Rīta intervija

Vienīgā vieta Krievijas spēku panākumiem Ukrainā šobrīd ir frontes centrālajā daļā. Rit kauja par atlikušo Donbasa daļu - Konstantinivku. Tā situāciiju frontē raksturo Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš. Krievijas karaspēks šo pilsētu cenšas ieņemt tāpēc, lai gūtu labvēlīgākus apstākļus tālākam lēcienam uz Slovjansku un Kramatorsku. "Šīs trīs pilsētas šobrīd ir tie cietokšņi, bez kuru ieņemšanas Krievija nevarēs pasludināt uzvaru, ka viņa ir ieņēmusi visu Donbasa teritoriju. Pa simts metriem, pa 150 varbūt dienā iet uz priekšu. Bet skaidrs, ka Ukrainas spēki apzinās šīs pilsētas vērtību visā šajā cietokšņa joslā. Un būs līdzīgi kā ar Pokrovsku, Adijivku, kas turējās, turējās, kamēr tika noslaucītas no zemes virsas un vienkārši vairs nebija iespēju tās aizstāvēt," vērtē Jānis Slaidiņš.

Nebanku kreditētāji pagājušajā gadā izsnieguši kredītus vairāk nekā viena miljarda eiro apmērā un, vērtējot šo ciparu, Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktore Zaiga Liepiņa vērtē, ka satraukumam nav pamata. Esot jāvērtē kopējā situācija patēriņa cenās. Un tur ir bijis pieaugums, līdz ar to arī kreditēšanā vērojams kāpums.

Rīgā sākusies Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas gada nozīmīgākā sanāksme, kurā dalībvalstu finanšu ministri lemj par investīciju plāniem. Tāpat šīs sanāksmes biznesa forums pulcē pasaules līmeņa investorus. Eiropas Savienības ekonomikas un produktivitātes komisārs un Eiropas attīstības bankas pilnvarnieku padomes priekšsēdētājs Valdis Dombrovskis šorīt Latvijas Radio teica, ka šī ir laba iespēja Latvijai piesaistīt investīcijas. Bet, piemēram, projektam „Rail Baltica” Dombrovskis naudu sola tikai nākamajā posmā.

Ukraina ir gatava dalīties ar cilvēkiem Latvijā visā savā pieredzē. Jums tikai jāgrib to ņemt. Tā intervijā Latvijas Radio šonedēļ Rīgā notiekošā Dronu samita laikā sacīja Oleksandrs Dončenko, Ukrainas Bruņoto spēku Pretgaisa aizsardzības bijušais instruktors. Intervijā viņš pauda pārliecību, ka Latvijas jaunā paaudze spēs aizstāvēt savu valsti un pretoties Krievijai, ja tas būs nepieciešams. Taču tai pat laikā, pēc viņa novērojumiem, cilvēki mūsu valstī aizvien nav gatavi karam. Ukraina viennozīmīgi ir uzlabojusi savas spējas, ja runājam par Krievijas bezpilota lidaparātu un arī raķešu notriekšanu kara laikā. Bet, ja mēs runājam par pašreizējo situāciju, aizvien pilnīgi visu notriekt nav iespējams. Kas Ukrainai nepieciešams, lai uzlabotu savas spējas, ja runājam par pretgaisa aizsardzību? Oleksandrs Dončenko: Mums nepieciešams vairāk resursu, vairāk augsto tehnoloģiju aprīkojuma. Mums viss ir, bet ar to nepietiek. Mums vajag vairāk šo sistēmu, to pašu "Patriot" sistēmu, to pašu "Iris-T" sistēmu. Pašlaik mēs izstrādājam sistēmu pret ballistiskajām raķetēm, un šai izstrādei ir ļoti veiksmīgi sasniegumi. Es domāju, ka mēs varam notriekt arī "Orešņik" raķetes. Mums tikai jāpalielina apjoms. Mums vajag vairāk raķešu "Patriot" sistēmām, mums vajag vairāk "Iris-T" palaišanas iekārtu un arī zenītartilērijas tankus "Gepard" mums vajag vairāk.  Pašlaik mēs uzsākam pārtvērējdronu ražošanu. Tie ir Ukrainas izstrādātie droni, un mēs pastāvīgi tos modernizējam un strādājam pie to uzlabošanas. Pašlaik mēs redzam zobena un vairoga sacensību, un tā turpināsies ilgu laiku. Un uzvarētājs būs tas, kurš spēs izgatavot modernāku vairogu un modernāku zobenu. Kas ir nepieciešams, lai Ukraina spētu saražot vairāk raķešu, vairāk dronu? Vai tā ir, piemēram, nauda no partneriem? Un kas jāizdara, lai tas notiktu ātrāk?  Protams, mums ir nepieciešamas investīcijas, mums ir nepieciešamas zināšanas, mums ir nepieciešamas ražotnes ne tikai Ukrainā, bet arī Eiropā, jo mēs nevaram visu saražot Ukrainā. Un pats galvenais, mums ir nepieciešama konsolidācija un izpratne, ka karš Ukrainā ir nākotnes karš Eiropā. Ja mēs neapturēsim ienaidnieku Ukrainā, viņš ieradīsies Eiropā un klauvēs pie eiropiešu durvīm.

Rīgas Stradiņa universitātē otro dienu norisinās Pirmais Baltijas neatliekamās medicīnas kongress – līdz šim vērienīgākais neatliekamās medicīnas nozares pasākums Latvijā un pirmais šāda mēroga kongress Baltijas reģionā. Šodien notiks kongresa galvenā zinātniskā programma ar starptautisku ekspertu uzstāšanos.

Pretgaisa aizsardzības vienības Latvijā vairāk izvietotas ar domu par lielāko pilsētu sargāšanu, līdz ar to detekcijas nosegums nav visur vienāds un ir iespējami līdzīgi incidenti kā nedēļas nogalē, kad Latgalē, Dridža ezerā, iegāzās un uzsprāga iepriekš nepamanīts drons. Tā intervijā Latvijas Radio atzina Nacionālo bruņoto spēku komandieris Kaspars Pudāns. Viņš teica teica, ka nopietnāki ieguldījumi Latvijas pretgaisa aizsardzībā ir sākti vien pēdējo gadu laikā. Pudāns sprieda, ka Latvijas aizsardzībai ir vajadzīgi papildu radari, jaudīgākas akustiskās detekcijas sistēmas un citi jauni tehniskie risinājumi. Tuvākajā laikā NBS iegūs dažus jaunus radarus, kas izvēlēti pēc ukraiņu ieteikuma. Pudāns atzina, ka ukraiņi tikai pēdējā laikā ir sākuši dalīties un citām valstīm pārdot savas militārās tehnoloģijas.

Pēc pēdējā laika dronu incidentiem neviens nevar garantēt, ka mūsu valstī vienmēr būs simtprocentīga elektrības apgāde, taču svarīgi ir, pirmkārt, par notikušo informēt sabiedrību, otrkārt, operatīvi novērst bojājumus un, treškārt, nemitīgi mācīties no notikušā. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt atzina uzņēmuma „Sadales tīkls” vadītājs Sandis Jansons. Šodien Baltijas enerģētikas forumā spriedīs arī par kritiskās infrastruktūras drošību.

Latvijā katru gadu atklāj vairākus hantavīrusa pacientus, un pērn bijuši seši, šogad – pagaidām viens. Visos gadījumos saslimušajiem bijusi saskare ar grauzējiem. Šis jautājums aktualizējies pēc tam, kad Atlantijas okeānā uz kruīza kuģa miruši trīs pasažieri, kuru nāves cēlonis ir peļu pārnēsātais hantavīruss. Tomēr infektologs Uga Dumpis intervijā Latvijas Radio skaidroja, ka Latvijā konstatētais hantavīruss nav tas pats, kura dēļ miruši atpūtnieki. "Mūsu hantavīruss ir tikai "radinieks" tam hantavīrusam, kas ir Dienvidamerikā, un varētu teikt, tiem abiem vīrusiem nav nekā kopēja. Kopējs ir tas, ka tā izcelsme varētu būt grauzēji, mazie grauzēji, bet mūsu hantavīrusa slimība ir pilnīgi savādāka. Ja tur slimība skar plaušas un sirdi, tad mūsu hantavīruss skar nieres, un mūsu hantuvīrusam ir labāki ārsti," atzīst Uga Dumpis.

