradzēt, bet jei byus.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok lūceit darbeibys vuordus vieliejuma izteiksmē. Itai lobuok – mes grybātumem, mes runuotumem, mes doncuotumem. Vieliejuma izteiksmē – mes grybātumem. Lideja Leikuma skaidroj: „Tys ir koč kas breineigs, kas myusu volūdā ir. Patīseibā tei ir myusu vacvacuo forma darbeibys vuorda sistemā. Dīnavydlatgolā juos ir dzeivys pa šudiņdīnai, puorejim latgalīšim jau mozuok. Vydsdialekta latvīši itū sovpateibu seņ jau pagaisynuojuši, jim nav tuo formu škeiruma, šur tur, pa kaidai koč kur nūskaņ vēļ Kūrzemis kaiduos izlūksnēs, bet jim nav pylnā sistemā nikur vairs itūs formu, a latgalīšim vēļ ir kotrai personai, i pa šudiņdīnai juos vēļ ir dzeivys. „Mes runuotu” jau ir jaunuoka forma. „Mes runuotumem” ir vacuo forma. Jei ir breineiga, juos vajaga turēt. Tys ir tys, par kū myusu volūdai pīvierš viereibu ari tī zynuotnīki Rītumeiropys vaļstīs, kas suoc iņteresētīs par latvīšu volūdu, jī tiuleņ ituos formys aproksta kai lelu duorgumu. A mes poši sova monta namuokam nūviertēt. Tys ir tys, ar kū mes asam interesanti pasauļam.” Vieliejuma izteiksmē itai lobuok: Es grybātum, tu gribietim, jis, jei grybātu, mes grybātumem, jius grybātumet. Ka maņ byutu īspieja, es doncuotum nu reita da vokora. Mes doncuotumem obejis, ka mums tei īspieja byutu. Mes runuotumem nu reita da vokora. Jius runuotumet nu reita da vokora.    

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „drons”. Verūtīs iz ituos nedelis nūtikšonom Rēzeknis pusē, pādejūs dīnu apsprīstuokais vuords Latgolā varātu byut „droni” drūšeibys kontekstā. Sovpus rubrikā „Vuordineica” apsaveram itū vuordu nu volūdys redzīņa, i voi vuordam „drons” vajadzātu izdūmuot kaidu cytu latgaliskū verseju.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „paļauties”. Itai lobuok – atsadūt. Lideja Leikuma skaidroj: „Vuords „pasaļaut” caur latvīšu literarū volūdu īguojs. Var saceit – atsadūt, nūticēt. Aprokstūšuos konstrukcejis var byut vairuokys, i navajag raudzeit vysod atrast vuords pret vuordu – es tev nūtycu, es tev pylnā mārā nūtycu, tycu tikai sev. „Davīrēt” byus atrūnams vacajuos gruomotuos, tys ir vacs slavismys myusu volūdā, i taidi vaci slavismi vīns aiz ūtra palānai atmierst.”

Ratinsku saime nu Rēzeknis – Ilona, Mareks i Dominiks apzynuoti veidoj i dzeivoj latgaliskā vidē. Latgalīšu volūda Ratinsku saimē ir muotis volūda, pošsaprūtams sazinis pamats i pylnviertiegi kluotyn asūša vysuos dzeivis jūmuos – školā, dorbā, draugu vydā. Mareks Ratinskis vuicās Rēzeknis Vaļsts 1. gimnazejis 8. klasē, spielej futbolu i basketbolu, Dominiks Ratinskis vuicās Rēzeknis suokumškolys 6. klasē i spielej futbolu, jūs mama Ilona Ratinska struodoj foto veikalā. Ilona ari poša izauguse latgaliskā vidē: „Es dzeivuoju taidā latgalīšu vidē, mes pogolmā bejom voi nu latgalīši, voi nu krīvi, latvīši beja daži bārni, kas atbrauce pi babu vosorā. Nikū eipašu es nadūmoju, ka runoju latgalīšu volūdā, tys beja pats par sevi saprūtams, deļ tuo ka tai runuoja vysi. Školā mes sovā storpā runuojom, školuotuoji runuoja latgalīšu volūdā, stuņdis beja latvīšu volūdā, bet uorpus mums vide beja latgalīšu.” Latgalisku vidi Ilona turpynoj veiduot ari sovim bārnim: „Es mieginuoju izveiduot taidu vidi, lai jī nasajustu kai aborgeni, ka mama ir vīneiguo, kas ar jim runoj latgalīšu volūdā. Deļtuo saimis doktere jim ir latgalīte, zūbu higieniste, speciali meklieju, ir latgalīte. Puišim ir sovi draugi, ar kū jī runoj latgalīšu volūdā, sasaroksta ar eisziņom jī sovā storpā latgaliski.” Mareks aplīcynoj: „Ar daudzim draugim runoju latgaliski. Školā ari ir daži klasisbīdri, ar kurim latgaliski runoju, i školuotuoji ari latgaliski runoj, deļtam vyss ir labi.”  Dominiks pīkreit: „Školuotuoji latgaliski runoj, ir draugi futbolā, kuri latgalīšu volūdā runoj, ar školys draugim gondreiž vysim runoju latgaliski.”  Ratinsku saime ir bilingvala, tok volūda ar bārnim gon ir latgalīšu, stuosta Ilona: „Pat navaru nikod dzeivē īsadūmuot, ka ar sovim bārnim runuotu kaidā cytā volūdā. Tys beja nu vīnkuorši pats par sevi saprūtams. Nui, veirs ir krīvs, mes ar jū runojam krīvu volūdā, bet ar bārnim mes vysi runojam latgalīšu volūdā.” Ka dzierdi apliek sovu latgalīšu volūdu, jei navar byut sveša, ka runoj tāvs, muote, dzeds, baba, tod ari bārnim, aizīmūt iz bārnudruorzu i školu, latgalīšu volūda sasaglobuos, sprīž Ilona: „Mani tys puorsteidz, kod roksta, ka Rēzekne ir cīši krīvyska. Es nazynu, es laikam koč kaidā sovā burbulī dzeivoju, maņ vyss ir latgalīšu volūdā, es naradzu problemu. Vysi kontakti ar školuotuojim ir latgalīšu volūdā. Vysusmīkleiguokais vysod beja tys, ka maņ juopīroksta, ka muns bārns ir latvietis, voi ka dzymtuo volūda ir latvīšu volūda. Es izreizi soku – nu, jam nav dzymtuo volūda latvīšu, jam dzymtuo volūda ir latgalīšu. Dominiks vyspuor latvīšu volūdā suoka runuot trejūs godūs. Jis īsavuiceis latvīšu volūdu, i par tū es pat naīspryngu.” Ilona stuosta par sovu gramatikys pīredzi, cik svareigi byutu, ka školā vuiceitu latgalīšu volūdys gramatiku: „Maņ latvīšu volūdā beja problemys ar konjugacejom. Es vysu suoku saprast tikai tod, kod es suoku saprast latgalīšu gramatiku. Es beidzūt saprotu – ā, tai tuos konjugacejis, redz, kur tys suņs beja aprokts tymā latvīšu volūdā. Ka bārni zynuotu gramatiku latgaliski, jim byutu vīgļuok vuiceitīs latvīšu volūdu.” Sovs latgalīša lapnums i mugurkauļs juonūtur ari breižūs, kod nu molys kaids grib apsmīt ci izviļkt kaidu stereotipu, puorlīcynuota Ilona: „Mes asam tī, kas poši sovu volūdu nasam. Poši cylvāki sev izlīk koč kaidu klišeju, ka ar bārnu navar runuot latgalīšu volūdā.” Ilonys vieliejums latgalīšu mamom ir vīnkuoršs i teišs: „Muot, naapzūdz sova bārna, īdūd jam sovu dzymtū volūdu leidza! Tys byutu muns nūvieliejums. Es jau smejūs – latgalīšim tei volūda ir tik cīši slapana, ka vacuoki bīži viņ izdūmoj – nā, sovam bārnam es nanūdūšu tū volūdu tuoļuok. Es skaitu — tei ir klaja bārna apzogšona. Tu pats runoj latgaliski, a bārnam tu pieški izdūmoj – es ar jū narunuošu latgalīšu volūdā. Nu, kū tys bierneņš tev ir taidu izdarejs, ka tu nūliemi ar jū narunuot latgalīšu volūdā? Nav problema, vide ir tys, kū tu pats izveidoj. Vyss nu teve ir atkareigs, ka tu pats runuosi latgalīšu volūdā, tev ari pretim runuos latgaliski.” „Nasakaunēt runuot latgaliski, tys ir normali, ka tu esi latgalīts i vari runuot sovā dzymtajā volūdā,” dasoka Mareks.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok saceit „zupa”, itai lobuok – virīņs, vyrumeņš.

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „okuots”. Voi tev ir okuots īt iz dorbu, pi tuo – na vīnkuorši īt, bet dareit tū ar lelu prīcu, ar lelu dedzeibu. Leidzeigi kai „dareit ar lelu entuziasmu”. Vuords vysa tycamuok guojs nu slavu volūdu, varātu byut saisteits ar meideibom: ar lelu okuotu, ar lelu dedzeibu īt medeibuos, īt da meža.  

