Igaunijas veselības ministre: veselības aprūpe nav privilēģija, tās ir pilsoņa tiesības

Kā Baltijas valstis var sadarboties, lai varētu palīdzēt nodrošināt zāles smagi slimiem pacientiem? Ko varam mācīties no mūsu ziemeļu kaimiņiem par obligāto veselības apdrošināšanu? Par šiem un citiem jautājumiem salīdzinoši atvērtā sarunā ar Latvijas Radio atbildes sniedza Igaunijas veselības ministre Rīna Sikuta no Sociāldemokrātiskās partijas. Kā Igaunija tiek galā ar dārgu medikamentu iegādi un pieejamību? Rīna Sikuta: Mazā tirgū, vai tā ir Igaunija, Latvija vai Malta, mēs redzam, ka mēs neesam dabiski pievilcīga vieta, kur farmaceitisko preparātu ražotājs vēlas pieteikt zāles kompensējamo medikamentu sarakstam. Starptautiskā salīdzinājumā Igaunijas kavēšanās, vai gaidīšanas laiks, lai pacienti saņemtu jaunas zāles, ir ļoti ilgs. Mēs ļoti slikti izceļamies šajos rādītājos. Taču ieskatoties, redzam, ka galvenā kavēšanās nāk no tirgus regulatora atļaujas izsniegšanas jaunajām zālēm. Un tad paiet vairāk nekā divi gadi, kamēr kompānija piesaka kompensāciju Igaunijā. Tās var kompensēt, tās var nekompensēt, taču laiks pieteikuma iesniegšanai ir ļoti ilgs. Es domāju, ka mazam tirgum pašam ir grūti pārvarēt šos šķēršļus. Manu entuziasmu raisīja farmācijas preču tiesību aktu kopums jeb Eiropas mēroga reforma, kuras mērķis bija labāka piekļuve visiem pacientiem Eiropā. Tas ir vienotais tirgus, nevis 27 atsevišķi tirgi. Tam vajadzētu attiekties arī uz farmaceitiskajiem līdzekļiem. Bet tagad uzņēmumi var izvēlēties turīgākus tirgus. Lielāki tirgi ir daudz pievilcīgāki, un tie tajos ienāk vispirms. Bet Igaunijas vai Latvijas pacientiem labāk būtu, ja ir kāds pienākums vai motivācija ienākt visā tirgū, nevis tikai pieteikties kompensēšanai. Ja Igaunijā nebūtu jāgaida divi gadi, bet varbūt divi mēneši, tad piekļuve igauņu pacientiem būtu labāka nekā tagad. Vai ir kāda iespēja visām trim Baltijas valstīm apvienoties zāļu iegādē un reto slimību ārstēšanā? Rīna Sikuta: Mums ir pieredze kopīgā vakcīnu iegādē. Ar trim dažādām valsts sistēmām, kur ir atšķirīgi iepirkumu kritēriji, ir ļoti grūti. Bet es domāju, ka būtu daudz ko iegūt. Igaunijā visas slimnīcas pašas iepērk savas zāles. Bet ja mēs tagad redzam, ka viņas kopīgi iepērk, vai ka veselības apdrošināšanas fonds iepērk vakcīnas vai dārgus medikamentus katram pakalpojumu sniedzējam Igaunijā, mēs saņemam zemāku cenu. Skaitās arī apjoms, ko iepērc – vai tās ir simts tabletes vai simt tūkstoš tabletes, tam ir nozīme. Tas var būt gan Igaunijai, gan Latvijai, gan Lietuvai, īpaši tādu medikamentu gadījumā, kad tos izmanto vien daži pacienti. Mēs varētu dabūt labāku vienošanos vai labāku cenu, ja darām to kopīgi. Ministru līmeņu sanāksmē esam to pārrunājuši. Mums ir labs piemērs no pagātnes. Piemēram, pirms gada Igaunijai, man šķiet, vajadzēja Covid vakcīnas, kuras mēs varējām saņemt laikam nākamajā gadā. Mēs, sadarbojoties ar Latviju, saņēmām neizlietotās vakcīnas, un nodrošinājām, ka no pagājušā gada Covid celma tika aizsargāti Igaunijas pacienti. Bet jā, šī sadarbība var tikt uzlabota.