Padomju okupācijas gados Latvija zaudēja vairāk nekā 800 miljardus eiro bremzētās attīstības dēļ, intervijā Latvijas Radio pastāstīja Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks, vēsturnieks Gatis Krūmiņš. Viņš jau gandrīz trīs gadus vada okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanas komisiju. Tieši pirms valsts svētkiem Saeimā notika konference "Rusifikācija un padomju koloniālisms Latvijā: juridiski un sociālekonomiski aspekti". Kādēļ bija svarīgi tādu sarīkot?  Laikam jāsāk ar to, ka šis ir tāds laiks, kad diezgan daudzi saka, ka starptautiskās tiesības nestrādā, ka tagad jau vairāk sasniedz tas, kuram ir lielāks spēks un tam ir arī taisnība. Mūsu vēsturiskā pieredze rāda, kādas ir konsekvences, ja kaut kas tāds pasaulē notiek un tiek akceptēts. [Sekas šādai attieksmei] ir mūsu okupācija. 50 gadus mēs bijām zem svešas varas, un varam redzēt ļoti daudz seku. Mēs varam starptautiski mudināt visus paskatīties uz mūsu piemēru, [kas rāda], cik ļoti grūti pēc tam ir šādus starptautisko tiesību pārkāpumus novērst. Ja mēs tagad ignorējam dažādas lietas, piemēram, to, kas notiek Ukrainā. Latvijas piemērs ļoti labi parāda, kas notiks, ja mēs atdosim Krievijai [Ukrainas] teritorijas, [vienalga, vai tās būtu] lielākas vai mazākas. Ir šī starptautiskā dimensija, kurā mums jāskaidro ļoti daudzas lietas, ko mēs arī darām. Un tad ir arī, protams, mūsu nacionālā [dimensija]. Mēs redzam, kādus naratīvus starptautiski izplata Krievijas Federācija. Mēs paši it kā esam norobežojušies no Krievijas informatīvās telpas un diezgan maz ko zinām, tikai drumslas. Bet Krievijā joprojām ir propagandas mašīna, kura ļoti aktīvi strādā visā pasaulē, stāstot, cik ļoti slikti Latvijā un Baltijas valstīs kopumā izturas pret krieviem. Decembrī publicēts Krievijas Ārlietu ministrijas ziņojums par situāciju ar krievvalodīgajiem un viņu tiesībām pasaulē. Visvairāk lapaspušu tajā veltītas tieši Latvijai, un mums tiek pārmests ļoti daudz kas. Protams, ka Krievija ignorē to vēsturisko mantojumu, ko mums atstāja PSRS okupācija, [runājot par] teiksim, skolu reformu, ko mēs veicam. Paldies Dievam, beidzot esam pieķērušies tam nopietni! Tā pārvaram šīs padomju koloniālisma sekas, kas bija rusifikācija. Tāpēc ir ļoti svarīgi skaidrot šo vēstures situāciju.  Otrs stāsts ir, ka, izprotot situāciju, kurā bijām nonākuši, šobrīd varam pieņemt daudz precīzākus un mērķtiecīgus lēmumus. Tāpēc arī deputātiem, no kuriem viena daļa noteikti būs arī nākamajā Saeimā, šīs lietas ir jāzina. Mēs kā pētnieki ar argumentiem viņus mudinām izprast šīs lietas un iedrošinām turēt šo politisko līniju.  Mēs esam organizējuši līdzīgu pasākumu, kur galvenā mērķauditorija bija ārzemju diplomāti. Mūsu vēsture ir ļoti sarežģīta. To īsti līdz galam neizprotot, var rasties jautājumi, ko tad mēs te darām ar krievu valodu, piemēram. Jāskaidro, ka visas šīs lietas, piemēram, rusifikācija, ir notikušas PSRS okupācijas rezultātā kā daļa no koloniālās politikas. Mums jāskaidro, ka mēs šobrīd, īstenojot valsts nepārtrauktības doktrīnu, atjaunojam nacionālu, neatkarīgu valsti, mūsu Satversmi. Mums ir pie tā konsekventi jāpieturas, un līdz ar to mēs arī likvidējam rusifikācijas sekas.  Pēdējie pētījumi jau arī labi parāda, kā rusifikācija tika uzspiesta dažādā veidā, ka tie lēmumi nāca no Maskavas. Esam šos normatīvos aktus analizējuši. Zināmā mērā varam teikt, ka tie kaskadējas: Maskavā pieņem lēmumu un tad uzdod lēmumu vietējām tā sauktajām republikām. Tad šos lēmumus pieņem šeit, Latvijā, protams, vietējie. Tad jau tiek izstrādāts konkrēts plāns, teiksim, par krievu valodas lielāku lietošanu izglītības sistēmā, ko tālāk īstenoja ar jau konkrētiem plāniem, kā aizvietot citus priekšmetus ar krievu valodu, kā šo valodu arvien vairāk integrēt mācību saturā.  Kolēģis Ilmārs Mežs izpētījis, ka rusifikācija bija ārkārtīgi veiksmīga, jo astoņdesmito gadu beigās jauni cilvēki – latvieši 20 līdz 30 gadu vecumā – aptuveni 90 % brīvi pārvaldīja krievu valodu. 

Aizsardzības ministram Andrim Sprūdam (Progresīvie) būs nopietna saruna ar Ministru prezidenti Eviku Siliņu (Jaunā Vienotība), kad viņš atgriezīsies no atvaļinājuma. „Es tā to neatstāšu”, sacīja Siliņa Latvijas Radio, runājot par dronu incidentiem Latgalē. Siliņa uzsvēra, ka aizsardzības nozare saņēmusi milzīgu budžeta daļu, - tā visa dēļ citām nozarēm līdzekļus nepiešķīra vai būtiski samazināja.

Instruktorus Valsts aizsardzības mācībām reģionos nokomplektēt ir vieglāk nekā Rīgā. To intervijā Latvijas Radio sacīja Jaunsardzes centra direktors pulkvedis Valts Āboliņš. Viņš arī sacīja, ka ir liela instruktoru mainība, piemēram, pērn pievienojās 80 jauni instruktori, taču 60 no šī darba aizgāja.

Šonedēļ aprit 40 gadi kopš Čornobiļas katastrofas, un pasaule kara dēļ Ukrainā saskārusies ar jauna veida draudiem – kodolterorismu. Taču Eiropa un pārējā pasaule joprojām nav gatava situācijai, kurā to atomelektrostacijas tiek okupētas. To intervijā Latvijas Radio norādīja ukraiņu zinātniece Katerina Šavanova. Viņas ieskatā okupētās Zaporižjas atomelektrostacijas gadījums kļūs par pamatu jauniem noteikumiem starptautiskajai kodoldrošībai un aizsardzībai. Intervijā zinātniece stāsta par pašreizējo situāciju Čornobiļā, savu darbu šajā teritorijā un kodoldrošību. Ar Katerinu Šavanovu sarunājās Rihards Plūme. Cik saprotu, jūs esat strādājusi Čornobiļā kā radiobioloģe. Varbūt varat pastāstīt, ko jūs pētījāt un ko atklājāt jūs darba laikā? Katerina Šavanova: Man ir maģistra grāds ekoloģijas zinātnē un arī doktora grāds bioloģijā, konkrēti – ģenētikā. Mana kolēģe un grāmatas līdzautore Olena Pareņuka pirms vairāk nekā 15 gadiem lūdza mani pievienoties komandai darbam Čornobiļā. Tas bija pētījums par mikrobiomu – par baktērijām, mikrosēnītēm un to, kāda ir baktēriju ietekme uz radioaktīviem materiāliem un kā radioaktīvie materiāli ietekmē baktērijas. Mēs strādājam ar „mazo pasauli”, nevis ar dzīvniekiem vai augiem. Tas bija mūsu galvenais fokuss. Tas bija pirms apmēram 15 gadiem. Tolaik mēs tur veicām diezgan daudz dažādu eksperimentu. Kad sākās pilna mēroga karš, mēs nomainījām savus laboratorijas halātus un kļuvām par ekspertiem radiācijas drošībā un kodoldrošībā. Jo tagad tas ir svarīgāk par mūsu darbu laboratorijā. Pagājušajā gadā es pievienojos Ukrainas Nacionālajai gvardei un tagad es galvenokārt strādāju par ķīmijas dozimetristi Ķīmiskās bioloģijas, radiācijas un kodolvienībā. Mēs par to jokojam – ja esi bijis Čornobiļā vienreiz, tu tur esi bijis mūžību. Mans pēdējais brauciens uz Čornobiļu bija šī gada martā. Tāpēc ka tā ir liela gadadiena, un daudzi žurnālisti vēlas tur iekļūt. Tas vienmēr ir laiks, kad par Čornobiļu ir vislielākā interese. Galvenokārt tas ir martā un aprīlī, tuvāk „lielajam” (gadadienas) datumam. Mēs joprojām turpinām darbu, jo nevar apstāties. Tieši tas bija mans nākamais jautājums – kāda ir situācija pašā atomelektrostacijā un tās apkārtnē? Un vai jums joprojām ir iespēja tur strādāt. Jūs minējāt, ka tur joprojām dodas, piemēram, žurnālisti, bet kā situācija kopš pilna mēroga iebrukuma ir mainījusies? Katerina Šavanova: Tagad situācija ir skumja un smieklīga vienlaikus, jo tā ir diezgan līdzīga tai, kāda tā bija 1986.gadā, jo tur ir daudz militārpersonu. Tā ir militāra teritorija netālu no robežas. Protams, zinātniekiem ir grūti strādāt, jo daļa teritorijas civiliedzīvotājiem un zinātniekiem ir slēgta. Visi tilti Čornobiļas biosfēras rezervāta teritorijā ir iznīcināti. Tā bija kā liels dabas rezervāts. Tagad starp Pripetes upes kreiso un labo krastu nav tiltu, viss kreisais krasts ir kā aizliegtā teritorija. Mēs tur nevaram strādāt. Ir sarežģīts savienojums ar Slavutiču. Slavutičā dzīvo diezgan daudz Čornobiļas slēgtās zonas strādnieku. Parasti īsākais ceļš no Slavutičas uz Čornobiļu bija caur Baltkrievijas teritoriju. Tur bija vilciens, bet tagad, protams, tas nav iespējams. Tāpēc visiem cilvēkiem turp jādodas pa garu ceļu no Čerņihivas apgabala līdz Kijivas apgabalam un tad uz Čornobiļu. Tas ir grūti. Tagad visiem jāstrādā, piemēram, maiņās – divas nedēļas tur, divas nedēļas mājās. Iepriekš bija četru dienu maiņas Čornobiļā, trīs dienas mājās. Protams, ja divas nedēļas jādzīvo Čornobiļā, ir nepieciešams kaut kas līdzīgs kopmītnei. Pēc krievu karaspēka tās visas iznīcināja, mums tās jāatjauno.