Niu eistynuots muzeju digitalizacejis projekts, kurymā deveni Latgolys regiona muzeji, jūs vydā ari Latgolys Kulturviesturis muzejs, ir suokuši pīduovuot daļu sovu izstuožu eksponatu apsavieršonai digitalā vidē, tymā skaitā ar virtualuos realitatis okulerim. Kū nūzeimoj muzejs digitalajā laikmatā, voi virtualuo pīredze var aizstuot kluotīnis apmekliejumu, voi ari tys ir kai impuļss kluotīnis apmekliejumam, par itū i na tikai saruna ar Latgolys Kulturviesturis muzeja direktori Anastasiju Strautu.

Par myuža īguļdejumu latgalīšu kulturys atteisteibā itūgod Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2025” ceremonejā gūdynuos kulturys darbineicu, Zīmeļlatgolys tradicionaluos kulturys sorguotuoju, projektu vadeituoju, kulturviesturis pietneicu Rutu Cibuli. Ruta Cibule jau vaira nakai 40 godu dorbojās kulturys i biblioteku jūmā, naatkareigi nu ījamamuo omota vysod augši viertiejuse i turpynoj styprynuot Zīmeļlatgolys namaterialū kulturys montuojumu, latgalīšu volūdu i vītejūs cylvākus. „Dzeivojūt mozuos vītuos, nadreikst dareit mozys lītys, vajag dareit lelys lītys, i tai dūmoj, kū tu gribi izdareit, vajag byut leluokai par tovu kasdīnu. Tu nadreiksti dūmuot mozys dūmys, tod tu ari mozus darbeņus tikai izdareisi. Ka tova īcere ir tuoda, kuru tu eisti navari sasnēgt, tod tei ir normala īcere. Ka tu izdareisi 80–90 procentu nu cīši lelys dūmys, tys byus labi. Izadreikstēt vajag, vajag sapņuot lelus sapynus, i tod ari izadūs.” Ruta Cibule auguse Baļtinovys pusē, tys laiks jai īdevs „tuodu mīreigu styprumu”, studiešona LU Filologejis fakultatē bibliografejis apakšnūzarē īdavuse „laukuma sajiutu. Skatejumu, ka pasauļs voi informativuo telpa nasastuov nu vīna gabaleņa, bet ka tei ir puzle, kas sastuov nu cīši daudzu gabaleņu. Tev vysu laiku vajag vērtīs iz tū laukumu, iz tū biļdi koč kaidā kūpumā i kūpsakareibuos.” Bolvu pusē Ruta Cibule vaira nakai 20 godu dorbuojusēs biblioteku jūmā, i vaira nakai 20 godu struoduojuse kulturys jūmā – „tī beja ari fiziski spieceiguokī i taidi ciļvieciskuos izaugsmis godi”. Vadejuse biblioteku, kulturys nūdaļu, bejuse vaļsts inspektore, tok „tam nav nikuodys nūzeimis eistineibā, kuo tī omoti saucās, vysmoz deļ mane,” soka Ruta Cibule. „Kultura jau nav tikai tys, kas nūteik kulturys ci tautys nomā. Varbyut pat svareiguok tys, kas nūteik uorpus tautys nomim. Tautys kultura, tautys tradiceja, kas ir uorkuorteigi spieceiga – vīnys lauku sīvys goreigais montuojums cytureiz ir tik apbreinys vārts, ka tev vīnkuorši gribīs paklusēt i apbreinā pasaklauseit tū boguotū pasauli, kas ir vīnā cylvākā.” Zīmeļlatgolys identitati izceļ divys spieceigys īzeimis, skaita Ruta Cibule: „Vīna ir patriotismys cīši augstā leiminī. Tū varim vērtīs jau nu Latvejis vaļsts dybynuošonys laiku, juo Latgolys partizanu pulks patīseibā ir vīneigais militarais formiejums, kas ir radīs nu tautys inicativys. Nu mozu puļceņu izaudzs par lelu i nūzeimeigu spāku Latvejis vaļsts naatkareibys nūsorguošonā šamā pusē. Ūtra līta – ite ir sasaglobuojušys cīši styprys tautys tradicejis – tradicionaluo dzīduošona, kas ir spylgtuokuo nu Zīmeļlatgolys īzeimu, tradicionalī daņči, tradicionaluo muziciešona. Varim runuot par saļmem, maja dzīduojumim, eipaši dzīduošonu ar pusbaļsi. Divys golvonuos lītys, kur es radzu Zīmeļlatgolys atškireibu i Zīmeļlatgolys spāku.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit škeivs, apakštaseite, gluozeite. Itai lobuok – telierdzs (talerka), spodkeņa, kiliškeņa. Ite saimisteibys prīškmati, kas mums atguojuši caur poļakim. Latgalīšu meitinis guoja kolpuotu iz poļaku muižom, tī juos vuicejuos vysaidus smolkūs vuordus i atnese iz sātu. Ir vysaidys polinismu variacejis – talerka, teļvierdzs, telierdzs, telierdžs. Škeivs ir adaptāts vuocu ciļmis vuords, germanismys. Vysod pyrmū rūku dūtu tam, kas nu pošu tautys guojs, ar vysu tū, ka jis svešu kungu atnastais. I škeivs ir svešu kungu atnastais. Lobuok – telierdzs, talerka. Telierdžus salīk prīškā. Mozeņais telierdzeits kopejis kruškai (apakštaseite) byus spodka, spodkeņa, tū par telierdzi nasauks. I vēļ par golda kulturu runojūt – ir taida moza gluozeite – gluozeite ir germanismys, bet latgaliski ir kiliškeņa.

Kūpīna „Nezināmā Rēzekne” (latgaliski „Nazynomuo Rēzekne”) ar vysaidom iniciativom jau ostoiņus godus aktivi dorbojās Rēzeknis i Latgolys kulturtelpā, puļcejūt kūpā vysaidu profeseju i paaudžu cylvākus i veicynojūt piļsūniskū leidzdaleibu. Kūpīnā dorbojās ļauds, kuri pietej interesantus faktus par piļsātu, izdūta ari gruomota „Eisa Rēzeknis viesture”, reikoj lekcejis, ekspedicejis, tolkys, putnu vāruošonys pasuokumus i īdrūsynoj sabīdreibu paust sovu redzīni. Aktivitatis ir pamaneitys i nūvārtātys, i itūgod bīdreiba „Nezināmā Rēzekne” nomināta Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Par bīdreibys padareitū, par planim iz prīšku, kai nu mozys kūpīnys augt par lelu i par latgaliskū Latgolā stuosta bīdreibys „Nezināmā Rēzekne” puorstuovis Regita Zeiļa i Laura Spundere. Kūpīna „Nezināmā Rēzekne” dorbojās nu 2018. gods, kas roduos kai naformala iniciativa, „kab vairuok izzynuotu Rēzeknis viesturi, taišni tū nazynomū, kam mes paskrīnam garum i kū mes ari napamonom,” stuosta Regita Zeiļa, kura kūpīnā dorbojās nu poša suokuma. „Ite ir juopīmiņ Andris Uškāns, kurs kai viesturnīks ari suoce pieteit Rēzekni i gribēja vairuok par tū runuot i vairuok ari publicēt vysaidus stuostus, i vyss saguoja vīnā mozā izzinis bukletā 2020. godā, kas tai i saucēs „Nazynomuo Rēzekne — ceļveds ziņkuoreigajim”. I es saceitu, ka „Nazynomuo Rēzekne” eistineibā apvīnoj taidus ziņkuoreigus cylvākus, kuri grib naviņ izzynuot vaira, bet ari kūpā radeit pateikamu vidi, kūpīnu, kur var saīt i dareit.” „Nezināmā Rēzekne” apvīnoj kai viesturnīkus, tai dobys pietnīkus i cytu jūmu interesentus, „niu asam ari cīši plotai aizguojuši par dobu, par kūpīnys īsaisti. Itūgod vairuok dūmuosim par apkaimem Rēzeknē, kai sevkurs var uzajimt atbiļdeibu par vidi, kurā dzeivoj,” pastreipoj Regita. Laura Spundere bīdreibā „Nezināmā Rēzeknē” suokuse dorbuotīs vāluok, tok saprotuse, ka tys jū iņteresej: „Myusu kūpīna niu ir vysā stabila, kaidi 10–15 cylvāki, kuri aktivi īsasaista. Prūtams, mes grybātum, kab cylvāki nasabeist i vairuok īt da myusu.” „Nezināmā Rēzekne” jau ir palykuse par zeimynu i dorbojās uorpus piļsātys rūbežim, īsasaistūt kai Latgolys, tai vysys Latvejis vaicuojumūs. Pārnejā godā izdūta ari Andra Uškāna gruomota „Eisa Rēzeknis viesture”, i Laura skaita, ka taišni par tū bīdreiba ir tykuse „Boņuka” nominantūs, „jei fokusejās pamatā iz Rēzeknis viesturi, bet ir gona daudz aspektu, kas ir saisteiti ar vysys Latgolys viesturi”. Regita vys byušonu „Boņuka” nominantūs vaira redz par tū, „ka myusu pīmārs varātu ruodeit, ka latgaliskais var byut cīši vysaids, i ka Latgolys kulturtelpu boguotynoj daudzveideigi pasuokumi, kas ari var byut kūpīnys radeiti. Par vysaidu temu aktualiziešonu, kas ir kai saisteitys ar Latgolys cylvākim, ar Latgolys viesturi, ar Latgolys kulturu, kū mes gribim saglobuot, ar kū mes lepnojamīs, i sevkura aktivitate, kū mes dorim, patīseibā ir ar golvonū mierki, kab īdzeivuotuoji pasavārtu iz apleicīni sovaižuok. Otkon īmeiļuot tū vītu, nu kurīnis tu ej, kur tu dzeivoj, tys ir byutiski. Mes varim pylnvierteigi īguļdeit i atteisteit tū vītu.”   Voi bīdreiba par pārnejā godā padareitū sajims Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks”, zynuosim 14. martā, kod Latgolys viestnīceibā „Gors” nūtiks apbolvuošonys ceremoneja, tū varēs tīšraidē klauseitīs ari LR1 i vērtīs LSM.lv, kai i vokorā LTV1.

