Gleznotājs Raimonds Staprāns simtgades izstādē, stāstos par viņa gleznām un grāmatā

Raimonds Staprāns – gleznotājs un dramaturgs. Duālists – starp Rīgu, kur dzimis 1926. gadā, un Sanfrancisko, kur nodzīvoja lielāko daļu savas dzīves un šā gada janvārī aizgāja mūžībā. Reālists un abstrakcionists. Gleznoja lēni un rakstīja lēni. Šaubījās – daudz. Tā savai simtgadei tuvojas Raimonds Staprāns – gan ne vairs pats, bet ar izstādi “Klusuma arhitektūra” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un grāmatu “46 epizodes ar un bez ironijas”. Taču mums ir viņa balss ieraksti, kas tapuši dažādos laikos un vietās – Sanfrancisko, Rīgā un mājā pie okeāna Sīrančā. Ik pa laikam viņš arī palasīja kādu lapu no tolaik topošajiem memuāriem. Tad atkal šaubījās. Tagad grāmatā apkopotas 46 epizodes, kurām priekšvārdus rakstījušas viņa meitas Maretta un Alda, bet pēcvārdu – literārā redaktore Ieva Struka. Lai izstāstītu Raimonda Staprāna stāstu, aicinājām vairākus viņam tuvus cilvēkus izvēlēties vienu no viņa gleznām – tādu, kas viņiem pašiem šķiet īpaša un caur kuru iespējams pastāstīt kaut ko būtisku par Raimondu. Viņa dzīvesbiedre Ilona Staprāns, mākslas zinātniece un izstādes kuratore Elita Ansone, teātra zinātniece Ieva Struka, "VFS Films" vadītājs un producents Uldis Cekulis, kā arī Raimonda galerists un draugs Pīters Mendelhols (Peter Mendenhall, ASV) – katrs no viņiem uz Raimondu Staprānu raugās citādi. Oktobrī gaidāma arī VFS Films un režisora Pētera Krilova dokumentālā filma par Raimondu Staprānu “Sarkanais šķūnis”.