Noturēt mākslinieciskās un stratēģiskās ambīcijas laikā, kad finansējums kultūras nozarei sarūk – to kā vienu no grūtībām savā darbā saredz jaunais „Latvijas koncerti” vadītājs Timurs Tomsons, kurš amatā stāsies no jūnija. Raidījumā „Labrīt” viņš uzsvēra, ka kapitālsabiedrībā ir nodarbināti trīs izcilākie Latvijas kolektīvi – "Sinfonietta Rīga", Latvijas Radio koris un Latvijas Radio bigbends un mūziķu profesionalitāte nav apšaubāma. Tomēr Rīga, no infrastruktūras viedokļa, kamēr vēl tai nav savas Nacionālās koncertzāles, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, šobrīd iepaliek. -- Vakar, 22. aprīlī, kļuva zināms, ka VSIA "Latvijas Koncerti" jaunais valdes loceklis. Kultūras ministrijas atklātajā konkursā par uzvarētāju ir izvēlēts Timurs Tomsons, kurš līdz šim ir bijis Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" valdes priekšsēdētājs un arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas padomes priekšsēdētājs.

ASV neizstāsies no NATO – par to ir pārliecināts Latvijas aizsardzības ministrs Andris Sprūds no "Progresīvajiem", jautāts par atkārtotajiem prezidenta Donalda Trampa izteikumiem par Ziemeļatlantijas aliansi. Intervijā Latvijas Radio ministrs sacīja, ka diskusijas alianses ietvaros vienmēr ir bijušas, un uzsvēra, ka jāvērtē tas, kas notiek pašas alianses ietvaros.

Amerikas Savienoto Valstu sankciju atvieglošana pret Baltkrieviju apmaiņā pret politieslodzīto atbrīvošanu nemainīs autoritārā līdera Aleksandra Lukašenko rīcību vai domāšanu. Tā intervijā Latvijas Radio norāda Anaīsa Marina, domnīcas Chatam House Krievijas un Eirāzijas programmas asociētā biedre. Viņa uzsver, ka, lai gan amerikāņu sarunas ar Minsku var būt noderīgas, Eiropai nav jāseko ASV pēdās un jāietur stingra sankciju politika pret Baltkrieviju. Savukārt Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju nav noteiktas pietiekami lielā apjomā un sekojušas pārāk vēlu, tādēļ nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja tām ir ierobežota ietekme. Rihards Plūme: Eiropas Savienība ir pieņēmusi gandrīz 20 sankciju paketes pret Krieviju, taču tas vēl nav spējis mainīt domāšanu Krievijā un tās agresīvo nostāju. Cik veiksmīgas, jūsuprāt, šīs sankcijas ir bijušas? Diemžēl sankciju ieviešana ir bijusi pārāk maz un pārāk vēlu. Esmu starp tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka 2022.gada februārī vai pat 2014.gadā vajadzēja pieņemt stingrākas, plašākas un agresīvākas sankcijas. Ekonomiskās sankcijas. Mums nevajadzēja izvairīties no stingrākas ar enerģētiku saistīto sankciju piemērošanas. Mēs esam gaidījuši pārāk ilgi. Iedomājieties – ja līdz tam laikam mēs to būtu izdarījuši, Krievijai nebūtu tik daudz laika, lai organizētos un izveidotu vairāk nekā 800 kuģu ēnu floti, lai apietu sankcijas. Vēl viens virziens, kurā, manuprāt, mēs esam atturējušies no reāliem lēmumiem, ir vīzu aizliegums un aktīvu iesaldēšana pret indivīdiem. Ja padomā, ka lielākā daļa politiskās elites, Krievijas valdības locekļu un parlamenta locekļu bērni mācās Apvienotajā Karalistē, Parīzē, Berlīnē, Eiropas galvaspilsētās, īpaši Rietumu galvaspilsētās vai Itālijā, kur ir jaukas villas Rivjērā... šie cilvēki varēja tikt pakļauti ierobežojumiem daudz agrāk. Tagad mēs cenšamies iedzīt, un mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka sankcijām ir ierobežota ietekme uz Krievijas rīcības maiņu. Un kādi instrumenti mums joprojām ir? Kādas ir Eiropas spējas piespiest Krieviju sēsties pie sarunu galda ar reālistiskiem nosacījumiem? Vai mēs, es domāju Eiropa, joprojām gaidām uz nākamo soli no ASV un domājam, ka paši vairs neko daudz izdarīt nevaram? Redziet, kad mēs runājam par sankcijām, Eiropas Savienībai ir potenciāls pastiprināt savu ofensīvo atbildes arsenālu pret Krieviju. Tas ir politiskās gribas jautājums un vienotības jautājums. Un diemžēl, neskatoties uz to, ko mēs esam dzirdējuši, šī līdzīgā domāšana un vienotība nav redzama.Kā piemērs – Apvienotā Karaliste vairs nav Eiropas Savienībā. Par to ir ļoti žēl, jo mēs kā eiropieši kopā esam stiprāki. Man patiktu redzēt, ka tiek veidotas jaunas alianses, koalīcijas, neskatoties uz breksitu. Un, piemēram, lai Francijai būtu daudz ciešākas attiecības ar Apvienoto Karalisti, lai aizpildītu mūsu aizsardzības robus, ja padomājam par visām jomām, kurās mēs esam savstarpēji papildinoši un kur mums vajadzētu sadarboties. Kas attiecas uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tad es uzskatu, ka vairāk nekā gada ilgā Trampa būšana pie varas nodarījusi milzīgu kaitējumu Eiropas Savienības vienotībai. Ja atceraties, ko jau pagājušajā gadā Minhenē dzirdējām no ASV, proti, apzinātu administrācijas nodomu graut mūsu pašu institūcijas, atbalstot galēji labējās kustības, apgalvojot, ka tas ir nepieciešams, lai ievērotu mūsu vārda brīvības principus un tā tālāk – tieši šāda valoda atspoguļo to, ko Krievija ir darījusi pret mums pēdējos 15 gadus. Tātad mēs esam iesprostoti starp diviem pretiniekiem, es teiktu. Es negribētu teikt ienaidniekiem, bet ASV cenšas mūs graut tāpat kā Krievija. Un cilvēki prāto, vai tās nav sabiedrotās šajos centienos mazināt mūsu kā eiropiešu spējas pašiem izlemt, ievērot mūsu vērtības un ļaut Ukrainai zināt, ka mēs esam tās pusē un ka mēs to atbalstīsim cik ilgi būs nepieciešams, tostarp ļaujot Ukrainai pievienoties Eiropas Savienībai, kas ir ģimene, kurā tai pienākas vieta.

Vairāk nekā 500 taksometru vadītāji šodien izbrauc Rīgas centrā, protestējot pret to, ka valdība nav izpildījusi taksometru nozares izvirzīto ultimātu un neierobežo platformas "Bolt" monopolu. Protesta akcijas notiek arī Jelgavā un Daugavpilī. Iespējami būtiski satiksmes ierobežojumi. Licencēto pasažieru komercpārvadātāju attīstības asociācijas (LPKAA) valdes priekšsēdētāja Ella Petrova šorīt Latvijas Radio skaidroja, ka protesta mērķis ir vērsties pret vienas platformas monopolstāvokļa izmantošanu.