Rubrikā „Viesture latgalīša acim” viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins atsaver iz konfliktu par Suecys kanalu 20. g. s. vydā, i kai caur latgalīšu presi par itū konfliktu tyka veiduota latgalīšu sabīdriskuo dūma. Suecys krize beja 1956.–1957. godu konflikts storp Egipti i Lelbritaneju, Izraelu i Fraņceju. Streids beja par tū, kurs kontrolēs kuģu plyusmu pa Suecys kanalu. Suecys kanals škārsoj Egiptis teritoreju i savīnoj Sorkonū jiuru ar Vydsjiuru, tys ir nūzeimeigs i strategiskys objekts kai militari, tai ari ekonomiski i politiski.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok saceit, kab apstyprynuotu tū, ka ir taisneiba. Itai lobuok – zynoms, prūtama līta, skaidrys, tai ir, pareizi, taisneiba, vyss tai, kai tu soki. Daudz variaceju, daudz īspieju, vysus var lītuot.  

Par volūdys daudzveideibu, jaudu i prestižu, kai veiduot pozitivu atsatīkšonu pret volūdu i cytam pret cytu – saruna ar volūdneicu, filologejis doktori i gruomotys „Valodu jauda: no ģimenes līdz sabiedrībai” autori Sanitu Martenu. Par gruomotu vīglajā volūdā Sanitai ideja beja, tik vajadzēja ļautīs impulsam i raksteit. „Es rokstu seņ, bet zynuotniskūs rokstus. Maņ ir bejuse vuiceibu gruomota 10. klasei i 9. klasei kai vīnai nu autoru kolektiva. Bet taida popularzynuotniska gruomota maņ beja pruotā jau seņ. Gribieju runuot par volūdys vaicuojumim ar jaunīšim, ar vacuokim cylvākim, ar tim, kam ir bārni, kam nav bārnu, par volūdu kūpumā, lai uzrunuotu sabīdreibu.” Sanita roksta par cylvāku, par volūdu caur cylvāka prizmu. „Ar volūdu, ar vuordim var izdareit cīši daudz, var cylvāku „iznycynuot” i ar volūdu var paceļt, var īdvasmuot, var pasaceit.” Sanita izsver, ka volūda nav tikai komunikaceja, volūda ir koč kas vairuok – caur volūdu mes veidojam sevkura veida attīceibys, sevkura veida sadarbeibu. „Tei jauda ir tymā, kai mes izavielejam vuordus, kū kuram pasaceit. Pat ka mes gribim kritiski saceit, tys vaicuojums ir — kai tu tū pasoki, kaidus vuordus tu izavielej, kaidā intonacejā tu pasoki. I nu tuo ir atkareigs, voi tys rezultats byus konflikts, voi jius kūpā meklēsit rysynuojumus.” Volūda cīši ītekmej cylvāka personeibys veiduošonūs, „tys ir pamats bārnam, pīdzymstūt saimē, veids, kai tāvs ar muoti runoj sovā vydā, kai tāvs ar muoti runoj ar sovim vacuokim. Voi tys ir cīna pylni, voi tys ir respektejūt, voi viņ dūdūt pavēlis, voi monologā. Na uzvedeibys kultura, bet volūdys uzvedeiba – tī modeli, kai cylvāks izaver komunicejūt vīns ar ūtru, tū bārns cīši dreiži sagiun saimē.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok saceit uzjāmums, uzjiemiejs, uzjiemiejdarbeiba. Pasaruoda kaida jauna realeja, i tod vajag sprīst, cik tys īdereigi voi nav īdereigi. Nu volūdys pusis verūtīs, nav lobs tys „uz” par tū, ka latgalīšim „uz” vītā ir vīns vīneigais prīdieklis „iz”. Itaidūs, koč kaidūs jaunūs darynuojumūs skaidrys, ka mes lītuosim ar „uz”, kas ir latvīšu literarajā volūdā. I labi byutu, ka mes nūturātu koč voi „uzjiemiejdarbeiba", a na „uzniemiejdarbeiba", partū ka vīna daļa latgalīšu soka: „nimt”. Nu, lai byutu ar tū napareizū prīdiekli, bet vysmoz tuoluokais ir gramatiski pareizi pīraksteits ar „j” i ar „ie”, lobuok – jimt, uzjāmums, uzjiemiejs, uzjiemiejdarbeiba.

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „koldre”. Ir taidi vuordi, kuri latgalīšu volūdā īguojuši nu pūļu volūdys. Niu Latgolā varim dzierdēt vysus treis vuordus: saga, dečs i koldre. Kotram varbyut ir drupeit cytaiduoka izpratne, ar kū tys kotrys vuords saistīs. Ir tai, ka ar kaidu vuorda lītuojuma nūzeimi var gadeitīs, ka taids vuords ir tik vīnā saimē, vīnā solā voi vīnā pogostā. Valentins Lukaševičs stuosta, ka bierneibā sātā beja sagys, deči i koldris: „Pi myusu Garančūs i Ratinīkūs beja tai, ka tys, kas beja taids pluonuoks, beja puorkluojs. Kod beja cīši solts, tod saceja dabuosim navys sagu, deči, bet dabuosim koldri. Tys beja pats syltuokais, ar kuru varēja segtīs – koldre.” Arņs Slobožanins dasoka: „Šmuks vuords „koldre”, varātu mes atpakaļ jū īvīst – padūd koldri, apsasegsim, lai syltuoks!”

Muokslinīks, muzikis i pedagogs Kristaps Višs Rēzeknē, Latgolys Muzykys i muokslys vydsškolā i Viļānu muzykys i muokslys školā jaunīšim vuica gitarys spēli. Paraleli Kristaps Rēzeknē vuicās džeza nūdaļā i dorbojās vairuokūs muzykalajūs projektūs, zynomuokī ir ebreju muzykys grupa „Latgales klezmeri” i folkdžeza grupa „Bruoli i muosys”, kuru albums „Na pādejais” itymā godā ir nomināts Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Saruna ar Kristapu Višu par improvizaceju muzykā i dzeivē, par dorbu ar jaunū paaudzi, par džeza atteisteibu Latgolā i latgaliskū džezā, kai ari par ituo gods 12. februarī gaidomū III Storptautyskū etnodžeza konkursu „Guoyu pa Jazz” Latgolys viestnīceibā „Gors”. Kristaps Višs ir multimuokslinīks, sovulaik vuicejīs muokslys školuos, aktivi dorbuojīs gleznuošonā, niu porguojs iz muzyku:„Rēzeknis muokslys vydsškolā pabeidžu gleznuošonys nūdaļu pi Anatolija Zelča, tod turpynuoju studeju gaitys ari gleznuošonā Latvejis Muokslys akademejis Latgolys filialē, i tod vīnā skaistā breidī saprotu, ka muzykaluos kruosys suoc mani uzrunuot aizviņ vaira, i tod es vairuok nūsaslīču iz muzykys pusi.” Džezs ījiems svareigu vītu Kristapa muzykalajā darbeibā, tok „golvonais, ka esi muzikis, tys ir atslāga vuords. Džeza muzikis sevi ītver vairuokys profesejis, kai komponistu, tai izpiļdeituoju, ansambļa vadeituoju, praktiski taipat ari muzikis, kas nav saisteits ar džezu. Džezs vystik ir vaira improvizacejis muzyka, kur tu pietej, vairuok vari izsaceit sovys sajiutys i vairuok sasadarbuot ar sovu muzykalū kolektivu.” Latgalīšu muzykā improvizaceja ir īguojuse vysūs vierzīņūs — kai džezā, tai ari tautys, klezmeru muzykā „ansambļa meistareiba ir melodeju tai forši apspēlēt, mes ari veidojam tū latgaliskū skaniejumu taišni caur improvizaceju.” Struodojūt ar bārnim i jaunīšim muzykys školā, Kristaps skaita, ka svareigi nūstyprynuot pamatlītys – disciplinu, sapratni par muzyku, kas ītver naviņ notys, bet ari uzastuošonys kulturu, seikuos motorikys atteisteibu, piec tam var runuot ari par improvizaceju, „ka tu esi tū vysu īsavuicejs, tu vari jau justīs breivuok i atsaļaut improvizēt, i nūticēt sev, ka saīt forši nūspēlēt naviņ tū, kas raksteits notuos, bet ari koč kū izdūmuot pošam.” Kristaps jaunīšim stuosta i ruoda, kai jāgpylni pavadeit laiku, „ka ir taida forša īspieja kai muzicēt, ka tei ir privilegeja, apsazynuot, ka tys ir forši, ruodeit ar sovu pīmāru – ar aktivu koncertpraksi īdvesmuot.” Ar vydsškolys i bārnu školys audzieknim regulari pīsadolūt konkursūs i pasuokumūs, školāns „saprūt, ka ir jau vēļ progress, ka jis palīk lobuoks caur dorbu.” Regulars dorbs ir tikpat svareigs, cik talants, īdrūsynoj Kristaps, ka cylvākam ir talants muzykā, „tys paleidz uotruok vuiceitīs vysaidys lītys. Bet taidā ilgtermiņā, ka tu dori regulari i praktiski tū smolkū i malnū dorbu reizē, tod tys puorsyt talantu, i taišni dorba procesā ar sevi tu vari atkluot talantu. Kuram pasadūd dreižuok, a kuram vajag drupeit vairuok pasapyulēt, bet prakse pīruoda, ka tu struodoj, tod tu ari sasnīdz mierki. Baigais genijs es naasu, es asu cylvāks i struodoju pi tuo, lai byutu lobuok. I muzyka ir vīna nu tūs lītu, kod muzykys pīteik vysai dzeivei, bet vysys dzeivis napīteik. I laikam tys ir taids dzinuļs”.    

