Esmu laimīgs, ka man ir iespēja palīdzēt Latvijai. Ķirurgs ortopēds Bertrams Zariņš

"Esmu laimīgs, ka man ir iespēja palīdzēt Latvijai un mūsu ārsti ir pasaules līmenī," saka latviešu ķirurgs ortopēds Bertrams Zariņš. Mūsu saruna ir par bērnību Amerikā un dienestu Saigonā, kā ārstēja amerikāņu hokeja un futbola zvaigznes un ko domā par Trampu, arī to, kā Atmodas laikā 1989. gadā rīkoja pirmo Pasaules latviešu ārstu kongresu, toreiz vēl okupētajā Latvijā. Kad šī saruna skanēs Latvijas Radio ēterā, raidījuma viesis jau būs devies prom no Latvijas. Pirmoreiz viņam Latvija bija jāatstāj 1944. gada rudenī divu gadu vecumā, kad Zariņu ģimenei pēdējā brīdī izdevās paglābties no krievu okupācijas. Sākumā ar laivu, tad ar kuģi viņi nokļuva Zviedrijā. Tālāk ceļš veda uz Savienotajām Valstīm. Tēvs Rihards bija cienīts luterāņu mācītājs, abi dēli – Bertrams un Kristaps – Amerikā kļuva par izciliem ārstiem. Bertrams Zariņš ir latviešu ķirurgs, ortopēds un sporta medicīnas atzīts speciālists. Viņu par savu skolotāju sauc arī Valsts prezidents Valdis Zatlers (2007–2011).  Abi brāļi Zariņi ir ļoti daudz palīdzējuši Latvijas medicīnai, izglītojot mūsu zināmākos ortopēdijas un kardioķirurgus, atbalstījuši mūsu jaunos mediķus arī ar stipendijām. Viņi daudz devuši Latvijai, un Latvija ir novērtējusi brāļu Zariņu veikumu. Šogad jūnijā abi Rīgas pilī no Valsts prezidenta saņēma cildinājuma rakstu. Kopš astoņdesmito gadu beigām droši vien vairs pat nevar saskaitīt, cik reizes jūs esat atgriezies dzimtenē. Vai arvien katru braucienu vēl uzskaitāt, vai jau ir tās reizes sajukušas? Bertrams Zariņš: Es nezinu, cik reizes, bet katru reizi, kad atbraucu, it sevišķi sākuma gados, katru reizi izskatījās labāk. Kādu jūs ieraudzījāt šajā reizē Latviju, Rīgu? Bertrams Zariņš: Es domāju, pēdējos gados daudz nav mainījies, bet sākuma gados bija manāmi labāk katru reizi pēc 1987. gada. Un pirmais iespaids 1987. izkāpjot no lidmašīnas, ko jūs ieraudzījāt, kas šodien vēl ir acu priekšā? Bertrams Zariņš: Tas bija tāds pārdzīvojums uz Latvijas zemes spert soli. Atceros, tas bija vēlu naktī, mēs braucām no lidostas un visur bija krievu zīmes, ceļazīmes. Bet vienā veikalā es redzēju zīmīti, kas teica "piens". Jā, tā ir Latvija. Kādu jūs toreiz redzējāt Latvijas medicīnu, ja salīdzinām ar šodienu? Bertrams Zariņš: Tas bija, salīdzinot ar mūsu standartiem, ļoti sliktā stāvoklī. Tas palika pat sliktāk 1991. gadā, kad Latvija palika brīva, tāpēc mēs ar Kristapu [brāli] veidojām to Medicīnas fondu, lai kaut ko mēģinātu palīdzēt. Jūs abi ar brāli esat sasnieguši lielas medicīnas virsotnes. Prezidents Rinkēvičs Latvijas vārdā jums pateicās ar cildinājuma rakstu. Tos pasniedz ļoti reti un ļoti īpašiem cilvēkiem. Ko jums nozīmē šī pateicība no Latvijas par jūsu devumu Latvijai? Bertrams Zariņš: Mēs, protams, to ļoti novērtējam un labi