Ukrainā rehabilitācijai kā atsevišķai nozarei ir vien pieci gadi, tāpēc to var saukt par jaunu jomu, kur speciālistiem jādodas uz citām valstīm pieredzes apmaiņā. Un to viņi dara viesojoties arī Latvijā. Marta beigās Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari" pieredzes apmaiņā ieradās 24 ukraiņu rehabilitācijas speciālisti un kā atzīst centra vadītāja Ilze Viņķele, speciālistiem rāda visas pieejamās iespējas. -- Jau dažus mēnešu Nacionālā rehabilitācijas centra "Vaivari" valdes priekšsēdētājas amatā stājusies bijusī veselības ministre Ilze VIņķele. Uzsākot darbu, viņa solīja sakārtot un optimizēt pārvaldes procesus, uzlabot iestāžu sadarbību, veicināt kvalitāti un stiprināt akadēmisko sadarbību un pētniecību.

Latvijas Žurnālistu asociācijas kopsapulcē šovakar, 27. martā, vēlēs jauno valdi. Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) pašreizējā vadītāja Anastasija Tetarenko-Supe Latvijas Radio sacīja aizvadīts ļoti piesātināts gads. Žurnālisti nereti saskaras ar dažādiem šķēršļiem darbā, lai to apzinātu un risinātu, asociācija izveidojusi arī tā saukto “Trauksmes pogu”, bet nesen parakstīts jauns sadarbības memorands ar Valsts policiju par rīcību apdraudējuma situācijās. Tetarenko-Supe sacīja, ka dienestiem ne vienmēr ir pietiekama izpratne par žurnālistu darbu un skaidrojošais darbs pamazām sasniedz mērķi.

Ceļu infrastruktūra neietekmē smagos negadījumus uz Latvijas autoceļiem, to rādot pētījumi par 2025.gadu. Par to Latvijas Radio raidījumā Labrīt stāstīja VAS "Ceļu satiksmes drošības direkcija" satiksmes drošības eksperts, Smago ceļu satiksmes negadījumu izpētes projekta vadītājs Oskars Irbītis. -- Eiropas Komisijas jaunākie provizoriskie dati rāda, ka pērn uz Eiropas ceļiem bojā gājuši aptuveni par 3% mazāk cilvēku nekā gadu iepriekš. Tomēr progress valstīs ir ļoti nevienmērīgs. Piemēram, Igaunijā bojāgājušo skaits gada laikā samazinājies pat par 38%, kamēr Latvija joprojām ir starp valstīm ar augstāko mirstību ceļu satiksmē – ceturtajā vietā Eiropas Savienībā.

Agrāk nekā jebkad iepriekš, jau no marta sākuma, šoreiz tiek komplektēti vēlēšanu iecirkņi gaidāmajām 15. Saeimas vēlēšanām rudenī. Tā Latvijas Radio stāstīja Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekššedētājs Māris Zviedris. CVK ļoti respektē Valsts prezidenta ieteikumu gaidāmajās Saeimas vēlēšanās balsu skaitīšanu veikt manuāli. Zviedris sacīja, ka visdrīzākajā laikā pieņems lēmumu. Viņš nedaudz precizēja iepriekš teikto, ka šāds lēmums neko neietekmēs finansiāli. Tā nav, teica Zviedris. Viņš norādīja, ka ir laicīgi jāparedz līdzekļi tam, lai veiktu balsu skaitīšanu ar rokām.

Šodien, 21. martā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā turpinās Rīgas grāmatu svētki. Uz tiem dosies arī Inese Poriņa. Aizrautīga grāmatu lasītāja un grāmatu blogere ar segvārdu “Lasītnašķis”. Ikdienā Inese strādā Dubeņu bibliotēkā, Dienvidkurzemes novadā un ir vairāku grāmatu klubu vadītāja. Vēl viņa ir biedrības “Laiks lasīt” dalibniece un dara vēl daudz citu darbu, kas saistīti ar grāmatām un lasīšanu. Grāmatas Ineses dzīvē ir no četru gadu vecuma, kad opis viņai iemācīja lasīt. Kad citi pirmajā klasē tikai burtoja, Inese jau lasīja  “Bagātību sala” skolotājai par brīnumu. Tolaik Inese gan jutās vientuļa, jo lasīšana vienaudžu vidū nekotējās.  "Tad tu esi ļoti gudrs, varbūt zubrītājs skolā, un tad īsti neviens negribēja draudzēties un tāpēc es to jutu kā stigmu, kā tādu slēpjamu noslēpumu, es lasu mājās, klusi, viena pati." Tomēr tas, kas bērnībā likās slēpjams, daudz vēlāk izrādījās Ineses lielā iespēja. Pandēmijas laikā Inese Poriņa atklājā grāmatu blogošanu - uzzināja, ka cilvēki raksta atsauksmes par izlasīto un citiem ir interesanti tās lasīt.  "Citreiz gribējās parunāt par grāmatu, bet ar ko tad tu runāsi, ja apkārt neviens nelasa. Un tad sāku runāt internetā ar sevi, rakstot savas atsauksmes kā reflektāciju par izlasīto grāmatu. Tad piesekoja 10 cilvēki, tad simt, divi simti. Pēc trīs gadiem bija 400 cilvēki. Man likās, ak Dievs, tas ir pūlis." Intervijā ar Inesi bija interesanti iepazīt grāmatu blogošanas aizkulises, piemēram, cik grūti ir rakstīt atsauksmi latviešu grāmatām, it īpaši, ja autoru pazīsti. "Man pēdējā laikā nav sliktu atsauksmju, ja ir, tad ļoti reti. Jo tās grāmatas es principā nelasu. Es sāku lasīt, saprotu, vai nu grāmata slikta, vai mani vienkārši neuzrunā, es neturpinu lasīt. Es par to arī atsauksmi nerakstīšu." Ineses Poriņas grāmatu blogs "Lasītnašķis" sākās kā hobijs. Pateicoties viņas rakstītajām atsauksmēm soctīklos, viņa satika īstos cilvēkus un nu jau tā ir Ineses karjera - jau vairāk nekā gadu viņa strādā Dubeņu bibliotēkā.

Dažādu vīrusu sezona tuvojas noslēgumam, taču noteikti vēl nevar teikt "hop!". Savukārt ērces tikai nesen modušās. Tas atgādina par senu, nepadarītu mājasdarbu, intervijā Latvijas Radio norāda Bērnu slimnīcas bērnu infektoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Dace Zavadska. Proti, lai arī Latvija ir endēmiska valsts - ar ērču encefalīta vīrusu inficētas ērces ir visā valstī, bezmaksas vakcinācija bērniem joprojām saistās tikai ar noteiktām vietām Latvijā. Par ērcēm un vakcināciju, kā arī vīrusu sezonu izvaicājam Daci Zavadsku. Pirms aptuveni pusotras nedēļas Latviju pāršalca ziņas, ka respiratori sincitiālais vīruss jeb RSV joprojām rada nopietnus draudus zīdaiņu veselībai, un ka Bērnu slimnīcā slimnīcas infektoloģijas nodaļu gandrīz vai pārpludina šie pacienti, vairāki mazi bērni arī smagā stāvoklī. Kā ir šobrīd? Dace Zavadska: Vispirms es vēlos pateikt, ka tas nav nekas jauns. Gan pats vīruss kā tāds, tas ir gadu desmitiem jau zināms, gan tas, ka vīruss gandrīz katru sezonu vairāk vai mazāk rada uz laiku intensīvu pieplūdumu gan ambulatori ģimenes ārstiem, gan slimnīcās, tajā skaitā jaundzimušo nodaļās. Kādēļ tas varbūt izskan pēdējos gados un arī šogad vairāk? Tādēļ, ka ir iespējams to novērst. Ar imūnu profilaksi, gan ar vakcīnām, gan ar ilgstošas darbības antivielām, ko tādas gudrākās valstis jau pāris sezonas ļoti labi izmanto.

Jau 2025. gada sākumā bijis nojaušams, ka aviokompānijai "airBaltic" būs grūti iekļūt akciju biržā, tā intervijā Latvijas Radio sacīja satiksmes ministrs Atis Švinka no "Progresīvajiem". Taču viņš izvairījās atbildēt uz jautājumu, kāpēc līdz šim brīdim sabiedrībai to neteica. Jau tuvākajā laikā no aviokompānijas vadības viņš sagaida redzējumu, kā uzņēmums piesaistīs kapitālu.