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok saceit – večerinka, bals ci balle. Lobuok – večerinka! Večerinka ir klasiskais variants. Večerinka ir vairuok ar laukim saistams saīts, večerinkuos varēja byut pošu tautys muzykants.  Kū civilizaceja tuļuok īt iz prīšku, tū sabīdriskī sareikuojumi sovu formatu maina. „Balle” jau ir jaunuoku laiku. Tautā soka „bals” – itys sareikuojumu veids mums īguoja nu Pīterpilīšu, kuri taidus balus reikuoja.  

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti, i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki. Itūreiz par grupys „Varang Nord” albumu „Mygla” (2025), kas ir grupys nūbrīdušuokais dorbs leidz šam, apvīnojūt folkmetala i melodiskuo death metal skanis ar izteiksmeigu akordeona spēli, rodūt episku, reizem kinematografisku nūskaņu. Desmit kompozicejis pīsaskar dobys, poguonu vierteibu i mitologejis temom, eipašu nūskaņu albumam pīškir gostu muziķu pīsadaleišona.

Anita Zarāne ir muzykys pedagoge i kordirigente, kura vīnoj bolsus i cylvākus Latgolā – jau 25 godus voda Daugovpiļs nūvoda kulturys centra „Vārpa” jauktū kori „Latgale”, Daugovpiļs Vaļsts gimnazejā jau 30. godu ir muzykys školuotuoja i voda jauktū kori „Dveiņuva”. Tikū Anita Zarāne sajēme „Kormuzykys goda bolvu 2025” kai „Goda dirigente” publikys bolsuojumā. Sovulaik Anitys vadeituo sasadzīduošona Daugovpiļs Vaļsts gimnazejā sajāmuse ari Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks 2012” kai „Lobuokais latgaliskais pasuokums školā”. Saruna ar Anitu Zarāni par muzyku kai aicynuojumu, par kora muzykys tradiceju kūpšonu Latgolā, par bolvom i par ituo laika izaicynuojumim kormuzykā. Anitys Zarānis dirigentis ceļš iz profesionalū muzyku īsasuoce kai najaušeiba: „Beidzūt muzykys školu Leivuonā, draudzine soka – stuošūs Daugovpiļs muzykys vydsškolā vejūļnīkūs, tu nagribi īt ar mani? Nu, īsim! Tai es īsastuoju kordirigentūs Daugovpiļs muzykys vydsškolā. I tai muns ceļš ari suocēs – kai dzīdojūt pi Terēzis Brokys sīvīšu korī „Rūta”, piec tam Daugovpiļs Universitatē pi Terēzis Brokys ari godu vuicūtīs dirigiešonu.” Tok ceļa turpynuojums ir pīpiļdeits i atbiļdeigs. Anita Zarāne sovu kori „Latgale” sajāmuse kai duovonu nu sovys školuotuojis, ilggadejuos kora dirigentis i dzīšmu svātku gūda viersdirigentis Terēzis Brokys.  „Kors „Latgale” maņ ir duovona. Drūši viņ vysuleluokuo duovona, kaidu cylvāks var sajimt, vēļ vairuok — nu taida cylvāka kai Latgolys kormuzykys mama Terēze Broka. Tys ir lels gūds, ari lels izaicynuojums, pīnuokums reizē. Bolva ir bolva, bet kors ir dzeivi cylvāki!”

Latvejis Radejis sātys lopā napylnuos 4 stuņdēs var nūsaklauseit pyrmuo latgalīšu romana radejis īstudiejumu – Norberta Neikšanīša „Myura kolns”. Kaidu viesturyskū laika pūsmu romans atkluoj, kaida tymā laikā beja literatura i latgalīšu volūda, kur atrūnamys romanā apraksteituos vītys, cik vīglai īstudēt latgalīšu klasiku, saruna ar volūdneicu, kulturviesturneicu profesori Lideju Leikumu, kura ir daudz pietejuse romana viesturyskū kontekstu, radioīstudiejuma leidzautori, latgalīšu kulturys kusteibys „Volūda” projekta vadeituoju Edeiti Laimi i radioīstudiejuma muokslinīciskū vadeituoju i režisoru Kristapu Rasimu.   Norberta Neikšanīša, eistajā vuordā Norberta Trepšys, romans „Myura kolns” pyrmū reizi izdūts 1943. godā, sovulaik saukts par lobuokū latgalīšu romanu. Tys atkluoj diveju cylvāku mīlesteibu – storp pūļu muižinīku dzymtys atlasi Mareju i vīnkuoršu zemnīku Juri Reitānu, bet romans īzeimej ari vairuokus viesturyskus procesus, kas Latgolā nūsarysynuoja aizvadeituo godu symta suokumā.   Kristaps Rasims skaita, ka „itys stuosts ir peļnejs ekranizaceju, deļtam ka cīši daudzsluoņains, izīt cauri vairuokom paaudzem, cauri vairuokim navīglim laikim Latvejis i Latgolys viesturē. Cīši jaudeigs stuosts, daudz momentu, kas pamat komuli koklā.” Lideja Leikuma stuosta, ka Myura kolnu myusdīnuos var meklēt Dīnavydlatgolā, nu kurīnis ir romana autora Norberta Neikšanīša saimis saknis: „Jis īt nu Osyuna pogosta, tagadejais Kruoslovys nūvods, i tī ir taidi Neikšāni. Paguojušajā vosorā pieški atrodu poša Norberta Neikšanīša raksteitu rokstu, kas maņ beja eistyn puorsteigums. Norberts Neikšanīts pats pasoka, kur ir tei vīta, kurā struoduoja jau myusu varūņs Reitānu Jurs, kuru jis aproksta romānā, par školuotuoju – Anzviņu muiža. Nav reali taidys Anzviņu muižys, bet ir vīna cyta muiža, kas ir bejuse, i eistyn jei ir prototips tam, kū jis aproksta Myura kolnā. Nu, dūmojam, ka tei Vacdūme.” Edeite Laime soka, ka tys laiks, kod izdūts romāns, beja „latgalīšu literaturys, nasaverūt iz politiskajim apstuoklim, taids uzplaukuma laiks, deļtuo ka „Myura kolns” kūpā ar pīsauktū romanu „Pīters Vylāns”, obeji romani daleja pyrmū vītu Vladislava Luoča izdevnīceibys sareikuotajā konkursā, kur beja dasaceitys vasalys 36 gruomotys.”   ----- Pyrmuo latgalīšu romana – Norberta Neikšanīša „Myura kolns” – īstudiejumu klausīs ite: https://radioteatris.lsm.lv/lv/raksts/myura-kolns/norberts-neiksanits-myura-kolns.-1.dala.a216202/ Īstudiejuma muokslinīcyskais vadeituojs i režisors ir Kristaps Rasims, bet lūmys īskaņuojuši Katrīna Griga, Andris Keišs, Liena Šmukste, Alise Dzene, Juoņs Pampe, Ilmārs Dreļs, Jurs Vucāns Kristaps Rasims i Ernests Rasims. Radio īstudiejuma producente – Renāte Lazdiņa, projekta vadeituoja Edeite Laime.

