Eksistenciāli jautājumi dažādos žanros: "Džejs Kellijs" un "Ja varētu, es tev spertu"

Šīs nedēļas Kur kritiķiem nav vietas fokusā ir divi darbi, kas aplūko varoņus eksistenciālas krīzes priekšā, taču variē starp nostaļģiskas kino pasakas un kino šausmu stāsta modalitātēm – proti, amerikāņu neatkarīgā un Holivudas kinematogrāfa kustcelēs stāvošā Noa Baumbaha filmu "Džejs Kellijs" un Berlīnes kinofestivālā pirmizrādīto amerikānietes Mērijas Bronstīnas darbu “Ja varētu, es tev spertu”. Džeja Kellija tēls nepārprotami met tiltus uz viņu attēlojošā Holivudas sirdsāķīša Džordža Klūnija biogrāfiju – brīžiem pat šķiet, ka šis darbs ir uzrakstīts tieši viņam. Stāsts par ekrāna zvaigzni, kas karjeras norietā saprot, ka "īstā dzīve" ir teju paskrējusi viņam garām, un vēl palikusi viena iespēja ielekt prombraucošā vilcienā, no vienas puses ļoti atgādina Čārlza Dikensa "Ziemassvētku dziesmas" motīvus, no otras – iepriekš apskatīto Joahima Trīra "Sentimentālo vērtību". Spriežam par filmas aktierdarbu smalkumiem, patriarhu dzīves rezumējumu motīvu pasaules kinematogrāfā, un to, kāds izaicinājums filmdariem ir veidot darbus par aktiera dzīvi. Daudz mazāk glancēta dzīves aina atklājas trauksmainu afektu un ekspresionistiska attēla piesūcinātajā "Ja varētu, es tev spertu" – filma, kas vairāk viesojas šausmu, ne komēdijas žanra rokasgrāmatā, piedāvājot klaustrofobisku stāstu par Lindas, praktizējošas psihoterapeites, rūpēm par savu slimo bērnu. Grotesks kļūst viss, sākot ar barošanu un beidzot ar kāmīti. Epizodē apspriežam filmas iedarbīguma principus, saspēli starp intelektuālu un ķermenisku "biedēšanu", kā arī Rouzas Bērnas ekrāna sniegumu, kas, cita starpā, apbalvots kā labākais šī gada Berlīnes kinofestivālā.