Jaunās māmiņas ar smagu depresiju, cilvēki ar pašnāvnieciskām domām, mediķi un citu tā dēvēto palīdzošo profesiju pārstāvji – arī viņi ir aizpildījuši jauno digitālo rīku "Palīdzības anketa". Tas ir ļoti liels zinātniskais pētnieciskais darbs, kas iedzīvināts praksē un jau palīdzējis pasargāt daudzu cilvēku veselību no dzīvībai bīstamiem stāvokļiem. Tā intervijā Latvijas Radio pastāstīja Nacionālā psihiskās veselības centra Zinātniskā institūta vadītāja, psihiatre Liene Sīle. Viņas komanda šo anketu izveidoja, iedzīvināja un vairāk nekā divus mēnešus īsteno praksē. Finansējums nāca no Nacionālā Veselības dienesta inovācijas laboratorijas. Jūs kā palīdzības anketas idejas autore esat sacījusi, ka anketa ir tapusi zināmā mērā izmisuma dēļ. Darba ikdienā bijis izmisums, redzot, ka cilvēki neatkarīgi no dzīves situācijas, sūdzībām un simptomiem tiek visi ierakstīti vienā garā rindā. Un ka tas ir nežēlīgi pret cilvēkiem, kuriem ir pašnāvības riski vai hronisko psihisko slimību paasinājumi. Tagad ir aptuveni 3000 aizpildītu palīdzības anketu, bet, ja mēs runājam par tādu pašu izmisīgāko, cik bieži un kādās situācijās ir bijusi iespēja jau tagad glābt cilvēkus? Liene Sīle: Mazliet precizējot, jā, šie ir mani vārdi, un mūsu palīdzības anketas autoru komandā mēs esam astoņi psihiatri. Mēs esam zinātniskie vadītāji, IT speciālisti. Tas ir ļoti liels zinātniski pētnieciskais darbs, kas šobrīd strādā praksē. Un par to vārdiņu "izmisums" – doma bija, ka iepriekš pieteicās visa veida cilvēki ar visa veida, piemēram, pat attiecību problēmām. Piemēram, paaudžu konfliktu, skolas studiju vai romantisku gaidu nepiepildījuma dēļ. Cilvēki ar ne tik augstas prioritātes un pat ne medicīnisku problēmu tika ierakstīti tajā pašā rindā, kur cilvēki ar īstu saslimšanu, ar dzīvībai bīstamiem stāvokļiem. Tas izmisums ir netaisnīgumā, jo katram jau ir savas vajadzības, un mēs nevaram visus vērtēt pēc viena rindas klasifikatora un visiem sniegt vienādu palīdzību. Šo trīs mēnešu laikā mēs esam tiešām ļoti gandarīti, ka triāžas sistēma jeb prioritizēšana psihiatrijā strādā. No gandrīz 3000 gadījumiem mēs redzam, ka konsultējam katru ceturto, varbūt katru piekto. Arī no šiem konsultētajiem pacientiem mēs redzam, kad medicīniskie kritēriji neizpildās, ka, iespējams, palīdzība ir jāsniedz citur. Akūtie gadījumi tiek ļoti precīzi prioritizēti. Mums ir pacienti, pieņemti divdesmit četrās stundās, kuriem bijis bail vērsties pēc palīdzības neatliekamā kārtā. Cilvēks ir aizpildījis anketu, mēs viņu esam iedrošinājusi, viņš ir atnācis, un kopīgi esam devušies uz uzņemšanas nodaļu. Un viņš saņēmis augstākā līmeņa akūto palīdzību.

Arodbiedrības ir gatavas doties pie Valsts prezidenta un cīnīties tālāk par taisnīgu darba samaksu virsstundām un darbu svētku dienās. To Latvijas Radio teica Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns. Darba likuma izmaiņas šonedēļ izraisīja arī diskusijas Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, jo arodbiedrības nepiekrīt izmaiņām, kas ir par labu darba devējam. Baldzēns sacīja, ka arodbiedrības ir vienotas savās prasībās.

Plūdu situācija šogad Latvijā varētu būt krietni sarežģītāka nekā citos gados. Tā Latvijas Radio atzina Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) priekšnieks Mārtiņš Baltmanis. Viņš atsaucās uz sinoptiķu prognozēm, ka pali un plūdi šogad būs lielāki, jo Latvijā ilgstoši bija bieza sniega un ledus kārta. Glābēji gatavojas, ka vispirms pali gaidāmi Kurzemē – Ventā un Bārtā, tad sekos Lielupes baseins un Gauja Siguldā, Ādažos un Carnikavā, bet pēdējā būs Daugava un vietas ap to. Baltmanis atzīmēja, ka šogad pali var veidoties arī ap ezeriem.

Katrs trešais pieaugušais Latvijas vīrietis savu mentālo veselību vērtē kā sliktu vai ļoti sliktu. Taču vairāk nekā 40% pauž, ka ar mentālās veselības problēmām vīrietim jātiek galā pašam. Vēl ceturtā daļa nezina, pie kā vērsties šādās situācijās. Tādu ainu iezīmē "Norstat Latvija" un sociālās kampaņas “Tavs klusums nav spēks” īstenotāju veiktā sabiedriskās domas aptauja. Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras docētājs Jānis Mednieks stāsta, ka mentālās velesības problēmas var noteikt pēc cilvēka dzīves kvalitātes pazemināšanās.

Latvijas vēstnieks Ukrainā Andrejs Pildegovičs aicina būt piesardzīgiem minot konkrētus datumus, kad Ukraina varētu iestāties Eiropas Savienībā. Intervijā Latvijas Radio viņš norādīja, ka ir saprotama Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vēlme sagaidīt iestājdatumu pārskatāmā nākotnē. Līdzīgi tas bijis arī Latvijai, kad mēs virzījāmies uz šo savienību, taču Ukrainas gadījumā sarunu atvēršanu bloķē Ungārija. -- Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šodien, 24. februārī, solījis nākt klajā ar svarīgu paziņojumu, kas saistīts prezidenta vēlēšanu rīkošanu un iespējamo referendumu par nosacījumiem valsts pamierā ar Krieviju. Tikmēr ukraiņi turpina spītēt salam gan frontes līnijās, gan savos mājokļos, ticot, ka jau drīz asiņainam karam pienāks beigas un Ukraina, iespējams, jau drīz pievienosies arī Eiropas Savienības valstu saimei.  

Rīt, 24. februārī, apritēs jau četri gadi kopš agresorvalsts Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā intervijā Latvijas Radio sacīja Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš, karadarbības raksturs starp Krieviju un Ukrainu šobrīd nav mainījies. Tūkstoš kilometru garajā frontes līnijā vairāk vērojama tehnoloģiju un dronu klātbūtne un ir runa par diviem smaguma punktiem.

Bērniem Latvijā netiek nodrošināta vienlīdz kvalitatīva pamatizglītība. Tā revīzijā secinājusi Valsts kontrole. Lai gan valstī ir vienots pamatizglītības standarts un skolas ir akreditētas, tomēr mācību apjoms un vērtēšanas pieeja skolās būtiski atšķiras. Tas savukārt ietekmē skolēnu mācību rezultātus un iespējas turpināt izglītību nākamajā pakāpē. Turklāt praksē nereti netiek īstenots pat plānotais stundu skaits, kas vēl vairāk pasliktina skolēnu sagatavotību.  -- Pamatizglītības programmās Latvijā mācās vairāk nekā 183 tūkstoši skolēnu 583 skolās. Pašvaldību izdevumi izglītībai ir pieauguši līdz vairāk nekā 900 miljoniem eiro, tomēr tas nav nodrošinājis vienlīdzīgu kvalitāti visās skolās. Tā secinājuši revidenti.

Cīņā ar telefonkrāpniekiem var palīdzēt tikai neiesaistīšanās nekādās diskusijās pa tālruni. To Latvijas Radio atzina Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis no „Jaunās Vienotības”. Viņš pauda, ka līdzīgi kā pērn, arī šogad varētu sagaidīt apkrāpto cilvēku skaita un izkrāptās naudas apjomu rekordus. Īpaša apkrāpjamo riska grupa esot vecāki cilvēki.

Ukraina vēl šopavasar varētu sarīkot ne tikai prezidenta vēlēšanas, bet arī referendumu par pamiera ar Krieviju nosacījumiem. Tā vakar, 11. februārī, ziņoja izdevums “Financial Times”, atsaucoties uz avotiem Eiropas Savienībā. Šādu soli Kijiva varētu spert ASV spiediena dēļ, jo Vašingtona kārtējo reizi uz spēles likusi drošības garantijas. Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova, kas strādājusi ES struktūrās Kijivā, Latvijas Radio stāstīja, ka aktuālajā konstitūcijā nav atļauts rīkot vēlēšanas ārkārtas stāvokļa situācijā, tāpat jautājums ir par milzīgo pilsoņu skaitu citās pasaules valstīs. Bez tam būtisks aspekts ir arī sagrautā infrastruktūra un telpas vēlēšanu rīkošanai. Savukār, Zelenska popularitāte sabiedrībā joprojām ir augsta, stāstīja Vizgunova.

Jau gadu Baltijas valstis ir atslēgušās no tā dēvētā BRELL elektrotīkla loka ar Krieviju un Baltkrieviju, un pievienojušās Eiropas tīklam. Aizvadītais gads parādījis, ka energosistēma ir drošāka, bet vēl ir, kur augt, to Latvijas Radio atzina klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis no Zaļo un zemnieku savienības. -- „Enerģētikas sistēma nav noslēgts trauks. Darbs notiek Baltijas līmenī un bieži enerģija plūst uz Poliju un citām valstīm, un mēs esam atkarīgi no visas sistēmas”. Tā, vaicāts par "Latvenergo" iespējamo lielo peļņu šajā īpašajā ziemā, Latvijas Radio stāstīja "Latvenergo" izpilddirektors un Pasaules enerģētikas padomes Latvijas nacionālās komisijas viceprezidents Mārtiņš Čakste.