jūtamies, bet mēs faktiski labi jūtamies te atbraukt un esam ļoti laimīgi, ka mēs kaut ko varam izdarīt. Mēs neesam aizmirsuši, no kurienes mēs nākam. Dažreiz ienāk prātā – varētu būt, ka mēs šeit būtu un kāds no ārzemēm atbrauktu un mums palīdzētu. Mēs darām, ko varam. Latvijā mēs esam pateicīgi ikdienā mūsu mediķiem, mūsu izcilajiem ārstiem. Bet vai ik dienas presē un citur Latvijas medicīnas sistēma tiek kritizēta - garas rindas pie speciālistiem, ir dažādi skandāli ar slimnīcu būvniecību vai ar slimnīcu vadību. Jūs pirmoreiz ieraudzījāt Latvijas medicīnu 80. gadu beigās, jūs to redzat arī tagad. Kas ir tas svarīgākais, kuras lietas un kā ir mainījušās Latvijas medicīnā? Bertrams Zariņš: Par sistēmu es daudz nezinu. Es dzirdu, ka ir problēmas, bet es neko nevaru īsti pateikt par to. Zinu, ka ārsti šeit, kurus satiekam, tagad ir ļoti augstā līmenī, pasaules līmenī. Domāju, ka ārsti ar zināšanām ir pasaules līmenī. Mēs priecājamies par mūsu ārstiem un novērtējumu, kuri ir pasaules līmenī, bet saskaramies arī ar tādu stāstu, ka ļoti daudz mūsu speciālistu, sākot no medmāsām un ārstiem, diemžēl aizbrauc prom no Latvijas uz Zviedriju, Vāciju, citām valstīm, kur, protams, tas atalgojums ir krietni lielāks. Jūs esat virknei Izcilību devuši savas stipendijas un vēlāk ļaudis aizbrauc. Un ne visi atgriežas. Ko ar to darīt? Bertrams Zariņš: Protams, tā ir liela problēma. Valsts varbūt neatzīst, ka tas ir svarīgi, citādi viņi paaugstinātu algas, un tie cilvēki paliktu šeit. Bet tas ir liels trūkums Latvijai, ja vairāk un vairāk ārstu aizbrauc. Mēs, kad stipendijas dodam, sākumā mēģinājām kaut kā teikt viņiem, ka jāpaliek Latvijā, bet mēs to nevaram kontrolēt. Mums ir žēl, ka cilvēki aizbrauc. Brīdī, kad skanēs saruna radio, jūs jau būsit atgriezies Savienotajās Valstīs. Mēs šeit daudz brīnāmies par Latvijas politiku, bet, ja paraugāmies uz Savienotajām Valstīm, dažbrīd šķiet, ka tur brīnumi ir vēl lielāki. Es domāju par visu, kas ir ap prezidentu Trampu un viņa administrāciju. Bertrams Zariņš: Nesauksim tos par brīnumiem. Žēl, ka mums tā iet, ka Amerika nevarētu būt labāka. Ja jums būtu jāraksturo, kas šobrīd notiek Amerikā, kā jūs pats uz Amerikas politiku raugāties? Bertrams Zariņš: Es domāju, ir trakums un nemiers. Izskatās, ka viņš [Tramps] paliek par diktatoru un ka viņš visus tagad valdīs un nevar viņam uzticēties. Tā kā es nevaru teikt, ka mēs par to labi jūtamies. Jūsu paziņu lokā vairāk bija republikāņu vai demokrātu atbalstītāji? Ja drīkstu vaicāt arī, kāda bija jūsu paša izšķiršanās vēlēšanās? Bertrams Zariņš: Es negribu par politiku runāt, vairāk gribētu par medicīnu runāt. Bet bez tās politikas neiztikt. Bertrams Zariņš: Katrā štatā ir citādi. Masačūsetsa ir citāda nekā Kalifornija. Masačūsetsa ir vairāk demokrāti. Bet, tā kā es ar politiku neņemos un tur neko nevaru izdarīt, medicīnā…