Zyrga godu suocam ar latgalīšu postfolklorys grupu „Rikši”, kuri muzykā rikšoj jau 15 godu i tradicionaluos dzīsmis īlīk myusu dīnu skaniejumā – ar ritmu, ironeju i dzeivu koncertenergeju. „Folklora ir kai draudzeiba, kuru vajag kūpt, tod byus i dzeivisziņa, i gudreiba, i vierteibys pareizi sasaliks,” tai soka poši „Rikši”. Leluokuo daļa „Rikšu” sasatyka i izauga Rēzeknis bārnu i jaunīšu folklorys draugu kūpā „Vīteri”. Grupā ir 5 daleibnīki – Ēriks Zeps, Madara Broliša, Ivars Utāns, Mārcis Lipskis i Jurgis Lipskis, vysmoz 5 instrumenti i „Rikšu” jubilejis koncerts ari saucās „Vīns – pīci”. Saruna, kai poši muziki soka, ar „vacajim” „Rikšim”, kuri grupā muzicej nu pyrmsuokumu – Ēriku Zepu, Madaru Brolišu i Ivaru Utānu par dzīsmem, koncertim, kuriozim, izaicynuojumim „Rikšu” pīredzē 15 godu guojumā, i kas niu nūteik taišni postfolklorys nūzarē. Grupys nūsaukums maklāts tautysdzīsmēs. Ēriks stuosta: „Škūrsteisim tautysdzīšmu gruomotu, kaids soka stop, iz kuru vuordu truopa, tys byus. Tai liktiņs īmete, ka tei dzīsme beja „Rikšiem bērīt’ es palaidu”, mes izlosom – „rikši” – jā. Tys ir koč kaids dzeivis piersts, ka tai ari vajadzēja byut.” Postfolklorys grupa „Rikši” izdavuši treis albumus: „Pa pyrmam” (2014), „Sieju sovu” (2016) i „trīp!” (2020), niu struodoj pi jauna albuma. Stuosta Madara: „Catūrtais byus taišni bārnu dzīsmis, par tū ka atguoja laiks, kod suoce dzimt bārni. Prioritatis dzeivē pasamaina, pleiliste pasamaina, suoc skanēt vysaidys bārnim interesejūšys dzīsmis, i tod saprūti, parkū mes navarim, parkū myusu bārni navarātu myusu dzīsmis klauseitīs, i tai pa druskai aizguoja.” Poši muziki palykuši nūpītnuoki, dziļuoki sovuos vierteibuos i ari humorā, soka Ivars: „Mes suocam dūmuot, tys ir mainejīs pa pīcpadsmit godim. Niu mes ejam ar pruotu ap styuri, cytaiž var sasasist.”  Runojūt kūpumā par postfolkloru Latgolā i Latvejā, Ēriks izceļ faktu, „ka Rēzeknē niu ir Tradicionaluos muzykys nūdaļa muzykys vydsškolā, tu vari vuiceitīs itū muzyku. Mums vēļ vajadzātu tautys muzykys izpiļdeišonā augstuokū izgleiteibu, kurys, dīvamžāļ, Latvejā nav. Leidz ar tū spieceiguokī jaunīši brauc iz uorzemem, i jī ir tik spieceigi, ka tur jim byus cīši daudz īspieju.  Lai kai mums ruodeitūs, ka tautysdzīsme ir koč kur Dainu skapeitī īlykta, jei ir itepat. Folklora ir dzeivisziņa, dzeivis uzskotu kūpums, latvīšu skatejums iz pasauli, iz lītom apleik, iz dobu, kaida mums ir pietate, kai mes sasarunojam vīns ar ūtru, kas ir myusu vierteibys, kas godu symtim taišni caur folkloru zeists vydā caur muotis pīnu, dzierdāts vysapleik. Mes poši naapsazynojam, ka mes asam itūs vysu vacvacmameņu i vacvactieteņu uzskotu produkts, i mes naaizbēgsim nu tuo.”  

Par latgalīšu literaturys jaunumim 2025. godā, par kvalitati, rūbežim, raksteituo vuorda izīšonu uorpus gruomotu vuoku – iz teatra skotivis, radejis lasejumūs, saruna ar literati Ilzi Spergu, latgalīšu kulturys kusteibys „Volūda” projektu vadeituoju Edeiti Laimi i literaturkritiki, izdevnīceibys „Latvejis mediji” redaktori Jūliju Dibovsku. Kai definēt latgalīšu literaturu myusdīnuos, Ilze Sperga skaita, ka „tī rūbeži ir tik izplyuduši, sleideigi, ka tī eistineibā nivīns napasaceis, kas tod eisti ir latgalīšu literatura.” Edeite Laime soka, ka „grybātu pamest tū taidu atvārtu daļu, ka sevkurs var palikt par latgalīšu literaturys autoru, atbaļsteituoju, īinteresātū, izdevieju.” Sovpus Jūlija Dibovska sprīž, ka „cīši svareigi, kab itei literatura vystik byutu ar latgalīšu volūdys elementim, tod jei ir eistuo i sovu miseju nasūša literatura. Tok ka latgalīšu literatura ir tik atvārta, tys otkon ir cīši labi, i taids draugs kai es, var tymā pīsadaleit, koč kaidā ziņā popularizēt, i likt cytim nasabeit itūs tekstus laseit, kai es saprūtu, ka ir taida problema, naraksteita i naapsprīsta – daudzu izdavumu redaktori beistās nu latgalīšu dzejis, beistās nu latgalīšu prozys, kas maņ ruodīs cīši dīvaini, ir daīmami korektori, redaktori, i gols golā, tei nav tik tuola volūda mums Reigā kai daudzim ruodīs.” Ligija Purinaša, Oskars Seiksts, Sarmeite Trūpa, Valija Platace ir viņ daži latgalīšu autori, kuru dorbi itymā godā pīsaistejuši viereibu. Nu vīnys pusis latgalīšu literaturys nav cīši daudz, nu ūtrys – tei ir palykuse radzamuoka. Ilze Sperga izsver, ka „ir varbyut izamainejs pasauļs taidā ziņā, ka literatura latgaliski vairs nav juomeklej tikai Rēzeknē, ari mozūs izdevieju izdavumu gruomotys ir gruomatneicu teiklūs, itys rūbežs ir puorkuopts. Cyts vaicuojums – cik cylvāki zyna, cik jī orientejās latgalīšu literaturā, tys ir na tikai parostim skaiteituojim, bet ari redaktorim. Sabīdreibys mozzynuošona ir byutiska problema, ite ir vieršonuos iz prīšku – na tikai pošim latgalīšim, bet ari redaktorim ir juopasaver, kas nūteik na tikai pasaulī, bet tepat Latvejā, par tū, ka latgalīšu literatura nav tikai regionaluo, jei vystik ir latvīšu literaturys daļa, jamā tūp dorbi, teksti, kas ir byutiski ari Latvejis, latvīšu literaturys kontekstā.” Latgalīšu gruomotu skaita ziņā itys gods ir vysā biedeigs, skaita Edeite Laime: „Mes runojam videji par desmit gruomotom godā, kur ir koč kas latgaliski. Vysa pyrma, ir dīzgon moz izdavumu, i, ūtrkuort, juorunoj par jūs kvalitati i ari par tū, cik jī ir tikai latgalīšu volūdā.” Ilze Sperga otkon pībiļst, ka „itys gods patīseibā nimoz tik bezcereigs nasaruoda”, jei ir bejuse vairuoku konkursu žurejā, kur „pasaruoda jaunys sejis. Grybātu pīminēt Valiju Plataci, kas debitēja kai "Rogovkys dzejis vog, tai i "Latgolys prozys skaitejumūs" – jai ir sovs redzīņs, verūtīs iz tim tekstim, es radzu tī potencialu. Ari cyti autori – ir cylvāki, kas gods nu goda pīsadola itymūs pasuokumūs, kvalitate nakreit, jei ceļās. Varbyut, ka juosasajam koč kaidim kūpkruojumim, kas ļautu definēt ituos šaļts latgalīšu literaturu, pošim autorim nūstyprynuot sovu variešonu, i ari cylvākam nu molys, tam pošam redaktoram īraudzēt, kuri ir tī vuordi, ar kurim var riekinuotīs, kuri nav gluži spams, kuri ir koč kaids latgalīšu redaktora atlasis kriterijs.” Jūlija Dibovska ari cytu godu latgalīšu literaturu tur nūceju īraudzeit „arviņ drūsmeiguoku i originaluoku, deļ tam ka itys gods paruodeja, ka latgalīšu literatura tū var.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „nāc iekšā” – ej vydā. Ej vydā! Tys zeimojās – ej dziļuok, tyvuok, dziļuok ustobā, tyvuok iz ustobys vydu, nastuovi pi slīkšņa. Kuop vydā mašynā! Vysur i vysod īsim vydā, ka byusim praseiti!

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „reņdētīs”. Jezupa Maculeviča gruomotā „Pavuiceišona un vysaidi sposobi deļ zemnīku latvīšu” (1850) ir citats: „Dzymdynuotuojus cīnejit, viersnīkus klausejit, labi reņdejitēs sātā!” Kas itymā gadīnī ir reņdētīs sātā? Reņdētīs – tys ir kuorteiba, paklauseiba, reņdejitēs sātā – esi kuorteigs, esi paklauseigs, pareizi i labi saiminīkuot. Sakuortuot, savest kuorteibā, kab sātā byutu kuorteiba. Kas maņ sātā varātu byut vysunakuorteiguokais, kū vajadzātu sareņdēt? Tys varātu byut rokstomgolds – sareņdej sovu goldu! Sareņdēt varātu lykumdūšonu, sovu dzeivi, sovu ustobu. Sareņdēt tys varātu byut anologs vuordam „sakuortuot”, puorfrazejūt Konfuceja saceitū, kai vajag dzeivuot: „Nu suokuma tev vajag sareņdēt sovys dūmys, kod tu sareņdēsi sovys dūmys, tod tev sasareņdēs tova volūda, kod tu sareņdēsi sovu volūdu, sasareņdēs tova dzeive, a kod tu sareņdēsi sovu dzeivi, tu vari dūmuot, kai reņdēt cytus.”