Apmēram 2-3 mēnešu laikā Latvija varētu saņemt pilnu informāciju no ASV tiesībsargājošajām iestādēm par tā saucamajos Epstīna failos ar Latviju saistītajām epizodēm. Tā Latvijas Radio sacīja ģenerālprokurors Armīns Meisters. Viņš atzina, ka ASV ir gatava dalīties ar autentiskiem materiāliem. -- Šomēnes pasauli un arī Latviju satricināja jaunākais tā dēvēto “Epstīna failu” laidiens. Latvijas un Rīgas vārdi publiskotajos Džefrija Epstīna failos pieminēti vismaz 1300 reizes. Ir minētas modeļu aģentūras un atsevišķas personas.

No jaunajiem skolotājiem, kas skolojušies programmā "Mācītspēks" 94% absolventu palikuši pedagoģijā. To Latvijas Radio intervijā sacīja profesore, Latvijas Universitātes pirmā cikla profesionālās augstākās izglītības studiju programmas "Skolotājs" direktore Ieva Margeviča-Grinberga. Šie absolventi ir strauji kāpuši pa karjeras kāpnēm kļūstot par izglītības pārvalžu vadītājiem, direktoriem un viņu vietniekiem. -- No šodienas līdz pat 2. martam var pieteikties darba vidē balstītajām studijām „Macītspēks”. Kandidātiem ir jābūt augstākajai izglītībai.

“Lieliskas darba un studiju iespējas Krievijā!” – ar šādiem solījumiem Krievija pēdējos mēnešos aktīvi cenšas uzrunāt iedzīvotājus valstīs ar zemāku ienākumu līmeni, īpaši Āfrikā. Daudzi šādu programmu dalībnieki realitātē nonāk Krievijas armijā un dronu ražotnēs. To, kā šī shēma darbojas, pirms laika pētīja Latvijas Radio dezinformācijas pētniece un faktu pārbaudītāja Anete Bērzkalne. Šoreiz viņa meklējusi atbildes, kā to ir iespējams novērst un vai mēs, Baltijas valstu iedzīvotāji, arī varam ko ietekmēt, sarunājoties ar Igaunijas nevalstiskās organizācijas „Mondo” pārstāvi Kelli Ēku. Mūsdienās procesi vienā pasaules daļā var negaidīti ietekmēt notiekošo pat tūkstošiem kilometru attālumā. Tā piemēram, nelabvēlīgi dzīves apstākļi Āfrikas valstīs var radīt priekšnoteikumus tam, ka cilvēki labākas dzīves meklējumos attopas Krievijas armijas mašinērijā, kas kalpo tās karam Ukrainā.  Kelli Ēka: "Mondo" ir Igaunijas nevalstiskā organizācija, un mēs strādājam attīstības sadarbības, humānās palīdzības un arī globālās izglītības jomās. Mēs darbojamies 11 valstīs, kā arī pašā Igaunijā, un mēs patiesībā mēģinām diezgan daudz sadarboties arī ar saviem Baltijas kolēģiem. Tas, ar ko mēs ļoti daudz nodarbojamies Igaunijā, ir sabiedrības informēšana par to, kāpēc Igaunijai, bet arī citām Baltijas valstīm, būtu jāiesaistās attīstības sadarbībā un humānajā palīdzībā; kāpēc mūsu darbs ir nepieciešams un kāpēc tas, ko darām, būtu jāatbalsta. Iemesls, kāpēc mēs uzskatām, ka pat tad, ja esam mazas valstis, mums ir jāstrādā ar attīstības sadarbības un humānās palīdzības jautājumiem, ir tas, ka tikai pirms 25 gadiem, jau pat pirms 26 gadiem – pati Igaunija saņēma humāno palīdzību un attīstības sadarbības atbalstu. Mēs esam redzējuši, cik lielu labumu tas ir devis, un cik ļoti tas ir palīdzējis mūsu valstij. Tagad ir mūsu pienākums dot atpakaļ un parādīt solidaritāti, dzīvojot šajā globālajā pasaulē.

Kāpēc Baltijas valstis spēja atjaunot valstiskumu pēc 50 gadiem padomju okupācijā un kādas paralēles vērojamas Krievijas rīcībā pret Baltijas valstīm un Ukrainu? Uz šādiem jautājumiem atbildes sniedz Rīgas Juridiskās augstskolas profesores Inetas Ziemeles grāmata, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā „Valsts nepārtrauktība un pilsonība: Baltijas valstis un Krievija. Pagātne, tagadne un nākotne kā to nosaka starptautiskās tiesības.” Latvijas Zinātņu akadēmija to atzinusi kā vienu no pērnā gada Latvijas zinātnes sasniegumiem kā unikālu juridiskās pētniecības darbu. Grāmata iznākusi angliski starptautiskā izdevniecībā „Brill”. Tas gan ir papildināts izdevums, kura pirmā versija par šo tēmu iznāca jau pirms 20 gadiem. Par valstu tiesībām gadsimtu mijā un mūsdienās ar Inesi Ziemeli sarunājās Ilze Kuzmina. Kāpēc bija svarīgi pie šīs tēmas atgriezties un kas šajā laika posmā ir mainījies? Ineta Ziemele: Pirmām kārtām pirms 20 gadiem mūsu, Baltijas valstu, prasība par valsts nepārtrauktību un tas, ka mēs risinājām pilsonības jautājumu, starptautiskajā sabiedrībā tika diezgan pamatīgi apstrīdēts. Tas bija iemesls, kāpēc ķēros klāt pie šīs tēmas un sāku to šķetināt. Es arī gribēju saprast, kādi ir standarti un kā mums vajadzēja darboties. Svarīgi saprast pēc 20 gadiem, vai mūsu skatījums uz mūsu vēsturi, tiesiskajām prasībām, risinājumiem pēc okupācijas ir pieņemts, ir nostiprinājies [starptautiskajā sabiedrībā]. Tas ir ļoti labs laika posms, jo ir arī izveidojusies valstu prakse, kura toreiz, kad es sāku strādāt pie šī temata, bija ļoti minimāla. Līdz ar to šī grāmata ir jauna tādā ziņā, ka tā revidē tos pirmos mēģinājumus [pastāvēt uz valsts kontinuitāti], kā arī faktiski nostiprina un konsolidē Baltijas valstu pozīciju starptautiskajās tiesībās un attiecībā pret Krieviju, kura, protams, visam nepiekrīt. Šobrīd otrs lielais iemesls [grāmatas izdošanai] ir ļoti svarīgs arī Ukrainas kontekstā, tajā, kā Krievijas Federācija, piemēram, okupēja Krimu. Jā, tā ir okupācija, pat ja viņi uzskata, ka to anektējuši, bet pēc manas analīzes un pēc Baltijas valstu piemēra tā ir okupācija. Tāpat pieminēta arī situācija ar Krievijas pilsonības uzspiešanu okupētajās teritorijās. Ar valodas jautājumu Ukrainā tāpat ir ļoti daudzas paralēles. Es tās arī nedaudz grāmatā ieskicēju, norādot, ka konkrēti šis aspekts, vai šī tēze ir svarīga Ukrainas situācijā.

Situācija Ukrainā tiešām ir ļoti sarežģīta. Tā Radio rīta programmā teica Latvijas vēstnieks Ukrainā Andrejs Pildegovičs. Viņš teica, šī ir neparasti auksta ziema, bet Ukrainā - tā kā tā ir vairāk uz Dienvidiem, mājas nav siltinātas. Iedzīvotāji cieš no aukstuma un dēvē to par krievu izraisītu Holodomoru. Nekas neliecina, ka Krievija gatavotos pārtraukt uzbrukumus, bet ukraiņi lūdz Dievu, ilgojas, bet īstas ticības uz drīzu mieru nav, sacīja vēstnieks.

True crime jeb patieso noziegumu stāsti kļuvuši par ļoti pieprasītu mediju saturu. Filmas, seriāli, raidījumi un podkāsti ar patieso noziegumu izpēti ir skatītāko un klausītāko topu virsotnēs. Un interese tikai turpina pieaugt. Pamazām arī latviešu valodā tiek radītas patieso noziegumu filmas un raidījumi*. Tiesu psiholoģijas un kriminoloģijas docētāja Rūta Treija jau vairākus gadus dažādās Latvijas pilcētās vada izklaidējošas lekcijas par noziegumiem un noziedznieku prātiem. Lekcijas ir labi apmeklētas un raisa plašu interesi. Tāpēc žurnāliste Dace Krejere aicināja Rūtu Treiju uz sarunu par patieso noziegumu žanra popularitāti. -- *Latvijas Sabiedriskais medijs ir radījis audio deketīvu "Plānās sienas", "Tet" šonedēl sāka jauno sezonu ar dokumentālā raidījuma "Nozieguma rekonstrukcija" pirmo sēriju, kā arī prezentēja gaidāmo dokumentālo izmeklēšanas seriālu "Bez pēdām. Anna Jansone".

