Filma "Testaments": izvaicājam dokumentālās fikcijas radošo komandu

Rakstnieks un dzejnieks Anatols Imermanis un filma "Testaments". Kultūras rondo izvaicājam dokumentālās fikcijas režisoru Jāni Ābeli, galveno operatoru Tomu Šķēli un rakstnieku, filmas scenārija autoru Jāni Joņevu. Cigāri, kafija, plikavas un nozudusi rakstnieka pelnu urna – kolosāls sākuma komplekts, lai rastos poēzijas pilns detektīvs dokumentālā kino žanra labākajās franču jaunā viļņa tradīcijās. Rīgas starptautiskā kinofestivāla ietvaros pirmizrādi 21. oktobrī piedzīvo Jāņa Ābeles filma "Testaments", kuras stāsta vadmotīvs ir Latvijas detektīvžanra pioniera un dzejnieka Anatola Imermaņa pelnu urna, kura mistiski nozuda 1998. gadā pēc autora došanās mūžībā. Bet tas vēl nav viss – rakstnieka kvēlākā vēlēšanās ir bijusi, lai viņa pelnus izkaisa Parīzes "sarkano lukturu rajonā". Runājot par Anatolu Imermani un filmas ieceri, Jānis Joņevs atklāj leģendu, ko viņam savukārt stāstījusi kāda Rakstnieku savienības darbiniece. "Kad viņa ir stājusies amatā, ierādīts viņai kabinets. Viņa sāk krāmēt, iekārtot pa savam. Atrod urnu, uz kuras rakstīts: Anatols Imermanis. Iekšā pīšļi grāb. Tas viņu satrauca, pajautāja vecākām kolēģēm: kāpēc man, atvainojiet, kabinetā miris rakstnieks? Darbinieces teica: "Ak jā, pareizi, tas tak Anatoliņš. Viņam tak bija tā vēlēšanās, lai viņa pelnus izkaisa Parīzē, bet neviens jau tādam komandējumam nav nav saņēmies. Un tā nu Anatols te dzīvo." Viņa vēlējās, lai Anatols no viņas kabineta pazūd, un tālākais ceļš ir mīklains," stāsta Jānis Joņevs. Šo stāstu Jānis Joņevs izstāstījis Jānim Ābelem kā vieglu anekdoti, un stāsts uzrunājis. "Kad Jānis man šo izstāstīja, man šķita, nu gan ir oriģināls stāsts, jo tādu pēcnāves vēlmi nebiju dzirdējis. Kad vēlāk pameklēju vēl kādas trakas pēcnāves vēlmes cilvēki vēlējušies, neko līdzvērtīgu man arī nav sanācis uziet. Tad mēs sākām mazliet šķetināt. Sākumā domāju, varbūt tur varētu sanākt tāda šarmanta, komiska īsfilma par nāvi, bet tad, sākot veikt dažus telefona zvanus gados vecākiem rakstniekiem, kas varētu kaut ko zināt, izrādījās, ka neviens nav Parīzē viņu kaisījis  pie dāmām un arī pati urna ir pazudusi. Un tad jau detektīvžanrs nevis tikai tāpēc, ka Anatols Imermanis ir bijis detektīvrakstnieks, bet tāpēc vienkārši, ka pati dzīve mums sagādā detektīvu," par filmas ideju bilst Jānis Ābele.