Juoņs Eļksnis (Jānis Elksnis) ir vīns nu latgalīšu nūzeimeiguokūs gruomotizdevieju, poligrafejis jūmā dorbojās jau vaira nakai 40 godu.  Juoņs Eļksnis struoduojs kai tipografejā, tai ari kai pedagogs školā, tok nu 1990. gods voda Latgolys Kulturys centra izdevnīceibu i juo vadeibā izdūts vaira nakai 600 nūsaukumu – izdavumu latvīšu, latgalīšu i cytuos volūduos. Juoņa Eļkšņa vadeibā kotru godu teik veidots „Tāvu zemes kalendars”, kas teik izdūts jau nu 1938. gods i cylvāki tū aizviņ gaida, pierk i skaita. Ar Treju Zvaigžņu ordeņa kavaleri (1994), Rēzeknis Gūda piļsūni (2004), Latvejis Vaļsts aizsardzeibys fonda Gūda zeimis (2003) i Latvejis Lapnuma bolvys laureatu (2013), gruomotu muokslys konkursa „Zelta ābele_2017” laureatu par myuža īguļdejumu gruomatnīceibā Juoni Eļksni saruna par juo myuža dorbu gruomotu izdūšonā, latgalīšu literaturu i tū, kaidai juobyut lobai gruomotai. Eļkšņam pošam daškiertī apbolvuojumi nav tik svareigi, „maņ svareiguokais ir gruomotys izdūšona, lai izītu loba gruomota, lai laseituoji laseitu, lai byutu pateikama piec izskota, labi nūformāta.” Eļksnis vīnu piec ūtra saskaita etapus, kam vajag izīt, izdūdūt gruomotu, i gruomotai svareigs ir vyss – kai teksts i autors, tai ari gruomotys izveiduošana, izdevnīceiba, redigiešona, korekturys, nūformiešona, maketeišona, „iz kaida papeira tei gruomota byus nūdrukuota, īsīšona, lai gruomota ilguok kolpuotu, jei byutu īsīta cītūs vuokūs, brošēta gruomota ilgi nakolpoj. Es vysus procesus zynu.” Piec Drycānu septeņgadeiguos pamatškolys beigšonys Eļksnis aizbrauce vuiceitīs iz Reigys 2. poligrafejis muokslys orūdu školu: „Izcyla škola i školuotuoji cīši patyka. I zynit, pyrmuo kursa beiguos es jau beju vīneigais grupā teicamnīks. Drycānūs muocejūs ar videjom atzeimem, trejnīkim pamatā, taida līta, bet poligrafeja maņ patyka.” Finaņsiejuma pīsaisteišona vysod ir bejuse gryuta, stuosta Eļksnis: „Kai soka, latgalīšu literaturai gryuta dzeivuošona. Kaidreiz Andris Vējāns maņ saceja – vairuok tik izdūdit latgalīšu gruomotu. Mes tū ari gribējom dareit, bet atbolsta nabeja."  Juoņs Eļksnis niu ari pats roksta brošureņu, kab saglobuotu atminis, tys juodora, „tauta ir daudz puorcītuse, cylvāki ir daudz puorcītuši.” Gruomotu skaiteituoji mazynojās, tū var nūturēt viņ turpynojūt raksteit, izsver Eļksnis, „vajadzātu nūdybynuot latgalīšu literaturys bīdreibu, i izdūt literarus i viesturyskus dorbus, kam niu iz laukim daudzys sādžys ir pazudušys, vēļ koč kaidys atminis varātu raksteit, tī ir viesturyski dorbi, bet zynit, ka nav naudys, navarim izdūt, i daudzys atminis aizīt zudumā. Atminis pīdar viesturei. Ka nabyus literaturys, nabyus viesturis, tauta kai taida pagaist.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „man vienalga” – maņ vysleidza. Var lītuot „vīnolga”, vēļ tam ir variaceja veirīšu dzimtē – vīns olgs, bet lobuok byutu saceit – maņ vysleidza.

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti, i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki. Itūreiz par etnomuzikis Birutys Uozuolinis (Ozoliņas) pyrmū īrokstu „Bolta eimu” (1999). „Albums paleidzēs itū mīreigū i svieteigū laiku padareit vēļ eipašuoku – na tematiski, bet mes runojam par īškejuo mīra sajiutu, tys sasiļdeis koč kū drusku dziļuok īškā,” albumu raksturoj Silvestrs. „Kū mes saprūtam ar „bolta eimu”, jamūt vārā latvīšu dzeivisziņu, gudreibu i tai tuoļuok, ka ir dzeive ar teiru vydabolsu, gaišu pruotu, gūdeigi, bez vainis, varbyut i kauna sajiutys, ar teiru sirdi, kotrā gadīnī albums pauž taidys dūmys, atzinis. Vysim, kuri grib vīnā pīguojīnī baudeit muokslu, intimu pīdzeivuojumu, kur ir vīla puordūmom, teiši tys ir,” stuosta Sovvaļnīks.    

Aināram Kiserovskim muzyka ir gondarejuma i mīra nesieja, kū navar pasaceit vuordūs, tū var izpaust muzykā. Muzikis, muzykys pedagogs i dirigents Ainārs Kiserovskis piec studeju Reigā niu nūsaenkuruojs dzymtajuos Rēzeknis nūvoda Dekšuorēs. Sovulaik vuicejīs vītejā muzykys školā Varakļuonūs, tod Juoņa Ivanova Rēzeknis Muzykys vydsškolā (niu Latgolys Muzykys i muokslys vydsškola), naseņ absolviejs Jāzepa Vītuola Latvejis Muzykys akademejis kordirigiešonys klasi i niu struodoj Varakļuonu Muzykys školā i Latgolys Muzykys i muokslys vydškolā. Aināra leluokais vylynuojums palikt Latgolā beja „mīlesteiba pret dzymtū vītu, cylvāki apleik. Latgola vylynoj ar sovu vīnkuoršeibu, ar sovu labesteibu. Ir eistyn vīglai struoduot. Vīns nu leluokūs pļusu ir tys, ir vīnkuorši.” Ainārs voda jauktū vokalū ansambli „Nona” i Varakļuonu sīvīšu kori „Dzelvērte”. Dorbojūtīs ar amaterkolektivim, Ainārs redz, ka „leluokais izaicynuojums ir amaterim stuosteit, ka muzyka – tys ir dorbs. Ka mes gribim kvalitati, tod ir daudz, intensivi i aktivi juostruodoj. Ari pats mozuokais mieginuojums ir myusu ceļš iz kvalitati. Kod es paceļu rūkys, tod ir juobyut mīram, i nikaidys runuošonys pa vydu. Parunuosim piec mieginuojuma. Disciplinai ir juobyut.” Dorbā ar bārnim kai školu stuņdēs, tai i interešu izgleiteibā, kur Ainārs voda zānu vokalū ansambli i pyrmsškolys vacuma bārnu grupu, „juobyut stingreibai lelai i respektam pret pedagogu, i piec stuņžu ir juobyut ari, kai es sovim puišim soku, čomam. Juoatrūn tī rūbeži.” Dorbs ar cylvākim kai īdvesmoj, tai ari nūgurdynoj voi izsmeļ, tok Ainārs muzykā atrūn pīpiļdejumu. „Koncerti ir muns energejis lādeņš, skateituoji, kuri ir koncertūs. Ka tu redzi, ka cylvākim ir patics tys, kū jī ir dzierdiejuši voi redziejuši, ir taida gondarejuma sajiuta. Gondarejums ir muna leluokuo mīra ūsta. Ka koncerts eistyn ir izadevs, tod manī īsatuoj mīrs. Gondarejums ir muns leluokais mīrs.” Aināra nūvieliejums svātku laikā: „Atrast mīru. Prīcuotīs par mozom un vīnkuoršom lītom. Aicynoju katru sagaideit tū mozū Zīmyssvātku breinumu, jis nūteikti atīs, tikai jis ir cīši juogaida.”    

