Galvenais – izbaudiet tagadni! Saruna ar rakstnieci un publicisti Moniku Zīli

Rakstniece un publiciste, kura savās darba gaitās ir dokumentējusi Latvijas laikmetu un dažādus mūsu vēstures krustpunktus jau kopš sešdesmito gadu beigām. Maz ir tādu vietu Latvijā, kur viņa nebūtu bijusi ar diktofonu vai bloknotu rokās, fiksējot notikumus, ļaužu stāstus, Latvijas cilvēkus. Vēl arī viņas bagātā, skaistā un krāsainā valoda. Laikmeta krustpunktā saruna ar Moniku Zīli par sociālajiem tīkliem, taro kārtīm, raksniecību, Latgali, arī iesaistīšanos politikā. Es negribētu sacīt, ka es esmu bijusi politiķe, nē, vispār es apbrīnoju – tagad cilvēks, kurš vispār nekad nav bijis nekādā saskarē ar politiku, viņu ievēlē Saeimā un otrajā dienā viņu jau sauc par politiķi. Nu, nav tā! Es to vienmēr saku, ka manā uztverē politiķis - tā bija Mārgareta Tečere, kura 16 gadu vecumā sāka mazgāt glāzes savas nākamās partijas birojā. Tad izaug cauri tam visam, pārzina to ķēķi. Mums tas viss pagaidām nesanāk. Arī partijām, kurām ir bijušas jauniešu organizācijas, kaut kā viss tur ir nomiris, iznīcis... Tāpēc ir tā, ka reizēm, piemēram, pagājušajās Saeimas vēlēšanās bija paziņojumi, cilvēks pēkšņi: “Tā, eju politikā!” Tas ir kā “Eju sēnēs!” Nē, nu, šausmas! Tas tā traģikomiski izskatās. Paralēli žurnālistikas darbam astoņdesmito gadu sākumā Jūs sākat rakstīt arī stāstus, un Latvijas Radio fonotēkā ir saglabāti vairāki no tiem... Man vispār vienmēr ir patikuši darbi, kurus var padarīt ātri. Un tā ir ar rakstīšanu. Kā es smejos, mana pirmā pieredze ir no piektās klases, kad sapratu, ka doma par romānu nerealizēsies. Kad strādāju laikrakstā “Padomju Jaunatne”, bija tāds žurnāls “Skola un Ģimene”, kur toreiz ar kolhoza “Ādaži” atbalstu katru gadu bija īso stāstu konkurss. Toreiz bija pierasts, ka katrā žurnāla numurā ir stāsts. Stāsti man, tā sacīt, ir "paceļami", un katru reizi es kādu stāstu arī uzrakstīju. Patiesībā es nebiju domājusi, ka varētu rakstīt romānu, jo principā esmu diezgan nepacietīga. Man vajag redzēt sākumu un galu. Šī īpašība, ka man visu gribas ātri pabeigt, nav palīdzējusi, nav veicinājusi pievēršanos latviešu sievietēm tik iecienītajiem rokdarbiem. Es esmu apbrīnojusi sievietes, kuras stāsta, kā viņas nomierina adīšana. Nu, ja man vajadzētu iecerēt kādu tādu vērienīgu terora aktu, tad, lūdzu, nosēdiniet mani uzadīt, teiksim, kādu jaku. (smejas) Jūs netamborējat jaku, jūs tamborējat stāstus... Nu jā, es tamborēju stāstus, bet tik viegli jau tas arī nav. Tostarp Jums ir arī stāsts par Iju, pie kuras nāk konsultēties izmeklētāji. Vai tur varbūt ir kaut kas arī no dzīves? Redziet, es interesējos par taro kārtīm jau ļoti sen. Man nav ne gaišredzības, ne kādu pārdabisku īpašību, nekādas auras neredzu un pie manis arī nenāk nekādi noslēpumaini sapņi, ko tulkot, bet tad, kad es strādāju laikrakstā "Padomju Jaunatne", tad visi mani padotie, ja tā varētu sacīt, bija tieši tajā vecumā, kad visas emociju un attiecību lietas ir ārkārtīgi svarīgas. Ja tā skatās atpakaļ, tad reizēm bija tā, ka no rīta atnāc un nav neviena, kas strādā. Jo tie, kas iemīlējušies, tie staigā pa mākoņiem, tiem, kuriem neviena nav, tie ir atkal tādi drūmie un depresīvie. Un vēl ir arī pamestie. Par pamestajiem vispār, tie nekam nav derīgi. Un it kā neformāli tu, būdama galvenā redaktore, nevari tādas lietas regulēt, bet esi pati tajā vecumā bijusi un tam cauri gājusi un tev gribas mazliet tai meitenei palīdzēt. Un tu sāc viņai teikt, ka nav taču no tā tur nekā, kam viņš tev vajadzīgs, bet nē, tikai viņš ar to nošļāpto bikšdibenu ir dzīves, tā sakot, galvenais saturs un, ja nav, tad nav. Bet kā tu cilvēku pārliecināsi? Es saku - es tev izlikšu kārtis! Liekam kārtis un, protams, kārtīs viss ir cerīgi, jūs varat ticēt vai neticēt, bet tas pareģojums piepildās uz līdzenas vietas! Jau pēcpusdienā Preses nama kafejnīcā tur lejā viņa jau sēž ar cigareti un viņai pretī ir tas tur. Tā ka, saprotiet, man atsevišķās aprindās bija ļoti tādas gaišreģes slava. Reizēm es izpalīdzēju arī kaimiņu "Sovetskaja Molodjoš" redaktoram. Atgriežoties pie šodienas, vēlētos, lai jūs uzrunājat mūsu klausītājus, domājot gan par gaidāmajām vēlēšanām, gan par to, kas būs rudenī, ziemā ar apkuri un rēķiniem, gan par to, kas notiek Ukrainā. Kāds būtu Jūsu uzmundrinājums, jo, protams, daudzi uz to visu raugās ar lielām bažām un neziņu. Ziniet, es neko jaunu nepateikšu. Kādreiz laikam māte Terēze ir teikusi, kad viņai jautāja, kā pasauli darīt labāku, tad viņa teica: "Ejiet mājās un mīliet savus tuviniekus!" Protams, manī ir bažas par visu to pašu, par ko visiem pārējiem cilvēkiem, bet es domāju, ka mēs slikti izmantojam to tagadnes emocionālo resursu, kāds mums ir. Šobrīd ir vasara - ja vien mēs varam vēl paši uz savām kājām pārvietoties, ja mēs no rīta pamostamies pie pilna prāta, ja mums ir brokastis un būs arī vakariņas, mēs zinām, tad tagadni, izbaudīt tagadni! Par pagātni, nu ko, mēs varam stāstīt, kādas bija grūtības, rūpesti un šausmas, bet, kas bijis, to nomainīt nevar. Par nākotni mēs nezinām."