Ģimenes lietu sarežģītā topogrāfija. Fokusā "Hamnets" un "Tēvs māte māsa brālis"

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas epizodē ielūkojamies divos kardināli atšķirīgos darbos, kas vēsta par ģimenēm. Vienu no tiem ir radījis amerikāņu neatkarīgā kino meistars Džims Džārmušs – viņa īsstāstu anotoloģijā “Tēvs māte māsa brālis” radu lomās spurdz Ādams Draivers, Toms Veits, Keita Blanšeta un citi. Savukārt otras ģimenes centrā ir Šekspīri un viņu sēras – tās tiek izvērstas Hlojas Žao dziedinošajā drāmā “Hamnets”. Tam visam pa vidu – sākam gatavoties kārtējai balvu sezonai, piedāvājot klausītājiem sarunu ar irāņu kinorežisoru un disidentu Džafaru Panahi, kura darbs "Tas bija tikai negadījums" nominēts arī "Oskars" apbalvojumiem. Džārmuša "Tēvs māte māsa brālis", kas pērn Venēcijas kinofestivālā saņēma Zelta lauvas godalgu, ir filma, kas savā formā spīd lakoniska, pat nepretencioza un nopulēta. Režisors uzskatāmi strādā aktieriem, kuriem tēlus ir īpaši rakstījis – uz ekrāna atkalsatikšanās reizēs vienojas vecāki un bērni, kuru lomās ir Toms Veitss, Ādams Draivers, Majima Bjalika, Šarlote Remplinga, Keita Blānšeta, Vikija Krīpsa un citi. Spriežam, ka pēc ilgas karjeras, kas faktiski veltīta ekrāna darbiem par atrastām ģimenēm, režisors pievēršas tai tradicionālā izpratnē. Zvaigžņotais aktieru sastāvs arī liek domāt par to, ka stāsts ir par kino industriju plašākā izpratnē, kur, līdzīgi kā ģimenē, mēs reizēm nevaram izvēlēties savus “vecākus” vai “bērnus”. Un tomēr – vai dzenoties pēc sava rokraksta koncentrāta Džārmušs nav pazaudējis daļu no saviem darbiem raksturīgās vitalitātes? Savukārt Hloja Žao, kas triumfēja 2020. gada "Oskaros" ar filmu “Klejotāju zeme” (labāka filma, labākā režija, labākā aktrise (Frānsisa Makdormanda)), savā jaunākajā darbā "Hamnets" iztēlojas Viljama Šekspīra ģimenes dzīvi. Šoreiz gan fokusā patiesi ir ģimene, nevis jau ierastais "autors-ģēnijs". Par vienu raidījumā vienojamies – filma ir uzbūvēta tā, lai skatītājam būtu jāraud. Tiesa, mūsu viedokļi šķiras sarunās par to, vai tā ir laba parādība. Dārta iestājas par to, ka šāda filmveide robežojas ar manipulatīvu, savukārt Žulijens to piedāvā uzraudzīt kā ģimenes filmu Eiropas tradīcijā.