Veličko (Veļičko) saime kaidu šaļti dzeivuojuse Reigā, niu jau dasmytū godu jī dzeivoj Rēzeknis nūvoda Drycānu pogostā – dirigents, varganists i školuotuojs Juoņs Veličko (Jānis Veļičko), Drycānu bibliotekys vadeituoja, podologe Ineta Veličko i jaunuo paaudze – Evelīna, Roberts i Ādams. Saimē vysuvaira zynomais ir Juoņs, kurs kai magnets školuos ap sevi puļcej bārnus i voda korus. Jis struodoj par školuotuoju Latgolys Muzykys i muokslys školā Rēzeknē, taipat Rēzeknis suokumškolā voda zānu kori „Vokālā iedvesma”, kas XIII Latvejis Školu jaunuotnis dzīšmu i deju svātku koru konkursa finalā sajēme kai zalta diplomu, tai ari 1. vītu B grupā zānu koru konkurencē. Novembra vydā Juoņam daškierta Latvejis Universitatis bolva „Latvejis goda školuotuojs” kategorejā „Kulturys i muokslys školuotuojs”. Saruna ar Veličko saimi par muzykalajom tradicejom i Zīmyssvātku gaideišonys laiku. Juoņs soka, ka dzeivuot Latgolys laukūs – „tei ir breiveiba. Sevkurā breidī tu vari izīt uorā koč kū padareit.” „Jam vīnkuorši pateik bārni, i jī jiut, ka jis bārnus meiļoj, eistineibā jam ir tei labesteiba, kas bārnim taidu kai drūšeibys sajiutu roda,” tai Ineta soka par Juoņa spieju nūturēt bārnim školā disciplinu. Veličko saime kūpā dzīd kotru svātdīni bazneicā – „sātā kasdīnys režims ir cīši pīpiļdeits i tam eisti nav laika. Grybātūs, tok bārnim ir daudz vysaidu puļceņu, treneņu i tod vīneiguo īspieja ir svātdīne, kur mes eistyn ejom i kuplynojam Dīvu ar dzīduošonu,” stuosta Jānis. Tok ari kasdīnā lyugšonai jī vysod atrūn laiku: „Kotru reitu mums ir tradiceja nūskaiteit lyugšonu. Mes vysod asam pateiceigi Dīvam par nūdzeivuotū dīnu, vokorā pasokam paļdis, i nu reita mes prosom Dīva svieteibu veiksmeigai dīnai, lai vyss ir labi.” Ineta auguse Aglyunys pusē, juos sātā runuoja latvyski, bet pi babys – latgaliski: „Cikom baba beja dzeiva, tei volūda dzeivuoje ar mums. Tod studeju laiki…  Atsagrīžūt atpakaļ iz Latgolu, maņ koč kai organiski gribējuos byut kai sovejai. Atguoduoju bierneibu, maņ tik syltai ap sirdi palyka, kod atguodoju, kai es ar babeņu runuoju latgaliski, kai mes puotorus latgaliski skaitejom, maņ ruodejuos – es ari grybu. Maņ tik labi nasaīt, bet es runoju. Tu navari, lai volūda byutu loba, ka tu narunoj, kū vaira runuosi, tū lobuok.” Ineta ir suokuse vuiceitīs vargaņu spēli, muzyka i dzīduošona saimē ir pošsaprūtama. „Muziciešona ir taida jauka laika pavadeišona, atsalēgt nu kasdīnys. Es nazynu, kuram napateik muzyka. I ka tu pats muoki spēlēt i tev ir bolss, ka tu vari skaistai dzīduot daudzbalseigi, tei ir taida skaista atpyuta, tys kasdīnys dzeivē tū pelieceibu īkruosoj,” soka Ineta. Tyvojās Zīmyssvātki i Veličko saime vielej sagaideit snīgu i klusumu, nūdzīžūt ari dzīsmi „Meži svineigi klus’”.    

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tū salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par partikulu „ba”. Partikula „ba”, cyts vēļ soka „be”, pasaruoda kai atseviški, tai ari savīnuojumā ar cytim vuordim – bīži lītojam „kab”, tys ir „ka+ba”. Kab tu atītim! Kaba es zynuotu, es ba tev pastuosteitu. Vuordeņš „bo” pylda jau saikļa funkcejis. Vēļ ir interesanta partikula „gi”, kū lītoj Kruoslovys, Izvolta, Aulejis apleicīnē. Kurgi tu beji?

Paceplī atrosta seneja Naaizmierstulis gruomota, kas globuota nu asūšuos varys, niu tykuse pi jaunu vuoku – puorizdūta daļa nu Naaizmierstulis literaruo kruojuma „Lauku zīdi”. Naaizmierstule, eistajā vuordā Rozalija Tabine (1890–1965), ir latgalīšu dzejneica i bārnu rakstneica, pyrmuos latgalīšu dzejprozys autore i pedagoge. Struoduojuse par školuotuoju Bolvūs, Somersetā, Mežinīkūs, Aulejā i Aglyunā. Rakstejuse stuostus, literaruos puosokys i lugys, tulkuojuse ari literaturys klasiķus. Juos dorbi apkūpuoti divejūs kruojumūs: „Lauku zīdi”, kas izdūts 1934. godā, i „Dīva duorza pučeitis”, izdūts 1943. godā. Pa daļai puorizdūtuo Naaizmierstulis kruojuma „Lauku zīdi” idejis iniciatore i projekta virzeituoja Inta Brokāne-Vilcāne i Aglyunys bibliotekys bibliotekare Ināra Valaine stuosta par Naaizmierstulis personeibu, dorbim, ticeibu Dīvam i dzymtuos zemis mīlestību. Grafu Moļu muižā vuiceja kolpu bārnim raksteit i laseit, „grafīne aizsyuteja meitini papyldynuot zynuošonys iz klūsteri. Tī jei ari dabuoje sovu literarū pseidonīmi Naaizmierstule, kam audzynuotuoja vysom meitinem lyka puču vuordus,” stuosta Ināra Valaine. Intys Brokānis-Vilcānis vysa Brokānu dzymta īt nu Muokūņkolna, jei nūpierkuse tamā pusē sātu i atroduse Naaizmierstulis gruomotu: „Ka nabyutu atroduse gruomotu, tod ari nazynuotu eistyn Naaizmierstulis viesturi. Tāvs maņ beja lels puosoku stuosteituojs, kurys es puorstuotu sovim bārnim i mozbārnim, tok nikod nazynuoju, nu kurīnis puosokys guojušys, tāvs saceja, ka jam stuostejuse baba i tai tys iz prīšku guoja. Kod atrodu Naaizmierstulis gruomotu i īraudzeju, ka tī ir taišni tuos puosokys, kū maņ stuosteja tēte. Tuos ir Naaizmierstulis raksteituos puosokys, tys beja pyrmais impulss – beidzūt asu atroduse. Saprotu, ka tei ir vierteiba, tū vajag dūt tuoļuok cylvākim.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tū salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „skatīties”. Pamata vuords: vērtīs, apsavērt. Verūs lūgā, verūs gruomotā. Austrumlatgolā ir cyts vuords – tiemēt. Pasaver voi patiemej.

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „mits” i „mīts”. Tys ir vīns nu vuordu, kas izsauc ari komiskys situacejis storp latgalīšim i baļtīšim. Mīts ir tys, ar kū var izdzonuot. Mits ir kaida napatīseiba, izdūmuojums, fantazeja.

Saruna ar vīnu nu latgalīšu literaturys autoru, postmodernisma patriarhu Oskaru Seikstu par juo jaunū gruomotu „Apredzeibys. Afflatys”, kas tulkuota ari angliski. Vysā dreiži gruomotu varēs skaiteit škārsteiklā, tok kluotīnē interesenti ar jū varēs īpasazeit literari muzykalajā Andrejdīnys pasuokumā, kas itūgod nūtiks 28. novembra vokorā Lūznovys muižā. Jaunajā Oskara Seiksta kruojumā varēs atrast pādejū diveju godu laikā pīraksteitū, „kū sevī sajuts, atkluojs i verbali nūdefiniejs pats sev voi tekstā,  nūformuliejs tikai deļ tuo, lai pastuosteitu par tū, ka spiejis bez vuordu ūtram pasaceit, mes asam pa lelai daļai pagaisynuojuši.” Oskars Seiksts soka – niu ir puorpiļneibys laiks, kod vysa ir par daudz. „Maņ drusku pītryukst vyspuseigu, analitisku, dziļu skatīņa, viertiejuma analizis par tū, kas nūteik, i par tū, kas nanūteik.” Kotram pošam sevī juomeklej leidzatbiļdeiba, kas kūpumā sasakruoj, tys ir pilīņs nu kotra. „Breiveiba ir vysuleluokuo atbiļdeiba, kū cylvāks voi tauta ar sovu breiveibu īsuok.” „Ar kū mes aizpyldom dūmu telpu? Ar kū mes aizpyldom pošu svareiguokū, kas cylvākam ir dūts, tei ir dūmys breiveiba. Kam mes atdūdam sovys dūmys? Voi mes juos atdūdam naudys peļneišonai, voi kai lobuokā omotā tikt. Ar kū mes aizpyldom dūmu telpu, tys ari atškir cylvākus na jau tikai nu lūpeņa, bet varbyut ari nu tuo, kū mes projicejam kai cytpasaulīšus. Just i dūmuot dūts tikai cylvākam. Varbyut itys byus leluokais izaicynuojums tim, kas piec muoksleiguo intelekta raudzeis radeit muoksleigū dvēseli.”

