Edvarda Šmite iepazīstina ar savu monogrāfiju par mākslinieku par Arturu Baumani

Apgādā “Neputns” klajā nākusi Edvardas Šmites monogrāfija “Aut Caesar, aut nihil. Artura Baumaņa gadījums” par latviešu gleznotāju un grafiķi Arturu Baumani. Mākslinieka mantojumā un personībā iedziļinoties, meklējam atbildi, kāpēc viņu vadīja vēlēšanās „visu vai neko”. Kultūras rondo tiekamies ar monogrāfijas autori Edvardu Šmiti. Arturs Baumanis bija viens no tiem 19. gadsimta 60.–70. gados dzimušajiem latviešu kultūras darbiniekiem, kas ieguva profesionālu izglītību un par savu mērķi uzskatīja darbu latviešu tautas labā – aizsākot un attīstot latviešu profesionālo mākslu. Viņu ceļi un sasniegumi bijuši atšķirīgi. Daži vispirms iemantoja slavu Pēterburgā, Krievijas impērijas galvaspilsētā, kur lielākā daļa no viņiem mācījās, vai arī ārzemēs. Taču ne Arturs Baumanis. Šī mākslinieka ceļā bija daudz liktenīgu pavērsienu un daudz kas no cerīgi iesāktā netika pabeigts, līdz ar to viņa stāstā ir daudz vilšanās un rūgtuma. Tomēr mūsu vēsturei šis stāsts ir nepieciešams. Edvarda Šmite savā monogrāfijā ir ne vien veikusi maksimālu Artura Baumaņa nepārprotami talantīgā, daudzveidīgā mākslinieciskā mantojuma apzināšanu, izpēti un pasniegumu laikmeta un mūsu mākslas vēstures kontekstā, bet arī iedziļinājusies viņa personībā, gan ļaujot ieskatīties bērnības un jaunības priekos un bēdās, gan atklājot realitātē traģisku talantīga cilvēka pašiznīcināšanās ceļu. Tajā viņu vadīja karstā vēlēšanās “visu vai neko”. Aut Caesar, aut nihil! Visu sasniegt viņam neizdevās. Tomēr Artura Baumaņa daiļrades pārskats sniedz drošu liecību, ka viņš vairākkārt bijis pirmais vai viens no pirmajiem. Īpaši atzīmējams viņa devums Latvijas senvēstures tēlojumā. Mākslinieks tiecies atrast un atveidot gan mūsu senos varoņus, gan Latvijas simbolisko tēlu.