Šodien, 19. janvārī, Šveices pilsētā Davosā sāksies ikgadējais Pasaules Ekonomikas forums. Tas pulcēs aptuveni trīs tūkstošus dalībnieku – gan politiskos līderus, gan dažādu jomu, piemēram, ekonomikas un zinātnes jomu pārstāvjus. Īpaša uzmanība forumā būs pievērsta ASV prezidentam Donaldam Trampam, kurš nedēļas nogalē paziņoja, ka ASV noteiks papildu muitas tarifus tām Eiropas valstīm, kas pretosies viņa iecerei pārņemt Grenlandi ASV kontrolē. Trešdien, 21. janvārī, forumā paredzēta Trampa uzruna. Tramps jau vairākkārt izteicies, ka vēls Grenlandi iegūt ASV kontrolē un neizslēdz arī militāra spēka pielietošanu. Latvijas Ārpolitikas institūta Drošības programmas vadītājs Imants Lieģis ir pārliecināts, ka Grenlandes jautājumu vēl joprojām var risināt sarunu ceļā.

Vēsturnieks Toms Ķikuts decembrī izvēlēts par jauno Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vadītāju. Patlaban norit darbs pie Rīgas pils atjaunotajā daļā ierīkotās ekspozīcijas un par tās tapšanu un nākotnes plāniem, kā arī par muzeja apmeklētājiem, krājuma pētniekiem, kā arī par barikāžu laiku un tā atceres nozīmi, plašāk  sarunā ar Tomu Ķikutu.

Vēsturnieks Toms Ķikuts decembrī izvēlēts par jauno Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vadītāju. Patlaban norit darbs pie Rīgas pils atjaunotajā daļā ierīkotās ekspozīcijas un par tās tapšanu un nākotnes plāniem, kā arī par muzeja apmeklētājiem, krājuma pētniekiem, kā arī par barikāžu laiku un tā atceres nozīmi, plašāk  sarunā ar Tomu Ķikutu.

Reģionālo augstskolu pievienošana Rīgas Tehniskajai universitātei ir palīdzējusi piesaistīt studentu skaitu gan Liepājas, gan Rēzeknes akadēmijā. Vēl novērots, ka reģiona skolām padziļinās sadarbība ar reģionu pilsētu pašvaldībām un uzņēmumiem. Komentē Rīgas Tehniskās universitātes Attīstības un finanšu prorektors Artūrs Zeps.

Vai novecošana un nāve patiešām drīz vairs nebūs mūsu problēma? Šis ir centrālais jautājums, uz kuru savā jaunajā dokumentālajā filmā ”Frankenšteins 2.0” atbildi meklē režisors Dāvis Sīmanis. Lai pētītu mūsu sabiedrības apsēstību ar nemirstību, viņš pirms vairākiem gadiem ar radošo grupu devās ceļojumā uz dažādām valstīm, kur sastapa zinātniekus, tehnoloģiju pionierus un pašpasludinātus nemirstības praviešus. Izziņas ceļojumā gūtās atziņas tad arī apkopotas filmā, kas veidota nedaudz ironiskā intonācijā un ar veselīgas skepses piedevu. Ceļu pie skatītājiem Latvijas kinoteātros filma sāks 14.janvārī. Filmai tāds diezgan draudīgs nosaukums – ”Frankenšteins 2.0”. Ko tas par filmu pasaka un kādā intonācijā tas būtu jāizrunā? Dāvis Sīmanis: Visticamākais jāizrunā mazliet ironiskā intonācijā. Kā mēs zinām, Mērijas Šellijas romānā doktors Frankenšteins savu Frankenšteina briesmoni saliek kopā no dažādu mirušu cilvēku daļām un atdzīvina ar elektrības spēku. Attiecīgi šis tēls savā ziņā ir draudīgs, bet viņā ir arī, protams, kaut kas komisks, ņemot vērā, ka viņš nespēj pietiekami kognitīvi iesaistīties dzīvē un komunicēt normālā veidā. Nu un mēs esam nonākuši tādā laikmetā, kurā izrādās, ka zinātne varēs kaut ko līdzīgu izdarīt. Varbūt ne ar mūsu dzīvēm, bet vismaz to paaudžu dzīvēm, kas mums sekos. Cilvēkus varēs izveidot no kaut kādām daļām – tehniskām, digitālām vai biotehnoloģiskām daļām, iesaistot arī, protams, mūsu pašu ķermeņu elementus. Vai arī, piemēram, mūs atdzīvinot pēc kaut kāda laika, ja mēs tiekam iesaldēti, guļot kādā krioniskā cisternā. Tāpēc arī šajā gadījumā tā ir Frankenšteina otrā versija jeb jaunā atnākšana. Bet, protams, ar lielu, lielu ironijas devu, ņemot vērā, ka šobrīd tas viss vēl ir futuroloģiskā līmenī, kaut arī ļoti daudzas lietas zinātnē jau ir pavirzījušās uz priekšu. Savā ziņā tā ir ķeršanās pie salmiņa un nevēlēšanās varbūt apzināties līdz galam savu galīgumu un to, ka agrāk vai vēlāk arī mēs nomirsim un nāve mūs notvers. Jā, mēs mēģinām uz to paskatīties nevis no lāsta viedokļa, bet tieši otrādi, varbūt ar tādu mazliet cerību, joku un vienlaikus arī mēģinājumu saprast, kur mēs vispār šobrīd visās šajās tehnoloģijās un šajās nākotnes prognozēs atrodamies.

Latvijas jauno zinātnieku apvienībai decembrī apritēja 20 gadi. Patlaban tā pulcē ap 300 biedru un arī pērn jauno pētnieku pulks kopumā ir palielinājies. Taču ar kādiem izaicinājumiem saskaras organizācija, kā arī par akadēmisko brīvību, starptautisko konkurenci un jauno pētnieku vietu zinātnes nozarē, sarunā ar Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāju Oskaru Teikmani. Kā jūs skaidrotu, kāda ir šīs organizācijas loma, virsmērķis? Kāpēc jaunajiem zinātniekiem ir būtiska sava kopiena, kurā var pulcēties, pārrunāt kaut kādas lietas? Oskars Teikmanis: Ja man būtu jādefinē, kas ir Latvijas Jauno zinātnieku apvienības virsmērķis, es teiktu, ka tas ir veicināt to, ka Latvijā ir vairāk jauno zinātnieku. Pasaule arvien vairāk pieprasa to, ka ir tiešām ļoti augsti izglītoti cilvēki valstī, un vēsturiski arī Latvijai nav izdevies izveidot tik lielu zinātnieku īpatsvaru kā, piemēram, mūsu kaimiņvalstīs un Rietumeiropā. Ir jūtams, ka mums ir nepieciešamas šīs jaunās asinis ar cilvēkiem, kas ir pieraduši strādāt pie jaunu zināšanu apgūšanas. Turklāt vēl ir tas aspekts, ka tie, kas izvēlas Latvijā uzsākt doktorantūras studijas, ļoti bieži - aptuveni 70% gadījumu - nonāk situācijā, kur viņi beigās izvēlas tomēr pārtraukt šīs studijas. Nereti tas ir tāpēc, ka ir kaut kādas sistemātiskas problēmas, vai uznāk galēja vientulība, tāda sajūta, ka vienkārši nav atbalsta ne no kurienes, vai arī kāds projekts beidzas. Lai atbildētu uz šo jautājumu, viena lieta, ko šī kopiena var darīt, ar ko mēs varam palīdzēt, ir iedot sajūtu, ka tu neesi viens, kas cīnās ar šādām lietām. Mēs varam apmainīties ar domām, mēs varam kopīgi strādāt pie kopējiem mērķiem, un mēs varam arī runāt ar sistēmas veidotājiem, lai to uzlabotu mūsu un visu pārējo zinātnieku vajadzības.

No novembra beigām, pateicoties mākslīgā intelekta rīkam, nu jau iespējams izlasīt arī vācu gotisko rokrakstu. Tas ir liels atspaids tiem dzimtas koku pētniekiem, kuriem veco laiku rokrakstu izlasīšana, piemēram, baznīcgrāmatās, ir apgrūtinoša. Kādas iespējas vēl paver mākslīgais intelekts radu rakstu izzināšanā. Un kādi riski pastāv, ja to izmanto neapdomīgi, par to saruna ar dzimtas vēstures pētnieci Agnesi Lūsi. Viņa savā praksē pašlaik testē dāžādās MI rīku iespējas un bija ar mieru dalīties savos novērojumos. 