Jaunizveiduotajai Latvejai beja vajadzeigs pamatlykums – Satversme, kuru izstruoduoja i pījēme Latvejis Satversmis sapuļce, sovpus Satversmis sapuļci tauta īvēleja 1920. gods 17. i 18. aprelī. Vaicuojumu par Satversmis sapuļcis sasaukšonu vērēs jau agruok – laikā, kod Latgola vēļ atsaroda boļševiku varā. Vystik dabuoja vīnuošonūs, ka vieleišonys nūtiks tikai piec Latgolys atbreivuošonys. Svietejūt Latvejis vaļsts svātku laiku, par vaļsts izveidis apstuoklim i cylvākim, kuri tūlaik stuovēja kluotyn, par Latgolys politikim i politiskajom partejom Satversmis sapuļcē – kaidys beja jūs īceris, padareitais dorbs, klaidys i politiskuos intrigys, saruna ar viesturis doktorantu Arni Slobožaninu, RTU Rēzeknes akademejis asociātū profesoru i Latgolys Kulturviesturis muzeja viesturnīku Vladislavu Malahovski i viesturis doktoru, Latvejis Nacionaluo arhiva Latvejis Vaļsts viesturis arhiva vodūšū pietnīku Jāni Šiliņu. Jānis Šiliņš atzeimej, ka politiskais process Latgolā jau nasasuoce ar Satversmis sapuļcis vieliešonom 1920. godā, parteju i politiskūs grupu diskusejis aktivi suoce atsateisteit jau 1917. godā, i vēļ piec tam par daudzom lītom streidējuos, i tūs diskuseju i streidu rezultatus var redzēt tuo laika Latgolā. „Kars vysuvāluok beidzēs Latgolys teritorejā, Latgola vysuvaira cīte Naatkareibys kara laikā, komunistu režims ir bejs vysugaruok i ar vysupūstūšuokajom sekom Latgolā, i Latgola ir cīši daudzveideiga īškeji – kai etniskajā, tai religiskajā ziņā. Tūs lyuzuma vītu ir cīši daudz i vysaidu, i skaidrys, ka ari idejis atteiceigi ir vysaidys, jemūt vārā gryutūs apstuokļus, ari vysai radikalys.” Kod 1920. gods pavasarī ļauds guoja vēlēt Satversmis sapulci, vālātuojim vysuaktualuokais beja zemis vaicuojums. „Piec Latvejis vaļsts izaveiduošonys, Latgolys saimnīciskuo atpaliceiba palyka cīši radzama, i tys beja pamatvaicuojums. Agraruos reformys lykums, poša reforma, sādžu likvidiešona, zemis tryukuma nūviersšona. I redzim ari presī – tī vaicuojumi, kas mums ruodīs aktuali – volūda, pašpuorvaļde, tys ir viņ trešajā, catūrtajā ci dasmytajā vītā, pyrmais ir budžeta sadalejums par lobu Latgolai, tī vīdūkli dalejuos, tok kūpumā poziceja beja vīnuota,” stuosta viesturnīks Vladislavs Malahovskis. Politiskuos intrigys beja ari tymā laikā, bez jūs naiztyka, pastreipoj Arnis Slobožanins. „Kaidi forši lozungi beja tymā laikā: Myusu pošu īriedni myusu zemē! Vyss pa latgaliskam! Tok pats golvonais sauklis beja: „Zemnīkam tikpat daudz zemis, cik muižinīkam!””

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti, i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki. Itūreiz par dzīsminīku Vinsentu Kūkoju i juo muzykys albumu „Breineiguo nosta”, kas izdūts 2017. godā. „Vinsents ir vuorda teišā nūzeimē taids vīneigais eistais Latgolys dzīsminīks vysuos vysulobuokajuos izpratnēs, kū viņ varu īsadūmuot. Dzīsminīka muoksla, klausūtīs tū albumu, gitara ar bolsu skaņ tik vīnuoti, tik sovpateigi, i vīna nu ūtrys naatdolami. Vinsents Kūkojs skaita, ka dzīsme ir paveikuse sovu tod, ka jei ir lykuse klauseituojam aizadūmuot. Skaists, apbreinojams dorbs, ari nūsaukums – „Breineiguo nosta” – ir nosta, tei ir miseja, kū jis dora, bet jei ir breineiga,” tai albumu viertej Sovvaļnīks. „Albums ir unikals taidā ziņā, ka tys nav tipiskys latgalīšu muzykys variants. Tī ir interesantys, narakstureigys, koč kaidys stabuleitis, kas atguodynoj koč kaidus amerikaņu indiaņus i kolnu atmosferu, i pat kaidi latiniskī ritmi, gitarys, kas par reizi roda interesantu kontrastu,” tai Silvestrs.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot.   Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „piedod”. Latgaliski, prosūt pīdūšonu, lobuok saceit „atlaid!” Atlaid, ka es tai izdareju! Atlaid, Pīter! Atlaid, Juoņ, nu, na tai nazkas. Atlaid mums myusu poruodus! – kod skaitom lyugšonu „Tāvs myusu”.

Aigars Runčis ir grupys „Borowa Mc” liders i latgalisko raidejuma „Kolnasāta” pyrmais vadeituojs. Turpynojūt svieteit Latvejis Radejis 100. godadīnu, saruna ar Aigaru par latgalīšu volūdu radejā, latgalīšu muzyku, kai ari par inovaceju i tehnologeju izmontuošonu latgaliskajā. Aigars atguodoj, ka vodūt „Kolnasātu”, beja dikusejis par tū, kai lobuok runuot latgaliski, tod jam atskaitis punkts vysod ir bejs sovs tāvs. „Maņ pošam kai raidejuma vadeituojam, beja cīši svareigi, i maņ tys beja atskaitis kriteries, voi mani saprūt muns tāvs i kotrys vīnkuoršs Latgolys īdzeivuotuojs, ka jis dzierd – re, Latvejis Radejā skaņ latgaliski, tī cylvāki runoj dzeivā, dinamiskā, takūšā volūdā.” Grupa „Borowa Mc” pārnejā godā svietēja 20 godu jubileju, itūgod izdavuši jaunu dzīsmi „Mīļoj”, i Aigars atkluoj, ka tys ir stuosts par vysuskaistuokū meitini piec divdesmit godu. „Mes vysi augam, atsateistam, dabojam jaunu pīredzi, bet aizviņ tei mīlesteiba ir ari piec divdesmit godu. I ar tū dzīsmi mes gribiejom poši sev i cytim atguodynuot, ka bīži saceit „mīļoj” ir skaistuokī vuordi, kū mes varim saceit.” Aigars pats roksta ari dzīšmu tekstus, i jis skaita, ka lobai dzīsmei teksts i volūda ir cīši svareiga, kab uzrunuotu klauseituoju. „Ka dzīsmis pavadejumā cylvāki krota golvu ci poši krotuos, tod dzīsme jūs ir uzrunuojuse, sasnīguse, i tys ir pats golvonais. Volūda i vuordi ir primari vēļ vīns instruments, kas teik spālāts dzīsmis laikā. Piec tam ir ziņa, kū ar tū tekstu gribi pasaceit, nūdūt kai teksta autors. Vysapyrms dzīsmei ir juoskaņ, i tam tekstam ir juoskaņ labi kūpā ar dzīsmem. Tys ir pats svareiguokais.” Aigars soka, ka juoīt laikam liedza, pasaruoda jauni vuordi, ari anglicismi, volūda atsateista, tū navar īkapsulēt, „bet svareigi, lai tev ir ari pīteikūši boguota dzymtuo volūda, lai tu jamā vari izasaceit.”  Kab latgalīšu muzyka i volūda atsateisteitu iz prīšku, Aigars Runčis aicynoj runuot i raksteit lobu muzyku. „Grybātum aicynuot, īdrūsynuot myus vysus vīnkuorši runuot latgaliski kasdīnā. Ka volūda ir dzeiva i kluotynasūša, jei namiers, jei nikur napaliks, jamā suokumā saprass, piec tam runuos ari myusu bārni, i tai tys ari nūsadūs i atsateisteis tuoļuok.” Aigars Runčis kasdīnā struodoj kai biznesa izaugsmis dīnasta direktors telekomunikaceju uzjāmumā i ir puorlīcynuots, ka Latgolā ir daudz veidu, kur īvīst inovacejis, kur ir daudz kū automatizēt, vystik tyvuokajā laikā muoksleigais intelekts naaizstuos rodūšū procesu i muzyku turpynuos radeit eisti cylvāki.

Latvejis Radejai 100. Latgalīšu volūda radio ēterā ir jau trešdaļu godu symta. Pylnvierteigi tū radejis ēterā īnese kaids aizrauteigs latgalīts, radejis žurnalists i programu vadeituojs Bronislavs Spridzāns (1941–2014). Taišni jis veiduoja latgaliskū raidejumu „Latgolys Vuords”, kas da šam ir vysilguok skaniejs Latvejis Radejā, kur nu 1989. goda 2. apreļa da 2012. goda 11. oktobra dažaidūs kanalūs skanēje juo veiduotuos reportažys nu Latgolys i sarunys ar latgalīšim. Par ilggadejū Latvejis radejis žurnālistu, raidejumu vadeiduoju i redaktoru  Bronislavu Spridzānu, juo gataveitajim raidejumim latgalīšu volūdā i latgalīšu volūdys kaisleibu raidejumā stuosta juo dzeivisbīdre Biruta Eglīte i meita Aija Spridzāne. Latgaliskais raidejums „Kolnasāta” ēterā skaņ jau 13 godus – nu 2012. goda 20. oktobra. Par ituo raidejuma pyrmsuokumim stuosta profesore Lideja Leikuma i raidejuma pyrmuo produceņte Daira Zīle.   Latvejis Radejis pyrmuo regionaluo studeja Latgolā dorbojās jau dasmytū godu. Ar tuos izveidi Rēzeknē na viņ raidejums „Kolnasāta” puorsacēle nu Duoma laukuma Reigā iz Latgolu, kur niu tū gatavej jau cyta veiduotuoju grupa, bet Latvejis Radejis ēterā ir suokuši skanēt ari cyti raidejumi latgaliski, ari ziņuos ci kulturys programuos latgalīšu volūda skaņ aizviņ bīžuok, ite kotru godu teik raksteits ari diktats latgalīšu rokstu volūdā, i kūpā ar bīdreibu „Volūda” izveiduoti vairuoki radejis teatra lasejumi latgalīšu volūdā. Par tū, kai mainejīs latgalīšu volūdys svors ar Latgolys studejis īīšonu Latvejis Radejā, raidejumā stuosta studejis vadeituoja Renāte Lazdiņa.