Vecmātes loma veselības aprūpē ir ļoti plaša, tā neskar tikai laiku ap dzemdībām - atzīst Latvijas Vecmāšu asociācijas vadītāja Linda Veidemane. Vecmāšu loma stiprināta Mātes un bērna veselības uzlabošanas plānā. Kāpēc vajadzīgas nākamgad plānotās vecmātes vizītes jauno māmiņu mājās, par ko vecmātes var runāt ar bērniem un jauniešiem un kā uzlabot mājdzemdības - par to saruna ar Vecmāšu asociācijas vadītāju Lindu Veidemani. Paredzams, ka 1. janvārī atkal būs medijos ziņas, kurā pilsētā kurš pirmais piedzimst - puika vai meitene. Nekad neesmu sapratusi, kāpēc tas dzimums ir tik būtisks. Vai, jūsuprāt, tam ir nozīme? Linda Veidemane: Nē, es arī nekad neesmu šo sapratusi, teikšu godīgi. Ir forši zināt, ka ir piedzimis pirmais šī gada bērniņš, bet vai tas ir puika vai meitene - nezinu. Šis gads varētu būt rekordslikts tieši zemās dzimstības dēļ. Kādas ir jūsu domas, kā to varētu uzlabot un kas ir galvenie iemesli? Linda Veidemane: Jā, diemžēl šis gads tiešām būs ļoti, ļoti skumīgs, skatoties uz Latvijas demogrāfiju. Par atbildēm katrs spekulē, kas ir tie iemesli, kādēļ dzimst mazāk bērniņu. Viena no atbildēm, par ko mēs esam runājuši savās aprindās, ka ir jāņem vērā, ka šobrīd dzimst bērni tiem cilvēkiem, kas paši ir dzimuši 90. gados. Tad arī bija diezgan zema dzimstība. Līdz ar to tas bija sagaidāms, ka demogrāfiskā bedre būs. Otrs faktors, kas varētu noteikti padarīt šo situāciju skumīgāku ir ģeopolitiskā nedrošība. Tāpat arī es domāju, ka šobrīd ģimenēs – vismaz man zināmās – ir diskusijas par atbalstu ģimenēm Latvijā, tāpat par izglītības sistēmu, veselības aprūpes sistēmu. Noteikti, ka tas arī kaut kādu lomu spēlē. Vai tas ir izšķirošais – diez vai, jo var jau teikt, ka arī pēckara gados bērni dzima un vienmēr bērni ir dzimuši neatkarīgi no ekonomiskās situācijas. Protams, jāņem arī vērā tas, ka kopumā Rietumu pasaulē bērni dzimst mazāk. Cilvēki izvēlas karjeru, komfortablu dzīvi un tikai tad domā par bērniem.

Ar kariem un ļoti saspīlētām starpvalstu attiecībām šis pasaulē bija kārtējais nemierīgais gads. Ziemassvētki ir pārdomu laiks, kurā katrs pie sevis izvērtē šogad piedzīvoto. Ko mēs to tā varam mācīties, kur patlaban ir pasaules smaguma centri, kāda ir Eiropas Savienības loma un kur šajā visā ir mūsu Latvija? Par starptautisko situāciju un šīgada notikumiem Latvijas Radio uz sarunu aicināja Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kura amatā bija no 1999. gada līdz 2007. gadam. Ir pienākusi gada nogale, šodien ir Ziemassvētki – laiks, kad mēs ceram par ko labāku, drošāku un arī mierīgāku, bet tajā pašā laikā Ukrainā jau ceturto gadu rit karš, jau teju gadu Amerikas Savienotās Valstis vada neparedzamais Donalds Tramps. Šogad, salīdzinot ar citiem gadiem, ļoti aktīvi runā par mieru Ukrainā, bet tā tas arī nav pienācis. Kāds, jūsuprāt, ir bijis šis gads? Vaira Vīķe-Freiberga: Tik raibu gadu, paldies Dievam, līdz šim mums bija mazāk Ļoti raibs, ļoti notikumiem bagāts un pie tam daudziem pārsteigumiem bagāts. Tik raibu gadu, paldies Dievam, līdz šim mums bija mazāk, bet kādi nu ir mums lemti, ar tādiem jādzīvo. Kas pārsteidza, satrauca vai tieši iepriecināja? Vaira Vīķe-Freiberga: Mani nepatīkami pārsteidza tas ārkārtīgi zemais līmenis gan racionālas domāšanas, gan elementāras pieklājības ziņā, starptautisko likumu ievērošanas ziņā ne tikai vienā, bet vairākās lielās zemēs. Šķiet, ka sava lieluma dēļ viņi domā, ka viņiem ir visatļautība un ka var darīt, kas tik ienāk prātā, haotiski, nepārdomāti un nerēķinoties ar sekām ne citiem, ne arī savai tautai. Jūs runājat par Krieviju un ASV vai ko citu? Vaira Vīķe-Freiberga:  „Es liktu viņas pašā to pārsteigumu galvgalī, bet ir jau arī citi pasaulē, par kuriem mēs mazāk zinām, jo viņi [atrodas] tālāk no mūsu pašu interesēm, kādas mums vēl arvien ir spēkā.”

Ļoti piesātināts, intensīvs un spilgts šis gads bijis Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktorei Dagnijai Baltiņai. Viņas vadībā kulmināciju sasniedza latviešu grāmatas 500. jubilejas svinības, kas sabiedrībā plaši aktualizēja grāmatas un lasīšanas īpašo vērtību. Šī gada nogalē aprit nedaudz vairāk kā gads, kopš Dagnija Baltiņa vada Nacionālo bibliotēku. Šai saistībā viņu aicinājām uz sarunu, kurā viņa pastāstīja ne tikai par direktores amatā gūtajām atziņām, bet arī par to, kuri ir viņas laimes mirkļi Ziemassvētkos un kuru grāmatu viņa šajā laikā īpaši samīļo.  Mūsu saruna notiek dienu pirms Ziemassvētku vakara, diena ir sākusies ar nelielu salu, kas šķiet īsti piederīgi svētkiem. Vispirms gribēju vaicāt, kas jūsos pašā visvairāk raisa Ziemassvētku sajūtu? Dagnija Baltiņa: Kopš bērnības man īpašu Ziemassvētku sajūtu raisa Ziemassvētku dzejoļi. Man ļoti patika bērnībā veidot savas Ziemassvētku dzejoļu klades, man patika lasīt šos dzejoļus, skaitīt tos citiem priekšā, man patika arī klausīties, kā mani vecāki un vecvecāki tos skaita. Es to izjutu kā tādu laimes momentu, ka tu vari sajust, cik īpaši ir Ziemassvētki. Arī tagad man tas ir ļoti spēcinoši. Tāpēc arī mēs šogad katru dienu pirms Ziemassvētkiem Nacionālās bibliotēkas ātrijā atskaņojām jauno dzejnieku Ziemassvētku dzejoļus. Vai ir arī tradīcija, ka mājās tie skan pie Ziemassvētku eglītes? Dagnija Baltiņa: Jā, un man ļoti patīk. Man ir pāris tādi dzejoļi, kurus es mēdzu skaitīt katru gadu, un man patīk tas ritms, kad ir dzejoļi, kurus gandrīz vai tu tā kā tādās laimīgās priekšnojautās jau gaidi. Kad mēs zinām, kurus dzejoļus skaitīšu es, kurus skaitīs mana māsa, kurus skaitīs tētis, mamma, bērni. Un tā ir tāda sava veida rituāla izspēle, kādi dzejoļi vienmēr tiek skaitīti un kas tiek sagaidīts. Varbūt es varu palūgt vienu pantiņu no kāda no šiem dzejoļiem? Dagnija Baltiņa: Viens no maniem mīļākajiem ir ”Ruķītis un Mežavecis”. Man ļoti patīk jau tas pats sākums, kas ir: ”Uz visiem kokiem mežā balts guļ sniegs. Un skaņas mīkstas, tā kā sniega apvēlušās, veļas”. Tas dzejolis ir milzīgi garš, bet es to visu zinu un man tas ārkārtīgi patīk. Un es arī, Amerikā dzīvojot, to skaitīju Amerikas Ziemassvētkos pie eglītes, kad kopā ar draugiem svinējām. Man vienmēr liekas, ka man pašai tas piešķiļ to Ziemassvētku sajūtu.

Atbrīvojot politieslodzītos, Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko cer gūt gan ekonomiskus labumus, gan izrauties no starptautiskās izolācijas, tomēr tas neliecina par viņa režīma uzvedības maiņu. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja baltkrievu politoloģe, cilvēktiesību aktīviste un organizācijas „Christian Vision for Belarus” koordinatore Natālija Vasiļjeviča. Viņasprāt, Eiropas Savienībai (ES) pagaidām nevajadzētu sekot Amerikas Savienoto Valstu (ASV) pēdās un atcelt daļu no Baltkrievijai noteiktajām sankcijām.